1.

Marina del Mediterráneo SL u.c. (prasītājas) iesniedza savu piedāvājumu publiskajam būvdarbu koncesijas līgumam ostas paplašināšanai Spānijā. Arī citu uzņēmumu apvienība iesniedza savu pieteikumu šā līguma izpildei. Prasītājas uzskatīja, ka otras uzņēmumu apvienības piedāvājums neatbilst piedāvājuma iesniegšanai izvirzītajām prasībām. Tās tāpēc apstrīdēja otrās uzņēmumu apvienības pielaišanu dalībai turpmākajā iepirkuma procedūrā, ceļot speciālo prasību publiskā iepirkuma jomā. Tomēr iesniedzējtiesa informēja prasītājas par to, ka tāda administratīvā prasība kā tā, ko ir cēlušas prasītājas, nav pieņemama, jo prasības priekšmets attiecas uz vienkāršu sagatavošanas aktu, proti, pretendenta pielaišanu dalībai iepirkuma procedūrā.

2.

Šajā lietā Tiesai tiek lūgts precizēt ES tiesību aktos noteikto kārtību tādu sagatavošanas aktu izskatīšanai kā lēmums atļaut uzņēmumam iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā. Konkrētāk, vai Direktīvā 89/665/EEK ( 2 ) (“Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva”) dalībvalstīm ir noteikta prasība nodrošināt jebkura līgumslēdzējas iestādes lēmuma tūlītēju un autonomu izskatīšanu vai arī ir iespējams izskatīšanu atlikt uz vēlāku līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras stadiju?

3.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas, kas grozīta ar Direktīvu 2007/66/EK ( 3 ), mērķis ir nodrošināt ES direktīvu publiskā iepirkuma līgumu jomā piemērošanu, nosakot dalībvalstīm pienākumus nodrošināt efektīvus un operatīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ja tiek pārkāpti ES tiesību akti vai valstu noteikumi, ar kuriem tiek īstenoti ES tiesību akti.

4.

Minētās direktīvas preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts, ka “pašreizējie pasākumi, kas nodrošina to piemērošanu, gan valstīs, gan Kopienā ne vienmēr ir pietiekami, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgiem Kopienas noteikumiem, īpaši stadijā, kad pārkāpumus var izlabot”.

5.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. pants ir formulēts šādi:

“1)   Šo direktīvu piemēro līgumiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras ( 4 ), izņemot gadījumus, kad šādi līgumi ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar tās 10. līdz 18. pantu.

Šīs direktīvas nozīmē līgumi ietver valsts līgumus, pamatnolīgumus, valsts būvdarbu koncesijas un dinamiskas iepirkuma sistēmas.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka attiecībā uz līgumiem, uz ko attiecas Direktīva 2004/18/EK, līgumslēdzēju iestāžu lēmumus var efektīvi un, jo īpaši, iespējami ātri pārskatīt saskaņā ar šīs direktīvas 2. līdz 2.f pantā izklāstītajiem nosacījumiem, pamatojoties uz to, ka ar šādiem lēmumiem ir pārkāpti Kopienas tiesību akti publiskā iepirkuma jomā vai attiecīgās valsts noteikumi, ar ko transponē minētos tiesību aktus.

[..]

3)   Dalībvalstis nodrošina to, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, pārskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.”

6.

Saskaņā ar 2. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka pasākumos attiecībā uz 1. pantā paredzētajām pārskatīšanas procedūrām ir noteikts pilnvarojums:

7.

Padomes 1992. gada 25. februāra Direktīva 92/13/EEK, kas ir grozīta ar Direktīvu 2007/66, koordinē likumus, normatīvos un administratīvos aktus par to, kā piemēro Kopienas noteikumus par līgumu piešķiršanas procedūrām, ko piemēro subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un telekomunikāciju nozarē ( 5 ).

8.

Direktīvas 92/13 1. pants atbilst Direktīvas 89/665 1. pantam, bet ietver divas atšķirības: pirmkārt, tas attiecas uz nozarēm, kuras regulē Direktīva 2004/17/EK ( 6 ) (nevis Direktīva 2004/18); otrkārt, tas neattiecas konkrēti uz publiskajiem būvdarbu koncesijas līgumiem.

9.

Direktīvas 92/13 2. panta 1. punkts arī lielā mērā atbilst Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 2. panta 1. punktam, bet pirmās minētās tiesību normas b) apakšpunktā ir tieši paredzēta iespēja atcelt diskriminējošas tehniskās specifikācijas, saimnieciskus vai finanšu norādījumus paziņojumā par līgumu, periodiskā informatīvā paziņojumā un paziņojumā par vērtēšanas sistēmas esamību, savukārt pēdējā minētajā tiesību normā šāda iespēja nav ietverta.

10.

Apstrīdētā administratīvā darbība ir noteikta 1998. gada 13. jūlijaLey 29/1998 reguladora de la Jurisdicción Contencioso-administrativa [Likuma Nr. 29/1998, ar kuru tiek regulētas administratīvās tiesas] (Administratīvo tiesu likums) 25. panta 1. punktā, kurā ir paredzēts, ka: “administratīvā prasība ir pieņemama attiecībā uz vispārēja rakstura noteikumiem, kā arī attiecībā pret valsts administrācijas tiešiem vai netiešiem aktiem, ar kuriem tiek izbeigta administratīvā lieta, ja ar tiem tieši vai netieši lieta tiek izskatīta pēc būtības, tie padara neiespējamu procesa turpināšanu vai aizstāvību vai rada neatgriezenisku kaitējumu leģitīmām tiesībām vai interesēm”.

11.

1992. gada 26. novembraLey 30/1992 de Régimen Jurídico de las Administraciones Públicas y del Procedimiento Administrativo común (Likums Nr. 30/1992 par valsts pārvaldes iestāžu un vispārējā administratīvā procesa tiesisko regulējumu), kas grozīts ar 1999. gada 13. janvāraLey 4/1999 [Likumu Nr. 4/1999], 107. panta 1. punktā attiecībā uz tiesībām celt administratīvas prasības ir paredzēti šādi ierobežojumi:

“Ieinteresētās puses var prasīt tādu lēmumu un administratīvo aktu pārskatīšanu, ar kuriem ir tieši vai netieši izlemta lietas būtība, kuri padara neiespējamu procesa turpināšanu vai aizstāvību vai rada neatgriezenisku kaitējumu leģitīmām tiesībām vai interesēm, to pamatojot ar jebkuru no šī likuma 62. un 63. pantā paredzētajiem spēkā neesamības vai atcelšanas pamatiem.

Pārējos sagatavošanas aktus ieinteresētās personas var apstrīdēt, lai tas tiktu apsvērts, pieņemot galīgo nolēmumu.”

12.

2007. gada 30. oktobraLey 30/2007 de Contratos del Sector Público [Likumā Nr. 30/2007 par publiskajiem iepirkumiem] (Publisko iepirkumu likums), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2010. gada 5. augustaLey 34/2010 [Likumu Nr. 34/2010], ir paredzēti noteikumi, kas attiecas uz speciālām prasībām, kuras var tikt celtas saistībā ar publiskā iepirkuma procedūrām. Iepriekšminētā Ley 30/1992 107. panta 1. punktā paredzētais vispārējais noteikums publisko iepirkumu jomā ir izteikts Ley 30/2007 310. panta 2. punktā. Tajā paredzēts, ka “prasības priekšmets var būt šādi akti:

13.

Agencia Pública de Puertos de Andalucía (Andalūzijas Ostu aģentūra) ir īpaša mērķa (ad hoc) iestāde ar autonomu darbību un savu juridiskās personas statusu. Tā ir Consejería de Obras Públicas y Vivienda de la Junta de Andalucía (Andalūzijas Publisko būvdarbu un mājokļu departamenta) daļa.

14.

Andalūzijas Ostu aģentūra uzsāka iepirkuma procedūru par publiska būvdarbu koncesijas līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu La Bajadilla ostas Marbeljā [Marbella] paplašināšanai. Iepirkuma procedūras laikā Iepirkuma komisija piešķīra tiesības piedalīties divām uzņēmumu apvienībām: i) Marina del Mediterráneo, SL u.c., kas ir “union temporal de empresas” (īslaicīga uzņēmumu apvienība) un darbojas ar nosaukumu Marina internacional de Marbella, un ii) otrai īslaicīgai uzņēmumu apvienībai, kuru veido Ayuntamiento de Marbella (Marbeljas pilsētas dome), pašvaldības uzņēmums Puerto Deportivo de Marbella, SA un komercsabiedrība Nasir Bin Abdullah and Sons, SL.

15.

2011. gada 12. aprīlī prasītājas Iepirkuma komisijas lēmumu par tiesību piešķiršanu iesniegt piedāvājumu otrajai īslaicīgajai uzņēmumu apvienībai apstrīdēja, iesniedzot Director Gerente de la Agencia Pública de Puertos de Andalucía (Andalūzijas Ostu aģentūras vadītājs) speciālo prasību publiskā iepirkuma jomā (recurso especial en materia de contratación).

16.

Prasītājas uzskatīja, ka ir pārkāpti Savienības un valsts tiesību akti. Pēc to domām, otrajai īslaicīgajai uzņēmumu apvienībai nevarēja tikt piešķirtas tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā, jo a) Marbeljas pilsētas dome ir valsts pārvaldes iestāde un tai nav “uzņēmuma” statusa, uz ko tiek norādīts valsts tiesībās, definējot terminu “pretendents”; b) otrā īslaicīgā uzņēmumu apvienība neatbilst saimnieciskās un finansiālās maksātspējas kritērijiem, un c) Marbeljas pilsētas dome nevar tikt uzskatīta par saimnieciskās darbības subjektu, jo tas būtu pretrunā brīvas konkurences un pretendentu vienlīdzības principiem.

17.

2011. gada 3. maijā Andalūzijas Ostu aģentūras vadītājs pieņēma apstrīdēto lēmumu, noraidot prasītāju pretenzijas, pamatojot ar to, ka, pirmkārt, valsts pārvaldes iestādes var piedalīties iepirkumu procedūrās, nepārkāpjot brīvas konkurences principu un, otrkārt, otrās uzņēmumu apvienības maksātspēja ir tikusi konstatēta.

18.

2011. gada 5. jūlijāMarina del Mediterráneo, SL u.c. vērsās iesniedzējtiesā ar administratīvo prasību. Tās lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu un no tā izrietošos pasākumus, it īpaši lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu otrai īslaicīgajai uzņēmumu apvienībai. Tāpat tās lūdz sevi atzīt par vienīgo pretendentu un piešķirt tām atlīdzību par radītajiem zaudējumiem.

19.

Ar 2015. gada 19. februāra rīkojumu tiesa informēja puses par to, ka celtā administratīvā prasība, iespējams, nav pieņemama, jo valsts tiesību aktā ir aizliegts izskatīt vienkāršus sagatavošanas aktus. Saskaņā ar šo valsts tiesību aktu iepirkuma komisijas lēmums neizslēgt pretendentu, bet gan atļaut pretendentam piedalīties iepirkuma procedūrā, nav akts, kuru var pārsūdzēt.

20.

Ar 2015. gada 9. jūlija rīkojumu Tribunal Superior de Justicia de Andalucía (Andalūzijas Augstākā tiesa, Spānija) apturēja tiesvedību lietā un uzdeva Tiesai šādus jautājumus:

21.

Marina del Mediterráneo SL u.c., Andalūzijas Publisko būvdarbu un mājokļu departaments, Andalūzijas Ostu aģentūra, Austrijas, Itālijas un Spānijas valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Visi rakstveida procesa dalībnieki, izņemot Itālijas valdību, 2016. gada 29. jūnija tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

22.

Sākotnēji ir jāizvērtē divi iepriekš izskatāmi jautājumi. Pirmkārt, kā minēts tiesas sēdē, šajā lietā publiskā līguma vērtība ir EUR 77000000. Līdz ar to, šķiet, ir ievērotas Direktīvas 2004/18 7. pantā un Direktīvas 2004/17 16. pantā noteiktās līguma robežvērtības.

23.

Otrkārt, Spānijas valdība norāda, ka aplūkojamais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr ir jāatzīst par nepieņemamu, jo Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva ir piemērojama tikai līgumiem, kuri ir minēti Direktīvā 2004/18, kas regulē klasiskos iepirkumus publiskajā sektorā. Spānijas valdība savā argumentācijā norāda, ka uz aplūkoto situāciju attiecas Direktīvas 2004/17 piemērošanas joma (un tāpēc noteicošā ir Direktīva 92/13), jo Direktīvas 2004/17 7. panta b) apakšpunktā ir noteikts, ka tā attiecas uz darbībām saistībā ar ģeogrāfiska apgabala izmantošanu, lai sniegtu lidostu, jūras ostu vai iekšējo ostu, vai cita veida piestātņu pakalpojumus aviopārvadātājiem un pārvadātājiem pa jūras vai iekšējiem ūdensceļiem.

24.

Valsts tiesai, pilnībā pārzinot lietas apstākļus, detalizētu informāciju par aplūkojamo publisko līgumu un minētajā līgumā paredzēto darbību konkrēto saturu, ir jānosaka, kura no abām direktīvām – Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva vai Direktīva 92/13 – ir piemērojama šajā lietā. Šajos secinājumos, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa savus jautājumus ir uzdevusi, pamatojoties tieši uz Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu, es interpretēšu tikai šo direktīvu. Tomēr būtu arī jāpatur prātā, ka attiecīgās abu direktīvu normas ir lielā mērā līdzīgas.

25.

Pirmais valsts tiesas uzdotais jautājums būtībā ir, vai Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva pieprasa nekavējoties izskatīt jebkuru līgumslēdzējas iestādes lēmumu, tostarp sagatavošanas aktus, piemēram, atļauju pretendentam iesniegt piedāvājumu iepirkuma procedūrā.

26.

Atbilde uz šo jautājumu šajā daļā tiks strukturēta šādi: pēc dažiem vispārīgiem apsvērumiem (1. sadaļa), paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīva parasti ļauj atlikt līgumslēdzējas iestāžu vienkāršu sagatavošanas aktu izskatīšanu (2. sadaļa). Lēmums pielaist citu pretendentu dalībai atklātā iepirkuma konkursā būtu jākvalificē kā sagatavojošs akts (3. sadaļa).

27.

Pirmkārt, Spānijas valdība norāda, ka Tiesa lietā Komisija/Spānija ( 7 ) jau ir nolēmusi, ka Publisko iepirkumu likuma 310. panta 2. punkts (vai drīzāk līdzīgi formulētais tiesību akts, tā priekštecis) nav pretrunā Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvai.

28.

Šajā lietā Komisija uzskatīja, ka Spānija ir pārkāpusi Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu, cita starpā neļaujot “pieprasīt izskatīšanu visiem līgumslēdzēju iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, ieskaitot visus procesuālos pasākumus, kas noteikti publiskā iepirkuma procedūras laikā”. Noraidot konkrēto prasījumu, Tiesa norādīja, ka “Komisija nav pierādījusi, ka šis tiesiskais regulējums nenodrošina pienācīgu tiesisko aizsardzību personām, kurām nodarīts kaitējums, pārkāpjot attiecīgos Kopienas tiesību aktus vai valsts noteikumus, ar ko transponē minētos tiesību aktus” ( 8 ).

29.

Manā izpratnē spriedumu Komisija/Spānija Tiesa, nepieņemot nekādu nolēmumu par Komisijas prasījumu pēc būtības, vienkārši noraidīja, jo Komisija nebija sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka ir tikuši pārkāpti ES tiesību akti. Tādējādi minētais lēmums, manuprāt, nevar tikt aplūkots kā atzinums par Spānijas tiesību aktu atbilstību ES tiesību aktiem. Šis jautājums ir palicis atklāts.

30.

Otrkārt, jāuzsver, ka uzdotais jautājums šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav par sagatavošanas aktu izskatīšanas izslēgšanu. Tas attiecas uz iespēju atlikt izskatīšanu uz vēlāku procedūras stadiju. Saskaņā ar Spānijas attiecīgajiem tiesību aktiem vienkārši sagatavošanas akti nevar tikt apstrīdēti autonomi, ceļot speciālo prasību (tiesā) publisko iepirkumu jomā. Kā norādīja Spānijas valdība, šī izslēgšana ir paredzēta procesuālās ekonomijas mērķa sasniegšanai. Tā ir paredzēta, lai izvairītos no nevajadzīgas kavēšanās līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Tomēr ir arī ticis uzsvērts, ka šī izslēgšana neliedz novērtēt sagatavošanas aktus vēlāk, kad tiek izskatīts galīgais piešķiršanas lēmums.

31.

Treškārt, pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas tikai uz Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 1. punktu un 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu. Tomēr uz šo lietu attiecas arī Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 3. punkts. Pastāv loģiska saikne starp līgumslēdzējas iestādes pieņemtā izskatāmā lēmuma jēdzienu un locus standi. Saskaņā ar Tiesību aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 3. punktu dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, izskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz ikvienai personai, kura ir vai ir bijusi ieinteresēta iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un kurai ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

32.

Tādējādi nākamajā sadaļā ir jānovērtē jautājums, vai šie trīs nosacījumi, kopumā ņemot, pieprasa jebkura līgumslēdzējas iestādes lēmuma, tostarp tāda sagatavojoša akta kā lēmums atļaut pretendentam iesniegt piedāvājumu iepirkuma procedūrā, tūlītēju un autonomu izskatīšanu.

33.

Ir patiess apgalvojums, ka, vērtējot burtiski, 1. panta 3. punkta otrā daļa varētu tikt interpretēta kā prasība, ka jebkurš lēmums, kas pieņemts saistībā ar līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, būtu izskatāms, ja ir izpildīti abi nosacījumi attiecībā uz locus standi: pieteikuma iesniedzējs i) ir ieinteresēts iegūt konkrēta līguma slēgšanas tiesības un ii) ar varbūtējo pārkāpumu ir vai var tikt nodarīts kaitējums.

34.

Tomēr šādai interpretācijai būtu tālejošas sekas. Locus standi definēšana tik plaši un diezgan neierobežoti nozīmētu, ka katrs lēmums, lai cik mazsvarīgs un otršķirīgs, varētu tikt tūlīt apstrīdēts, un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra tiktu faktiski pārtraukta. Taču, manuprāt, ir jāpanāk pamatots līdzsvars starp dažādajām publiskā iepirkuma procedūrā iesaistītajām interesēm ( 9 ), proti, tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā un pārbaudes tiesā pieejamību, lai apstrīdētu procedūras aspektus, no vienas puses, kā arī procedūras efektivitāti kopumā un tiesvedības lietderību, no otras puses.

35.

Protams, kā to apgalvo Komisija, Tiesa ir sniegusi plašu jēdziena “līgumslēdzējas iestādes pieņemtie lēmumi” interpretāciju. Tiesa ir norādījusi, ka Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 1. punktā nav paredzēti nekādi ierobežojumi attiecībā uz minēto lēmumu būtību un saturu ( 10 ); pārbaudes tiesā apjoms nevar tikt interpretēts sašaurināti ( 11 ); un jebkurš līgumslēdzējas iestādes akts, kas pieņemts saistībā ar publisku pakalpojumu līgumu publiskā iepirkuma direktīvu materiālās piemērošanas jomā un kas var radīt tiesiskas sekas, ir pārsūdzams lēmums 1. panta 1. punkta izpratnē ( 12 ).

36.

Tomēr “izskatāms”, pēc manām domām, ne vienmēr nozīmē “tūlīt un autonomi izskatāms”. Nedomāju, ka Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā dalībvalstīm ir prasīts nodrošināt katras līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras posma tūlītēju izskatīšanu, piemēram, pretendenta pielaišanu dalībai iepirkuma procedūrā. Tas izriet no Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas formulējuma, rakstura, attīstības un mērķiem.

37.

Pirmkārt, ir jāpatur prātā, ka salīdzinoši plašo locus standi definīciju Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 3. punktā ievada nozīmīga kvalifikācija: “Dalībvalstis nodrošina to, lai saskaņā ar sīki izstrādātiem noteikumiem, ko dalībvalstis var pieņemt, izskatīšanas procedūras ir pieejamas vismaz [..]” ( 13 ).

38.

Šis formulējums, kas ietver nepārprotamu atsauci uz dalībvalstu tiesību aktiem, apstiprina Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas kā minimālas saskaņošanas instrumenta raksturu. Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas mērķis, kā liecina tās nosaukums, ir koordinēt normatīvos un administratīvos aktus, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām. Tajā nav skaidri definēta to tiesisko aizsardzības līdzekļu darbības joma, kas dalībvalstīm jānosaka šim mērķim ( 14 ). Tajā ir noteikti tikai minimālie nosacījumi, kas ir jāievēro attiecībā uz izskatīšanas procedūrām, kuras paredzētas valsts tiesību sistēmā, lai nodrošinātu atbilstību prasībām, kas noteiktas ES tiesību aktos par publiskajiem līgumiem ( 15 ).

39.

Attiecīgi dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, izvēloties Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā minētās procesuālās garantijas ( 16 ). Ja ES noteikumi neregulē šo jautājumu, tad katra dalībvalsts saskaņā ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 3. punktu un dalībvalstu procesuālās autonomijas principu sīki izstrādā administratīvās un tiesu procedūras, kas aizsargā no ES tiesību aktiem izrietošās indivīdu tiesības. Tomēr dalībvalstīm sava rīcības brīvība ir jāīsteno atbilstoši efektivitātes principam. Tāpēc tās nedrīkst padarīt no ES tiesību aktiem izrietošo tiesību īstenošanu indivīdam praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu ( 17 ).

40.

It īpaši Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesību aktos uz publiska iepirkuma aktu izskatīšanu var tikt attiecināti konkrēti nosacījumi, piemēram, termiņš, pēc kura vairs nav iespējams apstrīdēt līgumslēdzējas iestādes lēmumus ( 18 ), vai cita veida procesuālie ierobežojumi, tostarp tiesvedību apvienošana ( 19 ).

41.

Tāpat dalībvalstis, īstenojot procesuālo autonomiju, var arī paredzēt noteikumus, kas liedz pretendentiem jebkurā brīdī apstrīdēt atsevišķu publiskā iepirkuma procedūras aktu izpildi, jo Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā nav paredzēti īpaši izskatīšanas termiņi ( 20 ). Neprasot jebkura veida akta tūlītēju izskatīšanu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, Direktīvas preambulas otrajā apsvērumā ir noteikts tikai, ka atbilstība attiecīgajiem ES noteikumiem ir jānodrošina “stadijā, kad pārkāpumus var izlabot”. Šo apgalvojumu Tiesa saskaņā ar citu valodu redakcijām ir interpretējusi kā “kad pārkāpumus vēl ir iespējams novērst” vai “izlabot” ( 21 ).

42.

Tādējādi, ja Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 3. punkta otrā daļa tiek aplūkota, ņemot vērā tās formulējumu, plašāku kontekstu un Tiesas judikatūru, šķiet, nav tūlīt un jebkurā brīdī jāizskata jebkura iespējamā nelikumība. Izskatīšana var tikt veikta vēlāk – ar nosacījumu, ka apgalvotā nelikumība vēl var tikt novērsta.

43.

Otrkārt, direktīvas ģenēze un evolūcija norāda, ka ES likumdevējam nav bijis nodoma prasīt tūlītēju izskatīšanu katram aktam, kas pieņemts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras gaitā.

44.

Savā sākotnējā priekšlikumā Komisija izstrādāja 1. panta 1. punktu šādi: “Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai visās valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras stadijās nodrošinātu efektīvus administratīvos un/vai tiesiskās aizsardzības līdzekļus...” ( 22 ). Saņēmusi Eiropas Parlamenta atzinumu pēc tā pirmā lasījuma, Komisija savā labotajā priekšlikumā saglabāja līdzīgu formulējumu ( 23 ). Varētu apgalvot, ka gadījumā, ja būtu ticis saglabāts sākotnējais formulējums, tas tiešām nozīmētu, ka jebkurš akts, kas pieņemts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, būtu tūlīt apstrīdams. Tomēr, tā kā Padome galu galā atteicās no prasības “visos valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras posmos”, šķiet, ka likumdevēja galīgais nodoms ir bijis drīzāk gan pretējs.

45.

Turklāt, kā to ilustrē Direktīva 2007/66, ar ko groza Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu, šis likumdevēja nodoms laika gaitā nav mainījies. Patiešām, Direktīvā 2007/66 nav izcelta neviena konkrēta nepilnība dalībvalstu piedāvātajos izskatīšanas mehānismos pirms piešķiršanas lēmuma. Direktīvā 2007/66 galvenokārt ir paredzēts minimālais nogaidīšanas termiņš, kas sākas tūlīt pēc lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, lai izvairītos no steigas līguma parakstīšanā un nodrošinātu efektīvu paša piešķiršanas lēmuma izskatīšanu.

46.

Treškārt, gan rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē daudz tika runāts par Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas mērķiem. Vai Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas vispārējais mērķis vai effet utile tiktu kavēts, ja kāds atsevišķs akts, kas pieņemts piešķiršanas procedūras laikā, varētu (vai nevarētu) tikt nekavējoties apstrīdēts?

47.

Atbilde uz šo jautājumu, protams, ir atkarīga no tā, kāds ir Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas galvenais mērķis. Nebūs pārsteigums, ka Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas īpašais mērķis ir nodrošināt uzņēmumiem efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lai, kā minēts direktīvas preambulas apsvērumos, tie netiktu atturēti no piedāvājumu iesniegšanas iepirkuma procedūrās, jo trūkst nepieciešamo tiesiskās aizsardzības līdzekļu, un paredzēt lielākas pārskatāmības un nediskriminācijas garantijas iepirkuma procedūrās.

48.

Tomēr kā jebkurā citā tiesību jomā jebkurai procedūrai un procesuālajām tiesībām, ko tā garantē, ir jāpaliek saistītai ar procedūras vispārējā mērķa būtību. Nedrīkst pieļaut, ka procesuālās tiesības pārvēršas par brīvi mainīgu tiesību kopumu, kas ir atšķirts no jebkādas jūtamas saistības ar konkrētā indivīda tiesisko stāvokli. Īsumā, runājot metaforiski, – procedūra var būt labs kalps, bet slikts saimnieks.

49.

Manuprāt, Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas un tajā noteiktās tiesības nav mērķis pats par sevi. Tas ir līdzeklis mērķa sasniegšanai, – pārdomāts, godīgs, konkurētspējīgs, pārskatāms un nediskriminējošs lēmums par publiska līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pieņemts pēc iespējas saprātīgā termiņā. Pārfrāzējot šādi, ir skaidrs, ka, lai sasniegtu šo mērķi, ir jāpanāk līdzsvars starp efektīvas pārbaudes tiesā pieejamību, no vienas puses, un līguma noslēgšanu saprātīgā termiņā, no otras puses.

50.

Ja, kā to ir ierosinājusi Komisija, ir jābūt iespējai jebkurā laikā apstrīdēt jebkuru lēmumu tiesā, publiskā iepirkuma procedūru (kas pilnīgi noteikti vairākās dalībvalstīs pašlaik nav viena no ātrākajām administratīvajām procedūrām ( 24 )) ātrums diez vai palielināsies. Turklāt iespēja apstrīdēt jebkuru sagatavošanas aktu individuāli faktiski nepalielinātu efektīvu tiesisko aizsardzību, bet drīzāk radītu sistēmas pārslodzi ( 25 ). Kā Tiesa pati ir precizējusi, Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas izvirzītā mērķa sasniegšana būtu apdraudēta, ja kandidāti un pretendenti varētu jebkurā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras brīdī apgalvot, ka ir pārkāpti publisko iepirkumu procedūras noteikumi, tādējādi radot līgumslēdzējai iestādei pienākumu atsākt visu procedūru no jauna, lai pārkāpumus novērstu ( 26 ).

51.

Visbeidzot, mēģinot radīt saprātīgu līdzsvaru starp konfliktējošām interesēm, kas izriet no neierobežotas piekļuves pārbaudei tiesā neierobežotas pieejamības, no vienas puses, kā arī procesuālās ekonomijas un procedūras vispārējās efektivitātes, no otras puses, varētu būt lietderīgi atgādināt, ka ne ES tiesību aktos, ne dalībvalstu tiesību sistēmās kopumā ( 27 ) nav prasīta tūlītēja sagatavošanas aktu izskatīšana.

52.

Ciktāl tas attiecas uz Eiropas Savienības pieņemtajiem sagatavošanas aktiem, lai gan tīri sagatavojoša rakstura pasākumi paši par sevi nevar būt pamats pieprasījumam atzīt tos par spēkā neesošiem, jebkuras juridiskas nepilnības tajos var tikt izmantotas, ceļot prasību, kas vērsta pret galīgo aktu, kuram tie paredzēti kā sagatavojošs solis ( 28 ).

53.

Tāpat, ciktāl tas attiecas uz dalībvalstīm, Tiesa saistībā ar valsts aktiem, kas ir pieņemti līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā, ir atzinusi, ka valsts tiesību aktos būtu jānodrošina iespēja, pieprasot izskatīt citus līgumslēdzējas iestādes lēmumus, izvirzīt pamatus, ar kuriem tiek apgalvots, ka līgumslēdzēja iestāde ar agrāk pieņemtu lēmumu ir pārkāpusi ES tiesību aktus ( 29 ).

54.

Visbeidzot, nedomāju, ka valsts noteikumi, ar kuriem sagatavošanas aktu pārbaude tiesā tiek atlikta līdz vēlākam posmam, būtu per se uzskatāmi par nesaderīgiem ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu, ja vien šo aktu efektīva pārbaude ir pieejama vēlākā posmā un, vēlākais, kad tiek pieņemts piešķiršanas lēmums – “līgumslēdzējas iestādes svarīgākais lēmums” ( 30 ).

55.

Ja konkrēta veida sagatavošanas aktu izskatīšanas atlikšana ir saderīga ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu, nākamais galvenais jautājums ir noteikt, kāda veida akti var tikt atlikti.

56.

Manuprāt, robeža starp aktiem, kas ir izskatāmi tūlīt, un tiem, kas nav, ir jāvelk starp aktiem, kas rada nelabvēlīgas tiesiskās sekas attiecībā uz uzņēmumiem, un tiem, kas šādas sekas nerada. Tūlītēja izskatīšana ir veicama pirmajiem, bet nav obligāti veicama attiecībā uz pēdējiem.

57.

Lietā Stadt Halle Tiesa jau nošķīra vienkāršus sagatavošanas aktus, kas nav izskatāmi – piemēram, tirgus priekšizpēti vai aktus, kas ir tikai sagatavojoši un ietilpst līgumslēdzējas iestādes darba procesos ( 31 ) –. un līgumslēdzējas iestādes lēmumus, kuriem ir jābūt apstrīdamiem. Tā ir īpaši atzina, ka pēdējā veida lēmumi ir tie, kam var būt tiesiskas sekas. Tiesa nesniedza sīkāku informāciju par šo nolēmumu minētās lietas kontekstā ( 32 ).

58.

Izvēršot tālāk Tiesas spriedumā Stadt Halle pausto pieeju, es ieteiktu uzskatīt, ka saskaņā ar Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt tūlītēju izskatīšanu nelikumīgiem aktiem, kas negatīvi ietekmē topošā pretendenta tiesisko stāvokli tādējādi, ka pretendentam kļūst pārāk grūti vai neiespējami pilnvērtīgi turpināt dalību iepirkuma procedūrā, un līdz ar to tiek apdraudēta pārskatāmība un godīga konkurence iepirkuma procedūrā.

59.

It īpaši tā būtu gadījumos, kad uzņēmums vairs nespēj efektīvi piedalīties konkursā vai kad, ja tas to joprojām var, apstrīdētā akta rezultātā būtiski tiktu izkropļota konkurence ( 33 ). Lietā Grossmann Air Service Tiesa atzina, ka personai būtu tūlīt jācenšas panākt, ka tiek izskatīts līgumslēdzējas iestādes šķietami diskriminējošs lēmums, kurā noteiktas iepirkuma specifikācijas, to faktiski diskvalificējot no dalības līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā. Tika atzīts, ka gadījumā, ja personai tiek likts gaidīt līdz brīdim, kad tiks paziņots lēmums par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, pirms tā var apstrīdēt šo specifikāciju likumību, tas neatbilst Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas ātruma un efektivitātes mērķim. Tika atzīts, ka šāda izskatīšanas procedūras uzsākšanas novilcināšana traucē direktīvu par publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu efektīvu īstenošanu ( 34 ).

60.

Attiecinot to konkrēti uz lēmumu ļaut pretendentam iesniegt piedāvājumu, šķiet, ka šāds lēmums negatīvi neietekmē citu pretendentu tiesisko stāvokli, īpaši atklātā procedūrā, kur konkurencei jābūt pēc iespējas plašākai.

61.

Šajā gadījumā nelabvēlīgas tiesiskās sekas, kam ir tūlītēja ietekme uz uzņēmuma tiesisko stāvokli, ir jānošķir no vienkārši faktiskās ietekmes uz uzņēmumu, kurš piedalās iepirkuma procedūrā. Es atzīstu, ka lēmumam pielaist citu konkurentu atklātā konkursā var būt noteiktas faktiskas sekas attiecībā uz citu konkurentu stāvokli. Tiem varētu nākties reaģēt zināmā veidā un, iespējams, pielāgot savu stratēģiju. Taču, ja vien visi publiskā iepirkuma noteikumi nav jāinterpretē kā objektīvas un abstraktas likumības princips, ko kā savu subjektīvo tiesību var izmantot jebkurš potenciālais konkurents, lēmums par pretendenta pielaišanu (vēl) nelabvēlīgi neietekmē to tiesisko stāvokli.

62.

Visbeidzot, lēmuma par kandidāta pielaišanu izskatīšanas atlikšanu pamato arī fakts, ka atšķirība starp atlases kritērijiem un piešķiršanas kritērijiem, šķiet, pamazām izzūd. Atklātās procedūrās jaunajās valsts iepirkuma direktīvās tieši ir atļauta piedāvājumu izskatīšana, pirms tiek pārbaudīta izslēgšanas pamatojuma neesamība un atbilstība atlases kritērijiem ( 35 ). Tāpat daži elementi, kas parasti ir daļa no kandidātu atlases procedūras, piemēram, personāla organizatoriskā struktūra, kvalifikācija un pieredze, tagad var tikt novērtēti līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas stadijā ( 36 ).

63.

Tāpēc uzskatīt, ka lēmuma atļaut kandidātam iesniegt piedāvājumu autonomā izskatīšana, kas ir nošķirama no lēmuma par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu izskatīšanas, izriet no atsevišķa, neatkarīga piešķiršanas procedūras posma esamības fakta, ja šie divi posmi patiesībā satuvinās, būtu pretrunā arī jaunākajai ES likumdevēja pieejai ( 37 ).

64.

Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā dalībvalstij nav noteikts pienākums nodrošināt tūlītēju un autonomu lēmuma par cita konkurenta pielaišanu dalībai atklātā publiskā iepirkuma procedūrā izskatīšanu. Tomēr dalībvalsts noteikumiem ir jāgarantē, ka iebilde par prettiesiskumu saistībā ar šo lēmumu var tikt celta, lai pamatotu prasību par galīgo lēmumu par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kas pieņemts, pamatojoties uz iepriekšēju lēmumu par pretendenta pielaišanu.

65.

Runājot par Spānijas Publisko iepirkumu likuma 310. panta 2. punktu, es vēršu uzmanību uz to, ka tajā ir nošķirti divu veidu konkursa procedūrās pieņemti sagatavošanas akti: i) tādi, ar kuriem tieši vai netieši tiek lemts par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, tie padara neiespējamu procedūras turpināšanu vai aizstāvību vai rada neatgriezenisku kaitējumu leģitīmām tiesībām vai interesēm; un ii) citi, kas neatbilst nevienam no minētajiem trim kritērijiem. Uz pirmajiem var tikt attiecināta tūlītēja izskatīšana, ceļot speciālo prasību publiskā iepirkuma jomā. Attiecībā uz pēdējiem minētajiem tā nevar tikt attiecināta.

66.

Tiesai nav jāinterpretē valsts tiesību akti, lai noteiktu, vai 310. panta 2. punkta un visu iespējamo sagatavošanas aktu kopums, kas varētu ietilpt šajā normā vai pārsniegt tās piemērošanas jomu, ir saderīgs ar ES tiesību aktiem. Šajos secinājumos ieteiktā atbilde attiecas tikai uz viena veida sagatavošanas aktu – lēmumu pielaist konkurentu dalībai atklātā publiskā iepirkuma procedūrā. Attiecībā uz citiem sagatavošanas aktiem, kas var tikt pieņemti saskaņā ar Spānijas tiesību aktiem, valsts tiesas ziņā ir in concreto izlemt, vai 310. panta 2. punkts kavē tūlītēju tādu sagatavošanas aktu izskatīšanu, kas uzņēmumiem rada nelabvēlīgas tiesiskas sekas.

67.

Tāpēc uzskatu, ka Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 1. punkts, 1. panta 3. punkts un 2. panta 1. punkts neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, uz kuru attiecas pamattiesvedība, ar nosacījumu, ka:

68.

Ņemot vērā manis ieteikto atbildi uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, vismaz saskaņā ar iesniedzējtiesas skaidro jautājumu formulējumu atbildēt uz otro jautājumu nav vajadzības. Tomēr, lai gūtu pilnīgu priekšstatu un lai sniegtu Tiesai pilnvērtīgu atbalstu, mana kodolīgā atbilde uz otro jautājumu, kas attiecas uz Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 1. punkta un 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta tiešo iedarbību, tiks izklāstīta turpinājumā.

69.

Lietā Koppensteiner Tiesa jau ir atzinusi, ka Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 1. punkts un 2. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir beznosacījuma un pietiekami precīzi, lai piešķirtu indivīdiem tiesības, uz kurām tie vajadzības gadījumā varētu atsaukties ( 38 ). Tādējādi šiem noteikumiem, bez šaubām, ir tieša iedarbība.

70.

Ņemot vērā 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta skaidro un precīzo formulējumu, kā arī tā funkcionālo tuvumu 2. panta 1 punkta b) apakšpunktam, neredzu iemeslu, kāpēc tāds pats secinājums nebūtu attiecināms arī uz 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

71.

Tādēļ, manuprāt, visām trim tiesību normām, proti, Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvas 1. panta 1. punktam un 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktam, ir tieša iedarbība.

72.

Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā ir prasīta efektīva izskatīšana, bet ne obligāti vienota izskatīšana. Ir jāpanāk līdzsvars starp neierobežotu piekļuvi tiesām līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā un procesuālo un tiesu ekonomiju, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību. Galu galā nozīme ir paša piešķiršanas lēmuma efektīvai un ātrai izskatīšanai, kuras laikā var tikt apšaubītas visas iepriekšējās darbības, lai nodrošinātu, ka jebkura nelikumība savlaicīgi var tikt novērsta.

73.

Tādējādi Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā ir noteikts minimālais slieksnis. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ nedomāju, ka, lai ievērotu minēto minimālo standartu, ir vajadzīgs pienākums nodrošināt jebkuras līgumslēdzējas iestādes lēmuma tūlītēju un autonomu izskatīšanu.

74.

Patiešām, ir iespējami vairāki modeļi, kas atbilst minimālajiem standartiem, kuri ir noteikti Tiesiskās aizsardzības līdzekļu direktīvā, – dalībvalsts var izvēlēties koncentrēt pārbaudi, cik vien iespējams, vienā brīdī, vienā galīgajā lēmumā. Turpretim cita dalībvalsts var pieņemt lēmumu atļaut izskatīt katru atsevišķu procedūras posmu, bet tad izslēgt šos jau iepriekš izskatītos jautājumus no potenciālās galīgā lēmuma izskatīšanas. Tādējādi pastāv zināma elastība – ar nosacījumu, ka kādā stadijā notiek efektīva un ātra visu piešķiršanas procedūras soļu pārbaude tiesā.

75.

Tajā pašā laikā tas, ka dalībvalstīm nav pienākuma darīt kaut ko, kas pārsniegtu minimālo saskaņošanas slieksni, nekādā ziņā neliedz tām to darīt. It īpaši, dalībvalstīm noteikti nav liegts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras gaitā pieņemtajiem sagatavošanas aktiem paredzēt plašākus aizsardzības līdzekļus, tostarp autonomu un tūlītēju pārbaudi tiesā, ja tās izvēlas to darīt.

76.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunal Superior de Justicia de Andalucía (Andalūzijas Augstākā tiesa, Spānija) uzdoto pirmo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes 1989. gada 21. decembra Direktīvas par to normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu, kuri attiecas uz izskatīšanas procedūru piemērošanu, piešķirot piegādes un uzņēmuma līgumus valsts vajadzībām, 1. panta 1. punkts, 1. panta 3. punkts un 2. panta 1. punkts neaizliedz tādu valsts tiesisko regulējumu kā tas, uz kuru attiecas pamattiesvedība, ar nosacījumu, ka: