1.

Šīs lietas pamatā ir strīds starp Sabine Simma Federspiel (turpmāk tekstā – “S. S. Federspiel”) un Provincia Autonoma di Bolzano (Bolcāno autonomā province, Itālija, turpmāk tekstā – “province”) par EUR 68515,24 un likumisko procentu atmaksāšanu.

2.

S. S. Federspiel saņēma provinces stipendiju pilna laika medicīnas specializācijas studijām Insbrukas universitātē Austrijā. Lai saņemtu stipendiju, kas ļautu kļūt par neiroloģijas un psihiatrijas speciālisti, S. S. Federspiel parakstīja saistību rakstu, apņemoties pēc specializēto studiju diploma iegūšanas Austrijā vismaz piecus gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā. Viņa arī piekrita, ka šīs apņemšanās neievērošanas gadījumā province varētu atprasīt līdz 70 % no samaksātās stipendijas.

3.

Saistībā ar to rodas jautājums, vai Savienības tiesību akti pieļauj saskaņā ar valsts tiesību aktiem paredzēto nosacījumu, ar kuru stipendijas piešķiršana medicīnas specializācijas studijām ir pakļauta prasībai piecus gadus praktizēt provinces Valsts veselības aprūpes dienestā un tās neievērošanas gadījumā ir paredzēts pienākums atmaksāt daļu no saņemtās stipendijas. Konkrētāk iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai šis nosacījums ir saderīgs, pirmkārt, ar Direktīvu 75/363/EEK ( 2 ) un, otrkārt, ar LESD 45. pantu.

4.

Šajā ziņā Tiesai šajā lietā ir sniegta iespēja noteikt robežas pienākumiem, kas izriet no šīs direktīvas, un pārskatīt jautājumu par to, kas ir uzskatāms par Līgumos iekļauto pamatbrīvību ierobežojumu.

5.

Direktīvā 75/363 ir koordinētas normatīvajos vai administratīvajos aktos noteiktās tiesību normas par ārstu darbību. Tajā ir noteikti standarti, kas dalībvalstīm ir jāievēro, organizējot medicīnisko izglītību savā attiecīgajā teritorijā.

6.

Direktīvas 75/363 preambulas pirmajā apsvērumā ir paskaidrots, ka, lai panāktu ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, kā izklāstīts Direktīvā 75/362 ( 3 ), tas, ka mācību kursi dalībvalstīs ir salīdzināmi, nozīmē, ka koordinēšana šajā jomā var tikt ierobežota ar prasību par obligāto standartu ievērošanu, tādējādi sniedzot dalībvalstīm izvēles brīvību attiecībā uz mācību organizēšanu.

7.

Preambulas otrajā apsvērumā ir paskaidrots, ka, lai nodrošinātu oficiālu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu specializētajā medicīnā un lai visi profesijas pārstāvji, kas ir dalībvalstu pilsoņi, būtu līdztiesīgi Savienībā, zināmā mērā ir jāsaskaņo mācību nosacījumi specializētajā medicīnā. Tajā pašā preambulas apsvērumā ir paskaidrots, ka šajā nolūkā būtu jāizstrādā daži minimālie kritēriji attiecībā uz tiesībām sākt specializētās mācības, minimālo mācību laikposmu, šo mācību metodēm un vietu, kur tās notiks, kā arī kontroli, kurai tās tiks pakļautas. Šajā preambulas apsvērumā vēl ir paskaidrots, ka šādi kritēriji attiecas tikai uz tām specialitātēm, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm vai arī divām vai vairākām dalībvalstīm.

8.

Direktīvas 75/363 1. pantā ir paredzētas prasības, kādas dalībvalstis nosaka personām, kuras vēlas uzsākt un veikt ārsta darbību.

9.

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteiktas minimālās prasības, kādām ir jāatbilst specializētajai medicīniskajai izglītībai. Konkrētāk, tā 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai mācības, pēc kuru pabeigšanas tiek izsniegts diploms, sertifikāts vai cits kvalifikāciju apliecinošs dokuments specializētajā medicīnā, atbilstu vismaz šādām prasībām:

10.

Direktīvas 75/363 pielikums, kas tika pievienots ar Direktīvu 82/76, attiecas uz speciālistu pilna laika un speciālistu daļlaika mācību īpašībām. Tajā ir noteikts:

“1. Speciālistu pilna laika mācības

Šādas mācības organizē speciālās mācību vietās, ko ir atzinusi kompetenta iestāde.

Tās ietver dalību visās tās nodaļas medicīnas darbībās, kurā notiek mācības, tostarp dežūras, tā, lai speciālists praktikants šādām praktiskām un teorētiskām mācībām veltītu visu savu profesionālo darbību visas parastās darba nedēļas laikā un visa gada garumā saskaņā ar noteikumiem, kam ir piekritušas kompetentās iestādes. Tāpēc šīm mācību vietām pienākas atbilstīgs atalgojums.

[..]”

11.

Direktīva 75/363 ir aizstāta ar Direktīvu 93/16/EEK ( 4 ), kurā ir apvienotas vairākas direktīvas medicīnas speciālistu brīvas pārvietošanās jomā. Minētās izmaiņas tiesību aktos šajā izpratnē neradīja nekādas būtiskas izmaiņas attiecībā uz attiecīgajām normām.

12.

Legge provinciale 3 gennaio 1986 (Provinces likums Nr. 1/1986, turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) ( 5 ) 1. pantā ir paredzēts:

13.

Apstrīdētā pasākuma 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vajadzību pēc ārstiem speciālistiem, lai nodrošinātu provinces veselības aprūpes dienesta darbu, katrai specializācijai nosaka provinces padome atbilstīgi provinces veselības aprūpes plāna mērķiem un uzklausījusi Ordine dei medici (Ārstu profesionālā apvienība) un Consiglio provinciale di sanità (Provinces veselības aprūpes padome).”

14.

Apstrīdētā pasākuma 3. pantā ir noteikts:

[..]”

15.

Apstrīdētā pasākuma 7. pantā ir noteikts:

16.

Apstrīdētā pasākuma 7. panta īstenošanas noteikumos, proti, Provinces padomes priekšsēdētāja Lēmumā Nr. 6/1988 ( 6 ) ir noteikts:

17.

S. S. Federspiel ir Itālijas pilsone, kura laikposmā no 1992. līdz 2000. gadam no provinces saņēma stipendiju specializācijas studijām Insbrukas universitātē (Austrija) saistībā ar apmācībām neiroloģijas un psihiatrijas rezidentūrā.

18.

Tā kā provincē nav universitātes līmeņa medicīnas fakultātes specializēto studiju nodrošināšanai, tad province, pamatojoties uz apstrīdēto pasākumu, noslēdza līgumus tostarp ar Itālijas universitātēm un Austrijas valsts iestādēm, lai minētajās valstīs izveidotu specializēto medicīnas studiju papildu mācību vietas. Par minētajām mācību vietām province maksā atlīdzību stipendiju veidā. Par stipendijas izmaksu province pieprasa, lai attiecīgais ārsts pēc speciālista kvalifikācijas iegūšanas noteiktu laika posmu sniegtu pakalpojumus (vai, attiecīgajā gadījumā, veiktu nepieciešamos pasākumus pakalpojumu sniegšanai) provinces Valsts veselības aprūpes dienestā.

19.

1992. gada 21. decembrīS. S. Federspiel parakstīja saistību rakstu, ar kuru apņēmās 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā. Saskaņā ar šī saistību raksta noteikumiem minēto saistību neievērošanas gadījumā viņa apņēmās atmaksāt līdz 70 % no piešķirtās stipendijas. Minēto saistību daļējas neievērošanas gadījumā viņa apņēmās atmaksāt līdz 14 % no stipendijas par katru gadu vai katra gada daļu, kas pārsniedz sešus mēnešus, kad pakalpojums nav sniegts.

20.

Pēc kvalifikācijas iegūšanas Insbrukas Universitātē 2000. gadā S. S. Federspiel apmetās uz dzīvi Brēgencā [Bregenz] (Austrija), kur kopš tā laika strādā savā profesijā.

21.

2013. gada 20. februārī provinces administrācija lūdza S. S. Federspiel iesniegt sertifikātu, kas apliecina provincē veikto darbību saskaņā ar 1992. gadā parakstīto saistību rakstu. Pakārtoti viņai tika lūgts sniegt pierādījumus, ka viņa ir iesniegusi pieteikumu, lai tiktu pieņemta darbā provinces Valsts veselības aprūpes dienestā, un ir atzīta viņas atbilstība vai arī viņa ir tikusi iekļauta sarakstos līguma noslēgšanai, bet nav uzaicināta sākt savu darbību šajā dienestā.

22.

Atbildot uz minēto prasību, S. S. Federspiel paziņoja provincei, ka pēc specializācijas laikposma nav strādājusi medicīnas profesijā provinces Valsts veselības aprūpes dienestā.

23.

Saskaņā ar provinces padomes locekļa 2013. gada 5. augusta Lēmumu Nr. 259/23.5 (turpmāk tekstā – “Lēmums”) provinces administrācija viņai lika atmaksāt 70 % no saņemtās stipendijas, proti, EUR 68515,24 kā pamatsummu, kā arī EUR 51418,63 kā procentus. Citiem vārdiem sakot, viņai tika lūgts atmaksāt kopējo summu EUR 119933,87 apmērā.

24.

Iesniedzējtiesā S. S. Federspiel lūdz atcelt minēto Lēmumu, pamatojoties uz minētā lēmuma neatbilstību Savienības tiesību aktiem.

25.

Tā kā iesniedzējtiesai šajā ziņā ir šaubas, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Rakstveida apsvērumus iesniedza S. S. Federspiel, province un Komisija, un tās visas sniedza mutvārdu apsvērumus 2017. gada 15. jūnija tiesas sēdē.

27.

Provincē nav universitātes līmeņa medicīnas fakultātes, lai varētu iegūt specializēto izglītību, kas vajadzīga, lai nodrošinātu atbilstīgu medicīnisko personālu un pieredzi divvalodu (itāļu valodas un vācu valodas) provincē. Tādēļ province finansē ārstu specializācijas apmācību citās Itālijas provincēs, Vācijā un Austrijā. Izmantojot provinces sniegto finansējumu, tostarp Insbrukas Universitātē ir izveidotas papildu mācību vietas ārstiem, kas no provinces ir saņēmuši stipendiju specializēto studiju diploma iegūšanai minētajā universitātē.

28.

Provinces nodrošinātajām stipendijām tomēr ir viens nosacījums. To saņēmējam rezidentam 10 gadu laikā pēc provinces piedāvāto specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus ir jāsniedz pakalpojumi (vai, iespējams, ir jāveic nepieciešamās darbības, lai sniegtu pakalpojumus) provinces Valsts veselības aizsardzības dienestā. Turklāt, ja nav veiktas nepieciešamās darbības pakalpojumu sniegšanai provincē, tad province – administrācija, kura finansē atlīdzību, – var pieprasīt atlīdzināt summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti, kuri aprēķināti no brīža, kad iestāde izmaksājusi atsevišķos maksājumus (turpmāk tekstā – “attiecīgais nosacījums”).

29.

Šīs lietas pamatā ir minētais nosacījums un tā saderība ar sekundārajiem tiesību aktiem (pirmais jautājums) un primārajiem tiesību aktiem (otrais jautājums).

30.

Kā paskaidrošu tālāk, attiecīgais nosacījums ir saderīgs ar Savienības tiesību aktiem.

31.

Ar pirmo jautājumu valsts tiesa vaicā, vai Direktīva 75/363 pieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā stipendijas piešķiršana specializētās medicīnas izglītības iegūšanai ir pakļauta attiecīgajam nosacījumam.

32.

Uzskatu, ka Direktīva 75/363 nevar palīdzēt S. S. Federspiel. Lai paskaidrotu, kāpēc tas tā ir, jāatceras Direktīvas 75/363 pamatojums un ar minēto direktīvu izveidotā sistēma.

33.

Direktīva 75/363 – un tās aizstājēja Direktīva 93/16 – ir paredzēta, lai nodrošinātu ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu visā Eiropas Savienībā. Lai sasniegtu šo mērķi, tajā ir paredzēta dalībvalstu šīs jomas tiesību aktu koordinēšana un minimāla saskaņošana. Konkrētāk, tās mērķis ir saskaņot nosacījumus saistībā ar apmācību un dažādu medicīnas specialitāšu pieejamību, lai savstarpēji atzītu kvalifikāciju apliecinošus dokumentus specializētajā medicīnā.

34.

Vienkārši sakot, šajā direktīvā ir paredzēti konkrēti noteikumi, kas dalībvalstīm ir jāievēro, organizējot savas attiecīgās medicīnas studiju programmas.

35.

Par medicīnas specialitātēm jomās, uz ko attiecas šī direktīva ( 7 ), tās 2. pantā ir noteikti kritēriji attiecībā uz tiesībām sākt speciālās mācības, minimālo mācību laikposmu, šo mācību veikšanas metodi un vietu, kur tām jānotiek, kā arī kontroli, kurai tās tiks pakļautas.

36.

Šo kritēriju mērķis ir nodrošināt, lai bez pilnībā saskaņotām mācību programmām varētu tikt savstarpēji atzīta kvalifikācija un Savienības pilsoņiem nodrošināta vienlīdzīga situācija Eiropas Savienībā attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju medicīnas jomā ( 8 ). Tādējādi šī direktīva ir paredzēta, lai veicinātu medicīniskajai profesijai piederošu Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību. Citiem vārdiem sakot, tā ir līdzeklis, lai sekmētu brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību medicīnas jomā.

37.

Tieši šai nolūkā minētās direktīvas pielikumā ir raksturotas speciālistu pilna laika mācības. Minētajā kontekstā ir noteikts vispārējs pienākums nodrošināt “atbilstīgu atlīdzību”. Šāds pienākums loģiski izriet no mērķa, ka mācības ir pilna laika nodarbošanās. Patiešām, saskaņā ar pielikumu speciālists praktikants praktiskām un teorētiskām mācībām velta visu profesionālo darbību visas parastās darba nedēļas laikā un visu gadu.

38.

Skaidrs, ka tas nebūtu iespējams bez atbilstīgas atlīdzības.

39.

Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvā 75/363 noteiktais pienākums nodrošināt atbilstīgu atlīdzību speciālista mācībām ir nepieciešams, lai izvairītos no situācijas, kad neapmaksātam speciālistam praktikantam ir jāuzņemas papildu darbs, lai samaksātu par savu stažēšanos, tādējādi apdraudot apmācību ( 9 ). Šajā ziņā atbilstīga atlīdzība ir nepieciešams priekšnoteikums profesionālās kvalifikācijas savstarpējai atzīšanai dalībvalstīs ( 10 ).

40.

Tomēr Tiesa ir arī atzinusi, ka Direktīvā 75/363 nav noteikta iestāde, kas izmaksā atlīdzību, kura ir “atbilstīga” atlīdzība, vai metode, ar kuru šī atlīdzība ir jānosaka ( 11 ). Ņemot vērā, ka direktīvā nav runāts par šiem jautājumiem, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība šajā ziņā.

41.

Konkrētāk, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvā 75/363 ir noteikts skaidrs un bezierunu pienākums dalībvalstīm izmaksāt atlīdzību par medicīnas speciālistu apmācību. Tomēr tajā dalībvalstij ir dota rīcības brīvība attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem ir jānodrošina minētā atlīdzība ( 12 ).

42.

Tā nonāku pie izskatāmās lietas.

43.

Iesniedzējtiesas šaubas par attiecīgā nosacījuma saderību ar Direktīvu 75/363 rodas no tā, ka stipendiju pilna laika apmācībām Insbrukas Universitātē, lai kļūtu par medicīnas speciālistu, province piedāvā ar nosacījumu, – ja stipendijas saņēmējs nepilda apņemšanos 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā, province ir tiesīga atgūt no stipendiāta 70 % no stipendijas summas. Šajā ziņā varētu apgalvot, ka minētie 70 % ir tikai aizdevums, kas ir jāatmaksā pēc tam, kad ārsts rezidents ir pabeidzis apmācības programmu. Raugoties no šī viedokļa, varētu apgalvot, ka paredzētā stipendija neatbilst “atbilstīgas” atlīdzības prasībai par Direktīvā 75/363 noteikto pilna laika apmācību specializācijā.

44.

Tomēr šī secinājuma pamatā ir maldi.

45.

Sākumā S. S. Federspiel Insbrukas Universitātē Austrijā pabeidza medicīnas speciālista apmācības. Viņa varēja to darīt, pamatojoties uz līgumu starp provinci un Tiroles federālo zemi. Saskaņā ar šo līgumu Insbrukas Universitātē ir izveidotas papildu mācību vietas. Šīs mācību vietas ir rezervētas ārstiem, kuri ir saņēmuši stipendiju no provinces, lai pabeigtu specializēto apmācību universitātē.

46.

No iesniedzējtiesas lēmuma var redzēt, ka province Insbrukas Universitātes klīnikai maksāja stipendiju specializācijai. Tādēļ praktiski S. S. Federspiel saņēma maksājumus no universitātes klīnikas, ko pēc tam atmaksāja province. Turklāt tiesas sēdē tika apstiprināts arī tas, ka ar apmācību saistītie izdevumi tika sadalīti starp Insbrukas Universitāti un provinci, – tiesas sēdē S. S. Federspiel atzina, ka provinces ieguldījums mācību izdevumos bija aptuveni 39 % no kopējās ikgadējās summas. Pārējo sedza Insbrukas Universitāte.

47.

Kā jau iepriekš norādīts, Direktīvā 75/363 ir paredzēti noteikumi, kas dalībvalstīm ir jāievēro, organizējot ārstu apmācību savās attiecīgajās teritorijās. Šo noteikumu pamatojums ir nodrošināt, lai šādi iegūtā kvalifikācija varētu tikt atzīta citās dalībvalstīs. Acīm redzamu iemeslu dēļ tikai tā dalībvalsts, kurā notiek apmācība, ņemot vērā, ka dalībvalstīm nav varas pār mācību organizēšanu citās dalībvalstīs, var veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu no šīs direktīvas izrietošos pienākumus.

48.

Manuprāt, direktīvā nav nekāda pamatojuma priekšlikumam, ka ar šo direktīvu būtu jāregulē arī iespējamie līgumi starp dalībvalstīm (vai starp dalībvalstīm un trešajām valstīm, kā tas bija starp Itāliju un Austriju līdz 1995. gadam) par specializētās ārstu apmācības pieejamību citā valstī un šādas sadarbības pamatā esošajiem finanšu noteikumiem.

49.

Lai saglabātu ar Direktīvu 75/363 izveidotās koordinēšanas sistēmas iekšējo konsekvenci, šīs direktīvas pielikumā noteiktais pienākums nodrošināt, lai mācību programmas laikā speciālisti praktikanti tiktu pienācīgi atalgoti, ir jāattiecina uz dalībvalsti, kurā notiek mācības.

50.

Šajā gadījumā pēc Austrijas pievienošanās Eiropas Kopienai 1995. gadā attiecīgā dalībvalsts ir Austrija.

51.

Tiesa ir secinājusi, ka saskaņā ar šo direktīvu prasītā atlīdzība tiek piešķirta par paveikto darbu. Tā ir paredzēta medicīnas speciālistiem praktikantiem, kas piedalās visās tās fakultātes medicīnas darbībās, kurā notiek mācības ( 13 ). Kā jau minēts, tam ir jānodrošina, lai speciālists praktikants visu laiku varētu veltīt praktiskajām un teorētiskajām mācībām bez nepieciešamības veikt papildu darbu.

