1. 

Šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Verwaltungsgericht Minden (Mindenes administratīvā tiesa, Vācija) lūdz detalizētus ieteikumus par Dublinas III regulas ( 2 ) un noteiktu Savienības tiesību aktu ( 3 ), kas ir pamatā šajā regulā noteiktajām procedūrām, dažādu aspektu interpretāciju. Pirmkārt, vai apstākļos, kad trešās valsts valstspiederīgais iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu A dalībvalstī, bet šī valsts pieprasa B dalībvalstij uzņemties viņa pieteikuma pārbaudi un B dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas III regulas noteikumiem, attiecīgajai personai ir tiesības pārsūdzēt A dalībvalsts pārsūtīšanas lēmumu atbilstoši šīs regulas 27. panta 1. punktam, pamatojoties uz to, ka uzņemšanas pieprasījums tika iesniegts pēc Dublinas III regulā noteiktā termiņa beigām? Otrkārt, tieši kurš notikums iezīmē termiņa sākumu, kad A dalībvalstij (pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts) ir jāiesniedz uzņemšanas pieprasījums? Šajā ziņā rodas vairāki pakārtoti jautājumi, piemēram: vai termiņa tecējums sākas tad, kad trešās valsts valstspiederīgais piesakās dalībvalsts iestādēs un izsaka savu sākotnējo starptautiskās aizsardzības pieprasījumu? Vai arī tad, kad dalībvalsts iestāde izdod dokumentu, kas apliecina, ka attiecīgajai personai ir tiesības palikt šajā dalībvalstī līdz brīdim, kad tiks izskatīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, un ka viņam šajā laikā ir tiesības uz noteiktu palīdzību, tai skaitā mājokli un sociālā nodrošinājuma pabalstiem? Vai arī tad, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums ir iesniegts kompetentajām iestādēm (un, ja tā, ko nozīmē šāda pieteikuma “iesniegšana”)?

2.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ( 4 ) 18. pantā ir grantētas patvēruma tiesības, ievērojot noteikumus, kas ietverti 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļu statusu ( 5 ) un saskaņā ar Līgumiem.

3.

Hartas 47. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuras ES tiesībās garantētās tiesības un brīvības ir pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību [tiesā] ( 6 ).

4.

Saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Hartā ietverto tiesību, kuras atbilst ECPAK tiesībām, nozīme un apjoms ir tāds pats.

5.

Dublinas sistēmas izcelsme ir izsekojama līdz pat starpvalstu mehānismiem Konvencijā, ar kuru ievieš Šengenas līgumu ( 7 ). Dublinas sistēmā ir paredzēti kritēriji un mehānismi tās dalībvalsts noteikšanai, kura atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Šie noteikumi tika iestrādāti Dublinas konvencijā ( 8 ), kuru 1997. gadā iekļāva ES acquis ar Amsterdamas līgumu un kuru pēc tam aizstāja ar Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 ( 9 ).

6.

Preambulas apsvērumos ir izteikti šādi apliecinājumi:

7.

2. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:

[..].”

8.

Vispārīgais princips, kas nostiprināts Dublinas III regulas 3. panta 1. punktā ir, ka dalībvalstis “izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo”. Saskaņā ar 3. panta 2. punktu, ja, pamatojoties uz III nodaļā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums. 3. panta 2. punktā ir kodificēts Tiesas spriedums lietā NS ( 17 ). Tajā ir teikts šādi:

“Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.”

9.

4. panta 1. punktā ir noteikts: “Tiklīdz kādā dalībvalstī ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums 20. panta 2. punkta nozīmē, tās kompetentās iestādes informē pieteikuma iesniedzēju par šīs regulas piemērošanu [..].” ( 18 ) Dalībvalstīm ir arī jārīko personiska saruna ar pieteikuma iesniedzēju saskaņā ar 5. panta 1. punktu ( 19 ).

10.

III nodaļa ietver 7.–15. pantu. 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka III nodaļas kritēriji ir piemērojami tādā hierarhijā, kādi tie izklāstīti šajā nodaļā. Atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz stāvokli, kāds bija, pieteikuma iesniedzējam pirmo reizi iesniedzot starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstij (7. panta 2. punkts).

11.

Vissvarīgākie ir tie kritēriji, kas saistīti ar nepilngadīgajiem (8. pants) un ģimenes locekļiem (9., 10. un 11. pants). Iesniedzējtiesa nav norādījusi, ka pamatlietā tiem ir nozīme.

12.

13. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kas aprakstīti abos [Dublinas III regulas] 22. panta 3. punktā minētajos sarakstos, tostarp [Eurodac regulā] minēto informāciju, ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs nelikumīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, ieceļojot no trešās valsts, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā patvēruma meklētājs šādā veidā ieceļojis. Minētā atbildība izbeidzas divpadsmit mēnešus pēc nelikumīgās robežas šķērsošanas dienas.”

13.

Atbilstoši 17. panta 1. punktam “Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar [Dublinas III regulā] noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.”

14.

Saskaņā ar 18. panta 1. punkta a) apakšpunktu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums uzņemt pieteikuma iesniedzēju, kas iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī. Šādos gadījumos 18. panta 2. punktā ir noteikts, ka atbildīgajai dalībvalstij ir jāizskata vai jāpabeidz izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko sagatavojis pieteikuma iesniedzējs.

15.

Noteikumi par “uzņemšanas” un “atpakaļuzņemšanas” procedūrām ir izklāstīti VI nodaļā. 20. pantā ir noteikts:

“1.   Process, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

2.   Starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu. Ja pieteikums nav sagatavots rakstiski, laikposms no nodoma paziņošanas līdz ziņojuma iesniegšanai ir cik vien iespējams īss.

[..]”

16.

21. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja dalībvalsts, kurai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 20. panta 2. punkta nozīmē var pieprasīt minētajai otrajai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju.

Neatkarīgi no pirmās daļas, ja Eurodac sistēmā tiek atrasti dati, kas reģistrēti saskaņā ar [Eurodac regulas] 14. pantu, pieprasījumu nosūta divos mēnešos no minētās datu atrašanas atbilstīgi minētās regulas 15. panta 2. punktam.

Ja pieprasījums uzņemt pieteikuma iesniedzēju nav iesniegts pirmajā un otrajā daļā noteiktajos laikposmos, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai ir iesniegts pieteikums.”

17.

Saskaņā ar 22. panta 1. punktu pieprasījumu saņēmušajai dalībvalstij ir jāveic vajadzīgās pārbaudes un ir jāpaziņo lēmums attiecībā uz pieprasījumu par uzņemšanu divos mēnešos no šāda pieprasījuma saņemšanas. Atbilstoši 22. panta 2. punktam procedūrā izmanto noteiktus tiešos un netiešos pierādījumus. 22. panta 7. punktā ir noteikts, ka tad, ja pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts nesniedz atbildi 22. panta 1. punktā noteiktajā divu mēnešu termiņā, tas pielīdzināms uzņemšanas pieprasījuma akceptam procedūrā, kurā nosaka atbildīgo dalībvalsti attiecībā uz uzņemšanas pieprasījumu.

18.

Procedūras atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem ir noteiktas 23.–25. pantā. Ja dalībvalsts, kurā pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, uzskata, ka atbildīga ir cita dalībvalsts, tā var iesniegt atpakaļuzņemšanas pieprasījumu (23. panta 1. punkts). Minēto pieprasījumu iesniedz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc Eurodac pozitīvā iznākuma saņemšanas. Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījuma pamatā ir citi pierādījumi, nevis no Eurodac sistēmas iegūtie dati, dalībvalstij ir trīs mēneši no dienas, kad iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai iesniegtu savu pieprasījumu (23. panta 2. punkts). Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums netiek iesniegts noteiktajos termiņos, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga tā dalībvalsts, kurā tika iesniegts jaunais pieteikums (23. panta 3. punkts).

19.

24. panta 2. punktā ir noteikts divu mēnešu termiņš atpakaļuzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai, ja ir Eurodac pozitīvs iznākums, pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī nav iesniegts jauns pieteikums un attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais uzturas šīs valsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas. Ja nav no Eurodac sistēmas iegūtu pierādījumu, termiņš ir trīs mēneši no dienas, kad pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij kļūst zināms, ka tā varētu būt atbildīga par attiecīgo personu. Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums nav iesniegts 24. panta 2. punktā noteiktajos termiņos, pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir jādod attiecīgajai personai iespēja iesniegt jaunu pieteikumu ( 20 ).

20.

Saskaņā ar 26. pantu, ja pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts piekrīt uzņemt (vai uzņemt atpakaļ) pieteikuma iesniedzēju, tad pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij ir jāpaziņo attiecīgajai personai par lēmumu pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti. Šajā lēmumā jābūt ietvertai informācijai par pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

21.

27. panta 1. punktā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā. Saskaņā ar 27. panta 3. punktu dalībvalstīm savos tiesību aktos ir jāparedz, ka apelācijas sūdzība par pārsūtīšanas lēmumu vai šī lēmuma pārskatīšana aptur šo lēmumu izpildi, ļaujot attiecīgajām personām palikt dalībvalstu teritorijā līdz brīdim, kad kļūst zināms apstrīdēšanas rezultāts.

22.

29. pants skar pārsūtīšanas kārtību un termiņus. 29. panta 1. punktā ir noteikts, ka pārsūtīšanu “no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu”.

23.

35. panta 1. punktā ir noteikts: “Katra dalībvalsts bez kavēšanās dara Komisijai zināmas konkrētās iestādes, kas ir atbildīgas par to saistību izpildi, kuras izriet no šīs regulas un jebkādiem tās grozījumiem. Dalībvalstis nodrošina minētajām iestādēm līdzekļus, kas vajadzīgi attiecīgo uzdevumu veikšanai un, jo īpaši, lai noteiktajos termiņos dotu atbildes uz informācijas pieprasījumiem, pieprasījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzējus un pieprasījumiem uzņemt pieteikuma iesniedzēju atpakaļ.”

24.

Ar Eurodac regulu ieviestās sistēmas mērķis ir palīdzēt noteikt dalībvalsti, kas atbilstoši Dublinas III regulai ir atbildīga par to, lai tiktu izskatīts kāds starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais, kā arī citādi sekmēt pēdējās minētās regulas piemērošanu ( 21 ). “Pozitīvs iznākums” ir definēts kā “atbilstība vai atbilstības, ko centrālā sistēma konstatējusi pēc tam, kad salīdzināti datorizētajā centrālajā datubāzē ievadītie daktiloskopiskie dati un tie dati, kurus attiecībā uz kādu personu pārsūtījusi kāda dalībvalsts [..]” ( 22 ).

25.

Atbilstoši 9. pantam katrai dalībvalstij nekavējoties jāpaņem katra vismaz 14 gadus veca starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja visu pirkstu nospiedumi un cik iespējams drīz, bet ne vēlāk kā 72 stundās pēc viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas, kā noteikts Dublinas III regulas 20. panta 2. punktā, jānosūta tie kopā ar noteiktiem citiem datiem uz centrālo sistēmu ( 23 ). Dati tiek glabāti desmit gadus. Pienākums iegūt un pārsūtīt daktiloskopiskos datus ir piemērojams arī attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas aizturēti sakarā ar nelikumīgu ārējās robežas šķērsošanu (14. panta 1. un 2. punkts). Iegūtie dati tiek saglabāti centrālajā sistēmā. Neskarot pienākumu apkopot statistiku, šādi ievadītie dati ir izmantojami vienīgi nolūkā tos salīdzināt ar datiem par starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem ( 24 ).

26.

Dublinas Īstenošanas regulā ir noteikti īpaši pasākumi nolūkā atvieglot sadarbību starp dalībvalstu iestādēm, kas atbildīgas par Dublinas III regulas piemērošanu attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pieprasījumu par uzņemšanu un atpakaļuzņemšanu nosūtīšanu un izskatīšanu ( 25 ). Īstenošanas regulai ir pievienota uzņemšanas standarta veidlapa. Pieprasījumā tostarp jāiekļauj visu pierādījumu un netiešu pierādījumu kopijas, kuras pierāda, ka pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, un dati saistībā ar pozitīvu atbildi no Eurodac ( 26 ).

27.

Dublinas Īstenošanas regulas II pielikumā ir “A saraksts” un “B saraksts”, kuros ir norādīti pierādījumu veidi, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti Dublinas III regulas nolūkos. A saraksts attiecas uz formālajiem pierādījumiem, ar kuriem nosaka atbildību, ciktāl to neatspēko pierādījumi par pretējo. Šā saraksta 7. punkta pirmajā ievilkumā ir minēta Eurodac pozitīva atbilsme starp pieteikuma iesniedzēja pirkstu nospiedumiem un nospiedumiem, kas iegūti saskaņā ar Eurodac regulas 14. pantu.

28.

Kvalifikācijas direktīvā ir noteikti standarti, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, lai noteiktu bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un lai noteiktu piešķirtās aizsardzības saturu ( 27 ). 2. panta sarakstā ir ietvertas šādas definīcijas:

[..]

[..].”

29.

Procedūru direktīvā ir noteiktas kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai ( 28 ). Direktīva ir piemērojama starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti ES teritorijā ( 29 ). Dalībvalstīm ir jānorāda atbildīgā iestāde, kas ir atbildīga par pieteikumu izvērtēšanu atbilstoši visām attiecīgajām procedūrām. Dalībvalstis var izvēlēties to, vai atbildīgā iestāde ir arī atbildīga par lietu izskatīšanu saskaņā ar Dublinas III regulu ( 30 ).

30.

Saskaņā ar 6. panta 1. punktu, ja persona starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedz iestādei, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetenta reģistrēt šādu pieteikumu, tad reģistrācija ir jāveic ne vēlāk kā triju darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas. Ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu sagatavo citām iestādēm, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav kompetentas to reģistrēt, reģistrācijai tomēr jānotiek ne vēlāk kā sešu darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas. Šīm iestādēm ir jāinformē pieteikuma iesniedzēji par to, kur un kā var iesniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Saskaņā ar 6. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, lai personai, kura sagatavojusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, būtu reāla iespēja to iesniegt iespējami īsā laikā ( 31 ). Neskarot 6. panta 2. punktu, dalībvalstis var pieprasīt, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek iesniegti personiski un/vai tam paredzētā vietā (6. panta 3. punkts). 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka “neatkarīgi no 3. punkta starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu.

31.

Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī vienīgi viņa pieteikuma izvērtēšanas procedūras nolūkā ( 32 ).

32.

Direktīvā 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai ( 33 ), kā definēts Kvalifikācijas direktīvas 2. panta h) punktā, ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāinformē pieteikuma iesniedzēji 15 dienu laikā pēc tam, kad tie ir “iesnieguši” pieteikumu, par viņiem piešķiramajiem pabalstiem un visām saistībām, kādas viņiem jāievēro attiecībā uz uzņemšanas nosacījumiem (5. panta 1. punkts). Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka trīs dienās pēc pieteikuma iesniegšanas pieteikuma iesniedzējam ir izsniegts dokuments, kas apliecina viņa kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja statusu vai liecina, ka viņam atļauts uzturēties attiecīgās dalībvalsts teritorijā līdz viņa pieteikuma izskatīšanai (6. panta 1. punkts).

33.

No iesniedzējtiesas skaidrojuma lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tad, kad trešās valsts valstspiederīgais Vācijā lūdz starptautisko aizsardzību, valsts sistēma nošķir neformālos pieprasījumus, kas iesniegti iestādēs (tādās kā par robežkontroli atbildīgās iestādes, policija, imigrācijas amatpersonas, patvēruma meklētāju uzņemšanas centrs), no vienas puses, un, starptautiskās aizsardzības formālo pieprasījumu iesniegšanu Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu lietu pārvalde, turpmāk tekstā – “BAMF”), kas ir saskaņā ar valsts tiesību aktiem izveidota iestāde, lai izskatītu patvēruma pieteikumus, un kas saskaņā ar tiesību aktiem par ārvalstu valstspiederīgajiem ir kompetenta pieņemt lēmumus.

34.

Trešās valsts valstspiederīgo sākotnēji nosūta uz attiecīgo uzņemšanas centru, kas par to paziņo BAMF. Vācijas iestādēm ir jāizsniedz trešās valsts valstspiederīgajam patvēruma meklētāja reģistrācijas apliecība (turpmāk tekstā – “apliecība”). No tā brīža viņam ir tiesības uzturēties Vācijā līdz procedūras pabeigšanai par viņa patvēruma pieteikumu. Trešās valsts valstspiederīgajam tiks noteikta tikšanās, un viņam ir pienākums personīgi ierasties vietējā BAMF birojā, lai iesniegtu savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

35.

Tsegezab Mengesteab (turpmāk tekstā – “Pieteicējs”) ir Eritrejas valstspiederīgais. Viņš norādīja, ka pirmo reizi ieradies ES teritorijā Itālijā 2015. gada 4. septembrī, šķērsojot Vidusjūru no Lībijas. Viņš ieradās Vācijā 2015. gada 12. septembrī, pa sauszemi ceļojot no Itālijas. 2015. gada 14. septembrī Vācijas iestādes vispirms izsniedza viņam apliecību, kas bija izdota Augšbavārijas vietējā valdībā, atbildot uz viņa neformālo patvēruma pieprasījumu. 2015. gada 8. oktobrī Bīlefeldes centrālā imigrācijas iestāde izdeva viņam otru apliecību. 2016. gada 14. janvārīT. Mengesteab nosūtīja otro apliecību uz BAMF un vēlreiz nosūtīja to 2016. gada 6. februārī. 2016. gada 22. jūlijāT. Mengesteab iesniedza BAMF formālu starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

36.

2016. gada 19. augustāEurodac datubāzes pārbaude apliecināja, ka T. Mengesteab pirkstu nospiedumi ir paņemti Itālijā (Eurodac sakritība IT2LE01HRQ), bet ka viņš nav šajā valstī iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tajā pašā dienā Vācijas iestādes iesniedza Itālijas pusei uzņemšanas pieprasījumu. Itālijas iestādes neatbildēja uz šo pieprasījumu.

37.

2016. gada 10. novembra lēmumā, kas T. Mengesteab tika izsniegts 2016. gada 16. novembrī, BAMF norādīja, ka viņa starptautiskās aizsardzības pieprasījums ir nepieņemams, un tāpēc noraidīja viņa patvēruma pieteikumu un pieņēma lēmumu par viņa nosūtīšanu uz Itāliju. BAMF uzskatīja, ka nevis Vācija, bet gan Itālija ir atbildīgā dalībvalsts par viņa pieteikuma izskatīšanu, pamatojoties uz to, ka viņš nelikumīgi šķērsoja ES ārējo robežu, ieceļojot Itālijā no Lībijas, un ka tāpēc uz viņa apstākļiem attiecas Dublinas III regulas 13. panta 1. punkts.

38.

2016. gada 17. novembrīT. Mengesteab apstrīdēja šo lēmumu iesniedzējtiesā un lūdza apturēt pārsūtīšanas lēmumu. Tiesa 2016. gada 22. decembrī apmierināja izraidīšanas rīkojuma apturēšanu.

39.

T. Mengesteab norāda, ka Vācija ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu, jo uzņemšanas pieprasījums tika izteikts pēc Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktā trīs mēnešu termiņa. Viņaprāt, termiņš uzņemšanas pieprasījuma izteikšanai sāka tecēt no brīža, kad viņš iesniedza savu neformālo patvēruma pieprasījumu 2015. gada 14. septembrī. Tas atbilst nostājai par pozitīvu Eurodac atbilstību, jo īsāks divu mēnešu periods 21. panta otrajā daļā ir domāts uzņemšanas procedūras paātrināšanai.

40.

BAMF, pirmkārt apgalvo, ka pieteicēji nevar iesniegt apelācijas sūdzību vai lūgt pārskatīt Dublinas III regulas noteikumus par termiņiem, jo tie nerada individuālas tiesības. Otrkārt, tā uzskata, ka noteikto termiņu tecējums nesākas, pirms nav iesniegts formāls patvēruma pieteikums.

41.

Iesniedzējtiesa vēlas pārliecināties, vai T. Mengesteab var, pamatojoties uz Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu, apstrīdēt šīs regulas 21. panta 1. punktā noteikto termiņu darbību. Ja tā ir, tad iesniedzējtiesa lūdz norādes, it īpaši par to, ko saskaņā ar Dublinas III regulu nozīmē starptautiskas aizsardzības pieteikuma iesniegšana.

42.

Tādēļ iesniedzējtiesa jautā:

43.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Vācija, Ungārija un Eiropas Komisija. 2017. gada 25. aprīļa tiesas sēdē šie trīs dalībnieki un tāpat arī T. Mengesteab un Apvienotā Karaliste sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

44.

Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa norāda, ka T. Mengesteab ieradās ES teritorijā, ieceļojot Itālijā no Lībijas pāri Vidusjūrai. Kā Eritrejas valstspiederīgajam viņam būtu vajadzīga vīza, šķērsojot ES dalībvalstu ārējās robežas ( 34 ). Iespējams, ka tās nebija, un viņa ierašanās ES teritorijā bija nelikumīga, jo viņš neatbilda Šengenas Robežu kodeksa ( 35 ) 5. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Pamatojoties uz to, iesniedzējtiesas jautājumi ir uzdoti, vadoties no tā, ka uz T. Mengesteab attiecas Dublinas III regulas 13. panta 1. punkts, un ka saskaņā ar šo regulu Itālija ir atbildīgā dalībvalsts.

45.

Vai iesniedzējtiesas premisa, ka T. Mengesteab ierašanās Itālijā bija nelikumīga minētā noteikuma izpratnē, ir pamatota?

46.

Šajā tiesvedībā nav tieši uzdots jautājums par Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta interpretāciju. Līdzīgs gadījums, kad trešo valstu valstspiederīgie šķērsoja sauszemes robežu, ceļojot pāri Rietumbalkāniem laikposmā no 2015. gada rudens līdz 2016. gada pavasarim, šobrīd tiek izskatīts Tiesā lietās A.S. ( 36 ) un Jafari ( 37 ). Šajās lietās Tiesai ir lūgts padoms par jēdziena “nelikumīgi šķērsoja dalībvalsts robežu” nozīmi Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta izpratnē saistībā ar Šengenas Robežu kodeksa 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta interpretāciju, kas dalībvalstij ļauj atkāpties no viena vai vairākiem šī normatīvā akta 5. panta 1. punkta nosacījumiem (piemēram, derīgas vīzas esamība), pamatojoties uz humanitāriem apsvērumiem vai tās starptautisko saistību dēļ, ļaujot attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ieceļot tās teritorijā.

47.

Vai šis jautājums ir apsvērts saistībā ar T. Mengesteab lietu? Ja ne, vai būtu veicama šāda veida izpēte?

48.

Šī ir gan sarežģīta, gan jūtīga tēma, kurā ir bažas no neizrunātiem politiskiem jautājumiem un kura ir skaudri nepatīkama, ņemot vērā traģiskos stāstus par cilvēkiem, kas gājuši bojā, mēģinot šķērsot Vidusjūru. Lai gan iesniedzējtiesa nav uzdevusi jautājumu, tomēr ir būtiski noteikt, kā šai konkrētajai lietai ir piemērojama Dublinas III regula. Ja 13. panta 1. punkts nav atbilstošs III nodaļas kritērijs, tad uz faktiski uzdotajiem jautājumiem vairs nav jāatbild.

49.

Vispirms atgādināšu, ka 2015. gada aprīlī Eiropas Parlaments mudināja Eiropas Savienību un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai nepieļautu dzīvību zaudēšanu jūrā ( 38 ). Tā rezultātā ES un tās krasta dalībvalstis, piemēram, Itālija, bieži sadarbojoties ar Frontex (Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūra), īstenoja daudzas saskaņotas meklēšanas un glābšanas operācijas (turpmāk tekstā – “SAR”) vai robežkontroles operācijas, kurās arī ir šādi pienākumi ( 39 ).

50.

Šķiet, ka pastāv nerakstīts pieņēmums, ka personas, kas vēlāk iesniegs starptautiskās aizsardzības pieteikumu un kas ieradušās dalībvalsts teritorijā, šķērsojot jūru, noteikti ir šķērsojušas šīs dalībvalsts ārējo robežu “nelikumīgi” Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta izpratnē. Manuprāt, ne vienmēr šis pieņēmums ir pareizs.

51.

Ja kāds droši un nepamanīti izceļas krastā pēc tam, kad šķērsojis jūru, un tad kādā vēlākā brīdī piesakās šīs vai citas dalībvalsts iestādēs, lai lūgtu starptautisku aizsardzību, tad pieņēmums, ka viņš ir šķērsojis pirmās dalībvalsts robežu “nelikumīgi”, ir pareizs – gandrīz noteikti pareizs. Ja kāds atklātā jūrā ir izglābts no pārpildītas, grimstošas piepūšamās laivas, tiesiskā situācija ir ievērojami sarežģītāka. Situācija var būt vēl niansētāka, ja persona ir izglābta dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos.

52.

Pienākums sniegt palīdzību personām, kas jūrā atrodas briesmās, ir “viens no vissenākajiem un būtiskākajiem pamatelementiem jūras tiesībās” ( 40 ). Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas (turpmāk tekstā – “UNCLOS”) 98. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka ikvienai valstij ir jāpieprasa savas valsts karoga kuģa kapteinim, tādā mērā, ciktāl viņš to var izdarīt, nepakļaujot nopietnām briesmām kuģi, apkalpi vai pasažierus, cita starpā steigties ar pilnu iespējamo ātrumu, lai glābtu nelaimē nonākušos cilvēkus. UNCLOS 98. panta 2. punktā ir noteikts, ka ikvienai piekrastes valstij ir jāveicina atbilstoša un efektīva meklēšanas un glābšanas dienesta izveidošana, darbība un uzturēšana ( 41 ).

53.

“Droša vieta” ir vieta, kurā glābšanas operācija tiek uzskatīta par pabeigtu. Tā ir arī vieta, kurā izdzīvojušo personu dzīvības drošība netiek apdraudēta un kurā var apmierināt šo personu cilvēka pamatvajadzības (tādas kā pārtika, patvērums un medicīniskās vajadzības). Turklāt tā ir vieta, no kuras var nodrošināt transportu uz izdzīvojušo personu nākamo ceļojuma punktu vai galamērķi ( 42 ). Tomēr piekrastes valstij (vai kuģa karoga valstij, vai SAR operāciju rīkojošai valstij) nav noteiktu blakuspienākumu atļaut izglābtajiem izkāpt krastā tās teritorijā ( 43 ). Būtībā (un acīmredzot atbilstoši neizraidīšanas principam) trešās valsts valstspiederīgos, kurus izglābis kuģis ar ES dalībvalsts karogu vai dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos, var izcelt krastā valstī, kas nav ES valsts ( 44 ). Pirms desmit gadiem, 2007. gadā, Komisija norādīja uz problēmām, kas saistītas ar vispiemērotākās izkāpšanas ostas noteikšanu ( 45 ). Starptautiskās jūrniecības organizācijas Attīstības [Formalitāšu vienkāršošanas] komiteja 2009. gadā ierosināja, ka valdībai, kas atbildīga par SAR reģionu, ir jāuzņem izglābto personu izkāpšana krastā, ja nav atrodama cita droša vieta, bet vēlāk šis priekšlikums tika noraidīts ( 46 ). Pēc 2010. gada Padomes iniciatīvas ( 47 ), ko Tiesa atcēla procesuālu iemeslu dēļ ( 48 ), ar Frontex regulu SAR operācijās tika noteikts šāds standarta noteikums: uzņēmēja dalībvalsts un iesaistītā dalībvalsts sadarbojas ar koordinācijas vienību, lai atrastu drošu vietu, bet, ja tas nav “cik drīz vien praktiski iespējams”, tad izglābtās personas var izkāpt krastā uzņēmējā dalībvalstī, kur notiek operācija ( 49 ). Tomēr Frontex regula nav piemērojama trešo valstu teritoriālajos ūdeņos ( 50 ), un regula ir kritizēta par to, ka tajā nav noteiktas “skaidras juridiskas prasības izkāpšanai krastā [SAR] situāciju gadījumā” ( 51 ).

54.

No manis sniegtā nelielā pārskata ir saprotams, ka starptautisko jūras tiesību, starptautisko humanitāro tiesību (Ženēvas 1951. gada konvencijas veidā) un ES tiesību krustošanās nesniedz gatavu un nepārprotamu atbildi uz jautājumiem, vai tie, kas izglābti Vidusjūras šķērsošanas laikā un izkāpuši krastā ES piekrastes dalībvalstī (parasti, bet ne tikai, Grieķijā vai Itālijā), ir uzskatāmi par tādiem, kas šķērsojuši šīs dalībvalsts robežu “nelikumīgi” Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta nozīmē.

55.

Tomēr Tiesa šeit nevar iesniedzējtiesai sniegt nepieciešamo ieteikumu. Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šāds jautājums nav uzdots, Dublinas [regulas] valstīm ( 52 ) nav paziņots par jautājumu. Tāpēc tās nevarēja pieņemt apzinātu lēmumu, vai par šo jautājumu iesniegt rakstveida apsvērumus.

56.

Ciktāl tas attiecas uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošajiem faktiem, Tiesai nav zināms, vai T. Mengesteab tika izglābts uz jūras (un, ja tā, kas viņu izglāba) vai arī viņam tiešām bija tiesības ieceļot Itālijā uz humanitāriem pamatiem vai atbilstoši viņa pienākumiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Varbūt, gluži pretēji, viņa pārvietošanās bija pilnīgi nelegāla. Tajā gadījumā vairāk nekā iespējams, ka viņa gadījumam noteikti būtu piemērojams Dublinas III regulas 13. panta 1. punkts.

57.

Šo iemeslu dēļ, lai gan es uzskatīju, ka mans pienākums ir izcelt problēmu, manuprāt, Dublinas III regulas 13. panta 1. punkta pareiza interpretācija kontekstā ar jūras šķērsošanu, kas beidzas, ierodoties piekrastes dalībvalsts teritorijā, ir jautājums, kam jāgaida uz izlemšanu kādā citā lietā, kur valsts tiesa to tieši uzdotu. Tāpēc tagad es pievērsīšos iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

58.

1. un 3. jautājums ir cieši saistīti. Būtībā ar tiem tiesa cenšas noskaidrot, vai T. Mengesteab var apstrīdēt viņa pārsūtīšanas lēmumu no Vācijas uz Itāliju kā dalībvalsti, kas atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu.

59.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts atļauj starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam apstrīdēt pārsūtīšanas lēmumu, ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts (šajā gadījumā Vācija) nav ievērojusi trīs mēnešu termiņu šāda pieprasījuma iesniegšanai, kas noteikts 21. panta 1. punktā.

60.

Vācija un Apvienotā Karaliste norādīja, ka atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt “nē”. T. Mengesteab un Ungārija uzskata pretēji. Komisija savos rakstveida apsvērumos uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzējs varēja apstrīdēt pārsūtīšanas lēmumu uz šī pamata. Tiesas sēdē Komisija mainīja savu nostāju. Tā norādīja, ka pieteikuma iesniedzēja tiesības uz apelāciju vai pārskatīšanu atbilstoši Dublinas III regulas 27. panta 1. punktam neattiecas uz šīs regulas noteikumiem, kuros noteikti termiņi, kad dalībvalstīm jāiesniedz uzņemšanas pieprasījums.

61.

Man šķiet, ka pirmajā jautājumā ir izvirzītas divas vispārīgas tēmas, proti, Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta interpretācija un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību apjoms 27. panta 1. punktā. Būtībā jautājums ir, vai dalībvalstu darbību, it īpaši, nerīkošanos regulā noteiktajā termiņā, var pārbaudīt tiesā, starptautiskas aizsardzības pieteikuma iesniedzējam iesniedzot prasību valsts tiesā, apstrīdot pārsūtīšanas lēmumu.

62.

Izskatot šos jautājumus, manuprāt, ir būtiski ņemt vērā konkrētus vispārīgos principus Tiesas judikatūrā, kas ir apstiprināti Dublinas III regulas preambulā ( 53 ). Eiropas Savienība balstās uz tiesiskumu tajā ziņā, ka ne dalībvalstis, ne arī Kopienas iestādes nevar izvairīties no kontroles par to rīcības atbilstību Hartai vai Līgumiem, kuros ir paredzēta pilnīga prasību un procedūru sistēma, lai varētu veikt Savienības tiesību aktu ietvaros [pieņemto] aktu tiesiskuma pārbaudi. Papildus tam pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, sastāvdaļa. Tāpēc Tiesa iedvesmojas no konstitucionālajām tradīcijām, kas kopīgas dalībvalstīm, un it īpaši no ECPAK, kurai šajā ziņā ir īpaša nozīme ( 54 ).

63.

Konkrētās pamattiesības, kas tiek aplūkotas šajā lietā, tostarp ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kas noteiktas Hartas 47. pantā. Pirmās minētās ir procesuālo tiesību daļa, uz kurām attiecas tiesības tikt uzklausītam. Pēdējās minētās ietver prasību, ka konkrēta persona attiecīgā iestādē var aizstāvēt savas tiesības un saņemt efektīvu tiesību aizsardzību visos Savienības tiesību aktos garantēto tiesību pārkāpumu gadījumos ( 55 ). Šajā ziņā 47. pantam ir plašāka piemērošanas joma nekā attiecīgajām tiesībām ECPAK 6. un 13. pantā ( 56 ).

64.

Ņemot vērās šos vispārīgos principus Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta un 27. panta 1. punkta interpretācijā, es uzskatu, ka atbilde uz pirmo jautājumu ir “jā” turpinājumā izskaidroto iemeslu dēļ. Praktiskie apsvērumi T. Mengesteab lietā parādīsies, atbildot uz piekto jautājumu, kurā tiek risināts jautājums par to, kad starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskatīt par “iesniegtu”. Šis solis iezīmē 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktā trīs mēnešu termiņa sākumu ( 57 ).

65.

Lai gan patiešām nav skaidra formulējuma attiecībā uz to, ka Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā noteiktos termiņus var pārsūdzēt apelācijas kārtībā vai pārskatīt saskaņā ar 27. panta 1. punktu, šāda interpretācija nav pretrunā tekstam, nedz arī nesaderīga ar likumdevēja mērķiem ( 58 ).

66.

Saspīlējums starp subjektīvām tiesībām un starpvalstu mehānismiem, kas izveidoti ar Dublinas sistēmu regulējošām procedūrām, ir zināms kopš šīs sistēmas sākuma ( 59 ). Tā kā Dublinas sistēma sākotnēji tika iecerēta, lai dalībvalstīm radītu mehānismu, kā ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, tad šī saspīlējuma esamība laikam nav pārsteigums ( 60 ).

67.

Tomēr laika gaitā ir mainījies veids, kā šo saspīlējumu pienācīgi atrisināt. Pirmkārt, tagad ir jāņem vērā pamattiesības, kas nostiprinātas Hartā kā primārajā tiesību aktā ( 61 ). Otrkārt, likumdošanas vēsture liecina, ka Savienības likumdevējs, pieņemot Dublinas III regulu, vēlējās nodrošināt, lai tā noteikumi ir pilnīgi saderīgi ar pamattiesībām kā Savienības tiesību vispārīgajiem principiem, kā arī ar starptautiskajām tiesībām. Šajā ziņā “īpašs uzsvars tika likts uz nepieciešamību stiprināt tiesiskās un procesuālās garantijas personām, kurām piemērojama Dublinas procedūra, un dot tām iespēju labāk aizsargāt to tiesības [..] ( 62 )”. Šis uzsvars uz pamattiesībām ir acīmredzams Dublinas III regulas sistēmā un kontekstā. Tie kopā veido pamatu, kādā aplūkojams 21. panta 1. punkts ( 63 ).

68.

No regulas sistēmas ir skaidrs, ka galvenais mērķis ir noteikt dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma pēc iespējas ātrāku izskatīšanu, kas iesniegts vienā no dalībvalstīm ( 64 ). To nosaka kompetentās iestādes, kas šim mērķim ieceltas saskaņā ar 35. panta 1. punktu. Veicot savus pienākumus, kompetentajām iestādēm ir jāievēro Dublinas III regulā noteiktie termiņi.

69.

Saskaņā ar 3. panta 1. punktu pieteikums ir jāizskata vienai dalībvalstij, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritējiem ir noteikta par atbildīgo. Atbilstoši vispārīgajam principam atbildība par patvēruma pieteikuma pārbaudi ir dalībvalstij, kurai bija vislielākā nozīme pieteicēja ieceļošanā vai dzīvošanā Savienības teritorijā. Lai noteiktu, kam ir atbildība par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, visbiežāk piemēro III nodaļā noteiktos kritērijus par nelikumīgu ieceļošanu Savienības teritorijā (tas ir, 13. panta 1. punktu), savukārt III nodaļas 8. līdz 11. pantā noteiktie kritēriji par nepilngadīgajiem un ģimenes vienotību tiek piemēroti retāk ( 65 ). Dublinas sistēma ir izveidota, lai nodrošinātu, ka pieteikuma iesniedzējs netiktu šurpu turpu pārsūtīts starp dalībvalstīm, vai atstāts tā sauktajā “in orbit” [bezgalīgas gaidīšanas] stāvoklī, neesot nevienai dalībvalstij, kura gribētu izskatīt viņa starptautiskās aizsardzības pieprasījumu. Vārdi “viena dalībvalsts” norāda, ka pieteikuma iesniedzējiem nav tiesību iesniegt vairākus pieteikumus vairākās dalībvalstīs (“tiesvedības vietas izvēle” [forum shopping]” ( 66 )).

70.

Atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesam jāsākas, tiklīdz dalībvalstī tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums (Dublinas III regulas 20. panta 1. un 2. punkts). Ja dalībvalsts, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, uzskata, ka par šī pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā var lūgt šo citu dalībvalsti uzņemt pieteikuma iesniedzēju. Uzņemšanas pieprasījumi jāiesniedz iespējami īsā laikā vai vismaz trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 20. panta 2. punkta nozīmē. Dalībvalstij, kurā pieteikums ir iesniegts, nav pienākuma to darīt, jo dalībvalsts var izvēlēties, vai izmantot šo uzņemšanas procedūru. Ja tā neizsaka šādu pieprasījumu, tā turpina būt atbildīgā dalībvalsts.

71.

Turklāt likumdošanas vēsture apliecina, ka tad, kad ar Dublinas II regulu tika aizstāta Dublinas konvencija, termiņš uzņemšanas pieprasījumiem tika saīsināts no sešiem līdz trīs mēnešiem ( 67 ). Pārskatītais termiņš Dublinas II regulā (kas ir atspoguļots Dublinas III regulā) bija saistīts ar pieņemamības procedūrām (toreiz) ierosinātajā Procedūru direktīvā ( 68 ). Komisija tolaik norādīja savā Paskaidrojošajā paziņojumā, ka mehānismi, nosakot atbildīgo dalībvalsti, nedarbosies, ja vien inter alia pieteikumi netiks izskatīti noteiktā termiņā ( 69 ).

72.

Ja dalībvalsts izlemj iesniegt uzņemšanas pieprasījumu, 21. panta 1. punktā noteiktie termiņi ir obligāti un tie ir noteikti. Nav noteikumu, lai dalībvalstis varētu tos pagarināt, un likumdevējs nav paredzējis dalībvalstīm iespēju izņēmuma gadījumos atkāpties no noteiktajiem termiņiem.

73.

Dalībvalsts, kurā pieteikums ir iesniegts, protams, var iesniegt veiksmīgu uzņemšanas pieprasījumu citai dalībvalstij. Ja tā, tad izbeigsies tās atbildība par patvēruma pieteikuma izskatīšanu pēc būtības. Tomēr, tā arī drīkst: i) izlemt neizteikt uzņemšanas pieprasījumu; ii) izteikt pieprasījumu Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā noteiktajā trīs mēnešu termiņā, ko pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts likumīgi noraida (pierādījumu trūkumu dēļ), vai iii) izteikt šādu pieprasījumu pēc tam, kad beidzies trīs mēnešu termiņš. Ikvienā no šiem gadījumiem tā kļūst par dalībvalsti, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ( 70 ). Loģiski, ka tam ir būtiskas sekas uz pašu pieteikuma iesniedzēju. Viņš netiek pārsūtīts no A dalībvalsts uz B dalībvalsti. Viņš paliek pirmajā dalībvalstī, kamēr izskata un izlemj viņa starptautiskās aizsardzības pieprasījumu. Būtiska ietekme uz pieteikuma iesniedzēju mainīsies atkarībā no lietas apstākļiem. Gadījumos, kad Dublinas procedūra ritēs raiti, šī procesa ietekme uz pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieprasījuma vispārīgo progresu būs mazāka, nekā tā būtu gadījumos, kad pieteikuma izskatīšana kavējas, jo sevišķi sākotnējā posmā, nosakot atbildīgo dalībvalsti ( 71 ). Šajā ziņā noteiktie termiņi, tostarp tie, kas noteikti 21. panta 1. punktā, sniedz kā pieteikuma iesniedzējiem, tā arī attiecīgajām dalībvalstīm noteiktību. Dažādie termiņi ir būtiski Dublinas sistēmas darbībai kopumā.

74.

Šis viedoklis ir nostiprināts noteikumos, kas tika ieviesti, lai sniegtu vai paplašinātu subjektīvas tiesības, piemēram, tiesības uz informāciju, kas minētas 4. panta 1. punktā, un tiesības uz paziņojumu par pārsūtīšanas lēmumu, kas noteiktas Dublinas III regulas 26. panta 1. un 2. punktā.

75.

Piebildīšu, kas no 29. panta 3. punkta redakcijas izriet, ka likumdošanas sistēma paredz, ka persona var tikt pārsūtīta kļūdas dēļ, un ka pārsūtīšanu var atcelt ar apelāciju vai pārskatīšanu ( 72 ).

76.

Tāpēc es secinu, ka redakcija un mērķi kopā ar Dublinas III regulas likumdošanas sistēmu norāda, ka gadījumos, kad dalībvalstis neievēro termiņus attiecībā uz pārsūtīšanas pieprasījumiem, pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt iespējām apstrīdēt pārsūtīšanas lēmumus, it īpaši, ja šāda termiņu neievērošana ir ietekmējusi attiecīgās personas starptautiskās aizsardzības pieteikuma virzību.

77.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Tiesas spriedums lietā Abdullahi ( 73 ) ir piemērojams T. Mengesteab lietā. Abdullahi lieta bija par Somālijas valstspiederīgo, kura Savienības teritorijā vispirms ieceļoja Grieķijā. Tad Abdullahi turpināja ceļu caur Ungāriju uz Austriju, kur viņa lūdza patvērumu. Austrijas iestādes uzskatīja, ka saskaņā ar attiecīgo III nodaļas kritēriju Ungārija bija atbildīgā dalībvalsts ( 74 ). Ungārijas varas iestādes piekrita izskatīt viņas pieteikumu. Abdullahi norādīja, ka gluži pretēji – Grieķija ir atbildīgā dalībvalsts, jo tā bija valsts, kurā viņa vispirms ieradās Savienības teritorijā ( 75 ). Šī Tiesa nosprieda, ka Dublinas II regulas 19. panta 2. punktā noteiktās tiesības uz apelāciju vai pārskatīšanu ir interpretējamas kā tādas, kas nozīmē, ka, apstākļos, kad dalībvalsts ir piekritusi uzņemt patvēruma pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz to, ka tā patiešām bija dalībvalsts, kurā [pieteikuma iesniedzējs] vispirms ieradās Eiropas Savienībā, vienīgais veids, kā pieteikuma iesniedzējs varētu to apšaubīt, ir atsaukties uz patvēruma piešķiršanas procedūras un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļu sistēmiskajiem trūkumiem tajā dalībvalstī, kas radītu nopietnus iemeslus uzskatīt, ka šim patvēruma meklētājam pastāv reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē.

78.

Manuprāt, spriedums lietā Abdullahi ir aplūkojams tās lietas konkrētajos apstākļos. T. Mengesteab situācija ir atšķirīga.

79.

Pirmkārt, T. Mengesteab neapstrīd III nodaļas attiecīgā kritērija piemērošanu (Dublinas III regulas 13. panta 1. punkts). Otrkārt, Dublinas II regulas interpretāciju lietā Abdullahi ievērojami aizstāj grozījumi, kas izdarīti nākamajā Dublinas regulā ( 76 ). Regulas mērķis un vispārīgā sistēma ir attīstījusies. Tā rezultātā tiesības uz apelāciju vai pārskatīšanu ir mazāk ierobežojošas, nekā tas bija saskaņā ar Dublinas II regulas 19. panta 2. punktu. Arī Dublinas III regulas noteikumi par pieteikuma iesniedzējiem piemērojamām garantijām attiecībā uz informāciju, kas dalībvalstīm viņiem ir jāiesniedz, un pienākumu veikt personisku interviju nebija iekļauti iepriekšējā regulā ( 77 ). Izmaiņas tiesību aktu sistēmā apstiprina norādītie mērķi uzlabot Dublinas sistēmā pieteikuma iesniedzējiem sniegto aizsardzību un ieviest efektīvus aizsardzības līdzekļus, kas attiektos gan uz Dublinas III regulas piemērošanas pārbaudi, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pieteikuma iesniedzējs tiek pārsūtīts ( 78 ).

80.

Dublinas III regulas 27. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka pieteikuma iesniedzējiem ir jābūt tiesībām uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma apelāciju vai pārskatīšanu tiesā, Tiesa nesen izskatīja lietās Ghezelbash ( 79 ) un Karim ( 80 ).

81.

Katrā no šīm lietām starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs gribēja apstrīdēt savas atrašanās vietas dalībvalsts kompetento iestāžu lēmumu pārsūtīt viņu uz citu valsti, kas piekritusi pirmajai dalībvalstij uzņemties atbildību par viņa pieteikuma izskatīšanu. Lietā Ghezelbash Tiesa nosprieda (attiecībā uz apgalvotu nelikumīgu III nodaļas kritērija piemērošanu par vīzām (Dublinas III regulas 12. pants)), ka, lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, ar Dublinas III regulu izveidotie efektīvie aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina, pirmkārt, uz šīs regulas piemērošanas un, otrkārt, uz juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūtāms pieteikuma iesniedzējs ( 81 ). Lietā Karim Tiesa nosprieda, ka 19. panta 2. punkta (kas nav viens no III nodaļas kritērijiem, bet ir Dublinas III regulas V nodaļā) pretlikumīga piemērošana pārsūdzama apelācijas kārtībā vai pārskatāma atbilstoši šīs regulas 27. panta 1. punktam, norādot, ka “[..] [Dublinas III regulas] piemērošana galvenokārt ir balstīta uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa veikšanu atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem [..] ( 82 )”.

82.

T. Mengesteab un Ungārija norādīja, ka šajā lietā ir piemērojamas lietas Ghezelbash un Karim. Vācija, Apvienotā Karaliste un Komisija uzskata, ka šīs lietas ir piemērojamas tikai ierobežotos apstākļos, proti, ja starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs norāda, ka III nodaļas kritēriji ir kļūdaini piemēroti, vai arī, ja attiecīgais noteikums ir cieši saistīts ar šo kritēriju piemērošanu. Komisija turklāt lūdz Tiesu izskaidrot spriedumus lietās Ghezelbash un Karim un skaidri norādīt pieteikuma iesniedzēja tiesību robežas atbilstoši Dublinas III regulas 27. panta 1. punktam.

83.

Man šķiet, ka, lai gan lietas Ghezelbash un Karim tieši neattiecas uz jautājumu, vai patvēruma pieteikuma iesniedzējs var apstrīdēt Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā noteikto termiņu neievērošanu, tomēr minētajās lietās noteiktie principi ir vienlīdz piemērojami šeit ( 83 ).

84.

Pie viena vēlos aplūkot izvirzītos iebildumus, kas ļauj pieteikuma iesniedzējiem T. Mengesteab situācijā pārsūtīšanas lēmumu pārskatīšanas vai apelācijas procedūrā balstīties uz 21. panta 1. punktu.

85.

Vācijas, Apvienotās Karalistes un Komisijas (pēdējai – tiesas sēdē) izvirzītais pirmais arguments ir, ka pieteikuma iesniedzējs nevar atsaukties uz 21. panta 1. punktā noteikto termiņu neievērošanu, jo tajā noteiktie termiņi regulē starpvalstu attiecības starp pieprasījuma iesniedzēju dalībvalsti un pieprasījumu saņēmušo dalībvalsti. Tas nozīmē, ka persona nevar apstrīdēt šādas attiecības.

86.

Šāds viedoklis mani nepārliecina, jo Dublinas sistēma vairāk nav tikai starpvalstu mehānisms. Tāda pozīcija beidzās, tiklīdz Dublinas sistēma tika iestrādāta Savienības acquis kā Dublinas II regula, kā izriet no šī dokumenta sagatavojošā materiāla ( 84 ). Pēc Dublinas III regulas pieņemšanas nostāja kļuva vēl skaidrāka ( 85 ).

87.

Otrais iebildums, ko galvenokārt izvirzīja Apvienotā Karaliste, ir tas, ka termiņi ir procesuāls jautājums. Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu nošķirt jautājumus, kas rada pamatu materiālajām tiesībām (piemēram, III nodaļas kritēriju nelikumīga piemērošana) un tām, kuras skar (kā tā norāda) tikai procedūru.

88.

Manuprāt, nostāja nav tik viennozīmīga, kā Apvienotā Karaliste norāda. Manuprāt, šāda nošķiršana varētu novest pie regulas samākslotas piemērošanas, un tas tiešām varētu neatbilst Hartai.

89.

Termiņu noteikšana patiešām tiek plaši uzskatīta par procesuālu jautājumu. Tomēr Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta termiņu darbībai ir materiāltiesiska ietekme gan uz pieteikuma iesniedzējiem, gan attiecīgajām dalībvalstīm ( 86 ).

90.

Savienības tiesībās attiecībā uz Savienības institūciju pieņemtajiem normatīvajiem aktiem ir vispārzināms, ka būtisku procesuālo prasību pārkāpums anulē pilnvaru izmantošanu, ja pilnvaru izmantošana varētu ietekmēt procedūras rezultātu. Šajā ziņā gan efektīvas tiesiskās aizsardzības princips, gan tiesības tikt uzklausītam ir atzīti par šādu būtisku procesuālu prasību ( 87 ). Attiecībā uz uzņemšanas pieprasījumu, tiklīdz ir pārkāpts 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais termiņš, iestājas trešajā daļā noteiktās sekas – proti, pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts turpina būt atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

91.

Tiesa attiecībā uz lēmumu par iekļaušanu sarakstā spēkā esamības apstrīdēšanu ir atzinusi, ka pārbaude tiesā attiecas uz, cita starpā, to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, un vai ES tiesas ir kompetentas izlemt, vai ES iestāde ir ievērojusi attiecīgās procesuālās garantijas ( 88 ). Manuprāt, šie principi ir vienlīdz piemērojami šeit.

92.

Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā noteikto termiņu darbība, kas ir saistīta ar uzņemšanas pieprasījuma un sekojoša pārsūtīšanas lēmuma, kurš balstīts uz minēto pieprasījumu, likumību, attiecas uz faktiskajiem un tiesiskajiem jautājumiem saistībā ar regulas piemērošanu, par ko valsts tiesām jāveic juridiska pārbaude atbilstoši Dublinas III regulas 27. panta 1. punktam.

93.

Uzsvēršu, ka šīs Tiesas lēmums šajā jautājumā nekad neaizstās procesu valsts līmenī. Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā ir nostiprinātas tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekli. Tas nenozīmē, ka visas iesniegtās pārsūdzības tiks apmierinātas pēc būtības. Tomēr, lai 27. panta 1. punktā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli varētu jēgpilni izmantot, valsts tiesām ir jāspēj noteikt, vai pārsūtīšanas lēmums, kas balstās uz piekrišanu uzņemt atbilstoši Dublinas III regulas 21. panta 1. punktam, ir pieņemts saskaņā ar šajā noteikumā nostiprinātajām procedūrām un šajā regulā noteiktajām pamata garantijām ( 89 ).

94.

Lai šīs tiesības būtu efektīvas apstākļos, kad pieteikuma iesniedzējs apstrīd pārsūtīšanas lēmumu, pamatojoties uz to, ka pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts nav ievērojusi 21. panta 1. punktā noteikto termiņu uzņemšanas pieprasījuma izteikšanai, valsts tiesai ir cita starpā jāpārbauda Dublinas III regulas piemērošana atbilstoši tās redakcijai, sistēmai un likumdevēja mērķiem. Es jau norādīju, ka 21. panta 1. punktā noteiktajiem termiņiem nav elastīguma elementa ( 90 ). Dodot pieteikuma iesniedzējam tiesības uz piekļuvi tiesai, kad pārkāpts termiņš, ļauj ar pārbaudi tiesā nodrošināt, ka konkrētajos apstākļos pieteikuma iesniedzējam patiešām ir efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

95.

Apvienotā Karaliste un Komisija pareizi norāda, ka 21. panta 1. punkts nav formulēts tā, ka ar to tiktu piešķirtas individuālas tiesības. Tomēr tāpēc tas nenozīmē, ka likumdevējs būtu paredzējis neļaut personām atsaukties uz Dublinas III regulā noteikto termiņu neievērošanu. Saistoši termiņi pirmo reizi tika ieviesti Dublinas II regulā, lai pamudinātu dalībvalstis iespējami īsā laikā noteikt par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, un lai nepieļautu situācijas, kad starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji ilgu laiku paliek tā sauktajā “in orbit” stāvoklī ( 91 ). Tādējādi pieteikuma iesniedzējam ir interese, lai Dublinas sistēma efektīvi darbotos, lai atbildīgā dalībvalsts tiktu noteikta ātri, un lai viņa lieta tiktu virzīta uz posmu, kad tiek novērtēts viņa pieteikums pēc būtības. Arī dalībvalstis gūst labumu, nepieļaujot kavējumus starp, vispirms, atbildīgās dalībvalsts noteikšanu un, pēcāk, starptautiskās aizsardzības pieprasījuma izskatīšanu un izlemšanu. Ātrs un efektīvs process samazina sekundāras došanās iespējamību uz valstīm, kurām vajadzētu efektīvāk izskatīt Dublinas pieteikumus.

96.

Vai uzņemšanas pieprasījums, kas izteikts vienu dienu pēc Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā noteiktā trīs mēnešu termiņa, ir pietiekams, lai visa nākamā pārsūtīšana kļūtu neefektīva, vai arī pārsūtīšana būtu aizliedzama vienīgi ārkārtīgu pārkāpumu gadījumos, piemēram, kad ir kavēšanās ir bijusi gadu vai ilgāk?

97.

Te es norādīšu, ka Procedūru direktīvas 31. panta 3. punktā ir noteikti seši mēneši kā termiņš, kurā jāpabeidz starptautiskās aizsardzības pieprasījuma izskatīšana pēc būtības. Manuprāt, uzņemšanas pieprasījuma termiņš normālos apstākļos nevar pārsniegt termiņu izskatīšanai pēc būtības ( 92 ). Tāpēc termiņš, kas pārsniedz sešus mēnešus (tas ir, divreiz vairāk nekā likumdevēja noteiktais termiņš), visdrīzāk nozīmē, ka Dublinas III regulas mērķi ir pārkāpti. Atbildīgās dalībvalsts noteikšana nav notikusi “ātri” un pieteikuma iesniedzējs patiešām būtu “in orbit” gaidīšanas stāvoklī, gaidot uz lēmumu šajā iepriekšējā fāzē pirms viņa pieteikuma izskatīšanas pēc būtības. Tāpēc valsts tiesai katra individuāla lieta ir jāizskata, noteikti ņemot vērā šos visus apstākļus.

98.

Jāpiebilst, ka, tā kā pārsūdzībai atbilstoši 27. panta 1. punktam ir apturoša iedarbība, pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts stāvoklim netiek kaitēts, ja pārsūtīšanas lēmums ir apstrīdēts. Pieteikuma iesniedzēji, kuru pārsūdzība ir veiksmīga, netiek apbalvoti. Veiksmīga apstrīdēšana vienkārši nozīmē to, ka tad ir piemērojama Dublinas III regulā noteiktā standarta pozīcija un pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts turpina būt atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

99.

Trešais iebildums, ko izvirzīja gan Apvienotā Karaliste, gan Komisija, ir par to, ka tiesības iesniegt apelāciju vai pārskatīšanu termiņa neievērošanas gadījumā veicinātu tiesvedības vietas izvēli.

100.

Mani šis arguments nepārliecina.

101.

Nav pazīmju, ka T. Mengesteab tiktu turēts aizdomās par šādu darbību. Tāpēc te nerodas šīs konkrētās šaubas. Te arī jāatceras, ka Dublinas III regulā ir konkrēti noteikumi, lai tiktu galā ar šo parādību, it īpaši pasākumi ar atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem 23. līdz 25. pantā ( 93 ). Pārsūtīšanas lēmuma apstrīdēšana atbilstoši 21. panta 1. punktam, pamatojoties uz to, ka ir pagājis trīs mēnešu termiņš, ir no tiesvedības vietas izvēles atšķirīgs jautājums.

102.

Ja pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis divus pieteikumus divās dažādās dalībvalstīs, tas patiešām atbilstu tiesvedības vietas izvēles definīcijai. Tādā gadījumā būtu piemērojams 23. pantā noteiktais termiņš un kompetentajām iestādēm būtu jāievēro noteiktais trīs mēnešu termiņš. Ja termiņi nav ievēroti, tad atbildība būtu dalībvalstij, kurā ir iesniegts jaunais pieteikums. Tomēr šīs sekas izriet no tiesību aktu sistēmas, nevis no tiesībām uz apelāciju vai pārskatīšanu ( 94 ).

103.

Ceturto iebildumu ir izteikusi tikai Komisija. Tā lūdz Tiesu ierobežot tiesības uz pārskatīšanu vai apelāciju atbilstoši 27. panta 1. punktam, saistot to vienīgi ar tiem noteikumiem, kad tiek skartas pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ( 95 ). Es saprotu, ka arguments balstās uz premisu, ka tiesības uz patvērumu tiek piešķirtas tiktāl, ciktāl tiek dabiski ievērots neizraidīšanas princips. Tāpēc Komisija norāda, ka tiesībām uz apelāciju vai pārskatīšanu jābūt vienīgi tad, kad ir skartas tiesības uz ģimenes dzīvi vai bērna tiesības, vai arī, kad valsts, uz kuru pieteikuma iesniedzējs ir pārsūtāms, patvēruma sistēmā ir sistēmiski trūkumi ( 96 ).

104.

Tiesas funkcija šajā procedūrā nav pārskatīt Komisijas “Dublinas IV regulas” priekšlikuma saturu. Tāpēc es vārdkopu “tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” saprotu citādi. Šī vārdkopa ir jāinterpretē, atsaucoties uz Hartas 41. un 47. pantu ( 97 ), kā Tiesa to darīja lietās Ghezelbash un Karim ( 98 ).

105.

Komisijas interpretācija arī radītu patvaļīgas atšķirības attiecībā uz III nodaļas kritēriju piemērošanu, jo lietām par kritēriju saistībā ar nepilngadīgajiem vai ģimenes saitēm nepareizu piemērošanu (8.–11. pants) būtu piemērojams 27. panta 1. punkts, bet lietām par nepareizu 12.–15. panta kritēriju piemērošanu (vīzu un iebraukšanas prasības) tas parasti nebūtu piemērojams.

106.

Man nekādi nav saprotams, ka šāda nostāja atbilstu Hartas prasībām.

107.

Dublinas III regulas 27. panta 1. punktā noteikto tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību pārbaudei ir nepieciešams, lai šī norma tiktu lasīta kopā ar 26. panta 1. punktu. Pēdējā minētajā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paziņot pieteikuma iesniedzējam par attiecībā uz viņu pieņemto pārsūtīšanas lēmumu. 27. panta 1. punkts nodrošina tiesības tikt uzklausītam, kas ir aizstāvības tiesības, un tas pastāv, lai sniegtu efektīvu tiesisko aizsardzību pret kļūdainiem pārsūtīšanas lēmumiem ( 99 ). Tā kā 26. panta 1. punktā nav paziņošanas prasību, 27. panta 1. punkts nevarētu izpildīt šīs funkcijas. No 27. panta 1. punkta redakcijas vien – “faktiska un juridiska apelācija vai pārskatīšana tiesā” – izriet, ka šis noteikums attiecas uz termiņu darbību. Šāda interpretācija ir saderīga ar tiesībām uz aizstāvību un būtībā ar principu par efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir savstarpēji saistīti, kā Tiesa to izskaidrojusi lietā Kadi II ( 100 ).

108.

Tā kā 27. panta 1. punktā nav tieši izslēgti 21. panta 1. punktā noteiktie termiņi, manuprāt, tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību un pieeju tiesas aizsardzībai ierobežošana ieteiktajā veidā būtu pretēja Dublinas III regulas redakcijai, mērķiem un sistēmai.

109.

Protams, ka bēgļu krīze 2015. gada beigās un 2016. gada sākumā radīja ārkārtas situāciju, kas nostādīja dalībvalstis sarežģītā situācijā un ierobežoja pieejamos resursus ( 101 ). Tomēr es to neatzīstu par attaisnojumu, lai atkāptos no tiesiskās aizsardzības, kas piešķirta ar Dublinas III regulas normām.

110.

Tāpēc es secinu, ka Dublinas III regulas 27. panta 1. punkts, lasot to kontekstā ar šīs regulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē kā tāds, kas nozīmē, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam ir tiesības iesniegt apelāciju vai lūgt pārskatīt pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu, ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts, iesniedzot šo pieprasījumu, nav ievērojusi šīs regulas 21. panta 1. punktā noteikto termiņu.

111.

Iesniedzējtiesa jautā, vai patvēruma meklētājs var apstrīdēt pārsūtīšanas lēmumu arī tad, ja pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts piekrīt uzņemt pieteikuma iesniedzēju un kļūst par dalībvalsti, kas atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

112.

T. Mengesteab lietā Itālija neatbildēja uz Vācijas uzņemšanas pieprasījumu. Ar Dublinas III regulas 22. panta 7. punktu tā ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti, jo Itālijas iestādes nerīkojās šīs regulas 22. panta 1. punktā noteiktajā divu mēnešu termiņā.

113.

Man šķiet, ka pieteikuma iesniedzēja tiesības uz 27. panta 1. punktā noteikto efektīvo tiesisko aizsardzību nav atkarīgas no pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts darbības (vai bezdarbības). 27. panta 1. punkta redakcija norāda, ka pieejamais tiesiskās aizsardzības līdzeklis attiecas uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts izdoto pārsūtīšanas lēmumu. Tā mērķis ir nodrošināt tiesas uzraudzību pār to, vai šis lēmums tika pieņemts uz pareiza faktiska un juridiska pamata. Apelācijā vai pārskatīšanā tiks pārbaudīti šie elementi, nevis pieprasījumu saņēmušās dalībvalsts darbības, kurai divu mēnešu laikā no uzņemšanas pieprasījuma saņemšanas brīža jāveic noteiktas pārbaudes (22. panta 1. punkts).

114.

Tādējādi, ja pieteikuma iesniedzējs apstrīd pārsūtīšanas lēmumu, pamatojoties uz Dublinas III regulas 21. panta 1. punktā noteikto termiņu neievērošanu, nav būtiski, vai pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts piekrīt uzņemšanas pieprasījumam. Situācija patiek tāda pati, ja pieprasījumu saņēmusī dalībvalsts kļūst par dalībvalsti, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbilstoši 22. panta 7. punktam.

115.

Ņemot vērā piedāvātās atbildes uz pirmo un otro jautājumu, uz trešo jautājumu nav jāatbild.

116.

Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ka tiek iegūts pozitīvs Eurodac iznākums attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, ko aizturējušas dalībvalsts iestādes saistībā ar nelikumīgu robežas šķērsošanu Eurodac regulas 14. panta 1. punkta izpratnē, uzņemšanas pieprasījums ir jānosūta divu mēnešu laikā pēc šī iznākuma datu saņemšanas.

117.

4. jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis divu mēnešu termiņš sākas pēc Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktā trīs mēnešu termiņa beigām, tādējādi piešķirot pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij kopumā piecus mēnešus, kuros sagatavot uzņemšanas pieprasījumu. Pakārtoti – vai 21. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts īsāks termiņš lietām ar pozitīvu Eurodac iznākumu ( 102 )?

118.

Ungārija un Komisija norāda, ka divu mēnešu termiņš ir patstāvīgs un nesākas Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta otrās daļas trīs mēnešu perioda beigās. Apvienotā Karaliste nepiekrīt šim viedoklim. Tā uzskata, ka ar šīs regulas redakciju ir saderīga tāda interpretācija, atbilstoši kurai 21. panta 1. punkta otrā daļa nozīmē, ka divu mēnešu termiņš ir papildus trīs mēnešu termiņam.

119.

Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta pirmās daļas redakcija norāda, ka vispārīgais termiņš uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanai ir trīs mēneši. Otrās daļas sākumā esošie vārdi “neatkarīgi no” nozīmē, ka, neraugoties uz vispārīgo normu, ir pieņemti speciālie noteikumi tām lietām, kurās ir pozitīvs Eurodac iznākums. Es uzskatu, ka turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ divu mēnešu termiņš pakārtoti aizstāj vispārīgo trīs mēnešu termiņu, nevis to papildina.

120.

Pirmkārt, pozitīvs Eurodac iznākums, kas iegūts, salīdzinot pieteikuma iesniedzēja pirkstu nospiedumus, kuri paņemti atbilstoši Eurodac regulas 14. panta 1. punktam, radīs pierādījumus par nelikumīgu ierašanos, šķērsojot Savienības dalībvalstu ārējo robežu ( 103 ). Šāds pierādījums ir formālā pierādījuma elements, ar ko nosaka, vai dalībvalsts tiešām ir atbildīgā dalībvalsts Dublinas III regulas izpratnē ( 104 ). Pozitīvs Eurodac iznākums dod iespēju šim procesam notikt efektīvāk nekā lietās, kur nav šāda veida pierādījuma ( 105 ). Tāpēc pieprasījumu iesniegušajai valstij būs vajadzīgs īsāks laiks, lai noteiktu, vai tai jāiesniedz uzņemšanas pieprasījums.

121.

Otrkārt, uzskats, ka pozitīvs Eurodac iznākums veicina ātru Dublinas III procedūru izlemšanu, sasaucas ar noteikumiem par atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem ( 106 ). Šādās lietās saskaņā ar Dublinas III regulas 23. panta 2. punkta pirmo daļu atpakaļuzņemšanas pieprasījums izskatāms pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā divos mēnešos pēc pozitīva Eurodac iznākuma saņemšanas. Ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums balstās uz citiem pierādījumiem, kas nav tikai pozitīvs Eurodac iznākums, tad atbilstoši 23. panta 2. punkta otrajai daļai šis termiņš ir trīs mēneši no dienas, kad iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

122.

Tāpat lietās, kurām ir piemērojams Dublinas III regulas 24. pants (par atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem attiecībā uz personām, kas uzturas dalībvalsts teritorijā bez uzturēšanās atļaujas un kas nav iesniegušas jaunu starptautiskās aizsardzības pieteikumu), ir noteikta atšķirība starp apstākļiem, kad ir pozitīvs Eurodac iznākums, un apstākļiem, kad nav šāda pierādījuma. 24. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts divu mēnešu termiņš, ja ir pozitīvs Eurodac iznākums. Šī noteikuma otrajā daļā ir trīs mēnešu termiņš, ja nav šāda pierādījuma. Atbilstoši 25. panta 1. punktam pieprasījumu saņēmušajai dalībvalstij ir jāatbild uz atpakaļuzņemšanas pieprasījumu cik vien iespējams drīz un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā vienu mēnesi no pieprasījuma izteikšanas dienas. Tomēr, ja atpakaļuzņemšanas pieprasījums ir balstīts uz pozitīvu Eurodac iznākumu, laiks atbildei ir tikai divas nedēļas.

123.

Treškārt, 21. panta 1. punkta pirmajā un otrajā daļā noteikto termiņu sākums ir atkarīgs no dažādiem notikumiem. Pirmajam ir būtiska starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana. Otrajam – informācijas saņemšana no Eurodac centrālās sistēmas par pozitīvu iznākumu. Lai nonāktu pie piecu mēnešu termiņa, būtu nepieciešams uzskatīt, ka Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktais divu mēnešu termiņš sākas tikai trīs mēnešu termiņa beigās, neatkarīgi no tā, kad informācija par pozitīvu iznākumu ir kļuvusi pieejama. Tomēr šāda interpretācija ir pretēja teksta skaidrajai redakcijai.

124.

Apvienotā Karaliste pauda bažas, ka dažkārt dalībvalstīm ir grūtības piemērot Eurodac regulu. Tā paskaidroja, ka ir gadījumi, kad cilvēki apzināti ir sevi savainojuši, lai kompetentajām iestādēm radītu grūtības iegūt pirkstu nospiedumus. Ir arī gadījumi, kad ir bijušas grūtības iegūt pirkstu nospiedumus, jo personu pirkstu gali laika gaitā ir sabojāti roku darba dēļ.

125.

Lai gan es neapšaubu Apvienotās Karalistes šaubu leģitimitāti, es neticu, ka tās konstatētās problēmas var atrisināt, interpretējot Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta otro daļu tās ieteiktajā veidā.

126.

Ar Eurodac regulas 9. panta 1. punktu ir ieviests pienākums ņemt pirkstu nospiedumus ( 107 ). Atbilstoši šai regulai pirkstu nospiedumus paņem nekavējoties, cik iespējams drīz pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 72 stundas pēc tam ( 108 ). Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktais termiņš attiecas tikai uz dalībvalstu pienākumiem attiecībā uz uzņemšanas pieprasījumiem. Tajā nav precizēts termiņš, kurā būtu ņemami trešās valsts valstspiederīgā pirkstu nospiedumi pēc tam, kad viņš iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Lai saņemtu pozitīvu Eurodac iznākumu, pirkstu nospiedumiem jau ir jābūt reģistrētiem Eurodac centrālajā sistēmā (jo, piemēram, tie jau ir paņemti un nosūtīti saistībā ar nelikumīgu robežas šķērsošanu citā dalībvalstī (atbilstoši Eurodac regulas 14. panta 1. punktam). Šis procesa posms ir pirms uzņemšanas pieprasījuma. Tāpēc, man šķiet, ka, ciktāl Apvienotā Karaliste uzskata, ka dalībvalstīm varētu būt kaitējošs divu mēnešu termiņš atbilstoši šī noteikuma otrajai daļai, tās viedoklis balstās uz Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta nepareizu interpretāciju. Divu mēnešu termiņš nevar sākties gadījumos, kad atbilstoši Eurodac regulas 9. pantam nav paņemti pirkstu nospiedumi, lai tos salīdzinātu ar Eurodac centrālajā sistēmā jau esošajiem nospiedumiem, vai kad (jebkāda iemesla dēļ) šajā sistēmā nav atrodami atbilstoši pirkstu nospiedumi. Šādos gadījumos ir piemērojams vispārējais trīs mēnešu termiņš.

127.

Taisnība, ka no noteikuma teksta (varbūt) nav saprotams, vai 21. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktais divu mēnešu termiņš pārklājas ar vispārīgo trīs mēnešu termiņu vai arī šis termiņš sākas pēc tam, kad beidzies vispārīgais trīs mēnešu termiņš.

128.

Tomēr Dublinas procedūras galvenais mērķis ir ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti. Ar šo mērķi nebūtu saderīgi tas, ka divu mēnešu termiņš tiktu skaidrots kā tāds, kas sākas pēc tam, kad beidzies 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais trīs mēnešu termiņš (radot piecu mēnešu termiņu) ( 109 ). Tādējādi gadījumos, kad ir pozitīvs Eurodac iznākums, uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas termiņš sākas no brīža, kad pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts saņem informāciju par pirkstu nospiedumu sakritību ar nospiedumiem Eurodac centrālajā sistēmā. Šāds pozitīvs Eurodac iznākums ir pārliecinošs pierādījums tam, ka ES dalībvalstu ārējā robeža ir šķērsota nelikumīgi. Līdz ar to šādos apstākļos uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanas termiņam jābūt īsākam nekā vispārīgajam trīs mēnešu termiņam.

129.

Tādēļ es secinu, ka ar Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta pirmajā daļā minēto trīs mēnešu termiņu ir noteikts vispārīgais termiņš, kurā jāiesniedz uzņemšanas pieprasījumi. Īsāks divu mēnešu termiņš, kas noteikts 21. panta 1. punkta otrajā daļā, ir piemērojams tajos gadījumos, kad pirkstu nospiedumu, kas iegūti atbilstoši Eurodac regulas 9. panta 1. punktam, salīdzinājums atklāj pozitīvu iznākumu šīs regulas 2. panta d) punkta un 14. panta 1. punkta izpratnē. Šis divu mēnešu termiņš nav skaitāms papildus vispārīgajam trīs mēnešu termiņam un tāpēc nevar sākties pēc tam, kad beidzies Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais termiņš. Gadījumos, kad kompetentās iestādes saņem pozitīvu iznākumu, divu mēnešu termiņš sākas no šī brīža, un tā rezultātā tiek saīsināts 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais vispārīgais trīs mēnešu termiņš.

130.

Piektajā jautājumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot Dublinas III regulas 20. panta 2. punktā esošās vārdkopas “starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu” nozīmi. Tā izskaidro, ka atbilstoši Vācijas sistēmai apliecība par to, ka attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais ir patvēruma meklētājs, vispirms tiek izdota, atbildot uz sākotnējo neformālo patvēruma pieprasījumu. Kad šis pieprasījums ir reģistrēts, trešās valsts valstspiederīgajam ir jāiesniedz formāls starptautiskās aizsardzības pieteikums BAMF, kas ir atbilstoši Dublinas III regulas 35. panta 1. punktam iecelta kompetentā iestāde. Vai apliecība, ko iestādes izdevušas pēc neformālā pieprasījuma iesniegšanas, ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma “iesniegšana” atbilstoši Dublinas III regulai vai arī pieteikums ir iesniegts vienīgi tad, kad formālais pieteikums ir reģistrēts kā iesniegts kompetentajām iestādēm?

131.

Vācija, Apvienotā Karaliste un Komisija norādīja, ka pieteikums ir iesniegts tikai tad, kad ir izteikts formāls pieteikums un tas saņemts kompetentajās iestādēs. T. Mengesteab un Ungārija nepiekrīt šim viedoklim. T. Mengesteab norāda, ka patvēruma neformāla pieprasījuma iesniegšana ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana Dublinas III regulas 20. panta 2. punkta izpratnē un ka līdz ar šo notikumu sākas 21. panta 1. punkta pirmajā daļā noteiktais trīs mēnešu termiņš. Ungārija uzskata, ka pēc patvēruma neformālā pieprasījuma izdotā apliecība ir iestāžu nosūtīts “ziņojums” Dublinas III regulas 20. panta 2. punkta izpratnē.

132.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatāms par iesniegtu, kad valsts iestādes pieteikuma iesniedzējam izdod apliecību, norādot, ka viņam ir tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī līdz patvēruma procesa pabeigšanai, un saņemt palīdzību, piemēram, mājokli un noteiktus sociālā nodrošinājuma pabalstus.

133.

Manuprāt, Vācijas, Apvienotās Karalistes un Komisijas viedoklis atspoguļo Dublinas III regulas 20. panta 2. punkta labāku interpretāciju.

134.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, kas izvirzīti tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta ( 110 ).

135.

Starptautiskās aizsardzības pieteikums ir definēts Kvalifikācijas direktīvas 2. panta h) punktā kā “pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu” ( 111 ). Šī redakcija ir pietiekami plaša, lai aptvertu gan dalībvalstu iestādēs (tādās kā policija, robežsardze, imigrācijas iestādes vai uzņemšanas centra personāls) iesniegtos neformālos starptautiskās aizsardzības pieprasījumus, gan formālos pieteikumus, kas iesniegti Dublinas III regulas 35. panta 1. punktā noteiktajās kompetentajās iestādēs.

136.

Dublinas III regulā nav noteikts, ka ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma “iesniegšana”. Attiecībā uz procesuālajiem jautājumiem par starptautiskās aizsardzības piešķiršanu Procedūru direktīva acīmredzami ir ciešāk saistīta ar Dublinas III regulas noteikumiem ( 112 ).

137.

Procedūru direktīvas 6. pantā attiecībā uz pieteikuma procesu ir nodalīti divi posmi: pirmais – kad persona iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un otrais – kad šai personai ir iespēja iesniegt šādu pieteikumu ( 113 ). Attiecībā uz pirmo posmu 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka pieteikums ir jāreģistrē trīs darbadienu laikā pēc pieteikuma sagatavošanas ( 114 ). Attiecībā uz otro posmu (uz ko neattiecas 6. panta 1. punkta termiņš) 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka personai, kura ir sagatavojusi pieteikumu, jābūt iespējai to iesniegt “iespējami īsā laikā” ( 115 ). Procedūru direktīvas 6. panta 4. punkts sasaucas ar Dublinas III regulas 20. panta 2. punktu, nosakot, ka “starptautiskās aizsardzības pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas pieteikuma iesniedzēja iesniegtu veidlapu vai – ja to paredz valsts tiesību akti – oficiālu ziņojumu”. Procedūru direktīvā tāpat kā Dublinas III regulā nav noteikts, ko nozīmē starptautiskās aizsardzības pieteikuma “iesniegšana”, un nav noteikti speciāli procesuāli noteikumi. Tāpēc šie jautājumi paliek valsts tiesību normu ziņā.

138.

Ar vārdu “iesniegts” Dublinas III regulas 20. panta 2. punktā ir domāta formāla procedūra attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu ( 116 ). Pieteikums tiek iesniegts vai nu aizpildot veidlapu, vai arī kādai citai personai sagatavojot oficiālu ziņojumu pieteicēja vietā. Ne Procedūru direktīvas, ne Kvalifikācijas direktīvas pielikumā nav starptautiskās aizsardzības pieteikuma standarta veidlapas. Tāpēc katrai dalībvalstij ir jānosaka veidlapas un ziņojuma konkrēts saturs. Iespējams, ka pieteikuma iesniedzēji parasti paši būs atbildīgi par veidlapu aizpildīšanu, varbūt ar nevalstisko organizāciju vai dalībvalsts kompetento iestāžu palīdzību. Tomēr daži pieteikuma iesniedzēji var nespēt aizpildīt veidlapu, tāpēc ir noteikums par trešās personas sagatavotu ziņojumu, ko var izmantot pieteikuma veidlapas vietā. Iespējams, ka šāds viedoklis ir radies no 20. panta 2. punkta, kurā ir noteikts, ka “ja pieteikums nav sagatavots rakstiski, laikposms no nodoma paziņošanas līdz ziņojuma iesniegšanai ir cik vien iespējami īss”. Manuprāt, iestāžu, kas atbildīgas par pieteikuma iesniedzēju uzņemšanu, izdota apliecība nav veidlapa vai ziņojums šīs normas izpratnē. Apliecības mērķis ir tikai apstiprināt pieteikuma iesniedzēja statusu līdz viņa pieteikuma izskatīšanai, kā arī nodrošināt, ka ir ievērotas Uzņemšanas direktīvas prasības ( 117 ). Tās mērķis nav reģistrēt detalizētu informāciju par pieteikuma iesniedzēju, kas būtu vajadzīga, lai ļautu kompetentajām iestādēm izskatīt viņa patvēruma pieteikumu pēc būtības.

139.

Nākamā prasība 20. panta 2. punktā ir tāda, ka veidlapa vai ziņojums ir jāiesniedz kompetentajās iestādēs, lai pieteikumu uzskatītu par iesniegtu. Dublinas III regulas kontekstā kompetentajām iestādēm jābūt tām, kas ieceltas atbilstoši 35. panta 1. punktam, nevis valsts iestādei, kurai ir vispārīgi pienākumi dalībvalsts sistēmā attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteicēju uzņemšanu. Tas ir tāpēc, ka ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu sākas konkrēti pasākumi Dublinas procedūras sistēmā. Ar to sākas: i) process, kurā nosaka par pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti (1. pants), ii) pienākums sniegt pieteikuma iesniedzējam informāciju par Dublinas procedūru (4. panta 1. punkts), iii) dalībvalsts iespēja izlemt, vai izmantot tās tiesības kļūt par atbildīgo dalībvalsti, kas ir izņēmums no atbildības, ko nosaka, piemērojot III nodaļas kritēriju (17. panta 1. punkts), un iv) termiņš attiecībā uz uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumiem (attiecīgi atbilstoši 21. panta pirmajai daļai un 23. panta otrajai daļai) ( 118 ).

140.

Tādējādi, lai starptautiskās aizsardzības pieteikums atbilstu Dublinas III regulas 20. panta 2. punktam, tas ir jāizsaka, aizpildot veidlapu vai sastādot ziņojumu saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem, un tam ir jābūt sasniegušam kompetento iestādi, kas noteikta atbilstoši Dublinas III regulas 35. panta 1. punktam. Šī iestāde tostarp ir atbildīga par pieteikuma pieņemšanu. Procedūru direktīvā ir noteikts, vai šī ir tā pati iestāde, kas palīdz pieteikuma iesniedzējiem sagatavot pieteikumu.

141.

Iesniedzējtiesa apgalvo, ka atbilstoši Vācijas sistēmai trešo valstu valstspiederīgie, kuri valsts iestādēm, tādām kā tās, kas atbildīgas par robežkontroli, policiju vai imigrāciju, iesniedz starptautiskās aizsardzības pieprasījumu (pirmais posms), ir nosūtāmi uz uzņemšanas centru reģistrācijas nolūkos. Tad uzņemšanas centram ir jāpaziņo BAMF (kompetentā iestāde, kas iecelta atbilstoši Dublinas III regulas 35. panta 1. punktam) par starptautiskās aizsardzības pieprasījumu. Attiecīgajai personai ir jāizsniedz apliecība. Šīs darbības ir jāveic, pirms starptautiskās aizsardzības pieteikums (otrais posms) ir iesniegts BAMF.

142.

Tādējādi šķiet, ka dokuments, kurš attiecas uz neformālo starptautiskās aizsardzības pieprasījumu (pirmais posms), nav iesniegts BAMF. Tāpat arī nekas neliecina, ka neformālais pieprasījums būtu iesniegts uz veidlapas atbilstoši 20. panta 2. punktam ( 119 ). Neformāls pieteikums nav ziņojums šī noteikuma izpratnē, jo to nav sagatavojušas valsts iestādes. Drīzāk to ir sagatavojis pats pieteikuma iesniedzējs.

143.

Tāpat man arī šķiet, ka apliecība, kas izdota, atbildot uz neformālo pieprasījumu, arī nav ziņojums Dublinas III regulas 20. panta 2. punkta izpratnē. Tas ir tāpēc, ka apliecība nav starptautiskās aizsardzības pieprasījums, ko iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais Kvalifikācijas direktīvas 2. panta h) punkta izpratnē. Drīzāk tā ir oficiāla atbilde uz pieteikuma iesniedzēja neformālo pieteikumu. Tajā ir norādīts attiecīgās personas pagaidu statuss līdz brīdim, kamēr tiek izskatīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, un tas apstiprina, ka viņam ir tiesības uz palīdzību, kas tam jāpiešķir atbilstoši Uzņemšanas direktīvai ( 120 ). Iespējams, ka faktiski tas ir valsts tiesību aktos noteikts dokuments, kas izdots saskaņā ar Uzņemšanas direktīvas 6. panta 1. punktu, apliecinot pieteikuma iesniedzēja statusu un apstiprinot, ka viņam ir tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī līdz brīdim, kad tiek izskatīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums.

144.

Iesniedzējtiesas sniegtā 20. panta 2. punkta pretēja veida interpretācija ir balstīta uz Vācijas sistēmas procesuālajām īpatnībām. Tomēr tās ne vienmēr atspoguļosies citur Eiropas Savienībā. Citas dalībvalstis ne vienmēr izsniegs formālu apliecību, atbildot uz neformālu starptautiskās aizsardzības pieprasījumu. Tādēļ man šķiet, ka apliecības izsniegšanas diena nevar būt pieteikuma iesniegšanas brīdis.

145.

Ungārija norāda, ka, ja tiktu uzskatīts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums ir iesniegts tad, kad tas nonāk kompetentās iestādēs, tas dalībvalstīm dotu pārāk lielu brīvību. It īpaši tas ļautu dalībvalstīm kontrolēt, cik daudz laika ir pagājis no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis pirmo starptautiskās aizsardzības pieprasījumu, līdz brīdim, kad viņš visbeidzot iesniedz savu pieteikumu, lai nodrošinātu, ka pieteikumi ir iesniegti brīdī, kad valsts administrācija var garantēt, ka tā varēs ievērot termiņus, lai iesniegtu uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas pieprasījumu. Tas varētu novest pie atsevišķu lietu patvaļīgas izskatīšanas, kas vājinātu Dublinas procedūru darbību, it īpaši attiecībā uz prasību, ka atbildīgā dalībvalsts ir nosakāma ātri. Iesniedzējtiesa izsaka līdzīgas bažas.

146.

Dublinas III regulā tiešām nav noteikumu par laika posmu starp neformālo pieprasījumu un formālo starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanu. Nekas neliek dalībvalstij rīkoties noteiktā termiņā, izņemot Procedūru direktīvas 6. panta 2. punktu, kurā ir noteikts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, ka personai, kas iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir efektīvas iespējas to iesniegt pēc iespējas ātrāk. Tā rezultātā dalībvalstij tiešām ir iespējams “kontrolēt” ātrumu, kādā tā ļauj iesniegt patvēruma pieteikumus.

147.

Iespējamie trūkumi personām, kas rastos no šīs elastības, ir jānovērtē attiecībā pret problēmām, kas Dublinas procedūrā rastos, ja netiktu ņemts vērā 20. panta 2. punkts un 35. panta 1. punkts un ja neformālo pieprasījumu iesniegšana valsts iestādēs, kuras nav tās, kas noteiktas atbilstoši pēdējam minētajam noteikumam, tiktu uzskatīta par līdzvērtīgu pieteikuma iesniegšanai. Manuprāt, pēdējā minētā interpretācija, iespējams, drīzāk sagrautu Dublinas procedūru un radītu neskaidrības elementu attiecībā uz to, kad pieteikums faktiski ir iesniegts. Turklāt tas padarītu termiņu aprēķinu neiespējamu.

148.

Tādējādi, manuprāt, labāka 20. panta 2. punkta interpretācija ir tāda, kas piešķir pilnu svaru šī noteikuma redakcijai, to lasot kopā ar 35. panta 1. punktu.

149.

Man šķiet, ka likumdevējs ir atstājis valsts procesuālo noteikumu ziņā noteikt, kad veidlapa vai ziņojums 20. panta 2. punkta izpratnē ir nonācis attiecīgās dalībvalsts kompetentajās iestādēs. Gadījumos, kad dalībvalstis piemēro Procedūru direktīvas 6. panta 3. punktu, būtu mazāka neskaidrība attiecībā uz šo procedūras aspektu, jo pieteikums ir jāiesniedz personīgi (kā tas ir Vācijā) vai arī jāiesniedz norādītā vietā ( 121 ). Tad ziņojums ir “nonācis” kompetentajās iestādēs 20. panta 2. punkta izpratnē.

150.

Tas nozīmē, ka T. Mengesteab neformālie starptautiskās aizsardzības pieprasījumi un apliecības, ko valstu iestādes izsniedza 2015. gada 14. septembrī un 2015. gada 8. oktobrī, nav starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšana Dublinas III regulas 20. panta 2. punkta izpratnē, tāpat arī minētās apliecības nav ziņojums šī noteikuma izpratnē. Attiecīgi, termiņš, kurā kompetentajām iestādēm bija pienākums izteikt uzņemšanas pieprasījumu, nesākās nevienā no šiem datumiem. Tas sākās 2016. gada 22. jūlijā, kad T. Mengesteab iesniedza BAMF savu formālo starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Tādējādi 2016. gada 19. augustā izteiktais uzņemšanas pieprasījums atbilda 21. panta 1. punkta otrajā daļā noteiktajam termiņam.

151.

Tādēļ es secinu, ka starptautiskās aizsardzības pieteikums ir uzskatāms par iesniegtu Dublinas III regulas 20. panta 2. punkta izpratnē tad, kad kompetentās iestādes, kas noteiktas, lai pildītu dalībvalsts pienākumus atbilstoši šīs regulas 35. panta 1. punktam, ir saņēmušas veidlapu vai ziņojumu. Šajā ziņā: i) apliecība par patvēruma meklētāja reģistrāciju nav ne veidlapa, ne ziņojums, ii) noteiktā kompetentā iestāde ir tā, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma, kurš iesniegts attiecīgajā dalībvalstī, saņemšanu, un iii) ir uzskatāms, ka pieteikums ir saņemts kompetentajā iestādē saskaņā ar valsts noteikumiem, ar kuriem ieviesta Procedūru direktīva.

152.

Ņemot vērā manu atbildi uz piekto jautājumu un, tā kā tas ir jautājums, uz kuru jāatbild iesniedzējtiesai, manuprāt, uzņemšanas pieprasījums T. Mengesteab lietā nebija neefektīvs un tāpēc viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma pārbaude nav automātiski jānodod atpakaļ Vācijai atbilstoši Dublinas III regulas 21. panta 1. punkta trešajai daļai. Pamatojoties uz to, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai desmit mēnešu kavējums no 2015. gada 8. oktobra (kad tika izdota otrā apliecība) līdz 2016. gada 19. augustam (kas ir uzņemšanas pieprasījuma datums) nozīmē, ka Vācijai ir pienākums izskatīt T. Mengesteab pieteikumu atbilstoši Dublinas III regulas 17. panta 1. punktam (sestais jautājums). Ja tas tā patiešām ir, tad iesniedzējtiesa jautā, cik ilgs laiks no apliecības izdošanas līdz uzņemšanas pieprasījumam ir uzskatāms par šāda pieprasījuma nepamatotu nokavējumu (septītais jautājums).

153.

Īsā atbilde ir tāda, ka no dalībvalstīm nevar prasīt, lai tās īstenotu savas Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā noteiktās tiesības izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu humānu apsvērumu dēļ. Šādos apstākļos nav obligāti jāizskata septītais jautājums ( 122 ).

154.

17. panta 1. punkta interpretācija noteikti ir Savienības tiesību jautājums ( 123 ). No tā teksta izriet, ka noteikums ir izņēmums no 3. panta 1. punkta vispārīgās normas, ka par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts ir nosakāma, atsaucoties uz III nodaļas kritērijiem. Vārdi “katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu [..]” norāda, ka dalībvalsts var izvēlēties, vai piemērot 17. panta 1. punktu. Dublinas III regulā nav mehānisma, kas piespiestu dalībvalsti atsaukties uz šo normu. Tāpēc iesniedzējtiesas jautājuma premisa, ka nokavējuma starp apliecības izdošanu un uzņemšanas pieprasījuma izteikšanu rezultātā dalībvalstij varētu būt pienākums piemērot 17. panta 1. punktu, ir kļūdaina ( 124 ). Tāpat Dublinas III regulā nav tiesiska pamata, lai nolemtu, ka noteikts termiņš būtu nepamatots.

155.

Manuprāt, nokavējuma dēļ starp apliecības izdošanu, ar kuru persona reģistrēta kā starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, un uzņemšanas pieprasījuma iesniegšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts nevar prasīt, lai tā izmantotu savu izvēli atbilstoši Dublinas III regulas 17. panta 1. punktam. Ņemot vērā šo atbildi, uz septīto jautājumu nav jāatbild.

156.

Ar astoto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kāda informācija iekļaujama uzņemšanas pieprasījumā, lai šis pieprasījums būtu efektīvs. It īpaši tā vēlas zināt, vai ir pietiekami ar to, ka norādītas ziņas par ierašanos pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī un dienu, kad pieteikuma iesniedzējs iesniedza formālo starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vai arī papildus ir nepieciešams ietvert neformālā aizsardzības pieprasījuma datumu un apliecības izdošanas datumu.

157.

Dublinas Īstenošanas regulas I pielikumā ir dota standarta veidlapa, lai noteiktu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, un tā jāaizpilda, iesniedzot uzņemšanas pieprasījumu. Šajā veidlapā nav detaļu attiecībā uz pirmo neformālo patvēruma pieprasījumu vai apliecības datumu. Turklāt šāda veida prasību nav 21. pantā.

158.

Visi astoņi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir saistīti. Ņemot to vērā un atbilstoši manis paustajiem uzskatiem, it īpaši attiecībā uz pirmo līdz piekto jautājumu, ir secināms, ka es uzskatu, ka nav tādas prasības, lai uzņemšanas pieprasījumā iekļautu detaļas par neformālo starptautiskās aizsardzības pieprasījumu un apliecības datumu.

159.

Tāpēc es secinu, ka, lai gan uzņemšanas pieprasījums atbilstoši Dublinas III regulas 21. panta 1. punktam ir jāiesniedz uz Dublinas Īstenošanas regulas I pielikumā dotās veidlapas, dalībvalstīm nav jāiekļauj pirmā neformālā starptautiskās aizsardzības pieprasījuma datums vai datums, kad izdota starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja reģistrācijas apliecība.

160.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Verwaltungsgericht Minden (Mindenes Administratīvā tiesa, Vācija) uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild šādi: