6.11.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 301/11

1)

Vai saskaņā ar Kopienu tiesībām (it īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu) dalībvalsts augstākajai tiesai ir uzlikts pienākums vai tai ir tiesības pēc savas ierosmes uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesā pat tad, ja lieta atrodas tādā tiesvedības stadijā, kad Konstitucionālā tiesa, neizvērtējot strīdā iesaistītās Kopienu tiesības, ir atcēlusi augstākās tiesas spriedumu, kas galvenokārt ir balstīts uz Kopienas tiesisko regulējumu vides aizsardzības jomā, un šai tiesai ir noteikusi pienākumu ievērot attiecīgās Konstitucionālās tiesas juridisko viedokli, saskaņā ar kuru ir pārkāptas tiesas procesā iesaistītās personas konstitucionālās procesuālās un materiālās tiesības, un kad attiecīgā Konstitucionālā tiesa, lemjot kā pēdējās instances tiesa, neuzskatīja par vajadzīgu Eiropas Savienības Tiesā iesniegt prejudiciālu jautājumu un provizoriski izslēdza iespēju piemērot tiesības vides jomā un nodrošināt to atbilstīgu aizsardzību pamata lietā

2)

Vai ir iespējams īstenot integrētas novēršanas pamatmērķi – kas it īpaši izriet no Padomes Direktīvas 96/61/EK (1) par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli preambulas 8., 9. un 23. apsvēruma un 1. un 15. panta un vispārīgi no Kopienu tiesībām vides jomā –, kā arī vides piesārņojuma novēršanu un samazināšanu, ļaujot arī sabiedrībai piedalīties ar mērķi sasniegt augstāku kopējo vides aizsardzības līmeni, piemērojot procedūru, ja ieinteresētajai sabiedrībai jau no pašiem integrētās novēršanas procesa pirmsākumiem nav nodrošināta pieeja visiem saistošajiem dokumentiem (Direktīvas 96/61/EK 6. pants kopā ar 15. pantu), it īpaši lēmumam par atkritumu pārstrādes poligona atrašanās vietu, un pēc tam, kad atbildētājs pirmās instances tiesā iztrūkstošo dokumentu ir pievienojis ar nosacījumu, ka par tā saturu nedrīkst informēt pārējos lietas dalībniekus, jo šis dokuments ir uzskatāms par komerciālu noslēpumu? Citiem vārdiem sakot, vai ir pamatoti uzskatīt, ka lēmums par poligona atrašanās vietu (it īpaši tā pamatojums) būtiski ietekmē argumentu, apsvērumu vai kādu citu ieteikumu izteikšanu?

3)

Vai ir izpildīti Padomes Direktīvā 85/337/EEK (2) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu paredzētie mērķi – it īpaši, ņemot vērā Kopienu tiesības vides aizsardzības jomā – un šajā gadījumā 2. pantā noteiktais nosacījums, saskaņā ar kuru, pirms tiek dota piekrišana, projektus pakļauj novērtējumam attiecībā uz to ietekmi uz vidi, ja Ministerstva životného prostredia (Vides ministrijas) 1999. gadā sākotnēji pieņemtais viedoklis, pamatojoties uz kuru iepriekšēji veiktās vides ietekmes novērtējums (EIA) procedūras noslēgšana uz vairākiem gadiem tika pagarināta, vienkārši pieņemot lēmumu un no jauna neveicot jebkādu iepriekšēju EIA? Citiem vārdiem sakot, vai saskaņā ar Padomes Direktīvu 85/337/EEK pieņemts lēmums ir spēkā uz nenoteiktu laiku?

4)

Vai Direktīvā 96/61/EK paredzētais vispārējais nosacījums (proti, kas izriet no tās preambulas un 1. un 15.a panta) – saskaņā ar kuru katra dalībvalsts nodrošina piesārņojuma novēršanu un samazināšanu, kā arī piedāvā ieinteresētai sabiedrībai iespēju apstrīdēt lēmumus saskaņā ar taisnīgu, līdzsvarotu un saprātīgā termiņā notiekošu administratīvo procesu vai tiesvedību – skatot kopā ar Direktīvas 85/337/EEK 10.a pantu un Orhūsas konvencijas 6. pantu un 9. panta 2. un 4. punktu, ir piemērojams attiecībā uz sabiedrībai paredzēto iespēju lūgt pieņemt administratīvu vai tiesas lēmumu, kuram saskaņā ar valsts tiesībām ir pagaidu raksturs (piemēram, rīkojumu par integrētā lēmuma izpildes apturēšanu), ar kuru provizoriski vai arī līdz galīgā lēmuma pēc būtības pieņemšanai var pārtraukt plānotās iekārtas īstenošanu?

5)

Vai ar [valsts] tiesas pieņemtu nolēmumu, ar kuru tiek īstenoti Direktīvā 96/61/EK vai Direktīvā 85/337/EEK, vai arī Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punktā paredzētie nosacījumi – proti, piemērojot tajos paredzētās tiesības attiecībā uz sabiedrības tiesībām uz taisnīgu aizsardzību tiesā, kas Eiropas Savienības vides aizsardzības jomā ir paredzētas LESD 191. panta 1. un 2. punktā – var tikt prettiesiski pārkāptas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas papildu protokola 1. pantā garantētās iekārtas pārvaldītāja īpašumtiesības, piemēram, tādēļ, ka tiesvedības laikā tam tiek atcelta spēkā esoša integrētā atļauja uzstādīt jaunu iekārtu?