—

Maruko [Maruko] vārdā — H. Graupners [H. Graupner], R. Vintemute [R. Wintemute] un M. Brunss [M. Bruns], Rechtsanwälte,

—

Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen vārdā — K. Drozs [C. Draws] un P. Rammerts [P. Rammert], pārstāvji, kuriem palīdz A. Bartoshs [A. Bartosch] un T. Grups [T. Grupp], Rechtsanwälte,

—

Nīderlandes valdības vārdā — K. Viselsa [C. Wissels], pārstāve,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā — V. Džeksone [V. Jackson], pārstāve, kurai palīdz T. Vards [T. Ward], barrister,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — J. Enegrāns [J. Enegren] un I. Kaufmane-Bīlere [I. Kaufmann-Bühler], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.), 1. pantu, 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu un b) apakšpunkta i) punktu, kā arī 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 3. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Maruko un Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (Vācijas teātru darbinieku sociālās apdrošināšanas iestāde, turpmāk tekstā — “VddB”) par pēdējās atteikumu viņam piešķirt atraitņa pensiju kā pārdzīvojušajam [laulātajam] atbilstoši obligātās arodapdrošināšanas sistēmas, kurā bija apdrošināts viņa mirušais dzīvesbiedrs, noteikumiem.

3

Direktīvas 2000/78 trīspadsmitajā un divdesmit otrajā apsvērumā noteikts:

[..]

4

Direktīvas 2000/78 1. pantā noteikts:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

5

Atbilstoši minētās direktīvas 2. pantam:

“1.   Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.   Šā panta 1. punktā:

[..].”

6

Šīs pašas direktīvas 3. pants ir izteikts šādi:

“1.   Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

[..].

3.   Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.

[..]”

7

Atbilstoši Direktīvas 2000/78 18. panta pirmajai daļai dalībvalstis ne vēlāk kā līdz 2003. gada 2. decembrim pieņem normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vai darba devējiem un darba ņēmējiem pēc viņu kopēja lūguma var uzticēt ieviest šīs direktīvas noteikumus, kuri attiecas uz kolektīvajiem līgumiem. Tomēr tādā gadījumā dalībvalstis nodrošina, lai ne vēlāk kā līdz 2003. gada 2. decembrim darba devēji un darba ņēmēji ar līgumu ieviestu vajadzīgos pasākumus, jo dalībvalstīm jāveic visi pasākumi, lai tās jebkurā laikā spētu garantēt rezultātus, ko paredz šī direktīva. Bez tam par šiem pasākumiem dalībvalstis tūlīt informē Komisiju.

8

2001. gada 16. februāra Likuma par reģistrētām partnerattiecībām (Gesetz über die Eingetragene Lebenspartnerschaft) (BGBl. 2001 I, 266. lpp.) redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada 15. decembra likumu (BGBl. 2004 I, 3396. lpp., turpmāk tekstā — “LPartG”), 1. pantā noteikts:

“1.   Divas tā paša dzimuma personas var noslēgt partnerattiecības, ja tās savstarpēji, personiski un viena otras klātbūtnē paziņo, ka tās vēlas noslēgt partnerattiecības uz mūžu (kļūt dzīvesbiedri). Šie paziņojumi nevar ietvert nosacījumu vai termiņu. Paziņojumi ir spēkā, ja tie ir izteikti kompetentā iestādē.

2.   Partnerattiecības nevar tiesiski noslēgt:

[..]”

9

LPartG 2. pantā noteikts:

“Dzīvesbiedriem savstarpēji jāsniedz atbalsts un palīdzība, un viņi apņemas veidot kopīgu saimniecību. Viņi uzņemas viens pret otru pienākumus.”

10

Atbilstoši šā likuma 5. pantam:

“Dzīvesbiedriem ir savstarpējs pienākums ar savu darbu un īpašumu sniegt pienācīgu ieguldījumu to kopīgajās vajadzībās. Civillikuma 1360. panta otrais teikums, 1360.a un 1360.b pants, kā arī 16. panta 2. daļa ir piemērojami pēc analoģijas.”

11

Šā paša likuma 11. panta 1. punktā noteikts:

“Izņemot, ja ir noteikts pretējais, dzīvesbiedrs tiek uzskatīts par otra dzīvesbiedra ģimenes locekli.”

12

Ar LPartG Vācijas likumdevējs veica grozījumus Sociālā nodrošinājuma kodeksa VI grāmatā — Pensijas apdrošināšanas tiesiskais režīms (Sozialgesetzbuch VI — Gesetzliche Rentenversicherung).

13

46. pantā, kas ietilpst šī kodeksa VI grāmatā redakcijā, kas ir spēkā no 2005. gada 1. janvāra (turpmāk tekstā — “Sociālā nodrošinājuma kodekss”), noteikts:

“1.   Atraitnēm vai atraitņiem, kas nav no jauna apprecējušies, pēc apdrošinātā laulātā nāves ir tiesības uz nelielu atraitnes vai atraitņa pensiju ar noteikumu, ka apdrošinātais laulātais bija apdrošināts minimālo prasīto laiku. Šīs tiesības ir, ilgākais, 24 kalendāra mēnešus, sākot no apdrošinātā nāves mēneša.

[..]

4.   Tiesību uz atraitnes vai atraitņa pensiju noteikšanai tiek pieņemts, ka partnerattiecību noslēgšana tiek pielīdzināta laulības noslēgšanai, ka partnerattiecības tiek pielīdzinātas laulībai, ka pārdzīvojušais partneris tiek pielīdzināts atraitnei un atraitnim un ka dzīvesbiedrs tiek pielīdzināts laulātajam. Jaunu partnerattiecību atcelšana vai šķiršana atbilst jaunu laulību šķiršanai vai atzīšanai par spēkā neesošu.”

14

Šajā pašā VI grāmatā ietilpst līdzīgi noteikumi par partnerattiecību pielīdzināšanu laulībai, tostarp 47. panta 4. punkts, 90. panta 3. punkts, 107. panta 3. punkts un 120.d panta 1. punkts.

15

1937. gada 27. oktobra Vācijas teātru darba koplīguma (Tarifordnung für die deutschen Theater) (Reichsarbeitsblatt 1937 VI, 1080. lpp., turpmāk tekstā — “darba koplīgums”) 1. pantā noteikts:

“1.   Ikvienai juridiskai personai, kurai valsts teritorijā pieder teātris (teātra īpašnieks), ir pienākums viņa teātrī nodarbināto māksliniecisko personālu apdrošināt vecuma un apgādnieka zaudējuma gadījumiem atbilstoši sekojošiem noteikumiem, rakstveidā informējot visus mākslinieciskā personāla locekļus par apdrošināšanu.

2.   Ar attiecīgo valsts ministru piekrišanu informācijas un propagandas ministrs nozīmē apdrošināšanas iestādi un nosaka apdrošināšanas noteikumus (statūtus). Viņš arī nosaka datumu, sākot ar kuru jāparaksta apdrošināšanas līgums atbilstoši šim koplīgumam.

3.   Šā koplīguma izpratnē ar māksliniecisko personālu saprot personas, kuras atbilstoši Likumam par valsts kultūras kameru un šā likuma piemērošanas noteikumiem obligātā kārtā ir valsts teātra kameras (skatuves nodaļas) locekļi, jo īpaši: režisori, aktieri, orķestra vadītāji, administratori, dramaturgi, kora vadītāji, repetitori, inspektori, suflieri un personas, kas ieņem līdzīgu amatu, atbildīgie tehniskie darbinieki (kā skatuves mašīnisti, dekorāciju un kostīmu pārziņi un personas, kas ieņem līdzīgu amatu, tiktāl, ciktāl tās ir atbildīgas par savu nozari), kā arī mākslinieciskie padomdevēji, koristi, dejotāji un frizieri.”

16

Atbilstoši koplīguma 4. pantam:

“Pusi apdrošināšanas prēmijas maksā teātra īpašnieks un pusi — mākslinieciskā personāla loceklis. Teātra īpašniekam ir pienākums apdrošināšanas prēmijas pārskaitīt apdrošinātājam.”

17

VddB statūtu 27., 32. un 34. pantā noteikts:

“27. pants — Apdrošināšanas raksturs un vispārējie noteikumi

1.   Gadījumi, kas rada tiesības uz pabalstu, ir darba nespējas vai invaliditātes iestāšanās, priekšlaicīga aiziešana pensijā, parastā pensijas vecuma iestāšanās un nāve.

2.   Pēc pieprasījuma apdrošinātājs izmaksā [..] kā pabalstu pārdzīvojušajam laulātajam [..] atraitnes pensiju (32. un 33. pants), atraitņa pensiju (34. pants) [..], ja tieši pirms apdrošināšanas gadījuma, kas dod tiesības uz pabalstu, iestāšanās apdrošinātais bija apdrošināts obligāti vai brīvprātīgi vai bija turpinājis apdrošināšanu un ir ievērots nogaidīšanas periods [..].

[..]

32. pants — Atraitnes pensija

1.   Tiesības uz atraitnes pensiju ir apdrošinātā vai pensijā aizgājušā laulātajai, ja laulība ir turpinājusies līdz viņa nāves dienai.

[..]

34. pants — Atraitņa pensija

1.   Tiesības uz atraitņa pensiju ir apdrošinātās vai pensijā aizgājušās laulātajam, ja laulība ir turpinājusies līdz viņas nāves dienai.

[..]”

18

Šo pašu statūtu 30. panta 5. punktā ir noteikta [vecuma] pensijas aprēķināšanas kārtība, pamatojoties uz kuru tiek aprēķināts apgādnieka zaudējuma pabalsts.

19

2001. gada 8. novembrī Maruko atbilstoši LPartG 1. pantam tā sākotnējā versijā noslēdza partnerattiecības ar teātra kostīmu mākslinieku.

20

Šis kostīmu mākslinieks bija apdrošināts VddB kopš 1959. gada 1. septembra, un laikposmos, kad viņš nebija obligāti apdrošināts, viņš turpināja brīvprātīgi veikt iemaksas.

21

Maruko dzīvesbiedrs nomira 2005. gada 12. janvārī.

22

Ar 2005. gada 17. februāra vēstuli Maruko lūdza VddB viņam piešķirt atraitņa pensiju. VddB ar 2005. gada 28. februāra lēmumu viņam atteica, pamatojoties uz to, ka statūtos šādi pabalsti partnerattiecību pārdzīvojušajiem partneriem netika paredzēti.

23

Maruko iesniedza prasību iesniedzējtiesā. Viņš uzskata, ka VddB atteikums pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu, jo kopš 2005. gada 1. janvāra Vācijas likumdevējs ir iedibinājis šādu vienlīdzīgu attieksmi starp partnerattiecībām un laulību, tostarp pieņemot Sociālā nodrošinājuma kodeksa 46. panta 4. punktu. Tas, ka personai pēc tās partnera nāves netiek piešķirts apgādnieka zaudējuma pabalsts ar tādiem pašiem noteikumiem kā pārdzīvojušajam laulātajam, ir šīs personas diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ. Pēc Maruko domām, attieksme pret partneriem ir mazāk labvēlīga nekā pret laulātajiem, kaut gan, tāpat kā šiem pēdējiem, viņiem savstarpēji jāsniedz atbalsts un palīdzība, viņi savstarpēji apņemas vest kopīgu saimniecību un uzņemas viens pret otru pienākumus. Partneru īpašuma tiesiskais režīms Vācijā ir tāds pats kā attiecībā uz laulāto īpašumu.

24

Nebūdama pārliecināta, vai, pirmkārt, pārvaldītā apdrošināšanas sistēma ir pielīdzināma valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punkta nozīmē un vai šī sistēma neatrodas ārpus šīs direktīvas piemērošanas jomas, iesniedzējtiesa norāda, ka tas, ka apdrošināšana VddB atbilstoši likumam ir obligāta un ka teātru uzņēmumos nav iedomājama nekāda apspriešanās par šo apdrošināšanu, ir arguments par labu šādai pielīdzināšanai. Tā tomēr piebilst, ka ārpus nostrādātajiem laikposmiem teātru personālam ir iespēja brīvprātīgi turpināt būt apdrošinātiem sistēmā, par kuru ir runa pamata lietā, ka tā balstās uz kapitalizācijas principu, ka iemaksas maksā uz pusēm teātru uzņēmumi, no vienas puses, un apdrošinātie, no otras puses, un ka VddB savas darbības veic un reglamentē autonomi bez federālā likumdevēja iesaistīšanās.

25

Ņemot vērā VddB struktūru un izšķirošo ietekmi, kas teātru uzņēmumiem un apdrošinātajiem ir uz tās darbību, iesniedzējtiesa norāda, ka tā sliecas domāt, ka šī apdrošināšanas iestāde nepārvalda sistēmu, kas pielīdzināma valsts sociālā nodrošinājuma sistēmai Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punkta nozīmē.

26

Otrkārt, iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, var tikt uzskatīts par “atalgojumu” [darba samaksu] Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, kas pamatotu tās piemērošanu. Iesniedzējtiesa norāda, ka principā, ņemot vērā Tiesas judikatūru, apgādnieka zaudējuma pabalsti ietilpst šī “atalgojuma” [darba samaksas] jēdziena piemērošanas jomā. Pēc tās domām, šo interpretāciju neliek apšaubīt apstāklis, ka apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, tiek izmaksāts nevis darba ņēmējam, bet gan tā pārdzīvojušajam partnerim, jo tiesības uz šādu pabalstu ir priekšrocība, kuras pamatā ir darba ņēmēja dalība VddB pārvaldītajā apdrošināšanas sistēmā, un tādējādi šo pabalstu tā pārdzīvojušais partneris saņem darba attiecību starp darba devēju un minēto darba ņēmēju ietvaros.

27

Treškārt, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2000/78 1. pants saistībā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir šķērslis tādiem statūtu noteikumiem kā VddB statūtu noteikumi, atbilstoši kuriem pēc sava partnera nāves persona nesaņem apgādnieka zaudējuma pabalstu, kas būtu tāds pats kā pārdzīvojušā laulātā pabalsts, kaut gan, tāpat kā laulātie, partneri ir dzīvojuši savstarpējā atbalsta un palīdzības kopībā, kas ir formāli noslēgta uz mūžu.

28

Pēc iesniedzējtiesas domām, tā kā šī lieta ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā un tā kā pastāv diskriminācija, Maruko varētu atsaukties uz šīs direktīvas noteikumiem.

29

Iesniedzējtiesa piebilst, ka pretēji heteroseksuāliem pāriem, kas var apprecēties un attiecīgi saņemt apgādnieka zaudējuma pabalstu, apdrošinātais un prasītājs pamata lietā nekādā gadījumā, ņemot vērā viņu seksuālo orientāciju, nevarēja izpildīt nosacījumu par laulību, kuram VddB pārvaldītā apdrošināšanas sistēma pakļauj šā pabalsta saņemšanu. Taču pēc iesniedzējtiesas domām Direktīvas 2000/78 1. pants saistībā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu var būt šķērslis tam, ka tādi statūtu noteikumi kā VddB statūtos attiecina šā pabalsta saņemšanu tikai uz pārdzīvojušajiem laulātajiem.

30

Gadījumā, ja Direktīvas 2000/78 1. pants saistībā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir šķērslis tādiem statūtu noteikumiem kā VddB statūti, iesniedzējtiesa vaicā, ceturtkārt, vai diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ ir atļauta, ņemot vērā šīs direktīvas divdesmit otro apsvērumu.

31

Tā atzīmē, ka šis apsvērums nav atkārtots šīs direktīvas tekstā. Tā vaicā, vai šāds apsvērums var ierobežot Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā Kopienu vienlīdzīgas attieksmes principa nozīmīgumu, šīs direktīvas apsvērumi nav jāinterpretē paplašināti. Šajā sakarā tā vaicā, vai pamata lietā VddB atteikums piešķirt apgādnieka zaudējuma pensiju personai, kuras partneris ir miris, ir atļauta diskriminācija, kaut arī tā ir seksuālās orientācijas dēļ.

32

Piektkārt, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai atbilstoši 1990. gada 17. maija spriedumam lietā C-262/88 Barber (Recueil, I-1889. lpp.) pabalsti pārdzīvojušajiem ir ierobežoti ar laikposmiem pēc 1990. gada 17. maija. Tā norāda, ka uz valsts tiesību normām, par kurām ir runa pamata lietā, attiecas EKL 141. pants un ka uz šā panta tiešo iedarbību var atsaukties tikai attiecībā uz pabalstiem, kas maksājami par darba periodiem pēc 1990. gada 17. maija. Šajā sakarā tā atsaucas uz 1994. gada 28. septembra spriedumu lietā C-200/91 Coloroll Pension Trustees (Recueil, I-4389. lpp.).

33

Šādos apstākļos Bayerisches Verwaltungsgericht München nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

34

Ar savu pirmo, otro un ceturto jautājumu, uz kuriem jāatbild kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai apgādnieka zaudējuma pabalsts, kas tiek piešķirts tādas arodapdrošināšanas sistēmas kā VddB pārvaldītā sistēma ietvaros, ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.

35

Attiecībā uz pirmo un otro uzdoto jautājumu VddB uzskata, ka tās pārvaldītā sistēma ir likumā noteikta sociālā nodrošinājuma sistēma un ka apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, nevar tikt uzskatīts par “atalgojumu” [“darba samaksu”] Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Šis pabalsts tādējādi neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

36

Šī viedokļa pamatojumam VddB uzsver tostarp, ka tā ir publisko tiesību subjekts, kas ir federālo pārvaldes iestāžu daļa, un ka apdrošināšanas sistēma, par kuru ir runa pamata lietā, ir obligāta sistēma, kas pamatojas uz likumu. Tā piebilst, ka koplīgumam ir likuma spēks un ka tas līdz ar VddB statūtiem ir iekļauts 1990. gada 31. augusta apvienošanās līgumā, un ka pienākums pievienoties [šai apdrošināšanas sistēmai] pastāv attiecībā uz vispārēji noteiktām darba ņēmēju kategorijām. Apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, ir saistīts nevis tieši ar noteiktu darbu, bet gan ar vispārējiem sociāla rakstura apsvērumiem. Tas nav tieši atkarīgs no nostrādātā darba laika, un tā lielums netiek aprēķināts atkarībā no pēdējās algas lieluma.

37

Komisija savukārt uzskata, ka apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā tiktāl, ciktāl tas tiek piešķirts saistībā ar darba attiecībām starp personu un tās darba devēju; šo attiecību sekas ir obligāta darba ņēmēja apdrošināšana VddB. Minētā pabalsta lielums tiek noteikts atkarībā no apdrošināšanas attiecību ilguma un no veiktajām iemaksām.

38

Attiecībā uz ceturto jautājumu gan Maruko, gan Komisija uzsver, ka Direktīvas 2000/78 divdesmit otrais apsvērums nav atkārtots nevienā no šīs direktīvas pantiem. Maruko uzskata, ka, ja Kopienu likumdevējs būtu gribējis, lai visi ar ģimenes stāvokli saistītie pabalsti būtu ārpus minētās direktīvas piemērošanas jomas, šajā apsvērumā noteiktais būtu atsevišķas normas priekšmets šīs direktīvas tekstā. Pēc Komisijas domām, šis apsvērums liecina tikai par Eiropas Savienības kompetences ģimenes stāvokļa jomā neesamību.

39

VddB un Apvienotās Karalistes valdība citastarp uzskata, ka Direktīvas 2000/78 divdesmit otrais apsvērums ietver skaidru un vispārēju izslēgšanas [klauzulu] un ka tas nosaka šīs direktīvas piemērošanas jomu. Tā nav piemērojama valsts tiesību noteikumiem par ģimenes stāvokli, kā arī ar to saistītajiem pabalstiem, kā tas ir gadījumā ar apgādnieka zaudējuma pabalstu, par kuru ir runa pamata lietā.

40

No Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 3. punkta izriet, ka tā ir piemērojama visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, tostarp attiecībā uz atalgojumu, un ka tā neattiecas uz kādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.

41

Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma jāsaprot, ņemot vērā minētos noteikumus saistībā ar šīs direktīvas trīspadsmito apsvērumu, kā tāda, kas neattiecas uz valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām, ar kurām saistītās priekšrocības nav pielīdzināmas darba samaksai tajā šī jēdziena izpratnē, kas tam ir attiecībā uz EKL 141. panta piemērošanu, nedz arī uz kādiem valsts veiktiem maksājumiem, kuru mērķis ir nodrošināt darba vai darba saglabāšanas iespējas.

42

Tādējādi jānosaka, vai apgādnieka zaudējuma pabalsts, kas tiek piešķirts tādas arodapdrošināšanas sistēmas kā VddB pārvaldītā ietvaros, var tikt pielīdzināts “darba samaksai” EKL 141. panta izpratnē.

43

Šajā pantā noteikts, ka darba samaksa nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši naudā vai graudā saņem no darba devēja.

44

Kā Tiesa jau ir nospriedusi (skat. 1993. gada 6. oktobra spriedumu lietā C-109/91 Ten Oever, Recueil, I-4879. lpp., 8. punkts, un 1994. gada 28. septembra spriedumu lietā C-7/93 Beune, Recueil, I-4471. lpp., 21. punkts), apstāklis, ka noteikti pabalsti tiek izmaksāti tikai pēc darba attiecību beigšanās, neizslēdz to, ka tiem var būt “darba samaksas” raksturs EKL 141. punkta izpratnē.

45

Tiesa tādējādi ir atzinusi, ka apgādnieka zaudējuma pensija, kas paredzēta arodpensiju sistēmā, kura izveidota ar koplīgumu, ietilpst šī panta piemērošanas jomā. Tā šajā sakarā ir precizējusi, ka apstāklis, ka minētā pensija pēc definīcijas tiek maksāta nevis darba ņēmējam, bet gan tā pārdzīvojušajam laulātajam, neliek apšaubīt šo interpretāciju, jo šāds pabalsts ir priekšrocība, kuras pamatā ir tas, ka pārdzīvojušā laulātā laulātais ir bijis apdrošināts šajā sistēmā, tā ka pārdzīvojušais laulātais šo pensiju saņem darba attiecību starp darba devēju un šo [mirušo] laulāto ietvaros, un tā viņam tiek izmaksāta saistībā ar šī [mirušā laulātā] darbu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ten Oever, 12. un 13. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Coloroll Pension Trustees, 18. punkts; 1997. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C-147/95 Evrenopoulos, Recueil, I-2057. lpp., 22. punkts, un 2001. gada 9. oktobra spriedumu lietā C-379/99 Menauer, Recueil, I-7275. lpp., 18. punkts).

46

Turklāt, lai novērtētu, vai [vecuma] pensija, pamatojoties uz kuru vajadzības gadījumā tiek aprēķināts apgādnieka zaudējuma pabalsts, kā tas ir pamata lietā, ietilpst EKL 141. panta piemērošanas jomā, Tiesa ir precizējusi, ka no kritērijiem, ko tā atbilstoši tās izskatāmajām situācijām ir izmantojusi, lai kvalificētu pensiju sistēmu, tikai kritērijam par to, ka [vecuma] pensija tiek maksāta darba ņēmējam saistībā ar darba attiecībām, kas to saista ar tā bijušo darba devēju, proti, darba kritērijam, kas izriet no pašā minētā panta formulējuma, var būt noteicošs raksturs (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Beune, 43. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Evrenopoulos, 19. punkts; 2001. gada 29. novembra spriedumu lietā C-366/99 Griesmar, Recueil, I-9383. lpp., 28. punkts; 2002. gada 12. septembra spriedumu lietā C-351/00 Niemi, Recueil, I-7007. lpp., 44. un 45. punkts, kā arī 2003. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-4/02 un C-5/02 Schönheit un Becker, Recueil, I-12575. lpp., 56. punkts).

47

Protams, šim kritērijam nav ekskluzīvs raksturs, jo pensijas, ko izmaksā likumā noteiktās sociālā nodrošinājuma sistēmas, var pilnīgi vai daļēji ņemt vērā samaksu par darbu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Beune, 44. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Evrenopoulos, 20. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Griesmar, 29. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Niemi, 46. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schönheit un Becker, 57. punkts).

48

Tomēr šie sociālās politikas, valsts organizācijas, ētikas vai pat budžeta rakstura apsvērumi, kam ir bijusi vai varēja būt nozīme, valsts likumdevējam nosakot sistēmu, nevar gūt pārsvaru, ja pensija attiecas tikai uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju, ja tā ir tieši atkarīga no nostrādātā darba laika un ja tās lielums tiek aprēķināts, vadoties no pēdējās algas (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Beune, 45. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Evrenopoulos, 21. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Griesmar, 30. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Niemi, 47. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Schönheit un Becker, 58. punkts).

49

Kas attiecas uz VddB pārvaldīto obligātās arodapdrošināšanas sistēmu, jāatzīmē, pirmkārt, ka tās pamatā ir darba koplīgums, kura mērķis atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam ir papildināt sociālos pabalstus, kas ir maksājami atbilstoši vispārpiemērojamiem valsts tiesību aktiem.

50

Otrkārt, nav strīda, ka minēto sistēmu finansē vienīgi attiecīgā sektora darba ņēmēji un darba devēji, izslēdzot jebkādu valsts finansiālu iesaistīšanos.

51

Treškārt, no lietas materiāliem izriet, ka atbilstoši koplīguma 1. pantam šī sistēma attiecas uz Vācijas teātros nodarbināto māksliniecisko personālu.

52

Kā ģenerāladvokāts to norāda savu secinājumu 70. punktā, lai tiktu atzītas tiesības uz apgādnieka zaudējuma pabalstu, tiek prasīts, lai šī pabalsta saņēmēja laulātais pirms nāves būtu bijis apdrošināts VddB. Šī apdrošināšana obligāti attiecas uz Vācijas teātros nodarbināto māksliniecisko personālu. Tāpat tā attiecas uz noteiktu skaitu personu, kuras brīvprātīgi izvēlas tikt apdrošinātas VddB, kas ir iespējams tad, ja attiecīgās personas var pierādīt, ka pirms tam tās noteiktu skaitu mēnešu strādāja kādā Vācijas teātrī.

53

Šie obligāti un brīvprātīgi apdrošinātie tādējādi veido noteiktu darba ņēmēju kategoriju.

54

Turklāt attiecībā uz kritēriju, saskaņā ar kuru pensijai jābūt tieši atkarīgai no nostrādātā darba laika, jāatzīmē, ka atbilstoši VddB statūtu 30. panta 5. punktam vecuma pensijas lielums, uz kuras pamata tiek aprēķināts apgādnieka zaudējuma pensijas lielums, tiek noteikts, ņemot vērā darba ņēmēja apdrošināšanas ilgumu, kas ir loģiskas sekas attiecīgajai arodapdrošināšanas sistēmai, kura aptver divus apdrošināšanas veidus, kā ir uzsvērts šā sprieduma 52. un 53. punktā.

55

Tāpat attiecībā uz šīs pašas vecuma pensijas lielumu, kas nav noteikts likumā, bet gan atbilstoši VddB statūtu 30. panta 5. punktam tiek aprēķināts, pamatojoties uz visu darba ņēmēja apdrošināšanas periodā veikto iemaksu summu, tām piemērojot aktualizācijas koeficientu.

56

No tā izriet, kā to atzīmējis ģenerāladvokāts savu secinājumu 72. punktā, ka pamata lietā aplūkotā pensija izriet no Maruko dzīvesbiedra darba tiesiskajām attiecībām; līdz ar ko tā uzskatāma par “darba samaksu” EKL 141. panta izpratnē.

57

Šo secinājumu neliek apšaubīt VddB publisko tiesību subjekta statuss (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Evrenopoulos, 16. un 23. punkts), ne arī dalības apdrošināšanas sistēmā, kas dod tiesības uz pamata lietā aplūkoto apgādnieka zaudējuma pabalstu, obligātais raksturs (šajā sakarā skat. 2000. gada 25. maija spriedumu lietā C-50/99 Podesta, Recueil, I-4039. lpp., 32. punkts).

58

Kas attiecas uz Direktīvas 2000/78 divdesmit otro apsvērumu, tajā noteikts, ka šī direktīva neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus.

59

Tā ir, ka ģimenes stāvoklis un ar to saistītie atvieglojumi ir jautājumi, kas ietilpst dalībvalstu kompetencē, un Kopienu tiesības šo kompetenci neaizskar. Tomēr jāatgādina, ka dalībvalstīm, īstenojot šo kompetenci, jāievēro Kopienu tiesības, tostarp noteikumi par nediskriminācijas principu (skat. pēc analoģijas 2006. gada 16. maija spriedumu lietā C-372/04 Watts, Krājums, I-4325. lpp., 92. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C-444/05 Stamatelaki, Krājums, I-3185. lpp., 23. punkts).

60

Tā kā tāds apgādnieka zaudējuma pabalsts kā pamata lietā aplūkotais ir ticis kvalificēts par “darba samaksu” EKL 141. panta izpratnē un tas ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā, šā sprieduma 49.–57. punktā aplūkoto iemeslu dēļ Direktīvas 2000/78 divdesmit otrais apsvērums nevar likt apšaubīt šīs direktīvas piemērojamību.

61

Šādos apstākļos uz pirmo, otro un ceturto jautājumu jāatbild, ka apgādnieka zaudējuma pabalsts, kas tiek piešķirts tādas arodapdrošināšanas sistēmas kā VddB pārvaldītā sistēma ietvaros, ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.

62

Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2000/78 1. pants saistībā ar 2. pantu nepieļauj tāda veida tiesisko regulējumu kā pamata lietā aplūkotais, saskaņā ar kuru [partnerattiecību] pārdzīvojušais partneris pēc sava partnera nāves nesaņem apgādnieka zaudējuma pensiju, kādu maksā laulātiem, lai gan viņu starpā, tāpat kā laulībā, ir bijusi uz mūžu formāli dibināta savienība savstarpējas palīdzības un gādības kopībā.

63

Maruko un Komisija uzskata, ka pamata lietā aplūkotais atteikums pārdzīvojušajiem partneriem piešķirt apgādnieka zaudējuma pabalstu ir netieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 izpratnē tiktāl, ciktāl divas viena dzimuma personas Vācijā nevar stāties laulībā un tādējādi nevar saņemt šo pabalstu, kuru var saņemt vienīgi pārdzīvojušie laulātie. Pēc viņu domām laulātie un partneri ir tiesiski salīdzināmā situācijā, kas pamato minētā pabalsta piešķiršanu pārdzīvojušajiem partneriem.

64

VddB uzskata, ka nepastāv nekāds konstitucionāla rakstura pienākums no sociālo vai apdrošināšanas tiesību viedokļa vienādi attiekties pret laulību un partnerattiecībām. Šīs pēdējās ir sui generis institūts un jauns personu [tiesiskais] stāvoklis. No Vācijas tiesiskā regulējuma nav iespējams izsecināt nekādu pienākumu vienādi attiekties pret partneriem un laulātajiem.

65

Direktīvas 2000/78 mērķis atbilstoši tās 1. pantam ir attiecībā uz nodarbinātību un profesiju apkarot noteikta veida diskrimināciju, tostarp diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, lai dalībvalstīs stātos spēkā vienlīdzīgas attieksmes princips.

66

Atbilstoši šīs direktīvas 2. pantam “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir kāds no šīs pašas direktīvas 1. pantā minētajiem iemesliem. Atbilstoši Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunktam tiešā diskriminācija pastāv tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas sliktāk nekā pret citu personu jebkura šīs direktīvas 1. punktā minēta iemesla dēļ. Šā paša 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā noteikts, ka netiešā diskriminācija pastāv tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnots ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai.

67

No informācijas, kas norādīta lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu, izriet, ka kopš 2001. gada, kad stājās spējā LPartG tā sākotnējā versijā, Vācijas Federatīvā Republika pielāgoja savu tiesību sistēmu, lai ļautu viena dzimuma personām dzīvot uz mūžu formāli dibinātā savienībā savstarpējas palīdzības un gādības kopībā. Šī dalībvalsts, izvēlēdamās nepiešķirt šīm personām iespēju stāties laulībā, kas turpina attiekties tikai uz dažāda dzimuma personām, viena un tā paša dzimuma personām iedibināja atsevišķu [tiesisko] kārtību — [reģistrētas] partnerattiecības, kuru nosacījumi pakāpeniski tika pielīdzināti laulībai piemērojamiem nosacījumiem.

68

Iesniedzējtiesa šajā sakarā atzīmē, ka 2004. gada 15. decembra likums sekmēja partnerattiecībām iedibinātās sistēmas pakāpenisku tuvināšanu laulībām piemērojamai sistēmai. Ar šo likumu Vācijas likumdevējs veica grozījumus Sociālā nodrošinājuma kodeksa VI grāmatā — Pensijas apdrošināšanas tiesiskais režīms, to papildinot ar šajā grāmatā ietvertā 46. panta 4. punktu, no kura izriet, ka attiecībā uz šajā normā noteikto atraitnes vai atraitņa pensiju partnerattiecības tiek pielīdzinātas laulībai. Analoģiski grozījumi tika izdarīti citās šīs VI grāmatas normās.

69

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā laulības un partnerattiecību tuvināšanu, ko tā uzskata par pakāpenisku pielīdzināšanu un kas pēc tās domām izriet no LPartG iedibinātās sistēmas, it īpaši no grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada 15. decembra likumu, partnerattiecības, nebūdamas identiskas laulībām, attiecībā uz pamata lietā aplūkojamo apgādnieka zaudējuma pabalstu tā paša dzimuma personas nostāda situācijā, kas pielīdzināma laulāto situācijai.

70

Taču tā konstatē, ka, piemērojot VddB statūtu noteikumus, šo apgādnieka zaudējuma pabalstu var saņemt tikai pārdzīvojušie laulātie un ka pārdzīvojušajiem partneriem tā piešķiršana ir atteikta.

71

Šajā gadījumā attiecībā uz minēto apgādnieka zaudējuma pabalstu attieksme pret dzīvesbiedriem partneriem tātad ir mazāk labvēlīga nekā pret pārdzīvojušajiem laulātajiem.

72

Pieņemot, ka iesniedzējtiesa nolemtu, ka pārdzīvojušie laulātie un pārdzīvojušie dzīvesbiedri partneri ir salīdzināmā situācijā attiecībā uz to pašu apgādnieka zaudējuma pabalstu, tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā aplūkotais tādējādi ir uzskatāms par tādu, kas veido tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ Direktīvas 2000/78 1. panta un 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

73

No iepriekšminētā izriet, ka uz trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2000/78 1. pants saistībā ar 2. pantu nepieļauj tādu tiesisko regulējumu kā pamata lietā aplūkotais, saskaņā ar kuru pēc viņa dzīvesbiedra nāves pārdzīvojušais partneris nesaņem apgādnieka zaudējuma pabalstu, kādu saņem pārdzīvojušais laulātais, kaut gan valsts tiesībās attiecībā uz minēto apgādnieka zaudējuma pabalstu [reģistrētas] partnerattiecības nostāda tā paša dzimuma personas situācijā, kas ir pielīdzināma laulāto situācijai. Iesniedzējtiesai jāpārliecinās, vai pārdzīvojušais partneris ir situācijā, kas ir salīdzināma ar laulātā situāciju, kurš saņem VddB pārvaldītajā arodapdrošināšanas sistēmā paredzēto apgādnieka zaudējuma pabalstu.

74

Ar savu piekto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai gadījumā, ja Tiesa lemtu, ka Direktīva 2000/78 nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata lietā, apgādnieka zaudējuma pabalsts, par kuru ir runa pamata lietā, pamatojoties uz iepriekš minēto judikatūru Barber lietā, jāierobežo laikā, proti, jāattiecina tikai uz laiku pēc 1990. gada 17. maija.

75

VddB uzskata, ka Barber lieta, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums, faktu un tiesību ziņā atšķiras no pamata lietas un ka Direktīvai 2000/78 nevar tikt piešķirts atpakaļejošs spēks, nolemjot piemērot šo direktīvu attiecībā uz datumu pirms dalībvalstīm tās transponēšanai noteiktā termiņa.

76

Komisija uzskata, ka uz piekto jautājumu nav jāatbild. Pēc tās domām Barber lieta, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums, faktu un tiesību ziņā atšķiras no pamata lietas, un uzsver, ka Direktīvā 2000/78 nav iekļauta neviena tiesību norma, kas paredzētu atkāpi no nediskriminācijas principa seksuālās orientācijas dēļ. Tā precizē, ka atšķirībā no pamata lietas Barber lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums, uzmanība tika pievērsta finansiālajām sekām, kādas varēja būt jaunai EKL 141. panta interpretācijai. Tā šajā sakarā atzīmē, ka, tā kā LPartG stājās spēkā tikai 2001. gada 1. augustā un Vācijas likumdevējs 2005. gada 1. janvārī attiecībā uz sociālās apdrošināšanas sistēmu ieviesa vienlīdzīgu attieksmi pret partnerattiecībām un laulību, šādas vienlīdzības ņemšana vērā arodapdrošināšanas sistēmās tām nerada finansiālas grūtības.

77

No judikatūras izriet, ka Tiesa izņēmuma kārtā, ņemot vērā nopietnos sarežģījumus, ko tās spriedums var radīt attiecībā uz pagātni, var nolemt ierobežot ieinteresēto personu tiesības atsaukties uz interpretāciju, ko, lemdama par prejudiciālu jautājumu, Tiesa devusi tiesību normai. Šādu ierobežojumu var pieļaut tikai Tiesa tajā pašā spriedumā, kurā lemts par pieprasīto interpretāciju (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Barber, 41. punkts, un 2007. gada 6. marta spriedumu lietā C-292/04 Meilicke u.c., Krājums, I-1835. lpp., 36. lpp.).

78

No lietas materiāliem neizriet, ka tādas sistēmas kā VddB pārvaldītā finansiālo stabilitāti ar atpakaļejošu spēku varētu sagraut šā sprieduma iedarbības laikā neierobežošana.

79

No iepriekš minētā izriet, ka uz piekto jautājumu jāatbild, ka šā sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.

80

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: