27.3.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 80/39

—

atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra Lēmumu C(2009) 8682, galīgā redakcija (lieta COMP/38.589 — Siltuma stabilizatori), attiecībā uz alvas stabilizatoriem pilnībā vai tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju;

—

konstatēt, ka Regulas (EK) Nr. 1/2003 25. pantā noteiktais termiņš ir piemērojams tādējādi, lai nepieļautu naudas soda uzlikšanu prasītājai;

—

pakārtoti, konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot prasītājai naudas sodu EUR 10 791 000 apmērā, un vajadzības gadījumā izlīdzināt šo naudas sodu līdz līmenim, kas ir atbilstošs prasītājas iespējamā LESD 101. panta pārkāpuma, kas izdarīts pēc 1996. gada, ierobežotajam raksturam;

—

īstenot pierādījumu savākšanas pasākumu attiecībā uz Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 35. punkta piemērošanu Chemson un Baerlocher un attiecībā uz visiem apsvērumiem, kurus iesnieguši Lēmuma par alvas stabilizatoriem adresāti pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu, izvērtējot faktus attiecībā uz alvas stabilizatoriem, ciktāl tā uzskatīja, ka prasītāja piedalījās EKL 81. panta (jaunajā redakcijā — LESD 101. pants) pārkāpumā pēc 1996/1997. gada.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 (1) 25. pantu faktiem, kas attiecās uz alvas stabilizatoru tirgu, un, konkrētāk, atzīstot, ka bija jāievēro šajā pantā paredzētie termiņi. Saskaņā ar prasītājas teikto, nespēja pierādīt pārkāpumu pēc 1996/1997. gada nozīmē, ka lēmumam sodīt prasītāju ir iestājies noilgums saskaņā ar šajā pantā paredzēto noteikumu par piecu vai desmit gadu termiņu.

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija pārkāpa labas pārvaldības principu un prasītājas tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz to, ka tā veiks izmeklēšanu pēc iespējas precīzi un rūpīgi un ņems vērā pierādījumus par konkurenci. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija rīkojās, pārkāpjot tās tiesības uz aizstāvību, ciktāl Komisija nepienācīgi izvērtēja pierādījumus, kurus prasītāja iesniedza, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, un lietas dalībnieku uzklausīšanas laikā, un ka tā nedeva prasītajai atkārtotu pieeju lietas materiāliem, kas nebija konfidenciāli izmeklēšanas nolūkā.

Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija rīkojās, pārkāpjot principu par vienlīdzīgu attieksmi pret visiem uzņēmumiem likuma priekšā, ciktāl tā kļūdaini piemēroja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai (2). Turklāt prasītāja arī apgalvo, ka Komisija pārkāpa samērīguma principu, ciktāl tai uzliktais naudas sods nebija samērīgs salīdzinājumā ar citiem lēmuma par alvas stabilizatoriem adresātiem, un it īpaši ar Baerlocher.

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija ar savu rīcību izkropļoja konkurenci kopējā tirgū, pārkāpjot LESD 101. pantu, ciktāl tā kļūdaini piemēroja Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai.

Visbeidzot, prasītāja apgalvo, ka Komisija rīkojās, pārkāpjot labas pārvaldības principu, neveicot izmeklēšanu rūpīgi un termiņā, kā arī neievērojot prasītājas tiesības uz aizstāvību, neturpinot izmeklēšanu laika periodā, kad Vispārējā tiesā tika iesniegti lūgumi aizsargāt dokumentus saskaņā ar advokātu un klientu paziņojumu konfidencialitāti lietā Akzo. (3)