—

Cimade vārdā – P. Peugeot, tās prezidents, un P. Spinosi, advokāts,

—

Groupe d’information et de soutien des immigrés (GISTI) vārdā – P. Peugeot un C. Pouly, advokāts,

—

Francijas valdības vārdā – G. de Bergues un J.-S. Pilczer, kā arī B. Beaupère-Manokha, pārstāvji,

—

Čehijas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – M. Michelogiannaki un L. Kotroni, pārstāves,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz C. Gerardis, avvocato dello Stato,

—

Polijas valdības vārdā – M. Szpunar, pārstāvis,

—

Šveices valdības vārdā – J. de Watteville, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande, pārstāve,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/9/EK, ar ko nosaka obligātos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs (OV L 31, 18. lpp.), it īpaši – par tās piemērošanas jomu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Cimade un Groupe d’information et de soutien des immigrés (GISTI) pret Ministre de l’Intérieur, de l’Outre-mer, des Collectivités territoriales et de l’Immigration [iekšlietu, aizjūras teritoriju, vietējo un reģionālo iestāžu un imigrācijas ministru] par 2009. gada 3. novembra starpministriju apkārtrakstu par pagaidu gaidīšanas pabalstu (turpmāk tekstā – “2009. gada 3. novembra apkārtraksts”).

3

Direktīvas 2003/9 preambulas piektais, septītais un astotais apsvērums ir šādi:

[..]

4

Minētās direktīvas 1. pantā ir paredzēts, ka tās “mērķis ir noteikt minimālos standartus patvēruma meklētāju uzņemšanai dalībvalstīs”.

5

Tās pašas direktīvas 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir paredzēts:

“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..].”

6

Direktīvas 2003/9 3. panta ar nosaukumu “Darbības joma” 1. punktā ir paredzēts:

“Šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kas iesnieguši patvēruma pieteikumu pie dalībvalsts robežas vai tās teritorijā, kamēr viņiem atļauts uzturēties dalībvalsts teritorijā kā patvēruma meklētājiem, kā arī uz viņu ģimenes locekļiem, ja uz viņiem attiecināms šāds patvēruma pieteikums saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.”

7

Direktīvas 2003/9 13. panta ar nosaukumu “Vispārīgie uzņemšanas materiālie nosacījumi un veselības aprūpe” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem, ja viņi iesniedz patvēruma pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi.”

8

Šīs pašas direktīvas 16. pantā ar nosaukumu “Uzņemšanas nosacījumu pasliktināšana vai atteikšana” ir norādīts:

“1.   Dalībvalstis var pasliktināt vai atteikt uzņemšanas nosacījumus šādos gadījumos:

Kad pieteikuma iesniedzējs atrasts vai pats brīvprātīgi piesakās kompetentajai iestādei, pieņem attiecīgi pamatotu lēmumu par dažu vai visu uzņemšanas nosacījumu atjaunošanu, ņemot vērā pazušanas iemeslus;

[..]

2.   Dalībvalstis var atteikt nosacījumu ievērošanu gadījumos, ja patvēruma meklētājs nav pierādījis, ka patvēruma pieteikums iesniegts praktiski iespējami īsākajā laikā pēc ierašanās minētajā dalībvalstī.

[..]

5.   Dalībvalstis nodrošina, lai uzņemšanas materiālos nosacījumus nepasliktina vai neatteic līdz negatīva lēmuma pieņemšanai.”

9

Padomes 2003. gada 18. februāra Regulas (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 50, 1. lpp.), 1. pantā ir paredzēts:

“Šajā regulā ir paredzēti kritēriji un mehānismi, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kurš iesniegts kādā no dalībvalstīm.”

10

Šīs pašas regulas 2. pantā ir ietvertas jēdzienu “patvēruma pieteikums”“pieteikuma iesniedzējs” vai “patvēruma meklētājs” definīcijas, kas pēc satura būtībā ir tādas pašas kā Direktīvā 2003/9 ietvertās šo pašu jēdzienu definīcijas. Turklāt 2. pantā ir definēti šādi jēdzieni:

[..]

[..].”

11

Regulas Nr. 343/2003 3. panta, kas ietverts tās II nodaļā, kuras nosaukums ir “Vispārīgi principi”, 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis izskata visus patvēruma pieteikumus, ko kādai no šīm valstīm pie robežas vai to teritorijā iesniedz trešo valstu pilsoņi. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.”

12

Saskaņā ar minētās regulas 4. panta, kas arī ir ietverts tās II nodaļā, noteikumiem:

“1.   Process, kurā nosaka saskaņā ar šo regulu atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts patvēruma pieteikums.

2.   Patvēruma pieteikumu uzskata par iesniegtu, ja attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir saņēmušas patvēruma meklētāja iesniegtu veidlapu vai attiecīgo iestāžu sagatavotu ziņojumu. Ja pieteikumu neiesniedz rakstiski, laikposms no nodoma paziņošanas līdz ziņojuma iesniegšanai ir cik vien iespējams īss.

[..]

4.   Ja patvēruma pieteikumu dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir iesniedzis patvēruma meklētājs, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tad atbildīgo dalībvalsti nosaka tā dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzējs. Dalībvalsts, kas saņēmusi pieteikumu, nekavējoties informē dalībvalsti, kuras teritorijā atrodas pieteikuma iesniedzējs, un šīs regulas piemērošanas nolūkā to uzskata par dalībvalsti, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums.

Pieteikuma iesniedzēju rakstiski informē par šo pieteikuma pārsūtīšanu un tās datumu.

5.   Patvēruma meklētāju, kas atrodas citā dalībvalstī un tur iesniedz patvēruma pieteikumu pēc sava pieteikuma atsaukšanas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras laikā, saskaņā ar 20. pantā izklāstītajiem nosacījumiem uzņem atpakaļ dalībvalsts, kurā iesniegts minētais patvēruma pieteikums, lai pabeigtu procedūru dalībvalsts noteikšanai, kas atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

Šī saistība izbeidzas, ja patvēruma meklētājs pa to laiku ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem vai arī kādā dalībvalstī ir saņēmis uzturēšanās atļauju.”

13

Regulas Nr. 343/2003 V nodaļā ir paredzēti sīki noteikumi par patvēruma meklētāja uzņemšanu un atpakaļuzņemšanu. Šīs regulas 16. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstij, kas saskaņā ar šo regulu ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, ir pienākums:

2.   Ja dalībvalsts izdod patvēruma meklētājam uzturēšanās atļauju, tad minētā dalībvalsts pārņem 1. punktā noteiktās saistības.

3.   Šā panta 1. punktā noteiktās saistības izbeidzas, ja trešās valsts pilsonis ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, ja vien attiecīgajam trešās valsts pilsonim nav derīgas uzturēšanās atļaujas, ko izdevusi atbildīgā dalībvalsts.

4.   Šā panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā noteiktās saistības izbeidzas, ja dalībvalsts, kas atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pēc pieteikuma atsaukšanas vai noraidīšanas ir pieņēmusi un faktiski ieviesusi noteikumus, kas vajadzīgi, lai trešās valsts pilsonis varētu doties uz savu izcelsmes valsti vai kādu citu valsti, uz kuru viņš var likumīgi ceļot.”

14

Minētās regulas 17. pantā ir paredzētas procedūras, kas jāpiemēro, lai vērstos pie citas dalībvalsts ar pieprasījumu uzņemt patvēruma meklētāju. Šī panta 1. un 2. punkts ir šādi:

“1.   Ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka par šā pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga cita dalībvalsts, tā iespējami īsā laikā un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no pieteikuma iesniegšanas dienas 4. panta 2. punkta nozīmē var vērsties pie šīs otras dalībvalsts ar pieprasījumu uzņemt attiecīgo patvēruma meklētāju.

Ja pieprasījums uzņemt patvēruma meklētāju nav iesniegts trīs mēnešu laikposmā, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai ir iesniegts pieteikums.

2.   Pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts var lūgt steidzamu atbildi gadījumos, ja patvēruma pieteikums ir iesniegts pēc ieceļošanas vai palikšanas atļaujas atteikuma, pēc apcietināšanas sakarā ar nelikumīgu uzturēšanos vai pēc izraidīšanas rīkojuma nodošanas vai izpildes, un/vai gadījumā, ja patvēruma meklētājs ir aizturēts.

Pieprasījumā norāda iemeslus, kas pamato atbildes steidzamību, un paredzamo atbildes saņemšanas termiņu. Šis termiņš ir vismaz viena nedēļa.”

15

Saskaņā ar šīs pašas regulas 18. panta noteikumiem:

“1.   Dalībvalsts, kas saņem pieprasījumu, veic vajadzīgās pārbaudes un paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par patvēruma meklētāja uzņemšanu divos mēnešos no pieprasījuma saņemšanas dienas.

[..]

6.   Ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts saskaņā ar 17. panta 2. punkta noteikumiem ir lūgusi ievērot jautājuma steidzamību, dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, veic visus vajadzīgos pasākumus, lai iekļautos noteiktajā termiņā.

Izņēmuma gadījumos, ja iespējams pierādīt, ka pieprasījuma, kas attiecas uz patvēruma meklētāja uzņemšanu, izskatīšana ir īpaši sarežģīta, dalībvalsts, kura saņēmusi pieprasījumu, var sniegt atbildi pēc noteiktā termiņa, taču jebkurā gadījumā viena mēneša laikā. Šādos gadījumos dalībvalstij, kas saņēmusi pieprasījumu, jāpaziņo pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij lēmums par atbildes sniegšanu pēc sākotnēji noteiktā termiņa.

7.   Atbildes nesniegšana 1. punktā minētajā divu mēnešu termiņā un 6. punktā minētajā viena mēneša termiņā ir pielīdzināma pieprasījuma akceptam un ietver pienākumu uzņemt attiecīgo personu, tai skaitā veikt atbilstošus pasākumus saistībā ar viņa ierašanos.”

16

Regulas Nr. 343/2003 19. pants, kurā noteikti patvēruma meklētāja pārsūtīšanas termiņi, ir šāds:

“1.   Ja dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, akceptē, ka tai jāuzņem patvēruma meklētājs, tad dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, paziņo patvēruma meklētājam par lēmumu neizskatīt viņa pieteikumu un par pienākumu pārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti.

2.   Šā panta 1. punktā norādītajā lēmumā izklāsta tā pamatojumu. Tajā ietver sīkākas ziņas par pārsūtīšanas termiņu un, vajadzības gadījumā, norāda vietu, kur patvēruma meklētājam jāierodas, kā arī ierašanās datumu, ja viņš dodas uz atbildīgo dalībvalsti patstāvīgi. Šis lēmums var būt pārsūdzams vai pārskatāms. Šā lēmuma pārsūdzēšana vai pārskatīšana neaptur pārsūtīšanas izpildi, ja vien tiesa vai kompetentās iestādes katrā atsevišķā gadījumā nenolemj citādi un ja to pieļauj attiecīgās valsts tiesību akti.

3.   Patvēruma meklētāja pārsūtīšanu no dalībvalsts, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pirmās minētās dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā un vēlākais sešus mēnešus no dienas, kad akceptēts pieprasījums par uzņemšanu, vai no dienas, kad pieņemts lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu.

[..]

4.   Ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīga ir dalībvalsts, kurā iesniegts patvēruma pieteikums. Šo termiņu var pagarināt ilgākais līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt patvēruma meklētāja ieslodzījuma dēļ, vai ilgākais līdz astoņpadsmit mēnešiem patvēruma meklētāja bēgšanas gadījumā.

[..]”

17

Noteikumi attiecībā uz patvēruma meklētāja atpakaļuzņemšanu ir iekļauti minētās regulas 20. pantā, kurā paredzēti norādījumi, kam ir jābūt ietvertam pieprasījumā par patvēruma meklētāja atpakaļuzņemšanu, nosacījumi, saskaņā ar kuriem uz to ir jāsniedz atbilde, atbildes sniegšanas termiņš un noteikumi, saskaņā ar kuriem ir jānotiek patvēruma meklētāja pārsūtīšanai.

18

Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīvas 2005/85/EK par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV L 326, 13. lpp.), preambulas 29. apsvērums ir šāds:

“Šī direktīva neattiecas uz procedūrām, ko reglamentē Regula [..] Nr. 343/2003 [..].”

19

Minētās regulas 2. pantā ir definēti jēdzieni “patvēruma pieteikums” un “pieteikuma iesniedzējs” vai “patvēruma meklētājs”, kuru saturs būtībā atbilst Direktīvā 2003/9 un Regulā Nr. 343/2003 iekļauto šo pašu jēdzienu saturam. Šajā 2. panta k) punktā turklāt ir definēti šādi jēdzieni:

““palikt dalībvalstī” nozīmē palikt teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonu, kurā patvēruma meklētājs ir iesniedzis pieteikumu vai kurā šis pieteikums tiek izvērtēts.”

20

Direktīvas 2005/85 II nodaļā ar nosaukumu “Pamatprincipi un garantijas” ietvertā 7. panta ar nosaukumu “Tiesības palikt dalībvalstī pieteikuma izvērtēšanas kavēšanās gadījumā” 1. punktā ir paredzēts:

“Patvēruma meklētājiem atļauj palikt dalībvalstī vienīgi procedūras nolūkā, kamēr atbildīgā iestāde ir pieņēmusi lēmumu saskaņā ar procedūrām pirmajā instancē, kas noteiktas III nodaļā. Šīs tiesības palikt nerada tiesības uz uzturēšanās atļauju.”

21

Šīs pašas direktīvas 35. pantā ir paredzēts:

“1.   Dalībvalstis var nodrošināt procedūras saskaņā ar pamatprincipiem un garantijām, kas minētas II nodaļā, lai pieņemtu lēmumu dalībvalsts robežas vai tranzīta zonā par pieteikumiem, kas iesniegti šādās vietās.

2.   Tomēr, ja nepastāv tādas procedūras, kā minēts 1. punktā, dalībvalstis saskaņā ar šā panta noteikumiem un normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā 2005. gada 1. decembrī, var saglabāt procedūras, kas atkāpjas no II nodaļā izklāstītajiem pamatprincipiem un garantijām, lai izlemtu robežu vai tranzīta zonās par atļauju ieceļot to teritorijā patvēruma meklētājiem, kas ir ieradušies un iesnieguši pieteikumu šādās vietās.

3.   Procedūras, kas minētas 2. [punktā], nodrošina, ka attiecīgās personas:

[..].”

22

Komisijas 2003. gada 2. septembra Regulas (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 (OV L 222, 3. lpp.), 8. pantā ar nosaukumu “Sadarbība pārsūtīšanā” ir paredzēts:

“1.   Atbildīgās dalībvalsts pienākums ir patvēruma meklētāja pārsūtīšanu veikt iespējami ātri un nodrošināt, lai tā ceļā nerastos nekādi šķēršļi. Šī dalībvalsts vajadzības gadījumā nosaka vietu savā teritorijā, uz kuru patvēruma meklētājs tiks pārsūtīts vai nodots kompetentām iestādēm, ņemot vērā ģeogrāfiskos ierobežojumus un pārsūtīšanu veicējā dalībvalstī izmantojamos transporta veidus. Nekādā gadījumā nedrīkst noteikt prasību par to, ka eskorts pavada patvēruma meklētāju tālāk par izmantotā starptautiskās satiksmes transportlīdzekļa pienākšanas punktu, vai arī prasību par to, ka dalībvalsts, kas veic pārsūtīšanu, apmaksā transporta izdevumus, kas rodas, ceļojot tālāk par šo punktu.

2.   Dalībvalsts, kura organizē pārsūtīšanu, sagatavo transportu patvēruma meklētājam un tā pavadītājam un saziņā ar atbildīgo dalībvalsti pieņem lēmumu par ierašanās laiku un vajadzības gadījumā arī par nodošanas kārtību kompetentajām iestādēm. Atbildīgā dalībvalsts var pieprasīt, ka tā tiek savlaicīgi brīdināta vismaz trīs darba dienas iepriekš.”

23

Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. maija Lēmuma Nr. 573/2007/EK, ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Bēgļu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 2004/904/EK (OV L 144, 1. lpp.), preambulas 13. apsvērums ir šāds:

“Šis lēmums ir paredzēts kā daļa no vienotas sistēmas, kura ietver arī Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 574/2007/EK (2007. gada 23. maijs), ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Ārējo robežu fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”, Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 575/2007/EK (2007. gada 23. maijs), ar ko laikposmam no 2008. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Atgriešanās fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība”, un Padomes Lēmumu 2007/…/EK (… gada …), ar ko laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam izveido Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” un kura mērķis ir risināt jautājumu par atbildības taisnīgu sadalījumu starp dalībvalstīm attiecībā uz finanšu slogu, ko rada Eiropas Savienības ārējo robežu integrētas pārvaldības ieviešana un kopējas patvēruma un imigrācijas politikas īstenošana, kā tās izstrādātas saskaņā ar Līguma trešās daļas IV sadaļu.”

24

Lēmuma Nr. 573/2007 2. pantā ar nosaukumu “Fonda vispārīgais mērķis” ir paredzēts:

“1.   Fonda vispārīgais mērķis ir, līdzfinansējot šajā lēmumā paredzētās darbības un ņemot vērā Kopienas tiesību aktus šajā jomā, atbalstīt un veicināt dalībvalstu pūliņus, uzņemot bēgļus un pārvietotās personas un risinot jautājumus saistībā ar šādas uzņemšanas sekām.

2.   Pēc dalībvalstu vai Komisijas ierosinājuma Fonds sniedz ieguldījumu tehniskās palīdzības finansēšanā.”

25

Minētā lēmuma 3. panta ar nosaukumu “Atbilstīgās darbības dalībvalstīs” 1. punktā ir noteikts:

“Fonds atbalsta dalībvalstu darbības, kas attiecas uz vienu vai vairākām šādām jomām:

[..].”

26

Saskaņā ar Ārvalstnieku ieceļošanas, uzturēšanās un patvēruma kodeksa (turpmāk tekstā – “Ceseda”) L.723-1. pantu:

“[Francijas patvēruma meklētāju un bezvalstnieku aizsardzības] birojs [L’office français de protection des réfugiés et apatrides; turpmāk tekstā – “OFPRA”] lemj par tam iesniegtajiem patvēruma pieprasījumiem. Tomēr tas nav pilnvarots izskatīt pieteikumu, ko iesniegusi persona, kuras uzturēšanās iesniegums ir noraidīts, pamatojoties uz L.741-4. panta 1. punktu.

[..]”

27

Minētā kodeksa L.741-4. pantā ir noteikts:

“Ievērojot [Ženēvas konvencijas] 33. panta noteikumus, ārvalstnieka, kas prasa patvērumu, uzņemšanu Francijā var atteikt tikai tad, ja:

[..].”

28

Ceseda L.742-1. pantā ir noteikts:

“Ārvalstniekam, kurš lūdz patvērumu –, ja viņam ir atļauts uzturēties Francijā, piemērojot šīs daļas 1. nodaļas nosacījumus, – ir jāizsniedz pagaidu uzturēšanās atļauja, kas viņam ļauj iesniegt patvēruma pieteikumu [OFPRA]. [OFPRA] var vērsties tikai pēc tam, kad pieteikuma iesniedzējam ir izsniegts šis dokuments. Pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas pieteikuma iesniedzējam izsniedz jaunu pagaidu uzturēšanās atļauju. Šo dokumentu pagarina līdz brīdim, kad birojs pieņem lēmumu, un, ja prasība ir iesniegta Cour nationale du droit d’asile [Valsts tiesa patvēruma tiesību jautājumos], līdz brīdim, kad šī tiesa pieņem nolēmumu.”

29

Sociālo un ģimenes lietu kodeksa L.348-1. pantā ir noteikts, ka “ārvalstnieki, kuriem ir kāda no [Ceseda] L.742-1. pantā noteiktajām uzturēšanās atļaujām, pēc to pieprasījuma ir tiesīgi tikt izmitināti patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā”.

30

Darba kodeksa L.5423-8. pantā ir paredzēts:

“Ievērojot L.5423-9. panta noteikumus, pagaidu gaidīšanas pabalstu [turpmāk tekstā – “ATA”] var saņemt:

[..].”

31

Saskaņā ar minētā kodeksa L.5423-9. panta noteikumiem:

“Tiesības uz [ATA] nav:

[..].”

32

Šī paša kodeksa L.5423-11. pants ir šāds:

“[ATA] tiek maksāts katru mēnesi ar pēcmaksu personām, par kuru patvēruma pieteikumiem nav pieņemts galīgais lēmums.

Pabalsta izmaksa tiek pārtraukta mēnesi pēc tā mēneša, kurā tiek paziņots par galīgā lēmuma pieņemšanu attiecībā uz minēto pieteikumu.”

33

2009. gada 3. novembra apkārtraksta par ATA pabalstiem pirmajā daļā tostarp ir noteikts:

Saskaņā ar [Direktīvas 2003/9 noteikumiem] ATA ir iztikas pabalsts, kas tiek maksāts patvēruma meklētājiem visā viņu pieteikuma izskatīšanas laikā, ja viņi atbilst tālāk minētajiem nosacījumiem.

Ievērojot I.2. punktā noteiktos izņēmumus un ja persona atbilst finanšu resursu nosacījumam, ATA var saņemt ārvalstnieks:

[..]

[..]

[..]

Patvēruma meklētājiem nevar piešķirt ATA, ja uzturēšanās atļaujas piešķiršana viņiem ir atteikta saskaņā ar Ceseda L.741-4. panta 1., 3. un 4. punktā paredzētajiem noteikumiem. Proti:

[..].”

34

2010. gada 26. janvārīCIMADE un GISTI iesniedza Conseil d’État [Valsts padome] lūgumu atcelt 2009. gada 3. novembra apkārtrakstu. Tās apgalvoja, ka šis apkārtraksts ir pretrunā Direktīvas 2003/9 mērķiem, ciktāl ATA saņemšana tiek liegta patvēruma meklētājiem gadījumā, ja, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, Francijas Republika pieprasa citai dalībvalstij, kuru tā uzskata par atbildīgu izskatīt šo pieteikumu, uzņemt vai atpakaļuzņemt ieinteresētās personas.

35

Tā kā, lai atbildētu uz šo pamatu, ir nepieciešama attiecīgo Savienības tiesību normu interpretācija, Conseil d’État nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai dalībvalstij, kura pie savas robežas vai savā teritorijā izskata patvēruma pieteikumu, ir pienākums nodrošināt Direktīvā 2003/9 noteiktos minimālos uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājiem, pat tādam patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru tā, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, citai dalībvalstij kā dalībvalstij, kura ir atbildīga par šī patvēruma pieteikuma izvērtēšanu, ir nolēmusi pieprasīt uzņemt vai atpakaļuzņemt attiecīgo personu.

37

Šajā saistībā vispirms ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/9 piemērošanas joma ir definēta tās 3. pantā, saskaņā ar kuru tā attiecas uz visiem trešo valstu pilsoņiem un bezvalstniekiem, kuri ir iesnieguši patvēruma pieteikumu pie dalībvalsts robežas vai tās teritorijā, kamēr viņiem atļauts uzturēties [dalībvalsts] teritorijā kā patvēruma meklētājiem.

38

Tādējādi pirmais nosacījums, kuram ir jābūt izpildītam, lai varētu tikt piemērota Direktīva 2003/9, ir tāds, ka patvēruma pieteikumam ir jābūt iesniegtam pie dalībvalsts robežas vai tās teritorijā. Saistībā ar to šīs direktīvas 2. panta b) punktā ir noteikts, ka “patvēruma pieteikums”“ir pieteikums, kuru iesniedzis trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks un kuru saskaņā ar Ženēvas konvenciju var saprast kā prasību dalībvalstij pēc starptautiskas aizsardzības”, un ka “jebkurš starptautiskas aizsardzības pieteikums ir uzskatāms par patvēruma pieteikumu, ja vien trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks nav nepārprotami prasījis cita veida aizsardzību, kuras pieteikumu var iesniegt atsevišķi”. Regulas Nr. 343/2003 2. panta c) punktā ietvertā patvēruma pieteikuma jēdziena definīcija būtībā ir identiska iepriekš minētajai.

39

Attiecībā uz to, cik ilgu laiku patvēruma pieteikuma iesniedzējiem ir jānodrošina materiālie uzņemšanas nosacījumi, kas ietver mājokli, pārtiku, apģērbu un dienasnaudu, Direktīvas 2003/9 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka šis laiks sākas brīdī, kad patvēruma meklētājs iesniedz patvēruma pieteikumu.

40

Turklāt no Direktīvas 2003/9 2. un 3. panta izriet, ka tajā ir paredzēta tikai viena patvēruma meklētāju kategorija, kas ietver visus trešo valstu pilsoņus un bezvalstniekus, kuri iesnieguši patvēruma pieteikumu. Šajā direktīvā nav ietverts neviens noteikums, kas ļautu domāt, ka patvēruma iesniegumu var uzskatīt par iesniegtu tikai tad, ja tas ir iesniegts tās dalībvalsts iestādēm, kura ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu.

41

Šādu interpretāciju apstiprina arī Regulas Nr. 343/2003 4. panta 1. punkts, saskaņā ar kuru process, kurā nosaka saskaņā ar šo pašu regulu atbildīgo dalībvalsti, sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi tiek iesniegts patvēruma pieteikums. Šis noteikums noteikti nozīmē, ka patvēruma pieteikums tiek iesniegts, pirms tiek uzsākts process, kurā nosaka saskaņā ar šo regulu atbildīgo dalībvalsti.

42

Direktīvas 2003/9 noteikumi ir jāinterpretē, ņemot vērā arī tās vispārējo struktūru un mērķi, kā arī saskaņā ar šīs direktīvas preambulas piekto apsvērumu, respektējot pamattiesības un ievērojot principus, kas tostarp ir atzīti Hartā. Saskaņā ar šī apsvēruma noteikumiem direktīvā īpaši iecerēts pilnībā respektēt cilvēka cieņu un veicināt Hartas 1. un 18. panta piemērošanu.

43

Tāpēc šīs prasības neattiecas tikai uz tiem patvēruma meklētājiem, kuri atrodas atbildīgās dalībvalsts teritorijā, gaidot tās lēmumu attiecībā uz iesniegto patvēruma pieteikumu, bet arī uz patvēruma meklētājiem, kuri gaida, kad tiks noteikta dalībvalsts, kura ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu.

44

Šajā saistībā nevar pamatoti apgalvot, ka minimālie patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumi nav piemērojami arī tām personām, uz kurām attiecas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra, pamatojoties uz to, ka šī procedūra esot ātra. Proti, no Regulas Nr. 343/2003 17. un 18. panta izriet, ka parastās procedūras gadījumā no dienas, kad iesniegts patvēruma pieteikums, līdz brīdim, kad dalībvalsts paziņo lēmumu attiecībā uz pieprasījumu par patvēruma meklētāja uzņemšanu, var paiet pieci mēneši. Šim laikam ir jāpievieno laiks, kas ir nepieciešams, lai veiktu pārsūtīšanu, kuras termiņš saskaņā ar minētās regulas 19. pantu ir vēlākais sešus mēnešus no dienas, kad ir akceptēts pieprasījums par uzņemšanu.

45

Turklāt Regulā Nr. 343/2003 noteiktās procedūras iznākums atsevišķos gadījumos var būt tāds, ka patvēruma meklētājs vispār netiek pārsūtīts uz dalībvalsti, kas saņēmusi pieprasījumu, bet gan paliek tajā dalībvalstī, kurā viņš ir iesniedzis savu patvēruma pieteikumu. Šīs regulas 17.–20. pantā noteiktie termiņi attiecas tikai uz situāciju, kad dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu, piekrīt uzņemt vai atpakaļuzņemt [attiecīgo personu] vai neatbild uz pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts lūgumu. Situācijā, ja no dalībvalsts, kurai iesniegts lūgums, tiek saņemta negatīva atbilde, attiecīgajā regulējumā ir paredzēta tikai brīvprātīga samierināšanas procedūra. Šādās situācijās patvēruma meklētāja pagaidu uzturēšanās pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā var būt ļoti ilga. Minimālo uzņemšanas nosacījumu patvēruma meklētājiem nenodrošināšanu tiem patvēruma meklētājiem, uz kuriem attiecas atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūra, tādējādi nekādi neattaisno šīs procedūras ilgums.

46

Otrs nosacījums Direktīvas 2003/9 piemērošanai ir tāds, ka patvēruma meklētājiem ir jābūt atļautam uzturēties konkrētās dalībvalsts teritorijā kā patvēruma meklētājiem. Saistībā ar to Francijas valdība nevar pamatoti apgalvot, ka, tā kā Direktīvas 2005/85 preambulas 29. apsvērumā ir skaidri noteikts, ka lūgumi, kas attiecas uz Regulu Nr. 343/2003, ir izslēgti no pēdējās minētās direktīvas piemērošanas jomas, tiesības palikt dalībvalstī līdz pārbaudes procedūras beigām, kas patvēruma meklētājam piešķirtas ar tās 7. panta 1. punktu, nevar tikt piemērotas šādam pieteikuma iesniedzējam, kamēr attiecībā uz viņu ilgst procedūra, kurā tiek noteikta šajā regulā paredzētā atbildīgā dalībvalsts.

47

Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 2. panta k) punktu jēdziens “palikt dalībvalstī” ir jāsaprot kā tāds, kas nozīmē palikt ne tikai tās dalībvalsts teritorijā, ietverot dalībvalsts robežu vai tranzīta zonu, kurā patvēruma meklētāja pieteikums tiek izvērtēts, bet arī tās dalībvalsts teritorijā, kurā šis pieteikums ticis iesniegts.

48

Tādējādi ir jāsecina, ka patvēruma meklētājiem, kā tas noteikts Direktīvas 2003/9 3. panta 1. punktā, ir tiesības uzturēties ne tikai tās dalībvalsts teritorijā, kurā tiek izskatīts patvēruma pieteikums, bet arī tās dalībvalsts teritorijā, kurā šis pieteikums ir ticis iesniegts.

49

Šo interpretāciju neietekmē Direktīvas 2005/85 preambulas 29. apsvērums, kurā paredzēts tikai tas, ka ar to paredzētās procedūras, lai piešķirtu un atņemtu bēgļa statusu dalībvalstīs, ir jānošķir no procedūrām, kas reglamentētas Regulā Nr. 343/2003, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

50

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2003/9 ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij, kura izskata patvēruma pieteikumu, Direktīvā 2003/9 paredzētie minimālie patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumi ir jānodrošina arī patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru tā, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, nolemj pieprasīt uzņemt vai atpakaļuzņemt šo patvēruma meklētāju citai dalībvalstij kā dalībvalstij, kura ir atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

51

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, pirmkārt, kurā brīdī izbeidzas dalībvalsts, kura izskata patvēruma pieteikumu, pienākums nodrošināt Direktīvā 2003/9 paredzētos minimālos uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru tā, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, izlemj pieprasīt citai dalībvalstij uzņemt vai atpakaļuzņemt šo patvēruma meklētāju kā dalībvalstij, kura ir atbildīga par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, un, otrkārt, kurai dalībvalstij ir jāuzņemas finansiālā atbildība par šo minimālo nosacījumu nodrošināšanu.

52

Attiecībā uz pienākuma nodrošināt minimālos uzņemšanas nosacījumus ilgumu, pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīva 2003/9, kā tas ir minēts šī sprieduma 37. un 38. punktā, ir jāpiemēro visiem patvēruma meklētājiem, kuri pirmo reizi ir iesnieguši patvēruma pieteikumu dalībvalstī.

53

Otrkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/9 2. panta c) punktu un Regulas Nr. 343/2003 2. panta d) punktu pieteikuma iesniedzējs vai patvēruma meklētājs ir trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kurš iesniedzis patvēruma pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums. Pieteikuma iesniedzējs saglabā savu patvēruma meklētāja statusu šīs direktīvas izpratnē, līdz tiek pieņemts galīgais lēmums.

54

Treškārt, no Regulas Nr. 343/2003 17.–19. panta izriet, ka ar vienkāršu tās dalībvalsts, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums, lūgumu citai dalībvalstij uzņemt attiecīgo pieteikuma iesniedzēju netiek izbeigta prasītājas dalībvalsts īstenotā patvēruma pieteikuma izskatīšana. Pat tad, ja dalībvalsts, kurai izteikts lūgums, piekrīt veikt šo uzņemšanu, saskaņā ar minētā 19. panta 4. punktu katrā ziņā pienākums pārbaudīt patvēruma pieteikumu ir dalībvalstij, kurā tas ir iesniegts, ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā. Turklāt, kā ir minēts šī sprieduma 45. punktā, situācijā, ja no dalībvalsts, kurai iesniegts lūgums, tiek saņemta negatīva atbilde, izskatāmajos tiesību aktos ir paredzēta tikai brīvprātīga samierināšanas procedūra, un šādā situācijā nav izslēgts, ka patvēruma meklētājs paliek pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā.

55

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka ne ar dalībvalsts lēmumu lūgt citai dalībvalstij, kuru tā uzskata par atbildīgu izskatīt patvēruma pieteikumu, lai uzņemtu patvēruma meklētāju, ne ar to, ka dalībvalsts, kurai izteikts šis lūgums, to pieņem, netiek radīts galīgs lēmums Direktīvas 2003/9 izpratnē. No minētā izriet, ka tikai ar faktisku patvēruma meklētāja pārvietošanu, ko īsteno pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts, tiek izbeigta tās veiktā patvēruma pieteikuma izskatīšana, kā arī apturēts tās pienākums nodrošināt minimālos uzņemšanas nosacījumus.

56

Turklāt, ņemot vērā Direktīvas 2003/9 vispārējo struktūru un mērķi, kā arī ievērojot pamattiesības, it īpaši Hartas 1. pantā ietverto prasību, ka cilvēka cieņa ir jārespektē un jāaizsargā, kā tas ir ticis norādīts arī šī sprieduma 42.–45. punktā, nav pieļaujams, ka patvēruma meklētājam pēc patvēruma pieteikuma iesniegšanas un, pirms viņš ir ticis pārvietots uz atbildīgo dalībvalsti, tiek atņemta ar šo direktīvu paredzēto obligāto tiesību aizsardzība, kaut arī uz pagaidu laiku.

57

Tikai Direktīvas 2003/9 16. pantā minētajos gadījumos tajā paredzētie uzņemšanas nosacījumi var tikt ierobežoti vai atteikti situācijās, kad patvēruma meklētājs neievēro konkrētās dalībvalsts paredzētos uzturēšanās noteikumus.

58

No iepriekš minētā izriet, ka dalībvalstij, kura pie savas robežas vai savā teritorijā izskata patvēruma pieteikumu, pienākums nodrošināt Direktīvā 2003/9 noteiktos minimālos uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru tā, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, citai dalībvalstij kā dalībvalstij, kura ir atbildīga par šī patvēruma pieteikuma izvērtēšanu, ir nolēmusi pieprasīt uzņemt vai atpakaļuzņemt attiecīgo personu, izbeidzas tikai tad, kad dalībvalsts, kura izteikusi lūgumu, faktiski īsteno minētā pieteikuma iesniedzēja pārvietošanu.

59

Attiecībā uz jautājumu par to, kurai dalībvalstij ir jāuzņemas izmaksas par minimālo uzņemšanas nosacījumu nodrošināšanu, ir jānorāda, ka izmaksas, kuras ir saistītas ar prasībām, kas izriet no dalībvalsts nepieciešamības rīkoties atbilstoši Savienības tiesībām, parasti ir jāsedz dalībvalstij, kurai ir jāpilda šīs prasības, proti, tādā lietā, kāda ir pamattiesvedībā izskatāmā, – dalībvalstij, kurai ir jānodrošina Direktīvā 2003/9 paredzētie minimālie uzņemšanas nosacījumi, saskaņā ar iepriekšējā punktā minēto, ja vien Savienības tiesiskajā regulējumā nav paredzēts citādāk. Nepastāvot noteikumiem, kas šajā ziņā būtu pretēji Direktīvas 2003/9 noteikumiem vai arī Regulas Nr. 343/2003 noteikumiem, ir jāsecina, ka izmaksas attiecībā uz šo minimālo nosacījumu izpildi ir jāuzņemas dalībvalstij, kurai ir jāizpilda minētais pienākums.

60

Turklāt ir jānorāda, ka, lai īstenotu mērķi vienlīdzīgi sadalīt dalībvalstu starpā atbildību attiecībā uz izmaksām, kas rodas, īstenojot kopēju patvēruma un imigrācijas politiku – tā ir nepieciešamība, kas it īpaši varētu kļūt redzama spēcīgas migrācijas plūsmas laikā –, Eiropas Bēgļu fonds, kas ticis izveidots ar Lēmumu Nr. 573/2007, kā daļu no Vispārīgās programmas “Solidaritāte un migrācijas plūsmu pārvaldība” ir paredzējis, ka dalībvalstīm var tikt piedāvāta finansiāla palīdzība, tostarp attiecībā uz uzņemšanas nosacījumiem un patvēruma procedūru.

61

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalsts, kura izskata patvēruma pieteikumu, pienākums nodrošināt Direktīvā 2003/9 noteiktos minimālos uzņemšanas nosacījumus patvēruma meklētājam, attiecībā uz kuru tā, piemērojot Regulas Nr. 343/2003 noteikumus, citai dalībvalstij kā dalībvalstij, kura ir atbildīga par šī patvēruma pieteikuma izvērtēšanu, ir nolēmusi pieprasīt uzņemt vai atpakaļuzņemt šo pieteikuma iesniedzēju, izbeidzas tikai tad, kad dalībvalsts, kura izteikusi lūgumu, faktiski īsteno minētā pieteikuma iesniedzēja pārvietošanu, un izmaksas par šo minimālo nosacījumu nodrošināšanu ir jāuzņemas pēdējai minētajai dalībvalstij, kurai ir jāpilda konkrētais pienākums.

62

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: