1. 

Regulas (EK) Nr. 864/2007 ( 2 ) – kas, rūpējoties par tiesisko noteiktību un to, lai tiktu ņemtas vērā parasti iesaistītās leģitīmās intereses, ir piemērojama kopš 2009. gada 11. janvāra, – mērķis ir saskaņot tiesību aktu kolīzijas normas ārpuslīgumisko saistību jomā. Toties šī regula nav paredzēta, lai saskaņotu Eiropas Savienības dalībvalstu materiālās tiesības šajā jomā; tas rada zināmas interpretācijas grūtības. Konkrēti, tiesību aktu, kas piemērojami lietās par ārpuslīgumisko atbildību, noteikšanā izmantojot tādus jēdzienus, kas, protams, ir zināmi visās dalībvalstīs, bet kuru nozīme un piemērojamība dažādās tiesību sistēmās var būtiski atšķirties, tiesa var saskarties ar sarežģītu uzdevumu, kad tajā saistībā ar vienu tiesvedību tiek iesniegti tādu personu pieteikumi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta nav vienā un tajā pašā valstī.

2. 

Tā it īpaši ir attiecībā uz minētās regulas 4. panta interpretāciju, kurā tad, ja lietas dalībnieki nav pauduši savu izvēli, “kaitējuma rašanās vieta” ir padarīta par kritēriju, pēc kura nosaka tiesību aktus, kas piemērojami lietai par ārpuslīgumisko atbildību. Kas šo kaitējumu piedzen – precizējot, ka saskaņā ar šo tiesību normu, kaitējums ir jānošķir no “notikuma, kas” to “rada”? Vai kaitējums, kas nodarīts personas, kas cietusi ceļu satiksmes negadījumā, tuviniekiem, par kuriem atbilstoši valsts tiesībām tiek uzskatīts, ka tie cietuši jure proprio, ir pielīdzināms “kaitējumam” Romas II regulas 4. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tas drīzāk ir jāuzskata par šī kaitējuma “netiešajām sekām”?

3. 

Šie jautājumi atspoguļo visu šī lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu sarežģītību; šajā lūgumā, vismaz nebijušā veidā ( 3 ), ir pausts aicinājums sniegt atsevišķus precizējumus par minētajā tiesību normā ietvertajiem jēdzieniem. Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp F. Lazar, ar dzīvesvietu Rumānijā, un Itālijas apdrošināšanas sabiedrību Allianz SpA, par to, lai tiktu atlīdzināts mantiskais un nemantiskais kaitējums, kas tam, viņaprāt, jure proprio nodarīts ar viņa meitas, Rumānijas pilsones ar dzīvesvietu Itālijā, nāvi, kura iestājās šajā dalībvalstī pēc ceļu satiksmes negadījuma, kuru izraisīja neidentificēts transportlīdzeklis.

4.

Saskaņā ar Romas II regulas preambulas 7. apsvērumu:

“Regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saderīgiem ar [..] Regulu (EK) Nr. 44/2001 ( 4 ) [..] un instrumentiem, kuri reglamentē tiesību aktus, kas piemērojami līgumsaistībām.”

5.

Romas II regulas preambulas 17. apsvērumā ir noteikts:

“Piemērojamie tiesību akti būtu jānosaka, pamatojoties uz to, kur radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī vai valstīs varētu rasties netiešas sekas. Tādējādi personiska aizskāruma gadījumos vai gadījumos, kad kaitējums radies mantai, valstij, kurā radies kaitējums, vajadzētu būt valstij, kurā attiecīgi nodarīts personiskais aizskārums vai radies kaitējums mantai.”

6.

Romas II regulas 4. pants ar nosaukumu “Vispārējs noteikums” ir izteikts šādā redakcijā:

“1.   Ja vien šajā regulā nav paredzēts kas cits, tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums, neatkarīgi no tā, kurā valstī iestājies notikums, kas radījis kaitējumu, un neatkarīgi no tā, kurā valstī vai kurās valstīs radušās netiešas minētā notikuma sekas.

2.   Tomēr gadījumā, ja gan personai, ko uzskata par atbildīgu, gan personai, kam nodarīts kaitējums, laikā, kad kaitējums radies, pastāvīgā mītnesvieta ir vienā un tajā pašā valstī, piemēro minētās valsts tiesību aktus.

3.   Ja visi lietas apstākļi skaidri liecina, ka neatļautā darbība ir acīm redzami ciešāk saistīta ar citu valsti, kas nav 1. vai 2. punktā norādītā valsts, piemēro attiecīgās valsts tiesību aktus. Acīm redzami ciešāka saikne ar citu valsti jo īpaši varētu būt balstīta uz jau iepriekš pastāvējušām pušu attiecībām, piemēram, uz līgumu, kas ir cieši saistīts ar attiecīgo neatļauto darbību.”

7.

Atbilstoši Romas II regulas 15. panta c) punktam [ārpus]līgumiskām saistībām piemērojamajos tiesību aktus saskaņā ar šo regulu konkrēti reglamentē “kaitējuma esamību, būtību un novērtējumu vai pieprasāmo tiesisko aizsardzību” un atbilstoši tā f) punktam – “personas, kas ir tiesīgas saņemt kompensāciju par personisku kaitējumu”.

8.

Briseles I regulas 5. panta, kas iekļauts II nodaļas 2. iedaļā (“Īpašā jurisdikcija”), 3. punktā ir paredzēts:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt:

[..]

9.

Kā izklāstījusi iesniedzējtiesa, Augstākā kasācijas tiesa (Corte suprema di cassazione) ir interpretējusi Itālijas Civilkodeksa 2043. un 2059. pantu tādējādi, ka bojāgājušā ģimenes locekļiem jure proprio ir tiesības uz viņiem nodarītā mantiskā un nemantiskā kaitējuma atlīdzību. Par nemantisko kaitējumu varot tikt atzīts šāds kaitējums: kaitējums veselībai (medicīniski konstatēts kaitējums), morāls kaitējums (emocionālas ciešanas) un kaitējums sabiedriskajai dzīvei (būtiskas izmaiņas ikdienas dzīvē).

10.

Tāpat, kā norāda iesniedzējtiesa, Privātpersonu apdrošināšanas kodeksa 283. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā ir paredzēts, ka tad, ja transportlīdzeklis, kas izraisījis kaitējumu, nav identificēts, Ceļu satiksmes negadījumos cietušo garantijas fonds (Fondo di garanzia per le vittime della strada) atlīdzina ceļa satiksmes negadījuma radīto kaitējumu, izmantojot visā valsts teritorijā izraudzītus apdrošināšanas uzņēmumus.

11.

Pamatlietas priekšmets ir prasība atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts jure proprio; šo prasību ir iesniedzis Rumānijas pilsones – kura dzīvojusi Itālijā un šajā dalībvalstī gājusi bojā ceļu satiksmes negadījumā, kas noticis 2012. gada 18. maijā un ko izraisījis neidentificēts transportlīdzeklis, – tēvs, kurš dzīvo Rumānijā.

12.

Pret apdrošināšanas sabiedrību Allianz SpA ir celta prasība tiesā kā pret sabiedrību, kuru izraudzījies Ceļu satiksmes negadījumos cietušo garantijas fonds – struktūra, kas atbildīga par kaitējuma, ko ceļu satiksmē izraisījuši neidentificēti transportlīdzekļi, atlīdzību.

13.

Cietušās māte un vecāmāte, abas Rumānijas pilsones, kuras dzīvo Itālijā, arī iestājās lietā un prasīja atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas nodarīts jure proprio.

14.

Tieši šādā saistībā iesniedzējtiesai radās šaubas par to, kādi tiesību akti ir piemērojami šīs lietas faktiem, un it īpaši par Romas II regulas 4. panta 1. punkta interpretāciju.

15.

Ar 2014. gada 10. jūlija lēmumu Triestes tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“Kā interpretēt Regulas Nr. 864/2007 4. panta 1. punktu daļā, kurā ir noteikts, ka: “tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums”? Proti:

16.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas personas, kas iestājušās pamatlietā, Austrijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija. Savukārt, F. Lazar apsvērumus nav iesniedzis.

17.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Romas II regulā noteiktā galvenā kritērija – kas balstīts uz kaitējuma rašanās vietu – interpretāciju, nosakot ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamos tiesību aktus.

18.

Pirms izskatīt uzdotos jautājumus pēc būtības, man šķiet, ka ir jāsniedz daži ievada precizējumi par mehānisma, kas ieviests ar Romas II regulu, uzbūvi, nosakot ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamos tiesību aktus.

19.

Kolīzijas normu par piemērojamiem tiesību aktiem ārpuslīgumisko saistību jomā dažādība jau ilgu laiku ( 5 ) ir radījusi nepieciešamību pēc unifikācijas šajā jomā, lai nodrošinātu zināmu paredzamību attiecībā uz piemērojamām tiesībām un vienlaikus lai mazinātu neērtības, ko izraisa forum shopping situācijas.

20.

Kā kompromisa – starp nepieciešamību nodrošināt zināmu tiesiskās noteiktības pakāpi, aizsargājot lietas dalībnieku tiesisko paļāvību, izstrādājot nemainīgus piesaistes kritērijus, un vēlmi saglabāt zināmu elastīgumu, kad šo kritēriju piemērošana izraisa tādu iznākumu, kas tiek atzīts par neatbilstošu, – rezultāts Romas II regula iekļaujas risinājumu virknē, kas līdz tam rasti modernajās starptautiskajās privāttiesībās.

21.

Ārpuslīgumiskajām saistībām piemērojamo tiesību aktu noteikšanas mehānismu var shematiski raksturot šādi.

22.

Romas II regulā ir ietverti daži nemainīgi piesaistes kritēriji. Šajā ziņā šai regulai ir raksturīgi, ka tad, ja lietas dalībnieki nepauž izvēli attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskajām saistībām (skat. 14. pantu), tajā ir paredzēts, pirmkārt, vispārējs noteikums (4. pants) un, otrkārt, piecas speciālās tiesību aktu kolīzijas normas (regulas 5.–9. pants ( 6 )).

23.

Attiecībā uz vispārējo noteikumu, kam vienīgajam ir nozīme šajā lietā, no 2003. gada 22. jūlijā iesniegtā projekta ( 7 ) Regulai par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskajām saistībām, izriet, ka Romas II regulas pirmais mērķis bija tiesiskās noteiktības nolūkos padarīt risinājumus labāk paredzamus.

24.

Tādējādi jāievēro, ka atšķirībā no tā, kas bija norādīts Konvencijā par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā, 1980. gada 19. jūnijā ( 8 ), kurā principā par piemērojamiem tiesību aktiem bija atzīti tās valsts tiesību akti, kurai ir visciešākā saikne ar attiecīgo situāciju, šajā regulā – 4. panta 1. punktā – ir skaidri izraudzīta nemainīgā piesaiste, kas atbilst kaitējuma rašanās vietai (locus damni).

25.

Tāpat jāuzsver, ka atšķirībā no piesaistēm, kas jurisdikcijas jomā noteiktas ar Briseles konvenciju un Briseles I regulu, kurā no kaitējuma cietušajam ir piedāvāts izvēlēties valsts, kurā iestājies notikums, [kas radījis kaitējumu,] tiesas jurisdikciju vai valsts, kurā radies kaitējums, tiesas jurisdikciju, Romas II regulā ir paredzēts vienīgi piesaistes kritērijs.

26.

Šajā ziņā no Romas II regulas sagatavošanas dokumentiem izriet, ka Eiropas Parlamenta iesniegtos grozījumu projektus, kuros bija paredzēts ieviest lielāku elastīgumu ( 9 ), Eiropas Savienības Padome un Komisija noraidīja, uzskatīdamas, ka ar 4. pantu ir nodrošināta gan “prasība pēc tiesiskās noteiktības, gan nepieciešamība spriest tiesu katrā gadījumā individuāli”.

27.

Tādējādi, izraugoties par saikni locus damni, ar Romas II regulu ir izvēlēta pavisam klasiska starptautisko privāttiesību kolīzijas norma – norma, kas nenoliedzami ietver vairākas priekšrocības.

28.

Pirmām kārtām tiek uzskatīts, ka šī piesaistes norma atbilstoši Romas II regulas preambulas 16. apsvērumā izvirzītajiem mērķiem ( 10 ) rada pareizu līdzsvaru starp lietas dalībnieku interesēm. Tiesību akti par kaitējuma rašanos ir neitrāli tiesību akti, kas nesniedz priekšrocības nedz kaitējuma nodarītājam, nedz cietušajam.

29.

Ja, kā ir uzsvēruši vairāki autori ( 11 ), piemērojamo tiesību aktu noteikšana pēc kaitējuma rašanās vietas atsevišķās situācijās patiešām var būt gluži negaidīta un neparedzama – kas rezultātā apdraud šajā regulā izvirzīto risinājumu paredzamības mērķi –, šī neērtība nebūt nav nepārvarama. Proti, jāuzsver, ka no kaitējuma rašanās vietas tiesību aktu piemērošanas joprojām varētu atteikties par labu vai nu dzīvesvietas tiesību aktu piemērošanai, ja cietušajam un personai, kura tiek saukta pie atbildības, pastāvīgā dzīvesvieta ir vienā valstī (Romas II regulas 4. panta 2. punkts), vai arī citas valsts tiesību aktu piemērošanai, ja no visiem lietas apstākļiem izriet, ka neatļautajai darbībai visciešākās saiknes ir ar minēto valsti (tā sauktā “izņēmuma” klauzula, kas paredzēta šīs regulas 4. panta 3. punktā). Aplūkošu to turpmākajā izklāstā.

30.

Otrām kārtām, locus damni izvēle saskan ar civiltiesiskās atbildības tiesību moderno pieeju, kurā priekšroka tiek dota tā sauktās “objektīvās” civiltiesiskās atbildības jēdzienam, kuram galvenokārt ir kompensēšanas uzdevums. Saskaņā ar šo pieeju civiltiesiskās atbildības mērķis drīzāk ir kaitējuma atlīdzība, nevis sodīšana par rīcību, kas atzīta par nosodāmu. No tā izriet, ka uzsvars vairāk tiek likts uz kaitējuma rašanās vietu, nevis uz notikuma, kas radījis kaitējumu, iestāšanās vietu. Tāpat ir uzsvērts, ka vispārējais noteikums, kas paredzēts Romas II regulas 4. panta 1. punktā, kurā ir novērsta jurisdikcija atbilstoši lex loci delicti commissi, it īpaši ļauj atrisināt ļoti strīdīgo jautājumu par tiesību aktiem, kas piemērojami tā sauktajiem “saliktajiem” deliktiem – deliktiem, kam raksturīga notikuma vietas un kaitējuma rašanās vietas ģeogrāfiska nodalītība.

31.

Taču kas jāsaprot ar kaitējuma rašanās vietu? Tieši šādu jautājumu rada šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

32.

Kā minējusi iesniedzējtiesa, nosakot tiesību aktus, kas piemērojami šīs lietas faktiem, var tik radītas būtiskas sekas. Pastāv zināma ieinteresētība tajā, lai tiesību akti, kas piemērojami prasībai atlīdzināt kaitējumu, drīzāk būtu vienas, nevis citas valsts tiesību akti. Precīzāk, tas, ka pastāv tiesības uz atlīdzību par kaitējumu, uz ko norādījuši personas, kura gājusi bojā pamatlietā aplūkotajā negadījumā, ģimenes locekļi, šī kaitējuma kvalifikācija un tā atgriezeniskums lielā mērā ir atkarīgi no piemērojamo materiālo tiesību izvēles.

33.

Šajā ziņā, ja visās valstu tiesību sistēmās mirušā ģimenes locekļiem, šķiet, ir atzītas tiesības uz atlīdzību, tad jānorāda būtiskās atšķirības, kādas dalībvalstu tiesībās pastāv jautājumā par tiesīgajām personām saistībā ar negadījumā bojā gājušo personu atlīdzināmā kaitējuma kvalifikāciju, būtību un apmēru.

34.

Valstu ārpuslīgumiskās atbildības sistēmās, kurās atkarībā no gadījuma ir pieļauta nodarītā kaitējuma netieša atlīdzība vai ir prasīts juridiski aizsargātas intereses tiešs aizskārums, gluži acīmredzami ir strukturālas atšķirības. Turklāt dažādās valstu tiesībās mirušā ģimenes locekļiem atzītās tiesības uz atlīdzību – vai tās būtu mantiskas, vai nemantiskas – mēdz uzskatīt gan par autonomām tiesībām (iure proprio), gan par tiesībām, kas atkarīgas no mirušā tiesībām.

35.

Kā savos secinājumos, kas sniegti lietā Dumez France un Tracoba ( 12 ), jau ir norādījis ģenerāladvokāts M. Darmons [M. Darmon], netiešā kaitējuma raksturs bez jebkādām šaubām ir viens no smalkākajiem un strīdīgākajiem jautājumiem tiesībās attiecībā uz atbildību, jo atsevišķās tiesībās tas ir paredzēts kā atspulgs cietušajam, kas ir vidutājs attiecībā pret sākotnējam cietušajam nodarīto kaitējumu, bet citās tiesībās jautājums, gluži pretēji, ir par autonomu kaitējumu ( 13 ). Starp citu, šis jautājums nerodoties dalībvalstīs, kurās nav atzītas tiesības uz atspoguļoto kaitējumu un kurās tādējādi nav zināms netiešā kaitējuma jēdziens ( 14 ).

36.

Attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumiem es tomēr vēlos uzsvērt, ka daudzas dalībvalstis ( 15 ), neraugoties uz Romas II regulas spēkā stāšanos un saskaņā ar minētās regulas 28. panta 1. punktu ( 16 ), turpinās piemērot Konvenciju par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu, kura noslēgta Hāgā 1971. gada 4. maijā ( 17 ) – konvenciju, kurā piemērojamo tiesību aktu noteikšanai ir paredzēts lex loci delicti commissi noteikums, bez iespējas attiecīgajiem lietas dalībniekiem norādīt savu izvēli par labu citiem tiesību aktiem, kuros paredzēti no Romas II regulas 4. pantā ( 18 ) paredzētajiem kritērijiem atšķirīgi piesaistes kritēriji. Proti, ar prasībām atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts satiksmes negadījumā, piemērojamo tiesību aktu noteikšanu saistītie jautājumi var izrādīties ļoti sarežģīti ( 19 ).

37.

Paliekot pie pamatlietas – no iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām izriet, ka atbilstīgajās Itālijas tiesībās, proti, Itālijas Civilkodeksa 2043. un 2059. pantā, saskaņā ar Augstākās kasācijas tiesas interpretāciju ir paredzēta īpaši plaša atlīdzība par kaitējumu, kas nodarīts negadījumā bojā gājušas personas ģimenes locekļiem, it īpaši ceļu satiksmes negadījumā bojā gājušas personas ģimenes locekļiem. Atbilstoši Itālijas tiesību aktiem kaitējums, ko izraisījusi ģimenes locekļa nāve, ir tam tieši nodarīts kaitējums (jure proprio). Šķiet, ka no tā izriet, ka saistību attiecības, kādas pastāv starp mirušās personas ģimenes locekli un personu, kura tiek atzīta par atbildīgu kaitējumā (vai, ja tā nav identificēta, – iestādi, kura atbildīga par šī kaitējuma atlīdzību), nav atkarīgas no attiecībām, kādas saista mirušo personu un minēto iestādi.

38.

Šajā gadījumā jākonstatē, ka, neraugoties uz šķietamo vienkāršību, kaitējuma rašanās vietas kritērijs, kas raksturīgs vispārējam noteikumam par līgumiskajām saistībām piemērojamo tiesību aktu noteikšanu atbilstoši Romas II regulas 4. panta 1. punktam, ir radījis interpretācijas grūtības.

39.

Būtībā pamatlietā saduras divi uzskati.

40.

Atbilstoši pirmajam uzskatam, ko aizstāv Austrijas valdība, mantiskais un morālais kaitējums, kas nodarīts citā dalībvalstī bojāgājušās personas ģimenes locekļiem, ne vienmēr ir neatļautās darbības netiešas sekas Romas II regulas 4. panta 1. punkta izpratnē. No tā it īpaši izriet, ka prasība atlīdzināt mantiskās tiesības – uz ko atsaukušies tādas personas tuvi radinieki, kura ir gājusi bojā satiksmes negadījumā, kas noticis valstī, kuras tiesā ir ierosināta lieta, – ja tā ir balstīta uz pienākumu, kas ir nošķirts no pienākuma, kurš saista pretējo lietas dalībnieku un negadījumā mirušo personu, ir jāizvērtē saskaņā ar tās vietas tiesību aktiem, kurā radies minētajiem radiniekiem nodarītais kaitējums, proti, to pastāvīgās dzīvesvietas [valsts] tiesību aktiem, izņemot, ja tiek pierādīts, ka saskaņā ar Romas II regulas 4. panta 3. punktu no visiem apstākļiem izriet, ka pastāv acīmredzami ciešāka saikne ar citu valsti.

41.

Atbilstoši otrajam uzskatam, kuram pievienojas, konkrēti, personas, kas iestājušās pamatlietā, un Komisija, kaitējums, kas viņu dzīvesvietas valstī nodarīts personas, kura gājusi bojā ceļu satiksmes negadījumā, kas noticis valstī, kuras tiesā ir ierosināta lieta, tuviem radiniekiem, ir jāuzskata par negadījumā tieši cietušajam nodarītā kaitējuma netiešām sekām. Jēdziens “valsts, kurā radies kaitējums” ir jāinterpretē kā norāde uz vietu, kura izraisījusi kaitējumu, proti, pamatlietā – ceļu satiksmes negadījuma vietu.

42.

Kā ierosinājusi Komisija, šķiet lietderīgi mainīt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu izskatīšanas secību.

43.

Romas II regulas 4. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka vietai, kurā īstenojas neatļautās darbības netiešās sekas, nav nozīmes, nosakot ārpuslīgumiskām saistībām piemērojamos tiesību aktus. Tādējādi vispirms ir jāatbild uz jautājumu par to, vai Romas II regulas 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kaitējums, kas viņu dzīvesvietas valstī nodarīts personas, kura gājusi bojā ceļu satiksmes negadījumā, kas noticis valstī, kuras tiesā ir ierosināta lieta, tuviem radiniekiem, ir jākvalificē kā “kaitējums” šīs tiesību normas pirmās daļas izpratnē vai kā neatļautās darbības “netiešas sekas” šīs tiesību normas otrās daļas izpratnē.

44.

Tieši ņemot vērā šo atbildi, kāda tiks sniegta uz šo pirmo jautājumu, vajadzēs definēt jēdzienu “valsts, kurā radies kaitējums”, attiecībā uz prasību atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas nodarīts personas, kura gājusi bojā negadījumā, tuviniekiem.

45.

Romas II regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts, ka tiesību akti, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām, kuras izriet no neatļautas darbības, ir tās valsts tiesību akti, kurā radies kaitējums. Kā izriet no precizējumiem, kas skaidri ietverti šajā tiesību normā, kaitējuma rašanās vieta ir jānošķir, pirmkārt, no vietas, kurā iestājies iespējamais notikums, kas radījis kaitējumu, un, otrkārt, no vietas, kurā radušās neatļautās darbības netiešās sekas.

46.

Manuprāt, no sagatavošanas dokumentiem un it īpaši no ziņojuma, kas pievienots projektam Romas II regulai, skaidri izriet, ka šajā tiesību normā par pamatnoteikumu tiek atzīti tās vietas tiesību akti, kurā ir radies vai var rasties tiešais kaitējums ( 20 ).

47.

Šajā ziņojumā tieši attiecībā uz satiksmes negadījuma piemēru arī ir norādīts, ka “tiešā kaitējuma rašanās vieta ir sadursmes vieta neatkarīgi no varbūtējā finansiālā vai morālā kaitējuma, kas rodas citā valstī” ( 21 ).

48.

Tāpat saskaņā ar šo ziņojumu šķiet, ka Komisija ir skaidri norādījusi uz Tiesas judikatūru par to, kā interpretēt Briseles konvencijas ( 22 ) 5. panta 3. punktu – tiesību normu, kurā, tāpat kā tiesību normā, kas iekļauta Briseles I regulas 5. panta 3. punktā, ir nošķirts tiešais kaitējums un netiešais kaitējums.

49.

Šī skaidrā atsauce uz Briseles I regulu ir ietverta Romas II regulas pamatojuma izklāstā; tās preambulas 7. apsvērumā ir norādīts, ka abu šo regulu materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem ir jābūt saderīgiem.

50.

Man tomēr jāatgādina – kā Tiesa ir vairākkārt atzinusi ( 23 ) – noteikums par īpašo jurisdikciju, kas ietverts Briseles konvencijas 5. panta 3. punktā, ir pamatots ar īpaši ciešas saiknes esamību starp prasību un citu tiesu, nevis atbildētāja dzīvesvietas tiesu jurisdikciju, un tā galīgais mērķis ir pareiza tiesvedība un procesa lietderīga organizācija. Šajā ziņā var arī uzsvērt, ka vienai tiesai uzdoto jautājumu centralizācija, konkrēti, bija balstīta uz objektīvu nepieciešamību no pierādījumu un procesa organizācijas viedokļa ( 24 ).

51.

Šī obligātā prasība, kurā ir [ietverta] zināma interese kompetentās tiesas noteikšanā, ne vienmēr izpaužas tāpat, kā nosakot piemērojamos tiesību aktus. Tādējādi Tiesa vienmēr ir uzsvērusi gan vajadzību novērst, ka vienas un tās pašas tiesiskās attiecības ir vairākās piekritībās, gan atziņu, ka tās vietas tiesa, kur izdarīta neatļautā darbība, parasti vislabāk spēj pieņemt nolēmumu, konkrēti, prasības tuvuma dēļ un pierādījumu sniegšanas vienkāršības dēļ ( 25 ).

52.

Tomēr uzskatu – ja mērķi, kas izvirzīti attiecīgi katrā no šiem tiesību aktiem, nedaudz atšķiras, tad Romas II regulā ietvertie jēdzieni, cik vien iespējams, ir jāsaprot, ņemot vērā interpretāciju, kas sniegta saistībā ar Briseles konvenciju vai Briseles I regulu. Ir jānodrošina zināma atbilstība šo jēdzienu interpretācijā, ciktāl visu šo juridisko instrumentu mērķis ir izraudzīto risinājumu paredzamība.

53.

Kādas mācības var gūt no judikatūras par Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta un Briseles I regulas interpretāciju?

54.

Uzmanību ir pelnījušas vairākas lietas.

55.

Attiecībā uz lietu, kurā taisīts spriedums Dumez France un Tracoba ( 26 ), ir jāatgādina, ka Tiesai nācās lemt par jēdzienu “vieta, kurā radies kaitējums”, saistībā ar prasību, ko Francijā divas Francijas sabiedrības bija ierosinājušas pret bankām Vācijā, lai panāktu finansiālā kaitējuma atlīdzību, kas [minētajām Francijas sabiedrībām], iespējams, bija nodarīts ar dažu to meitasuzņēmumu maksātnespēju, kuri paši bija [dibināti] Vācijā, – maksātnespēju, ko bija izraisījis tas, ka minētās bankas bija izbeigušas [līgumus] par kredītiem, kas šiem meitasuzņēmumiem bija piešķirti, īstenojot nekustamā īpašuma programmu.

56.

Aicināta lemt par iespējamā kaitējuma būtību, Tiesa pauda uzskatu, ka kaitējums, uz ko norādījuši mātesuzņēmumi, bija tikai finansiālo zaudējumu, ko sākotnēji pēc kredītu [līgumu] un no tiem izrietošo darbu izbeigšanas cietuši to meitasuzņēmumi, tālākās sekas. Šajā jautājumā Tiesa ir atzinusi, ka “tādā lietā kā pamatlieta norādītais kaitējums ir tikai netiešas sekas tam kaitējumam, kas sākotnēji skāris citas juridiskās personas, kuras tieši cietušas no kaitējuma, kas radies citā vietā, nevis tajā, kur pēc tam kaitējums radies netiešajam cietušajam” ( 27 ).

57.

Tad, aplūkodama to, vai jēdziens “vieta, kurā radies kaitējums” sprieduma Bier, saukts Elzasas kālija atradnes (21/76, EU:C:1976:166), izpratnē nozīmēja vietu, kur netiešos no kaitējuma cietušos skar neatļautās mantiskās sekas, Tiesa ir nospriedusi – ja saskaņā ar minēto spriedumu šis jēdziens var nozīmēt vietu, kurā radies kaitējums, tad pēdējais minētais jēdziens var tikt saprasts vienīgi tādējādi, ka tas apzīmē vietu, kurā cēloniskais fakts, kas izraisa atbildību par deliktu vai kvazideliktu, ir tieši radījis kaitīgās sekas personai, kas no tā cietusi tieši ( 28 ). Šajos apstākļos Tiesa ir precizējusi, ka vieta, kurā izpaudies sākotnējais kaitējums, parasti ir cieši saistīta ar pārējām atbildības sastāvdaļām, bet tā visbiežāk nav [cieši saistīta] ar netiešā cietušā dzīvesvietu ( 29 ).

58.

Šī pieeja pēc tam ir apstiprināta spriedumā Marinari ( 30 ) – lietā, uz kuru Komisija ir skaidri norādījusi regulas 2003. gada 22. jūlija projektā ( 31 ) un kurš attiecās uz jautājumu par to, vai jēdziens “vieta, kurā radies kaitējums” apzīmē vienīgi vietu, kurā radies fizisks kaitējums, kas nodarīts personām vai lietām, vai tas apzīmē arī vietu, kurā – attiecīgā gadījumā citās valstīs – radies viss mantiskais kaitējums.

59.

Arī šeit Tiesa ir uzskatījusi, ka tad, ja pieļauj, ka jēdziens “vieta, kurā izdarīta neatļautā darbība” Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta izpratnē var nozīmēt gan vietu, kurā radies kaitējums, gan cēloniskā notikuma vietu, šis jēdziens tomēr nevar tikt interpretēts tik paplašināti, ka tas ietvertu jebkuru vietu, kurā var sajust kaitējumu izraisošās sekas, ko radījis fakts, kurš jau izraisījis kaitējumu, kas faktiski radies citā vietā. Tādēļ šis jēdziens nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas iekļautu vietu, par kuru cietušais norāda, ka tam nodarīts mantisks kaitējums, kas izriet no sākotnējā kaitējuma, kurš radies un cietušajam nodarīts citā līgumslēdzējā valstī ( 32 ).

60.

Lietā, kurā taisīts spriedums Shevill u.c. (C‑68/93, EU:C:1995:61), kurā Tiesa bija aicināta interpretēt jēdzienu “vieta, kurā izdarīta neatļautā darbība”, lai noteiktu tiesas, kuru kompetencē ir lemt par prasību atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts, vairākās dalībvalstīs izplatot apmelojošu avīžrakstu, Tiesa atgādināja, ka apsvērumi, ko tā bija sniegusi spriedumos Bier, saukts Elzasas kālija atradnes, un Dumez France un Tracoba (C‑220/88, EU:C:1990:8) attiecībā uz materiālo kaitējumu, ir spēkā arī nemantiskā kaitējuma gadījumā.

61.

Ir interesanti piebilst, ka attiecībā uz kaitējumu, kas izpaužas vietās, kurās publikācija ir tikusi izplatīta, Tiesa ir secinājusi, ka Briseles konvencijas 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka cietušais var ierosināt pret izdevēju prasību atlīdzināt kaitējumu vai nu tās līgumslēdzējas valsts, kurā ir godu aizskarošās publikācijas izdevēja juridiskā adrese, tiesās, kuru jurisdikcijā ir visa kaitējuma, kas izriet no šīs goda aizskāruma, atlīdzība, vai arī tiesās katrā līgumslēdzējā valstī, kurā publikācija izplatīta un kurā cietušais uzskata, ka aizskarta tā reputācija, – to jurisdikcijā ir atzīt vienīgi to kaitējumu, kas nodarīts valstī, kuras tiesā celta prasība. Šajā skatījumā tiešām var uzskatīt, ka pastāv nevis viens, bet gan vairāki sākotnējie kaitējumi.

62.

Attiecībā uz lietu, kurā taisīts spriedums Kronhofer (C‑168/02, EU:C:2004:364), tajā bija lūgts noteikt, vai jēdziens “vieta, kurā izdarīta neatļautā darbība” var nozīmēt cietušā dzīvesvietu, kurā atrodas “viņa mantisko attiecību centrs”, jo cietušais prasību atlīdzināt kaitējumu ir tiesīgs celt atbilstošajā tiesā. Šis jautājums radās tieši saistībā ar prasību atlīdzināt finansiālo kaitējumu, kas privātpersonai nodarīts, veicot biržas darījumus saistībā ar tai piederošās mantas daļām, kuras šī privātpersona iepriekš bija ieguldījusi citā līgumslēdzējā valstī, nevis savā dzīvesvietas valstī.

63.

Tiesa ir uzskatījusi, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.

64.

Atgādinot mācības, kas sniegtas spriedumā Marinari (C‑364/13, EU:C:1995:289), Tiesa faktiski ir atzinusi, ka frāze “vieta, kurā radies kaitējums [vai] izdarīta neatļautā darbība” nevar tikt interpretēta tik paplašināti, ka tā ietvertu jebkuru vietu, kurā var sajust kaitējumu izraisošās sekas, ko radījis fakts, kurš iestājies citā vietā ( 33 ). Pamatojot šo apsvērumu, Tiesa precizēja, ka šāda interpretācija nozīmētu, ka kompetentās tiesas noteikšana tiek padarīta atkarīga no nenoteiktiem apstākļiem, piemēram, vietas, kurā ir cietušā “mantisko attiecību centrs”, un tātad tā būtu pretrunā Savienībā dzīvojošo un nodibināto personu tiesiskās aizsardzības pastiprināšanai ( 34 ).

65.

Visbeidzot, nesen, un šoreiz lemjot par Briseles I regulas 5. panta 3. punkta interpretāciju, Tiesa lietā, kurā taisīts spriedums Zuid‑Chemie (C‑189/08, EU:C:2009:475), attiecībā uz lietu starp minerālmēslu ražošanas uzņēmumu un uzņēmumu, kurš piegādāja šo minerālmēslu ražošanai nepieciešamās izejvielas, par piesārņota produkta piegādi ir atzinusi, ka vārdi “vieta, kurā izdarīta neatļautā darbība” nozīmē vietu, kurā radies sākotnējais kaitējums, produktu parastā veidā izmantojot mērķim, kam tas ir paredzēts.

66.

Manuprāt, tādējādi judikatūrai, ko Tiesa sniegusi saistībā ar Briseles konvencijas 5. panta 3. punkta interpretāciju un Briseles I regulas interpretāciju, ir nozīme. Vēl vairāk tādēļ, ka – atbilstoši tam, ko Komisija un Portugāles valdība ir ļoti pareizi uzsvērušas, – jēdziens “vieta, kurā izdarīta neatļautā darbība” (kas minēts Briseles konvencijas 5. panta 3. punktā un Briseles I regulas 5. panta 3. punktā), kas nozīmē ne tikai cēloniskā notikuma vietu, bet arī vietu, kur radies kaitējums, ir plašāks par jēdzienu “valsts, kurā radies kaitējums” (kas minēts Romas II regulas 4. panta 1. punktā).

67.

No šīs judikatūras izriet, ka kaitējums, kas dzīvesvietas valstī nodarīts personas, kura gājusi bojā ceļu satiksmes negadījumā, kas noticis valstī, kuras tiesā ir ierosināta lieta, tuviniekiem, ir jākvalificē kā negadījuma tiešā cietušā, kam sākotnēji nodarīts kaitējums, “netiešās sekas”.

68.

Turklāt, kā esmu minējis iepriekš, šķiet, ka nošķīrums, kāds radīts starp notikumu, kas radījis kaitējumu, un pašu kaitējumu, labāk atbilst vēlmei dot priekšroku objektīvai pieejai attiecībā uz atbildību, nevis gribai paplašināt šajā tiesību normā minētā kaitējuma būtību.

69.

Visbeidzot jāpiemin, ka Romas II regulas preambulas 17. apsvērumā ir precizēts, ka “personiska aizskāruma [miesas bojājumu] gadījumos vai gadījumos, kad kaitējums radies mantai, valstij, kurā radies kaitējums, vajadzētu būt valstij, kurā attiecīgi nodarīts personiskais aizskārums vai radies kaitējums mantai”.

70.

Tādēļ šķiet, ka, nosakot prasībai atlīdzināt kaitējumu piemērojamās tiesības, nozīme ir vienīgi vietai, kurā radies tiešais kaitējums, neatkarīgi no kvalifikācijas, kas valstu tiesībās sniegta attiecībā uz minētā kaitējuma būtību vai tā atlīdzināmību.

71.

Visbeidzot tādēļ es vēlos norādīt, ka noteikti labāk dodu priekšroku pieejai, ko šajā ziņā ierosinājusi Komisija, un tam ir vairāki iemesli.

72.

Pirmām kārtām, ņemot vērā Romas II regulas unificējošo raksturu, ir jāsniedz jēdziena “valsts, kurā radies kaitējums” autonoma un objektīva interpretācija.

73.

Kā esmu iepriekš minējis, dalībvalstu tiesībām ir raksturīgas ievērojamas atšķirības attiecībā uz personas ģimenes locekļiem nodarītā kaitējuma būtību un apmēru. Ja vajadzētu uzskatīt, ka Romas II regulas 4. panta 1. punktā minētais kaitējums līdzās kaitējumam, kas tieši nodarīts mirušajai personai, patiesībā nozīmē visu kaitējumu, par ko tiek uzskatīts, ka tas jure proprio nodarīts minētās personas tiesīgajām personām, tad būtu jābaidās, ka tiesā konstatējamais fakts atkarībā no attiecīgās personas pastāvīgās dzīvesvietas iedalās vairākās attiecībās, kurām ir piemērojami atšķirīgi tiesību akti. Var tikt uzskatīts, ka, ierobežojot piesaistes faktorus, kas tiek ņemti vērā atbilstoši vispārējam noteikumam, kas paredzēts Romas II regulas 4. panta 1. punktā (skat. šo secinājumu 25. un 26. punktu), likumdevējs arī ir mēģinājis ierobežot to tiesību aktu skaitu, kuri katrai situācijai var tikt piemēroti.

74.

Šajā saistībā interpretācija, saskaņā ar kuru paredzētais vispārējais noteikums, atbilstoši kuram frāze “valsts, kurā radies kaitējums”, kas ietverta Romas II regulas 4. panta 1. punktā, tiek saprasta kā tiešā kaitējuma rašanās vieta, šajā gadījumā – nāvējošās sadursmes vieta, [nosakot to] vienkārši un objektīvi, ja visam norādītajam kaitējumam patiesībā ir viens avots. Kā iesniedzējtiesa pati ir minējusi, tiesību aktu piemērošana pēc vietas, kurā noticis negadījums, konkrēti neļauj faktu, kas tiek izvērtēts tiesā, sadalīt dažādās daļās, uz kurām attiektos citi tiesību akti, atkarībā no personu, kuras atzītas par cietušajiem, dzīvesvietas tiesību aktiem.

75.

Otrām kārtām, man šķiet, ka šis vērtējums pilnībā atbilst paredzamībai, kādu mēģināts panākt, izstrādājot Romas II regulu. Vairumā gadījumu persona, kura tiek saukta pie atbildības, spēj paredzēt savas rīcības vai personu, par kurām tai jāatbild, rīcības sekas citās valstīs. Tāpat cietušais principā ir brīdināts par tiesību aktiem, kādi attiecas uz viņu vai viņa mantu. Citiem vārdiem sakot, gan persona, kas tiek saukta pie atbildības, gan cietušais ir brīdināti un ir iepazinušies ar tiesību normām – konkrēti, apdrošināšanas jomā –, kuras tiek piemērotas saistībā ar tiesību aktiem, kas piemērojami valstī vai valstīs, kur iespējami radies kaitējums ( 35 ).

76.

Trešām kārtām, vispārējam noteikumam par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu Romas II regulā atšķirībā no citiem noteikumiem ( 36 ) ir raksturīga neitralitāte. Par piemēru ņemot mantisko kaitējumu, kas nodarīts personas, kura gājusi bojā satiksmes negadījumā, tiesīgajām personām, var uzskatīt, ka tiesību aktu neitralitāte ir apdraudēta, ja par šī kaitējuma vietu vienmēr tiek noteikta cietušā dzīvesvieta.

77.

Ceturtām kārtām, šāda interpretācija, manuprāt, atbilst arī otrai domai, kura ir pamatā piesaistēm starptautiskajās privāttiesībās, proti, domai par tuvumu, kuras mērķis ir, cik vien iespējams, piesaistīt situāciju tās valsts tiesību aktiem, ar kuru šai situācijai ir visciešākā saikne. Ja negadījuma vieta nenoliedzami ir saistīta ar pārējiem atbildības elementiem, tad netiešā cietušā dzīvesvieta ar to ne vienmēr ir saistīta ( 37 ).

78.

Ņemot par piemēru pamatlietu, ir jānorāda, ka pret apdrošināšanas sabiedrību Allianz kā pret sabiedrību, kuru izraudzījies Ceļu satiksmes negadījumos cietušo garantijas fonds, ir kļuvis iespējams celt prasību tiesā atbilstoši Itālijas tiesībām tieši tāpēc, ka transportlīdzeklis, kas izraisījis nāvējošo sadursmi, nav identificēts ( 38 ).

79.

Visbeidzot jāuzsver, ka ar Romas II regulu ir ieviesti koriģēšanas mehānismi, kuri vairākos veidos ļauj izvairīties no noteikuma par kaitējuma rašanās vietu acīmredzamā neelastīguma.

80.

Vispirms lex locus damni piemērošana ir jāatmet gadījumos, ja atbildīgā persona un kaitējumā cietušais pastāvīgi dzīvo vienā valstī. Šādā gadījumā ir jāpiemēro minētās valsts tiesību akti. Šī atkāpe, kuras mērķis ir atzīt par pārākiem tās valsts tiesību aktus, kurai attiecīgā situācija ir tuvāka, novērš tīri negaidītas piesaistes situācijas, un tā ir ļoti lietderīga, piemēram, saistībā ar satiksmes negadījumiem. Lai ilustrētu šo domu, varētu ņemt piemēru par sadursmi starp diviem Vācijā reģistrētiem transportlīdzekļiem, kuru vadītāji abi dzīvo Vācijā, kura notikusi Dānijā, saduroties ar ikdienas maršruta transportlīdzekli preču pārvadāšanai. Šajā gadījumā lex locus damni piemērošana varētu tikt atmesta par labu Vācijas tiesību aktiem.

81.

Tāpat noteikums, kas paredzēts Romas II regulas 4. panta 1. punktā, var tikt atmests atbilstoši minētās regulas 4. panta 3. punktam, ja tādējādi tiek sasniegts neloģisks iznākums par labu tiesību aktiem tajā valstī, ar kuru attiecīgajai situācijai acīmredzami ir visciešākā saikne. Šī atmešanas klauzula ļauj, piemēram, gadījumā, ja atbildīgajai personai un personai, kurai nodarīts kaitējums, nav pastāvīgās dzīvesvietas vienā valstī, piemērot tiesību aktus tajā valstī, kas tiek uzskatīta par apstrīdētās situācijas epicentru ( 39 ). Tādējādi šādas klauzulas lietderībai vajadzētu pilnībā balstīties uz gadījumiem, kuros, piemēram, ir konstatēts, ka atšķirībā no pamatlietā aplūkotās situācijas negadījuma tiešā cietušā dzīvesvieta, par iespējamās negadījumu atbildīgās personas dzīvesvieta vai jebkādi citi apstākļi, kas saistīti ar šī negadījuma notikumu, nav saistītas ar valsti, kurā minētais negadījums noticis, un tiem neapstrīdami ir saikne ar citu valsti.

82.

Visbeidzot, lai arī gadījumā, ja lielākā vai mazākā mērā tieši cietušās personas pastāvīgi dzīvo citā valstī, nevis valstī, kurā noticis negadījums, lex loci damni piemērošana konkrētajos apstākļos var tikt uzskatīta par nelabvēlīgu, Romas II regulas preambulas 33. apsvērumā lietu izskatošā tiesa tiek aicināta par nodarītajiem miesas bojājumiem veicamā atlīdzinājuma apjoma noteikšanā ņemt vērā “visus konkrētā cietušā attiecīgos faktiskos apstākļus, tostarp jo īpaši faktiskos zaudējumus un medicīniskās aprūpes izmaksas”. Tādējādi tiesa ir aicināta, it īpaši izvērtējot kaitējumu, kas nodarīts personām, kuras nedzīvo valstī, kurā ir nāvējošā negadījuma vieta, cik vien iespējams, ņemt vērā dzīves līmeņa atšķirības, kā arī faktiskās izmaksas, kas minētajiem cietušajiem radušās vai ko tie uzņēmušies savā dzīvesvietas valstī.

83.

Kā izriet no atbildes uz otro jautājumu, tā kā kaitējums, kas nodarīts negadījumā cietušā tuviniekiem, ir negadījuma netiešas sekas, vietai, kurā šis kaitējums rodas, nav nekādas nozīmes, nosakot piemērojamos tiesību aktus. Vietas, kurā radies kaitējums, jēdziens, turpinot to, kas noteikts judikatūrā par Briseles konvenciju un Briseles I regulu, ir jāsaprot kā vieta, kurā iestājies notikums, šajā gadījumā – ceļu satiksmes negadījums –, kas tieši radījis kaitīgās sekas personai, kura no tā cietusi tieši.

84.

Katrā ziņā uzskatu, ka jēdziens “valsts, kurā radies kaitējums” šīs lietas īpašajos apstākļos ir jāsaprot kā vieta, kurā noticis ceļu satiksmes negadījums. Šis jēdziens nevar tikt saprasts tādējādi, ka tas ietvertu vietas, kurās paša negadījuma fakta dēļ radies cits kaitējums – vai tas būtu negadījuma tiešajam cietušajam vai trešajām personām, kas ir minētā cietušā tuvinieki. Norādītā kaitējuma mantiskais vai nemantiskais raksturs šajā ziņā ir mazsvarīgs.

85.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu uz Triestes tiesas uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām (“Roma II”), 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kaitējums, kas dzīvesvietas valstī nodarīts personas – kura gājusi bojā ceļu satiksmes negadījumā, kas noticis valstī, kuras tiesā ir ierosināta lieta, – tuviem radiniekiem, ir jākvalificē kā “netiešās sekas” šīs tiesību normas izpratnē. Tādējādi tajā pašā tiesību normā minētais jēdziens “valsts, kurā radies kaitējums” attiecībā uz ceļu satiksmes negadījumu ir jāinterpretē kā norāde uz vietu, kurā kaitējumu izraisījušais notikums, proti, ceļu satiksmes negadījums, ir tieši radījis kaitīgās sekas personai, kas no tā cietusi tieši.