EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 18.11.2015
COM(2015) 572 final
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS
Enerģētikas savienības 2015. gada stāvokļa apskats
{SWD(2015) 208}
{SWD(2015) 209}
{SWD(2015) 217 à 243}
1.
Ievads
Eiropas Komisijas Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku ir devusi jaunu impulsu pārejai uz drošu un konkurētspējīgu mazoglekļa ekonomiku. Lai šo stimulu nezaudētu, šajā pirmajā Enerģētikas savienības stāvokļa apskatā ir aplūkoti pēdējo deviņu mēnešu laikā gūtie panākumi un apzināti svarīgi jautājumi, kuriem būs jāveltī pastiprināta politiskā uzmanība 2016. gadā, kas būs izšķirīgs gads Enerģētikas savienības īstenošanā.
Pēc dažām dienām Parīzē pulcēsies pasaules līderi, lai vienotos, kā stāties pretī vienam no cilvēces lielākajiem pārbaudījumiem — klimata pārmaiņām. Enerģētikas savienības stāvokļa apskatā uzsvērts Eiropas devums Parīzes sarunās un pastiprināta uzmanība veltīta tālākajām darbībām. Eiropai arī turpmāk jāieņem vadoša pozīcija pārejā uz mazoglekļa ekonomiku, gan tiecoties uz 2030. gada klimata un enerģētikas politikas mērķrādītāju sasniegšanu, gan īstenojot saskanīgu diplomātiju enerģētikas un klimata jomā, tādējādi nodrošinot, ka visas valstis pilda savas saistības.
Ir drošs pamats domāts, ka šī pāreja būs ekonomiski izdevīga. Vadošie Eiropas uzņēmumi pāriet uz jauniem saimnieciskās darbības modeļiem. Pāreja uz atjaunojamajiem energoresursiem un energoefektivitātes palielināšana Eiropā rada jaunas darbvietas, un tam vajadzīgas jaunas prasmes un investīcijas. Daudzas ar šo pāreju saistītās pārmaiņas noritēs pilsētās un pašvaldībās; jo viedākas kļūst pilsētas, jo lielāka ir to loma ES ilgtspējīgās enerģētikas politikas virzīšanā.
Elektroenerģijas un gāzes tirgi vēl aizvien nedarbojas gana labi. Lai pāreja uz mazoglekļa ekonomiku un sabiedrību būtu veiksmīga un sociāli taisnīga, iedzīvotājiem tajā vajadzētu līdzdarboties aktīvāk, jaunās tehnoloģijas un pastiprināto konkurenci izmantojot savu tēriņu samazināšanai, un būt aktīvākiem tirgus dalībniekiem.
Enerģētikas centrālo vietu dienaskārtībā 2015. gadā noteica ģeopolitiskie notikumi mūsu tiešā tuvumā. Šo problēmu atrisināšana ir nesaraujami saistīta ar enerģētisko drošību un energoefektivitāti, infrastruktūras attīstību, iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu un ilgtspēju. Otrajā kopīgu interešu projektu sarakstā norādīts, kuri infrastruktūras projekti steidzami jāīsteno, lai sasniegtu mūsu enerģētikas politikas mērķrādītājus un mērķus.
Enerģētikas savienības stāvokļa apskats iepazīstina ar pamatelementiem, kas veidos īstenošanas mehānismu paredzamākai, pārredzamākai un stabilākai rīcībpolitikai. Norādes par integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem piedāvā pamatu, uz kura dalībvalstis var sākt izstrādāt savus integrētos nacionālos enerģētikas un klimata plānus laikposmam no 2021. līdz 2030. gadam. Ierosinātā pamatrādītāju noteikšanas metodika ir pirmais solis ceļā uz Enerģētikas savienības realizācijas kvantificēšanu ar mērījumiem un monitoringu.
Pēdējo mēnešu laikā Komisijas pārstāvji ir apmeklējuši daudzas dalībvalstis, lai apspriestu Enerģētikas savienību ar daudzām dažādām ieinteresētajām personām. Visās dalībvalstīs arī noritējušas tehniska rakstura apspriešanās. Šī saziņa Komisijai devusi iespēju katru dalībvalsti novērtēt Enerģētikas savienības kontekstā un apkopot secinājumus par rīcībpolitiku visās piecās Enerģētikas savienības dimensijās.
2.
Ekonomikas dekarbonizācija
Panākumi
ES ekonomika pašlaik ir visoglekļefektīvākā lielā ekonomika pasaulē. Īpaši veiksmīgi tai izdevies saraut saikni starp ekonomisko izaugsmi un siltumnīcefekta gāzu emisijām. Laikā no 1990. līdz 2014. gadam ES kopējais iekšzemes kopprodukts pieauga par 46 %, bet kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas saruka par 23 %. ES ir viena no trim lielajām ekonomikām, kas vairāk nekā pusi elektroenerģijas saražo, neradot siltumnīcefekta gāzes.
Viens no Enerģētikas savienības stratēģijā izvirzītajiem mērķiem paredz aizvien vairāk attālināties no ekonomikas, kas balstīta uz fosilo kurināmo. 2015. gadā tika gūti panākumi trijās jomās, kas ir šīs pārejas atslēga: emisijas kvotu tirdzniecība, atjaunojamie energoresursi un plašākas investīcijas mazoglekļa tehnoloģijās un energoefektivitātē.
ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) stiprinās vienošanās par tirgus stabilitātes rezerves ieviešanu no 2019. gada. 2015. gada jūlijā Komisija nāca klajā ar priekšlikumu pārskatīt ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu. Tas ir pēdējais solis ceļā uz to, lai ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma sevi pilnīgi pierādītu kā galvenais ES instruments 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķrādītāja sasniegšanā. Komisija aicina Eiropas Parlamentu un Padomi šo priekšlikumu virzīt tālāk prioritārā kārtā.
Tiecoties uz mērķi kļūt par līderi atjaunojamo energoresursu jomā, Komisija 2015. gada jūlijā nāca klajā ar konsultatīvu paziņojumu par jauno elektroenerģijas tirgus modeli; viens no tā pamatmērķiem ir tirgu sagatavot aizvien lielākam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram. Atjaunojamie energoresursi pamazām kļūst par plaši izmantotu enerģijas avotu. Tie jau tagad apmierina 78 miljonu eiropiešu pieprasījumu pēc enerģijas, līdz ar to ir labas izredzes sasniegt mērķrādītāju — līdz 2020. gadam panākt, ka 20 % galapatēriņa enerģijas tiek iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem.
Pāreja uz mazoglekļa ekonomiku prasīs ievērojamas investīcijas, it sevišķi investīcijas elektrotīklos, elektroenerģijas ražošanā, energoefektivitātē un inovācijā. ES budžets šo pārvirzi sekmē, klimata politikas mērķus integrējot visās attiecīgajās rīcībpolitikas iniciatīvās un nodrošinot, ka vismaz 20 % ES budžeta 2014.–2020. gadam tā vai citādi tiek ieguldīts klimata jomā. Tie ir aptuveni 180 miljardi euro laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam. Vairāk nekā 110 miljardi euro ir darīti pieejami ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondi). Turklāt ilgtspējīgas enerģētikas projekti ir starp pirmajiem projektiem, kam apstiprināta Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) garantija, konkrētāk, Dānijā, Somijā, Francijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē.
2015. gada martā ES, balstoties uz Komisijas enerģētikas un klimata politikas satvaru 2030. gadam, nāca klajā ar saistošu emisiju samazināšanas mērķrādītāju iekšējai ekonomikai — līdz 2030. gadam par vismaz 40 % samazināt emisijas salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. 2015. gada septembrī ES vienojās par nostāju, ko tā ieņems Parīzes klimata konferencē (COP 21). Tā apstiprināja ES gatavību vest sarunas par vērienīgu, saistošu un pārredzamu pasaules mēroga vienošanos klimata jomā, kas skaidri iezīmētu, kā nepieļaut, ka pasaules vidējā temperatūra palielinās par 2 °C vai vairāk. Šā Enerģētikas savienības stāvokļa apskata pieņemšanas laikā vairāk nekā 160 valstis, kas pašlaik kopā emitē aptuveni 90 % pasaules siltumnīcefekta gāzu, ir iesniegušas savu iecerēto valsts noteikto devumu (IVND). Šā devuma kopējais apmērs ir vēl nepieredzēts, un tā ietekmē emisijas visā pasaulē ievērojami samazināsies — no situācijas, ka Kioto protokola ietvaros rīkojas vien daži, pāriesim uz to, ka rīkojas visi.
Lai šos mērķrādītājus sasniegtu, būs plašāk apņēmīgi jārīkojas vietējā līmenī. Paturot prātā šo mērķi, Komisija 2015. gada 15. oktobrī saaicināja mazpilsētu un lielpilsētu pārstāvjus uz jaunu Pilsētas mēru paktu, kas aptvers gan klimata pārmaiņu mazināšanas iniciatīvas, gan iniciatīvas, kuras orientētas uz pielāgošanos klimata pārmaiņām. Pilsētas mēru globālais pakts uz rīcību pamudinās pašvaldības visā pasaulē — arī reģionos, kas līdz šim nav bijuši iesaistīti.
Līdz COP 21 saistības uzņemsies arī vairāk nekā 4000 uzņēmumu. Šo saistību reāla izpilde sniegs ievērojamas uzņēmējdarbības iespējas inovatīviem ES uzņēmumiem un Eiropas Savienībā pavērs ceļu jaunām darbvietām un izaugsmei.
Tālākā virzība
Tūlīt pēc Parīzes klimata konferences visām valstīm savas saistības jāiedzīvina konkrētos politikas pasākumos. Tāpēc Komisija 2016. gada pirmajā pusē gatavojas nākt klajā ar priekšlikumiem, kā īstenot mērķrādītāju, kas paredz par 30 % samazināt ETS neaptvertās emisijas salīdzinājumā ar 2005. gadu, nosakot nacionālos siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājus un pievēršoties zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (LULUCF) sektora integrēšanai.
Tā kā aptuveni trešdaļu ETS neaptverto sektoru siltumnīcefekta gāzu emisiju rada transporta nozare, Komisija ir iecerējusi sagatavot paziņojumu par visu transporta veidu dekarbonizācijas pasākumiem. Pēc tam jāizstrādā priekšlikumi, tostarp par vieglo automobiļu un furgonu CO2 emisiju standartiem, par smagdarba transportlīdzekļu emisiju monitoringu, par taisnīgu un efektīvu cenošanu un par noteikumiem autotransporta piekļuvei tirgum.
Autotransporta emisiju samazināšanas priekšnoteikums ir sekmīga regulējuma standartu izpildes nodrošināšana. Ar testēšanas sistēmām aplēstie siltumnīcefekta gāzu un dažu gaisa piesārņotāju emisiju rādītāji izrādījušies ievērojami zemāki nekā patiesie. Šajā sakarā Komisija gatavo priekšlikumu, kas paredz ES izmantot Globāli saskaņoto viegldarba transportlīdzekļu testēšanas procedūru (GVTTP). Pēc stāšanās spēkā 2017. gadā tas sniegs precīzāku informāciju par CO2 emisijām un degvielas patēriņu. No 2017. gada turklāt dīzeļdzinēja automobiļu gaisa piesārņotāju emisijas obligāti tiks mērītas reālos braukšanas apstākļos, lai rezultatīvi samazinātu šo transportlīdzekļu slāpekļa oksīdu (NOx) emisijas. Komisija gatavo arī priekšlikumus, kuru mērķis ir stiprināt tipa apstiprināšanas un tirgus uzraudzības sistēmu un spēcināt transportlīdzekļu testēšanas neatkarību.
Jaunajai atjaunojamo energoresursu direktīvai un bioenerģijas ilgtspējas rīcībpolitikai 2030. gadam, ar ko plānots nākt klajā 2016. gadā, vajadzētu nodrošināt vajadzīgo satvaru, kas dos iespēju sasniegt saistošo ES līmeņa mērķādītāju — līdz 2030. gadam panākt, ka vismaz 27 % enerģijas iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem. Tajā būs izklāstītas ES rīcībpolitikas un pasākumi, kam kopā ar nacionālajos enerģētikas un klimata plānos paredzēto dalībvalstu devumu vajadzētu nodrošināt mērķrādītāja sasniegšanu. Lai sekmīgi stimulētu dekarbonizāciju, mēs arī centīsimies panākt pakāpenisku atteikšanos no fosilā kurināmā subsīdijām.
Secinājumi par dalībvalstu, reģionu un ES līmeņa rīcībpolitiku
ES ir labas izredzes sasniegt savus "Eiropa 2020" mērķrādītājus siltumnīcefekta gāzu emisiju jomā (t. i., līdz 2020. gadam panākt 20 % samazinājumu salīdzinājumā ar 1990. gadu). 2014. gadā ES emisiju līmenis bija 23 % zem 1990. gada līmeņa, un saskaņā ar jaunākajām dalībvalstu iesniegtajām prognozēm ir paredzams, ka 2020. gadā emisijas būs par 24 % mazākas nekā 1990. gadā.
Paredzams, ka 24 dalībvalstis, īstenojot pašreizējo rīcībpolitiku un pasākumus, sasniegs savu "Eiropa 2020" mērķrādītāju, kas noteikts ETS neaptvertajiem sektoriem. Četrām dalībvalstīm (Īrijai, Luksemburgai, Beļģijai un Austrijai), lai sasniegtu "Eiropa 2020" mērķus, kas noteikti ETS neaptvertajiem sektoriem, nāksies pielikt papildu pūles vai izmantot Kopīgo centienu lēmumā paredzētās iespējas.
Attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem ES kopumā ir uz pareizā ceļa, lai sasniegtu 2020. gadam noteikto mērķrādītāju. Kā liecina 2013. gada dati, visas dalībvalstis, izņemot trīs (Luksemburgu, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti), sasniedza 2013./2014. gadam noteikto starpposma mērķrādītāju. Tomēr dažām dalībvalstīm — Francijai, Luksemburgai, Maltai, Nīderlandei, Apvienotajai Karalistei un mazākā mērā arī Beļģijai un Spānijai — jāizvērtē, vai to rīcībpolitikas pasākumi un instrumenti ir pietiekami vērienīgi un gana iedarbīgi, lai tās sasniegtu savus mērķus atjaunojamo energoresursu jomā. Nav droši zināms, vai 2020. gadam noteiktos atjaunojamo energoresursu mērķrādītājus sasniegs arī Ungārija un Polija. Pārējās deviņpadsmit dalībvalstis savus 2020. gadam noteiktos atjaunojamo energoresursu mērķrādītājus varētu pārsniegt vai pat ievērojami pārsniegt. Augošais atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvars palīdz stiprināt Eiropas enerģētisko drošību.
Turklāt absolūtā vairākumā dalībvalstu vēl jāpieliek pūles, lai atjaunojamie energoresursi tiktu labāk integrēti tirgū un būtu panākta konsekvence starp atbalsta shēmām un elektroenerģijas tirgu darbību. Visām dalībvalstīm jānodrošina, ka tiek ievērotas jaunās Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai, tostarp pamatprasība atbalstu piešķirt konkursa kārtībā, balstoties uz skaidriem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem un ņemot vērā vajadzību sekmēt atjaunojamo energoresursu ienākšanu tirgū.
Zviedrija ir vienīgā dalībvalsts, kas līdz šim iesaistījusies atjaunojamo energoresursu jomas sadarbības mehānismā kopā ar citu valsti (Norvēģiju). Zināmas cerības dod reģionālo forumu — piemēram, Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāna (BEMIP) — tvēruma paplašinājums, kas paredz tajā iekļaut arī dalībvalstu sadarbību atjaunojamo energoresursu jomā. Vajag vairāk šādu reģionālu iniciatīvu, piemēram, ziemeļu jūru un Vidusjūras reģionā.
3.
Energoefektivitāte kā enerģijas pieprasījuma ierobežošanas līdzeklis
Panākumi
Lai līdz 2030. gadam panāktu ievērojamu energoefektivitātes līmeni, Komisija ir sākusi ieviest rīkus un instrumentus, kas paredz uz energoefektivitāti raudzīties kā uz vēl vienu pilnvērtīgu enerģijas avotu. 2015. gada jūlijā Komisija spēra pirmo soli, ierosinot pārskatīt Energomarķējuma direktīvu. Šis priekšlikums uzlabos līdzšinējo energomarķējuma tiesību aktu darbību un spēcinās izpildes nodrošināšanu. 2015. gadā turklāt stājās spēkā vairāki ekodizaina un energomarķējuma akti, kam ir potenciāls vēl vairāk samazināt mājsaimniecību energopatēriņu un līdz ar to tēriņus. Komisija plāno vēl šogad nākt klajā ar jaunu ekodizaina darba plānu, kas ne vien uzlabos energoefektivitāti, bet vēlāk arī atbalstīs aprites ekonomiku.
Energoefektivitātei ir liela nozīme Eiropas Stratēģisko investīciju fonda kontekstā. Fonds jau atbalsta stratēģiski svarīgus energoefektivitātes projektus, piemēram, Francijā un Itālijā. Vēl daudzi citi projekti gaida apstiprināšanu. Šie līdzekļi tiks ieguldīti līdztekus Eiropas strukturālo un investīciju fondu investīcijām.
Šim paziņojumam pievienotais ziņojums par progresu 2020. gada energoefektivitātes mērķrādītāja — 20 % līdz 2020. gadam — sasniegšanā liecina: lai gan panākumi ir vērā ņemami, visu dalībvalstu kopējie pūliņi ļāvuši ietaupīt tikai 17,6 % primārās enerģijas salīdzinājumā ar prognozēm par 2020. gadu. Tomēr Komisija joprojām uzskata, ka, ja esošie ES tiesību akti tiks īstenoti pareizi un pilnīgi, 20 % mērķrādītājs būs sasniedzams. Dalībvalstīm būtu jārīkojas vērienīgāk un jāpanāk izdevīgāki apstākļi investīcijām, lai energoefektivitātē Eiropā aizvien uzlabotos.
Tālākā virzība
Joprojām pastāv vairāki šķēršļi, kas liedz pilnvērtīgi izmantot energoefektivitātes potenciālu, piemēram, informācijas trūkums un nepietiekama specializētu finanšu instrumentu pieejamība. Šo iemeslu dēļ energoefektivitātes iespējas, produkti un tehnoloģijas neieviešas pietiekami plaši.
Komisija paredzējusi 2016. gadā nākt klajā ar leģislatīvo aktu priekšlikumiem, kas Energoefektivitātes direktīvu pieskaņos indikatīvajam ES līmeņa mērķrādītājam 2030. gadam — vismaz 27 % (šis mērķrādītājs līdz 2020. gadam jāpārskata, paturot prātā 30 % mērķrādītāju ES līmenī). Ne mazāk svarīgi ir koncentrēties uz ēkām — to energopatēriņš veido aptuveni 40 % no ES kopējā enerģijas galapatēriņa un aptuveni ceturto daļu no ETS neaptvertajām siltumnīcefekta gāzu emisijām. Sakarā ar plānoto pārskatīšanu tiek rūpīgi izvērtēta Ēku energoefektivitātes direktīva.
Visvairāk enerģijas ES tiek izmantots apsildei un dzesēšanai. 2016. gada sākumā plānots nākt klajā ar īpašu apsildes un dzesēšanas stratēģiju, kuras mērķis ir šo nozari pārdomāti pārkārtot. Stratēģijai vajadzētu cita starpā apzināt risinājumus un pasākumus, kā samazināt pieprasījumu pēc apsildes un dzesēšanas mājokļu, terciārajā un rūpniecības sektorā, vienlaikus sekojot līdzi vismaz pakalpojumu kvalitātei un komfortam, un samazināt atkarību no fosilā kurināmā.
Secinājumi par dalībvalstu, reģionu un ES līmeņa rīcībpolitiku
Vairumam dalībvalstu vajadzētu savas rīcības vērienu un pūles stiprināt ar papildu pasākumiem, lai sasniegtu 2020. gadam noteiktos nacionālos energoefektivitātes mērķrādītājus.
Pozitīvi, ka vairākas dalībvalstis (Austrija, Bulgārija, Horvātija, Kipra, Francija, Grieķija, Ungārija, Itālija, Malta, Spānija un Zviedrija) ir paziņojušas par vērienīgākiem nacionālajiem 2020. gada mērķrādītājiem, kas izteikti kā primārās enerģijas patēriņš vai enerģijas galapatēriņš. Vienlaikus piecas dalībvalstis samazināja savas rīcības vērienu attiecībā uz vienu vai otru no šiem mērķrādītājiem. Kopumā indikatīvie nacionālie mērķrādītāji, ko 2020. gadam noteikusi, piemēram, Horvātija, Somija, Grieķija un Rumānija — kā arī Kipra, Itālija un Portugāle, ja runa ir par mērķrādītāju, kas izteikts kā enerģijas galapatēriņš, —, gaidāmās ekonomiskās izaugsmes kontekstā nav gana vērienīgi.
Lai līdz 2020. gadam sasniegtu indikatīvos primārās enerģijas patēriņa mērķrādītājus, Beļģijai, Igaunijai, Francijai, Vācijai, Nīderlandei, Polijai un Zviedrijai 2014.–2020. gadā primārās enerģijas patēriņš būs jāsamazina straujāk nekā 2005.–2013. gadā. Austrija, Beļģija, Igaunija, Francija, Vācija, Lietuva, Malta un Slovākija sev 2020. gadam noteikušas enerģijas galapatēriņa mērķrādītājus, kuru sasniegšanai enerģijas galapatēriņš 2014.–2020. gadā būtu jāsamazina straujāk nekā 2005.–2013. gadā.
Kas attiecas uz energoietilpību, plaisa starp visenergoietilpīgāko rūpniecību (Bulgārija) un vismazāk energoietilpīgo rūpniecību (Dānija un Īrija) ir plaša. Tas lielā mērā ir saistīts ar dalībvalstīs pastāvošajām strukturālajām atšķirībām. Tomēr visās dalībvalstīs, izņemot Grieķiju, Ungāriju, Īriju un Latviju, rūpniecības un būvniecības nozares energoietilpība laikā no 2005. līdz 2013. gadam saruka.
Kas attiecas uz elektroenerģijas ražošanas nozari, analizētie darbības rādītāji liecina, ka situācija lielākajā daļā valstu aizvien pasliktinās. Dalībvalstīm it sevišķi plašāk jāizmanto efektīvā koģenerācijā saražotā siltumenerģija, kā arī efektīva centralizētā siltumapgāde un dzesēšana.
4.
Pilnīgi integrēts iekšējais enerģijas tirgus
Panākumi
Integrēta enerģijas tirgus stūrakmens ir elektrolīnijas un gāzes cauruļvadi. Kopš Enerģētikas savienības pamatstratēģijas iznākšanas notikušas lielas pārmaiņas. Jaunā Itālijas–Maltas elektrokabeļa atklāšana 2015. gada aprīlī izbeidza Maltas elektrotīkla izolētību. Somiju un Igauniju savienojošā Eastlink un Lietuvu un Zviedriju savienojošā NordBalt pabeigšana Baltijas valstīm šogad deva iespēju piedalīties NordPool elektroenerģijas tirgū. Vēl viens veiksmīgas sadarbības piemērs ir Lietuvas–Polijas starpsavienojuma LitPolLink iniciatīva; tas tiks atklāts 2015. gada decembrī. 2015. gadā tika atklāts arī jauns Francijas–Spānijas elektrotīklu starpsavienotājs, kas dubulto pārvades jaudu starp abām valstīm. Kas attiecas uz gāzi, jaunais sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) terminālis Klaipēdā (Lietuva) pirmoreiz dažādojis piegādes Baltijas gāzes tirgum, savukārt nesenā vienošanās par Polijas–Lietuvas gāzes tīklu starpsavienotāju izbeigs Baltijas valstu nošķirtību no iekšējā gāzes tirgus. Nozīmīgs atskaites punkts ir arī Ungārijas–Slovākijas tīklu starpsavienotājs, un gan Eiropas Savienībā, gan uz tās robežas ar Ukrainu ir uzstādīts svarīgs reversās plūsmas aprīkojums, kas atvieglo divvirzienu tirdzniecību. Baltijas valstis turklāt vienojušās par kopīgo stratēģisko mērķi — savas elektrosistēmas sinhronizēt ar Eiropas kontinentālo elektrotīklu.
2015. gadā Komisija ir intensīvi sadarbojusies ar dalībvalstīm, lai izveidotu augsta līmeņa grupas Pireneju pussalas gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumu jautājumos un Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas gāzes savienojumu jautājumos (CESEC), kā arī reformētu Augsta līmeņa grupu Baltijas jūras reģiona jautājumos (BEMIP). Dalībvalstis ir pastiprinājušas sadarbību reģionālajās apvienībās, un tā sākusi nest augļus. Piemēram, Augsta līmeņa grupa Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas gāzes savienojumu jautājumos ir vienojusies par prioritāro projektu sarakstu; tajā uzskaitīto projektu īstenošana reģiona valstīm dos piekļuvi vismaz trim gāzes avotiem.
Komisijas izveidotais Energoinfrastruktūras forums, kura atklāšanas sanāksme notika Kopenhāgenā 9.–10. novembrī, strādās pie paraugprakses tādās jautājumos kā regulatīvie šķēršļi, infrastruktūras attīstīšana un sabiedrības atsaucība, kā arī finansējums.
Komisija ir intensīvi sadarbojusies ar dalībvalstīm, lai likvidētu esošos regulatīvos šķēršļus elektroenerģijas un gāzes pārrobežu tirdzniecībai. Ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm tā ir risinājusi problēmas, kas saistītas ar trešās enerģētikas paketes pilnīgu īstenošanu dažādās dalībvalstīs. Komisijas tirgus modeļa iniciatīvas mērķis ir pavērt ceļu Eiropas regulatīvā satvara tālākai pielāgošanai aizvien ciešāk integrētajiem Eiropas enerģijas tirgiem. Komisija turklāt aizvien stingri nodrošina Līguma konkurences noteikumu izpildi.
Pilnīgi integrētam iekšējam enerģijas tirgum pirmām un galvenām kārtām būtu jāsniedz taustāmi ieguvumi patērētājiem. Šis princips ir pilnīgi atspoguļots 2015. gada jūlija paziņojumā "Uz patērētājiem orientēts jaunais kurss". Paziņojumā atzīts, ka patērētājiem joprojām ir liegta iespēja pilnvērtīgi iesaistīties energosistēmas pārkārtošanā. No patērētāju viedokļa elektroenerģijas un gāzes tirgi joprojām nedarbojas kā pienākas, kā liecina kopā ar Enerģētikas savienības stāvokļa apskatu klajā laistais dokuments par enerģijas patēriņa tendencēm.
Tālākā virzība
2016. gadā visām iesaistītajām personām pastiprināti jāstrādā pie infrastruktūras projektiem. Politisks impulss sevišķi steidzami vajadzīgs kopīgu interešu projektiem. Kaut arī 13 projekti no pirmā kopīgu interešu projektu saraksta tiks pabeigti līdz 2015. gada beigām un mazliet vairāk nekā 100 kopīgu interešu projektu ir atļaujas saņemšanas posmā, vairāk nekā ceturtdaļa saskaras ar kavējumiem, galvenokārt atļauju saņemšanas un/vai finansēšanas jautājumu dēļ. Procedūras vienkārši ir pārāk ilgas, lai būtu efektīvas. Lai šo jautājumu atrisinātu, dalībvalstīm pilnīgi jāīsteno Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādņu (TEN-E) regula, it sevišķi attiecībā uz atļauju piešķiršanu.
Otrais kopīgu interešu projektu saraksts, kas pieņemts kopā ar šo paziņojumu, nosaka, kuri projekti steidzami īstenojami, lai sasniegtu ES enerģētikas politikas mērķus. Pievienotajā dienestu darba dokumentā izklāstīti uzlabojumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu integrētam Eiropas enerģijas tirgum vajadzīgo infrastruktūras pamatu. Gaidāms, ka pirmie ieguvumi, kas saistīti ar Eiropas Stratēģisko investīciju fonda satvarā izstrādātajiem instrumentiem investīcijām infrastruktūrā, būs redzami 2016. gadā. Attiecībā uz elektroenerģiju Komisija paredzējusi paziņojumu par pasākumiem, kas vajadzīgi, lai sasniegtu 2030. gadam noteikto elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītāju — 15 %. Turklāt Komisija apdomās, kā finansēt projektus abpus Eiropas Savienības un Enerģētikas kopienas robežām.
Dalībvalstis un ieinteresētās personas ir izrādījušas lielu interesi par sadarbību ziemeļu jūru reģionā. Gandrīz puse no kapitālizdevumiem par visiem kopīgu interešu projektiem elektroenerģijas jomā tiks investēti šajā reģionā. Šajā sakarā Komisija plāno izveidot Augsta līmeņa grupu reģionālajai sadarbībai Ziemeļjūrā, lai novērstu regulatīvos, finansiālos un telpiskās plānošanas jautājumus, kas kavē šo projektu īstenošanu.
Lai izvairītos no reģionāliem ierobežojumiem, būs vajadzīgas arī pastāvīgas investīcijas valstu tīklu infrastruktūrā. Īpašas bažas rada traucējumi, ko nepietiekama nacionālā infrastruktūra rada vietās, kur ir lielas vienotas tirdzniecības zonas. Tirdzniecības zonu pārskatīšanā, ko veic elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E), vajadzētu apzināt kritiskos tīkla ierobežojumus un attiecīgā gadījumā atsevišķas tirdzniecības zonas ierobežotajiem apgabaliem. Šādas tirdzniecības zonas turklāt varētu palīdzēt uzskatāmi atklāt vajadzību pēc lielākām investīcijām tīklā.
Ir svarīgi arī nodrošināt, ka tirgu integrēšanai pilnvērtīgi tiek izmantota esošā gāzes un elektroenerģijas infrastruktūra. Lai nodrošinātu, ka tirgus nesadala kādi mākslīgi esošās jaudas lietošanas ierobežojumi, arī turpmāk tiks stingri nodrošināta konkurences noteikumu izpilde.
2016. gadā plānots nākt klajā ar leģislatīvo aktu priekšlikumiem jaunā tirgus modeļa īstenošanai. Galvenie tiesību aktu mērķi ir labāk sasaistīti vairumtirgi un mazumtirgi, pastiprināta reģionālā sadarbība un aktīvāka pārrobežu tirdzniecība un īstermiņa un ilgtermiņa tirgu attīstīšana tā, lai gan elektroenerģijas ražotājiem, gan patērētājiem raidītu signālu investēt modernajās tehnoloģijās. Arī pārskatītajai ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai vajadzētu spēcīgāk stimulēt ilgtermiņa investīcijas mazoglekļa risinājumos. Komisija nodrošina, ka gadījumos, kad dalībvalstis atbalsta lielākas investīcijas enerģijas tirgos, izmantojot valsts atbalstu, atbalsta politika tiek izstrādāta saskaņā ar Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai, lai izvairītos no iespējamiem tirgus kropļojumiem. Turklāt noritošajā nozares apsekojumā par elektroenerģijas jaudas mehānismiem valsts atbalsta aspektā tiek noskaidrots, cik lielā mērā pašreizējie un plānotie jaudas mehānismi varētu mazināt iekšējā tirgus efektivitāti.
Gatavojot šos leģislatīvo aktu priekšlikumus, Komisija īpašu uzsvaru liks uz to, lai veicinātu līdzdalību caur pieprasījumreakciju, kas paaugstinātu energotīklu efektivitāti un elastību. Nepietiekamai informācijai par izmaksām un patēriņu, grūtībām pāriet pie cita piegādātāja un nepietiekamiem aktīvas līdzdalības augļiem vajadzētu palikt pagātnē.
Patērētāji — gan mājsaimniecības, gan industriālais sektors — vēlas, lai enerģijas cenas un izmaksas būtu pārredzamākas. Tāpēc Komisija publicēšanai 2016. gadā gatavo jaunu enerģijas cenu un izmaksu ziņojumu, kurā sniegts pārskats par enerģijas izmaksām, nodokļiem, nodevām un arī subsīdijām. Tā ietekmē vajadzētu raisīties informētākām diskusijām par dažādiem cenu līmeņiem dalībvalstīs, dažādajiem enerģijas cenu elementiem, to ietekmi uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un investīcijām Eiropā un to spēju ietekmēt patērētāju rīcību. Komisijas pirmais solis ir šodienas priekšlikums, kā uzlabot Eiropas gāzes un elektroenerģijas cenu statistiku.
2016. gadā pārskatot svarīgus tiesību aktus, Komisija īpašu uzmanību pievērsīs mazaizsargātu patērētāju aizsardzībai — piemēram, pārskatot Energoefektivitātes direktīvu vai strādājot ar priekšlikumu par jauno tirgus modeli, kur dalībvalstu un tirgus operatoru pienākumi pret mazaizsargātiem patērētājiem varētu būt izteikti skaidrāk. Komisija plāno nodrošināt energoefektivitātes finansēšanas programmu pieejamību maznodrošinātiem un mazaizsargātiem energopatērētājiem un centīsies labāk ievākt datus par enerģētisko nabadzību.
Secinājumi par dalībvalstu, reģionu un ES līmeņa rīcībpolitiku
Daudzas dalībvalstis jau ievērojamā mērā atvērušas savus vairumtirgus konkurencei, un tas ir sniedzis vērā ņemamu labumu. Tomēr situācija dažādās dalībvalstīs ļoti atšķiras, un daudzas dalībvalstis vēl nav pilnīgi īstenojušas noteikumus, kas dotu iespēju pāriet uz likvīdiem konkurences tirgiem.
Kas attiecas uz elektroenerģijas infrastruktūru, 22 dalībvalstīm ir labas izredzes sasniegt 2020. gadam noteikto 10 % elektroenerģijas starpsavienojumu jaudas mērķrādītāju — vai arī tās šo mērķrādītāju jau sasniegušas. Astoņas dalībvalstis, kas 2020. gadam noteikto starpsavienojumu mērķrādītāju pagaidām vēl nav sasniegušas, ir Kipra, Īrija, Itālija, Polija, Portugāle, Rumānija, Spānija un Apvienotā Karaliste.
Vajadzīgi vēl jauni starpsavienojumi, lai vēl vairāk padziļinātu iekšējo elektroenerģijas tirgu (piemēram, Dienvidrietumeiropā), savienotu vairākas Ziemeļeiropas un Austrumeiropas dalībvalstis (piemēram, Vāciju, Poliju un Čehijas Republiku) vai dažas dalībvalstis (Īriju un Apvienoto Karalisti) ciešāk savienotu ar pārējo Ziemeļrietumeiropu.
Saskaņā ar nesenu Tiesas lēmumu mazumtirdzniecības cenu regulējumiem jābūt ierobežotiem laikā un ārkārtējiem. Lai gan vēl vairākas citas dalībvalstis nesen sekmīgi atteikušās no galalietotāju cenu regulēšanas (Īrija, Latvija), aptuveni pusē dalībvalstu mājokļu enerģijas cenas joprojām lielākā vai mazākā mērā tiek regulētas, un tas var būt šķērslis pieprasījuma puses līdzdalībai un konkurencei mazumtirgos.
Visām dalībvalstīm patērētāji labāk jāinformē par energoefektivitātes risinājumiem un jāpanāk privātiem patērētājiem vēl labāki investīciju apstākļi. Papildus jāveic vēl konkrētāki pasākumi par labu mazaizsargātiem patērētājiem — rezultatīvi jācīnās pret enerģētisko nabadzību.
Patērētāju iespēcināšana, ieviešot viedskaitītājus, ir veiksmīgi īstenota tikai dažās dalībvalstīs (te īpaši jāmin Somija, Itālija un Zviedrija), bet dažās citās (ieskaitot Dāniju, Igauniju un Nīderlandi) — daļēji veiksmīgi. Vairākās dalībvalstīs šķērslis, kas patērētājiem apgrūtina piegādātāja maiņu un pāreju uz labākiem līguma noteikumiem, ir administratīvais slogs.
Reģionālā līmenī līdz 2015. gada vidum lielākā daļa ES elektroenerģijas vairumtirgu ir sasaistīti ar vienu vai vairākiem blakustirgiem, un ir liecības par cenu konverģenci. Situācija gāzes tirgos atšķiras. Neraugoties uz cenu konverģenci lielākajos Eiropas gāzes mezglos, visā ES vēl aizvien novērojamas ievērojamas cenu atšķirības un nepietiekama tirgu integrācija, kas daļēji saistīta ar ilgtermiņa līgumiem un trūkstošiem starpsavienojumiem. Gan elektroenerģijas, gan gāzes mazumtirgi joprojām ir nacionāla vai subnacionāla mēroga. Visām dalībvalstīm jāpieliek lielākas pūles, lai integrētu reģionālos tirgus.
5.
Enerģētiskā drošība, solidaritāte un uzticēšanās
Panākumi
ES un tās dalībvalstis ir nolēmušas atbalstīt saskanīgākus ES ārpolitikas un enerģētikas politikas pasākumus, kuros ņemti vērā arī ģeopolitiskie notikumi. 2015. gada jūlijā Padome pieņēma secinājumus par enerģētikas diplomātiju kopā ar rīcības plānu. Tajos norādīts uz vajadzību pēc spēcīgāka divpusēja un daudzpusēja dialoga, ārpolitikas instrumentu aktīvākas izmantošanas avotu dažādošanā un virzību uz noteikumos balstītiem, pārredzamiem un ilgtspējīgiem enerģijas tirgiem.
Pāreja uz konkurencē balstītu mazoglekļa ekonomiku mazinās importa fosilā kurināmā izmantojumu, ierobežojot pieprasījumu pēc enerģijas un sekmējot atjaunojamo un vietējo energoresursu izmantošanu. Lai izvairītos no balasta aktīviem, šī mainīgā vide jāņem vērā, investējot noturīgā infrastruktūrā.
2015. gadu raksturojusi pašreizējā spriedze starp Krieviju un Ukrainu, pastāvīgi zemās naftas cenas, kas ietekmē enerģijas tirgus visā pasaulē, jaunas iniciatīvas par papildu infrastruktūru dabasgāzes piegādei no Krievijas, jaunas perspektīvas, ko paver kodoljomas nolīgums ar Irānu, kā arī iekšējās fosilā kurināmā ieguves pastāvīga krišanās.
Par spīti sarežģītajai politiskajai situācijai Ukraina sevi 2014./2015. gadā apliecinājusi kā uzticamu Krievijas gāzes tranzīta partneri. ES uzskata, ka visu ieinteresēto personu interesēs ir panākt, lai Ukraina arī turpmāk būtu svarīga tranzītvalsts. ES aktīvi atbalsta Ukrainas valdības un Naftogaz centienus to nodrošināt, it sevišķi nopietnās gāzes nozares struktūras reformas, ko Ukraina pašlaik īsteno. Reformām katrā ziņā jāturpinās. 2015. gada laikā Komisija ir aktīvi veicinājusi sarunas starp Ukrainu un Krieviju, lai nodrošinātu gāzes piegādi Ukrainai ziemā. Sarunu rezultāts ir saistoša protokola parafēšana 2015. gada 25. septembrī un tā īstenošana no 2015. gada 9. oktobra. 2015. gadā arī ievērojami palielināta reversās plūsmas jauda virzienā no ES, it sevišķi Slovākijas, uz Ukrainu; līdz ar to Ukraina var importēt gāzi caur ES un tādējādi samazināt savu tiešo atkarību no Krievijas.
Eiropas Komisija ņem vērā komercsabiedrību plānus izbūvēt jaunus cauruļvadus, kas Krieviju un Vāciju savienotu pa Baltijas jūru. Nord Stream 3. un 4. posms nedotu piekļuvi jaunam piegādes avotam, bet vēl vairāk palielinātu pārvades jaudu virzienā Krievija–ES, lai gan pat tagad tiek izmantoti tikai 50 % jaudas. Attiecībā uz šiem cauruļvadiem būs pilnīgi jāievēro ES tiesību akti. Komisija katru šādu projektu atsevišķi izvērtēs attiecībā pret Eiropas regulatīvo satvaru.
ES atbalstīs tikai tādus infrastruktūras projektus, kas ir saskaņā ar Enerģētikas savienības, arī ES enerģētiskās drošības stratēģijas, pamatprincipiem. Enerģijas avotu, piegādātāju un ceļu dažādošana ir priekšnoteikums tam, lai garantētu drošas un noturīgas piegādes Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Savienības enerģētiskā drošība ir cieši saistīta arī ar tās apkaimes enerģētisko drošību. Šajā aspektā būtiska loma ir Enerģētikas kopienai — gan attiecībā uz prioritāru starpsavienojumu projektu atbalstīšanu, gan nodrošināšanu, ka reģions darbojas saskaņā ar noteikumiem, kas saderīgi ar ES noteikumiem. Šajā sakarā reģiona valstis Vīnes Rietumbalkānu samitā nolēma izveidot reģionālu elektroenerģijas tirgu. Augsta līmeņa grupā Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas gāzes savienojumu jautājumos sešas Enerģētikas kopienas valstis ir pievienojušās saprašanās memorandam un vienojušās par rīcības plānu kopā ar deviņām ES dalībvalstīm — tas ir labs piemērs tam, kā Enerģētikas savienība sniedzas pāri ES robežām un dod labumu arī ārpus ES. 2015. gadā Komisija ir atbalstījusi Enerģētikas kopienas reformu procesu. 2015. gada 20.–21. maija konferencē Hāgā Eiropas Komisija parakstīja Starptautisko enerģētikas hartu.
Nesenā gāzes atradņu uziešana Vidusjūras reģiona austrumos palielina izredzes, ka šis reģions varētu vairot Eiropas enerģētisko drošību. Tāpēc sadarbība ir pastiprināta, izveidojot trīs Euro-Med platformas šādās jomās: gāze, reģionālais elektroenerģijas tirgus un atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai un energoefektivitātei. Ir atsāktas sarunas par Kaspijas jūras cauruļvadu, un darbs pie Dienvidu gāzes koridora 2015. gadā turpinājās.
Pēdējo mēnešu laikā pastiprināta uzmanība veltīta elektroenerģijai. Dažās dalībvalstīs pēdējās desmitgades laikā ir mazinājusies elektroenerģijas pārprodukcija un tagad rodas bažas par iespējamiem sistēmas sprieguma pazeminājumiem [brownouts]. Lai izvērtētu, kādas ir reālās problēmas elektrosistēmā un kā ar tām vislabāk tikt galā, tika īstenotas vairākas iniciatīvas, lai nodrošinātu, ka reģionālā mērogā un pēc vienotas metodikas tiek veikta elektroenerģijas ražošanas pietiekamības analīze.
Tālākā virzība
Ģeopolitiskās problēmas 2016. gadā neizgaisīs. ES būs efektīvi jāīsteno sava jaunā enerģētikas diplomātija un sarunās ar trešām valstīm jāieņem vienota nostāja. Tai būs arī jāizstrādā attiecīgie enerģētikas diplomātijas rīcības plāni, lai diversifikāciju pastiprinātu arī ar ārpolitikas instrumentiem.
2016. gadā paredzētās Gāzes piegādes drošības regulas pārskatīšanas mērķis ir uzlabot ES noturību pret piegādes traucējumiem. Īpaši svarīgi būs stiprināt reģionālo sadarbību starp dalībvalstīm, lai novērstu un mazinātu piegādes satricinājumus, kā arī nodrošinātu solidaritāti ārkārtas gadījumā. Lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienība var pilnvērtīgi izmantot sašķidrinātās dabasgāzes sniegto diversifikācijas potenciālu, Komisija tajā pašā laikā gatavojas nākt klajā ar sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) un gāzes glabāšanas stratēģiju. Līdztekus Komisija joprojām uzsver, cik liela nozīme enerģijai un it sevišķi sašķidrinātajai dabasgāzei ir noritošajās sarunās par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP).
Lai palielinātu pārredzamību un nodrošinātu, ka enerģijas jomas starpvaldību nolīgumi atbilst attiecīgajiem ES tiesību aktiem un rīcībpolitikām, Komisija gatavo priekšlikumu pārskatīt pašreizējo Starpvaldību nolīgumu lēmumu.
Komisija plāno līdz 2016. gada beigām nākt klajā ar tādu jaunu tiesību instrumentu par elektroapgādes drošību, kas uzlabos pārredzamību, nodrošinās vienotu pieeju un sekmīgāk izmantos elektroapgādes drošības problēmu pārrobežu risinājumus. Šim instrumentam jābūt pilnīgi saskanīgam ar elektroenerģijas tirgus modeļa pārveidi.
Kas attiecas uz kodoljomu, 2016. gadā tiks publicēta jauna kodolenerģijas pārskata programma (PINC), kas sniegs pārskatu par dalībvalstu iecerētajām investīcijām visos kodolcikla posmos līdz 2050. gadam. Puse ES dalībvalstu ir norādījušas, ka arī turpmāk plāno daļu elektroenerģijas iegūt kodolceļā, un šai iniciatīvai vajadzētu sniegt lielāku skaidrību par ilgtermiņa kodolinvestīciju vajadzībām un kodoljomas saistību pārvaldību.
Secinājumi par dalībvalstu, reģionu un ES līmeņa rīcībpolitiku
ES pakāpeniski izdodas dažādot enerģijas avotus, ceļus un piegādātājus. Tomēr aptuveni 40 % no ES gāzes importa 2013. gadā nāca no Krievijas un vairākas dalībvalstis joprojām ir pilnīgi vai galvenokārt atkarīgas no Krievijas piegādēm: te īpaši jāmin Bulgārija, Čehijas Republika, Igaunija, Somija, Ungārija, Latvija, Lietuva un Slovākija.
Trīs dalībvalstis (Bulgārija, Lietuva un Portugāle) vēl nav sasniegušas Gāzes piegādes drošības regulā noteikto infrastruktūras standartu.
It sevišķi jāturpina Baltijas valstu un Somijas tirgus ciešāk sasaistīt ar Centrāleiropas gāzes tirgu, jāuzlabo savienojumi starp dalībvalstīm (piemēram, starp Ungāriju, Rumāniju, Bulgāriju un Grieķiju, kā arī Portugāli un Spāniju, no vienas puses, un Franciju, no otras puses) un jānodrošina, ka visām dalībvalstīm ir piekļuve sašķidrinātās dabasgāzes mezgliem un iespēja izmantot sašķidrinātās dabasgāzes kapacitāti, ko valstis ir attīstījušas vai potenciāli varētu attīstīt.
Reģionālā līmenī 2014. gadā veiktie stresa testi skaidri liecina, ka gāzes krīzi novērst vai mazināt krietni palīdz reģionālā sadarbība. Komisija šādu sadarbību jau aktīvi atbalsta, piemēram, ar Augsta līmeņa grupu Centrāleiropas un Dienvidaustrumeiropas gāzes savienojumu jautājumos (CESEC). Šis darbs būtu jāturpina.
Dalībvalstīm turklāt jāpastiprina (reģionālā) sadarbība attiecībā uz elektroapgādes drošību un elektroenerģijas ražošanas pietiekamību.
6.
Enerģētikas savienība pētniecībai, inovācijai un konkurētspējai
Panākumi
Lai paātrinātu ES enerģētikas pārkārtošanu un gūtu no tās labumu — jaunas darbvietas un izaugsmi, ko var sniegt Enerģētikas savienība, — ir aktīvi jāpievēršas pētniecībai, inovācijai un konkurētspējai. 2015. gada septembrī Komisija nāca klajā ar paziņojumu "Ceļā uz integrētu stratēģisko energotehnoloģiju (SET) plānu". Tas labāk koordinē pētniecības un inovācijas centienus visā Eiropā un tos orientē atkarībā no prioritātēm, tā dodot jaunu stimulu mazoglekļa tehnoloģiju izstrādei un to izmantošanas izvēršanai.
Lai inovācijas ieviestu tirgū, ir vajadzīgs finansējums. Tāpēc Komisija un Eiropas Investīciju banka rīkojas saskaņā ar Investīciju plānu Eiropai un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF). Šajā perspektīvā InnovFin enerģētikas demonstrējumu projekti iet tālāk par tradicionālu atbalstu ar dotācijām — tie nodrošina riska finansējumu aizdevumu, pašu kapitāla un garantiju veidā. Tam vajadzētu veicināt inovatīvu energotehnoloģiju uzņēmumu konkurētspēju.
Arī ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma paredz iespējas finansēt investīcijas inovācijā. 2014. gadā dalībvalstis klimata un enerģētikas vajadzībām izmantoja vai plānoja izmantot vidēji aptuveni 87 % no kopējiem ieņēmumiem par kvotu izsolīšanu ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā — 3,2 mljrd. euro. Programmā NER 300, kuras kopējais finansējums ir 2,1 mljrd. euro un ar kuru, paredzams, tiks piesaistīti vēl 2,7 mljrd. euro privāto investīciju, paredzēts finansēt inovatīvus projektus 20 dalībvalstīs.
Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas direktīvas pārskatīšanas priekšlikumos, ar ko Komisija nāca klajā 2015. gada jūlijā, tā ierosināja izveidot jaunu inovācijas fondu un jaunu modernizācijas fondu. Inovācijas fonds turpina programmas NER 300 iestrādes, paplašinot tās tvērumu tā, lai būtu iekļautas arī mazoglekļa inovācijas rūpniecības nozarēs. Atbalstot mazoglekļa inovācijas un demonstrējumus, inovācijas fonds arī palīdzēs īstenot Energotehnoloģiju stratēģiskā plāna galvenās darbības. Jaunais modernizācijas fonds ir paredzēts dalībvalstīm, kuru iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju ir mazāks par 60 % no ES vidējā rādītāja, un tas būs vērsts uz energosistēmas modernizāciju un energoefektivitātes uzlabošanu. Pārskatītajā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas direktīvā ierosināti arī mērķorientētāki noteikumi par oglekļa emisiju pārvirzi, lai saglabātu starptautisko konkurētspēju nozarēs, kurās ir vislielākais risks, ka ražošanu varētu pārcelt uz valstīm ārpus ES.
Būtiska nozīme Enerģētikas savienības pētniecības un inovāciju mērķu sasniegšanā ir arī pamatprogrammai "Apvārsnis 2020". 2014.–2015. gadā tās finansiālais ieguldījums pārsniedza 9 mljrd. euro, ar ko tika atbalstīta energopētniecība (arī kodoljomā), mazākpiesārņojošs transports, klimata politika un resursefektivitāte, bioekonomika un svarīgas pamattehnoloģijas. Turklāt enerģētikas un mazoglekļa risinājumu jomas pētniecība un inovācija ir viena no populārākajām pārdomātās specializācijas jomām — to izvēlējušies vairāk nekā 100 ES reģioni —, kas liecina, ka tam tiks piešķirts ievērojams finansējums no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Atbalstīt šo darbu vajadzētu Pārdomātās specializācijas platformai enerģētikas jomā, ar ko Komisija nāca klajā 2015. gadā.
Tālākā virzība
2016. gada Enerģētikas savienības stāvokļa apskata ietvaros Komisija plāno izvirzīt Enerģētikas savienības pētniecības, inovācijas un konkurētspējas stratēģiju. Šai integrētajai stratēģijai vajadzētu atspoguļot atziņas, kas gūtas apspriešanā, kurā Komisija ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām aplūkos trīs savstarpēji savītus pavedienus — energotehnoloģijas, transportu un pasaules mēroga konkurētspēju. Lai to panāktu, jāpalielina publiskās un privātās investīcijas pētniecībā un inovācijā, jānovērš traucēkļi, kas attur no inovācijas, un jāpārvar šķēršļi, kas ir ceļā privātajām investīcijām. Būtu jāsekmē pašiniciatīvas pētniecība, kas ir būtiska rosīgas inovācijas ekosistēmas iezīme.
2016. gadā uzmanība tiks veltīta sekmīgākai Enerģētikas savienības, digitālā vienotā tirgus un aprites ekonomikas koordinācijai. Tas cita starpā attiecas uz enerģētikas un transporta nozares pakāpenisku digitalizāciju.
Enerģētikas pārkārtošana radīs pārmaiņas daudzās nozarēs, tāpēc tajā ciešāk jāiesaistās sociālajiem partneriem. Tas varētu nozīmēt, piemēram, prasmju un apmācības programmu pielāgošanu jauno darbvietu profilu vajadzībām, iepazīšanos ar darba apstākļiem jaunās nozarēs vai centienus panākt sociāli taisnīgu situācijas attīstību nozarēs vai reģionos, kur zudīs darbvietas. Komisija ir sākusi ar sociālajiem partneriem sazināties Eiropas līmenī un šo dialogu turpinās arī 2016. gadā. Tas pamudina arī dalībvalstis ar sociālajiem partneriem pārrunāt enerģētikas pārkārtošanas sekas un to, kā šīs sekas vislabāk paredzēt un kā ar tām tikt galā.
Secinājumi par dalībvalstu, reģionu un ES līmeņa rīcībpolitiku
Eiropas rūpniecības, pētniecības institūtu un akadēmisko inovācijas virzītāju pozīcija pasaules enerģētikā kopumā ir stabila. Daudzas dalībvalstis (tostarp Austrija, Dānija, Somija, Francija, Vācija un Apvienotā Karaliste) ir ieguldījušas ievērojamas pūles centienos vairot inovāciju un uzņēmējdarbības iespējas energoefektivitātes un mazoglekļa tehnoloģiju jomā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, neraugoties uz ekonomikas un finanšu krīzi, atjaunojamo energoresursu nozarē nodarbinātības līmenis ir paaugstinājies — pēdējo piecu gadu laikā ES papildus radīts ap pusmiljons darbvietu.
Dažu dalībvalstu (piemēram, Francijas, Nīderlandes un Portugāles) nesenās pozitīvās iniciatīvas ir devušas videi un izaugsmei draudzīgākas nodokļu sistēmas. Tomēr daudzās dalībvalstīs vēl aizvien ir iespējas nodokļu sistēmu pārorientēt tā, lai stimulētu nodarbinātību un konkurētspēju, vienlaikus tiecoties uz Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu. Dalībvalstīm, kas iesaistās šādā nodokļu sistēmas pārorientēšanā, vienlaikus būtu jāparūpējas, lai nebūtu nesamērīgas ietekmes uz enerģijas finansiālo pieejamību. Lai inovāciju ieviestu tirgos, ir vajadzīgi labvēlīgi pamatapstākļi. Ja ar nodokļu reformām — piemēram, reformām transporta un mobilitātes jomā — izdodas labāk atspoguļot vidiskās un ekonomiskās izmaksas, tam piemīt potenciāls stimulēt šo pāreju.
7.
Enerģētikas savienības īstenošana
Panākumi
Lai pārliecinātos, ka visi ar enerģētiku saistītie Eiropas, reģionālā, nacionālā un vietējā līmeņa pasākumi sekmē Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu, Enerģētikas savienībai ir vajadzīgs drošs un pārredzams pārvaldības process, kas balstīts tiesību aktos.
Politiskā līmenī priekšsēdētāja vietnieks Marošs Šefčovičs pēdējos pāris mēnešos apmeklējis dažādas Enerģētikas savienības valstis. Viņš iesaistījies dialogā ar valstu valdībām un parlamentiem un arī Eiropas Parlamentu, kā arī ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem. Šīs vizītes, tāpat kā daudzu citu Komisijas locekļu — īpaši Migela Ariasa Kanjetes — ārsniedzes darbības ir svarīgas, jo tās dod iespēju ieklausīties un pārspriest Enerģētikas savienību un iespējas, ko tā sniedz ES un dalībvalstīm.
Šis process, kam līdztekus noritēja arī tehniska rakstura dialogs ar dalībvalstīm, ir sniedzis daudz skaidrāku priekšstatu par to, kādas ir Enerģētikas savienības sniegtās priekšrocības un apdraudējumi, stiprās un vājās puses dalībvalstu līmenī, kā redzams pievienotajās faktu lapās, kas pēc divpusējām diskusijām validētas sadarbībā ar dalībvalstīm. Tajā izkristalizējās arī šim Enerģētikas savienības stāvokļa apskatam pievienotā pamatrādītāju noteikšanas metodika. Attiecīgais dienestu darba dokuments, izmantojot šos pirmos pamatrādītājus, atspoguļo salīdzinošo situāciju visā ES piecās Enerģētikas savienības dimensijās. Nākotnē pamatrādītāji tiks izmantoti, lai izmērītu un uzraudzītu Enerģētikas savienības attīstību.
Enerģētikas pārkārtošanai ir vajadzīga stratēģiskā plānošana. Pašlaik tikai apmēram vienai trešdaļai dalībvalstu ir visaptverošas enerģētikas un klimata stratēģijas laikposmam pēc 2020. gada, tostarp orientējoši nacionālie mērķrādītāji attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti. Tas ir pamats nopietnām bažām, ņemot vērā nepieciešamību izveidot paredzamu sistēmu investīcijām jomās, kam bieži raksturīga ilgtermiņa plānošana.
Tālākā virzība
Svarīgi stratēģiskās plānošanas instrumenti ir integrēti nacionālie enerģētikas un klimata plāni, kas aptver visas piecas Enerģētikas savienības dimensijas. Tiem būs izšķirīga nozīme 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanā. Šim Enerģētikas savienības stāvokļa apskatam pievienotās norādes piedāvā pamatu, uz kura dalībvalstis var sākt izstrādāt savus plānus attiecībā uz laiku, ko aptver satvars 2030. gadam.
Lai projektu izstrādātājiem un investoriem nodrošinātu drošību un paredzamību vidē, kas tik strauji mainās, bez kavēšanās jāsāk sagatavošanās darbi. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm 2017. gadā būtu jāiesniedz nacionālo plānu projekti, kas būtu pamats tālākām diskusijām, lai nacionālos plānus varētu pabeigt 2018. gadā un tie sāktu darboties krietni pirms 2021. gada.
Jomās, kurās izdevīga būtu ciešāka kaimiņos esošo dalībvalstu sadarbība, nacionālajiem plāniem jāatspoguļo arī reģionālo apspriežu rezultāti. Komisija plāno 2016. gadā nākt klajā ar norādēm, kā stiprināt reģionālo sadarbību vispārīgā perspektīvā un kā Komisija var atvieglot reģionālu pieeju īstenošanu.
Lai sekotu līdzi procesa virzībai, jāievieš arī pārredzama uzraudzības sistēma, kura balstās uz pamatrādītājiem un dalībvalstu ziņojumiem par nacionālo plānu sagatavošanas gaitu, kas iesniedzami reizi divos gados. Komisija plāno kopā ES līmenī gūtos panākumus novērtēt ikgadējā Enerģētikas savienības stāvokļa apskatā un, ja nepieciešams, ierosināt rīcībpolitikas pasākumus, kas nodrošinātu Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu.
Balstoties uz (cita starpā) pašreizējo ziņošanas pienākumu derīguma pārbaudi un noritošajām diskusijām ar dalībvalstīm, Eiropas Parlamentu un ieinteresētajām personām, Komisija plāno 2016. gadā nākt klajā ar priekšlikumu par dalībvalstīm un Komisijai noteikto klimata un enerģētikas jomas plānošanas un ziņošanas prasību racionalizēšanu, lai saskaņā ar labāka regulējuma iniciatīvu pēc iespējas ātrāk mazinātu lieku administratīvo slogu un plānošanas un ziņošanas prasības saskaņotu ar Enerģētikas savienības pamatstratēģiju.
8.
Secinājumi un turpmākā rīcība
Ir svarīgi nezaudēt vērienu, līdzsvaru un dinamiku, ko sniegusi 2015. gada februārī izvirzītā Enerģētikas savienības pamatstratēģija. 2016. gads būs svarīgs gads — izpildes gads, kurā Enerģētikas savienības stratēģijā piedāvātais stratēģiskais redzējums tiks iedzīvināts ES līmeņa leģislatīvo aktu iniciatīvās, saskanīgākā darbā ar ārējiem partneriem un Enerģētikas savienības tālākā attīstīšanā un īstenošanā.
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 18.11.2015
COM(2015) 572 final
PIELIKUMS
NORĀDES DALĪBVALSTĪM PAR NACIONĀLAJIEM ENERĢĒTIKAS UN KLIMATA PLĀNIEM ENERĢĒTIKAS SAVIENĪBAS PĀRVALDĪBAS SATVARĀ
KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI, REĢIONU KOMITEJAI UN EIROPAS INVESTĪCIJU BANKAI
Enerģētikas savienības stāvokļa apskats
{SWD(2015) 208}
{SWD(2015) 209}
{SWD(2015) 217 à 243}
NORĀDES DALĪBVALSTĪM PAR NACIONĀLAJIEM ENERĢĒTIKAS UN KLIMATA PLĀNIEM ENERĢĒTIKAS SAVIENĪBAS PĀRVALDĪBAS SATVARĀ
1.Ievads
Komisijas 2015. gada 25. februārī pieņemtajā paziņojumā par Enerģētikas savienības stratēģiju norādīts: "Lai pārliecinātos, ka visi ar enerģētiku saistītie pasākumi Eiropas, reģionālā, valstu un vietējā līmenī sekmē Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu, Enerģētikas savienībai ir arī vajadzīgi integrēti pārvaldības un uzraudzības procesi."
2014. gada oktobrī, kad tika apspriests 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvars, Eiropadome aicināja izveidot "uzticamu un pārredzamu pārvaldības sistēmu bez nevajadzīga administratīvā sloga, kas palīdzēs nodrošināt to, lai ES sasniegtu savus enerģētikas politikas mērķus", un 2015. gada 19. marta Eiropadomes secinājumos pausts, ka jāizstrādā "uzticama un pārredzama pārvaldības sistēma". Šīs pārvaldības sistēmas kodols būs racionalizēti un integrēti nacionālie enerģētikas un klimata plāni. Pārvaldības sistēmas pamatā būs jau esošie elementi — nacionālās klimata programmas, nacionālie atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes plāni.
Komisija cieši sadarbosies ar dalībvalstīm šo kopīgo mērķu sasniegšanā, lai vienotiem spēkiem panāktu Enerģētikas savienības sekmīgu iemiesošanu dzīvē, samazinātu administratīvo slogu, dalībvalstīm sniegtu lielāku pārredzamību, bet investoriem — pārliecību par attīstību līdz 2030. gadam un pēc tam.
Šā dokumenta mērķis ir dalībvalstīm sniegt norādes par to, kā jāizstrādā nacionālais integrētais enerģētikas un klimata plāns, kā arī par šāda plāna galvenajiem elementiem.
Šajā dokumentā ir iezīmēti un izskaidroti šā pakāpeniskā procesa galvenie soļi no šī brīža līdz pat nacionālo plānu galīgajai pabeigšanai 2018. gadā, tostarp arī dalībvalstu un Komisijas galvenās funkcijas un uzdevumi. 2016. gadā Komisija iepazīstinās ar likumdošanas iniciatīvu par plānošanas un ziņošanas prasību optimizēšanu un nāks klajā ar nacionālo enerģētikas un klimata plānu struktūras paraugu, kas papildinās un padziļinās šīs norādes.
1.Nacionālo plānu vispārīgie principi un tvērums
Nacionālajā plānā ir jāizmanto holistiska pieeja un Enerģētikas savienības piecas dimensijas jāapskata integrēti un ievērojot dažādo dimensiju savstarpējo mijiedarbību. Atkarībā no jomas un plānošanas procesu periodiskuma nacionālajā plānā var saglabāt specifiskus jau esošo plānu elementus. Nacionālajam plānam jāaptver laika posms no 2021. līdz 2030. gadam, un tā pamatā jābūt dalībvalstu paveiktajam 2020. gada politikas sakarā, un tajā jāiekļauj arī redzējums, kas aiztiecas līdz pat 2050. gadam.
Lai gan dalībvalstīm ir tiesības izstrādāt saviem apstākļiem pieskaņotu politiku, nacionālajos plānos enerģētikas un klimata mērķi un politika jānosprauž tā, lai būtu iespējams sasniegt Enerģētikas savienības kopīgi izvirzītos mērķus, īpaši 2030. gada mērķrādītājus (siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumi, atjaunojamā enerģija, energoefektivitāte un elektrotīklu starpsavienojumi), par kuriem Eiropadome vienojās 2014. gada oktobrī. Lai gan ES ETS neaptverto emisiju samazināšanā līdz 2030. gadam tiks izmantota Kopīgo centienu lēmumā noteiktā pieeja, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes ES līmeņa mērķrādītāji būs jāsasniedz gan ar dalībvalstu kopīgiem pūliņiem, gan ar ES līmeņa politiku un pasākumiem.
Nacionālajiem plāniem katrā ziņā ir jāsniedz ilgtermiņa prognozējamība un noteiktība investīciju sakarā un jānodrošina ciešāka sadarbība un saskanība starp dalībvalstīs izmantotajām pieejām klimata un enerģētikas politikai.
2.Nacionālo plānu saturs
Nacionālajiem plāniem jāaptver periods no 2021. līdz 2030. gadam, kā arī redzējums līdz pat 2050. gadam, lai nodrošinātu saskanību ar ilgtermiņa politikas mērķiem ES un valstu līmenī.
Nacionālajos plānos jāiekļauj šādi elementi.
a) Pašreizējais stāvoklis
Pārskats par valsts energosistēmu un nacionālā plāna politisko kontekstu visās piecās Enerģētikas savienības dimensijās (t. sk. makroekonomiskais konteksts, siltumnīcefekta gāzu emisijas, energoavotu struktūra un stāvoklis katrā energosistēmas apakšsektorā).
Stāvokļa novērtējums enerģētikas un klimata pašreizējās politikas un pasākumu aspektā, tostarp atbalsta shēmas un fiskālās sistēmas atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes jomā, balstoties uz darbā pie 2020. gada enerģētikas un klimata mērķrādītāju sasniegšanas gūto pieredzi.
Pārskats par pārrobežu aspektā nozīmīgākajiem būtiskajiem jautājumiem, tostarp izdevības un šķēršļi spēcīgākai reģionālajai sadarbībai un integrācijai.
Nacionālās enerģētikas un klimata politikas īstenošanas administratīvā shēma, tostarp galveno administratīvo struktūru pienākumi un mijiedarbība.
Nacionālo plānu pamatā var būt dalībvalstu pašreizējās nacionālās enerģētikas un klimata politikas stratēģijas 2020. gadam, 2030. gadam un turpmākiem gadiem atbilstīgi šīm norādēm.
b) Piecas dimensijas — mērķi, rīcībpolitikas un pasākumi
Nacionālajos plānos ir jānosprauž mērķi katrai Enerģētikas savienības dimensijai. Kas attiecas uz 2030. gada enerģētikas mērķrādītājiem, plānā jānorāda, kādam jābūt valsts devumam, lai kopīgi izdotos sasniegt ES līmeņa mērķrādītājus. Kas attiecas siltumnīcefekta gāzu emisijām ETS neaptvertajos sektoros, plānos ir jānosaka iecerētās rīcībpolitikas un pasākumi, lai izpildītu saistošos gada limitus, kas valstij noteikti saskaņā ar pārskatīto Kopīgo centienu lēmumu.
Jāizklāsta mijiedarbība starp dažādajām dimensijām (piem., atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes pasākumu iespaids uz siltumnīcefekta gāzu emisijām, infrastruktūras vajadzības, ko rada plašāka atjaunojamo energoresursu izmantošana utt.).
Attiecībā uz katru mērķi plānā jāiekļauj apraksts par rīcībpolitikām un pasākumiem, ar kuriem šos mērķus iecerēts sasniegt. Te ietilpst arī novērtējums par rīcībpolitiku savstarpējo mijiedarbību, lai nodrošinātu politikas saskanību un nepieļautu regulējuma pārklāšanos.
Enerģētiskā drošība, solidaritāte un uzticēšanās
Vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķi un standarti, kas saistīti ar enerģijas piegādes un apgādes drošību, tostarp energoavotu un piegādes valstu diversifikācija, infrastruktūra, akumulācija, pieprasījumreakcija, gatavība kāda energoavota piegāžu ierobežojumiem vai pārtraukumiem un alternatīvu pašu avotu izmantošana. Mērķiem jāietver reģionālā sadarbība, un politikas pasākumi šo mērķu sasniegšanai jākoordinē reģionālā līmenī. Šajā kontekstā nacionālajiem plāniem jābalstās uz specifiskiem energoapgādes drošības plāniem (novērtējuma plāni, profilaktiskas rīcības plāni un ārkārtas plāni), kuri ir sagatavoti saskaņā ar regulu par gāzes piegāžu drošību.
Politikas stratēģijas, kas veltītas enerģētiskajai drošībai plašākā nozīmē, tostarp citi šajā ziņā nozīmīgi politikas aspekti, piemēram, energoekonomija vai energovotu struktūra.
Jāaplūko arī vispārīgā politikas pieeja ārējās energoapgādes drošības nodrošināšanai, tostarp ar infrastruktūru, un — vajadzības gadījumā — iecerētā pieeja starptautiskiem valdību nolīgumiem ar trešām valstīm.
Pilnībā integrēts Eiropas iekšējais enerģijas tirgus
Elektrotīklu starpsavienojumu izveide no 2021. līdz 2030. gadam (pārrobežu pārvades jauda attiecībā pret uzstādīto ražošanas jaudu), paturot prātā izvirzīto mērķrādītāju — 15 % 2030. gadā — un ņemot vērā specifiskos faktorus dalībvalstīs, piemēram, izmaksas un potenciālās tirdzniecības plūsmas. Te jāietver arī norādes par galvenajiem projektiem, kas iecerēti, lai sasniegtu nepieciešamo starpsavienotību 2030. gada perspektīvā.
Attiecībā uz energoinfrastruktūru jānorāda, kā tiks īstenoti iecerētie valsts infrastruktūras projekti un kopīgu interešu projekti (KIP), kas skar attiecīgo dalībvalsti, un jānorāda arī īstenošanas grafiks. Šādā kontekstā nacionālo plānu pamatā jābūt regulai par Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnēm.
Mērķi šādās jomās: konkurence tirgū, tirgu integrācija un sasaiste, elektrosektora elastīgums, tostarp īstermiņa tirgu izveide, konkurence energotirgos pieprasījumreakcijas līmenī, viedo tehnoloģiju un viedo tīklu ieviešana.
Novērtējums par to, kā plānotās investīcijas infrastruktūrā un enerģijas ražošanas attīstīšana ietekmēs enerģijas vairumcenas un mazumcenas un tirgus integrāciju ar citām dalībvalstīm.
Energoefektivitāte, kas palīdz iegrožot pieprasījumu
Valsts politika un pasākumi, ar ko iecerēts sasniegt ES līmenī izvirzīto energoefektivitātes mērķrādītāju vismaz 27 % (to iecerēts 2020. gadā pārskatīt ar domu nospraust 30 %), ņemot vērā paredzamo energoekonomiju, ko dos šādas rīcībpolitikas un pasākumi, kā arī pašreizējo ES tiesību aktu īstenošana.
Energoekonomijas trajektoriju, ko skaitliski izsaka kā primārās enerģijas patēriņu un enerģijas galapatēriņu līdz 2030. gadam, norāda kā dalībvalsts devumu ES mērķrādītāja sasniegšanā.
Valsts politika un pasākumi, ar ko iecerēts palielināt energoefektivitāti ēku sektorā. Te ietilpst nacionālās ēku renovācijas stratēģijas un energoefektivitātes investīciju programmas.
Ekonomikas dekarbonizācija
Plānotā politika un pasākumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, kas aptver visas nozares, kur rodas siltumnīcefekta gāzes, tostarp transportu un lauksaimniecību, lai sasniegtu saskaņā ar Kopīgo centienu lēmumu nospraustos ikgadējos saistošos mērķrādītājus ETS neaptvertajos sektoros līdz 2030. gadam; jāieskicē ilgtermiņa perspektīva un mērķis kļūt par mazoglekļa ekonomiku (2050).
Valsts politika un pasākumi, ar ko iecerēts sasniegt ES līmenī saskaņoto un saistošo mērķrādītāju — vismaz 27 % atjaunojamās enerģijas — ņemot vērā gan pašreizējo ES tiesību aktu īstenošanu, gan perspektīvu līdz 2050. gadam.
Atjaunojamās enerģijas īpatsvara (enerģijas bruto galapatēriņā) trajektoriju līdz 2030. gadam, tostarp attiecīgo tehnoloģiju trajektoriju un elektroenerģijas pieprasījuma trajektoriju (uzstādītā jauda un saražotā enerģija) norāda kā dalībvalsts devumu, kas nepieciešams, lai kopīgiem spēkiem sasniegtu ES mērķrādītāju.
Pasākumi, kas jāveic, lai palielinātu energosistēmas elastību atjaunojamās enerģijas aspektā. Elektroenerģijas tirgus sasaistīšanas un integrācijas stāvoklis un plāni, reģionālie pasākumi attiecībā uz balansēšanu un rezervēm, tas, kā tiek novērtēta sistēmas pietiekamība atjaunojamās enerģijas kontekstā. Valsts politika un pasākumi, ar ko iecerēts atbalstīt citas mazoglekļa tehnoloģijas.
Valsts politika un pasākumi, ar ko iecerēts atbalstīt transporta dekarbonizāciju.
Ja dalībvalsts iecerējusi atbalstīt konkrētu tehnoloģiju izstrādi, plānā jāiekļauj vērtējums par ietekmi uz enerģijas cenām un energoapgādes uzņēmumiem un uz tirgus integrāciju ar citām dalībvalstīm.
Pētniecība, inovācija un konkurētspēja
Valsts līmenī nospraustie mērķi, politika un pasākumi, kas nodrošina pienācīgu iesaisti jaunajā Eiropas enerģētikas pētniecības un izstrādes pieejā, kuras mērķis ir paātrināt energosistēmas pārveidi, īpaši integrētajā stratēģisko energotehnoloģiju (SET) plānā paredzētajos pasākumos.
Valsts politikas stratēģijas un finansējuma programmas pētniecībai un inovācijai tādās jomās kā atjaunojamā enerģija, energoefektivitāte, citas mazoglekļa tehnoloģijas (tostarp transporta sektorā) un to ieviešana tirgū, tostarp pētniecības un tehnoloģiju iestāžu atbalstīšanas stratēģijas.
Rūpnieciskās politikas stratēģijas, kas skar gan mazoglekļa tehnoloģiju sektora konkurētspēju, gan konkurētspēju plašākā nozīmē, tostarp subsīdijas, ietekme uz izaugsmi, nodarbinātību un prasmēm, apakšsektori, finanses un resursi.
Vajadzības gadījumā — mērķi, kas saistīti ar energosistēmas konkurētspēju un to, kā tā var sekmēt gan visas tautsaimniecības konkurētspēju kopumā, gan starptautisko tirdzniecību ar ES energotehnoloģijām un iekārtām un piekļuvi trešo valstu tirgiem.
c) Integrētas prognozes un rādītāji
Nacionālajos plānos jāiekļauj atsevišķa nodaļa par prognozēm, kas ir arī plāna analītiskā bāze, tostarp jānorāda atsauces scenāriji un politikas scenāriji, kas palīdz izvērtēt ierosināto rīcībpolitiku un pasākumu ietekmi. Divgadējos progresa ziņojumos par nacionālo plānu īstenošanu jāizmanto pamatrādītāji, ko Komisija izstrādājusi sadarbībā ar dalībvalstīm, un atjauninātas prognozes, rīcībpolitikas un pasākumi.
Tā kā Enerģētikas savienības piecas dimensijas pēc būtības ir transversālas, ir nepieciešams novērtēt un validēt rīcībpolitikas mērķus un instrumentus ar integrētiem metodiskiem rīkiem. Tālab nacionālajos plānos ir jāiekļauj prognozes par energosistēmu un par siltumnīcefekta gāzu emisijām periodā līdz 2030. gadam un vēlāk, tostarp 2050. gada perspektīvā. Prognozēs jāņem vērā, piemēram, makroekonomiskais konteksts (piem., prognozētais IKP un iedzīvotāju skaita pieaugums), strukturālas pārmaiņas ekonomikā, kas varētu ietekmēt energosistēmu un siltumnīcefekta gāzu emisijas, globālās tendences enerģētikas sektorā (piemēram, fosilā kurināmā cenu dinamika starptautiskajos tirgos), kā arī oglekļa cenas, energotīklu pārrobežu starpsavienojumi un tehnoloģiju izmaksas. Komisija sniegs tehniska rakstura ieteikumus šajos jautājumos, un dalībvalstīm ir skaidri jānorāda, kā tās no šiem ieteikumiem grasās atkāpties, ja to, piemēram, prasa izraudzītais modelis.
Nacionālajā plānā jāizklāsta vismaz divi scenāriji: i) atsauces scenārijs, kura pamatā ir pašreizējās tendences, politika un pasākumi gan ES, gan valsts līmenī; un ii) vismaz viens politikas scenārijs, kas atspoguļo iecerēto valsts mērķu sasniegšanu ar papildu politiku un pasākumiem attiecībā uz Enerģētikas savienības piecām dimensijām, jo īpaši attiecībā uz 2030. gada mērķrādītājiem, kā izklāstīts nacionālajā plānā. Jāizklāsta rīcībpolitiku un pasākumu potenciālā sinerģija un savstarpējās ietekmes.
Komisija var dalībvalstīm palīdzēt ar datiem un analīzi. Šajā ziņā svarīgs būs jaunais ES Enerģētikas, transporta un siltumnīcefekta gāzu emisiju atsauces scenārijs, ko izstrādā ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un ko publicēs 2016. gada pirmajā pusē. Dalībvalstīm varētu piedāvāt arī politikas un jutīguma scenārijus, kuri tām noderētu stratēģiskajā plānošanā un kuros būtu apzinātas kopīgās problēmas un izvērtēts, kā vienas atsevišķas dalībvalsts politika ietekmētu Enerģētikas savienības kopējo mērķu sasniegšanu. ES Atsauces scenārijs būs arī dokuments, uz kura pamata izvērtēt dalībvalstu kopīgo devumu Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanā.
Valstu prognozes ir jāiesniedz laikus, lai tās varētu apkopot ES līmenī un pēc tam izvērtēt energosistēmas vispārējo stāvokli un gūtās sekmes. Tāpēc skaidri un pārredzami jāizklāsta gan pieņēmumi, gan galvenās tendences, kuras izkristalizējušās modelēšanā, kas raksturo energosistēmu.
Progresa ziņojumos par nacionālo plānu īstenošanu dalībvalstīm jāizmanto pamatrādītāji. Balstoties uz pamatrādītājiem, kas ierosināti 2030. gada klimata un enerģētikas politikas satvarā, un uz rādītājiem, kas jau iekļauti valstu faktu lapās, Komisija dienestu darba dokumentā ir izklāstījusi to pamatrādītāju koncepciju un sākotnējo analīzi, ar kuriem mēra virzību uz Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu. Tajā ierosināti rādītāji attiecībā uz Enerģētikas savienības piecām dimensijām, piemēram, enerģijas cenas, konkurētspēja, enerģijas importa diversifikācija, dekarbonizācija, pētniecība un inovācija, energotirgus darbība.
3.Reģionālā sadarbība nacionālo plānu izveidē
Lai Enerģētikas savienība varētu darboties, dalībvalstīm enerģētikas politikas izstrādē ir jākoordinējas un jāsadarbojas savā starpā. Tāpēc nacionālo plānu izstrādes pašā sākumā ir jārīko reģionālas apspriedes.
Dalībvalstīm jānoskaidro, kuras jomas ir piemērotas kopīgai vai koordinētai plānošanai reģionā, un jau plāna sagatavošanas sākumā jāapspriežas ar citiem reģiona dalībniekiem. Reģiona dažādajiem nacionālajiem plāniem ir jābūt tādiem, lai tie cits citu papildinātu un, ja iespējams, pastiprinātu — ir jāizmanto katras valsts stiprās puses, lai risinājumu reģionālām problēmām rastu pašā drošākajā un izmaksefektīvākajā veidā. Īpaša uzmanība jāveltī tam, lai nodrošinātu koordinētu pieeju jaunu energoavotu un infrastruktūru attīstīšanai.
Kopīgas pieejas un mērķi var vairot paredzamību ilgtermiņā un investīcijām vajadzīgo noteiktību. Valstu politikas saskaņošanai jānovērš negatīvi stimuli un jāmazina iespējamā negatīvā ietekme, kāda vienas valsts politikai var būt uz citām dalībvalstīm. Tāpēc plānā jāietver novērtējums, kā iecerētie mērķi un politika ietekmēs citas reģiona dalībvalstis un kā vajadzētu stiprināt reģionālo sadarbību politikas jomās un apakšsektoros.
Šīm vajadzībām var izveidot jau esošo reģionālās sadarbības satvaru, tostarp makroreģionālās stratēģijas. Komisija aktīvi iesaistīsies šajā procesā un atbalstīs piemērotu jaunu forumu izveidi. Ļoti liela nozīmē ir līdzsvarotiem reģioniem, jo tas pavērs iespējas sadarbībai dažādajās Enerģētikas savienības dimensijās.
Komisija 2016. gadā dalībvalstīm sniegs sīkākas norādes par reģionālo sadarbību saistībā ar Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu.
4.Ziņojumi par plānu īstenošanu un atjaunināšanu
No 2020. gada dalībvalstīm reizi divos gados ir jāsniedz progresa ziņojumi par nacionālo plānu īstenošanu. Šie īstenošanas ziņojumi ir svarīgs rīks, kas dalībvalstīm palīdzēs saprast, kā vedas ar Enerģētikas savienības mērķu sasniegšanu.
Komisija par progresu ziņos ikgadējā Enerģētikas savienības stāvokļa apskatā.
Paredzēts, ka no 2021. līdz 2030. gadam nacionālie plāni ir vienreiz jāatjaunina, ņemot vērā apstākļu maiņu un grozījumus, lai varētu sasniegt Enerģētikas savienības kopīgi nospraustos mērķus, jo īpaši 2030. gada klimata un enerģētikas mērķrādītājus. Nacionālajos plānos paredzētos konkrētos politikas pasākumus vajadzības gadījumā varētu atjaunināt biežāk.
5.Process un termiņi
Nacionālo plānu sagatavošana būs dinamisks process. Lai gan valstu politikas veidošanu un īstenošanu ietekmēs gaidāmie leģislatīvie procesi, kuru gaitā tiks pieņemti nozīmīgi šīs jomas ES tiesību akti, nacionālo plānu izstrādes procesam ir jāsākas jau 2016. gadā, lai tos varētu pabeigt krietni pirms 2020. gada, turklāt ņemot vērā attiecīgos ES tiesību aktus.
Plānošanas un ziņošanas pienākumi politikas jomās, kurās jau ir nosprausti 2020. gada mērķrādītāji, nemainīsies līdz pat 2020. gadam. Ziņošanu salāgos ar jauno procesu — nacionālo enerģētikas un klimata plānu izstrādi. 2016. gadā Komisija nāks klajā ar likumdošanas iniciatīvu par plānošanas un ziņošanas prasību optimizēšanu periodam pēc 2020. gada, lai samazinātu administratīvo slogu un nodrošinātu dažādo plānošanas un ziņošanas plūsmu saskanību, vienkāršību un konsekvenci, tajā pašā laikā neliekot ciest paziņotās informācijas un datu kvalitātei. Komisijai un dalībvalstīm jāspēj zināmu daļu paziņojamās informācijas konsolidēt un racionalizēt jau pirms 2020. gada, ja to iespējams paveikt bez leģislatīvām izmaiņām un bez ietekmes uz pamatsaistībām Komisija jau rāda priekšzīmi: periodiskie ziņojumi ir apvienoti ar pirmo Enerģētikas savienības stāvokļa apskatu.
Nacionālo enerģētikas un klimata plānu izstrādes grafiks, kurā redzami attiecīgie dalībvalstu un Komisijas uzdevumi, sniegts tabulā šīs sadaļas beigās.
Līdz 2016. gada rudenim dalībvalstīm vajadzētu iesniegt atsauces scenārija integrēto prognožu pirmos rezultātus. Jāuzsāk reģionālās diskusijas ar citām dalībvalstīm. Tajā pašā gadā Komisija pabeigs ES Atsauces scenāriju 2016, sagatavos nacionālā plāna paraugu un norādes par reģionālo sadarbību. 2016. gadā nāks klajā ar attiecīgajiem leģislatīvajiem priekšlikumiem par pārskatīto Kopīgo centienu lēmumu, atjaunojamo enerģiju, energoefektivitāti, tirgus modeli un plānošanas un ziņošanas pienākumu optimizēšanu.
2017. gadā jāsākas valsts politiskajam procesam, kas veltīts nacionālajam plānam, lai saņemtu plašu politisko aprindu atbalstu valsts līmenī, un jāpabeidz reģionālās apspriedes un apspriedes ar ieinteresētajām personām. Līdz 2017. gada martam ir Komisijai jāiesniedz integrētās prognozes, kas aptver gan atsauces scenāriju, gan politikas scenāriju. Šīs prognozes plaši izmantos dalībvalstu nacionālo plānu sagatavošanā. Nacionālo plānu projekti Komisijai jāiesniedz 2017. gadā; pēc tam tiks rīkotas apspriedes ar citām dalībvalstīm un Komisiju nolūkā kopīgiem spēkiem sasniegt ES līmeņa mērķrādītājus un mērķus enerģētikas jomā. Pēc tam Komisija sagatavos ieteikumus par nacionālo plānu projektiem un ar tiem iepazīstinās Enerģētikas savienības stāvokļa apskatā.
2018. gadā jāiesniedz Komisijai galīgie plāni , ņemot vērā apspriedes ar citām dalībvalstīm, Komisijas ieteikumus un attiecīgos ES tiesību aktus. Pēc tam Komisija nāks klajā ar Enerģētikas savienības stāvokļa apskatu, kurā iekļaus arī pirmo kopvērtējumu par nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem.
Kas attiecas uz ES līmenī saskaņotajiem 2030. gada atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes mērķrādītājiem, Komisija novērtēs kopīgos pūliņus, kas atspoguļoti dalībvalstu nacionālajos plānos, no šo mērķrādītāju sasniegšanas viedokļa. Politika un pasākumi ES līmenī, kas papildina valstu pūliņus sasniegt izvirzītos mērķrādītājus, cita starpā tiks noteikti jaunajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā un pārskatītajā Energoefektivitātes direktīvā, ar ko Komisija nāks klajā 2016. gadā. Tas, kā dažus no šiem pasākumiem konkrēti piemērot, tiks izlemts vēlāk, pamatojoties uz dalībvalstu kopīgajiem centieniem, kas atspoguļojas nacionālajos plānos, un uz progresa ziņojumiem, paturot prātā nepieciešamību sasniegt Enerģētikas savienības mērķus.
Visā procesa gaitā Komisija rīkos regulāras sanāksmes un iesaistīsies dialogā ar dalībvalstīm, lai sniegtu tehnisku atbalstu, sekotu līdzi plānu sagatavošanai un apspriestu nākotnes virzību.
Tiks nodrošināts pienācīgs pārvaldības process, tostarp visu attiecīgo Eiropas iestāžu, īpaši Padomes un Eiropas Parlamenta, iesaistīšanās.
Tabula. Nacionālo enerģētikas un klimata plānu izstrādes grafiks
|
|
Dalībvalstis
|
Eiropas Komisija
|
|
2016
|
Sākt izstrādāt nacionālo enerģētikas un klimata plānu visaptverošu stratēģiju, galvenos mērķus un pārskatu par rīcībpolitikām.
Izstrādāt integrētus metodiskos rīkus, lai sagatavotu atsauces un politikas scenārijus, kas kalpos par nacionālo plānu analītisko pamatu, un nākt klajā ar pirmajiem rezultātiem attiecībā uz atsauces scenāriju.
Uzsākt valsts ieinteresēto aprindu apspriedes par nacionālajiem plāniem.
Uzsākt reģionālas apspriedes ar citām dalībvalstīm par nacionālo plānu sagatavošanu.
|
Sadarbībā ar dalībvalstīm pabeigt ES atsauces scenāriju 2016.
Sagatavot paraugus nacionālajiem plāniem, t. sk. galvenos mainīgos lielumus un parametrus valsts integrētajām prognozēm.
Sniegt norādes par reģionālo sadarbību.
Nākt klajā ar leģislatīvo aktu priekšlikumiem par pārskatīto Kopīgo centienu lēmumu, atjaunojamo enerģiju, energoefektivitāti (t. sk. ēku sektorā), tirgus modeli un plānošanas un ziņošanas pienākumu optimizēšanu.
Rīkot tehniskas sanāksmes ar dalībvalstīm, piem., par metodiskajiem rīkiem un pamatrādītājiem.
Nākt klajā ar otro Enerģētikas savienības stāvokļa apskatu.
|
|
2017
|
Pabeigt apspriedes ar ieinteresētajām personām un reģionālās apspriedes par nacionālajiem plāniem.
Sākt valsts politisko procesu, kas veltīts nacionālajam plānam.
Iesniegt Komisijai integrētās prognozes, kas aptver gan atsauces scenāriju, gan politikas scenāriju.
Iesniegt Komisijai nacionālo plānu projektus, kuru pamatā ir Komisijas norādes par nacionālajiem plāniem un plāna paraugs.
|
Sniegt tehnisku atbalstu dalībvalstīm nacionālo plānu sagatavošanā.
Atvieglot un sekmēt reģionālās apspriedes par nacionālajiem plāniem ar citām dalībvalstīm, tostarp attiecīga foruma izveidi.
Rīkot apspriedes ar dalībvalstīm par nacionālo plānu projektiem un sniegt ieteikumus par plānu projektiem.
Nākt klajā ar trešo Enerģētikas savienības stāvokļa apskatu.
|
|
2018
|
Pabeigt nacionālos plānus, ņemot vērā citu dalībvalstu atsauksmes un Komisijas ieteikumus.
Iesniegt galīgos nacionālos enerģētikas un klimata plānus.
|
Sniegt atbalstu dalībvalstīm nacionālo plānu pabeigšanā.
Nākt klajā ar ceturto Enerģētikas savienības stāvokļa apskatu, tostarp Padomi un Parlamentu iepazīstināt ar pirmo kopvērtējumu par nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem.
|