—

Slovēnijas valdības vārdā – N. Pintar Gosenca un A. Vran, pārstāves,

—

Latvijas valdības vārdā – A. Bogdanova un I. Kalniņš, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Šimerdová un M. Žebre, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 29. jūnija Direktīvu 2000/35/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2000, L 200, 35. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Drago Nemec un Republika Slovenija (Slovēnijas Republika) par prasību atlīdzināt zaudējumus, kas D. Nemec varbūtēji radušies apgalvotās valsts tiesiskā regulējuma nesaderības dēļ ar Direktīvu 2000/35.

3

Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”), 2. pantā ir noteikts:

“Pamatlīgumi un akti, ko iestādes un Eiropas Centrālā banka pieņēmusi pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos Līgumos un šajā Aktā paredzētajiem nosacījumiem.”

4

Šī akta 54. pantā ir paredzēts:

“Jaunās dalībvalstis nodrošina, ka stājas spēkā pasākumi, kas vajadzīgi, lai no pievienošanās dienas tās izpildītu direktīvas un lēmumus EK līguma 249. panta un Euratom līguma 161. panta nozīmē, ja vien citi termiņi nav paredzēti šā Akta 24. pantā minētajos pielikumos vai citos šā Akta noteikumos vai pielikumos.”

5

Direktīvas 2000/35 preambulas 7., 9., 10., 13. un 16. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

6

Šīs direktīvas 1. pantā, kurā ir definēta tās piemērošanas joma, ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, kas tiek veikti kā atlīdzība komercdarījumos.”

7

Minētās direktīvas 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šajā direktīvā:

[..]

“uzņēmums” ir organizācija, kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, pat ja to veic viena persona.”

8

Direktīvas 2000/35 3. panta “Procenti kavētu maksājumu gadījumā” 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka:

[..]

[..]”

9

Šīs direktīvas 6. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2002. gada 8. augustam izpildītu šīs direktīvas prasības. [..]

[..]

3.   Transponējot šo direktīvu, dalībvalstis var neparedzēt:

[..]

[..].”

10

Saskaņā ar Zakon o obligacijskih razmerjih (Likums par līgumsaistībām) 277. panta 1. punktu parādniekam, kurš ir nokavējis finansiālas saistības izpildi, ir pienākums papildus parāda pamatsummai maksāt arī nokavējuma procentus.

11

Šis likums no 2002. gada 1. janvāra tika aizstāts ar Obligacijski zakonik (Saistību tiesību kodekss, turpmāk tekstā – “OZ”). Tajā būtībā tika pārņemta šī sprieduma iepriekšējā punktā minētā tiesību norma, un tā 376. pantā tika ieviests jauns noteikums, saskaņā ar kuru nokavējuma procentu apmērs beidz pieaugt, kad uzkrāto un nesamaksāto procentu apmērs ir sasniedzis parāda pamatsummas apmēru (turpmāk tekstā – “ne ultra alterum tantum noteikums”).

12

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietas faktu norises laikā 1993. gada jūnijā fizisko personu veikto neatkarīgo saimniecisko darbību reglamentēja Obrtni Zakon (Likums par individuālā darba veicējiem) tā tobrīd spēkā esošajā redakcijā. Atbilstoši šim likumam, kurš vēlāk tika grozīts, fiziskas personas varēja veikt saimniecisku darbību neatkarīga individuālā darba veicēja statusā tikai tad, ja tām bija piešķirta kompetentās iestādes izsniegta atļauja tajā minētās darbības veikšanai.

13

D. Nemec kopš 1989. gada 8. novembra ir neatkarīga individuālā darba veicēja licence virpošanas un metināšanas darbu veikšanai. 1993. gada jūnijā viņš ar Gasilsko društvo Murska Sobota (Murskas Sobotas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība, turpmāk tekstā – “Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība”) noslēdza līgumu par autocisternas iznomāšanu minētajai apvienībai ūdens piegādei sausuma periodos.

14

1996. gadā D. Nemec cēla prasību pret Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienību, lūdzot piespriest tai samaksāt viņam summu EUR 17669,51 apmērā saskaņā ar šo līgumu.

15

Ar 2010. gada 17. februāra lēmumu Višje sodišče v Mariboru (Mariboras Apelācijas tiesa, Slovēnija) nosprieda, ka Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienībai ir jāsamaksā prasītājam summa EUR 15061,44 apmērā, kā arī likumiskie nokavējuma procenti par laikposmu no 1996. gada 25. marta līdz 2001. gada 31. decembrim. Tomēr šī tiesa noraidīja prasību par nokavējuma procentu samaksu, sākot no2002. gada 1. janvāra, kas ir datums, kad stājās spēkā ne ultra alterum tantum noteikums. Proti, līdz 2001. gada 31. decembrim maksājamo procentu apmērs jau bija pārsniedzis parāda pamatsummas apmēru.

16

2010. gada 18. maijā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība samaksāja atbilstoši šim nolēmumam maksājamo summu.

17

Uzskatot, ka ne ultra alterum tantum noteikums nav saderīgs ar Direktīvu 2000/35 un ka Višje sodišče v Mariboru (Mariboras Apelācijas tiesa) tādējādi ir kļūdaini noraidījusi viņa prasību samaksāt nokavējuma procentus par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 18. maijam, D. Nemec cēla prasību pret Slovēnijas Republiku par šīs apgalvotās nesaderības dēļ radušos zaudējumu atlīdzību. Tā kā pirmās instances tiesa noraidīja šo prasību ar 2011. gada 18. maija nolēmumu, kurš ar 2012. gada 24. janvāra nolēmumu ir ticis apstiprināts arī apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz to, ka šī direktīva nav piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, D. Nemec iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa).

18

Šai pēdējai minētajai tiesai ir šaubas par to, vai pamatlietā aplūkotais līgums ietilpst Direktīvas 2000/35 ratione materiae piemērošanas jomā. It īpaši tā jautā, vai D. Nemec ir noslēdzis šo līgumu kā “uzņēmums” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, proti, kā organizācija, kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, kā rezultātā minētais līgums būtu uzskatāms par “komercdarījumu” šīs pašas tiesību normas izpratnē un tādējādi ietilptu minētās direktīvas piemērošanas jomā. Lai arī pamatlietā aplūkotais līgums ir saistīts ar saimniecisku darbību un par to tika izrakstīts rēķins, tas tomēr nav daļa no virpošanas un metināšanas darbiem, kurus D. Nemec ir tiesības veikt tā neatkarīga individuālā darba veicēja statusā.

19

Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa arī jautā par OZ 376. pantā paredzētā ne ultra alterum tantum noteikuma saderību ar Direktīvu 2000/35.

20

Šādos apstākļos Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja atbilde [..] ir noliedzoša:

21

Slovēnijas valdība un Eiropas Komisija tiesas sēdē Tiesā apgalvoja, ka tās kompetencē nav atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem. Proti, pamatlietas priekšmets esot situācija, kas ir pastāvējusi pirms Slovēnijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, un visas no minētās situācijas izrietošās sekas esot radušās pirms šā datuma.

22

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, nenoliedzami, pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts 1993. gada jūnijā un šīs lietas pamatā tādējādi ir situācija, kas ir radusies pirms Slovēnijas Republikas pievienošanās Savienībai.

23

Tomēr šīs situācijas izraisītās sekas turpinājās arī pēc minētās pievienošanās. Proti, parāda pamatsummas nesamaksāšana, kas ir D. Nemec prasīto nokavējuma procentu pamatā, turpinājās līdz 2010. gada 18. maijam, kas ir datums, kad Brīvprātīgo ugunsdzēsēju apvienība veica attiecīgo samaksu, un D. Nemec celtās prasības mērķis tieši ir panākt to zaudējumu atlīdzību, kuri viņam esot radušies tādēļ, ka Višje sodišče v Mariboru (Mariboras Apelācijas tiesa) ir noraidījusi viņa prasību par minēto procentu samaksu par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 18. maijam.

24

Saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 2. un 54. pantu pamatlīgumi un akti, ko iestādes pieņēmušas pirms pievienošanās, no pievienošanās dienas ir saistoši jaunajām dalībvalstīm un piemērojami tajās atbilstīgi minētajos līgumos un šajā aktā paredzētajiem nosacījumiem.

25

Turklāt atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai jauns noteikums, nepastāvot izņēmumiem, ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā. Piemērojot šo principu, Tiesa ir nospriedusi, ka, ja aktā par dalībvalsts pievienošanās nosacījumiem nav speciālas normas par kāda Savienības tiesību noteikuma piemērošanu, tad šis noteikums ir jāuzskata par tūlītēji piemērojamu un saistošu šai dalībvalstij pēc tās pievienošanās Savienībai, līdz ar ko tas ir piemērojams situācijas, kas radusies pirms minētās pievienošanās, turpmākajām sekām (šajā ziņā skat. spriedumus, 2009. gada 12. novembris, Elektrownia Pątnów II, C‑441/08, EU:C:2009:698, 32. punkts; 2010. gada 22. decembris, Komisija/Polija, C‑385/08, nav publicēts, EU:C:2010:801, 29. punkts, kā arī 2011. gada 21. decembris, Ziolkowski un Szeja, C‑424/10 un C‑425/10, EU:C:2011:866, 57. punkts).

26

Runājot konkrētāk par Direktīvu 2000/35, 2003. gada Pievienošanās aktā nav ietverts neviens speciāls noteikums par šīs direktīvas piemērošanu Slovēnijas Republikai. Līdz ar to šī direktīva ir kļuvusi par tūlītēji piemērojamu un saistošu šai dalībvalstij, sākot no tās pievienošanās Savienībai dienas, un tā pēc šā datuma ir piemērojama tādas situācijas, kas radusies vai norisinājusies pirms šīs pievienošanās, turpmākajām sekām, kāda ir aplūkota pamatlietā.

27

No iepriekš minētā izriet, ka, tā kā pamatlietā ir piemērojamas Savienības tiesības, Tiesas kompetencē ir atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem.

28

Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kurai ir atļauja veikt darbību neatkarīga individuālā darba veicēja statusā, ir uzskatāma par “uzņēmumu” šīs tiesību normas izpratnē un tādēļ darījums, ko tā ir noslēgusi ar trešo personu, ir uzskatāms par “komercdarījumu” šīs pašas tiesību normas izpratnē gadījumā, ja, lai gan šis darījums nav daļa no minētajā atļaujā paredzētajām darbībām, tas ir saistīts ar saimniecisku darbību.

29

Lai varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāprecizē, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2000/35 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis, transponējot šo direktīvu, varēja izslēgt no šīs direktīvas piemērošanas jomas līgumus, kas ir noslēgti pirms 2002. gada 8. augusta, no iesniedzējtiesas nolēmuma tomēr izriet, ka Slovēnijas Republika nav izmantojusi šo iespēju, ko Slovēnijas valdība arī apstiprināja tiesas sēdē Tiesā.

30

Saistībā ar uzdotajiem jautājumiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/35 1. pantu to piemēro visiem maksājumiem, kas tiek veikti kā atlīdzība komercdarījumos. Šīs direktīvas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā jēdziens “komercdarījumi” ir definēts kā darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un valsts iestādēm, kuri izraisa preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, un minētās direktīvas preambulas 13. apsvērumā šajā ziņā ir precizēts, ka no šī jēdziena savukārt ir izslēgti tostarp darījumi ar patērētājiem. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punkta trešo daļu “uzņēmums” šīs direktīvas izpratnē ir organizācija, kas darbojas, veicot neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, pat ja to veic viena persona.

31

No Direktīvas 2000/35 preambulas 7., 10. un 16. apsvēruma turklāt izriet, ka tās mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pareizu darbību, aizsargājot uzņēmējus, it īpaši mazos un vidējos uzņēmumus, pret maksājumu kavējumiem.

32

Tādējādi šī direktīva nav piemērojama ikvienam darījumam, kurš izraisa preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību, tostarp ikvienam vienreizējam darījumam, ko ikdienā slēdz privātpersonas.

33

No tā izriet, ka ar to, ka persona noslēdz darījumu, kas ir saistīts ar saimniecisku darbību, kā, piemēram, īpašuma iznomāšana trešajai personai, nav pietiekami, lai uz to būtu attiecināms jēdziens “uzņēmums” un lai šis darījums būtu kvalificējams kā “komerciāls” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē. Šai personai vēl ir arī jārīkojas kā organizācijai saistībā ar šo darbību vai neatkarīgu profesionālu darbību.

34

Kā savu secinājumu 82. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, šī prasība nozīmē, ka minētā persona neatkarīgi no tā, kāda ir tās juridiskā forma un statuss atbilstoši valsts tiesībām, veic šo darbību strukturēti un pastāvīgi un šī darbība tādējādi nevar būt ierobežota ar vienreizēju un atsevišķu pakalpojumu, un attiecīgais darījums ir minētās darbības sastāvdaļa.

35

Savukārt, pirmkārt, pretēji Komisijas apgalvotajam, no Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta neizriet, ka attiecīgajai darbībai obligāti būtu jābūt attiecīgās personas galvenajai saimnieciskajai vai profesionālajai darbībai vai būtu jābūt saistītai ar šo pēdējo minēto darbību.

36

Otrkārt, pretēji tam, ko apgalvo Slovēnijas valdība un Komisija, personas kvalificēšana par “uzņēmumu” šīs tiesību normas izpratnē nevar būt atkarīga no tā, vai kompetentās valsts iestādes ir izsniegušas atļauju attiecīgās darbības veikšanai.

37

Tādēļ tādā valsts sistēmā, kurā fiziskas personas īstenotas saimnieciskās vai profesionālās darbības veikšana neatkarīga individuālā darba veicēja vai uzņēmēja statusā ir atkarīga no atļaujas izsniegšanas, fiziska persona, kurai ir šāda atļauja, nevar tikt izslēgta no jēdziena “uzņēmums” un tās noslēgtie darījumi nevar tikt izslēgti no jēdziena “komercdarījumi”, pamatojoties tikai uz to, ka šie darījumi ir saistīti ar neatkarīgu saimniecisku vai profesionālu darbību, kas nav ietverta minētajā atļaujā, vai ir tādas neatkarīgas saimnieciskās vai profesionālās darbības sastāvdaļa, kas ir plašāka nekā pēdējā minētā darbība.

38

Jebkāda pretēja interpretācija nozīmētu, ka šo jēdzienu piemērojamība būtu atkarīga no konkrētajām valsts tiesībām, it īpaši no sistēmas, ko katra dalībvalsts ir ieviesusi attiecībā uz neatkarīgas saimnieciskās vai profesionālās darbības veikšanu. Tomēr gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet, ka, tā kā Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punktā nav ietverta nekāda norāde uz valstu tiesībām, jēdzieni “uzņēmums” un “komercdarījumi” ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 29. septembris, Gmina Wrocław, C‑276/14, EU:C:2015:635, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Turklāt, kā savu secinājumu 90. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, jebkāda interpretācija, saskaņā ar kuru jēdziena “uzņēmums” piemērojamība un tādējādi arī Direktīvas 2000/35 ratione personae un ratione materiae piemērošanas joma būtu atkarīga no tā, vai dalībvalsts kompetentās valsts iestādes ir izsniegušas atļauju attiecīgās darbības veikšanai, apdraudētu mērķi, ko ir iecerēts sasniegt ar šo direktīvu un kas izriet no tās preambulas 10. apsvēruma, proti, veicināt dalībvalstu komercdarījumus. Uzņēmumiem vai citu dalībvalstu valsts iestādēm, nosakot, vai noslēgtais darījums ietilpst Direktīvas 2000/35 piemērošanas jomā, būtu sistemātiski jāizvērtē, vai šis darījums ir saistīts ar darbībām, attiecībā uz kurām minētā atļauja ir tikusi izsniegta, kas varētu ierobežot vai kavēt pārrobežu darījumu veikšanu.

40

No tā izriet, ka, lai arī apstākli, ka attiecīgā persona ir noslēgusi darījumu saistībā ar darbību, attiecībā uz kuru tā ir saņēmusi atļauju, līdztekus citiem faktoriem var ņemt vērā, lai izvērtētu, vai šī persona ir darbojusies kā “uzņēmums” Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta izpratnē, šis apstāklis nevar būt izšķirošs.

41

Līdz ar to, lai noteiktu, vai persona ir darbojusies šādā statusā, proti, kā izklāstīts šī sprieduma 34. punktā – saistībā ar neatkarīgu strukturētu pastāvīgu saimniecisko vai profesionālo darbību – un tādējādi, vai tās noslēgtajiem darījumiem ir komerciāls raksturs šīs tiesību normas izpratnē, ir jāņem vērā visi šajā lietā pastāvošie apstākļi.

42

Šo apstākļu vidū tostarp ir tas, ka attiecīgā persona ir darbojusies, izmantojot savu komercnosaukumu vai profesionālo nosaukumu, un tas, ka noslēgtais darījums ir bijis pamats rēķina izrakstīšanai.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai D. Nemec šajā gadījumā ir noslēdzis pamatlietā aplūkojamo līgumu “uzņēmuma” statusā Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkta izpratnē.

44

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2000/35 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka fiziska persona, kurai ir atļauja veikt darbību neatkarīga individuālā darba veicēja statusā, ir uzskatāma par “uzņēmumu” šīs tiesību normas izpratnē un tās noslēgtais darījums par “komercdarījumu” šīs pašas tiesību normas izpratnē, ja, lai gan šis darījums nav saistīts ar minētajā atļaujā paredzēto darbību, tas ir daļa no neatkarīgas strukturētas un pastāvīgas saimnieciskās vai profesionālās darbības veikšanas, ko, ievērojot visus šajā lietā pastāvošos apstākļus, ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

45

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2000/35 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā OZ 376. pants, kurā ir paredzēts, ka nokavējuma procentu apmērs beidz pieaugt, kad uzkrāto un nesamaksāto procentu apmērs ir sasniedzis parāda pamatsummas apmēru.

46

Lai varētu atbildēt uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 2000/35 nav veikta visu tiesību normu par kavētiem maksājumiem komercdarījumos pilnīga saskaņošana (spriedumi, 2006. gada 26. oktobris, Komisija/Itālija, C‑302/05, EU:C:2006:683, 23. punkts; 2008. gada 3. aprīlis, 01051 Telecom, C‑306/06, EU:C:2008:187, 21. punkts, un 2008. gada 11. septembris, Caffaro, C‑265/07, EU:C:2008:496, 15. punkts).

47

It īpaši ar šo direktīvu nav saskaņoti visi aspekti saistībā ar nokavējuma procentiem. Proti, tās 3. pantā ir reglamentēti tikai daži no šiem aspektiem, proti, tiesības prasīt procentus kavēta maksājuma gadījumā, diena, no kuras šie procenti ir maksājami, procentu likme, kreditora tiesības prasīt kompensāciju par piedziņas izmaksām, kas radušās kavētā maksājuma dēļ, kā arī sekas tam, ka attiecībā pret kreditoru ir tikuši izmantoti acīmredzami negodīgi līguma nosacījumi.

48

Savukārt Direktīvā 2000/35 nav ietverti noteikumi par laikposmu, kurā turpina uzkrāties nokavējuma procenti, vai par šo procentu maksimālo apmēru.

49

Līdz ar to dalībvalstīm joprojām ir iespēja reglamentēt šo jautājumu, tomēr ar nosacījumu, ka netiek pārkāpti Direktīvā 2000/35 izvirzītie mērķi un netiek atņemta tās lietderīgā iedarbība (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, Pérez López, C‑16/15, EU:C:2016:679, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

No šīs perspektīvas skatoties, ir jānorāda, ka minētās direktīvas mērķis, kā tas izriet no tās preambulas 7. un 16. apsvēruma, galvenokārt ir ierobežot maksājumu kavējumus, tostarp nodrošinot, lai maksājumu kavējumi parādniekiem nebūtu finansiāli pievilcīgi, un aizsargājot kreditorus no šādiem kavējumiem.

51

Tomēr Slovēnijas valdība, kuru atbalsta Latvijas valdība, apgalvo, ka OZ 376. pantā paredzētais ne ultra alterum tantum noteikums nav pretrunā šiem mērķiem. Tieši pretēji, ar šo noteikumu tiekot saglabāta nokavējuma procentu funkcija, kas tieši esot mudināt parādnieku izpildīt savu samaksas pienākumu, nevis ļaut kreditoram iedzīvoties. Proti, ar minēto noteikumu, kurš vienlaicīgi aizsargā kreditoru, esot iespējams izvairīties no tā, ka uzkrāto nokavējuma procentu apmērs ir tāds, ka parādniekam ir jāatmaksā nesamērīgs parāds un tādējādi tiek radīta netaisnīga un nesamērīga situācija starp kreditoru un parādnieku, kas var izraisīt parādnieka maksātnespēju.

52

Šajā ziņā nenoliedzami ir jāuzsver, ka ar šādu noteikumu, ierobežojot nokavējuma procentu maksimālo apmēru ar parāda pamatsummas apmēru, var tikt ierobežota ar šo procentu samaksu saistītā atturošā iedarbība.

53

Tomēr, pirmkārt, ar šādu maksimālā apmēra ierobežojumu nevar tikt apstrīdēts Direktīvā 2000/35 izvirzītais kreditoru aizsardzības mērķis, nedz arī var tikt atņemta tās lietderīgā iedarbība.

54

Proti, ne ultra alterum tantum noteikums nerada tādu nokavējuma procentu apmēra ierobežojumu, kas atņemtu būtību kreditora tiesībām, kuras ir paredzētas šīs direktīvas 3. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā, prasīt šādu procentu samaksu maksājuma kavējuma gadījumā, vai arī atņemtu šiem procentiem jebkādu atturošo funkciju attiecībā pret parādnieku. Minētais noteikums turklāt neietekmē piemērojamo nokavējuma procentu likmi, kurai ir jāatbilst minētās direktīvas 3. panta 1. punkta d) apakšpunktā paredzētajai likmei.

55

Otrkārt, kā savu secinājumu 66. un 67. punktā būtībā ir minējis ģenerāladvokāts, ir jānorāda, ka valsts likumdevējs atbilstoši tā rīcības brīvībai varēja uzskatīt, ka ir jānosaka līdzsvars starp kreditoru aizsardzības mērķi un nepieciešamību izvairīties no tā, ka parādniekam ir jāmaksā nesaprātīgs parāds. Šīs rīcības brīvības ietvaros minētais likumdevējs varēja uzskatīt, ka tāds noteikums kā ne ultra alterum tantum noteikums ir atbilstošs instruments šajā nolūkā.

56

Turklāt šāds noteikums ir jāizvērtē nevis atsevišķi, bet gan kontekstā, kurā tas ietilpst. Šajā nolūkā ir jāņem vērā arī citi valsts tiesību noteikumi, kas ir piemērojami maksājumu kavējumu jomā.

57

Šajā ziņā Slovēnijas valdība tostarp norāda uz OZ 380. pantu, kurā kreditoram, kam maksājuma kavējuma dēļ ir radušies zaudējumi, kuru apmērs pārsniedz saņemto procentu apmēru, ir nodrošināta atlīdzinājuma piešķiršana šīs starpības segšanai.

58

Valsts likumdevējs tā rīcības brīvības ietvaros varēja uzskatīt, ka ar šādu tiesību normu apvienojumā ar visām Direktīvā 2000/35 paredzētajām normām varēja tikt nodrošināta kreditoru aizsardzība pret maksājumu kavējumiem.

59

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2000/35 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā OZ 376. pants, kurā ir paredzēts, ka nokavējuma procentu apmērs beidz pieaugt, kad uzkrāto un nesamaksāto procentu apmērs ir sasniedzis parāda pamatsummas apmēru.

60

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: