1.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 67. un 267. panta interpretāciju. Pirmais jautājums, kuru ir uzdevusi Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija), ir par Francijas 2009. gada 10. decembra Pamatlikuma Nr. 2009-1523 par Francijas Republikas Konstitūcijas 61.-1. panta piemērošanu interpretāciju, ar kuru minētā 61.-1. panta piemērošanai ir ieviests “prioritārs jautājums par atbilstību Konstitūcijai”. Šis jaunais mehānisms ir radies, veicot konstitucionālo reformu, kura stājās spēkā 2010. gada 1. martā un ar kuru tika izveidota tiesību normu atbilstības Konstitūcijai a posteriori pārbaude. Cour de cassation lūdz Tiesai precizēt, vai LESD 267. pantam ir pretrunā 1958. gada 7. novembra Rīkojuma Nr. 58-1067 par Pamatlikumu par Conseil constitutionnel, kurš ir grozīts ar Francijas Pamatlikuma Nr. 2009-1523 (turpmāk tekstā — “Rīkojums Nr. 58-1067”), 23.-2. un 23.-5. pants, ar kuru valsts tiesām ir noteikts pienākums prioritārā kārtībā lemt par tām uzdotā jautājuma par atbilstību Konstitūcijai nodošanu Conseil constitutionnel [Konstitucionālajai padomei] tiktāl, ciktāl šis jautājums attiecas uz valsts tiesību teksta neatbilstību Francijas Republikas Konstitūcijai, jo tas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesībām.

2.

Otrais uzdotais jautājums ir par Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas, ar kuru norādītām policijas iestādēm ir atļauts pārbaudīt ikvienas personas identitāti teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar līgumslēdzējām valstīm Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā (turpmāk tekstā — “Šengenā 1990. gada 19. jūnijā parakstītā konvencija”), un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no šīs robežas, atbilstību LESD 67. pantam, kurā ir noteikts, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām.

3.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 1. lpp.), 20. pantu:

“Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām — neatkarīgi no viņu valstspiederības — nepiemēro robežpārbaudes.”

4.

Šīs regulas 21. pantā ar nosaukumu “Pārbaudes iekšzemē” ir noteikts:

“Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē:

5.

Šīs regulas 37. pantā ar nosaukumu “Procedūra, kā dalībvalstis paziņo informāciju” ir noteikts:

“[Vēlākais] līdz 2006. gada 26. oktobrim dalībvalstis paziņo Komisijai savus noteikumus, kas attiecas uz 21. panta c) un d) punktu [..].

Dalībvalstu paziņoto informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.”

6.

Piemērojot Regulas Nr. 562/2006 37. pantu, Francijas Republika attiecībā uz šīs regulas 21. panta c) punktā noteikto pienākumu par personas dokumentu esamību vai to nēsāšanu līdzi paziņoja šādu tekstu:

“Francijas tiesību aktos šis pienākums ir paredzēts L.611-1. pantā Likumā par ārvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos un tiesībām uz patvērumu (Ceseda), kas nosaka, ka līdzās identitātes pārbaudei vai pēc tās pārbaudes personām, kurām ir citas valsts pilsonība, pēc policijas pārstāvju vai to uzraudzībā esošu pārstāvju vai to vietnieku pieprasījuma jāuzrāda dokumenti, kas atļauj ceļot vai uzturēties Francijas teritorijā ( 2 ).”

7.

Francijas Republikas Konstitūcijas 61.-1. pantā ir noteikts:

“Ja tiesvedības procesa laikā tiek norādīts, ka tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, Conseil constitutionnel var uzdod šo jautājumu prejudiciālā nolēmuma kārtībā Conseil d’État [Valsts padomei] vai Cour de cassation, kura par to lemj noteiktajā termiņā.

Šī panta piemērošanas nosacījumi ir noteikti pamatlikumā.”

8.

Francijas Republikas Konstitūcijas 62. pantā ir noteikts:

“Tiesību norma, kura, pamatojoties uz 61. pantu, ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai, nevar tikt nedz izsludināta, nedz piemērota.

Tiesību norma, kura, pamatojoties uz 61.-1. pantu, ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai, tiek atcelta, sākot no datuma, kurā ir publicēts Conseil constitutionnel nolēmums, vai vēlāka šajā nolēmumā noteikta datuma. Conseil constitutionnel paredz nosacījumus un ierobežojumus, ar kādiem var tikt pārskatītas tiesību normas radītās sekas.

Conseil constitutionnel nolēmumus nevar pārsūdzēt. Tie ir saistoši valsts varai un visām administratīvajām un tiesu iestādēm.”

9.

Francijas Republikas Konstitūcijas 88.-1. pantā ir noteikts:

“Republika piedalās Eiropas Savienībā, kas izveidota no valstīm, kuras ir brīvi izvēlējušās kopīgi īstenot savas atsevišķas kompetences saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, kuri izriet no 2007. gada 13. decembrī Lisabonā parakstītā līguma.”

10.

Pamatlikuma Nr. 2009-1523 1. pantā ir noteikts:

“Pēc 1958. gada 7. novembra Rīkojuma Nr. 58-1067 par Pamatlikumu par Konstitucionālo padomi II sadaļas II nodaļas tiek ieviesta IIa nodaļa šādā redakcijā:

IIa nodaļa

Par atbilstības konstitūcijai prioritāro jautājumu

1. daļa

Piemērojamās tiesību normas tiesās, kuras vēršas Conseil d’État vai Cour de cassation

23.-1. pants — Tiesās, kuras vēršas Conseil d’État vai Cour de cassation, pamats par to, ka tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, ir jāiesniedz rakstveidā, to norādot atsevišķi un pamatojot, pretējā gadījumā šis pamats tiks atzīts par nepieņemamu. Šādu pamatu pirmo reizi var izvirzīt apelācijas sūdzībā. Tiesa to nevar izvirzīt pēc savas ierosmes. [..]

23.-2. pants – Tiesa, izdodot motivētu nolēmumu, nekavējoties lemj par atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma nodošanu Conseil d’État vai Cour de cassation. Šī nodošana tiek veikta, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:

Tiesai, ja tai tiek iesniegti pamati, ar kuriem tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība, pirmkārt, Konstitūcijā garantētām tiesībām un brīvībām un, otrkārt, Francijas starptautiskajām saistībām, katrā ziņā prioritārā kārtībā ir jālemj par jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanu Conseil d’Etat vai Cour de cassation.

Lēmums par jautājuma nodošanu Conseil d’État vai Cour de cassation tiek nosūtīts astoņas dienas pēc tā pasludināšanas, pievienojot procesuālos rakstus vai lietas dalībnieku prasījumus. To nevar pārsūdzēt. Atteikumu nodot jautājumu var apstrīdēt vienīgi gadījumā, ja tiek apstrīdēts nolēmums saistībā ar visu strīdu vai daļu no tā.

[..]

2. daļa

Piemērojamās tiesību normas Conseil d’État un Cour de cassation

23.-4. pants — Trīs mēnešu laikā, skaitot no 23.-2. pantā vai 23.-1. panta pēdējā daļā paredzētā [jautājuma] nodošanas saņemšanas, Conseil d’État vai Cour de cassation lemj par prioritārā jautājuma par atbilstību konstitūcijai nosūtīšanu Conseil constitutionnel. Šī nosūtīšana tiek veikta, ja ir izpildīti 23.-2. panta 1. un 2. punktā minētie nosacījumi un [tiesību] jautājums ir jauns vai tam ir būtiska nozīme.

23.-5. pants — Pamats par to, ka tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, var tikt izvirzīts, tostarp pirmo reizi kasācijas tiesvedībā, tiesvedībā Conseil d’État vai Cour de cassation. Pamats ir jānorāda atsevišķā un pamatotā procesuālajā rakstā, pretējā gadījumā tas nav pieņemams. Tiesa to nevar izvirzīt pēc savas ierosmes.

Conseil d’État vai Cour de cassation, ja tām tiek iesniegti pamati, ar kuriem tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība, pirmkārt, Konstitūcijā garantētām tiesībām un brīvībām un, otrkārt, Francijas starptautiskajām saistībām, katrā ziņā prioritārā kārtībā ir jālemj par jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanu Conseil constitutionnel.

Conseil d’État vai Cour de cassation rīcībā ir trīs mēneši, sākot no pamata iesniegšanas, sava nolēmuma pasludināšanai. Prioritārais jautājums par atbilstību konstitūcijai tiek nodots Conseil constitutionnel, ja ir izpildīti 23.-2. panta 1. un 2. punktā minētie nosacījumi un [tiesību] jautājums ir jauns vai tam ir būtiska nozīme.

Ja jautājums tiek nodots Conseil constitutionnel, Conseil d’État vai Cour de cassation aptur tiesvedību līdz brīdim, kad Conseil constitutionnel būs pieņēmusi lēmumu.

[..]”

11.

Ceseda L.611.-1. pantā ir noteikts:

“Papildus jebkāda veida identitātes pārbaudei personām, kurām ir ārvalsts pilsonība, pēc ikvienas policijas virsnieka pieprasījuma un pēc policijas amatpersonu un policijas amatpersonu vietnieku, kuri ir minēti Kriminālprocesa kodeksa 20. pantā un 21. panta 1. punktā un kuri darbojas pēc policijas virsnieka pavēles un tā pakļautībā, ir jābūt spējīgām uzrādīt dokumentus, uz kuru pamata šīs personas var pārvietoties vai uzturēties Francijā.

Arī identitātes pārbaudes laikā, kura tiek veikta, piemērojot Kriminālprocesa kodeksa 78.-1., 78.-2. un 78.-2.-1. pantu, personām, kurām ir ārvalsts pilsonība, var likt uzrādīt iepriekšējā daļā norādītos dokumentus.”

12.

Saskaņā ar Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-1. pantu:

“Šajā nodaļā paredzēto noteikumu piemērošana ir pakļauta 12. un 13. pantā norādīto tiesu varas iestāžu kontrolei.

Ikvienai personai, kura atrodas valsts teritorijā, ir jāpiekrīt pakļauties identitātes kontrolei, kura tiek veikta nākamajos pantos norādītajos apstākļos un kuru veic norādītās policijas iestādes.”

13.

Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta pirmajā līdz trešajā daļā ir paredzēts:

“Policijas virsnieki un 20. panta un 21.-1. pantā norādītās policijas amatpersonas un policijas amatpersonu vietnieki, kuri darbojas pēc policijas virsnieka pavēles un to pakļautībā, var lūgt ikvienai personai, lai tā, izmantojot jebkādus līdzekļus, pierādītu savu identitāti, ja pastāv viens vai vairāki ticami iemesli, ka šo personu var turēt aizdomās par to, ka:

Pēc [Francijas] Republikas prokurora rakstveida pieprasījuma šajā pieprasījumā norādītu nelikumību izmeklēšanas un iztiesāšanas nolūkiem ikvienas personas identitāte var arī tikt pārbaudīta, ievērojot šos pašus noteikumus, šīs amatpersonas norādītajās vietās un norādītajā laikposmā. Fakts, ka identitātes pārbaudes rezultātā tiek atklātas nelikumības, kuras nav minētas [Francijas] Republikas prokurora pieprasījumā, nav uzskatāms par šo izmeklēšanas procedūru spēkā neesamības pamatu.

Ikvienas personas identitāte, neatkarīgi no šīs personas uzvedības, var tikt kontrolēta, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, arī, lai novērstu sabiedriskās kārtības apdraudējumu, īpaši apdraudējumu personu vai mantas drošībai.”

14.

Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtajā daļā ir noteikts:

“Teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar valstīm, kuras ir dalībnieces konvencijā, kura tika parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas, kā arī sabiedrībai pieejamā ostu, lidostu, kā arī dzelzceļa staciju vai tādu autoostu teritorijā, kuras ir atvērtas starptautiskai satiksmei un tiek noteiktas ar [ministrijas] lēmumu, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, var tikt pārbaudīta arī visu personu identitāte, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Ja šī pārbaude notiek starptautiskas satiksmes vilcienā, pārbaude var tikt veikta maršruta daļā starp robežu un pirmo pieturu, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas. Tomēr dzelzceļa līnijās, kurās notiek starptautiskā satiksme un kurās ir īpaši noteikumi transporta pakalpojumiem, pārbaude var notikt arī starp šo pieturu un pieturu, kura atrodas nākamo 50 kilometru robežās. Šīs līnijas un šīs pieturas tiek noteiktas ar ministrijas lēmumu. Ja ir tāda autoceļa daļa, kura sākas šīs [panta] daļas pirmajā teikumā minētajā teritorijā, un pirmā autoceļa nodevas iekasēšanas vieta atrodas 20 kilometru līnijas ietvaros, pārbaude turklāt var notikt līdz šai pirmajai autoceļa nodevas iekasēšanas vietai stāvvietu laukumos, kā arī šajā autoceļa nodevas iekasēšanas vietā un ar to saistītos stāvvietu laukumos. Autoceļa nodevas iekasēšanas vietas, uz kurām attiecas šī tiesību norma, tiek noteiktas ar [ministrijas] lēmumu. Fakts, ka identitātes pārbaudes laikā tiek atklātas nelikumības, kas nav saistītas ar iepriekš minēto pienākumu neievērošanu, nav uzskatāms par šo izmeklēšanas procedūru spēkā neesamības pamatu.”

15.

A. Melki [A. Melki] un S. Abdeli [S. Abdeli], abi Alžīrijas pilsoņi, kuri Francijā atrodas nelegāli, piemērojot Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu, tika pakļauti policijas pārbaudei teritorijā starp Francijas un Beļģijas sauszemes robežu un līniju, kas atrodas 20 kilometru attālumā no tās. 2010. gada 23. martā Francijas Republikas préfet du Nord [Ziemeļu prefekts] attiecīgi A. Melki un S. Abdeli paziņoja lēmumu par nogādāšanu atpakaļ līdz robežai un lēmumu par viņu aizturēšanu telpās, kuras nav penitenciāro iestāžu pārziņā.

16.

Gan A. Melki, gan S. Abdeli izmeklēšanas tiesnesim, pie kura prefekts vērsās, lūdzot pagarināt šo aizturēšanas termiņu, iesniedza procesuālu rakstu, uzdodot prioritāru jautājumu par atbilstību konstitūcijai. Katrs no viņiem norādīja, ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa apdraud Francijas Republikas Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības. 2010. gada 25. martā izmeklēšanas tiesnesis izdeva divus rīkojumu par šāda jautājuma nodošanu Cour de cassation:

“Vai Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta [ceturtā] daļa apdraud Francijas Republikas Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības?”

17.

Izmeklēšanas tiesnesis arī izdeva rīkojumu par 15 dienām pagarināt A. Melki un S. Abdeli aizturēšanas termiņu.

18.

Kā norāda iesniedzējtiesa, A. Melki un S. Abdeli, lai pamatotu, ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa ir pretrunā Francijas Republikas Konstitūcijai, atsaucas uz tās 88.-1. pantu. Viņi norāda, ka saistībām, kuras izriet no Lisabonas līguma, tostarp saistībām, kuras attiecas uz personu brīvu pārvietošanos, ir konstitucionāla vērtība, ņemot vērā minētās Konstitūcijas 88.-1. pantu, un ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa, saskaņā ar kuru ir atļauta pārbaude uz Francijas robežām ar dalībvalstīm, ir pretrunā LESD 67. pantā norādītajam personu brīvas pārvietošanās principam, kurā ir paredzēts, ka Eiropas Savienība nodrošina to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām.

19.

Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka no Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. panta izriet, ka tiesas, kuras izskata lietu pēc būtības, nevar lemt par tiesību normas atbilstību starptautiskai konvencijai ( 3 ), pirms nav nodots jautājums par atbilstību konstitūcijai. Turklāt saskaņā ar Francijas Republikas Konstitūcijas 62. pantu Conseil constitutionnel nolēmumus nevarot pārsūdzēt un tie esot saistoši valsts varai un visām administratīvajām un tiesu iestādēm. Cour de cassation norāda, ka no tā izriet, ka tiesām, kuras izskata lietu pēc būtības, saskaņā ar Pamatlikumu Nr. 2009-1523 ir liegta iespēja uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai, pirms nav nodots jautājums par atbilstību konstitūcijai. Turklāt, ja Conseil constitutionnel nolemj, ka apstrīdētā tiesību norma atbilst Eiropas Savienības tiesībām, tiesas pēc šī nolēmuma nevarot vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālu jautājumu. Cour de cassation arī norāda, ka saskaņā ar Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-5. pantu Cour de cassation līdzīgā gadījumā nevarētu nedz iesniegt šādu lūgumu [Tiesā], neraugoties uz LESD 267. panta imperatīviem noteikumiem, nedz lemt par teksta atbilstību Eiropas Savienības tiesībām.

20.

Otrkārt, Cour de cassation vaicā par Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas noteikumu atbilstību LESD 67. pantam. Iesniedzējtiesa uzskata, ka LESD 67. pants nepārņem atkāpi no brīvas pārvietošanās principa, kas izriet no Šengenā 1990. gada 19. jūnijā parakstītajā konvencijā ietvertās iebildes saistībā ar sabiedrisko kārtību vai valsts drošību.

21.

Šādos apstākļos Cour de cassation, ar diviem 2010. gada 16. aprīļa lūgumiem uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 20. aprīļa rīkojumu lietas C-188/10 un C-189/10 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

23.

Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu Cour de cassation Tiesai lūdza lemt steidzamības kārtībā.

24.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 12. maija rīkojumu tika nolemts šīs lietas izskatīt paātrinātā procedūrā, kura ir paredzēta Tiesas Statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 104.a panta pirmajā daļā.

25.

Rakstveida apsvērumus iesniedza A. Melki un S. Abdeli, kā arī Francijas, Beļģijas, Čehijas, Vācijas, Grieķijas, Nīderlandes, Polijas un Slovākijas valdības, kā arī Komisija. Visi, izņemot Slovākijas valdību, sniedza mutvārdu apsvērumus 2010. gada 2. jūnija tiesas sēdē.

26.

Es uzskatu, ka vispirms ir jāizskata otrais uzdotais jautājums, jo, manuprāt, atbildi uz pirmo jautājumu var atrast pastāvīgajā Tiesas judikatūrā attiecībā uz šo jomu, savukārt otrais jautājums ir uzskatāms par zināmu novitāti.

27.

Francijas valdība apstrīd otra prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Francijas valdība šajā sakarā norāda, ka strīds pamata lietā, kura ietvaros izmeklēšanas tiesnesis ir lēmis par Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas atbilstību Savienības tiesībām, ir beidzies ( 4 ). Tādējādi vienīgā tiesvedība, kas joprojām notiek, izriet no prioritāra jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanas Cour de cassation, lai šī tiesa varētu lemt par iespējamu jautājuma nodošanu Conseil constitutionnel. Ar 2010. gada 12. maija Lēmumu Nr. 2010-605 DC Conseil constitutionnel apstiprināja savu judikatūru, saskaņā ar kuru pārbaude, vai tiek ievērotas starptautiskās vai Savienības tiesības, nav daļa no atbilstības konstitūcijai pārbaudes un tādējādi neietilpst tās kompetencē. Šādos apstākļos Francijas valdība uzskata, ka jautājumam par to, vai Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa atbilst LESD 67. pantam, nav nekādas nozīmes tās vienīgās tiesvedības ietvaros, kura joprojām norisināsCour de cassation. Tādēļ atbilde, kuru Tiesa sniegtu uz Cour de cassation otro jautājumu, nebūtu lietderīga. Attiecīgi šis jautājums neesot pieņemams.

28.

Jāteic, ka Francijas valdības formulētais iebildums par otrā jautājuma pieņemamību ir pamatots ar Francijas valdības veiktu valsts tiesību interpretāciju, saskaņā ar kuru pārbaude, vai ir ievērotas Savienības tiesības, neietilpst atbilstības konstitūcijai pārbaudē ( 5 ) un tādējādi nav Conseil constitutionnel kompetencē. Šajā sakarā Francijas valdība atsaucas uz 2010. gada 12. maija Lēmumu Nr. 2010-605 DC.

29.

Ņemot vērā lēmumos uzdot prejudiciālu jautājumu ietvertās norādes uz Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. un 23.-5. pantu, kuros ir norādīti ne tikai pamati tiesību normas atbilstības Francijas Republikas Konstitūcijā garantētām tiesībām un brīvībām apstrīdēšanai, bet arī pamati tiesību normas atbilstības Francijas Republikas starptautiskajām saistībām un attiecīgi Savienības tiesībām apstrīdēšanai, es uzskatu, ka no lietas materiāliem, kuri ir iesniegti Tiesai, skaidri neizriet, ka Cour de cassation uzdotajam otrajam prejudiciālajam jautājumam nebūtu nekādas nozīmes tiesvedībā, kura tiek izskatīta minētajā tiesā par atbilstības konstitūcijai prioritāra jautājuma pieņemamību. Šķiet, ka 2010. gada 12. maija Lēmums Nr. 2010-605 DC ir uzskatāms par dokumentu, ar kuru tiek interpretēts Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. un 23.-5. pants, bet ar minēto lēmumu attiecīgās tiesību normas nav tikušas grozītas.

30.

No tā, manuprāt, izriet, ka otrais jautājums ir pieņemams.

31.

Prasītāji pamata lietā norāda, ka Regulā Nr. 562/2006 nav noteiktas nekādas atšķirības starp dalībvalstu pilsoņiem un tiem trešo valstu pilsoņiem, kuri izmanto brīvību iekļūt un izkļūt no Savienības teritorijas. Prasītāji piebilst, ka LESD 67. un 77. pantā nav paredzēta nekāda atkāpe vai izņēmums no minētās brīvības un šajos pantos ir skaidri paredzēta pārbaudes neesamība uz iekšējām robežām, un nekāda veida apstākļi nevar atjaunot iespējamību veikt pārbaudi. Prasītāji pamata lietā uzskata, ka pašā Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtajā daļā ir atzīta šī brīvība, jo pārbaudes tiek veiktas, vienīgi lai “pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi”. Prasītāji uzskata, ka šī tiesību norma ļauj veikt sistemātiskas identitātes pārbaudes Francijas pierobežas zonā, līdz ar to uz iekšējām robežām Savienības izpratnē. Turklāt arī Francijas tiesas Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. pantu piemēro šādā izpratnē. Prasītāji pamata lietā arī uzskata, ka iespēja veikt pārbaudes uz iekšējām robežām izņēmuma gadījumos, kuri ir skaidri noteikti Regulas Nr. 562/2006 23.-25. pantā, atšķiras no Francijas tiesību normā minētajiem gadījumiem.

32.

Francijas valdība norāda, ka attiecīgās tiesību normas, pirmkārt, pamato ievērojama robežu šķērsojošo iedzīvotāju plūsma. Tādējādi, lai nodrošinātu cīņu pret nelegālo imigrāciju, valsts policijas iestādēm esot jābūt iespējai attiecīgajā zonā veikt likumā paredzēto dokumentu glabāšanas pārbaudi. Saskaņā ar Cedesa L.611.-1. pantu personām, kurām ir ārvalsts pilsonība, ir jābūt spējīgām uzrādīt dokumentus, uz kuru pamata šīs personas var pārvietoties vai uzturēties Francijā. Otrkārt, attiecīgās tiesību normas pamatojot nepieciešamība cīnīties pret īpašiem noziedzīgu nodarījumu veidiem robežas šķērsošanas zonās un robežas apkārtnē. Francijas valdība uzskata, ka policijas pārbaudes, kuras tiek veiktas, pamatojoties uz Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu, 20 kilometru zonā no robežas skaidri atšķiras no pārbaudēm uz robežas. Pirmkārt, šo pārbaužu mērķis esot pārbaudīt personas identitāti, lai vai nu novērstu nelikumību veikšanu vai sabiedriskās kārtības traucējumus, vai lai meklētu nelikumību izdarītājus. Otrkārt, tās esot pamatotas ar vispārēju policijas informāciju un pieredzi, kas esot pierādījusi šajā zonā veiktu pārbaužu īpašu lietderību. Treškārt, tās tiekot izstrādātas un veiktas tādā veidā, kurš skaidri atšķiras no sistemātiskām personu pārbaudēm, kuras tiek veiktas uz ārējām robežām. Francijas valdība norāda, ka šīm pārbaudēm neatbilstot neviena no robežpārbaudes pazīmēm, kurām, kā tas ir norādīts Regulas Nr. 562/2006 7. pantā, ir jābūt nemainīgām, pastāvīgām un sistemātiskām.

33.

Vācijas valdība uzskata, ka policijas pārbaudes (nesistemātiskas) pierobežas zonā ir iespējamas, ievērojot Regulas Nr. 562/2006 21. pantā paredzētos nosacījumus. Grieķijas valdība uzskata, ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. pantā paredzēto policijas pasākumu mērķis nav pārbaudīt robežas un to rezultātā netiek liegta iekļūšana valstī. Grieķijas valdība uzskata, ka šo pasākumu vienīgais mērķis ir pārbaudīt, ka pārbaudītā persona glabā un var uzrādīt — kas ir šīs personas pienākums — likumā paredzētās atļaujas un dokumentus savas identitātes pierādīšanai. Grieķijas valdība uzskata, ka šīs pārbaudes nenotiek sistemātiski, bet gan ir atkarīgas no attiecīgo iestāžu rīcības brīvības, kuras šīs pārbaudes “var” noteikt, un tās nav obligātas. Tādējādi šī valdība uzskata, ka šie pasākumi attiecas uz pārbaudēm, kuras tiek izstrādātas un veiktas tādā veidā, kurš skaidri atšķiras no sistemātiskām personu pārbaudēm, kuras tiek veiktas uz ārējām robežām. Visbeidzot, minētos policijas pasākumus pamatojot iespējams apdraudējums sabiedrības drošībai un to mērķis ir tieši cīņa pret pārrobežu noziedzību.

34.

Slovākijas valdība uzskata, ka sabiedriskās kārtības un valsts drošības iemeslu dēļ dalībvalstīm ir tiesības to teritorijā veikt policijas pārbaudes, ja to mērķis nav pārbaude uz iekšējām robežām, piemēram, nolūkā cīnīties pret noziedzību, kas pārsniedz [valsts] robežas, vai terorismu. Slovākijas valdība arī uzskata, ka arī pilnvaras veikt identitātes pārbaudi dalībvalsts iekšējo robežu ietvaros un tādējādi garantēt, ka tiek ievērots pienākums par vīzas un [uzturēšanās] atļaujas nēsāšanu līdzi vai to iegādāšanos, atbilst Regulas Nr. 562/2006 21. panta c) punktam.

35.

Nīderlandes valdība norāda, ka Francijas pārbaudes pierobežas zonā attiecībā uz to mērķi un saturu atšķiras no robežpārbaudes. Robežpārbaudes mērķis esot pārliecināties, ka personām, viņu transportlīdzekļiem un mantām drīkst atļaut ieceļot to dalībvalstu teritorijā, kuras ietilpst Šengenas telpā, vai izceļot no tās. Šī kontrole esot saistīta ar nosacījumiem iekļūšanai tādas dalībvalsts teritorijā, kura ietilpst Šengenas telpā, vai nosacījumiem tās atstāšanai. Minētajā pārbaudē katrā ziņā ietilpstot pārbaude, vai [personas] rīcībā ir derīgs ceļošanas dokuments. Gadījumā, ja runa ir par iekļūšanu teritorijā, var tikt pārbaudīts arī uzturēšanās mērķis un iztikas līdzekļi. Nīderlandes valdība uzskata, ka var tikt arī pārbaudīts, vai atļaujas izsniegšana personas, transportlīdzekļa vai mantas ieceļošanai teritorijā var radīt risku sabiedriskajai kārtībai vai drošībai. Šeit runa esot par jebkāda cita veida pārbaudi, izņemot Francijas veikto pārbaudi pierobežas zonā. Šīs pārbaudes mērķis esot pārbaudīt, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi, īpaši attiecībā uz personas identitāti apliecinošiem dokumentiem vai uzturēšanās atļaujām. Šo dokumentu glabāšanas pārbaude attiecībā uz tās saturu ir uzskatāma par cita veida pārbaudi mērķiem, kuri atšķiras no robežpārbaudes mērķiem. Turklāt, kā to saprot Nīderlandes valdība, Francijas pārbaude pierobežas zonā atšķiroties no robežpārbaudes arī ar veidu, kādā tā tiek veikta. Nīderlandes valdība uzskata, ka robežpārbaude tiek veikta sistemātiskā un nepārtrauktā veidā un tā attiecas uz visām personām, kuras šķērso robežu. Beļģijas valdība uzskata, ka LESD 67. pants ir jālasa saistībā ar Šengenā 1990. gada 19. jūnijā parakstīto konvenciju, kura ir neatņemama Savienības tiesību sastāvdaļa un kurā valsts iestādēm nav aizliegts veikt identitātes pārbaudi. Tādējādi Beļģijas valdība uzskata, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tiesiskais regulējums, kurš izriet no Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas.

36.

Čehijas valdība uzskata, ka Regulā Nr. 562/2006 noteiktie nosacījumi nepieļauj dalībvalsts policijas iestādēm izrādīt parasti lielāku stingrību, veicot identitātes pārbaudes pierobežas zonā (Šengenas telpas robežu ietvaros), nekā pārējā valsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šī attieksme izriet no tiesību vai administratīvām normām, iekšējām norādēm vai vienkārši no kompetento iestāžu prakses. Šī valdība uzskata, ka īpašu policijas pilnvaru vai procedūru ieviešana, lai veiktu vispārēju kontroli pierobežas teritorijā bez konkrēta iemesla, kas būtu jāņem vērā, pēc sava rakstura ir pārbaudes uz iekšējām robežām pasākums. Šāds secinājums nekādi neietekmējot iespēju dalībvalstij veikt policijas pārbaudes tās teritorijā, pamatojoties uz vispārēju normu, proti, nepastāvot saiknei ar iekšējām robežām un to šķērsošanu. Komisija neatkarīgi no pārbaudēm, kas ietilpst valsts tiesas kompetencē, uzskata, ka vienīgā personu kategorija, attiecībā uz kurām pastāv lielāka iespēja tapt atklātām, veicot identitātes pārbaudes netālu no robežas, ir tieši tās personas, kuras tikko ir nelikumīgi šķērsojušas robežu. Attiecīgi Komisija uzskata, ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas noteikumi nav uzskatāmi par vienkāršu pārbaudi, vai tiek ievērots pienākums par personas identitāti apliecinošu dokumentu glabāšanu. Tie turpretī ir jākvalificē kā slēpta robežpārbaude, kura jau pašā sākumā ir aizliegta ar Regulas Nr. 562/2006 20. pantu ( 6 ).

37.

Lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa ir skaidri atsaukusies uz LESD 67. panta 2. punktu, kurā ir paredzēts, ka Savienība nodrošina to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām. Tādējādi es uzskatu, ka Cour de cassation otrā prejudiciālā jautājuma pamatā ir princips, ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas noteikumi varētu tikt uzskatīti par personu kontroli pie iekšējām robežām.

38.

Ņemot vērā, ka es uzskatu, ka šis jautājums attiecas vienīgi uz personu veiktu iekšējo robežu šķērsošanu, es neapskatīšu nedz noteikumus, kuri ir piemērojami ārējo robežu pārbaudei, nedz plašo citu pasākumu kopumu, kuri ir ieviesti Savienības ietvaros, lai kompensētu dalībvalstu pieprasīto personu kontroles pie iekšējām robežām neveikšanu ( 7 ).

39.

Pieņemot Regulu Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām, tika ieviesti pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka personām, kas šķērso iekšējās robežas, neveic nekādu kontroli, un paredzēt noteikumus, kuri ir piemērojami to personu robežkontrolei, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas ( 8 ). Saskaņā ar tās preambulas divdesmito apsvērumu Regulā Nr. 562/2006 tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

40.

No Regulas Nr. 562/2006 20. panta izriet, ka iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā un personām — neatkarīgi no viņu valstspiederības — nepiemēro robežpārbaudes. Lai nodrošinātu, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām, Regulas Nr. 562/2006 20. pantā principā šādas pārbaudes ir aizliegtas ( 9 ). Saskaņā ar Regulas Nr. 562/2006 2. panta 10. punktu “robežpārbaudes” ir “pārbaudes, ko veic robežšķērsošanas vietās, lai nodrošinātu, ka personām, tostarp viņu transportlīdzekļiem un mantām, drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās”.

41.

No tā izriet, ka robežpārbaužu mērķis ir vērsts uz tiesībām ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās ( 10 ).

42.

Jānorāda, ka šīs pašas regulas 21. pantā ir paredzēts, ka robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē noteiktas dalībvalstu pilnvaras. Es tomēr uzskatu, ka jēdzieni, kuri tiek izmantoti šo pilnvaru aprakstam, ir jāinterpretē šauri, ņemot vērā, ka tie ir uzskatāmi par atkāpēm no vispārējā pārbaužu pie iekšējām robežām atcelšanas principa. Šīs pilnvaras dalībvalstīm ir jāpiemēro, ievērojot labticības principu un atbilstoši šī vispārējā principa mērķim un garam.

43.

Tādējādi es uzskatu, ka šīm pilnvarām, kuras ierobežotā veidā ir uzskaitītas Regulas Nr. 562/2006 21. pantā, nevajadzētu apdraudēt pārbaužu pie iekšējām robežām atcelšanu. Turklāt tas skaidri izriet no Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkta, kurā ir noteikts, ka robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē policijas pilnvaras, ko īsteno kompetentas valsts iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, turklāt tas attiecas arī uz pierobežas zonām tiktāl, ciktāl šo pilnvaru īstenošanu nevar uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaudēm. Šajā pašā tiesību normā ir norādīti četri apstākļi, kādos policijas pilnvaru īstenošanu nevar uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaužu veikšanai, pirmkārt, ja policijas veiktie pasākumi par mērķi neizvirza robežkontroli, otrkārt, ja tie balstīti uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un konkrēti ir paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai, treškārt, ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskajām personu pārbaudēm pie ārējām robežām, un, ceturtkārt, tiek veikti izlases kārtībā.

44.

No Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkta redakcijas skaidri neizriet, vai attiecīgie četri apstākļi ir kumulatīvi. Es turklāt uzskatu, ka šie apstākļi, proti, trešais un ceturtais apstāklis, zināmā mērā pārklājas. Manuprāt, šie četri apstākļi ir norādīti vienīgi kā piemērs ( 11 ), savukārt galvenais jautājums ir tas, vai policijas pasākumu sekas ir līdzvērtīgas robežpārbaudes sekām, — šis jautājums ir jāaplūko soli pa solim.

45.

Tādējādi attiecīgi apstākļi ir uzskatāmi par faktoriem vai norādēm, kuras var palīdzēt konstatēt, ka policijas pilnvaru īstenošana nav līdzvērtīga robežpārbaudēm, tomēr tam, vai pastāv viens, vai vairāki apstākļi, šajā sakarā ne obligāti ir izšķiroša nozīme. Tādējādi es uzskatu, ka no Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkta izriet, ka no policijas pilnvaru īstenošanas ir izslēgti tie pasākumi, kuri ir līdzvērtīgi robežpārbaudēm, pat ja konkrētajā gadījumā tie atbilst vienam vai vairākiem no Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punktā norādītajiem apstākļiem ( 12 ).

46.

Regulas Nr. 562/2006 21. panta c) punktā ir paredzēts, ka pārbaudes uz iekšējām robežām atcelšana neapdraud iespēju dalībvalstij tās valsts tiesībās paredzēt pienākumu, ka personai ir jābūt personas dokumentiem un tie ir jānēsā līdzi ( 13 ). Es tomēr uzskatu, ka iespējama pārbaude, vai tiek ievērots pienākums, ka ir jābūt personas dokumentiem un tie jānēsā līdzi, atkarībā no apstākļiem, var radīt šķērsli vispārējam pārbaudes pie iekšējām robežām atcelšanas principam, ja šīs pārbaudes tiek veiktas sistemātiskā, patvaļīgā vai nevajadzīgi traucējošā veidā ( 14 ).

47.

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītājiem pamata lietā piemērotā policijas pārbaude saskaņā ar Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu tika veikta teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar Beļģiju un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no tās. Neatkarīgi no pārbaudes, kas ir jāveic valsts tiesai, šķiet, ka attiecīgās pārbaudes nav veiktas nedz robežpārejas punktā, nedz arī pie robežas. Es uzskatu — to turklāt atbalsta Komisija —, ka, lai garantētu Regulas Nr. 562/2006 20. panta lietderīgu iedarbību un neraugoties uz zināmām neskaidrībām šīs regulas 2. panta 10. punkta redakcijā ( 15 ), robežpārbaudēm nav noteikti jānotiek ģeogrāfiskā teritorijā, kas atbilst robežai, lai tās tiktu uzskatītas par personu pārbaudi pie iekšējām robežām. Manuprāt, lai pārbaudītu, vai ar šīm pārbaudēm netiek pārkāpts Regulas Nr. 562/2006 20. pants, ir jāpārbauda to mērķis un/vai noteikumi, un/vai sekas atkarībā no attiecīgā gadījuma īpašajiem apstākļiem ( 16 ).

48.

Personu kontroles pie iekšējām robežām neveikšana tiktu apdraudēta, ja dalībvalstis to teritoriju iekšienē, tālu no robežas, varētu īstenot slēptas robežpārbaudes.

49.

Lai pārbaudītu Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas apmēru un neatkarīgi no pārbaudes, kas ir jāveic valsts tiesai, šis noteikums ir jāsalīdzina ar citiem 78.-2. panta noteikumiem, kuros ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem Francijas policijas iestādes var veikt identitātes pārbaudi.

50.

Saskaņā ar Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta pirmo daļu Francijas policijas iestādes var lūgt ikvienai personai pierādīt savu identitāti, ja ir viens vai vairāki ticami iemesli, ka šo personu var turēt aizdomās par to, ka viņa ir izdarījusi vai mēģinājusi veikt nelikumīgas darbības, viņa gatavojas izdarīt noziedzīgu nodarījumu vai likumpārkāpumu, ka viņa var sniegt informāciju, kas ir noderīga, veicot izmeklēšanu noziedzīga nodarījuma vai likumpārkāpuma gadījumā, vai ka viņa atrodas tiesu iestādes izsludinātā meklēšanā. Piemērojot Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta otro daļu, ikvienas personas identitāte var tikt pārbaudīta, ievērojot noteikumus, kādi ir norādīti Francijas Republikas prokurora rakstveida pieprasījumā, nolūkā veikt tajā norādīto pārkāpumu izmeklēšanu. Saskaņā ar Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta trešo daļu ikvienas personas identitāte var arī tikt kontrolēta, ievērojot šī 78.-2. panta pirmajā daļā paredzētos noteikumus, lai novērstu sabiedriskās kārtības apdraudējumu ( 17 ).

51.

Šķiet, ka Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa būtiski atšķiras no citiem šajā pantā paredzētiem noteikumiem. Pirmkārt, Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa tiek piemērota īpašai, iepriekš ar likumu ierobežotai Francijas valsts teritorijas ģeogrāfiskajai zonai un, otrkārt, ikvienas personas identitāte var tikt pārbaudīta, ievērojot paredzētos noteikumus, lai pārbaudītu, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu glabāšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Tādējādi šīs tiesību normas mērķis ir tikt neierobežoti piemērotai ikvienai personai, kura atrodas norādītajā zonā ( 18 ).

52.

No tā izriet, ka ar Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu nenoliedzami ir ieviesta atsevišķa, stingrāka sistēma identitātes pārbaudēm pierobežas zonā nekā pārbaudēm pārējā Francijas teritorijā.

53.

Francijas valdība Tiesai skaidroja, ka pārbaužu, kuras tiek veiktas, piemērojot Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu, mērķis ir pārbaudīt personas identitāti vai nu lai novērstu pārkāpumu vai sabiedriskās kārtības traucējumu izdarīšanu, vai lai atrastu pārkāpumu izdarītājus. Es tomēr uzskatu, ka šo novērojumu neapstiprina Tiesai iesniegtie dokumenti. Neatkarīgi no iesniedzējtiesas veiktās pārbaudes pirmajās trīs Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta daļās ir norādīts tieši uz identitātes pārbaudi šiem nolūkiem ( 19 ). Turpretī identitātes pārbaudes, kuras tiek veiktas, piemērojot Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu, ir saistītas vienīgi ar attiecīgās personas ģeogrāfisko atrašanās vietu, proti, teritoriju līdz pat 20 kilometru attālumā no robežas.

54.

Ņemot vērā attiecīgo identitātes pārbaužu piemērojamību, faktu, ka šīs pārbaudes ir pielāgotas, lai tiktu piemērotas katrai personai, kura atrodas norādītajā ģeogrāfiskajā teritorijā, un to, ka nav pamatota izskaidrojuma to mērķim, es uzskatu, ka tās ir uzskatāmas par pārbaudēm saistībā ar robežšķērsošanu, uz kurām neattiecas dalībvalstu prerogatīvas, piemērojot Regulas Nr. 562/2006 21. pantu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka attiecīgās identitātes pārbaudes ir uzskatāmas par slēptām robežpārbaudēm, kuras ir aizliegtas ar Regulas Nr. 562/2006 20. pantu un uz kurām neattiecas šīs regulas 21. pantā paredzētie šaurie ierobežojumi.

55.

Attiecīgi es uzskatu, ka LESD 67. pantam un Regulas Nr. 562/2006 20. un 21. pantam ir pretrunā tiesiskais regulējums, kurš izriet no Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas, kurā ir paredzēts, ka “teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar valstīm, kuras ir dalībnieces konvencijā, kura tika parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas, kā arī sabiedrībai pieejamā ostu, lidostu, kā arī dzelzceļa staciju vai tādu autoostu teritorijā, kuras ir atvērtas starptautiskai satiksmei un tiek noteiktas ar [ministrijas] lēmumu, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, var tikt pārbaudīta visu personu identitāte arī, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu turēšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Ja šī pārbaude notiek starptautiskās satiksmes vilcienā, pārbaude var tikt veikta maršruta daļā starp robežu un pirmo pieturu, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas. Tomēr dzelzceļa līnijās, kurās notiek starptautiskā satiksme un kurās ir īpaši noteikumi transporta pakalpojumiem, pārbaude var notikt arī starp šo pieturu un pieturu, kura atrodas nākamo 50 kilometru robežās. Šīs līnijas un pieturas tiek noteiktas ar ministrijas lēmumu. Ja ir tāda autoceļa daļa, kura sākas šīs [panta] daļas pirmajā teikumā minētajā teritorijā, un pirmā autoceļa nodevas iekasēšanas vieta atrodas 20 kilometru līnijas ietvaros, pārbaude turklāt var notikt līdz šai pirmajai autoceļa nodevas iekasēšanas vietai stāvvietu laukumos, kā arī šajā autoceļa nodevas iekasēšanas vietā un ar to saistītos stāvvietu laukumos. Autoceļa nodevas iekasēšanas vietas, uz kurām attiecas šī tiesību norma, tiek noteiktas ar [ministrijas] lēmumu”.

56.

Uzdodot pirmo jautājumu, kurš attiecas uz LESD 267. panta interpretāciju, Cour de cassation lūdz Tiesai precizēt, vai šai tiesību normai ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš izriet no pamatlikuma par Francijas Republikas Konstitūcijas 61.-1. panta piemērošanu, tiktāl, ciktāl šajā tiesiskajā regulējumā ir noteikts pienākums tiesām prioritāri lemt par tām uzdotā jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanu Conseil constitutionnel, ciktāl šis jautājums izriet no valsts tiesību teksta neatbilstības konstitūcijai dēļ tā neatbilstības Savienības tiesību normām. Cour de cassation it īpaši vaicā, vai procesuālie noteikumi, kuri ir ieviesti, pirmkārt, ar Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. pantu un ar kuriem ir noteikts, ka tiesai, ja tai ir jāizskata pamati, ar kuriem tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība, pirmkārt, minētajā konstitūcijā garantētām tiesībām un brīvībām un, otrkārt, Francijas Republikas starptautiskajām saistībām, prioritāri ir jālemj par jautājuma par atbilstību konstitūcijai nosūtīšanu Conseil d’État vai Cour de cassation, kurām ir jālemj par vēršanos Conseil constitutionnel, un, otrkārt, ar šī rīkojuma 23.-5. pantu, kurā ir noteikts, ka Conseil d’État vai Cour de cassation, ja tām ir jāizskata šie pamati, prioritāri lemj par jautājuma par atbilstību konstitūcijai nosūtīšanu Conseil constitutionnel, apdraud Francijas tiesu LESD 267. pantā paredzēto brīvību uzdot prejudiciālos jautājumus Tiesai. Es šajā sakarā uzskatu, ka pirmā prejudiciālā jautājuma ietvaros ir jāizvērtē arī Francijas Republikas Konstitūcijas 62. pants, uz kuru Cour de cassation atsaucas savos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, un kurā ir paredzēts, ka Conseil constitutionnel nolēmumus nevar pārsūdzēt.

57.

Es uzskatu, ka, uzdodot pirmo jautājumu, Cour de cassation vēlas noskaidrot, vai ar valsts tiesībām var tikt ierobežota valsts tiesas brīvība iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, piemērojot LESD 267. pantu.

58.

Francijas valdība apstrīd pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību. Tā šajā ziņā norāda, ka šī jautājuma pamatā ir acīmredzami kļūdaina valsts tiesību interpretācija, līdz ar to tam ir tīri hipotētisks raksturs. Komisija, lai gan neapstrīd pirmā prejudiciālā jautājuma pieņemamību, pauž šaubas par lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu izklāstīto valsts tiesisko regulējumu. Komisija uzskata, ka Francijas Conseil constitutionnel veiktās atbilstības konstitūcijai pārbaudes apmērs skaidri neattiecas uz iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm.

59.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesai lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav jālemj nedz par valsts tiesību normu interpretāciju, nedz arī jāspriež par to, vai iesniedzējtiesas veiktā šo normu interpretācija ir pareiza. Faktiski Tiesai saskaņā ar kompetences sadalījumu starp to un valsts tiesām ir jāņem vērā faktiskais un tiesiskais konteksts, kādā ir pieņemti iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi ( 20 ).

60.

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka to pamatā ir premisa, saskaņā ar kuru Francijas tiesībās, īpaši ar Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. un 23.-5. pantu, kā arī Francijas Republikas Konstitūcijas 62. pantu, tiek ierobežota valsts tiesu brīvība, tostarp iesniedzējtiesas brīvība vērsties Tiesā, piemērojot LESD 267. pantu, un lemt par valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām. Manuprāt, ņemot vērā, ka pamata prāvas ir balstītas uz valsts tiesību atbilstību Savienības tiesībām ( 21 ), nešķiet, ka pirmajam prejudiciālajam jautājumam nebūtu nozīmes pamata lietu izskatīšanā.

61.

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais prejudiciālais jautājums ir jāatzīst par pieņemamu.

62.

Vispirms jāteic, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja lemt par strīdiem, kur ar valsts tiesību normām tika ierobežota iespēja valsts tiesai uzdot Tiesai prejudiciālo jautājumu, piemērojot LESD 267. pantu ( 22 ). Šīs jomas spriedumos Tiesa sistemātiski ir lēmusi, nosakot visplašākās iespējas valsts tiesām uzdot jautājumus Tiesai par Savienības tiesību spēkā esamību un interpretāciju. Tādējādi, atbildot uz pirmo uzdoto jautājumu, es atgādināšu iedibināto standarta Tiesas judikatūru šajā jomā. Es turklāt uzskatu, ka atbildi uz pirmo jautājumu nevajadzētu ietekmēt faktam, ka attiecīgā pamatlikuma mērķis, šķiet, ir piešķirt indivīdiem papildu procesuālo aizsardzību, piemērojot valsts tiesības.

63.

Saskaņā ar LES 19. panta 3. punkta b) apakšpunktu un LESD 267. pantu Tiesa pēc dalībvalstu tiesu pieprasījuma sniedz prejudiciālus nolēmumus par Savienības tiesību aktu interpretāciju vai Savienības iestāžu pieņemto aktu spēkā esamību ( 23 ).

64.

Pilnvaru, kuras Tiesai ir piešķirtas saskaņā ar LESD 267. pantu, galvenais mērķis ir nodrošināt, lai valsts tiesas Savienības tiesības piemērotu vienveidīgi. Šo mērķi īsteno Tiesa un valsts tiesas, veicot sadarbību ( 24 ) un pamatojoties uz savstarpēju uzticību un tiesu dialogu. Ar LES 19. pantu un LESD 267. pantu ieviestā prejudiciālā nolēmuma procedūra ir procesuāls instruments, kuram ir ļoti svarīga nozīme nodrošinot Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu un ievērošanu visās 27 dalībvalstu tiesās.

65.

No LESD 267. panta redakcijas skaidri izriet, ka Tiesas kompetence ir ļoti plaša un ka Tiesa, darbojoties sadarbības ietvaros, principā nevar atzīt par nepieņemamiem valsts tiesu uzdotos jautājumus par līgumu interpretāciju vai par Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.

66.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 25 ). Turklāt no LESD 267. panta izriet, ka valsts tiesas drīkst vērsties Tiesā vienīgi tad, ja tās izskata strīdu un tām ir lūgts taisīt spriedumu procedūrā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu ( 26 ). Tikai valsts tiesām, kurās ir ierosināta tiesvedība un kurām ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā katras lietas īpatnības, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums tām ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība ( 27 ). Tādējādi, ja uzdotie jautājumi ir saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu ( 28 ).

67.

Valsts tiesas, kuru spriedumi ir pārsūdzami tiesā saskaņā ar iekšējām tiesībām, atbilstoši LESD 267. panta otrajai daļai var brīvi izvērtēt, vai vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt interpretāciju prejudiciāla nolēmuma veidā, ja tām rodas jautājums par Savienības tiesībām, savukārt valsts tiesām, par kuru nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, tiklīdz tām rodas jautājums par Savienības tiesībām, saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ir pienākums vērsties Tiesā ( 29 ).

68.

Šajā sakarā no sprieduma lietā Cilfit u.c. ( 30 ) skaidri izriet, ka valsts tiesām, par kuru nolēmumiem nevar celt prasību tiesā saskaņā ar valsts tiesībām, tiklīdz tām rodas jautājums par Savienības tiesībām, ir jāpilda pienākums vērsties Tiesā, ja vien tās nekonstatē, ka uzdotie jautājumi nav atbilstīgi vai ka Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgās Kopienu tiesību normas, vai ka Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas ( 31 ).

69.

Tiesa savā spriedumā lietā Rheinmühlen-Düsseldorf ( 32 ) noteica, ka valsts tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību noteikumu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu, kam vajadzīgs lēmums par tiem ( 33 ). Turklāt Tiesa nosprieda, ka valsts tiesas tiesības uzdot jautājumu Tiesai principā nedrīkst tikt atņemtas ar noteikumu valsts tiesībās, ar kuru ir noteikts, ka tiesai ir saistoši augstākas tiesas veikti juridiski vērtējumi ( 34 ). Šajā sakarā Tiesa savā spriedumā apvienotajās lietās ERG u.c. ( 35 ) noteica, ka zemākas instances tiesai jābūt iespējai brīvi uzdot Tiesai to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka juridiskais vērtējums, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt pasludināt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu.

70.

Spriedumā lietā Kücükdeveci ( 36 ) Tiesa nesen uzsvēra LESD 267. panta otrās daļas fakultatīvo raksturu un, manuprāt, dalībvalstu rīcības brīvību, piemērojot šo tiesību normu. Šajā lietā tika uzdots jautājums, vai valsts tiesai būtu jāuzdod Tiesai prejudiciālais jautājums par Savienības tiesību interpretāciju pirms tādas valsts tiesību normas nepiemērošanas, kuru tā uzskata par pretēju šīm tiesībām, ja saskaņā ar valsts tiesībām iesniedzējtiesa nevar nepiemērot valsts tiesību normu, ja pirms tam Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) to nav atzinusi par nekonstitucionālu. Tiesa atzina, ka valsts tiesai, kura izskata strīdu starp indivīdiem, ir jānodrošina Savienības tiesību ievērošanu, nepieciešamības gadījumā nepiemērojot nevienu pretrunā esošu valsts tiesiskā regulējuma tiesību normu, neatkarīgi no tā, vai tiesa ir izmantojusi tai LESD 267. panta otrajā daļā norādītajos gadījumos paredzēto rīcības brīvību uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju ( 37 ).

71.

Turklāt spriedumā lietā Mecanarte ( 38 ) Tiesa nosprieda, ka ar LESD 267. pantu ieviestās sistēmas lietderīgā iedarbība pieprasot, lai valsts tiesām būtu visplašākās tiesības vērsties Tiesā. Tiesa šajā spriedumā nosprieda, ka lietā, kura turklāt, manuprāt, ir samērā līdzīga šai lietai, valsts tiesai, kura izskata strīdu par Savienības tiesību piemērošanu un kura konstatē, ka valsts tiesību norma ir nekonstitucionāla, netiek liegtas LESD 267. pantā paredzētās tiesības vai atņemts pienākums uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, jo šis konstatējums ir noteikti jāskata konstitucionālajā tiesā ( 39 ). Turklāt attiecībā uz jautājumu, vai valsts tiesa var neuzdot prejudiciālo jautājumu, jo valsts tiesību sistēmā ir ieviesti pasākumi, lai atlīdzinātu valsts tiesību normas trūkumus, Tiesa nosprieda, ka valsts tiesas rīcības brīvība LESD 267. panta otrās daļas izpratnē attiecas arī uz jautājumu, kurā procesa stadijā tai būtu jāuzdod prejudiciālais jautājums Tiesai. No tā izriet, ka fakts, ka Savienības tiesību pārkāpumu var atlīdzināt valsts tiesību sistēmas ietvaros, nekādā veidā nepārkāpj valsts tiesai piešķirto rīcības brīvību LESD 267. panta otrās daļas izpratnē.

72.

Tādējādi es uzskatu, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras skaidri izriet, ka tiktu apdraudēta Savienības tiesību lietderīgā iedarbība, ja obligātā prasība par vēršanos konstitucionālā tiesā varētu ierobežot vai atņemt autonomo kompetenci, kura saskaņā ar LESD 267. panta otro daļu ir piešķirta visām valsts tiesām lietās, kuras tā izskata, uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību.

73.

Turklāt, ja valsts tiesībās tiek ierobežota vai atņemta valsts tiesu rīcības brīvība uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus, piemērojot LESD 267. pantu, es uzskatu, ka ir jāpiemēro pārākuma princips, kurš ir Savienības tiesību stūrakmens. Šis princips vēl nesen tika atgādināts deklarācijās, kuras tika pievienotas starpvaldību konferences, kura pieņēma2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu ( 40 ).

74.

Saskaņā ar iedibināto judikatūru valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošas, pat vēlāk pieņemtas valsts tiesību normas, bez pienākuma lūgt vai sagaidīt, kad tās tiks atceltas likumdošanā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi ( 41 ).

75.

Es uzskatu, ka LESD 267. pants ir neatņemama dalībvalstu tiesību sistēmu sastāvdaļa, jo šim pantam ir augstāks spēks gadījumā, ja valsts tiesības tam ir pretrunā. Ikviena tiesa var un tai vajag pilnībā piemērot LESD 267. pantu un kolīziju gadījumā starp šo pantu un valsts tiesību normu tiesām nepieciešamības gadījumā pēc savas iniciatīvas minētā tiesību norma lietā, kuru tās izskata, ir jāatstāj bez piemērošanas.

76.

Jāuzsver arī, ka papildus tam, ka valsts tiesām, piemērojot LESD 267. panta otro daļu lietās, kuras tās izskata, ir rīcības brīvība attiecībā uz prejudiciālā jautājuma uzdošanu Tiesai un ka šīs pilnvaras nevar tikt ierobežotas vai atceltas ar valsts pasākumiem, spriedums, kuru prejudiciālā kārtā ir pasludinājusi Tiesa, šīm tiesām ir saistošs nolēmuma pieņemšanai pamata lietā ( 42 ). Iepriekš minētajā spriedumā lietā Simmenthal Tiesa nosprieda, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras lietderīgā iedarbība tiks vājināta, ja valsts tiesa tiktu kavēta nekavējoties piemērot Savienības tiesības atbilstoši Tiesas nolēmumam vai judikatūrai. Attiecīgi es uzskatu, ka gadījumā, ja ir kolīzija starp Tiesas nolēmumu prejudiciālā nolēmuma procesā un valsts tiesas nolēmumu, tostarp konstitucionālās tiesas nolēmumu, Savienības tiesību pārākuma princips valsts tiesai nosaka pienākumu piemērot Tiesas nolēmumu un nepiemērot tam pretrunā esošu valsts tiesas nolēmumu ( 43 ).

77.

Ņemot vērā iesniedzējtiesas iesniegtās atbilstošās valsts tiesību normas, it īpaši noteikumus par prioritāro jautājumu par atbilstību konstitūcijai, es uzskatu, ka LESD 267. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, kas izriet no Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. panta otrās daļas un 23.-5. panta otrās daļas, tiktāl, ciktāl ar to tiesām ir noteikts pienākums prioritārā kārtībā lemt par tām uzdotā jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanu Conseil constitutionnel, ciktāl šis jautājums attiecas uz valsts tiesību teksta neatbilstību Francijas Republikas Konstitūcijai, jo tas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesību noteikumiem.

78.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Cour de cassation uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem sniegt šādu atbildi:

—

A. Melki [A. Melki] un S. Abdeli [S. Abdeli] vārdā — R. Buks [R. Boucq], avocat,

—

Francijas valdības vārdā — E. Beljāra [E. Belliard], Ž. de Bergess [G. de Bergues] un B. Bopēra-Manoka [B. Beaupère-Manokha], pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā — K. Pošē [C. Pochet] un M. Džeikobsa [M. Jacobs], kā arī T. Materne [T. Materne], pārstāvji, kuriem palīdz F. Tulkenss [F. Tulkens], avocat,

—

Čehijas valdības vārdā — M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,

—

Vācijas valdības vārdā — J. Mellers [J. Möller], B. Kleins [B. Klein] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā — T. Papadopulu [T. Papadopoulou] un L. Kotroni [L. Kotroni], pārstāves,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels] un M. de Rē [M. de Ree], pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā — J. Faldiga [J. Faldyga], kā arī M. Jarošs [M. Jarosz] un M. Špunars [M. Szpunar], pārstāvji,

—

Slovākijas valdības vārdā — B. Ričova [B. Ricziová], pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā — Ž. P. Kepenns [J.-P. Keppenne] un M. Vailderspins [M. Wilderspin], pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 67. un 267. panta interpretāciju.

2

Šie lūgumi tika iesniegti divu tiesvedību ietvaros pret attiecīgi A. Melki un S. Abdeli — Alžīrijas pilsoņiem —, lai panāktu viņu aizturēšanas telpās, kuras nav penitenciāro iestāžu pārziņā, [termiņa] pagarinājumu.

3

Saskaņā ar Lisabonas līgumam pievienotā 19. protokola par Šengenas acquis, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā (OV 2010, C 83, 290. lpp.; turpmāk tekstā — “19. protokols”), preambulu:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses,

ievērojot to, ka nolīgumi par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, ko 1985. gada 14. jūnijā un 1990. gada 19. jūnijā Šengenā parakstījušas dažas Eiropas Savienības dalībvalstis, kā arī ar tiem saistītie nolīgumi un uz to pamata pieņemtie noteikumi ir iekļauti Eiropas Savienības sistēmā ar 1997. gada 2. oktobra Amsterdamas līgumu;

vēloties saglabāt Šengenas acquis tādu, kāds tas bijis kopš Amsterdamas līguma stāšanās spēkā, un attīstīt šo acquis, lai palīdzētu sasniegt mērķi — nodrošināt Savienības pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām;

[..]

ir vienojušās par šādiem noteikumiem, ko pievieno Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību.”

4

Šī protokola 2. pantā ir norādīts:

“Šengenas acquis attiecas uz 1. pantā minētajām dalībvalstīm, neskarot 2003. gada 16. aprīļa Pievienošanās akta 3. pantu un 2005. gada 25. aprīļa Pievienošanās akta 4. pantu. Padome aizstāj Izpildu komiteju, kas izveidota ar Šengenas līgumiem.”

5

Šajā acquis ietilpst Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), kas parakstīta Šengenā (Luksemburga) 1990. gada 19. jūnijā (turpmāk tekstā — “CAAS”), kuras 2. pants attiecas uz iekšējo robežu šķērsošanu.

6

Saskaņā ar CAAS 2. panta 1.–3. punktu:

“1.   Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā bez personu kontroles.

2.   Līgumslēdzēja Puse, apspriedusies ar citām Līgumslēdzējām Pusēm, tomēr var nolemt, ka noteiktu laiku pie valsts iekšējās robežas veiks situācijai piemērotu robežkontroli, ja tas vajadzīgs sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ. Ja sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ vajadzīga tūlītēja rīcība, attiecīgā Līgumslēdzēja Puse veic vajadzīgos pasākumus un pēc iespējas ātrāk par to informē pārējās Līgumslēdzējas Puses.

3.   Personu kontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē ne 22. panta noteikumus, ne policijas pilnvaras, ko atbilstīgi katras Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem īsteno kompetentas iestādes visā tās teritorijā, ne arī pienākumu turēt, nēsāt un uzrādīt Līgumslēdzējas Puses tiesību aktos paredzētās atļaujas un dokumentus.”

7

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 562/2006, ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (OV L 105, 1. lpp.), 39. panta 1. punktu no 2006. gada 13. oktobraCAAS 2. pants tika atcelts.

8

Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 9.–11. punktu:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

9

Regulas Nr. 562/2006 20. pantā ar nosaukumu “Iekšējo robežu šķērsošana” ir noteikts:

“Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām — neatkarīgi no viņu valstspiederības — nepiemēro robežpārbaudes.”

10

Šīs regulas 21. pantā ar nosaukumu “Pārbaudes iekšzemē” ir noteikts:

“Robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē:

[..]

[..].”

11

1958. gada 4. oktobra Konstitūcijas, kura grozīta ar 2008. gada 23. jūlija Konstitucionālo likumu Nr. 2008-724 par V Republikas institūciju modernizāciju (2008. gada 24. jūlijaJORF, 11890. lpp.; turpmāk tekstā — “Konstitūcija”), 61.-1. pantā ir noteikts:

“Ja tiesvedības procesa laikā tiek norādīts, ka tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, Conseil constitutionnel [Konstitucionālā padome] var uzdod šo jautājumu prejudiciālā nolēmuma kārtībā Conseil d’État [Valsts padomei] vai Cour de cassation [Kasācijas tiesai], kura par to lemj noteiktajā termiņā.

Šī panta piemērošanas nosacījumi ir noteikti pamatlikumā.”

12

Konstitūcijas 62. panta otrajā un trešajā daļā ir norādīts:

“Tiesību norma, kura, pamatojoties uz 61.-1. pantu, ir atzīta par neatbilstošu konstitūcijai, tiek atcelta, sākot no datuma, kurā ir publicēts Conseil constitutionnel nolēmums, vai vēlāka šajā nolēmumā noteikta datuma. Conseil constitutionnel paredz nosacījumus un ierobežojumus, ar kādiem var tikt pārskatītas tiesību normas radītās sekas.

Conseil constitutionnel nolēmumus nevar pārsūdzēt. Tie ir saistoši valsts varai un visām administratīvajām un tiesu iestādēm.”

13

Saskaņā ar Konstitūcijas 88.-1. pantu:

“Republika piedalās Eiropas Savienībā, kas izveidota no valstīm, kuras ir brīvi izvēlējušās kopīgi īstenot savas atsevišķas kompetences saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, kuri izriet no 2007. gada 13. decembrī Lisabonā parakstītā līguma.”

14

Ar 2009. gada 10. decembra Pamatlikumu Nr. 2009-1523 par Konstitūcijas 61.-1. panta piemērošanu (2009. gada 11. decembraJORF, 21379. lpp.), 1958. gada 7. novembra Rīkojuma Nr. 58-1067 par pamatlikumu par Conseil constitutionnel II sadaļā tika ieviesta jauna IIa nodaļa ar nosaukumu “Par atbilstības konstitūcijai prioritāro jautājumu”. Šajā IIa nodaļā ir noteikts:

“1. daļa

Piemērojamās tiesību normas tiesās, kuras vēršas Conseil d’État vai Cour de cassation

23.-1. pants

Tiesās, kuras vēršas Conseil d’État vai Cour de cassation, pamats par to, ka tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, ir jāiesniedz rakstveidā, to norādot atsevišķi un pamatojot, pretējā gadījumā šis pamats tiks atzīts par nepieņemamu. Šādu pamatu pirmo reizi var izvirzīt apelācijas sūdzībā. Tiesa to nevar izvirzīt pēc savas ierosmes.

[..]

23.-2. pants

Tiesa, izdodot motivētu nolēmumu, nekavējoties lemj par atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma nodošanu Conseil d’État vai Cour de cassation. Šī nodošana tiek veikta, ja tiek izpildīti šādi nosacījumi:

Tiesai, ja tai tiek iesniegti pamati, ar kuriem tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība, pirmkārt, Konstitūcijā garantētām tiesībām un brīvībām un, otrkārt, Francijas starptautiskajām saistībām, katrā ziņā prioritārā kārtībā ir jālemj par jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanu Conseil d’Etat vai Cour de cassation.

Lēmums par jautājuma nodošanu Conseil d’État vai Cour de cassation tiek nosūtīts astoņu dienu laikā pēc tā pasludināšanas, pievienojot procesuālos rakstus vai lietas dalībnieku prasījumus. To nevar pārsūdzēt. Atteikumu nodot jautājumu var apstrīdēt vienīgi gadījumā, ja tiek apstrīdēts nolēmums saistībā ar visu strīdu vai daļu no tā.

23.-3. pants

Tiklīdz kā jautājums ir nodots, tiesa aptur tiesvedību lietā līdz brīdim, kad tiek saņemts Conseil d’État vai Cour de cassation nolēmums, vai Conseil constitutionnel nolēmums, ja lieta tai ir nodota izskatīšanā. Pierādījumu savākšana netiek apturēta un tiesa var veikt nepieciešamos pagaidu vai drošības pasākumus.

Tomēr tiesvedība netiek apturēta nedz gadījumā, ja personai tiesvedības dēļ tiek atņemta brīvība, nedz gadījumā, ja tiesvedības priekšmets ir pasākuma, ar kuru tiek atņemta brīvība, izbeigšana.

Tiesa var lemt arī nesagaidot nolēmumu par atbilstības konstitūcijai prioritāro jautājumu, ja likumā vai administratīvos noteikumos ir paredzēts, ka tai lēmums ir jāpieņem noteiktā termiņā vai steidzami. Ja pirmās instances tiesa pieņem lēmumu, nesagaidot nolēmumu, un par šo lēmumu tiek iesniegta apelācijas sūdzība, apelācijas tiesa aptur tiesvedību. Šī tiesa tomēr var tiesvedību neapturēt, ja šai tiesai pašai lēmums ir jāpieņem noteiktā termiņā vai steidzami.

Turklāt gadījumā, ja pastāv risks, ka tiesvedības apturēšana varētu izraisīt neatgriezeniskas vai acīmredzami pārmērīgas sekas attiecībā uz kāda lietas dalībnieka tiesībām, tiesa, kura pieņem lēmumu par jautājuma nodošanu, var lemt par tiem jautājumiem, kuri ir jāizskata nekavējoties.

Ja ir iesniegta kasācijas sūdzība, jo tiesas, kas izskatīja lietu pēc būtības, ir lēmušas, nesagaidot Conseil d’État vai Cour de cassation nolēmumu, vai Conseil constitutionnel nolēmumu, ja lieta tai ir nodota izskatīšanā, tiek apturēta jebkāda nolēmuma pieņemšana par pārsūdzību līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par atbilstības konstitūcijai prioritāro jautājumu. Citādi ir gadījumā, ja ieinteresētajai personai tiesvedības dēļ ir atņemta brīvība un likumā ir paredzēts, ka Cour de cassation pieņem lēmumu noteiktā termiņā.

2. daļa

Piemērojamās tiesību normas Conseil d’État un Cour de cassation

23.-4. pants

Trīs mēnešu laikā, skaitot no 23.-2. pantā vai 23.-1. panta pēdējā daļā paredzētā [jautājuma] nodošanas saņemšanas, Conseil d’État vai Cour de cassation lemj par atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma nosūtīšanu Conseil constitutionnel. Šī nosūtīšana tiek veikta, ja ir izpildīti 23.-2. panta 1. un 2. punktā minētie nosacījumi un [tiesību] jautājums ir jauns vai tam ir būtiska nozīme.

23.-5. pants

Pamats par to, ka tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, var tikt izvirzīts, tostarp pirmo reizi kasācijas tiesvedībā, ja lieta tiek izskatīta Conseil d’État vai Cour de cassation. Pamats ir jānorāda atsevišķā un pamatotā procesuālajā rakstā, pretējā gadījumā tas nav pieņemams. Tiesa to nevar izvirzīt pēc savas ierosmes.

Conseil d’État vai Cour de cassation, ja tām tiek iesniegti pamati, ar kuriem tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība, pirmkārt, Konstitūcijā garantētām tiesībām un brīvībām un, otrkārt, Francijas starptautiskajām saistībām, katrā ziņā prioritārā kārtībā ir jālemj par jautājuma par atbilstību konstitūcijai nodošanu Conseil constitutionnel.

Conseil d’État vai Cour de cassation rīcībā ir trīs mēneši, sākot no pamata iesniegšanas, sava nolēmuma pasludināšanai. Atbilstības konstitūcijai prioritārais jautājums tiek nodots Conseil constitutionnel, ja ir izpildīti 23.-2. panta 1. un 2. punktā minētie nosacījumi un [tiesību] jautājums ir jauns vai tam ir būtiska nozīme.

Ja jautājums tiek nodots Conseil constitutionnel, Conseil d’État vai Cour de cassation aptur tiesvedību līdz brīdim, kad Conseil constitutionnel būs pieņēmusi lēmumu. Citādi ir gadījumā, ja ieinteresētajai personai tiesvedības dēļ ir atņemta brīvība un likumā ir paredzēts, ka Cour de cassation pieņem lēmumu noteiktā termiņā. Ja Conseil d’État vai Cour de cassation spriedums ir jāpasludina steidzami, tā tiesvedību var neapturēt.

[..]

23.-7. pants

Conseil d’État vai Cour de cassation pamatots lēmums vērsties Conseil constitutionnel tai tiek nodots, pievienojot procesuālos rakstus vai lietas dalībnieku prasījumus. Conseil constitutionnel saņem kopiju no pamatotā lēmuma, ar kuru Conseil d’État vai Cour de cassation nolemj neuzdot tai atbilstības konstitūcijai prioritāru jautājumu. Ja Conseil d’État vai Cour de cassation nav pieņēmušas lēmumu 23.-4. un 23.-5. pantā norādītajā termiņā, jautājums tiek nodots Conseil constitutionnel.

[..]

3. daļa

Piemērojamās tiesību normas Conseil constitutionnel

[..]

23.-10. pants

Conseil constitutionnel pasludina spriedumu trīs mēnešu laikā, skaitot no jautājuma iesniegšanas dienas. Lietas dalībniekiem pašiem ir jāiesniedz savi apsvērumi. Tiesas sēde ir atklāta, izņemot Conseil constitutionnel iekšējā reglamentā noteiktus izņēmuma gadījumus.

[..]”

15

Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. pantā, redakcijā, kas bija spēkā faktisko apstākļu rašanās brīdī, ir noteikts:

“Policijas virsnieki un 20. panta un 21.-1. pantā norādītās policijas amatpersonas un policijas amatpersonu vietnieki, kuri darbojas pēc policijas virsnieku pavēles un to pakļautībā, var pieprasīt ikvienai personai, lai tā, izmantojot jebkādus līdzekļus, pierādītu savu identitāti, ja pastāv viens vai vairāki ticami iemesli, ka šo personu var turēt aizdomās par to, ka viņa:

Pēc [Francijas] Republikas prokurora rakstveida pieprasījuma šajā pieprasījumā norādītu pārkāpumu izmeklēšanas un iztiesāšanas nolūkiem, ievērojot šos pašus noteikumus, ikvienas personas identitāte var arī tikt pārbaudīta šīs amatpersonas norādītajās vietās un norādītajā laikposmā. Fakts, ka identitātes pārbaudes rezultātā tiek atklāti pārkāpumi, kuri nav minēti [Francijas] Republikas prokurora pieprasījumā, nav uzskatāms par šo izmeklēšanas procedūru spēkā neesamības pamatu.

Ikvienas personas identitāte, neatkarīgi no šīs personas uzvedības, var tikt kontrolēta, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, arī, lai novērstu sabiedriskās kārtības apdraudējumu, īpaši apdraudējumu personu vai mantas drošībai.

Teritorijā starp Francijas sauszemes robežu ar valstīm, kuras ir dalībnieces konvencijā, kura tika parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā, un līniju, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas, kā arī sabiedrībai pieejamā ostu, lidostu, kā arī dzelzceļa staciju vai tādu autoostu teritorijā, kuras ir atvērtas starptautiskai satiksmei un tiek noteiktas ar [ministrijas] lēmumu, ievērojot pirmajā daļā paredzētos noteikumus, var tikt pārbaudīta visu personu identitāte arī, lai pārliecinātos, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu turēšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Ja šī pārbaude notiek starptautiskās satiksmes vilcienā, pārbaude var tikt veikta maršruta daļā starp robežu un pirmo pieturu, kura atrodas 20 kilometru attālumā no robežas. Tomēr dzelzceļa līnijās, kurās notiek starptautiskā satiksme un kurās ir īpaši noteikumi transporta pakalpojumiem, pārbaude var notikt arī starp šo pieturu un pieturu, kura atrodas nākamo 50 kilometru robežās. Šīs līnijas un pieturas tiek noteiktas ar ministrijas lēmumu. Ja ir tāda autoceļa daļa, kura sākas šīs [panta] daļas pirmajā teikumā minētajā teritorijā, un pirmā autoceļa nodevas iekasēšanas vieta atrodas 20 kilometru līnijas ietvaros, pārbaude turklāt var notikt līdz šai pirmajai autoceļa nodevas iekasēšanas vietai stāvvietu laukumos, kā arī šajā autoceļa nodevas iekasēšanas vietā un ar to saistītos stāvvietu laukumos. Autoceļa nodevas iekasēšanas vietas, uz kurām attiecas šī tiesību norma, tiek noteiktas ar [ministrijas] lēmumu. Fakts, ka identitātes pārbaudes laikā tiek atklātas nelikumības, kas nav saistītas ar iepriekš minēto pienākumu neievērošanu, nav uzskatāms par šo izmeklēšanas procedūru spēkā neesamības pamatu.

[..]”

16

A. Melki un S. Abdeli, Alžīrijas pilsoņi, kuri Francijā atrodas nelegāli, piemērojot Francijas Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu, tika pakļauti policijas kontrolei teritorijā starp Francijas un Beļģijas sauszemes robežu un līniju, kas atrodas 20 kilometru attālumā no tās. 2010. gada 23. martā prefekts attiecībā uz katru no viņiem pieņēma lēmumu par viņu nogādāšanu atpakaļ līdz robežai un lēmumu par viņu aizturēšanu.

17

A. Melki un S. Abdeli izmeklēšanas tiesnesim, pie kura prefekts vērsās, lūdzot pagarināt šo aizturēšanas termiņu, apstrīdēja viņu aizturēšanas tiesiskumu un atsaucās uz Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas neatbilstību konstitūcijai, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma apdraud Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības.

18

Ar diviem 2010. gada 25. marta rīkojumiem izmeklēšanas tiesnesis izdeva rīkojumu, pirmkārt, nodot Cour de cassation jautājumu par to, vai ar Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu ir apdraudētas Konstitūcijā garantētās tiesības un brīvības, un, otrkārt, izdeva rīkojumu par 15 dienām pagarināt A. Melki un S. Abdeli aizturēšanas termiņu.

19

Kā norāda iesniedzējtiesa, A. Melki un S. Abdeli apgalvo, ka Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa esot pretrunā Konstitūcijai, ievērojot, ka saistībām, kuras Francijas Republikai izriet no Lisabonas līguma, ir konstitucionāla vērtība, ņemot vērā Konstitūcijas 88.-1. pantu, un ka Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtā daļa, saskaņā ar kuru ir atļauta kontrole uz robežām ar citām dalībvalstīm, esot pretrunā LESD 67. panta 2. punktā norādītajam personu brīvas pārvietošanās principam, kurā ir paredzēts, ka Eiropas Savienība nodrošina to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām.

20

Iesniedzējtiesa, pirmkārt, uzskata, ka tai ir uzdots jautājums par Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas atbilstību gan Savienības tiesībām, gan Konstitūcijai.

21

Otrkārt, Cour de cassation no Rīkojuma Nr. 58-1067 23.-2. panta un 23.-5. panta, kā arī no Konstitūcijas 62. panta secina, ka tiesas, kuras izskata lietu pēc būtības, kā arī pati Cour de cassation, kā tas izriet no Pamatlikuma Nr. 2009-1523, ar kuru minētie panti ir iekļauti Rīkojumā Nr. 58-1067, nevar lemt par iespēju uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai, ja atbilstības konstitūcijai prioritārais jautājums ir nodots Conseil constitutionnel.

22

Uzskatot, ka tās lēmums par atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma uzdošanu Conseil constitutionnel ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, Cour de cassation nolēma katrā izskatāmajā lietā apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 20. aprīļa rīkojumu lietas C-188/10 un C-189/10 rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

24

Francijas valdība atsaucas uz lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu nepieņemamību.

25

Attiecībā uz pirmo jautājumu Francijas valdība uzskata, ka tam ir vienīgi hipotētisks raksturs. Šis jautājums esot pamatots ar premisu, ka Conseil constitutionnel, veicot pārbaudi par likuma atbilstību Konstitūcijai, var nākties pārbaudīt šī likuma atbilstību Savienības tiesībām. Tomēr saskaņā ar Conseil constitutionnel judikatūru likuma atbilstības Savienības tiesībām pārbaude esot jāveic tiesām, kuras lietas izskata administratīvajā vai parastajā tiesvedībā, nevis Conseil constitutionnel, veicot likumu atbilstības konstitūcijai pārbaudi. No tā izrietot, ka saskaņā ar valsts tiesībām Conseil d’État un Cour de cassation neesot pienākuma nosūtīt Conseil constitutionnel jautājumus par valsts tiesību atbilstību Savienības tiesībām, jo šie jautājumi nav saistīti ar pārbaudi par atbilstību konstitūcijai.

26

Attiecībā uz otru prejudiciālo jautājumu Francijas valdība uzskata, ka atbilde uz šo jautājumu neesot lietderīga. Kopš 2010. gada 9. aprīļa A. Melki un S. Abdeli vairs netiekot piemērots nekāds brīvības atņemšanas pasākums un, sākot no šīs dienas, abi izmeklēšanas tiesneša rīkojumi nav spēkā. Vienīgās tiesvedības, kura joprojām noris Cour de cassation, ietvaros nekādas nozīmes neesot arī jautājumam par Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtās daļas atbilstību LESD 67. pantam, ņemot vērā, kā Conseil constitutionnel to atgādināja savā 2010. gada 12. maija Lēmumā Nr. 2010-605 DC, ka tai neesot kompetences pārbaudīt likuma atbilstību Savienības tiesībām, jo tā pārbauda šī likuma atbilstību konstitūcijai.

27

Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata lietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši 2008. gada 22. decembra spriedumu lietā C-333/07 Regie Networks, Krājums, I-10807. lpp., 46. punkts; 2009. gada 8. septembra spriedumu lietā C-478/07 Budejovicky Budvar, Krājums, I-7721. lpp., 63. punkts, un 2010. gada 20. maija spriedumu lietā C-56/09 Zanotti, Krājums, I-4517. lpp., 15. punkts).

28

Šajā gadījumā uzdotie jautājumi attiecas uz LESD 67. un 267. panta interpretāciju. No lēmumu uzdot prejudiciālu jautājumu pamatojuma neizriet, ka izmeklēšanas tiesneša izdotie rīkojumi attiecībā uz A. Melki un S. Abdeli vairs nebūtu spēkā. Turklāt nav acīmredzams, ka Cour de cassation veiktā atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma mehānisma interpretācija būtu skaidri izslēgta no valsts tiesību normu redakcijas.

29

Attiecīgi atbilstības pieņēmumu, kas piemīt lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu katrā lietā, neatspēko Francijas valdības izvirzītie argumenti.

30

Šajos apstākļos lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurš ir iesniegts šajās lietās, ir jāuzskata par pieņemamu.

31

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 267. pantam ir pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ieviests process, ar kuru tiek uzsākta atbilstības konstitūcijai pārbaude, ar kuru minētās dalībvalsts tiesām, gadījumā, ja vienlaicīgi ir jāizskata jautājums par valsts tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām, ir noteikts pienākums prioritāri lemt par jautājuma saistībā ar valsts tiesību normas atbilstību Konstitūcijai nosūtīšanu valsts tiesai, kuras kompetencē ir pārbaudīt likumu atbilstību konstitūcijai.

32

A. Melki un S. Abdeli uzskata, ka pamata lietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām ar nosacījumu, ka Conseil constitutionnel pārbauda Savienības tiesības un gadījumā, ja tai rodas šaubas par to interpretāciju, iesniedz prejudiciālu jautājumu Tiesai, lūdzot arī, lai prejudiciālais nolēmums tiktu izskatīts paātrinātā procedūrā, piemērojot Tiesas Reglamenta 104.a pantu.

33

Francijas valdība uzskata, ka Savienības tiesībām nav pretrunā attiecīgie valsts tiesību akti, jo ar tiem netiek nedz grozīta, nedz apdraudēta valsts tiesas loma un kompetence Savienības tiesību piemērošanā. Šīs argumentācijas pamatojumam šī valdība būtībā pamatojas uz tādu pašu minētā tiesiskā regulējuma interpretāciju, kādu pēc tam, kad Cour de cassation bija nosūtījusi lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai, norādīja gan Conseil constitutionnel savā 2010. gada 12. maija Lēmumā Nr. 2010-605 DC, gan Conseil d’État savā 2010. gada 14. maija Lēmumā Nr. 312305.

34

Piemērojot šo interpretāciju, tiktu izslēgts, ka atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma priekšmets būtu jautājuma uzdošana Conseil constitutionnel par likuma atbilstību Savienības tiesībām. Likuma atbilstības Savienības tiesībām pārbaude būtu jāveic tiesām, kuras lietas izskata administratīvajā vai parastajā tiesvedībā, nevis Conseil constitutionnel, un tām arī pašām un saskaņā ar pašu veiktu novērtējumu ir jāpiemēro Savienības tiesības, kā arī vienlaikus vai pēc atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma nosūtīšanas būtu jāuzdod prejudiciālie jautājumi Tiesai.

35

Francijas valdība šajā sakarā norāda, ka saskaņā ar pamata lietā aplūkojamiem valsts tiesību aktiem valsts tiesa, ievērojot zināmus nosacījumus, vai nu var lemt par lietas būtību, negaidot Cour de cassation, Conseil d’État vai Conseil constitutionnel nolēmumu par atbilstības konstitūcijai prioritāro jautājumu, vai nu var veikt pagaidu vai drošības pasākumus, kuri ir nepieciešami, lai nodrošinātu tūlītēju to tiesību aizsardzību, kāda attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām.

36

Gan Francijas valdība, gan Beļģijas valdība norāda, ka atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma procesuālā mehānisma mērķis ir garantēt attiecīgajām personām, ka viņu prasība par valsts tiesību normas atbilstības konstitūcijai pārbaudi patiešām tiks izskatīta, nepastāvot iespējai, ka vēršanās Conseil constitutionnel varētu tikt noraidīta, pamatojoties uz attiecīgās tiesību normas neatbilstību Savienības tiesībām. Turklāt vēršanās Conseil constitutionnel radot priekšrocību, ka Conseil constitutionnel var atcelt Konstitūcijai neatbilstošu likumu un šai atcelšanai ir erga omnes sekas. Turpretī sprieduma, kuru pasludina tiesa, kura lietu izskata administratīvajā vai parastajā tiesvedībā, konstatējot, ka valsts tiesību norma neatbilst Savienības tiesībām, sekas attiecas vienīgi uz attiecīgo šajā tiesā izskatāmo strīdu.

37

Čehijas valdība, savukārt, ierosina sniegt atbildi, ka no Savienības tiesību pārākuma principa izriet, ka valsts tiesai ir pienākums nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu iedarbību, pārbaudot valsts tiesību atbilstību Savienības tiesībām un nepiemērojot valsts tiesības, kuras ir tām pretrunā, bez pienākuma vispirms vērsties valsts konstitucionālajā tiesā vai citā valsts tiesā. Vācijas valdība uzskata, ka tiesību vērsties Tiesā, uzdodot prejudiciālu jautājumu, kuras saskaņā ar LESD 267. pantu ir visām valsts tiesām, īstenošanu nedrīkst apdraudēt tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru vēršanās Tiesā, lai panāktu Savienības tiesību interpretāciju, ir pakļauta citas valsts tiesas nolēmumam. Polijas valdība uzskata, ka LESD 267. pantam nav pretrunā pirmajā uzdotajā jautājumā norādītais tiesību akts, jo tajā paredzētā procedūra pēc būtības neapdraud valsts tiesu tiesības un pienākumus, kuri izriet no minētā panta.

38

Komisija uzskata, ka Savienības tiesībām, īpaši šo tiesību pārākuma principam, kā arī LESD 267. pantam ir pretrunā lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītais valsts tiesiskais regulējums gadījumā, ja katrā tiesību normas atbilstības Savienības tiesībām apstrīdēšanas gadījumā attiecīgā persona varētu pamatoties uz šīs tiesību normas neatbilstību Konstitūcijai. Šādā gadījumā pienākums nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu netieši, bet noteikti no valsts tiesas tiktu nodots Conseil constitutionnel. Tādējādi atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma mehānisma rezultātā rastos situācija, kādu Tiesa 1978. gada 9. marta spriedumā lietā 106/77 Simmenthal (Recueil, 629. lpp.) ir atzinusi par neatbilstošu Savienības tiesībām. Fakts, ka konstitucionālā tiesa pati var uzdot prejudiciālos jautājumus Tiesai, šo situāciju neuzlabojot.

39

Ja, turpretī, tiesību normas atbilstības Savienības tiesībām apstrīdēšana attiecīgajai personai neļauj ipso facto atsaukties uz šīs pašas tiesību normas atbilstības Konstitūcijai apstrīdēšanu, un tiesa, kura izskata lietu pēc būtības, tādējādi joprojām būtu kompetenta piemērot Savienības tiesības, pirmajā uzdotajā jautājumā minētais valsts tiesiskais regulējums Savienības tiesībām nebūtu pretrunā, ja tiktu izpildīti vairāki kritēriji. Komisija uzskata, ka valsts tiesai ir jābūt tiesībām vienlaicīgi uzdot Tiesai jebkādu prejudiciālu jautājumu, kuru tā uzskatītu par nepieciešamu, un veikt ikvienu pasākumu, kurš nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības tiesībās garantēto tiesību pagaidu tiesisko aizsardzību tiesā. Tāpat būtu nepieciešams, lai, pirmkārt, atbilstības konstitūcijai izpildes procedūras rezultātā pārmērīgi ilgi netiktu atlikta tiesvedība pamata lietā un, otrkārt, lai, veicot šo izpildes procedūru un neatkarīgi no tās rezultāta, valsts tiesa joprojām varētu brīvi izvērtēt valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām, to nepiemērot, ja tiesa uzskatītu, ka šī norma ir pretrunā Savienības tiesībām, un uzdot Tiesai prejudiciālos jautājumus, ja tā to uzskatītu par nepieciešamu.

40

Ar LESD 267. pantu Tiesai tiek piešķirta kompetence prejudiciālā nolēmuma procesa ietvaros lemt gan par Līgumu, gan Savienības iestāžu vai struktūru pieņemtu tiesību aktu interpretāciju vai šo tiesību aktu spēkā esamību. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka valsts tiesa šādus jautājumus var uzdot Tiesai, ja tā uzskata, ka lēmums par šo jautājumu ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un šī panta trešajā daļā ir noteikts, ka šai tiesai ir pienākums vērsties Tiesā, ja šos lēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt.

41

No tā, pirmkārt, izriet, ka, pat ja, ņemot vērā lietas apstākļus, vēršoties Tiesā, ir lietderīgi apskatīt vienīgi valsts tiesību problēmas (skat. 1981. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās 36/80 un 71/80 Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c., Recueil, 735. lpp., 6. punkts), valsts tiesām ir visplašākās tiesības vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmā lieta rada jautājumus par Savienības tiesību noteikumu interpretāciju vai to spēkā esamības vērtējumu un ka ir vajadzīgs lēmums par tiem (skat. it īpaši 1974. gada 16. janvāra spriedumu lietā 166/73 Rheinmühlen-Düsseldorf, Recueil, 33. lpp., 3. punkts; 1991. gada 27. jūnija spriedumu lietās C-348/89 Mecanarte, Recueil, I-3277. lpp., 44. punkts, un 2008. gada 16. decembra spriedumu lietā C-210/06 Cartesio, Krājums, I-9641. lpp., 88. punkts).

42

Tiesa ir secinājusi, ka tāds valsts tiesību noteikums, saskaņā ar kuru zemākas instances tiesām ir saistošs augstākas instances tiesas veikts tiesību novērtējums, tikai šī fakta dēļ nevar tām liegt LESD 267. pantā paredzētās tiesības uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Rheinmühlen-Düsseldorf, 4. un 5. punkts, kā arī Cartesio, 94. punkts). Zemākas instances tiesai ir jābūt iespējai brīvi uzdot Tiesai to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka juridiskais vērtējums, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt taisīt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu (2010. gada 9. marta spriedums lietā C-378/08 ERG u.c., Krājums, I-1919. lpp., 32. punkts).

43

Otrkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts tiesai, kurai ir pienākums savas kompetences ietvaros piemērot Savienības tiesību normas, ir arī pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu efektivitāti, pēc savas iniciatīvas vajadzības gadījumā nepiemērojot tām pretrunā esošus, pat vēlāk pieņemtus valsts tiesību aktus, bez pienākuma lūgt vai sagaidīt, kad tie tiks atcelti likumdošanā vai izmantojot kādu citu konstitūcijā paredzētu metodi (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Simmenthal, 21. un 24. punkts; 2003. gada 20. marta spriedumu lietā C-187/00 Kutz-Bauer, Recueil, I-2741. lpp., 73. punkts; 2005. gada 3. maija spriedumu apvienotajās lietās C-387/02, C-391/02 un C-403/02 Berlusconi u.c., Krājums, I-3565. lpp., 72. punkts, kā arī 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā C-314/08 Filipiak, Krājums, I-11049. lpp., 81. punkts).

44

Prasībām, kas izriet no pašas Savienības tiesību dabas, neatbilst ikviena valsts tiesiskās kārtības norma vai likumā noteikta, administratīvā vai tiesu prakse, kuras rezultātā samazinātos Savienības tiesību efektivitāte, ja tiesai, kura ir kompetenta piemērot šīs tiesības, tiktu liegtas pilnvaras šajā piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kuras, iespējams, rada šķērsli Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Simmenthal, 22. punkts, kā arī 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C-213/89 Factortame u.c., Recueil, I-2433. lpp., 20. punkts). Tā tas būtu gadījumā, kad pretruna starp Savienības tiesību normu un vēlāk pieņemtu valsts tiesību aktu būtu jārisina nevis tiesai, kuras uzdevums ir piemērot Savienības tiesības, bet kādai citai iestādei, kurai piešķirta rīcības brīvība, pat ja šāds šķērslis Savienības tiesību pilnīgai iedarbībai būtu tikai īslaicīgs (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Simmenthal, 23. punkts).

45

Visbeidzot, Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesai, kura izskata strīdu saistībā ar Savienības tiesībām un kura uzskata, ka valsts tiesību norma ne tikai ir pretrunā Savienības tiesībām, bet arī neatbilst konstitūcijai, nav liegtas tiesības vai tā netiek atbrīvota no LESD 267. pantā paredzētā pienākuma uzdod Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, pamatojoties uz to, ka jautājums par valsts tiesiskās kārtības normas neatbilstību konstitūcijai ir obligāti jāiesniedz konstitucionālajā tiesā. Savienības tiesību efektivitāte tiktu apdraudēta, ja obligātas vēršanās konstitucionālajā tiesā dēļ valsts tiesa, kura izskata strīdu saistībā ar Savienības tiesībām, tiktu kavēta īstenot tai ar LESD 267. pantu piešķirtās tiesības uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai spēkā esamību, kas tai ļautu pasludināt spriedumu, vai valsts tiesību norma atbilst Savienības tiesībām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Mecanarte, 39., 45. un 46. punkts).

46

Runājot par sekām, kuras saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru izriet attiecībā uz pirmajā uzdotajā jautājumā norādītajām valsts tiesību normām, ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa pamatojas uz premisu, ka saskaņā ar šīm tiesību normām, veicot jautājuma par atbilstību konstitūcijai pārbaudi, kura pamatā ir attiecīgā likuma neatbilstība Savienības tiesībām, Conseil constitutionnel vērtē arī šī likuma atbilstību Savienības tiesībām. Šādā gadījumā tiesa, kura izskata lietu pēc būtības, nosūtot jautājumu par atbilstību konstitūcijai, pirms šīs nosūtīšanas veikšanas nevar lemt nedz par attiecīgā likuma atbilstību Savienības tiesībām, nedz uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai saistībā ar minēto likumu. Turklāt gadījumā, ja Conseil constitutionnel nospriestu, ka attiecīgais likums atbilst Savienības tiesībām, minētā tiesa, kura izskata lietu pēc būtības, arī pēc šī Conseil constitutionnel pasludinātā nolēmuma, kurš ir saistošs visām tiesu iestādēm, nevarētu uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. Tā tas būtu arī tad, ja pamats par tiesību normas neatbilstību konstitūcijai tiktu norādīts saistībā ar tiesvedību Conseil d’État vai Cour de cassation.

47

Saskaņā ar šādu interpretāciju pamata lietā minēto valsts tiesību aktu rezultātā gan pirms jautājuma par atbilstību konstitūcijai nosūtīšanas, gan, attiecīgajā gadījumā, pēc Conseil constitutionnel nolēmuma šajā jautājumā valsts tiesas, kuras izskata lietas administratīvajā vai parastajā tiesvedībā, nevarētu īstenot savas tiesības vai izpildīt LESD 267. pantā paredzēto pienākumu uzdot Tiesai prejudiciālos jautājumus. Jākonstatē, ka no judikatūrā izklāstītiem principiem, kuri tika atgādināti šī sprieduma 41.–45. punktā, izriet, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītie valsts tiesību akti ir pretrunā LESD 267. pantam.

48

Tomēr, kā tas izriet no šī sprieduma 33.–36. punkta, Francijas un Beļģijas valdības ir sniegušas citādu pirmajā uzdotajā jautājumā norādīto Francijas tiesiskā regulējuma interpretāciju, galvenokārt pamatojoties uz Conseil constitutionnel2010. gada 12. maija Lēmumu Nr. 2010-605 DC un Conseil d’État2010. gada 14. maija Lēmumu Nr. 312305, kuri tika pieņemti pēc tam, kad Cour de cassation lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu tika nosūtīti Tiesai.

49

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesai lietās, kuras tai ir nodotas izskatīšanai, ir jānosaka, kāda ir pareiza valsts tiesību interpretācija.

50

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts tiesai ir jāinterpretē valsts likums, kurš tai ir jāpiemēro, cik vien iespējams saskaņā ar Savienības tiesību prasībām (2000. gada 26. septembra spriedums lietā C-262/97 Engelbrecht, Recueil, I-7321. lpp., 39. punkts; 2009. gada 27. oktobra spriedums lietā C-115/08 ČEZ, Krājums, I-10265. lpp., 138. punkts, un 2010. gada 13. aprīļa spriedums lietā C-91/08 Wall, Krājums, I-2815. lpp., 70. punkts). Ņemot vērā iepriekš minētos Conseil constitutionnel un Conseil d’État lēmumus, nevar izslēgt šādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kurām tika izveidots pamata lietā minētais atbilstības konstitūcijai pārbaudes mehānisms, interpretāciju.

51

Jautājuma, vai ir iespējama tāda atbilstības konstitūcijai prioritārā jautājuma mehānisma interpretācija, kas atbilst Savienības tiesību prasībām, izvērtēšanai nevajadzētu apdraudēt tādas būtiskas Tiesas un valsts tiesu sadarbības sistēmas, kura ir noteikta LESD 267. pantā, pazīmes, kas izriet no šī sprieduma 41.–45. punktā atgādinātās judikatūras.

52

Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, lai nodrošinātu Savienības tiesību pārākumu, minētās sadarbības sistēmas darbībai ir nepieciešams, lai valsts tiesa varētu jebkurā tiesvedības brīdī, kurš tai liekas piemērots, un pat atbilstības konstitūcijai pārbaudes izpildes procedūras beigās uzdot Tiesai ikvienu prejudiciālu jautājumu, kādu tā uzskata par nepieciešamu.

53

Tiktāl, ciktāl valsts tiesībās ir noteikts pienākums uzsākt procesu, ar kuru tiek uzsākta atbilstības konstitūcijai pārbaude, kas neļautu valsts tiesai nekavējoties atstāt bez piemērošanas tādu valsts tiesību normu, kuru tā uzskata par neatbilstošu Savienības tiesībām, LESD 267. pantā izveidotās sistēmas darbība tomēr pieprasa, lai minētais tiesnesis, pirmkārt, varētu veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību sistēmā piešķirto tiesību pagaidu tiesisko aizsardzību tiesā, un, otrkārt, šādas izpildes procedūras beigās nepiemērot minēto valsts tiesību normu, ja tiesa uzskata, ka tā ir pretrunā Savienības tiesībām.

54

Turklāt ir jānorāda, ka process, ar kuru tiek uzsākta tāda valsts likuma atbilstības konstitūcijai pārbaude, ar kura saturu vienīgi tiek transponētas imperatīvas Savienības direktīvas tiesību normas, nevar apdraudēt vienīgi Tiesai piemītošo kompetenci konstatēt Savienības tiesību akta, tostarp direktīvas, spēkā neesamību — kompetenci, kuras pamatā ir tiesiskās drošības garantēšana, nodrošinot Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu (šajā ziņā skat. 1987. gada 22. oktobra spriedumu lietā 314/85 Foto-Frost, Recueil, 4199. lpp., 15.–20. punkts; 2006. gada 10. janvāra spriedumu lietā C-344/04 IATA un ELFAA, Krājums, I-403. lpp., 27. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-119/05 Lucchini, Krājums, I-6199. lpp., 53. punkts).

55

Ja procesa, ar kuru tiek uzsākta atbilstības konstitūcijai pārbaude, prioritātes dēļ tiktu atcelts tāds valsts likums, ar kuru vienīgi tiek transponētas imperatīvas Savienības direktīvas tiesību normas, jo šis likums ir pretrunā valsts Konstitūcijai, Tiesai praktiski tiktu liegta iespēja pēc attiecīgo dalībvalsts tiesu, kuras izskata lietu pēc būtības, lūguma veikt minētās direktīvas spēkā esamības pārbaudi attiecībā uz tiem pašiem pamatiem par primāro tiesību prasībām, īpaši attiecībā uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītām tiesībām, kurai saskaņā ar LES 6. pantu ir tāds pats juridiskais spēks kā līgumiem.

56

Pirms var tikt veikta tāda likuma, ar kura saturu vienīgi tiek transponētas imperatīvas Savienības direktīvas tiesību normas, kontrole attiecībā uz tiem pašiem pamatiem, ar kuriem ir apstrīdēta direktīvas spēkā esamība, valsts tiesām, kuru lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, principā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ir pienākums uzdot Tiesai jautājumu par šīs direktīvas spēkā esamību un vēlāk izdarīt secinājumus par Tiesas prejudiciālā nolēmuma ietvaros pasludināto spriedumu, ja vien tiesa, kura uzsāka atbilstības konstitūcijai pārbaudi, pati nav uzdevusi Tiesai šo jautājumu, pamatojoties uz minētā panta otro daļu. Attiecībā uz valsts likumu, ar kuru tiek transponēts [šīs direktīvas] saturs, vispirms ir jāizskata jautājums par to, vai direktīva ir spēkā, ņemot vērā tās transponēšanas pienākumu. Turklāt stingrais termiņa ierobežojums valsts tiesu veiktajai pārbaudei nevar likt šķēršļus prejudiciālam nolēmumam par attiecīgās direktīvas spēkā esamību.

57

Attiecīgi uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 267. pantam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesību akts, ar kuru tiek ieviests process, ar kuru tiek uzsākta valsts likumu atbilstības konstitūcijai pārbaude, ja šīs procedūras prioritātes dēļ gan pirms jautājuma par atbilstību konstitūcijai nosūtīšanas valsts tiesai, kuras kompetencē ietilpst likumu atbilstības konstitūcijai pārbaude, gan, nepieciešamības gadījumā, pēc šīs tiesas nolēmuma attiecīgajā jautājumā visas citas valsts tiesas tiek kavētas īstenot savas tiesības vai izpildīt savu pienākumu uzdot Tiesai prejudiciālos jautājumus. Turpretī LESD 267. pantam nav pretrunā tādi valsts tiesību akti, ja citas valsts tiesas var brīvi:

Iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai pamata lietā aplūkotos valsts tiesību aktus var interpretēt kā atbilstošus šīm Savienības tiesību prasībām.

58

Uzdodot otro jautājumu, iensiedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 267. pantam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, ar kuriem policijas iestādēm 20 kilometru teritorijā no dalībvalsts sauszemes robežas ar CAAS līgumslēdzēju valsti ir tiesības pārbaudīt ikvienas personas identitāti, lai pārliecinātos, vai šī persona ievēro likumā noteikto pienākumu turēt, nēsāt un uzrādīt atļaujas un dokumentus.

59

A. Melki un S. Abdeli uzskata, ka LESD 67. un 77. pantā ir skaidri paredzēta kontroles pie iekšējām robežām neesamība un šī iemesla dēļ Lisabonas līgumā personu brīvai pārvietošanās ir piešķirts absolūts raksturs neatkarīgi no attiecīgo personu pilsonības. Tādējādi šai pārvietošanās brīvībai esot pretrunā Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtajā daļā paredzētais ierobežojums, ar kuru valsts iestādēm tiekot piešķirta atļauja veikt sistemātiskas pārbaudes pierobežas teritorijās. Turklāt prasītāji pamata lietā lūdz konstatēt Regulas Nr. 562/2006 21. panta spēkā neesamību, pamatojoties uz to, ka ar šo pantu netiek ievērots LESD 67. un 77. pantā noteiktās brīvības ierasties un atstāt valsti absolūtais raksturs.

60

Francijas valdība norāda, ka pamata lietā aplūkotās valsts tiesību normas ir pamatotas ar nepieciešamību cīnīties pret īpašu noziedzības veidu robežšķērsošanas teritorijā un robežas apkārtnē, kur ir sastopami īpaši riski. Veicot identitātes pārbaudes, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu, pilnībā tiekot ievērots Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkts. To mērķis esot pārbaudīt personas identitāti, vai nu lai novērstu pārkāpumu vai sabiedriskās kārtības traucējumu veikšanu, vai lai atrastu pārkāpuma izdarītājus. Šo pārbaužu pamatā esot arī vispārēja policijas informācija un pieredze, kas pierādot īpašu pārbaužu lietderību šajās teritorijās. Tās tiekot veiktas, pamatojoties uz policijas informāciju, kura ir gūta no iepriekšējas policijas izmeklēšanas vai informācijas, kura ir iegūta sadarbības ietvaros starp dažādu dalībvalstu policiju, kurā esot norādīti pārbaudes vieta un laiks. Minētās pārbaudes neesot ne nemainīgas, ne pastāvīgas, ne sistemātiskas. Gluži otrādi, tās tiekot veiktas izlases kārtībā.

61

Vācijas, Grieķijas, Nīderlandes un Slovākijas valdības arī ierosina uz otro jautājumu sniegt negatīvu atbildi, uzsverot, ka pat pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā nesistemātiskas policijas pārbaudes pierobežas teritorijā ir iespējamas, ievērojot Regulas Nr. 562/2006 21. panta paredzētos nosacījumus. Šīs valdības it īpaši norāda, ka pamata lietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētās identitātes pārbaudes šajās teritorijās atšķiroties attiecībā uz to mērķi, saturu, izpildes veidu, kā arī sekām attiecībā uz robežkontroli Regulas Nr. 562/2006 20. panta izpratnē. Minētās pārbaudes varot tikt atļautas saskaņā ar šīs regulas 21. panta a) vai c) punktu.

62

Čehijas Republika, kā arī Komisija turpretī uzskata, ka pamata lietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir pretrunā Regulas Nr. 562/2006 20. un 21. pantam. Šajā tiesiskajā regulējumā paredzētās pārbaudes esot uzskatāmas par slēptu robežkontroli, kura nevar tikt atļauta saskaņā ar Regulas Nr. 562/2006 21. pantu, jo tā ir atļauta vienīgi pierobežas teritorijā un tās vienīgais nosacījums ir pārbaudāmās personas atrašanās kādā no šīm teritorijām.

63

Vispirms ir jānorāda, ka iesniedzējtiesa nav uzdevusi prejudiciālu jautājumu par kādas no Regulas Nr. 562/2006 tiesību normu spēkā esamību. Tā kā LESD 267. pants nav tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams lietas dalībniekiem lietā, ko izskata valsts tiesa, Tiesai nav jāizvērtē Kopienu tiesību spēkā esamība tikai tādēļ, ka uz šādu jautājumu savos rakstveida apsvērumos tiesai ir atsaucies kāds no lietas dalībniekiem (2006. gada 30. novembra spriedums apvienotajās lietās C-376/05 un C-377/05 Brünsteiner un Autohaus Hilgert, Krājums, I-11383. lpp., 28. punkts).

64

Attiecībā uz iesniedzējtiesas ierosināto LESD 67. panta interpretāciju, kura 2. punktā ir noteikts, ka Savienība nodrošina to, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām, ir jānorāda, ka šis pants ir ietverts Līguma par Eiropas Savienības darbību V sadaļas 1. nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi” un ka no šī paša panta redakcijas izriet, ka tajā paredzētā pienākuma adresāts ir Savienība. Minētajā 1. nodaļā ir arī 72. pants, ar kuru ir pārņemta EKL 64. panta 1. punkta atkāpe attiecībā uz dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz sabiedriskās kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu.

65

Minētās V sadaļas 2. nodaļā ir ietverti īpaši noteikumi attiecībā uz robežkontroles politiku, īpaši LESD 77. pants, ar kuru ir aizstāts EKL 62. pants. Saskaņā ar šī 77. panta 2. punkta e) apakšpunktu Eiropas Parlaments un Padome paredz pasākumus, lai, šķērsojot iekšējās robežas, netiktu veikta nekāda personu kontrole. No tā izriet, ka ir pamats ņemt vērā tiesību normas, kuras ir pieņemtas uz šī [tiesiskā] pamata, īpaši Regulas Nr. 562/2006 20. un 21. pantu, lai novērtētu, vai Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtajā daļā ietvertais valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā Savienības tiesībām.

66

Kopienu likumdevējs kontroles pie iekšējām robežām neesamības principu ir ieviesis, saskaņā ar EKL 62. pantu pieņemot Regulu Nr. 562/2006, kuras preambulas divdesmit otrajā apsvērumā ir paredzēts izstrādāt Šengenas acquis. Ar šīs regulas III sadaļu ir ieviesta Kopienu sistēma attiecībā uz iekšējo robežu šķērsošanu, ar kuru, sākot no 2006. gada 13. oktobra, tiek aizstāts CAAS 2. pants. Šīs regulas piemērošanu Lisabonas līguma stāšanās spēkā neietekmēja. Tam pievienotajā 19. protokolā skaidri ir norādīts, ka Šengenas acquis joprojām ir piemērojams.

67

Regulas Nr. 562/2006 20. pantā ir norādīts, ka iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām — neatkarīgi no viņu valstspiederības — nepiemēro robežpārbaudes. Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 10. punktu “robežpārbaudes” nozīmē pārbaudes, ko veic robežšķērsošanas vietās, lai nodrošinātu, ka personām, tostarp viņu transportlīdzekļiem un mantām, drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās.

68

Attiecībā uz Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtajā daļā paredzētajām pārbaudēm ir jākonstatē, ka tās ir veiktas nevis “pie robežas”, bet valsts iekšzemē un tās nav atkarīgas no kontrolētās personas robežas šķērsošanas. Tās netiek veiktas robežas šķērsošanas brīdī. Tādējādi minētā pārbaude ir uzskatāma nevis par Regulas Nr. 562/2006 20. pantā aizliegto robežpārbaudi, bet gan par minētās regulas 21. pantā paredzēto pārbaudi dalībvalsts iekšzemē.

69

Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punktā ir paredzēts, ka robežkontroles atcelšana pie iekšējām robežām neietekmē policijas pilnvaras, ko īsteno kompetentas dalībvalstu iestādes saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, ja vien pilnvaru īstenošana iedarbības ziņā nav līdzvērtīga robežpārbaudēm, tas attiecas arī uz pierobežas teritorijām. No tā izriet, ka saskaņā ar šo 21. panta a) punktu pārbaudes dalībvalsts teritorijā ir aizliegtas vienīgi tad, ja to iedarbība ir līdzvērtīga robežpārbaudei.

70

Saskaņā ar šīs tiesību normas otro teikumu policijas pilnvaru īstenošanu it īpaši nedrīkst uzskatīt par līdzvērtīgu robežpārbaudēm, ja policijas veiktie pasākumi par mērķi neizvirza robežkontroli, pamatojas uz vispārēju policijas informāciju un pieredzi attiecībā uz iespējamiem sabiedriskās drošības apdraudējumiem un konkrēti ir paredzēti pārrobežu noziedzības apkarošanai, ir izstrādāti un veikti tā, ka tie noteikti atšķiras no sistemātiskajām personu pārbaudēm pie ārējām robežām, un, visbeidzot, tiek veikti izlases kārtībā.

71

Attiecībā uz jautājumu, vai ar Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturto daļu piešķirto pārbaudes pilnvaru īstenošanas iedarbība ir līdzvērtīga robežpārbaudei, pirmkārt, ir jākonstatē, ka šajā tiesību normā paredzēto pārbaužu mērķis nav tāds pats, kā robežkontroles mērķis Regulas Nr. 562/2006 izpratnē. Saskaņā ar minētās regulas 2. panta 9.–11. punktu šīs kontroles mērķis, pirmām kārtām, ir nodrošināt, ka personām drīkst atļaut ieceļot dalībvalstu teritorijā vai izceļot no tās, un, otrām kārtām, nepieļaut personu izvairīšanos no robežpārbaudēm. Turpretī minētās valsts tiesību normas mērķis ir pārliecināties, vai tiek ievēroti likumā paredzētie dokumentu turēšanas, nēsāšanas un uzrādīšanas pienākumi. Kontroles pie iekšējām robežām atcelšana saskaņā ar Regulas Nr. 562/2006 21. panta c) punktu neietekmē iespēju dalībvalstīm paredzēt šādus pienākumus savās valsts tiesībās.

72

Otrkārt, fakts, ka pamata lietā aplūkotajā valsts tiesību normā piešķirto pilnvaru teritoriālā piemērojamība ir ierobežota ar pierobežas teritoriju, pats par sevi nav pietiekams, lai konstatētu līdzvērtīgu iedarbību šīs pilnvaras īstenošanai Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkta izpratnē, ņemot vērā šī 21. panta mērķi un nosacījumus. Tomēr attiecībā uz veiktajām kontrolēm starptautiskās satiksmes vilcienā un uz maksas autoceļiem pamata lietā aplūkojamajā valsts tiesību normā ir paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz to teritoriālo piemērojamību, šis apstāklis pats var sevi varētu būt norāde šādu līdzvērtīgu seku esamībai.

73

Turklāt Kriminālprocesa kodeksa 78.-2. panta ceturtajā daļā, ar kuru ir atļauta kontrole neatkarīgi no attiecīgās personas uzvedības un īpašiem apstākļiem, kas radītu sabiedriskās kārtības apdraudējuma risku, nav ietverti nedz noteikumi, nedz ierobežojumi piešķirtajām pilnvarām, īpaši attiecībā uz kontroles, kuru var veikt uz šī juridiskā pamata, intensitāti un biežumu, lai izvairītos no tā, ka kompetento iestāžu veiktas šīs pilnvaras izmantošanas praksē rezultātā tiktu veiktas kontroles ar robežpārbaudei līdzvērtīgu iedarbību Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkta izpratnē.

74

Lai atbilstu Regulas Nr. 562/2006 20. pantam un 21. panta a) punktam, tos interpretējot, ievērojot tiesiskās drošības prasību, valsts tiesiskajam regulējumam, ar kuru policijas iestādēm tiek piešķirtas pilnvaras veikt identitātes pārbaudes, proti, pilnvaras, kuras, pirmkārt, tiek ierobežotas ar dalībvalsts pierobežas teritoriju ar citām dalībvalstīm un, otrkārt, tās nav atkarīgas no kontrolētās personas uzvedības un īpašiem apstākļiem, kas radītu sabiedriskās kārtības apdraudējuma risku, ir jāparedz nepieciešamais šīm iestādēm piešķirto pilnvaru ietvars, lai paredzētu vadlīnijas šo iestāžu rīcības brīvībai, minētās pilnvaras piemērojot praksē. Kā tas galvenokārt izriet no Regulas Nr. 562/2006 21. panta a) punkta otrajā teikumā norādītajiem apstākļiem, šim ietvaram ir jāgarantē, lai pilnvaru, kuru pamatā ir identitātes pārbaužu veikšana, praktiskai īstenošanai nebūtu robežpārbaudei līdzvērtīgas iedarbības.

75

Šādos apstākļos uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka gan LESD 67. panta 2. punktam, gan Regulas Nr. 562/2006 20. un 21. pantam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, ar kuriem dalībvalsts policijas iestādēm vienīgi 20 kilometru teritorijā no šīs valsts sauszemes robežas ar CAAS līgumslēdzējām valstīm ir tiesības pārbaudīt ikvienas personas identitāti, neatkarīgi no šīs personas uzvedības un īpašiem apstākļiem, kas rada sabiedriskās kārtības apdraudējuma risku, lai pārliecinātos, vai tiek ievērots likumā noteiktais pienākums turēt, nēsāt un uzrādīt atļaujas un dokumentus, neparedzot šīm pilnvarām nepieciešamo ietvaru, ar kuru tiktu garantēts, ka minēto pilnvaru īstenošanai praksē nerodas robežpārbaudei līdzvērtīga iedarbība.

76

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: