Lieta C‑271/08
Eiropas Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīvas 92/50/EEK un 2004/18/EK – Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Pašvaldību civildienestā nodarbināto darba ņēmēju uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana – Neizsludinot konkursu Savienības mērogā, veikta tieša līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana sociālo partneru noslēgtā koplīgumā norādītajiem apdrošinātājiem
Sprieduma kopsavilkums
1. Pamattiesības – Tiesības uz kolektīvām sarunām – Saskaņošana ar prasībām, kas attiecas uz Līgumā garantētajām pamatbrīvībām – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Direktīvas publiskā iepirkuma jomā
(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18; Padomes Direktīva 92/50)
2. Tiesību aktu tuvināšana – Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīvas 92/50 un 2004/18 – Piemērošanas joma
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/18; Padomes Direktīva 92/50)
3. Tiesību aktu tuvināšana – Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīvas 92/50 un 2004/18 – Piemērošanas joma – Iepirkuma līguma vērtība
(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/18 9. panta 8. punkts; Padomes Direktīvas 92/50 7. panta 4. un 5. punkts)
1. Tiesību uz kolektīvām sarunām pamattiesību raksturs un koplīguma par atskaitījumiem no pašvaldību civildienesta darbinieku darba algas, veicot vecuma apdrošināšanu, sociālais mērķis, tos skatot kopumā, kā tādi nevar automātiski atbrīvot pašvaldību darba devējus no pienākuma ievērot prasības, kas izriet no Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai un Direktīvas 2004/18 par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, ar kurām publiskā iepirkuma jomā tiek piemērota brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība.
Precīzāk, koplīgumu normas nav izslēgtas no noteikumu par personu brīvu pārvietošanos piemērošanas jomas.
Turklāt tādu pamattiesību kā tiesības uz kolektīvām sarunām izmantošana var tikt pakļauta zināmiem ierobežojumiem. It īpaši, lai gan neapšaubāmi tiesībām uz kolektīvām sarunām dalībvalstī ir konstitucionālā aizsardzība, tomēr atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantam šīs tiesības ir izmantojamas saskaņā ar Savienības tiesībām.
Turklāt nevar uzskatīt, ka sociālo partneru brīvības un tiesību uz kolektīvām sarunām izmantošanai neizbēgami ir raksturīga direktīvu, ar kurām publiskā iepirkuma jomā tiek piemērota brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, pārkāpšana.
Visbeidzot, atšķirībā no mērķa, par kuru vienojušies sociālie partneri, – paaugstināt pašvaldību dienestā esošo darba ņēmēju pensiju līmeni – iestāžu un uzņēmumu, kuriem ir paredzēts piešķirts uzņēmuma vecuma apdrošināšanas līgumu slēgšanas tiesības, noteikšana koplīgumā neskar tiesību uz kolektīvām sarunām būtību.
(sal. ar 41.–43., 47. un 49. punktu)
2. Dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, kas līdz 2006. gada 31. janvārim tai bija paredzēti Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 8. pantā, to skatot kopā ar III–VI sadaļu, un kopš 2006. gada 1. februāra – Direktīvas 2004/18 par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 20. pantā, to skatot kopā ar 23.–55. pantu, tādēļ, ka pašvaldību iestādes vai uzņēmumi, kas sasnieguši noteiktu lielumu nodarbināto skaita ziņā, sākot ar kuru publiskā iepirkumu līgumu vērtība pārsniedz šo direktīvu piemērošanai noteikto robežvērtību, tieši, neizsludinot konkursu Eiropas Savienības mērogā, noslēdza ar koplīguma noteikumā paredzētām iestādēm un uzņēmumiem pakalpojumu līgumus par uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu.
Precīzāk, pamattiesību uz kolektīvām sarunām izmantošanai ir jāatbilst prasībām, kuras izriet no LESD aizsargātām brīvībām, un samērīguma principam. Šajā ziņā taisnīgs līdzsvars starp attiecīgo interešu ņemšanu vērā, proti, attiecīgo darba ņēmēju pensiju līmeņa paaugstināšanu, no vienas puses, un brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, kā arī atvēršanos konkurencei Savienības mērogā, no otras puses, nav ievērots ar koplīguma normu, ar kuru pilnībā un uz nenoteiktu laiku tiek izslēgta no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 izrietošo noteikumu piemērošana attiecībā uz pašvaldību darba ņēmēju pensiju uzkrājumiem, lai gan direktīvu publiskā iepirkuma jomā ievērošana nav nesavienojama ar sociālo mērķi, ko vēlējušies sasniegt koplīguma parakstītāji.
Turklāt nosacījumi, no kuriem atbilstoši šīm tiesību normām ir atkarīga kvalificēšana “publisko iepirkumu līgumu” kategorijā minēto direktīvu izpratnē, ir izpildīti, ja, pirmkārt, pašvaldību darba devēji, pat tad, kad tie vienīgi īsteno koplīgumā iepriekš noteiktu izvēli uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas jomā, tomēr darbojas kā līgumslēdzējas iestādes un, otrkārt, grupas apdrošināšanas līgumi rada tiešu ekonomisku interesi darba devējiem, kuri tos noslēdz, un tādējādi runa ir par līgumiem ar peļņas gūšanas mērķi. Šajā ziņā apstāklis, ka galīgie pensijas pabalstu saņēmēji ir darba ņēmēji, kas ir pievienojušies minētajam pasākumam, nav tāds, kas liktu apšaubīt šādu līgumu peļņas gūšanas nolūku.
(sal. ar 44., 52., 53., 66., 75., 80., 89. un 105. punktu un rezolutīvo daļu)
3. Attiecībā uz līgumiem par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pakalpojumiem, atskaitot daļu pašvaldību civildienesta darbinieku darba algas, “publiskā iepirkuma līguma paredzamā vērtība” Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 7. panta 4. punkta pirmā ievilkuma un Direktīvas 2004/18 par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 9. panta 8. punkta a) apakšpunkta i) daļas izpratnē atbilst paredzamajai prēmiju vērtībai, proti, iemaksu vērtībai, kas kā atskaitījumi no darba algas ieturēta no attiecīgo darba ņēmēju atalgojuma attiecīgajā pašvaldību iestādē vai uzņēmumā un izmantota uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas gala pabalstu finansēšanai. Proti, minētās prēmijas ir galvenā atlīdzība par pakalpojumiem, ko tos sniedzošā iestāde vai uzņēmums sniedz pašvaldību darba devējam saistībā ar šo pabalstu nodrošināšanu. Šādā kontekstā, kad attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī precīza norāde par kopējo visu prēmiju vērtību nav iespējama sakarā ar katram darbiniekam atstāto izvēli pievienoties vai nepievienoties atskaitījumu no darba algas pasākumam un ņemot vērā šāda līguma darbības ilgumu, kas ir ilgs un pat uz nenoteiktu laiku, gan Direktīvas 92/50 7. panta 5. punkta otrajā ievilkumā, gan Direktīvas 2004/18 9. panta 8. punkta b) apakšpunkta ii) daļā ir noteikts, ka šī līguma paredzamās vērtības aprēķināšanai ir jāņem vērā “mēneša vērtība, kas reizināta ar 48”. Tādējādi aprēķini vispirms ir jābalsta uz vidējo ikmēneša atskaitījumu no darba algas vērtību uz darba ņēmēju, to reizinot ar 48, un tad, ņemot vērā šo reizinājumu, jānosaka individuālo darba ņēmēju pievienošanos atskaitījumu no darba algas pasākumam skaits, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu atbilstīgo Savienības tiesību normu par publisko iepirkumu piemērošanas robežvērtību, un visbeidzot, pamatojoties uz pašvaldību civildienestā nodarbināto darba ņēmēju procentuālās dalības atskaitījumu no darba algas pasākumā novērtējumu, jānosaka kritiskais lielums darbinieku skaita ziņā, sākot ar kuru pašvaldību darba devēji ir piešķīruši tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuros ir sasniegta vai pārsniegta šī robežvērtība.
(sal. ar 86.–89. punktu)
TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2010. gada 15. jūlijā (*)
Valsts pienākumu neizpilde – Direktīvas 92/50/EEK un 2004/18/EK – Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Pašvaldību civildienestā nodarbināto darba ņēmēju uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana – Neizsludinot konkursu Savienības mērogā, veikta tieša līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana sociālo partneru noslēgtā koplīgumā norādītajiem apdrošinātājiem
Lieta C‑271/08
par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 24. jūnijā cēla
Eiropas Komisija, ko pārstāv G. Vilmss [G. Wilms] un D. Kukovecs [D. Kukovec], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
prasītāja,
pret
Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Dānijas Karaliste, ko pārstāv B. Veisa Foga [B. Weis Fogh] un K. Pilgords Zinglersens [C. Pilgaard Zinglersen], pārstāvji,
Zviedrijas Karaliste, ko pārstāv A. Falka [A. Falk] un A. Engmans [A. Engman], pārstāvji,
personas, kas iestājušās lietā.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un K. Toadere [C. Toader], tiesneši K. Šīmans [K. Schiemann], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis], T. fon Danvics [T. von Danwitz], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev] un Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel],
ģenerāladvokāte V. Trstenjaka [V. Trstenjak],
sekretārs B. Fileps [B. Fülöp], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 12. janvāra tiesas sēdi,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 14. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem ar vairāk nekā 1218 nodarbinātajiem piešķirot tiesības, neizsludinot konkursu Eiropas Savienības mērogā, tieši slēgt pakalpojumu līgumus par uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšana Koplīguma par atskaitījumiem no bruto darba algas pašvaldību civildienesta darbiniekiem (Tarifvertrag zur Entgeltumwandlung für Arbeitnehmer im kommunalen öffentlichen Dienst, turpmāk tekstā – “TV-EUmw/VKA”) 6. pantā minētajām iestādēm un uzņēmumiem, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas līdz 2006. gada 31. janvārim bija paredzēti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] (OV L 209, 1. lpp.) 8. pantā, to skatot kopā ar III–VI sadaļu, un kopš 2006. gada 1. februāra ir paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu, piegādes valsts [piegāžu publiskā iepirkuma] līgumu un pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), 20. pantā, to skatot kopā ar 23.–55. pantu.
2 Savā replikas rakstā Komisija no jauna definēja savas prasības priekšmetu, lūdzot Tiesu atzīt apgalvoto valsts pienākumu neizpildi sakarā ar to, ka pašvaldību iestādes un uzņēmumi ar vairāk nekā 2044 nodarbinātajiem 2004. un 2005. gadā, vairāk nekā 1827 nodarbinātajiem 2006. un 2007. gadā un vairāk nekā 1783 nodarbinātajiem kopš 2008. gada, neizsludinot konkursu Savienības mērogā, tieši piešķīrušas šādu līgumu slēgšanas tiesības TV-EUmw/VKA 6. pantā minētajām iestādēm un uzņēmumiem.
3 Tiesas sēdē Komisija no jauna definēja savas prasības priekšmetu, lūdzot Tiesu atzīt minēto valsts pienākumu neizpildi sakarā ar to, ka pašvaldību iestādes un uzņēmumi ar vairāk nekā 2697 nodarbinātajiem 2004. un 2005. gadā un ar vairāk nekā 2402 nodarbinātajiem 2006. un 2007. gadā bija piešķīrušas šādas līgumu slēgšanas tiesības.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 92/50
4 Direktīvas 92/50 preambulas astotajā apsvērumā ir precizēts, ka, “tā kā šī direktīva attiecas tikai uz pakalpojumu sniegšanu, kas pamatota ar līgumiem; tā kā šī direktīva neattiecas uz pakalpojumu sniegšanu ar citu pamatojumu, piemēram, normatīviem aktiem vai darba līgumiem”.
5 Saskaņā ar Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta viii) apakšpunktu šajā direktīvā “valsts pakalpojumu [pakalpojumu publiskā iepirkuma] līgumi” ir “līgumi, kas peļņas nolūkos rakstiski noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi”, izņemot tostarp “darba līgumus”.
6 Saskaņā ar Direktīvas 92/50 1. panta b) punktu:
““līgumslēdzējas iestādes” ir valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti.
“Publisko tiesību subjekts” ir jebkura struktūra:
– kas nodibināta ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējas vajadzības un neveic rūpnieciskas vai komerciālas darbības,
– kas ir juridiska persona un
– ko galvenokārt finansē valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti; vai ko šie subjekti pārrauga; vai kuru vadībā, pārvaldē vai uzraudzības struktūrā vairāk nekā pusi locekļu ieceļ valsts, reģionālas vai vietējas iestādes vai citi publisko tiesību subjekti.
[..]”
7 Direktīvas 92/50 7. panta 1., 4. un 5. punktā ir noteikts:
“1. a) Šī direktīva attiecas uz:
[..]
– piegāžu valsts līgumiem [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem] par I A pielikumā minētajiem pakalpojumiem [..]:
[..]
ii) ja tos [to slēgšanas tiesības] piešķir 1. panta b) punktā uzskaitītās līgumslēdzējas iestādes, kas nav tās iestādes, kas [kuras] minētas [Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/36/EEK, ar ko koordinē piegāžu valsts līgumu piešķiršanas procedūras (OV L 199, 1. lpp.)] I pielikumā, un ja tāmes vērtība bez PVN ir vismaz 200 000 [Speciālās aizņēmuma tiesību (SAT)] norēķinu vienību, kas izteiktas Eiropas Valūtas vienībās (ECU).
[..]
4. Aprēķinot līguma paredzamo vērtību šāda tipa pakalpojumiem, vajadzības gadījumā ņem vērā:
– apdrošināšanas pakalpojumiem – maksājamo prēmiju,
[..].
5. Ja līgumā nav noteikta kopējā cena, līguma paredzamo vērtību aprēķina, pamatojoties uz:
– termiņa līgumiem, ja termiņš ir 48 mēneši vai mazāks – līguma kopējo vērtību tā darbības laikā,
– līgumiem, kas noslēgti uz nenoteiktu laiku vai kuru termiņš ir ilgāks par 48 mēnešiem – ikmēneša maksājumu, kas reizināts ar 48.”
8 Vācijas pašvaldību iestādes un uzņēmumi nav minēti Direktīvas 93/36 I pielikumā.
9 Saskaņā ar Direktīvas 92/50 8. pantu “līgumus [līgumu], kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, [slēgšanas tiesības] piešķir saskaņā ar III līdz VI sadaļas noteikumiem”.
10 Direktīvas 92/50 8. pantā paredzētās sadaļas attiecas uz [līguma slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru izvēli un noteikumiem, kas regulē projektu konkursus (III sadaļa), vispārējiem tehniskiem noteikumiem (IV sadaļa), kopējiem izsludināšanas noteikumiem (V sadaļa) un vispārējiem dalības noteikumiem, kvalitātes kritērijiem, atlasot piedāvājumus, un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas kritērijiem (VI sadaļa).
11 Starp Direktīvas 92/50 I A pielikumā uzskaitītajiem “pakalpojumiem 8. panta nozīmē” 6. kategorijā minēti “finanšu pakalpojumi”, kas ietver a) “apdrošināšanu” un b) “banku un investīciju pakalpojumus”.
Direktīva 2004/18
12 Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 preambulas 28. apsvērumu:
“Nodarbinātība un nodarbošanās ir galvenie elementi, kas garantē vienādas iespējas visiem un veicina iekļaušanos sabiedrībā. Šai saistībā aizsargātas darbnīcas un aizsargātas nodarbinātības programmas reāli sekmē personu ar spēju traucējumiem iekļaušanos vai atgriešanos darba tirgū. Tomēr šādas darbnīcas parastos konkursa apstākļos var nespēt iegūt līguma slēgšanas tiesības. Attiecīgi jāparedz, ka dalībvalstis var rezervēt tiesības šādām darbnīcām piedalīties valsts līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā vai rezervēt tiesības strādāt pēc līguma aizsargātu nodarbinātības programmu satvarā.”
13 Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) un d) apakšpunktā “valsts līgumi” [publiskā iepirkuma līgumi] ir definēti kā “finansiāli līgumi, kurus rakstveidā savstarpēji noslēdz viens vai vairāki komersanti un viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un kuru mērķis ir būvdarbu realizācija, produkcijas piegāde vai pakalpojumu sniegšana šīs direktīvas izpratnē”, bet “pakalpojumu valsts līgumi” [pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi] – kā “valsts līgumi [publiskā iepirkuma līgumi], kuri nav būvdarbu vai piegādes līgumi un kuru mērķis ir II pielikumā minēto pakalpojumu sniegšana”.
14 Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punktā “pamatnolīgums” ir definēts kā “nolīgums, ko viena vai vairākas līgumslēdzējas iestādes un viens vai vairāki komersanti noslēdz ar mērķi paredzēt noteikumus līgumiem, kuru slēgšanas tiesības plānots piešķirt konkrētā laika posmā, jo īpaši attiecībā uz cenu un, attiecīgā gadījumā, uz paredzēto kvalitāti [kvantitāti]”.
15 Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punktā ir ietverta “līgumslēdzēju iestāžu” definīcija, kas lielā mērā ir analoģiska Direktīvas 92/50 1. panta b) punktā ietvertajai.
16 Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 7. panta b) punktu šī direktīva attiecas uz publiskā iepirkuma līgumiem, kuru vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) ir vienāda vai lielāka par EUR 249 000. Vēlāk – ar Komisijas 2004. gada 28. oktobra Regulu (EK) Nr. 1874/2004, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/17/EK un 2004/18/EK attiecībā uz piemērojamām robežvērtībām līgumu [līgumu slēgšanas tiesību] piešķiršanas procedūru jomā (OV L 326, 17. lpp.), – šī vērtība tika noteikta EUR 236 000 apmērā un tad – ar Komisijas 2005. gada 19. decembra Regulu (EK) Nr. 2083/2005, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/17/EK un 2004/18/EK par to piemērošanas robežvērtībām līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās (OV L 333, 28. lpp.), – EUR 211 000 apmērā.
17 Direktīvas 2004/18 9. panta 1., 8. un 9. punktā ir noteikts:
“1. Valsts [publiskā iepirkuma] līguma paredzamās vērtības aprēķina pamatā ir līgumslēdzējas iestādes paredzamā maksājuma kopsumma bez PVN. Šajā aprēķinā ņem vērā paredzamo kopsummu, kurā ietver visas iespējamās alternatīvas un iespējamo līguma atjaunošanu.
[..]
8. Pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumiem vērtība, kam jābūt līguma paredzamās vērtības aprēķina pamatā, atkarībā no gadījuma ir šāda:
a) šādu veidu pakalpojumiem:
i) apdrošināšanas pakalpojumi – maksājamā apdrošināšanas prēmija un cita veida atalgojums,
[..]
b) pakalpojumu līgumiem, kuros nav norādīta kopējā cena:
i) uz noteiktu termiņu noslēgtam līgumam, ja šis termiņš ir 48 mēneši vai nepārsniedz tos – kopējā vērtība visā līguma termiņā,
ii) beztermiņa līgumam vai līgumam, kura termiņš pārsniedz 48 mēnešus – mēneša vērtība, kas reizināta ar 48.
9. Pamatnolīgumiem [..] vērtība, kas jāņem vērā, ir visu to līgumu maksimālā paredzamā vērtība, atskaitot PVN, kuru slēgšanas tiesības paredzēts piešķirt konkrētā pamatnolīguma [..] izpildes laikā.”
18 Saskaņā ar Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktu šī direktīva neattiecas uz “pakalpojumu valsts [publiskā iepirkuma] līgumiem, kuru priekšmets ir [..] darba līgumi”.
19 Atbilstoši Direktīvas 2004/18 20. pantam “tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuru priekšmets ir II A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 23. līdz 55. pantu”.
20 Direktīvas 2004/18 23.–55. pantā ir secīgi paredzēti īpaši noteikumi attiecībā uz reglamentējošām specifikācijām un līguma dokumentiem (23.–27. pants), noteikumi par procedūrām (28.–34. pants), izsludināšanas un pārredzamības noteikumi (35.–43. pants) un noteikumi par procedūras norisi (44.–55. pants).
21 Starp Direktīvas 2004/18 II A pielikumā minētajiem pakalpojumiem 6. kategorijā minēti “finanšu pakalpojumi”, kurus veido a) “apdrošināšanas pakalpojumi” un b) “banku un investīciju pakalpojumi”.
22 Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punkta otrajā daļā minēto publisko tiesību subjektu un to kategoriju sarakstā, kas sniegts šīs direktīvas III pielikumā, III rubrikā, kas veltīta Vācijas Federatīvajai Republikai, minētas “iestādes, uzņēmumi un fondi, kas ir publisko tiesību subjekti un ko federālās, valsts [federālo zemju] vai vietējās varas iestādes izveidojušas [..]”.
Valsts tiesības
23 1974. gada 19. decembra Likuma par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pilnveidošanu (Gesetz zur Verbesserung der betrieblichen Altersversorgung, BGBl. I, 3610. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2008. gada 21. decembra likumu (BGBl. I, 2940. lpp.; turpmāk tekstā – “BetrAVG”), 1. pantā ar nosaukumu “Darba devēja garantija uzņēmuma veiktai vecuma apdrošināšanai” ir noteikts:
“1. Ja, pamatojoties uz darba tiesiskajām attiecībām, darba devējs apņemas darba ņēmēja labā uzkrāt līdzekļus vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstam (uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana), ir piemērojami šī likuma noteikumi. Uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu var veikt tieši darba devējs vai arī 1.b panta 2., 3. un 4. punktā minētie pensiju kapitāla pārvaldītāji. Darba devējam ir jāpilda sava apņemšanās nodrošināt pakalpojumu izpildi arī tādā gadījumā, ja to neīsteno pats darba devējs.
2. Par uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu uzskata arī:
[..]
3) nākotnē maksājamās atlīdzības pārvēršanu līdzvērtīgās tiesībās saņemt papildpensijas kapitālu (atskaitījumus no bruto darba algas [Entgeltumwandlung]) vai
4) no darba ņēmēja darba algas ieturētās iemaksas pensiju fondā, pensiju kasē vai par tiešo apdrošināšanu, lai finansētu uzņēmuma pensiju apdrošināšanas pakalpojumus, ja darba ņēmēja garantija attiecas arī uz pakalpojumiem, kas izriet no šīm iemaksām; noteikumi par atskaitījumiem no bruto darba algas ir piemērojami mutatis mutandis tiktāl, ciktāl no šīm iemaksām izrietošie garantētie pakalpojumi tiek finansēti izmantojot kapitalizāciju.”
24 BetrAVG 1.a panta 1. punktā ar nosaukumu “Tiesības uz uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu, veicot atskaitījumus no bruto darba algas” noteikts:
“Darba ņēmējs var prasīt darba devējam, lai no viņam nākotnē maksājamās atlīdzības līdz 4 % no attiecīgās maksimālās iemaksas vispārējā vecuma pensiju apdrošināšanā tiktu izmantoti uzņēmuma veiktai vecuma apdrošināšanai, atskaitot tos no bruto darba algas. Darba ņēmēja tiesību īstenošanu reglamentē nolīgums. Ja darba devējs piekrīt veikt iemaksas pensiju fondā vai pensiju kasē (1.b panta 3. punkts), tad uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšana jāveic šajās iestādēs; pretējā gadījumā darba ņēmējs var prasīt darba devējam noslēgt viņam tiešo apdrošināšanu (1.b panta 2. punkts). Ja iepriekš minētās tiesības tiek izmantotas, darba ņēmējam katru gadu jāveic iemaksa vismaz vienas simt sešdesmitās daļas vērtībā no Sociālā kodeksa ceturtās grāmatas 18. panta 1. punktā minētās darba algas darba ņēmēja vecuma apdrošināšanai. Ja darba ņēmējs daļu no tā šībrīža darba algas novirza uzņēmuma veiktai vecuma apdrošināšanai, darba devējs var pieprasīt, lai attiecīgā kalendārā gada laikā tiek veiktas identiskas ikmēneša iemaksas.”
25 BetrAVG 17. panta ar nosaukumu “Ratione personae piemērošanas joma un atkāpe no koplīguma” 3. un 5. punktā noteikts:
“3. Koplīgumos var atkāpties no šī likuma 1.a panta [..]. Noteikumi par atkāpēm ir spēkā starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kurus nesaista koplīgums, ja tie vienojas savā starpā piemērot atbilstīgos koplīguma noteikumus. Pārējā daļā no šī likuma noteikumiem nevar atkāpties par sliktu darba ņēmējam.
[..]
5. Ja tiesības uz atlīdzību ir noteiktas koplīgumā, atskaitījumus no bruto darba algas var veikt tikai tādā gadījumā, ja to paredz un pieļauj koplīgums.”
26 Starp Vereinigung der kommunalen Arbeitgeberverbände (Pašvaldību darba devēju asociācija, turpmāk tekstā – “VKA”) un Vereinte Dienstleistungsgewerkschaft eV (ver.di) (Apvienotā pakalpojumu sniedzēju arodbiedrība) 2003. gada 18. februārī tika noslēgts TV-EUmw/VKA. VKA noslēdza līdzīgu koplīgumu ar citu arodbiedrību, proti, dbb tarifunion.
27 TV-EUmw/VKA 2. un 3. pantā darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas kāds no tā 1. pantā minētajiem koplīgumiem, ir nostiprinātas tiesības pieprasīt saviem darba devējiem, lai BetrAVG noteiktajos ietvaros viņu nākotnē maksājamā atlīdzība tiktu daļēji pārvērsta pensijas uzkrājumā. Saskaņā ar TV-EUmw/VKA 5. pantu šāds lūgums darba devējam jāiesniedz rakstveidā. Saskaņā ar šo pašu pantu ar darba devēju noslēgtā vienošanās attiecībā uz daļējiem atskaitījumiem no nākotnē maksājamās atlīdzības darba ņēmēju saista minimāli uz vienu gadu.
28 TV-EUmw/VKA 6. pantā ar nosaukumu “Īstenošanas veids” ir noteikts:
“Atskaitījumi no bruto darba algas BetrAVG noteiktajos veidos jāveic publiskās papildu apdrošināšanas iestādēs, ievērojot otrā un trešā teikuma nosacījumus.
Uzņēmuma veikta vecuma apdrošināšanas ietvaros darba devējs atbilstoši pirmajam teikumam var arī noteikt, ka ir izmantojami Sparkasse finanšu grupu uzņēmumu vai arī pašvaldību apdrošinātāju piedāvātie veidi.
Attiecīgajā federālajā zemē spēkā esošajā koplīgumā nepieciešamības gadījumā var pieņemt no pirmā un otrā teikuma atšķirīgus noteikumus.”
29 TV-EUmw/VKA 7. panta 1. punktā ir noteikts, ka šis koplīgums stājas spēkā 2003. gada 1. janvārī. TV-EUmw/VKA 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka šis koplīgums var tikt izbeigts, par to brīdinot trīs mēnešus iepriekš, kalendārā gada beigās, bet agrākais 2008. gada 31. decembrī.
Pirmstiesas procedūra
30 Pēc kādas sūdzības Komisija ar 2005. gada 18. oktobra vēstuli informēja Vācijas Federatīvo Republiku, ka ar pašvaldību iestāžu un uzņēmumu starpniecību, neizsludinot konkursu Savienības mērogā, tieši piešķirot pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu par uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu slēgšanas tiesības TV-EUmw/VKA 6. pantā nosauktajām iestādēm un uzņēmumiem, šī dalībvalsts varētu būt pārkāpusi Direktīvas 92/50 8. pantu, skatītu kopā ar III–VI sadaļu, kā arī katrā ziņā brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības principus.
31 Ar 2006. gada 29. marta vēstuli Vācijas Federatīvā Republika apstrīdēja to, ka pašvaldību iestādes un uzņēmumi rīkojas kā “līgumslēdzējas iestādes” Direktīvas 92/50 izpratnē, kad tās pilda savus darba devēja pienākumus uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas jomā. Šī dalībvalsts arī apgalvo, ka attiecīgie apdrošināšanas līgumi ietilpst darba tiesiskajās attiecībās un līdz ar to nav publiskā iepirkuma līgumi, jo pašvaldību darba devēji vienīgi uzņemas maksātāja lomu saistībā ar pakalpojumu apmaiņu starp darba ņēmējiem, kas izvēlējušies atlīdzības daļēju pārvēršanu par pensijas kapitālu, un apdrošinātājiem. Tā arī apgalvoja, ka publiskā iepirkuma tiesību piemērošana strīdīgo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai būtu pretrunā Vācijas Pamatlikuma (Grundgesetz) 9. panta 3. punktā nostiprinātajai sociālo partneru autonomijai.
32 Nebūdama apmierinādama ar šo atbildi, Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai 2006. gada 4. jūlijā nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā precizēja, ka tās iebildumi ir jāsaprot kā tādi, kas, sākot ar 2006. gada 1. februāri, attiecas arī uz Direktīvas 2004/18 20. panta, to skatot kopā ar 23.–55. pantu, ar kuriem būtībā pārņemti brīdinājuma vēstulē minētie Direktīvas 92/50 noteikumi, pārkāpumu.
33 Savā 2006. gada 15. novembra atbildē uz šo argumentēto atzinumu Vācijas Federatīvā Republika saglabāja savu nostāju, šai atbildei pievienojot eksperta atzinumu, lai pierādītu, ka attiecīgais darba algas konvertēšanas pasākums ietilpst atalgojuma jēdzienā. Tā apgalvoja arī, ka, ņemot vērā nepieciešamību ņemt vērā katru individuālo līgumu kā tādu, šajā lietā nebija sasniegta robežvērtība Savienības tiesiskā regulējuma publiskā iepirkuma jomā piemērošanai. Visbeidzot, tā uzsvēra, ka katrā ziņā tā nevarēja labot iespējamo Savienības tiesību pārkāpumu, jo tā nav tiesīga dot norādījumus sociālajiem partneriem.
34 Ar 2007. gada 30. janvāra vēstuli Komisija Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtīja informācijas pieprasījumu, lai tostarp izvērtētu, vai šajā gadījumā sociālās politikas apsvērumi varētu pamatot izņēmumu no Savienības tiesībām publiskā iepirkuma jomā.
35 Uzskatot, ka savā 2007. gada 1. marta atbildē Vācijas Federatīvā Republika nav sniegusi nekādu piemērotu pamatojumu, Komisija nolēma celt šo prasību.
Par prasību
Par Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērojamību līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai TV-EUmw/VKA 6. pantā minētajām iestādēm vai uzņēmumiem
36 Iesākumā ir jāpārbauda, vai, kā to apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, kā arī Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai TV‑EUmw/VKA 6. pantā minētajām iestādēm vai uzņēmumiem (turpmāk tekstā – “strīdīgā līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana”) to rakstura un priekšmeta dēļ nav piemērojamas Direktīva 92/50 un Direktīva 2004/18. Atbalstīdamas Tiesas argumentācijas 1999. gada 21. septembra spriedumā lietā C‑67/96 Albany (Recueil, I‑5751. lpp.) un 2000. gada 21. septembra spriedumā lietā C‑222/98 van der Woude (Recueil, I‑7111. lpp.) piemērošanu šīs lietas apstākļiem, šīs dalībvalstis savu argumentāciju balsta uz to, ka ar minēto līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu tika īstenots sociālo partneru noslēgts koplīgums, precīzāk, TV‑EUmw/VKA 6. pants.
37 Šajā sakarā ir, pirmkārt, jāatgādina, ka tiesības uz kolektīvām sarunām, ko šajā gadījumā īstenoja TV‑EUmw/VKA parakstītājas puses, ir atzītas gan dažādu to starptautisko instrumentu noteikumos, attiecībā uz kuriem dalībvalstis ir sadarbojušās vai kuriem tās ir pievienojušās, piemēram, Eiropas Sociālās hartas, kas parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī un pārstrādāta Strasbūrā 1996. gada 3. maijā, 6. pantā, gan to instrumentu noteikumos, ko izstrādājušas minētās dalībvalstis Kopienas līmenī vai Eiropas Savienības ietvaros, piemēram, Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, kas pieņemta Eiropadomes 1989. gada 9. decembra sanāksmē Strasbūrā, 12. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “harta”), kurai LES 6. pantā atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 28. pantā.
38 No minētās hartas 28. panta, to skatot kopā ar tās 52. panta 6. punktu, izriet, ka, aizsargājot pamattiesības uz kolektīvām sarunām, pilnībā jāņem vērā valstu tiesību akti un prakse.
39 Turklāt saskaņā ar LESD 152. pantu Savienība savā līmenī atzīst un veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību.
40 Otrkārt, ir jānorāda, ka – par ko lietas dalībnieku starpā nav strīda – TV‑EUmw/VKA vispārīgi ir sociāls mērķis. Proti, tas ir vērsts uz to, lai paaugstinātu attiecīgo darba ņēmēju pensiju līmeni, atbilstoši BetrAVG veicinot pensijas uzkrājumu veidošanu ar daļēju atskaitījumu no attiecīgo darba ņēmēju darba algas palīdzību.
41 Tomēr tiesību uz kolektīvām sarunām pamattiesību raksturs un TV‑EUmw/VKA sociālais mērķis, tos skatot kopumā, kā tādi nevar automātiski atbrīvot pašvaldību darba devējus no pienākuma ievērot prasības, kas izriet no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18, ar kurām publiskā iepirkuma jomā tiek piemērota brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība.
42 Tiesa jau ir nospriedusi, ka koplīgumu normas nav izslēgtas no noteikumu par personu brīvu pārvietošanos piemērošanas jomas (skat. 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑438/05 International Transport Workers’ Federation un Finnish Seamen’s Union, sauktu “Viking Line”, Krājums, I‑10779. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Turklāt tādu pamattiesību kā tiesības uz kolektīvām sarunām izmantošana var tikt pakļauta zināmiem ierobežojumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu Viking Line lietā, 44. punkts, un 2007. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑341/05 Laval un Partneri, Krājums, I‑11767. lpp., 91. punkts). It īpaši, lai gan neapšaubāmi tiesībām uz kolektīvām sarunām Vācijā ir konstitucionālā aizsardzība, kas ar Vācijas pamatlikuma 9. panta 3. punktu vispārīgi piešķirta tiesībām dibināt apvienības darba apstākļu un ekonomisko apstākļu uzlabošanai, tomēr atbilstoši hartas 28. pantam šīs tiesības ir izmantojamas saskaņā ar Savienības tiesībām.
44 Tādējādi pamattiesību uz kolektīvām sarunām izmantošanai ir jāatbilst prasībām, kuras izriet no LESD aizsargātām brīvībām un ar kurām šajā gadījumā ir paredzēts īstenot Direktīvu 92/50 un Direktīvu 2004/18, un samērīguma principam (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus Viking Line lietā, 46. punkts, un Laval un Partneri, 94. punkts).
45 Protams, ir taisnība, ka tostarp iepriekš minētajos spriedumos lietās Albany un van der Woude Tiesa nosprieda, ka, neraugoties uz savu konkurenci ierobežojošo ietekmi, koplīgumam, kurš noslēgts starp darba devējus un darba ņēmējus pārstāvošām organizācijām un ar kuru noteiktā nozarē tiek īstenots papildu pensijas režīms, ko pārvalda pensiju fonds, dalība kurā ir obligāta, nav piemērojams LESD 101. panta 1. punkts.
46 Tomēr šāda argumentācija nekādā veidā neietekmē atsevišķo jautājumu, kas ir specifisks šajā lietā, par Savienības tiesību normu par brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanu publiskā iepirkuma jomā ievērošanu, nosakot par atbilstošo atskaitījumu no darba algas pasākumu atbildīgos apdrošinātājus saistībā ar darba koplīgumu, kuš attiecas uz publiskajiem darba devējiem.
47 Šajā ziņā nevar uzskatīt, ka sociālo partneru brīvības un tiesību uz kolektīvām sarunām izmantošanai neizbēgami ir raksturīga direktīvu, ar kurām publiskā iepirkuma jomā tiek piemērota brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība, pārkāpšana (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu Viking Line lietā, 52. punkts).
48 Turklāt fakts, ka kāds līgums vai kāda darbība ir izslēgta no Līguma konkurences noteikumu piemērošanas jomas, vēl nenozīmē, ka uz šo līgumu vai šo darbību neattiecas prasība ievērot no šīm direktīvām izrietošās prasības, jo minētie noteikumi – gan vieni, gan otri – atbilst attiecīgajiem piemērošanas nosacījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu Viking Line lietā, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Visbeidzot, ir jāuzsver, ka atšķirībā no mērķa, par kuru vienojušies sociālie partneri, – paaugstināt pašvaldību dienestā esošo darba ņēmēju pensiju līmeni – iestāžu un uzņēmumu noteikšana tādā koplīgumā kā šajā lietā neskar tiesību uz kolektīvām sarunām būtību.
50 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tā apstākļa dēļ vien, ka strīdīgā līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana izriet no koplīguma piemērošanas, šī lieta nav izslēdzama no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomas.
51 Tādējādi rodas jautājums par prasību, kas saistītas ar sociālā mērķa, kuru šajā gadījumā mēģina sasniegt kolektīvo sarunu dalībnieki, saskaņošanu ar prasībām, kas izriet no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18.
52 Šāds jautājums paredz, ka, ņemot vērā lietas materiālus, ir jāpārbauda, vai, nosakot TV‑EUmw/VKA 6. panta saturu, uz kuru Komisija atsaucas savā prasībā kā uz tādu, kurš ir bijis strīdīgās līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas pamatā, ir ievērots taisnīgs līdzsvars starp attiecīgo interešu ņemšanu vērā, proti, attiecīgo darba ņēmēju pensiju līmeņa paaugstināšanu, no vienas puses, un brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, kā arī atvēršanos konkurencei Savienības mērogā, no otras puses (pēc analoģijas skat. 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 81. un 82. punkts).
53 Šajā sakarā – lai gan TV‑EUmw/VKA 6. pants ir daļa no koplīguma, kam, kā uzsvērts šī sprieduma 40. punktā, vispārīgi ir sociāls mērķis, tomēr – tāpat kā [to darījusi] ģenerāladvokāte savu secinājumu 176. punktā – ir jāatzīst, ka ar šo pantu pilnībā un uz nenoteiktu laiku tiek izslēgta no Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 izrietošo noteikumu piemērošana attiecībā uz pašvaldību darba ņēmēju pensiju uzkrājumiem, ko Vācijas Federatīvā Republika nav noliegusi.
54 Šī dalībvalsts tomēr apgalvo, pirmkārt, ka TV‑EUmw/VKA 6. pants atspoguļo kopīgu risinājumu, kurā ir ņemtas vērā šī koplīguma parakstītāju attiecīgās intereses. Tā uzsver, ka tādu apdrošināšanas iestāžu un uzņēmumu noteikšana tajā, kam vienīgajiem var tikt uzticēta pašvaldību dienestā paredzētā atskaitījumu no darba algas pasākuma īstenošana, ļauj iesaistīt darba ņēmējus un ņemt vērā to intereses lielākā mērā nekā tad, ja apdrošinātāja vai apdrošinātāju izvēle attiecībā uz katru pašvaldības darba devēju tiktu veikta publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā.
55 Tomēr ir jāteic, ka – ko Vācijas Federatīvā Republika tiesas sēdē neapstrīdēja – ir iespējams saskaņot publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru piemērošanu ar tādu mehānismu piemērošanu, kas izriet tostarp no Vācijas sociālajām tiesībām, kurās attiecīgajā pašvaldības iestādē vai uzņēmumā ir garantēta darba ņēmēju vai to pārstāvju dalība tādu lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz tādas iestādes vai iestāžu izvēli, kurai(-ām) tiks uzticēta atskaitījumu no darba algas pasākuma īstenošana.
56 Turklāt publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru piemērošanas dēļ nevar izslēgt, ka uzaicinājumā iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā pretendentiem var tikt paredzēti nosacījumi, kas atspoguļo attiecīgo darba ņēmēju intereses.
57 Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika, ko šajā jautājumā atbalsta Dānijas Karaliste, apgalvo, ka tādu iestāžu un uzņēmumu piedāvājumi, kas paredzēti TV‑EUmw/VKA 6. pantā, ir balstīti uz solidaritātes principu. Tiesas sēdē uzsvars tika likts uz to, ka, izmantojot risku apkopošanu, apdrošināšanas līgums ļauj kompensēt “labos” un “sliktos” riskus, it īpaši tad, ja uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas izmaksas tiek veiktas mūža rentes formā, kas tiek maksāta līdz pat tās saņēmēja nāvei. Tika uzsvērts arī, ka minētās iestādes un uzņēmumi nekādā veidā neveic ieinteresēto kandidātu atlasi, balstoties uz medicīniskiem kritērijiem.
58 Šajā sakarā tomēr ir jāuzsver, ka šo solidaritātes aspektu saglabāšana pēc būtības nav nesavienojama ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras piemērošanu. Proti, risku apkopošanu, uz kuru ir balstīta jebkura apdrošināšanas darbība, faktiski var garantēt apdrošināšanas iestāde vai uzņēmums, kas izraudzīts Savienības līmeņa uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrā rezultātā. Turklāt nekas direktīvās par publisko iepirkumu pašvaldību darba devējam neliedz uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrā precizēt nosacījumus, kas pretendentiem ir jāievēro, lai izslēgtu vai ierobežotu to darba ņēmēju atlasi, pamatojoties uz medicīniskiem kritērijiem, kas ir ieinteresēti atskaitījumu no darba algas veikšanā.
59 Treškārt, Vācijas Federatīvā Republika uzsver TV‑EUmw/VKA 6. pantā minēto iestāžu un uzņēmumu pieredzi un finansiālo stabilitāti. Tā piebilst, ka šo iestāžu un uzņēmumu izvēle ir tāda, kas nodrošina atskaitījumu no darba algas pasākuma pievilcīgumu pašvaldību dienestā strādājošajiem.
60 Tomēr papildus tam, ka Savienības direktīvas par publisko iepirkumu ietver noteikumus, kas līgumslēdzējām iestādēm ļauj pārliecināties par pretendentu profesionālo un finansiālo kapacitāti, nevar prezumēt, ka šie pieredzes un finansiālās stabilitātes faktori vispārīgi nepiemīt citām, šajā 6. pantā neminētām, apdrošināšanas iestādēm un uzņēmumiem.
61 Šajā sakarā it īpaši jāuzsver, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Direktīvu 2002/83/EK par dzīvības apdrošināšanu (OV L 345, 1. lpp.) uz privātiem uzņēmumiem, kas veic grupas apdrošināšanu, attiecas Savienības līmenī koordinētie uzraudzības noteikumi, kas it īpaši paredzēti, lai nodrošinātu to finansiālo stabilitāti.
62 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīvu 2003/41/EK par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (OV L 235, 10. lpp.) uz papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijām attiecas tāda paša veida noteikumi. Šiem noteikumiem, kas tiek koordinēti Savienības līmenī, ir mērķis garantēt augstu drošības līmeni topošajiem pensionāriem, kuriem būs jāsaņem šo institūciju pakalpojumi (šajā ziņā skat. 2010. gada 14. janvāra spriedumu lietā C‑343/08 Komisija/Čehijas Republika, Krājums, I‑0000. lpp., 45. punkts).
63 Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar Vācijas Federatīvās Republikas sniegto informāciju tiesības noslēgt apdrošināšanas līgumus, pamatojoties uz TV‑EUmw/VKA 6. panta trešo teikumu, pašvaldību darba devēji ir tieši piešķīruši citām, šī 6. panta pirmajā un otrajā teikumā neminētām, iestādēm. Šīs tiesvedības laikā nav nedz pierādīts, nedz arī apgalvots, ka šāds risinājums būtu mazinājis attiecīgo darba ņēmēju interesi par atskaitījumu no darba algas pasākumu.
64 Ceturtkārt, minētā dalībvalsts uzsver, ka TV‑EUmw/VKA 6. pants ļauj pašvaldību darba devējiem iztikt bez tādas iestādes vai iestāžu individuālas atlases procedūras, kas ir atbildīga par atskaitījumu no darba algas pasākuma īstenošanu attiecīgās iestādes vai uzņēmuma līmenī. Turklāt šajā 6. pantā minēto iestāžu un uzņēmumu pārvaldības izmaksas ir zemas.
65 Tomēr šādi apsvērumi nevar būt pamats nepiemērot noteikumus un procedūras, kas domātas, lai pašvaldību darba devēju un to darbinieku interesēs nodrošinātu piekļuvi paplašinātam pakalpojumu piedāvājumam Savienības līmenī.
66 Ņemot vērā šī sprieduma 53.–65. punktā minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka direktīvu publiskā iepirkuma jomā ievērošana nav nesavienojama ar sociālo mērķi, ko vēlējušies sasniegt TV‑EUmw/VKA parakstītāji, īstenojot savas tiesības uz kolektīvām sarunām.
67 Tādējādi jāpārbauda, vai uz strīdīgo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu attiecas Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērošanas nosacījumi.
Par strīdīgo līgumu kvalificēšanu par pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumiem Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 izpratnē
68 Ievadam ir jāteic, ka šīs tiesvedības dalībnieki neapstrīd, ka strīdīgie līgumi attiecas uz apdrošināšanas pakalpojumiem Direktīvas 92/50 I A pielikuma vai Direktīvas 2004/18 II A pielikuma 6. kategorijas a) apakšpunkta izpratnē.
69 Tāpat šie lietas dalībnieki neapstrīd, ka šie līgumi ir noslēgti rakstveidā Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta vai Direktīvas 2004/18 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
70 Taču Vācijas Federatīvā Republika, ko atbalsta Zviedrijas Karaliste, apstrīd, pirmkārt, ka šajā lietā būtu izpildīti pārējie nosacījumi, no kuriem atbilstoši šīm tiesību normām ir atkarīga kvalificēšana “publisko iepirkumu līgumu” kategorijā minēto direktīvu izpratnē.
71 Tā apgalvo, ka pašvaldību darba devēji nedarbojas kā līgumslēdzējas iestādes, kad tie vienīgi īsteno koplīgumā iepriekš noteiktu izvēli uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas jomā bez lēmumu pieņemšanas autonomijas, kas varētu tiem likt pēc savas gribas dot priekšroku vienam vai otram kandidātam.
72 Vēl tā apgalvo, ka strīdīgie līgumi nav līgumi, kas būtu noslēgti peļņas gūšanas nolūkā. Ekonomiskās apmaiņas saikne pastāvot tikai starp apdrošināšanas iestādi un darba ņēmēju, kurš izvēlējies atskaitījumus no darba algas. Darba devējs savukārt darba ņēmēja vārdā vienīgi nododot šai iestādei prēmijas, kas kā šie atskaitījumi ieturētas no šī pēdējā darba samaksas. Šo līgumu priekšmets esot pasākuma darba ņēmēju labā īstenošana, nevis līguma slēgšanas tiesību piešķiršana valsts iestādes labā.
73 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka ne Direktīvas 92/50 1. panta b) punktā, ne Direktīvas 2004/18 1. panta 9. punktā nav paredzēta atšķirība starp publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko līgumslēdzēja iestāde veic, lai izpildītu savu uzdevumu, ko veido vispārējo interešu vajadzību apmierināšana, un tādu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kam ar šo uzdevumu nav nekāda sakara. Šādas atšķirības neesamība ir izskaidrojama ar direktīvu mērķi, kas ir novērst risku, ka jebkurā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras, ko veic līgumslēdzējas iestādes, brīdī priekšroka tiktu dota attiecīgās valsts pretendentiem vai kandidātiem (pēc analoģijas skat. 1998. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑44/96 Mannesmann Anlagenbau Austria u.c., Recueil, I‑73. lpp., 32. un 33. punkts).
74 Turpinājumā ir jāteic, ka sarunas par TV‑EUmw/VKA, it īpaši tā 6. pantu, notika tostarp ar pašvaldību darba devēju pārstāvjiem. Līdz ar to šie darba devēji vismaz netieši ir ietekmējuši šī panta saturu.
75 Visbeidzot, nosacījums par attiecīgo līgumu peļņas gūšanas mērķi paredz pārbaudīt, vai šie līgumi rada tiešu ekonomisku interesi pašvaldību darba devējiem, kuri tos noslēdz (pēc analoģijas skat. 2010. gada 25. marta spriedumu lietā C‑451/08 Helmut Müller, Krājums, I‑0000. lpp., 48. un 49. punkts).
76 Šajā sakarā ir jāteic, ka pašvaldību civildienesta jomā no TV‑EUmw/VKA 6. panta izriet, ka darba devējam ir jāīsteno atskaitījumu veikšanas pasākums šī panta pirmajā daļā minētajiem publisko tiesību subjektiem, vai, ja tas tā nav, ir jānosaka šī pasākuma īstenošanas kartība, ko ierosinājuši šī paša panta otrajā teikumā minētie uzņēmumi.
77 Saskaņā ar BetrAVG 1. panta 1. punktu darba devējs “ir atbildīgs par viņa garantēto pabalstu izmaksu arī tad, ja viņš pats nenodrošina to īstenošanu”.
78 Tādējādi pašvaldību darba devējs vienojas par grupas apdrošināšanas līguma noteikumiem ar profesionālu apdrošinātāju, uz kuru attiecas konkrēti piesardzības ierobežojumi, kas garantē finansiālu stabilitāti. Šī pēdējā sniegtie pakalpojumi darba devējam ļauj uzņemties pienākumu nodrošināt pienācīgu šīs atliktā atalgojuma formas īstenošanu, ko rada atskaitījumu no darba algas pasākums. Tie šo darba devēju arī atbrīvo no šī pasākuma pārvaldīšanas.
79 Šāda līguma ietvaros pašvaldību darba devējs izmaksā attiecīgajai iestādei vai uzņēmumam prēmijas, kuras ieturētas no atalgojuma, kas tam ir jāizmaksā attiecīgajām personām, apmaiņā pret tādu pakalpojumu saņemšanu, kas cieši saistīti ar viņa BetrAVG 1. panta 1. punktā noteikto pienākumu nodrošināt pensijas pabalstu izmaksu darba ņēmējiem, kuri ar darba devēja garantiju ir izvēlējušies atskaitījumus no darba algas.
80 Apstāklis, ka galīgie pensijas pabalstu saņēmēji ir darba ņēmēji, kas ir pievienojušies minētajam pasākumam, nav tāds, kas liktu apšaubīt šāda līguma peļņas gūšanas nolūku.
81 Vācijas Federatīvā Republika, ko šajā jautājumā atbalsta Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, apgalvo, otrkārt, ka attiecīgi Direktīvas 92/50 1. panta a) punkta viii) apakšpunktā un Direktīvas 2004/18 16. panta e) punktā paredzētais izņēmums attiecībā uz darba līgumiem attiecas uz jebkādu pakalpojumu sniegšanu, kuru pamatā, kā šajā lietā, ir šāda veida līgums vai koplīgums, kas ir tā neatņemama sastāvdaļa un uz ko sakarā ar tā priekšmetu attiecas darba tiesības.
82 Tomēr, ņemot vērā šā sprieduma 4. un 12. punktā minētās norādes, šis izņēmums, kurš kā atkāpe no direktīvu publiskā iepirkuma jomā piemērošanas ir jāinterpretē šauri, nevar attiekties uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kuru pamatā, kā šajā gadījumā, ir nevis darba līgums, bet gan līgums, ko darba devējs ir parakstījis ar apdrošināšanas uzņēmumu, un kuriem turklāt nav nekādas saiknes ar Direktīvas 2004/18 preambulas 28. apsvērumā paustajām Savienības likumdevēja īpašajām bažām.
Par [publiskā iepirkuma līguma] vērtības noteikšanu un Direktīvas 92/50 un Direktīvas 2004/18 piemērošanas robežvērtību pārsniegšanu
83 Ievadam jāteic, ka Vācijas Federatīvā Republika nav noliegusi, ka, šajā lietā nošķirot publiskā iepirkuma līgumus, kuri to vērtības dēļ ietilpst Direktīvas 92/50 vai Direktīvas 2004/18 piemērošanas jomā, ir nozīme Komisijas izmantotajām EUR 236 000 un EUR 211 000 robežvērtībām, kas attiecīgi atbilst 2004. un 2005. gadam un 2006. un 2007. gadam.
84 Vācijas Federatīvā Republika toties apstrīd, ka ir precīza Komisijas izmantotā aprēķināšanas metode, nosakot to kritisko lielumu darbinieku skaita ziņā, sākot ar kuru tiek uzskatīts, ka pašvaldību darba devēji ir noslēguši apdrošināšanas līgumus, kuru vērtība ir vienāda vai pārsniedz atbilstošo robežvērtību Direktīvas 92/50 vai Direktīvas 2004/18 piemērošanai.
85 Pirmkārt, šī dalībvalsts apgalvo, ka tirgus vērtības direktīvu izpratnē aprēķināšana šajā gadījumā ir jābalsta vienīgi uz pārvaldīšanas izmaksām, ko pieprasījis uzņēmums kā atlīdzību par sniegtajiem pakalpojumiem, nevis uz prēmiju, kas samaksātas saistībā ar atskaitījumiem no darba algas, kopējo summu, jo apdrošināšanas līguma noslēgšanas brīdī šo pēdējo summu nav iespējams precīzi noteikt.
86 Šajā sakarā tomēr ir jānorāda, ka attiecībā uz publisko iepirkumu saistībā ar apdrošināšanas pakalpojumiem Direktīvas 92/50 I A pielikuma vai Direktīvas 2004/18 II A pielikuma 6. kategorijas a) apakšpunkta izpratnē gan Direktīvas 92/50 7. panta 4. punkta pirmajā ievilkumā, gan Direktīvas 2004/18 9. panta 8. punkta a) apakšpunkta i) daļā ir minēta “maksājamā [apdrošināšanas] prēmija” kā pamatelements attiecīgās publiskā iepirkuma līguma paredzamās vērtības aprēķināšanai.
87 Attiecībā uz līgumiem par uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pakalpojumiem “publiskā iepirkuma līguma paredzamā vērtība” šā sprieduma iepriekšējā punktā minēto normu izpratnē tātad – kā to pamatoti uzskatījusi Komisija – atbilst paredzamajai prēmiju vērtībai, šajā gadījumā iemaksu vērtībai, kas kā atskaitījumi no darba algas ieturēta no attiecīgo darba ņēmēju atalgojuma attiecīgajā pašvaldību iestādē vai uzņēmumā un izmantota papildus uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas pabalstu finansēšanai. Proti, šīs prēmijas šajā gadījumā ir galvenā atlīdzība par pakalpojumiem, ko tos sniedzošā iestāde vai uzņēmums sniedz pašvaldību darba devējam saistībā ar šo pabalstu nodrošināšanu.
88 Tādā kontekstā kā šajā lietā, kad attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas brīdī precīza norāde par kopējo visu prēmiju vērtību nav iespējama sakarā ar katram darbiniekam atstāto izvēli pievienoties vai nepievienoties atskaitījumu no darba algas pasākumam un ņemot vērā šāda līguma darbības ilgumu, kas ir ilgs un pat uz nenoteiktu laiku, kā to apstiprināja debates tiesas sēdē, gan Direktīvas 92/50 7. panta 5. punkta otrajā ievilkumā, gan Direktīvas 2004/18 9. panta 8. punkta b) apakšpunkta ii) daļā ir noteikts, ka šī līguma paredzamās vērtības aprēķināšanai ir jāņem vērā “mēneša vērtība [ikmēneša maksājums], kas reizināta ar 48”.
89 Tādējādi, kā ģenerāladvokāte uzsvērusi savu secinājumu 150. punktā, šajā lietā Komisija – kā tas būtu bijis jādara attiecīgajiem pašvaldību darba devējiem – savus aprēķinus pamatoti vispirms ir balstījusi uz vidējo atskaitījumu no darba algas ikmēneša vērtību uz darba ņēmēju, to reizinot ar 48, un tad, ņemot vērā šo reizinājumu, noteikusi individuālo darba ņēmēju pievienošanos atskaitījumu no darba algas pasākumam skaitu, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu atbilstīgo Savienības tiesību normu par publisko iepirkumu piemērošanas robežvērtību, un visbeidzot, pamatojoties uz pašvaldību civildienestā nodarbināto darba ņēmēju procentuālās dalības atskaitījumu no darba algas pasākumā novērtējumu, noteikusi kritisko lielumu darbinieku skaita ziņā, sākot ar kuru pašvaldību darba devēji ir piešķīruši tādu līgumu slēgšanas tiesības, kuros ir sasniegta vai pārsniegta šī robežvērtība.
90 Otrkārt, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisija savos aprēķinos kļūdaini nav ņēmusi vērā jau pirmstiesas procedūras stadijā uzsvērto apstākli, ka noteikts skaits pašvaldību darba devēju atskaitījumu no darba algas pasākuma īstenošanai savas iestādes vai uzņēmuma līmenī ir noslēguši vairākus līgumus ar dažādām iestādēm vai uzņēmumiem. Pēc tās domām, šim apstāklim bija jāliek Komisijai paredzamo līguma vērtību aprēķināt atkarībā no katra atsevišķā pašvaldību darba devēja parakstītā apdrošināšanas līguma [vērtības].
91 Tomēr neatkarīgi no iemesliem, kas pašvaldību darba devējiem likuši izmantot šādu praksi, un tā, vai strīdīgie līgumi – kā to apgalvo Komisija, bet apstrīd Vācijas Federatīvā Republika – ir pamatnolīgumi Direktīvas 2004/18 1. panta 5. punkta izpratnē, no šīs direktīvas 9. panta 1. punkta, kurā ir noteikti publiskā iepirkuma līguma paredzamās vērtības aprēķināšanas vispārīgie noteikumi, formulējuma izriet, ka aprēķina pamatā ir līgumslēdzējas iestādes paredzētā šī publiskā iepirkuma līguma “kopsumma”.
92 Līdz ar to šajā gadījumā atbilstīgā aprēķina pamatā ir jābūt publiskā iepirkuma līguma par uzņēmuma veiktu vecuma apdrošināšanu paredzamajai kopsummai attiecīgās iestādes vai uzņēmuma līmenī atkarībā no prēmijām, kas saistītas ar atskaitījumiem no darba algas.
93 Kā apgalvo Komisija, attiecībā uz šādu publiskā iepirkuma līgumu, kura priekšmets katrā ziņā ir unikāls, aprēķins, kā to ierosina Vācijas Federatīvā Republika, atkarībā no apdrošināšanas līgumu skaita, ko noslēdzis attiecīgais pašvaldību darba devējs, mākslīgi sadalītu šo publiskā iepirkuma līgumu, kas varētu to izslēgt no Savienības tiesiskā regulējuma par publiskā iepirkuma līgumiem piemērošanas jomas, lai gan tā kopējā vērtība būtu vienāda ar atbilstīgo šī tiesiskā regulējuma piemērošanas robežvērtību vai to pārsniegtu.
94 Turklāt ar šādu aprēķinu netiekot ievērots tiesiskās drošības princips, jo, ņemot vērā neiespējamību paredzēt, kaut vai aptuveni, kādās proporcijās katra darba ņēmēja, kas vēlas pievienoties atskaitījumu no darba algas pasākumam, galīgā izvēle attieksies uz katru no attiecīgajiem uzņēmumiem, iespējamo dažādo līgumu noslēgšanas brīdī to individuālā vērtība pat nevar tikt paredzēta. Tādējādi šāda aprēķina, kas balstīts uz tīru publiskā iepirkuma līguma paredzamās kopējās vērtības matemātisku dalīšanu atkarībā no paredzēto apdrošināšanas līgumu skaita, dēļ visi šie līgumi varētu tikt izslēgti no Savienības noteikumu par publiskā iepirkuma līgumiem piemērošanas jomas, pat ja pēc tam izrādītos, ka noteiktu šo līgumu vērtība sasniedz vai pārsniedz atbilstīgo piemērošanas robežvērtību sakarā ar pievienojušos darba ņēmēju skaitu un attiecīgā uzņēmuma samaksāto prēmiju lielumu.
95 Treškārt, Vācijas Federatīvā Republika visas tiesvedības Tiesā laikā apstrīdēja Komisijas izmantoto skaitlisko datu attiecībā uz pašvaldību civildienestā nodarbināto darba ņēmēju pievienošanos atskaitījumu no darba algas pasākumam precizitāti.
96 Šajā sakarā ir jānorāda, ka katrā tiesvedības Tiesā stadijā Komisija savus aprēķinus ir balstījusi uz mazākajiem no Vācijas Federatīvās Republikas sniegtajiem skaitliskajiem datiem attiecībā uz pašvaldību darba ņēmēju dalības atskaitījumu no darba algas pasākumā skaitu, kas tai lika galīgi ierobežot savu prasības priekšmetu, kā norādīts šā sprieduma 3. punktā, attiecībā uz laika posmu no 2004. līdz 2007. gadam.
97 Šajā sakarā vispirms ir jāuzsver, ka šīs prāvas priekšmets var attiekties uz strīdīgo līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu laikā pēc argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa, proti, 2006. gada 4. septembra, jo šī līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana izriet no tāda paša veida darbībām kā šajā argumentētajā atzinumā minētās (šajā ziņā skat. 1983. gada 22. marta spriedumu lietā 42/82 Komisija/Francija, Recueil, 1013. lpp., 20. punkts; 1988. gada 4. februāra spriedumu lietā 113/86 Komisija/Itālija, Recueil, 607. lpp., 11. punkts, un 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑236/05 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑10819. lpp., 12. punkts).
98 Savukārt ar Komisijas izvēli visas šīs tiesvedības laikā veiktajos aprēķinos attiecībā uz visu laika posmu, uz ko attiecas tās prasība, piemērot skaitliskos datus par 2006. gadu, kurā beidzās iepriekš minētais termiņš, nav ievērots tas, ka pašvaldību darba devēji, kas bija piešķīruši strīdīgās līgumu slēgšanas tiesības 2004. vai 2005. gadā, būtu varējuši novērtēt attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu, vienīgi pamatojoties uz novērtējumu attiecībā uz vienu vai otru no šiem abiem gadiem. Tādējādi Komisijai savos aprēķinos attiecīgi par 2004. un 2005. gadu bija jāņem vērā skaitliskie dati par attiecīgo gadu.
99 No norādēm, ko Vācijas Federatīvā Republika sniegusi savā atbildē uz repliku, izriet, ka šie skaitliskie dati attiecībā uz vidējo atskaitījumu no darba algas uz darba ņēmēju lielumu un pašvaldību civildienestā nodarbināto darba ņēmēju, kas piedalās atskaitījumu no darba algas pasākumā, procentuālo daļu ir šādi:
– 2004. gadā – EUR 77,95 un 1,40 % un
– 2005. gadā – EUR 89,14 un 1,76 %.
100 Ņemot vērā šos datus un piemērojamo aprēķināšanas metodi, kā minēts šā sprieduma 89. punktā, šīs lietas apstākļos ir jāatzīst, ka apgalvotā valsts pienākumu neizpilde pastāv tiktāl, ciktāl apdrošināšanas līgumu slēgšanas tiesības TV‑EUmw/VKA 6. pantā paredzētajām iestādēm vai uzņēmumiem, neizsludinot konkursu Savienības mērogā, tieši piešķīra:
– 2004. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 4505 darba ņēmējiem;
– 2005. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 3133 darba ņēmējiem, kā arī
– 2006. un 2007. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 2402 darba ņēmējiem.
101 Ceturtkārt, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Berlīnes, Brēmenes un Hamburgas pilsētas kļūdaini uzskatītas par VKA reģionālās apvienības loceklēm un tādējādi iekļautas TV EUmw/VKA piemērošanas jomā.
102 Šajā sakarā ir jānorāda, ka pēc šīs tiesvedības laikā Vācijas Federatīvās Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem Komisija izslēdza Berlīni no savas prasības priekšmeta.
103 Savukārt attiecībā uz Brēmeni un Hamburgu šī dalībvalsts ir atzinusi – kā tas izrietēja no Komisijas replikas rakstā sniegtajām norādēm –, ka šīs pilsētas bija locekles attiecīgi Kommunaler Arbeitgeberverband Bremen eV (Brēmenes pašvaldības Darba devēju apvienība) un Arbeitsrechtliche Vereinigung Hamburg eV (Hamburgas Darba tiesību apvienība), kuras ir VKA locekles.
104 Turklāt minētā dalībvalsts ne ar kādiem konkrētiem faktiem nav pamatojusi tās atbildē uz repliku ietverto apgalvojumu, ka šo divu pilsētu publisko dienestu darbinieki neietilpst TV-EUmw/VKA piemērošanas jomā sakarā ar katras šā sprieduma iepriekšējā punktā minētās reģionālās apvienības locekļu īpašo statusu.
105 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāatzīst, ka tiktāl, ciktāl tiesības slēgt uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas līgumus TV EUmw/VKA 6. pantā minētajām iestādēm un uzņēmumiem 2004. gadā, neizsludinot konkursu Savienības mērogā, tieši piešķīra pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 4505 darba ņēmējiem, 2005. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 3133 darba ņēmējiem, kā arī 2006. un 2007. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 2402 darba ņēmējiem, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas līdz 2006. gada 31. janvārim bija paredzēti Direktīvas 92/50 8. pantā, to skatot kopā ar III–VI sadaļu, un kopš 2006. gada 1. februāra – Direktīvas 2004/18 20. pantā, to skatot kopā ar 23.–55. pantu.
106 Pārējā daļā prasība tiek noraidīta.
Par tiesāšanās izdevumiem
107 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī reglamenta 69. panta 3. punktu, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tā kā šajā gadījumā Komisijai un Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
108 Atbilstoši šī paša reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste, kas iestājušās šajā lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) tiktāl, ciktāl tiesības slēgt uzņēmuma veiktas vecuma apdrošināšanas līgumus Koplīguma par atskaitījumiem no bruto darba algas pašvaldību civildienesta darbiniekiem (Tarifvertrag zur Entgeltumwandlung für Arbeitnehmer im kommunalen öffentlichen Dienst) 6. pantā minētajām iestādēm un uzņēmumiem 2004. gadā, neizsludinot konkursu Eiropas Savienības mērogā, tieši piešķīra pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 4505 darba ņēmējiem, 2005. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 3133 darba ņēmējiem, kā arī 2006. un 2007. gadā – pašvaldību iestādes vai uzņēmumi ar tobrīd vairāk nekā 2402 darba ņēmējiem, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, kas līdz 2006. gada 31. janvārim bija paredzēti Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai 8. pantā, to skatot kopā ar III–VI sadaļu, un kopš 2006. gada 1. februāra – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru, 20. pantā, to skatot kopā ar 23.–55. pantu;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Eiropas Komisija, Vācijas Federatīvā Republika, Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.