EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 10.1.2017
COM(2017) 9 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
“VEIDOJOT EIROPAS DATU EKONOMIKU”
{SWD(2017) 2 final}
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 10.1.2017
COM(2017) 9 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI
“VEIDOJOT EIROPAS DATU EKONOMIKU”
{SWD(2017) 2 final}
“Veidojot Eiropas datu ekonomiku”
1.IEVADS
Dati ir kļuvuši par būtisku tautsaimniecības pieauguma, nodarbinātības uzlabošanas un sabiedrības progresa avotu. Datu analīze atvieglo procesu optimizāciju, lēmumu pieņemšanu, inovāciju, kā arī nākotnes notikumu prognozēšanu. Šai vispārējai tendencei ir milzīgs potenciāls dažādās jomās — no veselības un vides aizsardzības, pārtikas nekaitīguma, klimata un resursu efektivitātes līdz enerģētikai, intelektiskām transporta sistēmām un viedpilsētām.
“Datu ekonomiku” 1 raksturo ekosistēma, ko veido dažādu veidu tirgus subjekti, piemēram, ražotāji, pētnieki un infrastruktūras nodrošinātāji, kuri sadarbojas, lai dati būtu pieejami un izmantojami. Tas ļauj tirgus subjektiem izmantot šo datu sniegto vērtīgo informāciju, radot dažādas lietotnes ar lielu potenciālu uzlabot ikdienas dzīvi (piem., satiksmes vadībai, ražas optimalizācijai vai veselības tālaprūpei).
ES datu ekonomikas vērtība 2014. gadā tika aplēsta EUR 257 miljardu apmērā jeb kā 1,85 % no ES IKP 2 . 2015. gadā tā palielinājās līdz EUR 272 miljardiem jeb 1,87 % no ES IKP (ikgadējais palielinājums — 5,6 %). Tās pašas aplēses prognozē, ka gadījumā, ja datu ekonomikai laicīgi tiks radīts politiskais un tiesiskais regulējums, tās vērtība līdz 2020. gadam palielināsies līdz EUR 643 miljardiem, kas atbilst 3,17 % no vispārējā ES IKP.
Saskaņā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu (VDAR) 3 no 2018. gada maija būs spēkā vienots visas Eiropas noteikumu kopums pretstatā 28 valstu šobrīd spēkā esošajiem tiesību aktiem. Jaunizveidotais "vienas pieturas" jeb "viena lodziņa" mehānisms 4 nodrošinās, ka par uzņēmuma datu apstrādes pārrobežu darbību uzraudzību ES būs atbildīga viena datu aizsardzības iestāde. Tiks garantēta jauno noteikumu konsekventa interpretācija. Tā, pārrobežu gadījumos, kur iesaistītas vairāku valstu datu aizsardzības iestādes, tiks pieņemts vienots lēmums, lai nodrošinātu kopīgu problēmu kopīgus risinājumus. Turklāt VDAR izveido vienādus konkurences apstākļus ES un ārvalstu uzņēmumiem, proti, ārpus ES bāzētiem uzņēmumiem būs noteikums piemērot tādus pašus noteikumus, kādus piemēro Eiropas uzņēmumi, ja tie piedāvās preces un pakalpojumus vai novēros fizisko personu uzvedību ES. Augstāks patērētāju uzticēšanās līmenis dos labumu gan ES, gan ārējiem komersantiem.
E-privātuma direktīva attiecas uz elektronisko sakaru pakalpojumu konfidencialitāti ES. Pārskatītā e-privātuma direktīva, kas līdztekus šim paziņojumam tiek likta priekšā kā regula 5 , tiecas nodrošināt augstu aizsardzības līmeni pilnīgā saskaņā ar VDAR. Stingri datu aizsardzības noteikumi vairo uzticību, kas ļaus digitālajai ekonomikai attīstīties visā iekšējā tirgū.
Komisijas priekšsēdētājs Junkers savā 2016. gada 14. septembra runā par stāvokli Savienībā uzsvēra: “Būt eiropietim nozīmē tiesības uz to, ka tavus personas datus aizsargās spēcīgi, eiropiski tiesību akti. Jo eiropiešiem nepatīk, ka droni virs galvas ieraksta katru viņu kustību un uzņēmumi saglabā katru viņu peles klikšķi. Tāpēc Parlaments, Padome un Komisija šāgada maijā vienojās par kopīgu Eiropas datu aizsardzības regulu. Tas ir spēcīgs Eiropas tiesību akts, kas attiecas uz uzņēmumiem, lai kur tie atrastos un lai kad tie apstrādātu mūsu datus. Jo Eiropā privātums ir godā. Tas ir cilvēka cieņas jautājums.”
2012. gada paziņojumā “Privātuma nodrošināšana saistītā pasaulē — Eiropas datu aizsardzības regulējums XXI gadsimtam” 6 un 2014. gada paziņojumā “Ceļā uz plaukstošu ekonomiku, kura balstīta uz datiem” 7 Komisija atzina, ka visā ES ir nepieciešami mūsdienīgi, saskaņoti noteikumi datu apritei starp dalībvalstīm, ka salīdzinājumā ar ASV Eiropas digitālā ekonomika ir gausi pieņēmusi datu revolūciju un ka tai arī trūkst salīdzināma rūpnieciskā potenciāla. Tā secināja: ja nav tiesiskās vides, kas pielāgota datu tirdzniecībai ES, piekļuve lielām datkopām var būt nepietiekama un var rasties šķēršļi jaunu dalībnieku ienākšanai tirgū un tikt bremzēta inovācija.
Nepamatoti datu brīvas aprites ierobežojumi var aizkavēt ES datu ekonomikas attīstību. Šie ierobežojumi ir saistīti ar valsts iestāžu prasībām, kas attiecas uz datu novietošanu uzglabāšanas vai apstrādes vajadzībām. Brīva aprite attiecas uz visiem datu veidiem — uzņēmumi un datu ekonomikas dalībnieki strādā ar rūpniecības datiem un mašīnģenerētiem datiem nešķirojot, vai tie ir vai nav personas dati, kā arī ar datiem, kas radīti cilvēka darbības rezultātā. Digitālā vienotā tirgus (DVT) stratēģijā Komisija paziņoja, ka ierosinās iniciatīvu ar mērķi novērst tādus ierobežojumus datu brīvai apritei, kas nav saistīti ar personas datu aizsardzību ES, kā arī nepamatotus ierobežojumus datu novietošanai uzglabāšanas vai apstrādes vajadzībām. Šie ierobežojumi ietver dalībvalstu pieņemtos tiesību aktus, administratīvos noteikumus un praksi, kurai ir tāda pati ietekme. Līdz ar datu ekonomikas izaugsmi tādu ierobežojumu skaits tiecas palielināties, tā vairojot neskaidrību par to, kur datus var uzglabāt vai apstrādāt. Tas var ietekmēt visas ekonomikas nozares, kā arī privātā un publiskā sektora organizācijas, kurām var rasties grūtības piekļūt novatoriskākiem un/vai lētākiem datu pakalpojumiem. Nepamatoti datu novietošanas ierobežojumi mazina Līgumā paredzēto pakalpojumu sniegšanas un uzņēmējdarbības brīvību un arī ir pretrunā attiecīgajiem sekundārajiem tiesību aktiem. Tas rada tirgus sīkgabalainības briesmas, pazemina lietotājiem sniegto pakalpojumu kvalitāti un datu pakalpojumu sniedzēju (sevišķi mazāko uzņēmumu) konkurētspēju.
Jautājums par datu novietošanas nepamatotu ierobežošanu tiek apspriests arī sarunās starp ES un tās tirdzniecības partneriem, ņemot vērā datu un datu pakalpojumu augošo nozīmi pasaules ekonomikā un trešo valstu iespējamo attieksmi pret šo jautājumu. ES datu aizsardzības noteikumi nav apspriežami sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumiem. Kā paskaidrots Paziņojumā par personas datu apmaiņu un aizsardzību globalizētā pasaulē 8 , dialogam par datu aizsardzību un tirdzniecības sarunām ar trešām valstīm ir jānorit atsevišķi. Turklāt, kā norādīts paziņojumā “Tirdzniecība visiem” 9 , Komisija centīsies izmantot ES tirdzniecības nolīgumus, lai definētu noteikumus par e-tirdzniecību un pārrobežu datu plūsmu, kā arī vērstos pret jaunām digitālā protekcionisma formām, pilnībā ievērojot un neskarot ES datu aizsardzības noteikumus.
Turklāt, tā kā uz datiem balstīti pārveidojumi skar gan ekonomiku, gan sabiedrību, arvien lielākus datu apjomus rada mašīnas vai procesi, kas izmanto jaunās tehnoloģijas, piemēram, lietu internets (IoT), nākotnes fabrikas un autonomās savienotās sistēmas. Savienošanas iespēja pati par sevi maina piekļūšanu datiem — arvien vairāk datu, kuriem parasti piekļuva fiziskā savienojumā, tagad ir pieejami no tālienes. Tikai tagad sāk atklāties datu avotu un veidu milzīgā daudzveidība un bagātīgās iespējas no šiem datiem gūtās atziņas izmantot visdažādākajās sfērās, arī publiskās politikas attīstības vajadzībām. Lai gūtu labumu no minētajām iespējām, datu tirgus publiskajiem un privātajiem subjektiem ir nepieciešama piekļuve lielām un dažādām datkopām. Tāpēc saistībā ar datu ekonomikas veidošanos būtiski ir jautājumi par piekļuvi datiem, ko ģenerējušas šīs mašīnas vai procesi, un par šo datu pārsūtīšanu, un šie jautājumi ir rūpīgi jāizvērtē.
Citas jaunas problēmas ir saistītas ar noteikumu piemērošanu par atbildību tāda kaitējuma gadījumā, ko izraisa kļūme savienotā ierīcē vai robotā, kā arī ar datu pārnesamību un sadarbspēju. Saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, kā lietu internetu vai robotiku, pastāv kompleksa un smalka savstarpēja atkarība gan starp produktiem (aparatūras un programmatūras dēļ), gan starp savienotajām ierīcēm. Turklāt jaunas problēmas var radīt arī autonomās mašīnas, kuru negaidītā un neplānotā rīcība var nodarīt kaitējumu cilvēkiem un priekšmetiem. Minētās parādības var izraisīt juridisku nenoteiktību spēkā esošā tiesiskās atbildības un drošības regulējuma piemērošanā.
Kā paziņots DVT stratēģijā, Komisijas mērķis ir izstrādāt skaidru un pielāgotu politiku un tiesisko regulējumu datu ekonomikai, likvidējot atlikušos šķēršļus, kas kavē datu apriti, un novēršot juridisko nenoteiktību, ko rada jaunās datu tehnoloģijas. Citi šā paziņojuma pamatā esošie mērķi ir noteikti ar mērķi paplašināt datu pieejamību un izmantošanu, veicinot jaunus datu darījumu modeļus, kā arī uzlabojot apstākļus datu pieejamībai un datu analīzes attīstīšanai ES. Šai nolūkā Komisija norāda uz galvenajiem jautājumiem, kas apspriežami, lai varētu “veidot Eiropas datu ekonomiku”.
Tādējādi šajā paziņojumā tiek skatīti šādi jautājumi: brīva datu plūsma, mašīnģenerētu datu pieejamība un pārsūtīšana, atbildība un drošība saistībā ar jaunajām tehnoloģijām, nepersonizētu datu pārnesamība, sadarbspēja un standarti. Šajā paziņojumā arī definēti priekšlikumi, kā eksperimentēt ar vispārējiem reglamentējošajiem risinājumiem reālajā dzīvē.
Komisija sāk plašu dialogu ar ieinteresētajām personām par šajā paziņojumā minētajiem jautājumiem. Pirmais dialoga solis ir sabiedriskā apspriešana, kas tiek sākta līdztekus datu ekonomikas normatīvo aktu kopuma izstrādei 10 .
2.Brīva datu plūsma
Lai datu ekonomika darbotos pareizi un būtu dinamiska, ir jānodrošina un jāaizsargā datu plūsma iekšējā tirgū. Strauji augošā tehnoloģiju vidē brīva datu plūsma, kas būtu arī droša un uzticama, ir būtiska, lai varētu aizsargāt četras ES vienotā tirgus pamatbrīvības, kas paredzētas Līgumos (preču, darbaspēka, pakalpojumu sniegšanas un kapitāla brīva aprite). Datu pakalpojumi strauji attīstās gan ES, gan visā pasaulē. Efektīvs un netraucēts vienotais tirgus šajā nozarē pavērtu lielas iespējas lielākai izaugsmei un nodarbinātībai.
Šādu izaugsmi un inovāciju datu ekonomikā, kā arī pārrobežu publisko pakalpojumu ieviešanu var apdraudēt šķēršļi, kas kavē datu brīvu apriti ES, piemēram, nepamatotas prasības, ko publiskās iestādes izvirza attiecībā uz datu novietošanu. Datu novietošanas ierobežojumi faktiski atjauno digitālu “robežkontroli” 11 . Tie ir dažādi — no uzraudzības iestāžu prasībām, lai finanšu pakalpojumu sniedzēji uzglabātu savus datus vietēji, līdz noteikumiem par profesionālo noslēpumu, kas paredz datu uzglabāšanu vai apstrādāšanu uz vietas, un vispārējām prasībām vietēji uzglabāt publiskā sektora arhivēto informāciju, nešķirojot pēc jutīguma.
Rūpes par privātumu ir leģitīmas, taču publiskās iestādes tās nedrīkst izmantot par ieganstu brīvās datu plūsmas nepamatotai ierobežošanai. Kā norādīts iepriekš, VDAR nodrošina vienotu noteikumu kopumu ar personas datu augsta līmeņa aizsardzību visā ES. Tā pastiprina patērētāju uzticību tiešsaistes pakalpojumiem un nodrošina noteikumu vienādu piemērošanu visās dalībvalstīs, nostiprinot valstu datu aizsardzības iestādes. VDAR veicina nepieciešamo uzticību datu apstrādei un ir pamatā brīvai personas datu plūsmai ES. VDAR aizliedz ierobežot personas datu brīvu apriti Savienībā, ja šādu ierobežojumu pamatā ir iemesli, kas saistīti ar personas datu aizsardzību 12 . Tomēr ierobežojumus, kas noteikti citu iemeslu dēļ, nevis saistībā ar personas datu aizsardzību, piemēram, saskaņā ar nodokļu vai grāmatvedības normatīvajiem aktiem, VDAR neregulē. Turklāt nepersonizēti dati, t. i., dati, kas nav personas dati un neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu 13 , nav VDAR darbības jomā un var attiekties, piemēram, uz mašīnģenerētiem nepersonizētiem datiem.
Datu novietošanas ierobežojumus var noteikt tiesiskais regulējums vai administratīvi norādījumi, vai prakse, kas prasa uzglabāt vai apstrādāt datus 14 , kuri pieejami elektroniskā formā 15 , tikai kādā konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā vai jurisdikcijā. Dažkārt dalībvalstis nosaka šādus ierobežojumus pārliecībā, ka uzraudzības iestādēm būs daudz vieglāk izvērtēt lokāli uzglabātus datus. Vietas ierobežošanu izmanto arī par līdzekli privātuma, revīzijas un tiesībaizsardzības nodrošināšanai, kā arī datu drošībai. Tomēr praksē šie pasākumi reti sekmē paredzēto mērķu sasniegšanu.
Informācijas drošība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, ne tikai no tā, kur datus fiziski uzglabā, piemēram, no konfidencialitātes ievērošanas un datu integritātes laikā, kad šie dati ir pieejami ārpus uzglabāšanas iekārtas. Šajā ziņā datu uzglabāšanas un apstrādes drošību reāli veicina nevis ierobežojumi attiecībā uz datu atrašanās vietu, bet gan modernas IKT pārvaldības paraugprakse mērogā, kas ir daudz plašāks par individuālajām sistēmām. Piemēram, lai pasargātu datus no dabas katastrofām vai kiberuzbrukumiem kādā konkrētā atrašanās vietā, datu uzglabāšanas iekārtas, kas izvietotas dažādās dalībvalstīs, var viena otru dublēt un izmantot tehniskus un organizatoriskus pasākumus, kas paredzēti Direktīvā par tīklu un informācijas sistēmu drošību 16 (NIS direktīvā). Turklāt datu pieejamību reglamentējošiem vai uzraudzības nolūkiem, kas nekādi netiek apšaubīta, būtu pareizāk nodrošināt, stiprinot sadarbību starp valstu iestādēm vai starp šīm iestādēm un privāto sektoru, nevis nosakot novietošanas ierobežojumus. Patiesi, jomā, kurai raksturīga cieša uzraudzības iestāžu sadarbība, piemēram, finanšu pakalpojumu jomā, datu novietojuma prasības var izrādīties neproduktīvas 17 .
Tomēr datu novietošanas prasības var būt pamatotas un proporcionālas konkrētos apstākļos vai attiecībā uz konkrētiem datiem, jo īpaši pirms efektīvu pārrobežu sadarbības mehānismu izveides, piemēram, lai garantētu drošu apstrādi konkrētiem datiem, kas saistīti ar kritisko enerģētikas infrastruktūru vai elektronisko pierādījumu (piem., datkopu kopiju kādā atrašanās vietā) pieejamību tiesībaizsardzības iestādēm, vai noteiktu valsts reģistru datu vietēju uzglabāšanu.
Diemžēl gan pasaulē, gan Eiropā ir vērojama tendence pastiprināt datu novietošanas ierobežošanu, un šās pieejas pamatā bieži ir maldīgs priekšstats par to, ka vietā ierobežoti pakalpojumi automātiski ir drošāki nekā pārrobežu pakalpojumi. Turklāt datu pakalpojumu tirgu būtiski ietekmē pārredzamu noteikumu neesība un stingra pārliecība, ka datu novietošanu vajag ierobežot. Tas var ierobežot uzņēmumu un publiskā sektora organizāciju piekļuvi lētākiem vai novatoriskākiem datu pakalpojumiem vai piespiest uzņēmumus, kuri darbojas pārrobežu tirgū, meklēt papildu iespējas uzglabāt un apstrādāt datus. Tas var arī atturēt uzņēmumus, kuri darbojas datu jomā, sevišķi jaunuzņēmumus un MVU, no darbības paplašināšanas, ienākšanas jaunos tirgos (piem., tādēļ, ka būtu jāiegulda līdzekļi datu centros 28 dalībvalstīs) vai datu un analītisko spēju centralizēšanas, kas vajadzīga jaunu produktu un pakalpojumu izstrādei.
Eiropa patlaban apmierina 84 % ES iekšējā galīgā pieprasījuma pēc pakalpojumiem, kas “saistīti ar IKT” (konsultēšana, datubāzu mitināšana, tehnoloģiskās izstrādes). Ja šos pakalpojumus varētu arī daudz vieglāk sniegt pāri ES iekšējām robežām, atceļot datu novietošanas ierobežojumus, tas varētu nodrošināt IKP pieaugumu par līdz pat EUR 8 miljardiem gadā, pateicoties izmaksu ietaupījumiem un augstākai efektivitātei 18 .
Datu novietošanas ierobežojumi kavē arī uzglabāšanas un aprēķināšanas mākoņdatošanas pakalpojumu izplatīšanos. Tiem var būt arī plašāka sabiedriskā ietekme. Patiesi, efektīvāka IT resursu izmantošana samazinātu enerģijas patēriņu un vides piesārņošanu ar oglekli par vismaz neto 30 %. Mazs uzņēmums, pārejot uz mākoņdatošanas pakalpojumu izmantošanu, var samazināt savu enerģijas patēriņu un oglekļa izmeti par vairāk nekā 90 %, ja savas darījumu lietotnes darbina mākonī, nevis savā infrastruktūrā. Paredzams, ka pasaules energotaupības datu centru tirgus līdz 2020. gada beigām palielināsies un tā apmērs sasniegs gandrīz EUR 90 miljardus. Sīkgabalains datu pakalpojumu tirgus kavētu šo energoefektīvāko pakalpojumu pilnvērtīgu attīstību ES un apdraudētu arī vēlmi veikt ieguldījumus.
Lai novērstu iepriekš minētās problēmas un ierobežojumus un pilnībā atraisītu Eiropas datu ekonomikas potenciālu, jebkurā dalībvalstu darbībā, kas ietekmē datu uzglabāšanu vai apstrādi, būtu jāvadās pēc principa “datu brīva aprite ES teritorijā” saskaņā ar dalībvalstu pienākumiem atbilstīgi Līguma noteikumiem par pakalpojumu brīvu apriti un brīvību veikt uzņēmējdarbību un attiecīgajiem sekundārajiem tiesību aktiem. Pašreizējie vai jaunie ierobežojumi datu novietošanai būtu rūpīgi jāpamato saskaņā ar Līgumu un attiecīgajiem sekundārajiem tiesību aktiem, lai pārbaudītu to nepieciešamību un proporcionalitāti, tiecoties sasniegt kādu no sabiedrības interešu pamatmērķiem, piemēram, sabiedrisko drošību 19 .
Personas datu brīvas aprites princips 20 , kas noteikts primārajos un sekundārajos tiesību aktos, jāpiemēro arī gadījumos, kad VDAR ļauj dalībvalstīm regulēt konkrētus jautājumus. Dalībvalstis jāaicina neizmantot VDAR sākuma klauzulas vēl lielākai datu brīvas aprites ierobežošanai.
Eiropadome 2016. gada 15. decembra secinājumos aicināja atcelt atlikušos šķēršļus vienotajā tirgū, arī tos, kas kavē brīvu datu plūsmu 21 .
|
Lai īstenotu brīvas datu aprites principu, Komisija veiks šādas divas darbības: Pēc šā paziņojuma publicēšanas sāks strukturētu dialogu ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām par to, cik pamatoti un proporcionāli ir pasākumi, kas attiecas uz datu novietošanu, par sākumpunktu izraugoties tos ierobežojumus, kurus Komisija jau ir apzinājusi. Kad būs zināmi minēto dialogu rezultāti, pēc tālākas pierādījumu savākšanas, cita starpā arī sabiedriskā apspriešanā, par datu novietošanas ierobežojumu apjomu, raksturu un ietekmi, īpaši uz MVU un jaunuzņēmumiem, vajadzības gadījumā sāks pienākuma neizpildes procedūras, lai novērstu nepamatotus vai nesamērīgus pasākumus, kas attiecas uz datu novietošanu, un, ja nepieciešams, tā var pieņemt arī turpmākas iniciatīvas par brīvu datu plūsmu. Šajā kontekstā visi turpmāki pasākumi tiks veikti saskaņā ar labāka regulējuma principiem. |
3.Piekļuve datiem un to nosūtīšana
Arvien lielākus datu apjomus ģenerē mašīnas vai procesi, kuru darbības pamatā ir jaunās tehnoloģijas, piemēram, lietu internets. Šos datus arvien biežāk izmanto par pamatelementu jaunos, novatoriskos pakalpojumos, lai uzlabotu produktus vai ražošanas procesu un atvieglinātu lēmumu pieņemšanu.
Mašīnu vai procesu ģenerēto datu daudzveidība piedāvā plašas iespējas datu tirgus dalībniekiem inovēt un izmantot no šiem datiem gūtās atziņas. Piemēram, datus no sensoriem, kurus izmanto modernās lauku saimniecībās, var izmantot, lai radītu lietotni, kas optimizē ražu; luksoforu sensoru datus var izmantot, lai radītu lietotni satiksmes vadībai vai maršruta optimizēšanai.
Lai gūtu maksimālu labumu no šādiem datiem, tirgus dalībniekiem ir nepieciešama piekļuve lielām, daudzveidīgām datkopām. Tomēr to ir arvien grūtāk panākt, ja datu ģenerētāji patur tos tikai savām vajadzībām un tātad analizē izolēti. Tāpēc piekļuves un datu nodošanas jautājumi saistībā ar šo mašīnu vai procesu ģenerētajiem jēldatiem (t. i., datiem, kas kopš to reģistrēšanas nav apstrādāti vai izmainīti) ir būtiski, lai varētu veidoties datu ekonomika, un ir rūpīgi jāizvērtē.
Jautājums par piekļuvi mašīnģenerētiem datiem tiek apsvērts vairākās nozarēs, piemēram, transporta, enerģijas tirgus, viedās dzīvesvides, veselības un aprūpes nozarē.
Pirms vērtējam ES pašreizējo situāciju piekļuvē datiem, ir svarīgi noskaidrot, kāda veida dati šajā kontekstā tiek izskatīti.
3.1.Izskatāmo datu veids
Dati vispār var būt personas dati vai nepersonizēti dati. Piemēram, dati, ko ģenerē mājas temperatūras sensori, var būt personas dati, ja tie saistās ar iemītnieku, bet dati par augsnes mitrumu nav personas dati. Personas datus var pārvērst nepersonizētos anonimizējot. Ja dati ir uzskatāmi par personas datiem 22 , tiem piemēro datu aizsardzības regulējumu, it īpaši VDAR.
Mašīnģenerētos datus iegūst bez tiešas cilvēka dalības, izmantojot datorizētus procesus, lietotnes vai pakalpojumus vai sensoriem apstrādājot informāciju, kas saņemta no virtuālām vai reālām iekārtām, datorprogrammām vai mašīnām.
Mašīnģenerētie dati pēc dabas var būt personas dati vai nepersonizēti dati. Ja mašīnģenerēti dati ļauj identificēt fizisku personu, tie ir uzskatāmi par personas datiem, tādēļ tiem piemēro visus noteikumus par personas datiem līdz brīdim, kad tie ir pilnīgi anonimizēti (piem., mobilo lietotņu dati par pozīciju).
Viens no kopsaucējiem, kas sasaistīs brīvu datu plūsmu ar jaunajām datu pieejamības un pārraides problēmām, būs tāds, ka uzņēmumi un datu ekonomikas dalībnieki strādās gan ar personas datiem, gan nepersonizētiem datiem, un datu plūsmās un datkopas regulāri būs abu veidu dati. Katrā politikas pasākumā ir jāņem vērā šī ekonomiskā realitāte un personas datu aizsardzības tiesiskais regulējums, vienlaikus ievērojot fizisko personu pamattiesības.
3.2.Ierobežota piekļuve datiem
Lai izvērtētu šo jauno problēmu, vispirms ir jāanalizē, kā uzņēmumi un citi tirgus dalībnieki var piekļūt lielajām un daudzveidīgajām datkopām, kas nepieciešamas datu ekonomikā.
Pieejamie pierādījumi 23 liecina, ka uzņēmumi, kuru rīcībā ir lieli datu apjomi, parasti cenšas izmantot lielākoties savas iekšējās datu analīzes spējas. Vairumā gadījumu datus ģenerē un analizē viens un tas pats uzņēmums, un, pat ja datu analīze tiek nodota apakšuzņēmumam, turpmāka šo datu atkalizmantošana var nenotikt. Turklāt dažos gadījumos ražotāji, uzņēmumi, kas piedāvā pakalpojumus, vai citi tirgus dalībnieki, kas ir datu turētāji, savu mašīnu, produktu un pakalpojumu ģenerētos datus patur savām vajadzībām, tādējādi, iespējams, ierobežojot to atkalizmantošanu pakārtotajos tirgos. Daudzi uzņēmumi neizmanto vai nenodrošina iespēju izmantot vienkārši lietojamās lietojumprogrammu saskarnes (API saskarnes) 24 (kas precizē, kā dažādām lietotnēm savstarpēji jāiedarbojas), kuras var noderēt kā droši ieejas porti, lai šo uzņēmumu turētos datus varētu lietot jaunā un novatoriskā veidā.
Tāpēc kopumā datu apmaiņa pašlaik joprojām ir ierobežota. Datu tirgi pamazām veidojas, taču netiek plaši izmantoti. Uzņēmumam var nebūt pietiekamu rīku un prasmju, lai tas spētu kvantitatīvi novērtēt savu datu ekonomisko vērtību, un tam var rasties bažas par konkurences priekšrocību zaudēšanu vai apdraudēšanu gadījumā, ja dati nonāktu konkurentu rīcībā.
3.3.Mašīnģenerētie jēldati — juridiskā situācija ES un valstu līmenī
Mašīnģenerētus jēldatus nesargā esošās intelektuālā īpašuma tiesības, jo tie netiek uzskatīti par garīga darba rezultātu un/vai ko kādā mērā oriģinālu. Datubāzu direktīvā (96/9/EK) noteiktās sui generis tiesības nodrošina datubāzu veidotājiem tiesības novērst datubāzu satura pilnīgu vai daļēju iegūšanu un/vai atkalizmantošanu, un tās var sniegt aizsardzību tikai ar nosacījumu, ka šādu datubāzu satura iegūšanā, pārbaudē vai noformēšanā ir izdarīts būtisks ieguldījums. Nesen pieņemtā Komercnoslēpuma aizsardzības direktīva (2016/943/ES), kas transponējama valstu tiesību aktos līdz 2018. gada jūnijam, piešķirs komercnoslēpumam aizsardzību pret tā nelikumīgu uzzināšanu, izmantošanu un izpaušanu. Lai datus varētu atzīt par “komercnoslēpumu”, ir jāveic pasākumi tādas informācijas slepenības aizsardzībai, kas ir “uzņēmuma intelektuālais kapitāls”.
Saskaņā ar dažādu dalībvalstu tiesību aktiem tiesībpamatoti prasījumi attiecībā uz datiem ir piemērojami tikai tad, ja minētie dati atbilst īpašiem nosacījumiem, lai tos varētu atzīt par tādiem, kam piemēro, piemēram, intelektuālā īpašuma tiesības, datubāzu tiesības vai komercnoslēpuma statusu. Taču ES līmenī mašīnģenerētie jēldati paši par sevi parasti neatbilstu šādiem nosacījumiem.
Tāpēc pašlaik valstu vai Savienības līmenī nav visaptveroša politiska regulējuma attiecībā uz mašīnģenerētiem jēldatiem, kas nav pieskatāmi pie personas datiem, vai attiecībā uz to ekonomiskas izmantošanas un tirgojamības nosacījumiem. Šo jautājumu lielākoties risina, noslēdzot līgumu. Pietiekami labs risinājums varētu būt esošo vispārīgo līgumtiesību un Savienībā pieejamo konkurences tiesību instrumentu piemērošana. Var paredzēt arī brīvprātīgus vai jumta nolīgumus, kas aptver konkrētas nozares. Tomēr gadījumos, kad tirgus subjektu darījumspēja ir nevienāda, ar tirgus risinājumiem vien var nepietikt, lai nodrošinātu taisnīgu un inovācijai labvēlīgu iznākumu, tirgus jaunpienācējiem atvieglinātu piekļūšanu datiem un novērstu iestrēgšanu.
3.4.Situācija praksē
Dažos gadījumos ražotāji vai pakalpojumu sniedzēji var kļūt par to datu faktiskajiem “īpašniekiem”, kurus ģenerē viņu mašīnas vai procesi, pat ja lietotājs ir šo mašīnu īpašnieks. Šo datu faktiskā kontrole var izraisīt ražotāju diferenciāciju un priekšrocības konkurencē. Tomēr tas var būt problemātiski, jo ražotājs bieži vien liedz lietotājam iespēju ļaut šos datus izmantot citai personai.
Tādējādi dažādi tirgus subjekti, kas kontrolē datus, atkarībā no tirgus īpatnībām var izmantot priekšrocības, ko rada regulējuma nepilnības vai iepriekš minētā juridiskā nenoteiktība, uzspiežot lietotājiem netaisnīgus līguma standartnoteikumus vai izmantojot tehniskus līdzekļus, piemēram, patentētus formātus vai šifrēšanu. Kaut arī vairākas dalībvalstis ir paplašinājušas Direktīvas par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos darbības jomu, attiecinot to arī uz uzņēmumu savstarpējiem darījumiem, ne visas dalībvalstis ir to izdarījušas. Tas var izraisīt, piemēram, lietotāju un uzņēmumu iestrēgšanu ekskluzīvos datu izmantošanas mehānismos. Brīvprātīgi var veidoties kopīga datu lietošana, taču, apspriežot šādus līgumus, var rasties būtiskas darījuma izmaksas vājākajiem partneriem, ja vērojams nevienlīdzīgs stāvoklis sarunās, vai var rasties lieli izdevumi, algojot juridiskos speciālistus.
3.5.ES nākotnes regulējums attiecībā uz piekļuvi datiem
Dažas dalībvalstis pašlaik pēta, kādas ir iespējas nodrošināt piekļuvi mašīnģenerētiem datiem, un tās var nolemt pašas regulēt šo jautājumu. Nekoordinēta pieeja draud ar sīkgabalainību un kaitētu ES datu ekonomikas attīstībai un pārrobežu datu pakalpojumu un tehnoloģiju izmantošanai iekšējā tirgū.
Tādēļ Komisija vēlas sākt dialogu ar dalībvalstīm un citām ieinteresētajām personām, lai izpētītu iespējamo turpmāko ES regulējumu par piekļuvi datiem. Komisija uzskata, ka šajā dialogā galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, kā visefektīvāk sasniegt šeit turpmāk uzskaitītos mērķus.
Uzlabot piekļuvi anonīmiem mašīnģenerētiem datiem. Kopīgi lietojot, atkalizmantojot un apkopojot mašīnģenerētos datus, tie nodrošina vērtību radīšanu, inovāciju un uzņēmējdarbības modeļu daudzveidību 25 .
Atvieglot un stimulēt šādu datu kopīgu lietošanu. Ar jebkādu turpmāko risinājumu būtu jāveicina efektīva piekļuve datiem, ņemot vērā, piemēram, tirgus subjektu darījumspējas iespējamās atšķirības.
Aizsargāt ieguldījumus un aktīvus. Ar jebkādu turpmāko risinājumu būtu jāņem vērā to tirgus subjektu leģitīmās intereses, kuri iegulda līdzekļus produktu izstrādē, jānodrošina taisnīga atdeve no šiem ieguldījumiem un tādējādi jāsekmē inovācija. Vienlaikus ar jebkādu turpmāko risinājumu būtu jānodrošina taisnīga labumu sadale starp datu turētājiem 26 , apstrādātājiem un lietotņu izstrādātājiem vērtības ķēdēs.
Nepieļaut konfidenciālu datu izpaušanu. Ar jebkādu turpmāko risinājumu būtu jāmazina riski saistībā ar konfidenciālu datu izpaušanu, jo īpaši esošajiem vai iespējamajiem konkurentiem. Šai nolūkā pirms novērtējuma veikšanas par to, vai konkrētus datus drīkst lietot kopīgi, ir jānodrošina arī pareiza datu klasificēšana.
Minimizēt iestrēgšanas ietekmi. Jāņem vērā uzņēmumu un privātpersonu nevienādā darījumspēja. Nebūtu pieļaujama iestrēgšana, it īpaši MVU, jaunuzņēmumiem un fiziskām personām.
Sarunās ar ieinteresētajām personām Komisija plāno apspriest tālāk minētās iespējas risināt jautājumu par piekļuvi mašīnģenerētiem datiem. Iejaukšanās pakāpe var atšķirties:
Norādījumi par to, kā stimulēt uzņēmumus dalīties datos. Lai mazinātu valstu noteikumu atšķirību ietekmi un uzlabotu juridisko noteiktību uzņēmumiem, Komisija varētu izdot norādījumus par to, kā līgumos būtu jādefinē nepersonizētu datu kontroles tiesības. Norādījumu pamatā būtu spēkā esošie tiesību akti, sevišķi pārredzamības un taisnīguma prasības, kas noteiktas ES tirgdarbības un patērētāju aizsardzības tiesībās, Komercnoslēpuma direktīvā un autortiesību aktos, it īpaši Datubāzu direktīvā. Komisija plāno 2017. gadā sākt Datubāzu direktīvas izvērtēšanu.
Datu drošai identificēšanai un apmaiņai paredzētu tehnisko risinājumu izstrādes veicināšana. Priekšnosacījums reālai datu kontrolei tirgū ir datu avotu izsekojamība un skaidra identificēšana. Lai garantētu sistēmas uzticamību, iespējams, ir jādefinē droši un pēc iespējas standartizēti protokoli, kas ļautu pastāvīgi identificēt datu avotus. Arī lietojumprogrammu saskarnes (API) var veicināt lietotnes ekosistēmas izveidi un algoritmu izstrādātāju ieinteresētību datos, kas ir uzņēmumu rīcībā. API var palīdzēt uzņēmumiem un publiskajām iestādēm identificēt dažādus turēto datu atkalizmantošanas veidus un gūt peļņu no tiem. Līdz ar to būtu jāapsver atvērtu, standartizētu un pareizi dokumentētu API plašāka izmantošana, izstrādājot tehniskas vadlīnijas, tostarp identificējot paraugpraksi un izplatot to uzņēmumos un publiskā sektora struktūrās. Šā procesa ietvaros varētu apsvērt arī jautājumu par to, kā nodrošināt datu pieejamību mašīnlasāmos formātos un saistītus metadatus.
Līguma standartnoteikumi. Standartizētos noteikumos var definēt attiecībā uz kritērijiem līdzsvarotu risinājumu, ko varētu izmantot, sastādot līgumus saistībā ar datiem, pienācīgi ņemot vērā arī jau sākto derīguma pārbaudi par Direktīvas par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos vispārējo darbību. Tos var sasaistīt arī ar netaisnīguma kontroles ieviešanu uzņēmumu savstarpējās līgumiskajās attiecībās 27 , un tas ļautu atzīt par spēkā neesošām tās līgumu klauzulas, kuras pārāk atšķiras no standartizētajiem noteikumiem. Noteikumus var papildināt arī ar ieteicamo līguma standartnoteikumu kopumu, ko izstrādājušas ieinteresētās personas. Šāda pieeja var mazināt juridiskos šķēršļus mazajiem uzņēmumiem un nevienādo darījumspēju, joprojām pieļaujot plašu līgumisko brīvību.
Piekļuve sabiedrības interesēs un zinātniskiem nolūkiem. Valsts iestādēm var piešķirt piekļuvi datiem, ja tas būtu “sabiedrības interesēs” un ievērojami uzlabotu valsts sektora darbību; piemēri: statistikas biroju piekļuve uzņēmumu datiem; satiksmes vadības sistēmu optimizēšana, pamatojoties uz privātu transportlīdzekļu reāllaika datiem. Statistikas iestāžu piekļuve uzņēmumu datiem parasti veicinātu statistiskās ziņošanas sloga atvieglošanu uzņēmējiem. Līdzīgi piekļuve dažādu avotu datiem un iespēja tos kombinēt ir būtiska, lai veiktu zinātniskus pētījumus tādās jomās kā medicīna, sociālās un vides zinātnes.
Datu ražotāju tiesības. Tiesības izmantot un atļaut izmantot nepersonizētus datus var piešķirt “datu ražotājam”, t. i., iekārtas īpašniekam vai ilgtermiņa lietotājam (piem., nomniekam). Šādas pieejas mērķis būtu izskaidrot juridisko situāciju un paplašināt datu ražotāja izvēles iespējas, ļaujot lietotājiem izmantot savus datus, un tādējādi sekmēt mašīnģenerēto datu atsvabināšanu. Tomēr būtu skaidri jānorāda attiecīgie izņēmumi, jo īpaši prasība par ražotāja vai valsts iestāžu neekskluzīvu piekļuvi datiem, piemēram, satiksmes vadības vai vides aizsardzības nolūkā. Attiecībā uz personas datiem fiziskām personām joprojām paliks tiesības pēc tam, kad tās ir atļāvušas izmantot savus datus, jebkurā brīdī atsaukt savu piekrišanu. Personas dati būtu jāpadara anonīmi tā, lai fiziskā persona nav vai vairs nav identificējama, pirms cita persona varētu atļaut šo datus izmantot tālāk. Uz visiem personas datiem (vai tie mašīnģenerēti vai ne) līdz to anonimizēšanai noteikti attiecas VDAR.
Piekļuve par atlīdzību. Sistēmu, kas potenciāli balstītos uz noteiktiem pamatprincipiem, piemēram, uz taisnīgiem, pamatotiem un nediskriminējošiem (FRAND) noteikumiem, var izstrādāt attiecībā uz datu turētājiem (piem., ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem vai citām personām), lai pēc to turēto datu anonimizēšanas varētu nodrošināt piekļuvi šiem datiem par atlīdzību. Būtu jāņem vērā attiecīgās likumīgās intereses, kā arī nepieciešamība aizsargāt komercnoslēpumus. Varētu paredzēt arī dažādu piekļuves režīmu apsvēršanu dažādās nozarēs un/vai uzņēmējdarbības modeļos, lai ņemtu vērā katras nozares īpatnības. Piemēram, dažos gadījumos atvērtā piekļuve datiem (pilnīga vai daļēja) varētu būt gan uzņēmumu, gan sabiedrības izvēlētā iespēja.
Komisija apspriedīs iepriekš minētos jautājumus ar ieinteresētajām personām, lai savāktu vairāk pierādījumu par datu tirgu darbību katrā nozarē un izpētītu iespējamos risinājumus. Tādēļ ir būtiski organizēt plašu makrolīmeņa diskusiju, lai apspriestu iespējamos risinājumus un nepieļautu nevēlamus blakusefektus, kas varētu apspiest inovāciju vai kavēt konkurenci. Turklāt tiks rīkotas diskusijas katrā nozarē, piedaloties attiecīgajām ieinteresētajām personām, kas ir iesaistītas datu vērtības ķēdē.
4.Atbildība
Vēl viena jauna problēma attiecas uz pašreizējo atbildības noteikumu piemērošanu datu ekonomikā saistībā ar produktiem un pakalpojumiem, kuru pamatā ir jaunās tehnoloģijas, piemēram, lietu internets, nākotnes fabrikas un autonomās savienotās sistēmas. Lietu internets ir strauji augošs ikdienas priekšmetu tīkls, kas ietver, piemēram, pulksteņus, transportlīdzekļus un termostatus, kuri pieslēgti internetam. Autonomās savienotās sistēmas, piemēram, pašgājējtransportlīdzekļi, darbojas bez cilvēka un spēj saprast un interpretēt vidi. Šīs jaunās tehnoloģijas izmanto sensorus, lai nodrošinātu daudzveidīgus datus, kas bieži vien ir nepieciešami produkta vai pakalpojuma darbībai.
Visas šīs novācijas var sekmēt drošāku un kvalitatīvāku dzīvi, taču neizbēgami joprojām ir iespējams, ka ikvienā ierīcē var rasties konstrukcijas kļūdas vai darbības kļūmes, kā arī var notikt manipulācija. Tā rezultātā sensors var pārraidīt kļūdainus datus, piemēram, programmatūras defektu, savienojamības problēmu vai mašīnas nepareizas ekspluatācijas dēļ. Šo sistēmu raksturs liecina, ka var rasties grūtības, precīzi nosakot problēmas cēloni, kas izraisījis bojājumus, un tas aktualizē jautājumu: kā garantēt šo sistēmu drošību lietotājiem, lai līdz minimumam samazinātu bojājumu rašanās iespēju, un kas būtu jāsauc pie atbildības gadījumā, ja bojājums rodas.
Tāpēc jautājums par to, kā panākt noteiktību gan šādu ierīču lietotājiem, gan ražotājiem saistībā ar viņu potenciālo atbildību, ir vissvarīgākais, lai varētu izveidoties datu ekonomika.
4.1.ES noteikumi par atbildību
Civiltiesībās parasti izšķir divus juridiskās atbildības veidus: līgumisko, kad atbildība par bojājumu izriet no pušu līgumattiecībām, un nelīgumisko 28 , kad atbildību nosaka neatkarīgi no līguma. Svarīgs nelīgumiskās atbildības veids ir atbildība par ražošanas brāķi. ES līmenī Direktīva par atbildību par produktiem ar trūkumiem (85/374/EEK) (“Produktatbildības direktīva”) ieviesusi principu "atbildība neatkarīgi no vainas" — ja defektīvs produkts nodara kaitējumu patērētājam, ražotāji var būt atbildīgi arī tad, ja nav pieļāvuši nolaidību vai kļūmi. Tomēr var rasties grūtības vai neskaidrības ar to, kā piemērot šās direktīvas noteikumus 29 lietu internetam un autonomām savienotām sistēmām (piem., robotikai), šādu iemeslu dēļ: minēto sistēmu īpašības, piemēram, sarežģīta produkta vai pakalpojuma vērtības ķēde, kurā piegādātāji, ražotāji un citas trešās personas ir atkarīgas cits no citas, neskaidrība par lietu interneta ierīču juridisko statusu, t. i., vai tie ir produkti, pakalpojumi vai produkti, kas ietilpst pakalpojuma pārdevumā, šo tehnoloģiju autonomija.
Komisija ir sākusi plaši izvērtēt Produktatbildības direktīvu, lai noteiktu, kā tās vispār darbojas un vai tās noteikumi, kas izstrādāti ļoti atšķirīgai videi, joprojām ir piemēroti jaunām tehnoloģijām, kā lietu internetam un autonomām savienotām sistēmām.
4.2.Iespējamie turpmākie risinājumi.
Komisijas mērķis ir veicināt juridisko noteiktību attiecībā uz atbildību saistībā ar jaunajām tehnoloģijām un tādējādi radīt labvēlīgus apstākļus inovācijai. Papildus status quo 30 ir iespējams izpētīt dažādas citas pieejas, tostarp turpmāk minētās.
Pieejas – pakļaušana riskam vai riska pārvaldība Ar šīm pieejām atbildību var uzlikt vai nu tirgus subjektiem, kuri būtiski pakļauj riskam citus, vai tirgus subjektiem, kuriem iespējams vislabāk minimalizēt vai novērst riska īstenošanos.
Brīvprātīgās vai obligātās apdrošināšanas shēmas. Šīs shēmas var sasaistīt ar iepriekš minētajām atbildības metodēm. Tās nodrošinātu kompensāciju personām, kuras cietušas kaitējumu (piem., patērētājiem). Šai metodei būtu jānodrošina juridiskā aizsardzība ieguldījumiem, kurus veicis uzņēmums, vienlaikus pārapdrošinot cietušos attiecībā uz taisnīgu kompensāciju vai atbilstošu apdrošinājumu kaitējuma gadījumā.
Īstenojot jebkuru metodi, būtu jāņem vērā tās fiziskās personas darbības, kura izmanto konkrēto tehnoloģiju, un precīzāk jānorāda, kāda funkcija ir jāpilda minētās tehnoloģijas lietotājiem.
|
Komisija apspriedīs ar ieinteresētajām personām to, cik atbilstīgi pašreizējie ES noteikumi par atbildību ir saistībā ar lietu internetu un autonomām savienotām sistēmām, kā arī iespējamos veidus, kā pārvarēt pašreizējās grūtības, nosakot atbildību. Paralēli tiks rīkota arī sabiedriskā apspriešana par Direktīvas attiecībā uz atbildību par produktiem piemērošanas vispārējo novērtējumu. Komisija izvērtēs rezultātus un apsvērs turpmākās rīcības iespējas. |
5.Pārnesamība, sadarbspēja un standarti
Citas jaunas problēmas datu ekonomikā rada nepersonizētu datu pārnesamība, pakalpojumu sadarbspēja, lai nodrošinātu datu apmaiņu, un atbilstīgi tehniskie standarti, lai varētu ieviest jēgpilnu pārnesamību.
5.1.Nepersonizētu datu pārnesamība
Datu pārnesamība nozīmē, ka patērētāji un uzņēmumi var viegli pārcelt savus datus no vienas sistēmas uz otru. Parasti tas ir saistīts ar zemām pārslēgšanas izmaksām un tādēļ arī ar maziem šķēršļiem ienākšanai datu ekonomikā. VDAR nodrošinās fiziskām personām tiesības pakalpojumu sniedzējam iesniegtos personas datus saņemt strukturētā izplatītā mašīnlasāmā formātā un tiesības tos nodot citam pakalpojumu sniedzējam 31 .
Tomēr attiecībā uz nepersonizētiem datiem pašlaik nav nekāda pienākuma nodrošināt pat minimālu datu pārnesamības līmeni, arī attiecībā uz plaši izmantotajiem tiešsaistes pakalpojumiem, piemēram, mākoņmitināšanas pakalpojumu sniedzējiem. Iemesls daļēji ir tāds, ka datu pārnesamības ieviešanas prasību izpilde var būt tehniski grūta un dārga, jo dažādi pakalpojumu sniedzēji, kas nodrošina vienu un to pašu pakalpojumu, var uzglabāt datus atšķirīgā veidā.
Nodrošinot nepersonizētu datu jēgpilnu pārnesamību, būtu jāņem vērā arī plašāki datu pārvaldības apsvērumi, tostarp pārredzamība lietotājiem, pārvaldīta piekļuve un sadarbspēja, lai sasaistītu dažādas platformas kopā veidos, kas stimulē inovāciju.
5.2.Sadarbspēja
Bieži vien datu pārnesamības apsvērumi ir cieši saistīti ar jautājumiem par datu sadarbspēju, kas ļauj vairākiem digitālajiem pakalpojumiem netraucēti apmainīties ar datiem, un to atvieglo atbilstošas tehniskās specifikācijas. Valsts sektora informācijas direktīva un ar to saistītās vadlīnijas (tostarp Eiropas sadarbspējas satvars) uzsver lielo nozīmi, kāda ir bagātīgiem un standartizētiem metadatiem, kuru izveidē ir ievērotas pieņemtās vārdnīcas, lai atvieglotu meklēšanu un sadarbspēju. Attiecībā uz valsts sektora telpiskajiem datiem 32 pašlaik piemēro Telpiskās informācijas infrastruktūras Eiropas Kopienā (INSPIRE) direktīvu un tās sadarbspējas regulas un vadlīnijas attiecībā uz telpisko datu pakalpojumiem un datiem, tostarp sensoru novērojumu datiem.
Tiešsaistes platformu gadījumā šāda datu sadarbspēja atvieglo ne vien pārslēgšanos starp vairākām platformām, bet arī to vienlaicīgu izmantošanu (tā saukto daudzviesošanu), kā arī plaši izplatīto datu apmaiņu starp platformām, ar kuras palīdzību ir iespējams veicināt inovāciju digitālajā ekonomikā.
5.3.Standarti
Efektīva pārnesamības politika ir jāatbalsta ar piemērotiem tehniskiem standartiem, lai nodrošinātu jēgpilnu pārnesamību tehnoloģiski neitrālā veidā. Komisija ir apņēmusies 33 atbalstīt piemērotu standartu izstrādi, lai uzlabotu mākoņdatošanas pakalpojumu sadarbspēju, pārnesamību un drošību, standartu noteikšanas procesā Eiropas līmenī vairāk iesaistot atvērtā pirmkoda kopienu darbu. Šādas pieejas piemēri ir TOSCA specifikācija mākoņdatošanas lietotnēm, kuras mērķis ir uzlabot mākoņdatošanas lietotņu un pakalpojumu pārnesamību un operatīvo vadību 34 , un INSPIRE īstenošanas regulu tehniskās specifikācijas un vadlīnijas 35 .
5.4.Iespējamie turpmākie risinājumi
Iepriekš minēto problēmu iespējamie turpmākie risinājumi ir šādi.
Ieteicamu līguma nosacījumu izstrāde, lai atvieglotu pārslēgšanos starp pakalpojumu sniedzējiem. Tā kā datu pārnesamība un pārslēgšanās starp datu pakalpojumu sniedzējiem ir savstarpēji atkarīgi procesi, var apsvērt iespēju izstrādāt standartizētus līguma noteikumus, nosakot, ka pakalpojumu sniedzējam ir jāīsteno klienta datu pārnesamība.
Papildu tiesību uz datu pārnesamību izstrāde. Pamatojoties uz datu pārnesamības tiesībām, kas paredzētas VDAR, un uz piedāvātajiem noteikumiem attiecībā uz digitālā satura piegādes līgumu, var ieviest papildu tiesības uz nepersonizētu datu pārnesamību, it īpaši saistībā ar uzņēmumu savstarpējām attiecībām, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā rezultātus, kas tiks iegūti sāktajā derīguma pārbaudē par galvenajiem ES tirgdarbības un patērētāju aizsardzības tiesību aktiem 36 .
Nozarei raksturīgie eksperimenti ar standartiem. Lai varētu izstrādāt iedarbīgu pieeju attiecībā uz pārnesamības noteikumiem, kas kodēta standartos, var izmantot nozarei raksturīgas eksperimentālas metodes. Parasti tās paredz vairāku ieinteresēto personu sadarbību, tostarp sadarbību starp standartu izstrādātājiem, nozares pārstāvjiem, tehniskajiem speciālistiem un valsts iestādēm.
Komisija apspriedīsies ar ieinteresētajām personām par šiem jautājumiem un, pamatojoties uz šo apspriešanos, noteiks, vai ir nepieciešama turpmāka darbība, iespējams, tādā veidā, kā aprakstīts iepriekš: vai nu veicot atsevišķas darbības, vai tās apvienojot.
6.Eksperimentēšana un izmēģināšana
Būtiska datu ekonomikas jauno problēmu izpētes daļa ir eksperimentēšana. Tiks izpētīta iespēja izmantot programmas “Apvārsnis 2020" finansējumu šāda veida izmēģinājumu un eksperimentu atbalstam.
Pirms secinājumiem par iespējamo risinājumu piemērotību saistībā ar datu pieejamību un atbildību būtu jāorganizē īpašs izmēģinājums, lai pārbaudītu šos jautājumus reālās dzīves vidē, sadarbojoties ar ieinteresētajām personām. Ir nepieciešams Eiropas līmeņa risinājums, kura pamatā būtu sadarbība un eksperimentēšana starp dalībvalstīm.
Var apsvērt iespēju minētā izmēģinājuma nolūkos izmantot sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos 37 , ņemot vērā šīs nozares pārrobežu raksturu.
Vairākās dalībvalstīs jau ir sākti projekti, kuros izstrādās sadarbīgas sistēmas un augstākus automatizācijas līmeņus 38 . Šie projekti nodrošina transportlīdzekļu satīklošanos vienam ar otru un ar ceļu satiksmes infrastruktūru, piemēram, luksoforiem un ceļazīmēm. Turklāt Komisija plāno sadarboties ar ieinteresēto dalībvalstu grupu, lai izveidotu likumīgu testēšanas sistēmu eksperimentu veikšanai, pamatojoties uz saskaņotiem noteikumiem par datu pieejamību un atbildību. Lai nodrošinātu piekļuvi pietiekami lielam datu apjomam, izmēģinājumiem jāizmanto piektās paaudzes tīkls (5G), kas darbojas vienlaidu līdzāspastāvēšanas režīmā ar tehnoloģijām, kas jau tiek ieviestas, saskaņā ar papildināmības principu 39 .
Cits interesants eksperiments būs vērojams ģeotelpiskajā nozarē, proti, tiks izstrādāta jauna datu ekosistēma, kas veidota ap Copernicus, ES Zemes novērošanas programmu un trešo lielāku datu nodrošinātāju pasaulē. Komisija izstrādā novatoriskus risinājumus, lai veicinātu uz Copernicus un citiem telpiskiem datiem balstītu lietotņu izstrādi, jo īpaši pievēršoties jautājumiem par piekļuvi datiem, savstarpēju izmantojamību un paredzamību.
7.Noslēgums
Lai izveidotu datu ekonomiku, ES ir nepieciešams politisks regulējums, kas visā vērtību ķēdē nodrošinātu datu izmantošanu zinātniskām, sabiedriskām un rūpnieciskām vajadzībām. Šai nolūkā Komisija sāk plašu dialogu ar ieinteresētajām personām par šajā paziņojumā izskatītajiem jautājumiem. Šā dialoga pirmais solis būs sabiedriskā apspriešana. Datu pieejamības un atbildības aspekti tiks testēti arī reālās dzīves vidē attiecībā uz sadarbīgu, satīklotu un automatizētu pārvietošanos.
Attiecībā uz brīvu datu plūsmu — Komisija turpinās darbu pie šā jautājuma saskaņā ar iepriekš izklāstīto metodi, lai pilnībā īstenotu principu par brīvu datu plūsmu ES, tostarp vajadzības un attiecīgos gadījumos veicot prioritāras ieviešanas darbības. Komisija arī turpinās veikt uzraudzību un vākt pierādījumus, turklāt vajadzības gadījumā var apsvērt papildu iniciatīvu pieņemšanu par brīvu datu plūsmu.
Pēc rezultātiem, kas tiks iegūti dialogā ar ieinteresētajām personām, Komisija arī nolems, vai ir nepieciešami papildu pasākumi saistībā ar jaunajām problēmām, un attiecīgi iesniegs risinājumu priekšlikumus. Šajā kontekstā nozīme varētu būt eksperimentiem reālās dzīves apstākļos.