52.

Tas savukārt ir priekšnoteikums salīdzināmībai un savstarpējai atzīšanai.

53.

Lietas materiālos nekas neliecina, ka šajā gadījumā tā nebūtu. Gluži pretēji – visi lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus, tostarp S. S. Federspiel, piekrīt, ka atlīdzība, ko viņa saņēma par specializēto apmācību Austrijā, šim nolūkam bija pietiekama.

54.

Pat ja S. S. Federspiel būtu apgalvojusi, ka atlīdzība, ko viņa saņēma (no provinces vai Insbrukas Universitātes, vai abām) mācību programmas laikā, nebija atbilstīga Direktīvas 75/363 izpratnē, tomēr saskaņā ar šo direktīvu tā dalībvalsts, kurā notiek specializācija, ir atbildīgā dalībvalsts, kas nodrošina, lai speciālists praktikants saņemtu atbilstīgu atlīdzību.

55.

Citiem vārdiem sakot, šī direktīva nevar ietekmēt attiecīgā nosacījuma spēkā esamību ( 14 ).

56.

Pretējs rezultāts mākslīgi paplašinātu likumdevēja paredzēto Direktīvas 75/363 piemērošanas jomu. Ir svarīgi atzīmēt no Direktīvas 75/363 preambulas ( 15 ) izrietošo, ka minētā direktīva nebija paredzēta ne tam, lai saskaņotu medicīnas mācības vairāk, nekā vajadzīgs diplomu un sertifikātu savstarpējai atzīšanai, ne arī tam, lai ierobežotu dalībvalstu rīcības brīvību paredzēt nosacījumus, ar ko tiek reglamentēta atlīdzība par pilna laika mācībām. Skaidrs, ka Austrija ir pilnībā izmantojusi minēto iespēju, noslēdzot ar provinci finansējuma līgumu.

57.

Turklāt, riskējot pateikt acīmredzamo, nekādā gadījumā nevar būt kopīgas dalībvalstu atbildības par no direktīvas izrietošo pienākumu izpildi, kā to tiesas sēdē ierosināja Komisija. Tas tā ir neatkarīgi no tā līguma īpatnībām, kura mērķis bija nodrošināt, lai speciālists praktikants saņemtu atbilstīgu atlīdzību. Lieki teikt, ka tad, ja tiktu atzīts, ka kāda dalībvalsts varētu būt atbildīga par to, ka tā nenodrošina, ka cita dalībvalsts izpilda no direktīvas izrietošās saistības, tam būtu tālejošas sekas attiecībā uz vairākiem Savienības tiesību pamatprincipiem, tostarp – bet ne tikai – tiešo iedarbību un valsts atbildību.

58.

Tādēļ uzskatu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīva 75/363 iesniedzējtiesas izskatāmās lietas apstākļos pieļauj tādu valsts tiesību normu, ar kuru ārstiem rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksa ir pakļauta pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā.

59.

Tagad pievērsīšos otrajam jautājumam, kurā ir jautāts par attiecīgā nosacījuma atbilstību no Savienības primāro tiesību aktu viedokļa.

60.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai attiecīgais nosacījums ir saderīgs ar LESD. Šajā ziņā iesniedzējtiesa īpaši atsaucas uz LESD 45. pantā paredzēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principu.

61.

Vispirms no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka S. S. Federspiel dzīvo un praktizē Brēgencā (Austrija). Tomēr nav skaidrs, vai viņa praktizē kā darba ņēmēja vai pašnodarbinātā ārste. Tomēr, kā pareizi norādījusi Komisija, minētajai informācijai nav izšķirošas nozīmes. Patiešām, valsts pasākumu pārskatīšana saskaņā ar LESD 45. un 49. pantu (brīvība veikt uzņēmējdarbību) paliek nemainīga.

62.

Šai nolūkā vispirms ir jānoskaidro, vai attiecīgais nosacījums ir pārvietošanās brīvības ierobežojums. Ja tas tā ir, tad ir jālemj, vai tas var būt attaisnojams un vai tas ir samērīgs ar sasniedzamo mērķi.

63.

Līdzīgi iesniedzējtiesai, lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši apsvērumus, sākumā pieņem, ka ar attiecīgo nosacījumu ir ierobežota pārvietošanās brīvība. Tomēr tie nav vienisprātis, vai šis ierobežojums ir attaisnots.

64.

Protams, attiecīgais nosacījums (pienākums 10 gadu laikā pēc speciālista kvalifikācijas iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus specialitātē pilnu darba laiku provinces Valsts veselības aprūpes dienestā vai, pakārtoti, atmaksāt līdz 70 % no saņemtās summas ar likumiskajiem procentiem) pirmajā brīdī šķiet acīmredzams attiecīgā ārsta tiesību uz pārvietošanās brīvību ierobežojums.

65.

Patiešām, saskaņā ar Tiesas plašo, visaptverošo definīciju, tiesību normas, kas kavē vai attur dalībvalsts pilsoni atstāt izcelsmes valsti, lai īstenotu tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šķēršļi šai brīvībai, pat ja tās tiek piemērotas neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības. Tiesa ir arī piebildusi, ka LESD 45. pantā ir ierobežota tādu valsts noteikumu piemērošana, kas rada šķēršļus to šīs valsts pilsoņu pārvietošanās brīvībai, kuri vēlas strādāt algotu darbu citā dalībvalstī ( 16 ).

66.

Protams, minētā pārbaudes kritērija piemērošana šeit šķiet vienkāršs uzdevums. Lai gan ar attiecīgo nosacījumu ārstam formāli netiek liegts praktizēt citā dalībvalstī, ar to šī iespēja ir padarīta mazāk pievilcīga 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas. Patiešām, ar attiecīgo nosacījumu ir paredzēts nodrošināt, ka stipendiāti izpilda saistības sniegt pakalpojumus provincē vismaz piecus gadus pēc specializēto studiju diploma iegūšanas.

67.

Tomēr vispirms es gribētu izteikt šaubas par to, vai attiecīgais nosacījums būtu interpretējams kā pārvietošanās brīvības ierobežojums.

68.

Tāpat kā tiesas apgalvojumi, kas vienmēr ir lasāmi kontekstā, attiecīgais nosacījums nebūtu jāskata izolēti. Tas būtu jāizskata plašākā apstrīdētā pasākuma kontekstā. No šī viedokļa attiecīgais nosacījums ir daļa no plašāka pasākuma, tāpēc tas pēc tā būtības ir cieši saistīts ar papildu ārstu speciālistu mācību vietu radīšanu ārpus provinces. Minētās mācību vietas, kas nebūtu pieejamas bez provinces finansējuma, tiek piedāvātas stipendiātiem ar attiecīgo nosacījumu. Tādējādi, piedāvājot ārstiem iespēju iegūt medicīnas speciālista kvalifikāciju (citā dalībvalstī), apstrīdētais pasākums drīzāk ir profesionālu mediķu pārvietošanās brīvības priekšnoteikums, nevis ierobežojums ( 17 ). Minētajā kontekstā attiecīgais nosacījums ir vienkārši (nākotnes un nenoteikta ( 18 )) atlīdzība par provinces piedāvāto iespēju, atceroties, ka province nevar gūt labumu no speciālista praktikanta darba mācību programmas laikā.

69.

Lai gan jautājums, vai attiecīgais nosacījums ir pārvietošanās brīvības ierobežojums, analītiski un teorētiski ir nozīmīgs, šaurā nozīmē tas nav izšķirošs šīs lietas izspriešanai. To apliecina iepriekš minētais fakts, ka šo jautājumu nav izvirzījusi nedz iesniedzējtiesa, nedz lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus. To paturot prātā, šajā lietā nevar tikt veikta teorētiskāka diskusija par ierobežojumu jēdziena normatīvo pamatu, konkrētāk, par piemērotāko pieeju ierobežojumu apzināšanai dažādās tiesību jomās par pārvietošanās brīvību ( 19 ).

70.

Tam esot noskaidrotam, pat pieņemot, ka attiecīgais nosacījums ir pārvietošanās brīvības ierobežojums, tas automātiski nenozīmē pretrunu ar Savienības noteikumiem par pārvietošanās brīvību. Saskaņā ar labi zināmo formulu ierobežojošie pasākumi, kas ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, var tikt pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ar nosacījumu, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai ( 20 ).

71.

Tā kā lietas materiālos nav nekādu norādījumu, ka attiecīgais nosacījums būtu piemērots diskriminējoši, tūlīt izskatīšu attiecīgā nosacījuma iespējamo pamatojumu un samērīgumu.

72.

Province paskaidro, ka ar attiecīgo nosacījumu tiek aizsargāta un veicināta sabiedrības veselība. Konkrētāk, tas ir izstrādāts, lai nodrošinātu, ka vietējiem iedzīvotājiem var būt visiem pieejama kvalitatīva un stabila specializētā medicīniskā aprūpe. Vienlaikus attiecīgais noteikums ir paredzēts, lai novērstu nozīmīgus draudus sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālajai stabilitātei. Turklāt province apgalvo, ka attiecīgais nosacījums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka divvalodu provincē ir pieejama speciālista aprūpe abās oficiālajās valodās.

73.

Sabiedrības veselības un veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas jomā dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība. Principā tāpēc un lai saglabātu zināmu regulatīvo autonomiju, dalībvalstis sabiedrības veselības aprūpes interesēs var ierobežot pārvietošanās brīvību ( 21 ).

74.

Piemēram, Tiesa jau ir atzinusi, ka uz mērķi saglabāt līdzsvarotu, visiem pieejamu medicīnisko un stacionāro aprūpi var tikt attiecināti izņēmumi sabiedrības veselības aprūpes interesēs, ciktāl tas palīdz sasniegt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni ( 22 ). Tiesa ir arī atzinusi, ka dalībvalstīm ir atļauts plānot veselības aprūpes organizāciju, lai sasniegtu augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Šai politikai ir jābūt vērstai uz divkāršu mērķi. No vienas puses, plānošanai ir jānodrošina “pietiekama un pastāvīga piekļuve līdzsvarotai un kvalitatīvai ārstēšanai attiecīgajā dalībvalstī”. No otras puses, tā ir paredzēta, lai dalībvalstis “sasniegtu izmaksu kontroles mērķi un lai, ciktāl iespējams, novērstu finanšu, tehnisko un personāla resursu nelietderīgu izmantošanu” ( 23 ).

75.

Šajā gadījumā province apgalvo, ka attiecīgais nosacījums ir vispiemērotākais pasākums, lai nodrošinātu, ka provincē ir pieejama specializēta veselības aprūpe gan vācu, gan itāļu valodā, un tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai.

76.

Tādēļ rodas jautājums, vai šis apgalvojums ir patiess.

77.

Lai gan, galu galā, iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda attiecīgā nosacījuma samērīgums, par elementiem, kas tai būtu jāņem vērā vērtējumā, izteikšu šādas piezīmes.

78.

Manuprāt, attiecīgais nosacījums rada taisnīgu līdzsvaru starp tiesību uz pārvietošanās brīvību aizskārumu, kas izriet no apstrīdētā pasākuma, un kopējo vajadzību saglabāt līdzsvarotu un labi funkcionējošu veselības aprūpes sistēmu.

79.

Šajā ziņā vispirms es vēlētos pateikt, ka samērīguma pārbaude (kura ietver atbilstības un samērīguma vērtējumu sensu stricto) ir jāpamato ar visaptverošu vērtējumu par apstākļiem, kādos tika pieņemti un īstenoti ierobežojošie tiesību akti, piemēram, pamatlietā izskatāmie.

80.

Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka sabiedrības veselības aizsardzības jomā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība. Būtībā tas tā ir tāpēc, ka dalībvalstij ir jānosaka, kādā apmērā tā vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, un veids, kādā tas ir sasniedzams ( 24 ).

81.

Ņemot to vērā, būtu jānorāda uz šādiem jautājumiem attiecībā uz dažādu samērīguma aspektu vērtējumu.

82.

Pirmkārt, man šķiet, ka šis pasākums ir atbilstīgs sabiedrības veselības aizsardzības un veicināšanas mērķa sasniegšanai.

83.

No vienas puses, province ir finansējusi medicīnas specializācijas papildu mācību vietu izveidi Insbrukas Universitātē. Šīs mācību vietas ir rezervētas ārstiem, kuri saņēmuši provinces stipendiju. No otras puses, attiecīgais nosacījums neapšaubāmi mudina šādu stipendiju saņēmušos medicīnas speciālistus strādāt provincē. Ņemot to vērā, man šķiet skaidrs, ka attiecīgais nosacījums kā apstrīdētā pasākuma daļa palīdz nodrošināt pietiekama medicīnas speciālistu skaita pieejamību provincē.

84.

Otrkārt, piekrītu Komisijai un provincei par šī pasākuma nepieciešamību un pamatotību.

85.

Šķiet pamatots pienākums, kas ir ierobežots ar 5 gadiem algota darba provincē 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas.

86.

Protams, jāpatur prātā, ka, lai gan province nodrošina, ka attiecīgie ārsti specializēto mācību laikā saņem atlīdzību, province nevar gūt labumu no speciālistu praktikantu darba apmācību programmas laikā.

87.

Turklāt nevajadzētu arī aizmirst, ka šis pienākums ir ierobežots laika ziņā divos dažādos aspektos. No vienas puses, ārstam ir jāstrādā provincē vismaz 5 gadus. No otras puses, šis pienākums attiecas uz pirmajiem 10 gadiem pēc mācību programmas pabeigšanas, tāpēc galvenokārt skar ārstus profesionālās karjeras sākuma stadijā.

88.

Pienākumu strādāt provincē turklāt atsver arī fakts, ka provincē ir jābūt pieejamai amata vietai un tā ir jāpiedāvā ārstam attiecīgajā laikā. Ar to šķiet pienācīgi nodrošināts, ka attiecīgais nosacījums tiek izmantots tikai gadījumos, kad rodas nepieciešamība pēc medicīnas speciālistiem, – no lietas materiāliem un provinces sniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē var saprast, ka provincē praktizēt, pamatojoties uz attiecīgo nosacījumu, ārsti ir aicināti tikai tiktāl, ciktāl konkrētajā medicīnas specializācijas jomā ir novērota reāla vajadzība.

89.

Tādēļ, pamatojoties uz apstrīdēto pasākumu, provincē ir noteikta to ārstu rezerve, kuri var tikt aicināti praktizēt nepieciešamības gadījumā. Ja nav brīvas amata vietas, tad ārsts var brīvi turpināt savu karjeru bez ierobežojumiem.

90.

Treškārt, attiecībā uz alternatīvu, mazāk traucējošu pasākumu pastāvēšanu, protams, ir taisnība, ka kvalificēti speciālisti arī finansiāli varētu tikt stimulēti praktizēt provincē. Tomēr nevar izslēgt, ka šāds pasākums varētu būtiski ietekmēt valsts budžetu. Šajā ziņā pietiek atzīmēt, ka Tiesa nav bijusi nevērīga pret argumentiem par nepieciešamību kontrolēt sabiedrības veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas izmaksas ( 25 ).

91.

Saistībā ar to nebūtu jāaizmirst, ka provincē tiek piemērots īpašs valodu režīms. Iespējams, kvalificētu medicīnas speciālistu pieņemšanu darbā kavē nepieciešamība nodrošināt, lai augstas kvalitātes veselības aprūpe būtu pieejama abās valodās. Ņemot to vērā, ir grūti paredzēt tādas alternatīvas apstrīdētajam pasākumam, ar kurām vienādā mērā varētu tikt nodrošināts, ka provincē varētu tikt pieņemts darbā pietiekams skaits medicīnas speciālistu, kuri ir spējīgi praktizēt vācu un itāļu valodā.

92.

Visbeidzot, noslēgumā ir jāpiebilst, ka, lai sasniegtu apstrīdētā pasākuma mērķi, proti, nodrošinātu, ka specializētā sabiedrības veselības aprūpe provincē ir pieejama abās oficiālajās valodās, ir saprotams, ka papildu mācību vietu izveidošanu specializētajai izglītībai Austrijā provinces stipendiātiem papildina mehānisms, kas nodrošina, ka līguma noteikumi tiek izpildīti. Pretējā gadījumā būtu absurdi tas, ka province Insbrukas Universitātē “iegādājas” specializēto mācību vietas.

93.

Šajā ziņā šķiet, ka iesniedzējtiesas izteiktās šaubas par attiecīgā nosacījuma saderību ar Savienības tiesību aktiem vismaz daļēji izriet no fakta, ka kopējā S. S. Federspiel atmaksājamā summa pārsniedz mācībām saņemtās stipendijas summu. Gadījumā, ja netiek ievērota apņemšanās strādāt provincē, stipendiātam ir jāatmaksā ne tikai 70 % no saņemtās summas, bet arī likumiskie procenti, kas tiek aprēķināti no katra atsevišķā maksājuma izmaksāšanas datuma. Tāpēc S. S. Federspiel gadījumā attiecīgajai ārstei var būt jāatmaksā summa, kas nomināli var būt ievērojami lielāka nekā sākotnēji samaksātā summa.

94.

Šajā ziņā pietiek atzīmēt, ka apņemšanās strādāt provincē neievērošanas gadījumā ārstam ir jāatmaksā tikai 70 % no stipendijas. Ņemot to vērā, 30 % no stipendijas ārsts saņem faktiski vispār bez atlīdzības. Turklāt ārsts iegūst medicīnas specialitāti, par ko droši var pieņemt, ka tā veicinās pārvietošanās brīvības izmantošanu. No otras puses, ir jāuzsver, ka nav nekādu pazīmju, ka pieprasītie procenti nebūtu pamatoti. Prasība samaksāt (likumiskos) procentus izriet tikai no novēlota maksājuma un kā tāda ir loģiskas sekas (līguma) pienākuma uzņemties darbu provincē vai, pakārtoti, laikus atmaksāt stipendiju neievērošanai.

95.

Attiecīgi uz otro prejudiciālo jautājumu būtu jāatbild tā, ka LESD 45. un 49. pants pieļauj tādu valsts tiesību akta normu kā tā, kas ir piemērojama pamatlietā un ar kuru rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksa ir pakļauta pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā un ar kuru minētā pienākuma pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ir ļauts provincei – administrācijai, kura finansē atlīdzību, – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti.

96.

Ņemot vērā paustos argumentus, es ierosinu Tiesai uz Tribunale di Bolzano/Landesgericht Bozen (Bolcāno tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīva 75/363/EEK par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordinēšanu attiecībā uz ārstu darbību, kas grozīta ar Padomes 1982. gada 26. janvāra Direktīvu 82/76/EEK, ar ko groza Direktīvu 75/362/EEK par ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un par pasākumiem, kas ļauj efektīvi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību, kā arī veicina pakalpojumu sniegšanas brīvību, un Direktīvu 75/363, tādos apstākļos kā iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā pieļauj valsts tiesību normu, ar kuru rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksa ir pakļauta pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā un ar kuru minētā pienākuma pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ir ļauts provincei – kā administrācijai, kura finansē atlīdzību, – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti.

LESD 45. un 49. pants pieļauj tādu valsts tiesību normu kā tā, kas ir piemērojama pamatlietā un ar kuru rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksa ir pakļauta pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā, un ar kuru minētā pienākuma pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ir ļauts provincei – kā administrācijai, kura finansē atlīdzību, – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti.