1.

Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas būtībā ir par Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) 3., 6. un 7. panta interpretāciju, Tiesa tiek aicināta sniegt atsevišķus precizējumus par pilnvarām, kas atzīstamas valsts tiesai, lai efektīvi aizsargātu patērētājus, kā tiek garantēts šajā direktīvā.

2.

Šī lieta, kas ir turpinājums dažādiem judikatūras precedentiem par Spānijas hipotekārās piedziņas procedūru ( 3 ), konkrētāk ir saistīta ar tā saukto “vienkāršoto” piedziņas procedūru, kas seko pie notāra uzsāktai hipotekārās garantijas ārpustiesas īstenošanas procedūrai. No lietas faktiem piemērojamajām Spānijas tiesībām izriet, ka šīs vienkāršotās procedūras mērķis ir aizsargāt un īstenot nekustamā īpašuma tiesības, kas tostarp ierakstītas nekustamā īpašuma reģistrā. Tādēļ rodas jautājums, vai no Direktīvas 93/13 izrietošā patērētāju tiesību aizsardzības efektivitāte prasa, lai valsts tiesa spētu kontrolēt iespējamu hipotekārā līguma noteikumu negodīgumu būtisku laiku pēc tam, kad ir nodotas īpašumtiesības uz hipotekāri apgrūtināto īpašumu.

3.

Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.”

4.

Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.”

5.

Atbilstoši direktīvas 7. panta 1. punktam “dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos”.

6.

2000. gada 7. janvāraLey 1/2000, de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par civilprocesu) ( 4 ) 250. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

“Tiesa pieņem nolēmumu vienkāršotā procedūrā jebkurā brīdī par šādām prasībām:

[..]

7.

Atbilstoši LEC 444. panta 2. punktam atbildētājam pēc prasītāja pieprasījuma ir jāpārskaita tiesas noteiktā drošības nauda, lai varētu iebilst pret prasību, kas celta atbilstoši LEC 250. panta 1. punkta 7. apakšpunktā paredzētai procedūrai. Turklāt iebildes pamatojumi, ko tam ir tiesības norādīt, ir izsmeļoši uzskaitīti LEC 444. panta 2. punktā. Tajā neietilpst pamatojums par negodīgiem noteikumiem hipotekārā aizdevuma līgumā, kura pamatā bija ārpustiesas pārdošana.

8.

Atbilstoši LEC 440. panta 2. punktam, ja atbildētājs neierodas tiesā vai ierodas tiesā, nepārskaitījis drošības naudu, tiesa pēc atbildētāja uzklausīšanas pieņem nolēmumu pārņemt nekustamo īpašumu un izlikt tā iedzīvotāju.

9.

Hipotekāro tiesību ārpustiesas īstenošana tostarp ir regulēta Ley Hipotecaria (Likums par hipotēkām, turpmāk tekstā – “LH”) ( 5 ) 41. pantā. Šajā noteikumā, redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, bija noteikts šādi:

“Lietu tiesības, kas izriet no reģistrētām tiesībām, var tikt īstenotas, izmantojot [LEC] noteikto vienkāršoto procedūru, pret personām, kuras bez reģistrētām īpašumtiesībām iebilst pret šīm tiesībām vai traucē to īstenošanu. Šīs tiesības, kuras balstās uz ierakstīšanas reģistrā leģitimitāti, kas noteikta 38. pantā, prasa, lai tiktu apliecināta atbilstoša ieraksta neapstrīdēta spēkā esamība ar reģistra turētāja apliecinājumu.”

10.

LH 129. pantā ir norādīts, ka “hipotekāro darbību var veikt tieši attiecībā uz hipotekāri apgrūtināto īpašumu, tās īstenošanu pakārtojot [LEC] noteikumiem [..]. Turklāt hipotēkas nodibināšanas aktā puses var vienoties par īpašuma, kas apgrūtināts ar hipotēku, ārpustiesas pārdošanu [..], ja netiek pildīti pienākumi. Ārpustiesas pārdošanu veic ar notāra starpniecību atbilstoši hipotekārajā regulējumā paredzētajām formalitātēm”.

11.

1947. gada 14. februāraDecreto por el que se aprueba el Reglamento Hipotecario (Dekrēts, ar ko apstiprināta hipotekāros noteikumus) ( 6 ) tiek precizēta ārpustiesas pārdošanas procedūra.

12.

RH 234. pantā ir noteikts:

“1.   [LH] 129. pantā paredzētajai ārpustiesas piedziņas vēršanai uz hipotēku ir nepieciešams, lai hipotēkas nodibināšanas akts nosaka, ka puses piekrīt šai procedūrai un tajā ir norādīta šāda informācija:

2.   Līguma noteikumam, atbilstoši kuram puses, kas vienojušās par aizdevumu un kas nodrošina hipotēku, piekrīt piedziņas vēršanas uz hipotēku ārpustiesas procedūrai, ir jābūt skaidri nošķirtam no pārējiem akta noteikumiem.”

13.

RH 236.‑l pantā ir paredzēts:

“1.   Kad ir pārbaudīts labākais piedāvājums vai veiksmīgais piedāvājums un attiecīgā gadījumā cena ir tikusi noteikta rakstveidā, notārs reģistrē aktu ikgadējā dokumentu, ko viņš pats ir apliecinājis, sarakstā, un labākā piedāvājuma iesniedzējs vai uzvarējušā piedāvājuma iesniedzējs, no vienas puses, un mājokļa īpašnieks, no otras puses, reģistrē savu vienošanos autentiskā formā.

[..]

3.   Autentiskais akts ir pietiekams pamats ierakstīšanai (nekustamā īpašuma reģistrā) labākā piedāvājuma iesniedzēja vai veiksmīgā piedāvājuma iesniedzēja labā [..].”

14.

RH 236.‑m pantā ir noteikts:

“Veiksmīgais pretendents var prasīt tās vietas pirmās instances tiesai, kurā šīs īpašums atrodas, nodošanu valdījumā.”

15.

236.‑ñ pantā ir noteikts:

“1.   Notārs aptur darbības vien tad, ja dokumenti, kas liecina [par kriminālprocesu par iespējamu viltotu hipotekāro ķīlu zīmi, vai (nekustamā īpašuma) reģistrs parāda, ka vēlāk ir ticis iesniegts hipotēkas atcelšanas dokuments) [..].

2.   Pārbaudījis atsevišķus iepriekšējā punktā norādītus apstākļus, notārs aptur ārpustiesas piedziņas vēršanas uz hipotēku, līdz atbilstoši gadījumam beidzas kriminālprocess vai noslēdzas reģistrācijas process. Ārpustiesas piedziņas vēršanu uz hipotēku atsāk pēc attiecīgā kreditora lūguma, ja ķīlu zīme nav tikusi atzīta par viltotu vai ja hipotēkas atcelšana nav tikusi reģistrēta.”

16.

Saskaņā ar RH 236.‑o pantu:

“Kas attiecas uz pārējiem izņēmumiem, uz kuriem var atsaukties parādnieks, turētājiem trešajām personām un pārējām ieinteresētajām personām šādā gadījumā ir jāievēro [LH] 132. panta pēdējo piecu punktu noteikumi.”

17.

2013. gada 14. maijaLey 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social (Likums 1/2013 par pasākumiem hipotekāro parādnieku aizsardzības stiprināšanai, parāda restrukturizāciju un sociālo mājokli) piektais pārejas noteikums ( 7 ) ir dažādos aspektos grozījis LH 129. pantu. Tajā tiek precizēts, ka šie grozījumi ir piemērojami hipotekāri apgrūtināto īpašumu ārpustiesas pārdošanai, ja process ir sācies pēc šā likuma spēkā stāšanās, lai kāds būtu datums, kurā tika panākta vienošanās par hipotēkas nodibināšanu. Attiecībā uz ārpustiesas pārdošanu pirms Likuma 1/2013 spēkā stāšanās un pārdošanu, kurā nav tikušas piešķirtas tiesības uz hipotekāri apgrūtināto īpašumu, notārs lemj par to apturēšanu, ja viena mēneša noilguma laikā, skaitot no dienas pēc Likuma 1/2013 stāšanās spēkā, viena no pusēm pierāda, ka ir cēlusi prasību kompetentā tiesā atbilstoši LH 129. panta noteikumiem par negodīgu hipotekārā aizdevuma līguma, kas ir pamatā ārpustiesas pārdošanai, noteikumu vai negodīgu noteikumu, kas nosaka pienākošos summu.

18.

2004. gada 21. decembrīCristobalina Sánchez López noslēdza ar Banco Español de Crédito SA, tagad kļuvusi par Banco Santander SA, aizdevuma līgumu mājokļa iegādei, kas nodrošināts ar hipotēku.

19.

Šā līguma 11. punktā “Ārpustiesas procedūra” ir noteikts tostarp, ka puses piekrīt iespējai izmantot ārpustiesas procedūru piedziņas vēršanai uz hipotēku. Šajā punktā ir arī dots pilnvarojums bankai pārstāvēt hipotekāro parādnieku publiskā pārdošanas akta parakstīšanas dienā.

20.

2011. gada 24. martāBanco Santander pie notāra uzsāka piedziņas vēršanas uz hipotēku ārpustiesas procedūru. Šī procedūra noslēdzās 2011. gada 15. decembrī ar mājokļa, kas apgrūtināts ar hipotēku, piešķiršanu kreditoram bez iepriekš noteiktas pamatvērtības, īpašumu pārdodot par 59,7% no vērtības, par kādu tas tika novērtēts hipotekārās garantijas īstenošanai. Tā rezultātā parādniece vēl palika parādā EUR 13482,97.

21.

2012. gada 23. februārī notārs sagatavoja publisku aktu par mājokļa pārdošanu kreditoram, parādniekam neiejaucoties, kuru šim nolūkam pārstāvēja kreditors atbilstoši hipotekārā aizdevuma līguma 11. punktam. Šis akts tika reģistrēts nekustamā īpašuma reģistrā 2012. gada 12. aprīlī.

22.

Pēc tam 2014. gada 23. septembrīBanco Santander cēla prasību par vienkāršotu procedūru atbilstoši LEC 250. panta 1. punkta 7. apakšpunktam, lai saņemtu tiesas nolēmumu, ar ko liek izlikt C. Sánchez López, kā arī par to, ka mājoklis pāriet bankas valdījumā.

23.

Turklāt Banco Santander noteica drošības naudu EUR 10000 apmērā, kas bija jāsamaksā parādniecei, lai tā varētu apstrīdēt tās prasību.

24.

Šajā tiesvedībā C. Sánchez López neieradās iesniedzējtiesā – Juzgado de Primera Instancia de Jerez de la Frontera (Heresas de la Fronteras pirmās instances tiesa.)

25.

Šādos apstākļos minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Banco Santander, Spānijas valdība un Eiropas Komisija.

27.

2017. gada 25. aprīlī norisinājās tiesas sēde, kurā piedalījās Banco Santander, Spānijas valdība un Komisija.

28.

Kā to būtībā ir norādījuši ieinteresētie lietas dalībnieki, kas ir iesnieguši rakstveida apsvērumus, iesniedzējtiesa ir uzdevusi divu veidu jautājumus.

29.

Pirmais un trešais jautājums attiecas uz vienkāršotās procedūras, kura izriet no LEC 250. panta 1. punkta, kas bija piemērojams pamatlietas faktisko apstākļu laikā, juridiskā režīma saderību un secinājumiem, kas izdarāmi no iespējamas šā režīma nesaderības ar Direktīvu 93/13 īpaši attiecībā uz valsts tiesas pilnvarām.

30.

Savukārt otrais, ceturtais un piektais jautājums ir par LH 129. panta, redakcijā, kas izriet no Likuma 1/2013 un tā piemērošanas noteikumiem, saderīgumu ar Direktīvas 93/13 noteikumiem.

31.

Taču pēdējais minētais tiesību režīms nav piemērojams faktiem pamatlietā.

32.

Proti, Likuma 1/2013 piektajā pārejas noteikumā ir paredzēts, ka ar to ieviestie grozījumi attiecas uz īpašumu, kas ir apgrūtināti ar hipotēku, ārpustiesas pārdošanu, kas ir uzsākta pēc tā stāšanās spēkā (proti, 2013. gada 15. maijā), un ka tas nav atkarīgs no hipotēkas nodibināšanas akta datuma. Ciktāl pamatlietā aplūkotā ārpustiesas izpildes procedūra tika noslēgta krietni pirms šā datuma, t.i. 2012. gada 23. februārī, šis likums ratione temporis nav piemērojams pamatlietā, kā to, šķiet, turklāt norāda valsts tiesa.

33.

No tā izriet, ka otrais, ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums ir jāatzīst par acīmredzami nepieņemamiem, jo tie neattiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, kas ir objektīvi nepieciešama, lai valsts tiesa varētu pieņemt lēmumu ( 8 ).

34.

Pirmais un trešais jautājums, kas ir cieši saistīti, attiecas uz tiesas pilnvaru plašumu saistībā ar Direktīvas 93/13 iedarbīgumu nekustamā īpašuma reģistrā jau ierakstītu lietu tiesību īstenošanas procedūrā.

35.

Man uzreiz jāsaka, ka mani mulsina uzdoto jautājumu formulējums – un tādēļ to formālā pieņemamība – un iesniedzējtiesas šķietami izdarītie secinājumi no judikatūras par aizsardzības, kas izriet no Direktīvas 93/13, iedarbīgumu.

36.

Šīs lietas oriģinalitāte mīt apstāklī, ka par negodīgu uzskatītais noteikums, proti, noteikums, kas ļauj izmantot ārpustiesas procedūru ar no tā izrietošajām sekām, atbilstoši manai sapratnei ir pilnīgi noteikti tas noteikums, kādēļ iesniedzējtiesā tiek izskatīta pamatlieta, un tas ir noticis vairākus gadus pēc minētās procedūras pabeigšanas atbilstoši vienkāršotai procedūrai, kas ir paredzēta LH 41. pantā un ko regulē LEC 250. panta 1. punkta 7. apakšpunkts.

37.

Savukārt, kas attiecas uz pastāvošo saikni starp pamatlietu un Direktīvas 93/13 piemērošanu, ir konstatēts, ka valsts tiesa, pienācīgi izsakoties, vienkāršotā procedūrā izskata nevis hipotekārā aizdevuma līguma spēkā esamību, jo tā darbība ir pilnībā beigusies, bet tikai nekustamā īpašuma reģistrā ierakstītās īpašumtiesības. No rakstveida apsvērumos iesniegtajām norādēm izriet, ka tikai pēc atbilstoši izteikta lūguma attiecīgais līgums tika pievienots lietas materiāliem.

38.

Ar pirmo un trešo jautājumu iesniedzējtiesa tādējādi apšauba tādā veidā, kāds vēl nav vismaz pieredzēts, valsts tiesisko regulējumu, kas piemērojams procedūrai, kura paredzēta likumīgi reģistrētu īpašumtiesību īstenošanai.

39.

Proti, ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa cenšas noskaidrot, vai Spānijas tiesiskais regulējums, kas bija spēkā faktisko apstākļu laikā – konkrētāk LEC 250. panta 1. punkta 7. apakšpunkts un LH 129. pants –, kas liek tiesai pieņemt nolēmumu par mājokļa nodošanu valdījumā, ko finanšu iestāde iegādājusies LH 129. pantā paredzētās ārpustiesas atsavināšanas procedūrā, atbilst Direktīvas 93/13 3. panta 1. un 2. punktam, 6. panta 1. punktam un 7. panta 1. punktam. Tā norāda, ka nedz piedziņas vēršanas uz hipotēku ārpustiesas procedūrā, nedz vēlākajā tiesas procedūrā ar mērķi piešķirt mierīgā ceļā piedziņas vērsējam nekustamā īpašuma valdījumu neesot bijis iespējams pārbaudīt tiesā negodīgos noteikumus un ka patērētājam nav paredzēta iespēja efektīvi un laicīgi iebilst.

40.

Ar trešo jautājumu tā cenšas noskaidrot sekas tam, ja tiktu konstatēts attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma nesaderīgums. Tā šaubās, vai tiesa var atbilstoši savam patērētāju līgumu negodīgu noteikumu kontroles pienākumam nepiemērot apstrīdēto valsts tiesisko regulējumu.

41.

Vispirms īsumā atgādināšu to, kas rodams Tiesas judikatūrā attiecībā uz tiesai piešķirto pilnvaru apjomu un garantijām, kuras piešķiramas patērētājiem Direktīvas 93/13 iedarbībai ļoti specifiskos piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu ārpustiesas procedūrā. Pēc tam izskaidrošu, kādu iemeslu dēļ tiesas iejaukšanās tādā nozīmē, kādu to redz iesniedzējtiesa, Direktīvas 93/13 iedarbīgumam šajā gadījumā man nešķiet nedz nepieciešama, nedz arī noteikti piemērota.

42.

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai ( 9 ) ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā attiecībā uz iespēju risināt sarunas par darījuma noslēgšanu un tā rīcībā ir mazāks informācijas daudzums, kas nozīmē, ka patērētājs piekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas īstenot savu ietekmi uz to saturu.

43.

Pirmkārt, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā ir noteikta norma, atbilstoši kurai patērētājam nav saistoši līgumos esošie negodīgie noteikumi.

44.

Ņemot vērā nevienlīdzīgo situāciju, kādā ir patērētājs, šīs direktīvas 6. panta 1. punkts, imperatīvs sabiedriskās kārtības noteikums ( 10 ), kas iecerēts līgumslēdzēju vienlīdzības atjaunošanai, tika interpretēts kā tāds, kas ļauj – pat liek, ja ir tam nepieciešamie juridiski un faktiskie apstākļi, – valsts tiesai pēc savas ierosmes novērtēt līgumā, kas saista patērētāju ar pārdevēju vai piegādātāju, esoša līguma noteikuma negodīgumu ( 11 ).

45.

Kas attiecas uz procesuālā tiesiskā regulējuma saderīgumu ar Direktīvu 93/13 un, konkrētāk, nodrošinājumu izmantošanas procedūru vai procedūru, kādā notāri izpilda patērētāju noslēgtos aizdevuma līgumus papildinošās garantijas ( 12 ), ir jāatgādina, ka piespiedu izpildes valsts mehānismu kārtība vai notāru rīcības kārtība šajā ziņā atbilstoši procesuālās autonomijas principam ietilpst dalībvalstu iekšējā kārtībā, ievērojot atbilstības un efektivitātes principus ( 13 ).

46.

Kas attiecas uz efektivitātes principu, vienīgo, par ko ir pamatlieta ( 14 ), Tiesa, aicināta konkrētāk lemt par piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procesuālajiem noteikumiem, ir uzsvērusi, ka, nepastāvot līguma, kas ir piedziņas pamatā, iespējami negodīgu noteikumus efektīvai kontrolei, nevar tikt nodrošināta ar Direktīvu 93/13 piešķirto tiesību ievērošana ( 15 ).

47.

Kas attiecas uz ārpustiesas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu valsts tiesisko regulējumu, Tiesa ir identificējusi atsevišķus elementus, kuri var izrādīties nepieciešami, lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto patērētāju aizsardzību.

48.

Tādējādi, pirmkārt, valsts tiesai, kas izskata ārpustiesas procedūru, tika atzītas tiesības apturēt nekustamā īpašuma pārdošanu, uz ko attiecas Slovākijas procesuālie noteikumi. Tomēr Direktīvas 93/13 noteikumi tika interpretēti tādējādi, ka tie neaizliedz valsts tiesisko regulējumu, kas atļauj no iespējami negodīgiem līguma noteikumiem izrietoša parāda atgūšanu, ārpustiesas kārtībā atsavinot nekustamā īpašuma ķīlu, ko patērētājs sniedzis kā nodrošinājumu, ciktāl šis tiesiskais regulējums nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina tiesību, kuras patērētājam piešķir šī direktīva, aizsardzību ( 16 ).

49.

Otrkārt, Tiesa ir uzskatījusi, ka, tā kā, pirmkārt, notāra loma bija novērst šā līguma negodīgos noteikumus un turklāt tas nepārprotami tiek aicināts ar saviem padomiem nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi visās procedūrās, kas ir viņa kompetencē, lai vērstu patērētāju uzmanību uz noteikuma, iespējams, negodīgo raksturu, un tā kā, otrkārt, patērētājam bija tiesības apstrīdēt līguma, kura izpildi prasa, spēkā esamību, šajā direktīvā paredzētās aizsardzības iedarbīgums ir principā nodrošināts ( 17 ).

50.

Tomēr ir jāuzsver, ka jautājumā par apgalvojumu, ka notārs var uzsākt līguma piespiedu izpildi, nepārbaudot līguma noteikumu negodīgumu, judikatūra par negodīgu noteikumu konstatēšanu pēc savas ierosmes iekļaujas tiesas funkciju īstenošanas īpašajā ietvarā un, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp tiem un notariāta funkciju, pēdējam minētajam nav piemērojama ( 18 ).

51.

Turklāt efektivitātes princips nevar sniegties tiktāl, ka prasa, lai valsts tiesa ne tikai kompensētu patērētāja, kas neņem vērā savas tiesības, bezdarbību, bet arī pilnībā kompensētu attiecīgā patērētāja absolūto pasivitāti, tam nepiedaloties nevienā tiesas izpildes procedūras posmā ( 19 ).

52.

Galu galā Tiesa tādējādi uzskatīja, ka nekustamā īpašuma ārpustiesas pārdošana, neraugoties uz to, ka tā neļauj notāram lemt par iespējama negodīga noteikuma esamību, neaizskar Direktīvas 93/13 iedarbīgumu, ja patērētājs ir izmantojis iespēju vērsties tiesā un tā būtu varējusi noteikt pagaidu pasākumus jebkādas notāra organizētas darbības apturēšanai ( 20 ).

53.

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu, ar ko dalībvalstīm tiek noteikts paredzēt efektīvus līdzekļus, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu, tas neliek pilnībā grozīt valsts līmenī ieviestās procedūras. Ir vienīgi jānodrošina, ka attiecīgi valsts noteikumi, analizēti to kontekstā, ņemot vērā visus esošos tiesību aizsardzības līdzekļus, ir tādi, kas nodrošina pienācīgus un efektīvus līdzekļus, kuri pastāv, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu ar patērētājiem noslēgtajos līgumos, un ka šādi noteikumi tiem nav saistoši ( 21 ).

54.

Ir jākonstatē, ka visos gadījumos, kuros Tiesa ir nolēmusi kritizēt valsts tiesību noteikumu Direktīvas 93/13 iedarbīguma ietvaros, tiesa, kas izskatīja lietu, vienmēr varēja faktiski atcelt noteikumu un tādējādi vai nu atcelt, vai arī apstrīdēt vēl nepabeigto īpašuma atsavināšanas vai īpašumtiesību nodošanas procedūru. Tādējādi bija runa vai nu par deklaratīvu procedūru pēc būtības, kuras ietvaros tiesa, kurā celta prasība, varēja pati izskatīt starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgta līguma iespējamo negodīgumu, vai arī par piespiedu izpildes procedūru, kuras pamatā bija šāds līgums, kurā varētu būt negodīgs noteikums.

55.

Citiem vārdiem sakot, ja aplūkojam līdz šim Tiesai iesniegtās lietas, tiesa, kurā celta prasība, ir lūgusi ar Direktīvu 93/13 piešķirtās aizsardzības tvēruma skaidrojumu notiekošas izpildes procedūras ietvaros un ņemot vērā pierādītu vai apgalvotu negodīga noteikuma esamību pamatlietā esošajā hipotekārā kredīta līgumā.

56.

Tādējādi lietā, kurā tika pasludināts spriedums Aziz ( 22 ), īpašumtiesību uz attiecīgo nekustamo īpašumu nodošana vēl nebija notikusi, jo īpašums, lai gan tas jau bija nodots izsolē, īpašnieku nebija ieguvis un Aziz neilgi pirms lēmuma par viņa izlikšanu tika cēlis prasību par fakta atzīšanu kompetentajā valsts tiesā, lai tiktu atcelts hipotekārā aizdevuma līguma noteikums.

57.

Tieši šo faktu gaismā, ņemot vērā tās likumdošanas kontekstu, ir jāpārbauda lietu tiesību atzīšanas procedūra, kas tiek apstrīdēta pamatlietā.

58.

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka tas neattiecas ne uz maksāšanas rīkojuma izpildes procedūru, ne uz piespiedu izpildes procedūru, kas nav pabeigta un kurā vienmēr var lemt par iepriekš parakstītā hipotekārā līguma noteikumu negodīgumu.

59.

Iesniedzējtiesas izskatāmās tiesvedības mērķis ir vienīgi panākt likumīgi reģistrētu īpašumtiesību efektivitāti. Kā to ir precizējusi šī tiesa atbildē uz Tiesas uzdotu jautājumu, šīs tiesvedības mērķis vienīgi ir aizsargāt reģistrētas lietu tiesības.

60.

Manuprāt, ir jānošķir ārpustiesas pārdošanas procedūra no vienkāršotās procedūras, ko regulē LH 41. pants.

61.

Ārpustiesas pārdošanas procedūras, kurai atbilstoši RH 234. pantam ir nepieciešama pušu vienošanās hipotēkas nodibināšanas aktā, mērķis ir publiska akta sagatavošana, ar ko nekustamā īpašuma īpašumtiesības tiek nodotas atsavinātājam, izmantojot tostarp reģistrāciju nekustamā īpašuma reģistrā.

62.

Vienkāršotas lietu tiesību atzīšanas procedūras, šajā gadījumā tā, ko regulē LH 41. pants, kas ir neatkarīga no ārpustiesas pārdošanas procedūras pie notāra, mērķis savukārt ir aizsargāt nekustamā īpašuma reģistrā – bet ne tikai – reģistrētas tiesību īpašnieka lietu tiesības. Šī procedūra nav saistīta ar iespējamu patēriņa līgumu, attiecībā uz kuru tiesa pieņem nolēmumu, bet tās mērķis ir vienīgi pārliecināties, ka tiesības ir ierakstītas, lai tās padarītu iedarbīgas.

63.

Protams, pamatlietā atsauce uz vienkāršotu procedūru netieši izriet no līguma, kas 2004. gada 21. decembrī noslēgts starp C. Sánchez López un Banco Santander, 11. punkta, kas paredz ārpustiesas procedūru pie notāra piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu gadījumā.

64.

Tomēr LH 41. pantā regulētās procedūras, uz ko attiecas pirmais un trešais prejudiciālais jautājums, mērķis ir aizsargāt no ārpustiesas pārdošanas, ar ko īpašnieks iegūst faktiskā valdījumā nekustamo īpašumu, izrietošās lietu tiesības.

65.

Pēdējā minētā procedūra balstās nevis uz apstrīdēto hipotekāro līgumu, bet uz nekustamā īpašuma reģistrā reģistrētajām īpašumtiesībām. Proti, beidzoties ārpustiesas pārdošanas procedūrai, beidzas hipotekārais līgums un vienlaicīgi arī hipotēka.

66.

Šajā gadījumā šķiet, ka pārdošanas pie notāra procedūras sekas ir iestājušās pilnībā, kad ir ticis izsolīts un atsavināts nekustamais īpašums.

67.

Citiem vārdiem sakot, vienkāršotā procedūra, par ko ir pamatlieta, kā to uzsver Spānijas valdība, ir neatkarīga no ārpustiesas pārdošanas vai citām piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrām.

68.

Taču, man šķiet, ka ir pietiekami acīmredzams, ka nav atzīstams, ka Direktīva 93/13 būtu piemērojama apstrīdētajai procedūrai, kuras mērķis ir pārbaudīt lietu tiesības to piemērošanai, nevis līguma, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, izpilde.

69.

Turklāt Tiesa ir vairākkārt atgādinājusi, ka katrs gadījums, kurā rodas jautājums, vai valsts procesuālais noteikums padara neiespējamu vai ārkārtīgi apgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šā noteikuma vietu visā procedūrā, tā norisi un tā īpatnības dažādās valsts iestādēs ( 23 ).

70.

Kā to ir uzsvērusi Spānijas valdība, šķiet, ka parādniecei bija iespēja ar hipotēku apgrūtinātā īpašuma īpašumtiesību ārpustiesas procedūrā pret to iebilst vai lūgt tās apturēšanu hipotekārā aizdevuma līguma negodīga noteikuma dēļ, vienlaicīgi lūdzot noteikt pagaidu pasākumus, lai apturētu tai piederošā nekustamā īpašuma pārdošanu.

71.

Katrā ziņā ir jākonstatē, ka izskatāmā lieta atšķiras no līdz šim Tiesas izskatītajām lietām, jo šajā gadījumā lūgumā par prejudiciālo nolēmumu nav neviena faktiskā apstākļa, kas ļautu konstatēt, ka iesniedzējtiesa uzskatītu, ka kāds apstrīdētā līguma noteikums, kas nav noteikums par ārpustiesas piedziņas procedūru, varētu būt negodīgs Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkta izpratnē.

72.

Lietā Aziz otrais prejudiciālais jautājums attiecās tieši uz līguma noteikumiem par maksājuma datuma ātrāku noteikšanu un nokavējuma procentu summu ( 24 ). Lietā Finanmadrid EFC lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu bija norādīts, ka pastāv šaubas par atsevišķu attiecīgā līguma noteikumu iespējamo negodīgumu ( 25 ).

73.

Lai gan ir tiesa, ka valsts tiesai ir pēc savas ierosmes jāvērtē visu līguma noteikumu, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, negodīgumu, pat ja nav skaidra lūguma to darīt, ja tai ir zināmi šim nolūkam nepieciešamie juridiskie un faktiskie apstākļi ( 26 ), vēl ir arī jākonstatē šaubas par cita pamatlietā aplūkotā līguma noteikuma iespējamo negodīgumu.

74.

Ir jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 mērķis ir novērst to, ka starp patērētājiem un pārdevējiem vai piegādātājiem noslēgtos līgumos ir negodīgi noteikumi (preambulas ceturtais apsvērums), atcelt šos noteikumus šajos līgumos un visbeidzot novērst, ka šie noteikumi ir saistoši patērētājam (preambulas divdesmit pirmais apsvērums).

75.

Taču, ja līguma, par ko nav tiesas izskatāmā tiesvedība a quo un kurā ir negodīgais noteikums, iedarbība tā seku ziņā ir beigusies, jo īpašumtiesības uz pamatlietā aplūkoto nekustamo īpašumu ir nodotas, nav jāpārbauda šāda noteikuma novēršanas vai neiekļaušanas nepieciešamība.

76.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka Direktīvā 93/13 paredzētā aizsardzība neparedz, ka tiesai ir pilnvaras šādā procedūrā spriest par noteikuma, kas iekļauts hipotekārā līgumā, negodīgumu neatkarīgi no izpildes vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras, kuras mērķis ir nodrošināt attiecīgā nekustamā īpašuma īpašumtiesību efektivitāti.

77.

Lemt citādi, manuprāt, nebūt ne noteikti nepieciešams attiecīgajam patērētājam, ne vēlams tiesiskās noteiktības principa un jau iegūto īpašumtiesību ievērošanai.

78.

Pirmkārt, konstatējums par attiecīgās procedūras nesaderīgumu ar Direktīvu 93/13 nebūt nešķiet pamatots ar attiecīgā patērētāja aizsardzību; aizsardzību, kas, atgādināšu, ir Direktīvas 93/13 galvenais mērķis.

79.

Lai gan lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir īpaši trūkumi attiecībā uz atbildētājas pamatlietā situāciju, no norādītajiem faktiskajiem apstākļiem, ko Tiesai ir norādījusi Banco Santander un Spānijas valdība, izriet, ka, lai gan attiecīgā īpašuma atsavināšana tika fiksēta 2012. gada 23. februāra notariālā aktā un tā tika reģistrēta nekustamā īpašuma reģistrā 2012. gada 12. aprīlī, C. Sánchez López lūdza Banco Santander tiesības palikt attiecīgajā mājoklī atbilstoši Nolīgumam par Sociālā nekustamā īpašuma fonda izveidi, kas valsts līmenī tika ieviests 2013. gada 17. janvārī. 2015. gada 19. novembrīC. Sánchez López un Banco Santander noslēdza līgumu saskaņā ar šo nolīgumu, kas ļāva C. Sánchez López palikt šajās telpās kā īrniecei, kas maksā apmēram EUR 90 īri. Šādi rīkojoties, šķiet, viņa netika izrādījusi vēlmi apstrīdēt hipotekāro līgumu, ko pirms tam bija parakstījusi, lai gan tai pilnīgi noteikti bija iespēja to darīt. Tāpat nekas neļauj secināt, ka attiecīgajai patērētājai bija nodoms apstrīdēt viņas aizņemtā īpašuma īpašumtiesību nodošanas galīgumu; nodošana izrietēja no 2011. gada 15. decembrī notikušās atsavināšanas izsolē, kas tika reģistrēta nekustamā īpašuma reģistrā 2012. gada 12. aprīlī.

80.

Citiem vārdiem sakot, nešķiet, ka šīs procedūras apstrīdēšana varētu dot ‟labumu” attiecīgajam patērētājam. Tā kā par negodīgu atzītais noteikums nav saistošs patērētājam, ārpustiesas piedziņas vēršana uz hipotēkas objektu varēja tikt atzīta par spēkā neesošu un, neveicot maksājumus, patērētājam atkal varētu būt saistošs hipotekārā aizdevuma līgums. Proti, ja nevarētu tikt identificēts neviens cits, iespējams, negodīgs līguma noteikums, sākotnējais līgumiskais ietvars atkal būtu spēkā, šajā gadījumā negrozot atmaksas noteikumus. Taču ir jāatgādina, ka patērētāja tiesības uz efektīvu aizsardzību ietver tiesības atteikties īstenot patērētāja tiesības ( 27 ).

81.

Turklāt nevar tikt izslēgts, ka šajā lietā aplūkotā hipotekārā līguma atzīšana par spēkā neesošu radītu attiecīgajam patērētājam vēl nelabvēlīgāku situāciju un atceltu nekustamā īpašuma atsavināšanu izsolē, un tādējādi apšaubītu sociālās īres līgumu, kas pēc tam noslēgts starp Banco Santander un C. Sánchez López.

82.

Otrkārt, ļaujot tiesai pēc savas ierosmes konstatēt pirms tam noslēgtā hipotekārā līguma, kas seku ziņā ir beidzies – īpašumtiesības uz ar hipotēku apgrūtināto īpašumu ir tikušas nodotas galīgi – noteikumu negodīgumu, atbilstoši Direktīvas 93/13 iedarbībai liktu no jauna apšaubīt lietu tiesības, kuru pamats nav rodams patērētāju līgumā, bet gan īpašumtiesību ārpustiesas atzīšanā.

83.

Šajā gadījumā ir redzams, ka apstrīdētās lietu tiesības ir tikušas reģistrētas nekustamā īpašuma reģistrā apmēram četrus gadus pirms lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā. Lai gan pamatlietā Banco Santander ir šo tiesību īpašniece, varētu būt, ka jebkura cita persona varētu būt kļuvusi par šī īpašuma īpašnieci pēc tā reģistrācijas.

84.

Tādēļ šķiet pretrunā tiesiskās noteiktības principam un īpašumtiesību principam atbilstoši Direktīvas 93/13 efektivitātei apšaubīt iegūtos īpašumus, ja vairs nav runa par negodīga noteikuma nepiemērošanu līgumā, kas saista pārdevēju vai piegādātāju ar patērētāju un kas turpina radīt sekas.

85.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, piedāvāju atbildēt uz jautājumiem, ko uzdevusi Juzgado de Primera Instancia de Jerez de la Frontera (Heresas de la Fronteras pirmās instances tiesa, Spānija), šādi:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos nav piemērojama tādai procedūrai, kāda ir paredzēta Ley Hipotecaria (Likums par hipotēkām) 41. pantā un 2000. gada 7. janvāraLey 1/2000, de Enjuiciamiento Civil (Likums 1/2000 par civilprocesu) 250. panta 1. punktā, ciktāl šīs procedūras mērķis nav novērtēt un/vai izpildīt līgumu, kas saista pārdevēju vai piegādātāju ar patērētāju, bet kuras mērķis ir vienīgi nodrošināt likumīgi iegūtu un nekustamā īpašuma reģistrā ierakstītu īpašumtiesību efektivitāti.