—

Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” vārdā – L. Bemhens, pārstāvis,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš, kā arī A. Bogdanova, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – J. Vláčil un M. Smolek, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – M. J. García-Valdecasas Dorrego, pārstāve,

—

Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, pārstāvis,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un M. Figueiredo, kā arī C. Vieira Guerra, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – D. Nardi un H. Kranenborg, kā arī I. Rubene, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) 7. panta f) punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldi (Latvija) (turpmāk tekstā – “Valsts policija”) un Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” (turpmāk tekstā – “Rīgas satiksme”), kas ir sabiedrība, kura Rīgas pilsētā nodrošina trolejbusu satiksmi, saistībā ar lūgumu izpaust negadījuma izraisītāja personas datus.

3

Direktīvas 95/46 1. pantā “Direktīvas mērķis” ir paredzēts:

“1.   Saskaņā ar šo direktīvu dalībvalstis aizsargā fizisku personu pamattiesības un brīvības un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi.

2.   Dalībvalstis neierobežo un neaizliedz personas datu brīvu plūsmu starp dalībvalstīm, pamatojoties uz 1. punktā paredzēto aizsardzību.”

4

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

[..]

[..].”

5

Direktīvas 95/46 5. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem precīzāk nosaka apstākļus, kādos personas datu apstrāde ir likumīga.”

6

Direktīvas 95/46 I nodaļas II iedaļā “Kritēriji datu apstrādes atzīšanai par likumīgu”, proti, šīs direktīvas 7. pantā, ir noteikts:

“Dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt tikai, ja:

7

Direktīvas 95/46 8. panta 2. punkta e) apakšpunktā ir paredzēts, ka aizliegums apstrādāt dažu veidu personas datus, piemēram, datus, kas atklāj rasi vai politiskos uzskatus, nav piemērojams, ja apstrāde attiecas uz datiem, kurus datu subjekts publiski darījis zināmus atklātībai, vai tā ir vajadzīga juridisku prasību celšanai, realizācijai vai aizstāvībai.

8

2000. gada 23. marta Fizisko personu datu aizsardzības likuma (Latvijas Vēstnesis,2000, Nr. 123/124) 6. pantā ir noteikts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību.”

9

Šī likuma 7. pantā, kura mērķis ir transponēt Direktīvas 95/46 7. pantu, ir paredzēts, ka personas datu apstrāde ir pieļaujama tikai tad, ja minētajā likumā nav noteikts citādi un ja pastāv vismaz viens no šādiem nosacījumiem:

10

Šī likuma 12. pantā ir paredzēts, ka personas dati, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās, kā arī uz tiesas nolēmumu vai tiesas lietas materiāliem, drīkst apstrādāt tikai likumā noteiktās personas un likumā noteiktajos gadījumos.

11

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 261. pantu personu, kurai ar administratīvo pārkāpumu ir radīts kaitējums, par cietušo administratīvā pārkāpuma lietā var atzīt institūcija vai amatpersona, kas ir tiesīga izskatīt administratīvā pārkāpuma lietu. Šajā tiesību normā ir paredzētas cietušo tiesības, tostarp tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un izmantot savas procesuālās tiesības kompensācijas iegūšanai.

12

2012. gada decembrī Rīgā notika ceļu satiksmes negadījums. Taksometra vadītājs bija apturējis taksometru brauktuves malā. Brīdī, kad šim taksometram garām brauca Rīgas satiksmes trolejbuss, aizmugurējā sēdeklī sēdošais pasažieris atvēra taksometra durvis, kas aizķēra un bojāja trolejbusa korpusu. Par šo negadījumu tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lieta un sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols.

13

Sākotnēji, uzskatīdama, ka notikušajā negadījumā ir vainojams taksometra šoferis, Rīgas satiksme vērsās pēc apdrošināšanas atlīdzības pie sabiedrības, kas bija apdrošinājusi taksometra īpašnieka vai tiesiskā lietotāja civiltiesisko atbildību. Tomēr šī apdrošināšanas sabiedrība informēja Rīgas satiksmi, ka apdrošināšanas atlīdzība tai netiks izmaksāta, jo negadījums noticis taksometra pasažiera, nevis vadītāja vainas dēļ. Tā precizēja, ka Rīgas satiksme var izvirzīt savas pretenzijas pret pasažieri civiltiesiskā kārtībā.

14

Rīgas satiksme vērsās Valsts policijā, lūdzot izpaust informāciju par personu, kura negadījuma dēļ tika administratīvi sodīta, nosūtīt dokumentu kopijas, no kurām izriet taksometra vadītāja un pasažiera paskaidrojumi par negadījuma apstākļiem, kā arī izpaust taksometra pasažiera vārdu, uzvārdu, personas kodu un dzīvesvietu. Rīgas satiksme Valsts policijai apliecināja, ka pieprasītā informācija tiks izmantota tikai prasības celšanai civiltiesiskā kārtībā.

15

Valsts policija sniedza atbildi, daļēji apmierinot Rīgas satiksmes lūgumu, proti, norādot taksometra pasažiera vārdu un uzvārdu, bet atsakoties norādīt tā personas kodu un dzīvesvietas adresi. Tāpat netika nosūtīta negadījumā iesaistīto personu paskaidrojumu kopija.

16

Valsts policijas lēmums ir pamatots ar to, ka ar administratīvā pārkāpuma lietu saistīto informāciju var saņemt tikai šīs lietas dalībnieki. Un Rīgas satiksme nav attiecīgās lietas dalībniece. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu personu par cietušo administratīvā pārkāpuma lietā atzīst institūcija vai amatpersona, kura ir tiesīga izskatīt administratīvā pārkāpuma lietu, pēc personas izteikta lūguma. Šajā gadījumā Rīgas satiksme nav izmantojusi šīs tiesības.

17

Rīgas satiksme Valsts policijas lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā (Latvija), ciktāl tas attiecas uz Valsts policijas atteikšanos izpaust negadījumā iesaistītā pasažiera personas kodu un dzīvesvietas adresi. Ar 2014. gada 16. maija lēmumu minētā tiesa apmierināja Rīgas satiksmes prasību un uzlika Valsts policijai pienākumu sniegt informāciju par šī pasažiera personas kodu un dzīvesvietas adresi.

18

Valsts policija vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību. Iesniedzējtiesa lūdza Datu valsts inspekcijas (Latvija) viedokli; tā savā 2015. gada 13. oktobra atbildē norādīja, ka Fizisko personu datu aizsardzības likuma 7. panta 6. punkts nevar būt tiesisks pamats personas datu izsniegšanai pamatlietā, jo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir uzskaitītas personas, kam Valsts policija ir tiesīga sniegt informāciju no lietas. Tādējādi Datu valsts inspekcija uzskatīja, ka personas datu izsniegšana no administratīvo pārkāpumu lietas var tikt veikta tikai atbilstoši šī panta 3. un 5. punktam likumā noteiktajos gadījumos. Minētā likuma 7. pantā neesot uzlikts pienākums, bet gan dotas tiesības datu pārzinim, šajā gadījumā – Valsts policijai, veikt datu apstrādi.

19

Datu valsts inspekcija norādīja, ka Rīgas satiksmei ir alternatīvi šīs informācijas pieprasīšanas ceļi. Tā var vai nu vērsties Iedzīvotāju reģistrā ar motivētu iesniegumu, vai arī, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 98.–100. pantu, vērsties tiesā ar pieteikumu par pierādījumu nodrošināšanu, lūdzot, lai tiesa pieprasa no Valsts policijas personas datus, kuri ir nepieciešami, lai tā pret šo personu varētu vērsties tiesā.

20

Iesniedzējtiesai ir šaubas par Datu valsts inspekcijas minētā alternatīvā attiecīgās personas datu iegūšanas ceļa efektivitāti. Tā šajā ziņā precizē, pirmkārt, ka, ja Iedzīvotāju reģistram adresētajā pieteikumā ir minēts tikai taksometra pasažiera vārds un uzvārds, ir iespējama situācija, ka šo pasažieri bez viņa personas koda nav iespējams individualizēt, jo šāds vārds un uzvārds var būt vairākām personām. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā valsts tiesību normas par pierādījumu nodrošināšanu, lai celtu prasību civiltiesiskā kārtībā, prasītājam būtu jāzina vismaz atbildētāja deklarētā dzīvesvieta.

21

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv šaubas par šīs direktīvas 7. panta f) punktā paredzētā jēdziena “vajadzība” interpretāciju.

22

Šādos apstākļos Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (Latvija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Uzdodot savus jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 95/46 7. panta f) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir paredzēts pienākums personas datus izpaust trešajai personai, lai tā civiltiesiskā kārtībā varētu celt prasību par zaudējumu atlīdzību tiesā saistībā ar kaitējumu, ko ir nodarījusi persona, uz kuru attiecas šo datu aizsardzība, un vai tas, ka šī persona ir nepilngadīga, var ietekmēt šīs tiesību normas interpretāciju.

24

Pamatlietā ir skaidrs, ka taksometra pasažiera personas kods un adrese, ko Rīgas satiksme lūdz izpaust, ir informācija par identificētu vai identificējamu fizisku personu un tādējādi “personas dati” Direktīvas 95/46 2. panta a) punkta izpratnē. Ir skaidrs arī tas, ka Valsts policija, kurai ir izteikts šis lūgums, ir šo datu apstrādātājs un, it īpaši, to iespējamais izpaudējs šīs direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē.

25

Saskaņā ar Direktīvas 95/46 5. pantu dalībvalstis saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem precīzāk nosaka apstākļus, kādos personas datu apstrāde ir likumīga. Minētās direktīvas 7. pantā, kurā ir noteikti principi, kas attiecas uz šādas apstrādes atzīšanu par likumīgu, šajā ziņā ir noteikts, ka “dalībvalstis paredz to, ka personas datus var apstrādāt tikai, ja” pastāv kāds no šajā tiesību normā izsmeļoši uzskaitītajiem gadījumiem. Saskaņā ar šī 7. panta f) punktu šāda apstrāde var tikt veikta, ja apstrāde ir vajadzīga personas datu apstrādātāja vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgo interešu ievērošanai, izņemot, ja pār šīm interesēm ir pārākas datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām ir nepieciešama aizsardzība saskaņā ar Direktīvas 95/46 1. panta 1. punktu.

26

Tādējādi no Direktīvas 95/46 struktūras un no tās 7. panta formulējuma izriet, ka Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā pašā par sevi nav paredzēts pienākums, bet tikai sniegta iespēja veikt datu apstrādi, piemēram, tādu datu izpaušanu trešajai personai, kas ir vajadzīgi tās likumīgo interešu ievērošanai. Kā ģenerāladvokāts ir uzsvēris secinājumu 43.–46. punktā, šāda interpretācija var tikt secināta arī no citiem Savienības tiesību instrumentiem, kas ir saistīti ar personas datiem (šajā ziņā saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē skat. spriedumu, 2008. gada 29. janvāris, Promusicae, C‑275/06, EU:C:2008:54, 54. un 55. punkts).

27

Tomēr ir jānorāda, ka Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā nav aizliegta šāda izpaušana gadījumā, ja tā tiek veikta, pamatojoties uz valsts tiesībām, ievērojot šajā tiesību normā paredzētos nosacījumus.

28

Šajā ziņā Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā ir paredzēti trīs kumulatīvi nosacījumi, kam ir jābūt izpildītiem, lai personas datu apstrāde būtu likumīga, proti, pirmkārt, datu pārziņa vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgu interešu esamība, otrkārt, vajadzība apstrādāt personas datus likumīgo interešu ievērošanai un, treškārt, nosacījums, ka neprevalē tās personas pamattiesības un brīvības, uz kuru attiecas datu aizsardzība.

29

Runājot par nosacījumu, kas attiecas uz likumīgo interešu esamību, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 65., 79. un 80. punktā, nav nekādu šaubu, ka trešās personas intereses iegūt personas datus attiecībā uz personu, kura ir nodarījusi kaitējumu tās īpašumam, lai pret šo personu vērstos tiesā par zaudējumu atlīdzināšanu, ir likumīgas intereses (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 29. janvāris, Promusicae, C‑275/06, EU:C:2008:54, 53. punkts). Šo analīzi apstiprina Direktīvas 95/46 8. panta 2. punkta e) apakšpunkts, kurā ir paredzēts, ka aizliegums apstrādāt dažu veidu personas datus, piemēram, tādus, kas atklāj rasi vai politiskos uzskatus, nav piemērojams, ja apstrāde ir vajadzīga juridisku prasību celšanai, realizācijai vai aizstāvībai.

30

Runājot par nosacījumu, kas attiecas uz vajadzību apstrādāt datus, ir jāatgādina, ka atkāpes no personas datu aizsardzības principa un tā ierobežojumi ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl tas ir noteikti vajadzīgs (spriedumi, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 86. punkts; 2013. gada 7. novembris, IPI, C‑473/12, EU:C:2013:715, 39. punkts, kā arī 2014. gada 11. decembris, Ryneš, C‑212/13, EU:C:2014:2428, 28. punkts). Šajā ziņā ir jākonstatē, ka saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm kaitējumu nodarījušās personas vārda un uzvārda izpaušana vien neļauj to pietiekami precīzi identificēt, lai pret to varētu celt prasību tiesā. Tādējādi šķiet, ka šajā nolūkā ir jāiegūst arī šīs personas dzīvesvietas adrese un/vai personas kods.

31

Visbeidzot, runājot par nosacījumu par attiecīgo pretnostatīto tiesību un interešu izsvēršanu, tas principā ir atkarīgs no attiecīgā gadījuma konkrētajiem apstākļiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 24. novembris, Asociación Nacional de Establecimientos Financieros deCrédito, C‑468/10 un C‑469/10, EU:C:2011:777, 40. punkts, un 2016. gada 19. oktobris, Breyer, C‑582/14, EU:C:2016:779, 62. punkts).

32

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka ir iespējams ņemt vērā apstākli, ka personas, uz kuru attiecas minētā datu apstrāde, pamattiesību aizskāruma smagums var atšķirties atkarībā no iespējas piekļūt attiecīgajiem datiem publiski pieejamos avotos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 24. novembris, Asociación Nacional de Establecimientos Financieros de Crédito, C‑468/10 un C‑469/10, EU:C:2011:777, 44. punkts).

33

Runājot par prejudiciālā jautājuma otro daļu, kas ir pārformulēta šī sprieduma 23. punktā, ir jānorāda, ka attiecīgās personas vecums var būt viens no elementiem, kuri ir jāņem vērā, veicot šo izsvēršanu. Tomēr, kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 82.–84. punktā, ar nosacījumu, ka valsts tiesa šajā ziņā veic vajadzīgās pārbaudes, ir svarīgi konstatēt, ka tādos apstākļos, kādi ir aplūkoti pamatlietā, nav pamatoti atteikties cietušajai personai izpaust personas datus, kas ir vajadzīgi, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību pret kaitējumu nodarījušo personu vai attiecīgā gadījumā pret personām, kuras īsteno vecāku varu, tādēļ, ka šī kaitējumu nodarījusī persona ir nepilngadīga.

34

No visiem iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 95/46 7. panta f) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā nav paredzēts pienākums izpaust personas datus trešajai personai, lai tā civiltiesiskā kārtībā varētu tiesā celt prasību par zaudējumu atlīdzību saistībā ar kaitējumu, ko ir nodarījusi persona, uz kuru attiecas šo datu aizsardzība. Tomēr šīs direktīvas 7. panta f) punktā ir pieļauta šādu datu izpaušana, pamatojoties uz valsts tiesībām.

35

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 7. panta f) punkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā nav paredzēts pienākums izpaust personas datus trešajai personai, lai tā civiltiesiskā kārtībā varētu celt prasību tiesā par zaudējumu atlīdzību saistībā ar kaitējumu, ko ir nodarījusi persona, uz kuru attiecas šo datu aizsardzība. Tomēr šīs direktīvas 7. panta f) punktā ir pieļauta šāda datu izpaušana, pamatojoties uz valsts tiesībām.