Lieta C‑108/09

Ker‑Optika bt

pret

ÀNTSZ Dél‑dunántúli Regionális Intézete

(Baranya megyei bíróság lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Preču brīva aprite – Sabiedrības veselība – Kontaktlēcu tirdzniecība internetā – Valsts tiesiskais regulējums, kas kontaktlēcu tirdzniecību atļauj vienīgi medicīnas preču veikalos – Direktīva 2000/31/EK – Informācijas sabiedrība – Elektroniskā tirdzniecība

Sprieduma kopsavilkums

1. Tiesību aktu tuvināšana – Elektroniskā tirdzniecība – Direktīva 2000/31

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31)

2. Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību

(LESD 34. un 36. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkts)

1. Valsts tiesību normas, kas saistītas ar kontaktlēcu tirdzniecību, ietilpst Direktīvas 2000/31 par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) piemērošanas jomā tiktāl, ciktāl tās attiecas uz šādu lēcu pārdošanas aktu internetā, proti, tostarp piedāvāšanu tiešsaistē un līguma noslēgšanu ar elektroniskajiem līdzekļiem. Turpretim valsts tiesību normas, kas saistītas ar minēto lēcu piegādi, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

(sal. ar 28., 31. un 77. punktu un rezolutīvo daļu)

2. LESD 34. un 36. pants, kā arī Direktīva 2000/31 par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj tirgot kontaktlēcas tikai specializētajos medicīnas ierīču veikalos.

Šāds tiesiskais regulējums ir pasākums ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas aizliegts ar LESD 34. pantu, jo tajā paredzētais kontaktlēcu tirdzniecības internetā aizliegums ir piemērojams kontaktlēcām, kas ir no citām dalībvalstīm un kuras pārdod pa pastu un piegādā valsts teritorijā dzīvojošo patērētāju dzīvesvietā, un liedz citu dalībvalstu uzņēmējiem izmantot ļoti efektīvu šo preču tirdzniecības veidu, un tādējādi būtiski traucē šo preču pieeju attiecīgās dalībvalsts tirgum.

Ir tiesa, ka, nosakot, ka kontaktlēcas var izsniegt tikai optikas veikali, kas piedāvā kvalificētā optiķa pakalpojumus, šāds tiesiskais regulējums ir piemērots, lai garantētu mērķa, kas ir nodrošināt kontaktlēcu lietotāju veselības aizsardzību, sasniegšanu. Tomēr, pieņemot šādu tiesisko regulējumu, valsts likumdevējs ir pārsniedzis rīcības brīvības izlemt, kādā līmenī tas vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, robežas, un ir jāuzskata, ka šis tiesiskais regulējums pārsniedz norādītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo, jo šis mērķis var tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem nekā tie, kas izriet no minētā tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuriem noteiktie ierobežojumi būtu piemērojami tikai attiecībā uz pirmo lēcu izsniegšanu un ieinteresētajiem uzņēmējiem būtu noteikts pienākums nodot klienta rīcībā kvalificētu optiķi.

Šo pašu iemeslu dēļ minētais tiesiskais regulējums, ciktāl tas ietver aizliegumu pārdot kontaktlēcas internetā, nevar būt uzskatāms par samērīgu attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzības mērķi Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē.

(sal. ar 58., 64., 74.–76. un 78. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2010. gada 2. decembrī (*)

Lieta C‑108/09

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Baranya megyei bíróság (Ungārija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 10. februārī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 23. martā, tiesvedībā

Ker‑Optika bt

pret

ÀNTSZ Dél‑dunántúli Regionális Intézete.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši D. Švābi [D. Šváby], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], E. Juhāss [E. Juhász] un J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents),

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 15. aprīļa tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Ungārijas valdības vārdā – R. Šomšiča [R. Somssich], K. Sījārto [K. Szíjjártó] un K. Vereša [K. Veres], kā arī M. Fehērs [M. Fehér], pārstāvji,

– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,

– Grieķijas valdības vārdā – E. Skandalu [E. Skandalou], pārstāve,

– Spānijas valdības vārdā – H. M. Rodrigess Karkamo [J. M. Rodríguez Cárcamo], pārstāvis,

– Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels], M. de Hrāfe [M. de Grave] un I. de Frīss [Y. de Vries], pārstāvji,

– Eiropas Komisijas vārdā – H. Krēmers [H. Krämer] un A. Siposs [A. Sipos], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 15. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (OV L 178, 1. lpp.), kā arī LESD 34. un 36. panta interpretāciju.

2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Ker‑Optika bt (turpmāk tekstā – “Ker‑Optika”) un ÀNTSZ Dél‑dunántúli Regionális Intézete (Sabiedrības veselības un medicīniskās aprūpes valsts dienestu Dienvidpārdonavas reģionālā direkcija, turpmāk tekstā – “ÀNTSZ”) par administratīvo lēmumu, ar kuru šī iestāde ir aizliegusi Ker‑Optika tirgot kontaktlēcas internetā.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesiskais regulējums

3 Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīvas 98/34/EK, kas nosaka informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu, un Informācijas sabiedrības pakalpojumu noteikumu sfērā (OV L 204, 37. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/48/EK (OV L 217, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 98/34”), 1. panta 2. punktā ir sniegtas šādas definīcijas:

““pakalpojums – jebkāds Informācijas sabiedrības pakalpojums, tas ir, jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.

Šajā definīcijā:

– “no attāluma” nozīmē, ka pakalpojumus sniedz bez vienlaicīgas pušu klātbūtnes,

– “ar elektroniskiem līdzekļiem” nozīmē, ka pakalpojumus nosūta un galamērķī saņem ar elektroniskas apstrādes (ieskaitot digitālu kompresiju) un informācijas uzglabāšanas aparatūras palīdzību, un ka tos pilnībā pārraida, nosūta un saņem pa vadiem, pa radio ar optiskiem vai citiem elektromagnētiskiem līdzekļiem,

– “pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” nozīmē, ka pakalpojumus sniedz, pārraidot informāciju pēc individuāla pieprasījuma.

[..]”

4 Direktīvas 2000/31 preambulas 18., 21. un 34. apsvērumā ir paredzēts:

“(18) Informācijas sabiedrības pakalpojumi ietver plašu tiešsaistē notiekošu ekonomisko darbību spektru; šīs darbības var sastāvēt no preču tirdzniecības tiešsaistē; tādas darbības kā preču piegāde vai nesaistes pakalpojumu sniegšana nav ietvertas; [..] darbības, ko būtībā nevar veikt no attāluma un ar elektroniskiem līdzekļiem, piemēram, uzņēmuma grāmatvedības dokumentu obligātā revīzija vai medicīniskā palīdzība, kas prasa fizisku pacienta izmeklēšanu, nav informācijas sabiedrības pakalpojumi.

[..]

(21) [..] koordinētā joma ietver tikai prasības attiecībā uz tiešsaistes darbībām, tādām kā tiešsaistes informācija, tiešsaistes reklamēšana, tiešsaistes pirkšana, tiešsaistes līgumu slēgšana, un neattiecas uz dalībvalstu juridiskajām prasībām attiecībā uz precēm, tādām kā drošības standarti, marķēšanas pienākumi vai atbildība par precēm, vai dalībvalstu prasībām attiecībā uz preču piegādi vai transportēšanu, tostarp medicīnas produktu izplatīšanu; [..]

[..].

(34) Katrai dalībvalstij jāveic grozījumi tās tiesību aktos, kas ietver prasības, un jo īpaši prasības attiecībā uz formu, kas varētu ierobežot kontraktu izmantošanu ar elektroniskiem līdzekļiem; to tiesību aktu izskatīšanai, kas prasa šādu pielāgošanu, vajadzētu būt sistemātiskai un vajadzētu ietvert visus līgumslēgšanas procesa nepieciešamos posmus un darbības, tostarp līguma glabāšanu; šo grozījumu rezultātam vajadzētu būt tādam, ka elektroniski noslēgti līgumi darbojas; [..].”

5 Direktīvas 2000/31 1. panta 1.–3. un 5. punktā ir noteikts:

“1. Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

2. Šī direktīva līdz līmenim, kas nepieciešams, lai sasniegtu 1. punktā minēto mērķi, saskaņo konkrētus valsts noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas vietu, komercziņojumiem, elektroniskajiem kontraktiem, starpnieku saistībām, rīcības kodeksiem, strīdu noregulējumu bez tiesas, sūdzību ierosināšanu tiesā un sadarbību starp dalībvalstīm.

3. Šī direktīva papildina Kopienas tiesības, kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neierobežojot aizsardzības līmeni, jo īpaši sabiedrības veselībai un patērētāju interesēm, kā noteikts Kopienas aktos un valsts tiesību aktos, kas tos ievieš, ciktāl tas neierobežo brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus.

[..]

5. Šī direktīva neattiecas uz:

a) nodokļu aplikšanas jomu;

b) jautājumiem, kuri attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem un kuri ietverti Direktīvā 95/46/EK un 97/66/EK;

c) jautājumiem, kas attiecas uz nolīgumiem vai darbībām, kurus reglamentē tiesību akti par karteļiem;

d) šādām informācijas sabiedrības pakalpojumu darbībām:

– notāru vai līdzvērtīgu profesiju pārstāvju darbībām, ciktāl tās ir tieši un īpaši saistītas ar valsts varas funkciju veikšanu,

– klienta pārstāvēšanu un tā tiesību aizstāvēšanu tiesās,

– azartspēļu darbībām, kas ietver likmes ar naudas vērtību, tostarp izlozes un derības.”

6 Direktīvas 2000/31 2. panta teksts ir šāds:

“Šajā direktīvā terminiem ir šādas nozīmes:

a) “informācijas sabiedrības pakalpojumi”: pakalpojumi tādā nozīmē, kā noteikts 1. panta 2. punktā Direktīvā 98/34/EK, kura grozīta ar Direktīvu 98/48/EK [..];

[..]

h) “koordinēta joma”: prasības, kas noteiktas dalībvalstu juridiskajās sistēmās un kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem vai informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir vispārējas, vai arī tās ir īpaši izveidotas šiem pakalpojumiem vai pakalpojumu sniedzējiem.

i) Koordinētā joma attiecas uz prasībām, kuras pakalpojuma sniedzējam jāievēro attiecībā uz:

– informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības sākšanu, [piemēram,] prasībām, kas saistītas ar kvalifikāciju, atļauju saņemšanu vai paziņošanu,

– informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības veikšanu, piemēram, prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja uzvedību, prasībām attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu, tostarp tās, kas piemērojamas reklamēšanai un kontraktiem, vai prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja saistībām [atbildību];

ii) Koordinētā joma neattiecas uz tādām prasībām kā:

– prasībām, kas piemērojamas pašām precēm,

– prasībām, kas piemērojamas preču piegādei,

– prasībām, kas piemērojamas pakalpojumiem, kurus [nesniedz] nepiedāvā ar elektroniskiem līdzekļiem.”

7 Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 3. pantu:

“1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā [sniedz] pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.

2. Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.

[..]

4. Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

a) pasākumi ir:

i) nepieciešami viena no šādiem iemesliem dēļ:

– sabiedriskā kārtība, jo īpaši kriminālpārkāpumu novēršana, izmeklēšana, atklāšana un kriminālvajāšana, ieskaitot nepilngadīgo aizsardzību un cīņu pret kūdīšanu uz naidu rases, dzimuma, ticības vai tautības dēļ un personu cieņas un goda aizskaršanu attiecībā uz individuālām personām,

– sabiedrības veselības aizsardzība,

– sabiedrības drošība, ietverot valsts drošības un aizsardzības nodrošināšanu,

– patērētāju aizsardzība, ietverot ieguldītāju aizsardzību;

ii) pieņemti pret noteiktiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kas ierobežo i) punktā minētos mērķus [kaitē i) punktā minētajiem mērķiem] vai kas rada nopietnas aizdomas, ka tie varētu ierobežot šos mērķus [kaitēt šiem mērķiem];

iii) samērīgi ar šiem mērķiem;

b) pirms attiecīgo pasākumu pieņemšanas, neskarot tiesas procesus, tostarp iepriekšējo izmeklēšanu un darbības, kas veiktas saskaņā ar kriminālizmeklēšanu, dalībvalsts ir:

– prasījusi 1. punktā minētajai dalībvalstij pieņemt pasākumus, taču tā šādus pasākumus nav pieņēmusi, vai tie bijuši nepiemēroti,

– paziņojusi Komisijai un 1. punktā minētajai dalībvalstij par savu nodomu pieņemt šādus pasākumus.

5. Dalībvalsts steidzamības gadījumā var atkāpties no [4. panta b) apakšpunktā] minētajiem noteikumiem. Šādā gadījumā par pasākumiem jāpaziņo Komisijai un 1. punktā minētajai dalībvalstij visīsākajā iespējamajā laikā, norādot iemeslu, kādēļ dalībvalsts uzskata, ka gadījums ir steidzams.

[..]”

8 Minētās direktīvas 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbības sākšanu un veikšanu nevar pakļaut iepriekšējas atļaujas saņemšanai vai citām prasībām ar līdzvērtīgām sekām.”

9 Saskaņā ar Direktīvas 2000/31 9. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka to tiesību sistēmas ļauj slēgt līgumus ar elektroniskiem līdzekļiem. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, ka juridiskās prasības, kas piemērojamas līgumu slēgšanas procesam, nerada šķēršļus elektronisko līgumu izmantošanā un nerada situāciju, ka šādiem līgumiem tiek atņemts juridiskais spēks un spēkā esamība tāpēc, ka tie veidoti ar elektroniskiem līdzekļiem.”

Valsts tiesiskais regulējums

10 Saskaņā ar 2001. gada Likuma Nr. CVIII. par elektroniskās tirdzniecības pakalpojumiem un ar informācijas sabiedrību saistītajiem pakalpojumiem (a elektronikus kereskedelmi szolgáltatások, valamint az információs társadalommal összefùggő szolgáltatásokról szóló 2001. évi CVIII. Törvény; turpmāk tekstā – “Likums par elektronisko tirdzniecību”) 3. panta 1. punktu:

“Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas darbības uzsākšanai un veikšanai iepriekš nav jāsaņem nedz atļauja, nedz kāds cits administratīvs lēmums ar tamlīdzīgu juridisku spēku.”

11 Saskaņā ar Veselības ministrijas noteikumu Nr. 7/2004 (XI. 23.) par medicīnas ierīču tirdzniecībai, remontam un nomai izvirzītajām profesionālajām prasībām (a gyógyászati segédeszközök forgalmazásának, javításának, kölcsönzésének szakmai követelményeiről szóló 7/2004 (XI. 23.) Egészségügyi Minisztériumi rendelet) 3. panta 1. punktu:

“Medicīnas ierīču tirdzniecību, remontu un nomu [..] var veikt specializētos veikalos, kuriem ir speciālajos tiesību aktos paredzētā tirdzniecības atļauja un kuri atbilst šo noteikumu 2. pielikuma I.1. un I.2. punktā paredzētajiem nosacījumiem.”

12 Atbilstoši minēto noteikumu 1. pielikumam:

“Šo noteikumu piemērošanas jomā neietilpst šādas medicīnas ierīces:

[..]

– sērijveidā izgatavotas optiskās preces, izņemot kontaktlēcas;

[..].”

13 No minēto noteikumu 2. pielikuma I.1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka pēc pasūtījuma izgatavoto kontaktlēcu un briļļu tirdzniecībai ir jāizmanto veikals, kuru platība ir vismaz 18 kvadrātmetri, vai arī no darbnīcas nodalīta telpa. Kā viens no nosacījumiem, kas attiecas uz personālu, minētā pielikuma I.2. punkta c) apakšpunktā ir norādīta prasība izmantot optometrista vai acu ārsta, kas ir kvalificēts darbam ar kontaktlēcām, pakalpojumus.

Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

14 Ker‑Optika tirgo kontaktlēcas, izmantojot savu interneta vietni. Ar 2008. gada 29. augusta lēmumu ÀNTSZ Pécsi, Sellyei, Siklósi Kistérségi Intézete (vietējā ÀNTSZ nodaļa Pécs, Sellye un Siklós apgabalā) tai ir aizliegusi veikt šo darbību.

15 Pēc sūdzības, ko iesniegusi Ker‑Optika par minēto lēmumu, ÀNTSZ ar 2008. gada 14. novembra lēmumu atstāja spēkā šo aizliegumu.

16 ÀNTSZ tostarp ir pamatojusies uz Veselības ministrijas noteikumu 7/2004 (XI. 23.) normām, saskaņā ar kurām kontaktlēcu tirdzniecību var veikt tikai specializētajā medicīnas ierīču veikalā vai ar piegādi dzīvesvietā gala patēriņa nolūkam. Tomēr šis pēdējais jēdziens – ne pēc tā nosaukuma, ne pēc tā priekšmeta – neietver tirdzniecību internetā.

17 Ker‑Optika ir cēlusi prasību par minēto lēmumu, it īpaši norādot, ka uz kontaktlēcu tirdzniecību internetā nevar attiecināt aizliegumus, ņemot vērā Likuma par elektronisko tirdzniecību 3. panta 1. punktu, ar kuru garantēta informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēja darbības veikšanas brīvība.

18 Šajā sakarā ÀNTSZ ir atsaukusies uz Direktīvas 2000/31 preambulas 18. apsvērumu, no kura izrietot, ka Likuma par elektronisko tirdzniecību piemērošanas jomā nevar ietilpt kontaktlēcu tirdzniecība internetā. Saskaņā ar minēto preambulas apsvērumu darbības, ko pēc to rakstura nevar veikt no attāluma vai ar elektroniskiem līdzekļiem, tādas kā ārsta konsultācija, kurai nepieciešama pacienta fiziska izmeklēšana, nav informācijas sabiedrības pakalpojumi. Kontaktlēcu tirdzniecībai esot nepieciešama šāda izmeklēšana.

19 Šajos apstākļos Baranya megyei bíróság [Baraņas meģes tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai kontaktlēcu tirdzniecība ir ārsta konsultācija, kam vajadzīga pacienta fiziska izmeklēšana, un tādēļ tā neietilpst Direktīvas [2000/31] piemērošanas jomā?

2) Vai, ja kontaktlēcu tirdzniecība nav ārsta konsultācija, kam vajadzīga pacienta fiziska izmeklēšana, EKL 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir dalībvalsts tiesību normas, kurās noteikts, ka kontaktlēcas drīkst tirgot tikai specializētā medicīnas ierīču veikalā?

3) Vai Ungārijas tiesību akti, kuros kontaktlēcu tirdzniecība atļauta tikai specializētā medicīnas ierīču veikalā, ir pretrunā EKL 28. pantā noteiktajam preču brīvas aprites principam?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

20 Ar saviem jautājumiem, kas būtu jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā pamata lietā, saskaņā ar kuru kontaktlēcas drīkst tirgot tikai specializētos medicīnas ierīču veikalos un ar kuru tādējādi ir aizliegta kontaktlēcu tirdzniecība internetā.

21 Lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, ir jāidentificē Savienības tiesību normas, kas piemērojamas kontaktlēcu tirdzniecībai internetā, un pēc tam jānosaka, vai šīs normas nepieļauj tādas valsts tiesību normas kā pamata lietā.

22 Vispirms saistībā ar tirdzniecību internetā var nošķirt tostarp šādus elementus. Pirmkārt, šāda tirdzniecība ietver pašu pārdošanas aktu, ko veido piedāvājums noslēgt līgumu tiešsaistē, kā arī līguma noslēgšana ar elektroniskajiem līdzekļiem. Otrkārt, šāda tirdzniecība nozīmē pārdotās preces piegādi, ko parasti veic klienta dzīvesvietā. Turklāt zināmos īpašos gadījumos pirms pārdošanas vai piegādes klients saņem konsultāciju pie ārsta.

Par Direktīvu 2000/31

23 Pirmkārt, saistībā ar pārdošanas aktu ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2000/31 1. panta 2. punktam un 2. panta a) apakšpunktam ar šo direktīvu tiek saskaņotas noteiktas valsts tiesību normas, kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, proti, pakalpojumiem, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma.

24 Kā izriet no Direktīvas 2000/31 preambulas 18. apsvēruma, šādi informācijas sabiedrības pakalpojumi ietver tostarp preču pārdošanu tiešsaistē.

25 Šo apgalvojumu apstiprina paskaidrojuma raksts direktīvas priekšlikumā, ko Komisija iesniegusi 1998. gada 18. novembrī (COM(1998) 586, galīgā redakcija), kurā precizēts, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi ietver preču pārdošanas pakalpojumus un pakalpojumus, kas ļauj īstenot elektroniskos preču iegādes darījumus tiešsaistē, tādus kā interaktīvie televeikali un elektroniskie tirdzniecības centri.

26 Turpinājumā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/31 preambulas 34. apsvērumu un 9. panta 1. punktu katrai dalībvalstij ir sistemātiski jāpielāgo tās tiesību akti, kas ietver prasības, kuras varētu kavēt elektronisko līgumu izmantošanu, un kas attiecas uz visiem ar preču pārdošanu tiešsaistē saistītajiem līgumiskā procesa posmiem un darbībām, tādām kā piedāvājums noslēgt līgumu, sarunas par līgumu un līguma noslēgšana ar elektroniskajiem līdzekļiem.

27 Visbeidzot, ir jāuzsver, ka medicīnas ierīču, tādu kā kontaktlēcas, pārdošana nav to darbību vidū, kurām saskaņā ar Direktīvas 2000/31 1. panta 5. punktu tā nav piemērojama.

28 Tādējādi Direktīvas 2000/31 koordinētajā jomā ietilpst valsts tiesību normas, ar kurām ir aizliegtas darbības, kas saistītas ar kontaktlēcu pārdošanu, proti, tostarp piedāvāšana tiešsaistē un līguma noslēgšana ar elektroniskajiem līdzekļiem.

29 Otrkārt, saistībā ar piegādes operāciju ir jānorāda, ka saskaņā ar pašu Direktīvas 2000/31 2. panta h) apakšpunkta ii) daļas tekstu koordinētā joma neattiecas uz prasībām, kas piemērojamas tādu preču piegādei, attiecībā uz kurām līgums ir noslēgts ar elektroniskajiem līdzekļiem.

30 Tātad valsts tiesību normas, kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem internetā pārdotās preces var tikt piegādātas dalībvalsts teritorijā, neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

31 No tā izriet, ka kontaktlēcu piegādes nosacījumi neietilpst Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā.

32 Treškārt, ir jāpārbauda, vai minētos konstatējumus ietekmē apstāklis, ka kontaktlēcu pārdošana vai piegāde var tikt pakļauta nosacījumam, ka klients iepriekš saņem konsultāciju pie ārsta.

33 Šajā sakarā, kā norādīts Direktīvas 2000/31 preambulas 18. apsvērumā, darbības, ko pēc to rakstura nevar veikt no attāluma vai ar elektroniskiem līdzekļiem, tādas kā ārsta konsultācija, kurai nepieciešama pacienta fiziska izmeklēšana, nav informācijas sabiedrības pakalpojumi, un līdz ar to uz tām neattiecas šī direktīva.

34 Šajos apstākļos, ja ārsta konsultācija, kurai nepieciešama pacienta fiziska izmeklēšana, būtu neatdalāma daļa no kontaktlēcu pārdošanas, no prasības veikt šādu konsultāciju izrietētu, ka šāda pārdošana galu galā neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

35 Šeit ir jānorāda, ka šīs lēcas nonāk tiešā kontaktā ar acīm un ir medicīnas ierīces, kuru piemērošana noteiktos gadījumos var izraisīt acs iekaisumu vai pat ilgstošus redzes traucējumus, un šīs sekas var izraisīt šo lēcu lietošana kā tāda. Tātad iepriekšējās ārsta konsultācijas prasība var izrādīties attaisnota.

36 Šajā ziņā personai, kas vēlās lietot kontaktlēcas, var likt iziet profilaktisko oftalmoloģisko apskati, kuras laikā, pirmkārt, pārbauda, vai kādi medicīniskie apsvērumi neliedz šai personai nēsāt lēcas, un, otrkārt, nosaka nepieciešamās korekcijas precīzas vērtības dioptrijās.

37 Tomēr šī apskate nav neatdalāma daļa no kontaktlēcu pārdošanas. Proti, to var veikt neatkarīgi no pārdošanas akta, jo pārdošanu – pat no attāluma – var veikt, pamatojoties uz acu ārsta, kurš ir iepriekš veicis klienta apskati, izrakstīto recepti.

38 Tātad ir jāuzskata, ka ārsta konsultācija, kurai nepieciešama pacienta fiziska izmeklēšana, kas varētu būt priekšnosacījums kontaktlēcu pārdošanai, ir atdalāma no pārdošanas.

39 Turklāt, lai gan ir tiesa, ka veselības aizsardzības apsvērumi var arī likt klientam konsultēties ar ārstu, lai tas veiktu fiziskās pārbaudes attiecībā uz lēcu izvietojumu, kā arī regulāri iziet oftalmoloģiskās apskates, lai noteiktu lēcu lietošanas sekas, šīs pārbaudes un apskates veic lēcu izmantošanas laikā, t.i., pēc lēcu piegādes. Tātad šīs ārsta konsultācijas nevar būt saistītas ar lēcu pārdošanas aktu.

40 No tā izriet, ka valsts tiesību norma, ar kuru aizliegts tirgot šādas lēcas internetā, principā ietilpst Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā.

Par primārajām tiesībām

41 Ņemot vērā, ka tiesību normas, kas attiecas uz kontaktlēcu piegādes nosacījumiem, neietilpst Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā, tās ir jāizvērtē saistībā ar primārajām tiesībām, proti, LESD.

42 Vispirms ir jāpārbauda, vai minētās tiesību normas ir jāaplūko no pakalpojumu sniegšanas brīvības aspekta, kā apgalvo Ungārijas valdība, vai no preču brīvas aprites viedokļa, kā to ierosina iesniedzējtiesa.

43 Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, pirmkārt, ka, ja valsts pasākums attiecas gan uz preču brīvu apriti, gan uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, Tiesa to principā izskata tikai attiecībā pret vienu no šīm pamatbrīvībām, ja izrādās, ka viena no tām ir gluži otršķirīga salīdzinājumā ar otru un var tai tikt piesaistīta (šajā ziņā skat. 1994. gada 24. marta spriedumu lietā C‑275/92 Schindler, Recueil, I‑1039. lpp., 22. punkts, kā arī 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C‑20/03 Burmanjer u.c., Krājums, I‑4133. lpp., 35. punkts).

44 Otrkārt, no 2003. gada 11. decembra sprieduma lietā C‑322/01 Deutscher Apothekerverband (Recueil, I‑14887. lpp., 65., 76. un 124. punkts) izriet, ka valsts pasākums, kas attiecas uz [tirdzniecības] veidu, kuram ir raksturīga preču pārdošana internetā un to piegāde patērētāja dzīvesvietā, ir jāizskata tikai saistībā ar tiesību normām preču brīvas aprites jomā un līdz ar to saistībā ar LESD 34. un 36. pantu.

45 Aplūkojamajā lietā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru aizliegta kontaktlēcu tirdzniecība internetā, attiecas uz pārdošanas veidu, kuram ir raksturīga šādu kontaktlēcu piegāde patērētāja dzīvesvietā.

46 Tādējādi šis tiesiskais regulējums ir jāpārbauda saistībā ar LESD 34. un 36. pantu.

Par šķēršļa preču brīvai apritei esamību

47 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ikviens dalībvalsts tiesiskais regulējums attiecībā uz tirdzniecību, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Savienības iekšējo tirdzniecību, ir jāuzskata par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību LESD 34. panta izpratnē (skat. it īpaši 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts, un 2009. gada 10. februāra spriedumu lietā C‑110/05 Komisija/Itālija, Krājums, I‑519. lpp., 33. punkts).

48 No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka LESD 34. pantā atspoguļots pienākums ievērot citās dalībvalstīs likumīgi saražotu un tirgotu preču nediskriminācijas un savstarpējās atzīšanas principus, kā arī nodrošināt Savienības precēm brīvu pieeju valstu tirgiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

49 Piemēram, par pasākumiem ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību ir uzskatāmi dalībvalsts pasākumi, kuru mērķis ir vai kuru rezultātā rodas nelabvēlīgāka attieksme pret precēm no citām dalībvalstīm, kā arī noteikumi par nosacījumiem, kuriem šīm precēm jāatbilst, pat ja šie noteikumi ir vienādi piemērojami visām precēm (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 35. un 37. punkts).

50 Tajā pašā jēdzienā ietilpst ikviens cits pasākums, kas traucē citu dalībvalstu preču pieeju kādas dalībvalsts tirgum (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Itālija, 37. punkts).

51 Tādēļ valsts normu, kas ierobežo vai aizliedz noteiktus tirdzniecības veidus, piemērošana precēm no citām dalībvalstīm var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami radīt šķēršļus tirdzniecībai starp dalībvalstīm iepriekš minētās judikatūras lietā Dassonville nozīmē, ja vien šīs normas neattiecas uz visiem iesaistītajiem uzņēmējiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un ja vien tās gan juridiski, gan faktiski neskar vienādi vietējo preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību. Šāda veida tiesiskā regulējuma piemērošana citas dalībvalsts izcelsmes preču, kas atbilst attiecīgās valsts noteiktajām prasībām, tirdzniecībai var liegt citu dalībvalstu izcelsmes precēm pieeju tirgum vai traucēt šo pieeju vairāk nekā vietējām precēm (šajā ziņā skat. 1993. gada 24. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard, Recueil, I‑6097. lpp., 16. un 17. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 36. punkts).

52 Līdz ar to ir jāpārbauda, vai pamata lietā aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums atbilst abiem šā sprieduma iepriekšējā punktā minētajiem nosacījumiem, proti, vai tas ir piemērojams visiem iesaistītajiem uzņēmējiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un vai tas gan juridiski, gan faktiski skar vienādi vietējo preču un citu dalībvalstu izcelsmes preču tirdzniecību.

53 Saistībā ar pirmo nosacījumu ir jānorāda, ka minētais tiesiskais regulējums ir piemērojams visiem kontaktlēcu tirdzniecībā iesaistītajiem uzņēmējiem, un līdz ar to šis nosacījums ir izpildīts.

54 Saistībā ar otro nosacījumu nav apstrīdēts tas, ka kontaktlēcu tirdzniecības internetā aizliegums ir piemērojams kontaktlēcām, kas ir no citām dalībvalstīm un kuras pārdod pa pastu un piegādā Ungārijā dzīvojošo patērētāju dzīvesvietā. Ir jākonstatē, ka aizliegums tirgot kontaktlēcas pa pastu liedz citu dalībvalstu uzņēmējiem izmantot ļoti efektīvu šo preču tirdzniecības veidu un tādējādi būtiski traucē šo preču pieeju attiecīgās dalībvalsts tirgum (skat. pēc analoģijas – saistībā ar zālēm – iepriekš minēto spriedumu lietā Deutscher Apothekerverband, 74. punkts).

55 Šajos apstākļos minētais tiesiskais regulējums neskar vienādi Ungārijas uzņēmēju un citu dalībvalstu uzņēmēju veikto kontaktlēcu tirdzniecību.

56 No tā izriet, ka minētais tiesiskais regulējums ir pasākums ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas aizliegts ar LESD 34. pantu, ja vien to nevar objektīvi attaisnot.

Par šķēršļa preču brīvai apritei attaisnojumu

57 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šķērslis preču brīvai apritei var būt attaisnots ar LESD 36. pantā uzskaitītajiem vispārējo interešu iemesliem vai imperatīvām prasībām. Vienā vai otrā gadījumā valsts pasākumam ir jābūt piemērotam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un tas nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

58 Šajā ziņā, ja minētais pasākums ietilpst sabiedrības veselības jomā, ir jāņem vērā, ka cilvēku veselība un dzīvība ir pirmajā vietā starp Līgumā aizsargātajām vērtībām un interesēm un ka dalībvalstis pašas var izlemt, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, kā arī veidu, kādā šis līmenis ir jāsasniedz. Tā kā šis līmenis dažādās dalībvalstīs var būt atšķirīgs, ir jāatzīst, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība (skat. 2010. gada 1. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑570/07 un C‑571/07 Blanco Pérez un Chao Gómez, Krājums, I‑4629. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

59 Aplūkojamajā lietā attaisnojums, uz kuru atsaucas Ungārijas valdība, attiecas uz nepieciešamību nodrošināt kontaktlēcu lietotāju veselības aizsardzību. Līdz ar to šis attaisnojums atbilst LESD 36. pantā atzītajiem sabiedrības veselības apsvērumiem, kas var attaisnot šķērsli preču brīvai apritei.

60 Tādējādi ir jāpārbauda, vai pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums ir piemērots, lai nodrošinātu šā mērķa sasniegšanu.

61 Šajā sakarā Ungārijas un Spānijas valdības norāda, ka ir jāliek klientiem saņemt kontaktlēcas specializētajos veikalos, jo viņiem ir jābūt pieejai optiķim, kas veic vajadzīgās fiziskās apskates, veic pārbaudes un sniedz šiem klientiem norādījumus par minēto lēcu lietošanu.

62 Šeit ir jāatgādina – kā norādīts šā sprieduma 35. punktā –, ka īpašos gadījumos kontaktlēcu lietošana kā tāda var izraisīt acu kaiti vai pat ilgstošus redzes traucējumus.

63 Ņemot vērā riskus, kas tādējādi pastāv sabiedrības veselībai, dalībvalsts var prasīt, lai kontaktlēcas izsniegtu kvalificēts personāls, kas pievērš klienta uzmanību šiem riskiem, veic klienta apskates un viņam iesaka vai neiesaka valkāt lēcas, vajadzības gadījumā aicinot attiecīgo personu konsultēties ar acu ārstu. Šo risku dēļ dalībvalsts var arī prasīt, lai gadījumā, ja lēcu lietošana nav atzīta par neieteicamu, kvalificēts personāls noteiktu vispiemērotāko lēcu veidu, pārbaudītu lēcu izvietojumu uz klienta acīm un sniegtu klientam informāciju par lēcu pareizu lietošanu un apkopi (šajā ziņā skat. 1993. gada 25. maija spriedumu lietā C‑271/92 LPO, Recueil, I‑2899. lpp., 11. punkts).

64 Nenovēršot pilnībā riskus, kas pastāv lēcu lietotājiem, kontaktēšanās ar kvalificēto optiķi un viņa sniegtie pakalpojumi var samazināt šos riskus. Tātad, nosakot, ka kontaktlēcas var izsniegt tikai optikas veikali, kas piedāvā šāda optiķa pakalpojumus, pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums ir piemērots, lai garantētu mērķa, kas ir nodrošināt minēto lietotāju veselības aizsardzību, sasniegšanu.

65 Tomēr vēl ir nepieciešams, lai šis tiesiskais regulējums nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai, proti, lai nepastāv šim nolūkam pasākumi, kas mazāk traucētu preču brīvu apriti.

66 Vispirms saistībā ar prasību par klienta fizisko klātbūtni, lai optiķis veikalā, kurā notiek pārdošana, varētu veikt klienta acu pārbaudes, ir jānorāda, pirmkārt, ka profilaktiskās pārbaudes, ko veic informatīvos nolūkos, var veikt ārpus optikas veikaliem – acu ārsti.

67 No otras puses, nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos neļauj secināt, ka pamata lietā aplūkojamais tiesiskais regulējums liek optiķim katrā lēcu izsniegšanas gadījumā izvirzīt priekšnosacījumu par profilaktisko pārbaudi vai iepriekšēju ārsta konsultāciju vai ka tas izvirza šīs prasības attiecībā uz minēto izsniegšanu it īpaši nākamajos lēcu izsniegšanas šim pašam klientam gadījumos.

68 Tātad šāda pārbaude un konsultācija ir jāuzskata par neobligātām, un līdz ar to tieši katrs kontaktlēcu lietotājs galvenokārt atbild par to, lai tās veiktu; šajā ziņā optiķa uzdevums ir sniegt padomus lietotājiem.

69 Taču klientiem var tikt sniegti padomi līdzvērtīgā veidā pirms kontaktlēcu piegādes – kontaktlēcu tirdzniecības internetā ietvaros –, ar tādu attiecīgajā interneta vietnē esošo interaktīvo elementu palīdzību, kuri klientam ir obligāti jāizmanto, pirms viņš var iegādāties minētās lēcas (šajā ziņā – saistībā ar zāļu tirdzniecību internetā – skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Deutscher Apothekerverband, 114. punkts).

70 Otrkārt, ir tiesa, ka dalībvalsts var prasīt – kā konstatēts šā sprieduma 63. punktā –, lai vispiemērotāko lēcu veidu noteiktu optiķis, kuram šajā situācijā ir jāpārbauda lēcu izvietojums uz klienta acīm un jāsniedz klientam informācija par lēcu pareizu izmantošanu un apkopi.

71 Tomēr ir jānorāda, ka šie pakalpojumi principā ir vajadzīgi tikai tad, kad kontaktlēcas izsniedz pirmo reizi. Nākamajos izsniegšanas gadījumos parasti nav jāsniedz klientam šādi pakalpojumi. Pietiek ar to, ka klients paziņo pārdevējam pirmajā reizē viņam izsniegto lēcu veidu; šo lēcu raksturlielumus vajadzības gadījumā maina acu ārsts, kurš ir izrakstījis jauno recepti, kurā ņemtas vērā klienta redzes izmaiņas.

72 Treškārt, ja saistībā ar kontaktlēcu ilgstošu lietošanu ir jāsniedz papildu informācija un padomi, tos var sniegt klientam ar piegādātāja interneta vietnē esošo interaktīvo elementu palīdzību.

73 Turklāt dalībvalsts var noteikt ieinteresētajiem uzņēmējiem pienākumu nodot klienta rīcībā kvalificētu optiķi, kas sniegtu klientam no attāluma individuālo informāciju un padomus attiecībā uz kontaktlēcu izmantošanu un apkopi. Šādas informācijas un padomu sniegšana no attāluma turklāt var sniegt priekšrocības, jo tā ļauj lēcu lietotājam formulēt savus jautājumus pārdomātā veidā, mērķtiecīgi un bez vajadzības pārvietoties (šajā ziņā – saistībā ar zāļu tirdzniecību internetā – skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Deutscher Apothekerverband, 113. punkts).

74 No iepriekš minētā izriet, ka mērķis nodrošināt kontaktlēcu lietotāju veselības aizsardzību var tikt sasniegts ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem nekā tie, kas izriet no pamata lietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuriem noteiktie ierobežojumi būtu piemērojami tikai attiecībā uz pirmo lēcu izsniegšanu un ieinteresētajiem uzņēmējiem būtu noteikts pienākums nodot klienta rīcībā kvalificētu optiķi.

75 Tātad, pieņemot tādu tiesisko regulējumu kā pamata lietā, dalībvalsts pārsniedz šā sprieduma 58. punktā atgādinātās rīcības brīvības robežas, un līdz ar to ir jāuzskata, ka šis tiesiskais regulējums pārsniedz norādītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

76 Šo pašu iemeslu dēļ minētais tiesiskais regulējums, ciktāl tas ietver aizliegumu pārdot kontaktlēcas internetā, nevar būt uzskatāms par samērīgu attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzības mērķi Direktīvas 2000/31 3. panta 4. punkta izpratnē.

77 Ņemot vērā iepriekš minēto, uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka valsts tiesību normas, kas saistītas ar kontaktlēcu tirdzniecību, ietilpst Direktīvas 2000/31 piemērošanas jomā tiktāl, ciktāl tās attiecas uz šādu lēcu pārdošanas aktu internetā. Turpretim valsts tiesību normas, kas saistītas ar minēto lēcu piegādi, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

78 LESD 34. un 36. pants, kā arī Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj tirgot kontaktlēcas tikai specializētajos medicīnas ierīču veikalos.

Par tiesāšanās izdevumiem

79 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Valsts tiesību normas, kas saistītas ar kontaktlēcu tirdzniecību, ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) piemērošanas jomā tiktāl, ciktāl tās attiecas uz šādu lēcu pārdošanas aktu internetā. Turpretim valsts tiesību normas, kas saistītas ar minēto lēcu piegādi, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

LESD 34. un 36. pants, kā arī Direktīva 2000/31 ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas ļauj tirgot kontaktlēcas tikai specializētajos medicīnas ierīču veikalos.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – ungāru.