Lieta C‑58/09
Leo‑Libera GmbH
pret
Finanzamt Buchholz in der Nordheide
(Bundesfinanzhof lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis – Direktīva 2006/112/EK – 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts – Derību, loteriju un citu azartspēļu atbrīvojums no nodokļa – Nosacījumi un ierobežojumi – Dalībvalstu noteikšanas pilnvaras
Sprieduma kopsavilkums
Noteikumi par nodokļiem – Tiesību aktu saskaņošana – Apgrozījuma nodokļi – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma – Atbrīvojumi no nodokļa – Derību, loteriju un citu azartspēļu atbrīvojums no nodokļa
(Padomes Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts)
Direktīvas 2006/112 par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu rīcībā esošās pilnvaras noteikt šajā tiesību normā paredzēto azartspēļu atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa noteikumus un ierobežojumus ļauj tām atbrīvot no šī nodokļa tikai noteiktas azartspēles.
Šī tiesību norma sniedz plašu rīcības brīvību dalībvalstīm attiecībā uz attiecīgo darījumu atbrīvošanu no nodokļa vai aplikšanu ar nodokli, jo tajā minētajām valstīm ir atļauts noteikt šim atbrīvojumam nosacījumus un ierobežojumus. Tās formulējumā tostarp nav ietverts neviens elements, kas ļautu secināt, ka Kopienu likumdevējs būtu vēlējies ieviest jebkāda veida kvantitatīvu ierobežojumu, it īpaši, lai nodrošinātu, ka vismaz 50 % no dalībvalstī rīkotajām un organizētajām azartspēlēm vai vismaz 50 % no šo spēļu rīkošanas un organizēšanas rezultātā radītā apgrozījuma varētu tikt piemērots tajā norādītais atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa. Nodokļu neitralitātes princips, saskaņā ar kuru attieksme pret līdzīgu pakalpojumu, kas savstarpēji konkurē, sniegšanu nevar atšķirties attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, pieļauj šādu tiesisko regulējumu. Minētais princips, neatņemot Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktam un plašajai rīcības brīvībai, kas šajā tiesību normā ir piešķirta dalībvalstīm, jebkādu lietderīgu iedarbību, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas liedz atbrīvot no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas viena veida azartspēles, kaut arī cita veida spēles nav atbrīvotas, tomēr ar nosacījumu, ka abi spēļu veidi savstarpēji nekonkurē.
(sal. ar 26., 27., 34., 35. un 39. punktu un rezolutīvo daļu)
TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)
2010. gada 10. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis – Direktīva 2006/112/EK – 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts – Derību, loteriju un citu azartspēļu atbrīvojums no nodokļa – Nosacījumi un ierobežojumi – Dalībvalstu noteikšanas pilnvaras
Lieta C‑58/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesfinanzhof (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 17. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 11. februārī, tiesvedībā
Leo‑Libera GmbH
pret
Finanzamt Buchholz in der Nordheide.
TIESA (pirmā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši E. Levits, E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] (referents) un M. Bergere [M. Berger],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 4. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Leo‑Libera GmbH vārdā – B. Hansens [B. Hansen], Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma], K. Blaške [C. Blaschke] un B. Kleins [B. Klein], pārstāvji,
– Beļģijas valdības vārdā – L. van den Bruka [L. Van den Broeck] un K. Pošē [C. Pochet], pārstāves, kurām palīdz F. Fleminks [P. Vlaemminck], Ī. Tjampenss [Y. T’Jampens] un A. Ibērs [A. Hubert], advocaten,
– Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan], pārstāvis, kam palīdz N. Traverss [N. Travers], BL,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvis, kam palīdz N. Šova [N. Shaw], barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 11. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.) 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp sabiedrību Leo‑Libera GmbH (turpmāk tekstā – “Leo‑Libera”) un Finanzamt Buchholz in der Nordheide (Vācijas [Buholcas Nordheidē] Finanšu pārvalde, turpmāk tekstā – “Finanzamt”) par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) uzlikšanu ienākumiem no azartspēļu rīkošanas, izmantojot azartspēļu automātus.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Direktīvas 2006/112 131. pantā ir noteikts:
“Šīs sadaļas 2. līdz 9. nodaļā paredzētos atbrīvojumus, neskarot citus Kopienas noteikumus, piemēro saskaņā ar noteikumiem, ko dalībvalstis pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu iespējamu krāpšanu, izvairīšanos un ļaunprātīgu izmantošanu.”
4 Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa šādus darījumus:
[..]
i) derības, loterijas un citus azartspēļu veidus, uz kuriem attiecas noteikumi un ierobežojumi, ko noteikusi katra dalībvalsts.”
5 Pirms Direktīvas 2006/112 stāšanās spēkā piemērojamās Kopienu tiesību normas bija Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 13. panta B daļas f) punkts. Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts un Sestās direktīvas 13. panta B daļas f) punkts ir izteikti vienādi.
Valsts tiesiskais regulējums
6 Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz 2005, BGBl. 2005 I, 386. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamata lietas faktiem (turpmāk tekstā – “UStG”), 1. panta 1. punkta 1) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka PVN piemēro “preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, ko uzņēmējs pret atlīdzību veic valstī savas uzņēmējdarbības ietvaros”.
7 Līdz 2006. gada 5. maijam šī likuma 4. panta 9. punkta b) apakšpunktā bija noteikts, ka kā darbības, uz ko attiecas 1. panta 1. punkta 1) apakšpunkts, no nodokļa ir atbrīvotas:
“darbības, kas ietilpst likuma par loterijām un derībām zirgu skriešanās sacīkstēs piemērošanas jomā, kā arī tās darbības, ko veic licencēti publiski kazino un kas ir saistītas ar to kazino darbību. Šis atbrīvojums neattiecas uz darbībām, uz kurām attiecas likums par loterijām un derībām zirgu skriešanās sacīkstēs un kuras ir atbrīvotas no loteriju un zirgu skriešanās sacīkšu nodokļa vai no kurām šis nodoklis vispār netiek iekasēts”.
8 Pēc 2005. gada 17. februāra sprieduma apvienotajās lietās C‑453/02 un C‑462/02 Linneweber un Akritidis (Krājums, I‑1131. lpp.) Umsatzsteuergesetz 2005 4. panta 9. punkta b) apakšpunkts tika grozīts [ar Likumu par ļaunprātīgas rīcības nodokļu jomā ierobežošanu] (2006. gada 28. aprīļa Gesetz zur Eindämmung missbräuchlicher Steuergestaltungen (StEindämmG) (BGBl. 2006 I, 1095. lpp.)), grozījumiem stājoties spēkā 2006. gada 6. maijā. No PVN turpmāk tiek atbrīvotas:
“darbības, kas ietilpst likuma par loterijām un derībām zirgu skriešanās sacīkstēs piemērošanas jomā. Šis atbrīvojums neattiecas uz darbībām, uz kurām attiecas likums par loterijām un derībām zirgu skriešanās sacīkstēs un kuras ir atbrīvotas no loteriju un zirgu skriešanās sacīkšu nodokļa vai no kurām šis nodoklis vispār netiek iekasēts”.
9 Piemērojot kopā UStG un Likumu par loterijām un derībām zirgu skriešanās sacīkstēs (Rennwett- und Lotteriegesetz (turpmāk tekstā – “RennwLottG”)), no PVN ir atbrīvotas derības par publiskām zirgu skriešanās sacīkstēm (“zirgu derības”), derības ar fiksētu reitingu (“oddset derības”), kā arī loterijas un izlozes.
Pamata lieta un prejudiciālais jautājums
10 Leo‑Libera apsaimnieko spēļu zāli, kas ir aprīkota ar azartspēļu automātiem. Savā PVN deklarācijā par 2007. gada janvāri tā deklarēja attiecīgos darījumus. Pēc tam, kad Finanzamt izsniedza tās pagaidu rēķinu, tā iesniedza sūdzību par šo aprēķinu, norādot, ka šie darījumi esot atbrīvoti no PVN. Tā uzskatīja, ka ar StEindämmG izdarītais Umsatzsteuergesetz 2005 4. panta 9. punkta b) apakšpunkta grozījums ir pretējs Kopienu tiesībām.
11 Pēc tam, kad Finanzamt noraidīja šo sūdzību, Leo‑Libera cēla prasību Finanzgericht [Finanšu tiesā]. Tā noraidīja tās prasību, pamatojoties uz to, ka azartspēļu automāti nepieder azartspēlēm, kuru rīkošana ir atbrīvota no nodokļa, piemērojot UStG 4. panta 9. punkta b) apakšpunktu. Saskaņā ar šo tiesību normu tiekot atbrīvotas tikai tās darbības, uz kurām attiecas RennwLottG. Darbības ar azartspēļu automātiem neietilpstot atbrīvotajās darbībās. Šī tiesa piebilda, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā dalībvalstīm ir ļauts noteikt izņēmumus no atbrīvojumiem no nodokļa.
12 Pamatojot savu Bundesfinanzhof [Federālajā finanšu tiesā] celto Revision [kasācijas] sūdzību, Leo‑Libera norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktu dalībvalsts nevar atbrīvot no PVN tikai derības un loterijas, bet tām ir jāatbrīvo no šī nodokļa “arī citas azartspēles”. Protams, valsts likumdevējiem esot pilnvaras noteikt noteikumus un ierobežojumus šim atbrīvojumam. Tomēr tie nedrīkstot vispārīgi uzlikt nodokļus “citām azartspēlēm”. Tā kā Vācijas tiesiskajā regulējumā PVN tiekot uzlikts apmēram 63 % no visiem azartspēļu darījumiem, kas norisinās šīs dalībvalsts teritorijā, tikai uz spēļu mazāko daļu attiecoties Direktīvā 2006/112 paredzētais atbrīvojums. Līdz ar to valsts tiesiskais regulējums neesot saderīgs ar Kopienu tiesībām. Turklāt ar šo tiesisko regulējumu tiekot pārkāpts nodokļu neitralitātes princips, jo ar to azartspēļu automātu apsaimniekotāji ir nostādīti nelabvēlīgākā situācijā nekā publiskie kazino, jo tie var prasīt samaksāt PVN spēlētājiem.
13 Bundesfinanzhof ir izteikusi šaubas par UStG 4. panta 9. punkta b) apakšpunkta saderību ar Kopienu tiesībām. Šī tiesa uzskata, ka atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta B daļas f) punktam, kā to interpretējusi Tiesa, spēļu rīkošanai un azartspēļu automātu apsaimniekošanai principā ir jābūt atbrīvotām no PVN. Tāds pats secinājums esot jāizdara attiecībā uz Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktu, jo šo abu Kopienu tiesību normu teksts ir vienāds.
14 UStG 4. panta 9. punkta b) apakšpunktā šis atbrīvojums esot attiecināts uz ierobežotu spēļu skaitu, proti, loterijām un derībām, lai gan tās ir tikai mazākā daļa no visām spēlēm, kas tiek rīkotas Vācijas teritorijā, un šo spēļu apgrozījumu šajā pašā teritorijā.
15 Tātad iesniedzējtiesa jautā, vai, veicot 2006. gada likumdošanas reformu, Vācijas likumdevējs nav pārsniedzis tam Kopienu tiesībās atzīto rīcības brīvību.
16 Šādos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas 2006/112 [..] 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas atļauj dalībvalstīm noteikt tādu tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka tikai konkrētas derības (zirgu skriešanās sacīkstes) un loterijas tiek atbrīvotas no nodokļa, bet “citiem azartspēļu veidiem” atbrīvojums no nodokļa netiek piešķirts?”
Par lūgumu atkārtoti uzsākt mutvārdu procesu
17 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 17. martā, Leo‑Libera lūdza atkārtoti uzsākt mutvārdu procesu, piemērojot Reglamenta 61. pantu.
18 Saistībā ar to ir jāatgādina, ka Tiesa var izdot rīkojumu par mutvārdu procesa atkārtotu uzsākšanu saskaņā ar tās Reglamenta 61. pantu, ja tā uzskata, ka nav veikta pietiekama [apstākļu] noskaidrošana vai ka lieta ir jāatrisina, pamatojoties uz argumentu, par kuru puses nav savstarpēji izteikušās (2000. gada 10. februāra spriedums apvienotajās lietās C‑270/97 un C‑271/97 Deutsche Post, Recueil, I‑929. lpp., 30. punkts, kā arī 2002. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑299/99 Philips, Recueil, I‑5475. lpp., 20. punkts).
19 Šajā lietā Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka tai ir visa vajadzīgā informācija, lai lemtu par tai iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, un ka lieta nebūtu jāizskata, ņemot vērā argumentu, par ko lietas dalībniekiem nav bijusi iespēja izteikties.
20 Līdz ar to pieteikums par šādu atkārtotu mutvārdu procesa uzsākšanu ir jānoraida.
Par prejudiciālo jautājumu
21 Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu rīcībā esošās pilnvaras noteikt šajā tiesību normā paredzēto azartspēļu atbrīvojumu no PVN noteikumus un ierobežojumus ļauj tām atbrīvot no PVN tikai noteiktas azartspēles.
22 Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatgādina, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka jēdzieni, kas tiek izmantoti, raksturojot Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punktā norādītos atbrīvojumus, ir jāinterpretē šauri, jo šie atbrīvojumi ir atkāpe no vispārējā principa, ka ar PVN apliek katru pakalpojumu, kuru nodokļu maksātājs sniedz pret atlīdzību (pēc analoģijas attiecībā uz Sesto direktīvu skat. 2006. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑89/05 United Utilities, Krājums, I‑6813. lpp., 21. punkts).
23 Tomēr šajā noteikumā izmantoto terminu interpretācijai ir jābūt saskaņotai ar minētajiem izņēmumiem izvirzīto mērķi, kā arī jāatbilst nodokļu neitralitātes principa, kas raksturīgs kopējai PVN sistēmai, prasībām (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā United Utilities, 22. punkts).
24 Tieši attiecībā uz derībām, loterijām un citām azartspēlēm ir jānorāda, ka to atbrīvošana no nodokļa ir balstīta uz praktiskiem apsvērumiem, jo azartspēļu darījumi nav viegli apliekami ar PVN, atšķirībā no noteiktiem, sabiedrības interesēs sniegtiem pakalpojumiem sociālajā sektorā, lai tiem nodrošinātu šīm darbībām labvēlīgāku PVN režīmu (iepriekš minētais spriedums lietā United Utilities, 23. punkts).
25 Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpārbauda, vai dalībvalstis var spēkā esoši ierobežot Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzētos atbrīvojumus no PVN tā, ka šos atbrīvojumus var piešķirt tikai minēto valstu teritorijā organizēto azartspēļu mazākajai daļai, kas tiek noteikta vai nu atkarībā no atļauto spēļu skaita, vai no šo spēļu apgrozījuma.
26 Saistībā ar to vispirms ir jānorāda, ka tieši no Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta teksta izriet, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm ir sniegta plaša rīcības brīvība attiecībā uz attiecīgo darījumu atbrīvošanu no nodokļa vai aplikšanu ar nodokli, jo tajā minētajām valstīm ir atļauts noteikt šim atbrīvojumam nosacījumus un ierobežojumus.
27 Turpinājumā ir jākonstatē, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā nav ietverts neviens elements, kas ļautu secināt, ka Kopienu likumdevējs būtu vēlējies ieviest jebkāda veida kvantitatīvu ierobežojumu, it īpaši, lai nodrošinātu, ka vismaz 50 % no dalībvalstī rīkotajām un organizētajām azartspēlēm vai vismaz 50 % no šo spēļu rīkošanas un organizēšanas rezultātā radītā apgrozījuma varētu tikt piemērots tajā norādītais atbrīvojums no PVN.
28 Šādā kontekstā tas, ka Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka spēļu rīkošana un azartspēļu aparātu apsaimniekošana principā ir jāatbrīvo no PVN (skat. it īpaši 1998. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑283/95 Fischer, Recueil, I‑3369. lpp., 25. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Linneweber un Akritidis, 23. punkts), ņemot vērā Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta mērķi, kā arī šīs pašas direktīvas pamatā esošo vispārējo sistēmu, nebūtu jāsaprot tādējādi, ka tas rada šaubas par šo secinājumu.
29 Attiecībā, pirmkārt, uz aplūkojamā atbrīvojuma mērķi ir jāatgādina, ka azartspēļu jomā dalībvalstis var ne tikai brīvi noteikt Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu noteikumus un ierobežojumus (iepriekš minētie spriedumi lietā Fischer, 25. punkts, kā arī apvienotajās lietās Linneweber un Akritidis, 23. punkts), bet tām ir arī rīcības brīvība, kas tām ļauj pilnībā vai daļēji aizliegt šāda veida darbības vai tās ierobežot un paredzēt šajā ziņā vairāk vai mazāk stingrus noteikumus (1994. gada 24. marta spriedums lietā C‑275/92 Schindler, Recueil, I‑1039. lpp., 61. punkts, un 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C‑124/97 Läärä u.c., Recueil, I‑6067. lpp., 35. punkts).
30 No minētā izriet, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 47. punktā, ka tas var pamudināt dalībvalsti savā teritorijā ierobežot azartspēļu piedāvājumu, atļaujot tikai tos spēļu veidus, kam var piemērot PVN, līdz ar to sabiedriskās kārtības apsvērumi, kas, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 24. punktā, ir atbrīvojuma pamatā, attiecībā uz tām nav piemērojami.
31 Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkta interpretācija, saskaņā ar kuru šī tiesību norma, kā apgalvo Leo‑Libera, tomēr uzliek pienākumu dalībvalstij, kas ir izvēlējusies tādu pieeju, kāda ir aprakstīta iepriekšējā punktā, atbrīvot no PVN maksāšanas vismaz 50 % no dalībvalstī atļautajām spēlēm un/vai šo spēļu veidiem, kas veido vismaz 50 % no kopējā azartspēļu apgrozījuma valsts tirgū, tātad acīmredzami būtu pretrunā gan Kopienu likumdevēja mērķim, gan šī sprieduma 22. punktā atgādinātajam principam, saskaņā ar kuru noteikumi, kuros ietvertas atkāpes no vispārēja principa, ir jāinterpretē šauri.
32 Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 2006/112 sistēmu ir jāatgādina, ka, tā kā ir skaidrs, ka no PVN atbrīvoto spēļu un to, kas nav atbrīvotas, attiecīgi radītā apgrozījuma apjoms laikā var būtiski mainīties, noteiktiem azartspēļu veidiem piešķirts atbrīvojums no PVN varētu būt, ja Leo‑Libera ieteiktā interpretācija tiktu pieņemta, pārmaiņus kā atbilstošs, tā pretējs Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktam.
33 Tādējādi šāda interpretācija ne tikai varētu radīt vērā ņemamu tiesisku nedrošību, bet arī būtu pretrunā šīs direktīvas 131. panta garam, kurā ir prasīts, lai atbrīvojumi no PVN tiktu piemēroti pareizi un godīgi (šajā ziņā skat. 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑246/04 Turn- und Sportunion Waldburg, Krājums, I‑589. lpp., 31. punkts).
34 Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko apgalvo Leo‑Libera, nodokļu neitralitātes princips, saskaņā ar kuru attieksme pret līdzīgu pakalpojumu, kas savstarpēji konkurē, sniegšanu nevar atšķirties attiecībā uz PVN, pieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds ir aplūkots pamata lietā.
35 Šis princips, neatņemot Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunktam un plašajai rīcības brīvībai, kas šajā tiesību normā ir piešķirta dalībvalstīm, jebkādu lietderīgu iedarbību, nebūtu interpretējams tādējādi, ka tas liedz atbrīvot no PVN maksāšanas viena veida azartspēles, kaut arī cita veida spēles nav atbrīvotas, tomēr ar nosacījumu, ka abi spēļu veidi savstarpēji nekonkurē.
36 Kā izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, pamata lietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums PVN jomā neparedz atšķirīgu attieksmi pret līdzīgām azartspēlēm, kuras var tikt uzskatītas par savstarpēji konkurējošām.
37 Tātad tas, ka azartspēles, kas ir atbrīvotas no PVN maksāšanas, kā tas ir pamata lietā, ir tikai valsts teritorijā atļauto spēļu mazākā daļa un/vai veido tikai mazāko daļu no kopējā spēļu jomā radītā apgrozījuma šajā pašā teritorijā, neattiecas uz nodokļu neitralitātes principu.
38 Turklāt un pretēji Leo‑Libera apgalvotajam saistībā ar šo principu nav nozīmes faktam, ka nesaskaņota spēļu nodokļa apmērs, kas ir jāmaksā arī dažiem azartspēļu rīkotājiem un apsaimniekotājiem, kas ir PVN maksātāji, tiek piemērots atkarībā no par šo darbību maksājamā PVN, jo šādam nodoklim nav piemērojams nodokļu neitralitātes princips (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Fischer, 30. punkts).
39 Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu rīcībā esošās pilnvaras noteikt šajā tiesību normā paredzēto azartspēļu atbrīvojumu no PVN noteikumus un ierobežojumus ļauj tām atbrīvot no šī nodokļa tikai noteiktas azartspēles.
Par tiesāšanās izdevumiem
40 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:
Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstu rīcībā esošās pilnvaras noteikt šajā tiesību normā paredzēto azartspēļu atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa noteikumus un ierobežojumus ļauj tām atbrīvot no šī nodokļa tikai noteiktas azartspēles.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.