PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Cilvēkiem, kuri ir neredzīgi, kuriem ir redzes traucējumi vai kuri citu iemeslu dēļ nespēj lasīt drukātu tekstu (turpmāk “personas ar drukas lasītnespēju”), ir jānodrošina vienlīdzīga piekļuve grāmatām un iespieddarbiem, lai viņi varētu pilnīgi un iedarbīgi piedalīties sabiedriskās norisēs. Pasaules veselības organizācija lēš, ka pasaulē ir 285 miljoni cilvēku ar redzes traucējumiem: 39 miljoni cilvēku ir neredzīgi, bet 246 miljoni – vājredzīgi[1]. Pasaules Neredzīgo savienība ziņo, ka Eiropā tikai 5 % no publicētajām grāmatām ir pieejamas formātā, kuram var piekļūt personas ar redzes traucējumiem, savukārt jaunattīstības valstīs, kur dzīvo aptuveni 90 % no cilvēkiem ar redzes traucējumiem, šis rādītājs nepārsniedz 1 %.[2]

Tagad grāmatu kopijas pieejamā formātā (turpmāk “kopijas pieejamā formātā”) parasti izgatavo un izplata valstu mērogā, un to veic specializētas organizācijas, piemēram, bibliotēkas neredzīgajiem, pamatojoties uz licenci vai autortiesību ierobežojumiem vai izņēmumiem. Tomēr tāda starptautiska tiesiska regulējuma trūkums, kas ļautu veikt pārrobežu apmaiņu ar pieejamiem formātiem, kuri izgatavoti, piemērojot ierobežojumu vai izņēmumu, izraisa šādu kopiju izgatavošanas darbību dublēšanos, pat starp valstīm ar vienu un to pašu valodu. Šīs problēmas iemesls ir pieejama formātu kopiju izgatavošanas izmaksas un to organizāciju ierobežotie resursi, kuras sniedz pakalpojumus neredzīgajiem.

Eiropas Savienībai kopš 2011. gada janvāra ir saistoša Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām. Tajā ir nostiprinātas tiesības uz pieeju informācijai (21. pants) un personu ar invaliditāti tiesības uz līdzdalību sabiedriskajā dzīvē vienlīdzīgi ar citiem (30. pants). Šī konvencija ir kļuvusi par ES tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu. Šīs konvencijas līgumslēdzēju pušu vidū ir arī 25 dalībvalstis, savukārt trīs valstis gatavo ratifikācijas procesa noslēgšanu.

Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijā (WIPO) 2009. gadā tika uzsāktas sarunas par eventuālu starptautisko nolīgumu, kurā tiktu noteikti autortiesību ierobežojumi un izņēmumi par labu personām, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, – ar mērķi veicināt pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā.

Padome 2012. gada 26. novembrī pieņēma lēmumu, ar kuru pilnvaroja Komisiju Eiropas Savienības vārdā piedalīties šajās sarunās.[3] WIPO sarunas tika sekmīgi noslēgtas diplomātiskajā konferencē, kas 2013. gada 17.–28. jūnijā notika Marrākešā. Rezultātā 2013. gada 27. jūnijā tika noslēgts Marrākešas līgums, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (turpmāk “līgums”).

Līgumā ir nostiprināts starptautisko noteikumu kopums, kas nodrošina, ka attiecībā uz autortiesībām valstu mērogā pastāv ierobežojumi vai izņēmumi par labu personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, un kas ļauj veikt pārrobežu apmaiņu ar tādām iespieddarbu kopijām pieejamā formātā, kuras ir izgatavotas kādā no līgumslēdzējām pusēm, pamatojoties uz autortiesību izņēmumu vai ierobežojumu.

Padome 2014. gada 14. aprīlī apstiprināja līguma parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā.[4]

Ar šo priekšlikumu Padomes lēmumam Komisija vēlas saņemt Padomes pilnvarojumu tam, lai pēc Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas līgumu noslēgtu Eiropas Savienības vārdā.

2.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

2.1. Līguma noteikumi

Līgumā ar terminu “saņēmēji” apzīmē personas, kas ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ, vai fizisku traucējumu dēļ kā citādi nespēj turēt grāmatu vai manipulēt ar to, vai koncentrēties vai virzīt acis tādā mērā, kas parasti būtu nepieciešams lasīšanai.

Līgums paredz ikvienas līgumslēdzējas puses pienākumu savos tiesību aktos autortiesību jomā iekļaut ierobežojumu vai izņēmumu attiecībā uz reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesībām, lai līgumā minētajiem saņēmējiem atvieglotu piekļuvi darbiem pieejamā formātā.[5] Līgumslēdzējas puses var nolemt, ka šādi ierobežojumi vai izņēmumi ir piemērojami vienīgi gadījumos, kad to teritorijā saņēmējiem kopijas pieejamā formātā ar saprātīgiem noteikumiem nav komerciāli pieejamas.

Līgumā termins “darbi” ir definēts kā literatūras un mākslas darbi Bernes konvencijas par literatūras un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk “Bernes konvencija”) 2. panta 1. punkta izpratnē, kas atveidoti kā teksts, apzīmējums (nošu raksts) un/vai ar to saistītas ilustrācijas, un kas ir publicēti vai citādi publiski pieejami kādā no plašsaziņas līdzekļiem. Kā teikts saskaņotajā paziņojumā, tas ietver arī klausāmgrāmatas.

“Kopija pieejamā formātā” ir kopija, kuras veids un forma ir alternatīva formātam, kādā darbs ir publicēts, un kas saņēmējiem ļauj piekļūt darbam tikpat ērti, kā to var darīt personas bez redzes traucējumiem. Kopiju pieejamā formātā drīkst izmantot vienīgi saņēmēji, un tajā ir jāievēro oriģināldarba veselums.

Kopijas pieejamā formātā, kuras izgatavotas, piemērojot autortiesību ierobežojumu vai izņēmumu, eksportēt, ievērojot bezpeļņas principu, var “pilnvarotas struktūras”, kas ir definētas kā valdības iestādes vai citas organizācijas, kuras nodrošina izglītību, mācības, adaptīvo lasīšanu vai piekļuvi informācijai personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ. Šīm struktūrām ir jānodrošina, ka tās saņēmējiem izplata vienīgi pieejamus formātus, kavē neatļautu kopiju reproducēšanu, izplatīšanu un publiskošanu, kā arī, rīkojoties ar kopijām, ievēro pienācīgu rūpību un uzskaiti.

Līgumslēdzējas puses vienīgi tad var ļaut eksportēt kopijas pieejamā formātā, ja tās nodrošina, ka attiecīgajiem reproducēšanas, izplatīšanas un publiskošanas tiesību ierobežojumiem vai izņēmumiem tiek piemērota “trīsposmu pārbaude”. Tas nozīmē, ka tām ir jābūt vai nu WIPO līguma par autortiesībām (WCT) līgumslēdzējām pusēm vai arī tām citādā veidā ir jānodrošina, ka attiecīgie ierobežojumi vai izņēmumi attiecas tikai uz dažiem īpašiem gadījumiem, kas nav pretrunā ar parastu darba izmantošanu un nepamatoti neaizskar tiesību īpašnieka likumīgās intereses.

Līgumā ir precizēts, ka, ciktāl līgumslēdzēja puse ļauj saņēmējam vai pilnvarotai struktūrai izgatavot darba kopiju pieejamā formātā, tai būtu jāatļauj šādas kopijas pieejamā formātā arī importēt.

Līgumslēdzējām pusēm ir pienākums, ja nepieciešams, veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad tās nodrošina atbilstošu tiesisko aizsardzību un iedarbīgus tiesību aizsardzības līdzekļus pret iedarbīgu tehnoloģisko pasākumu apiešanu, šī tiesiskā aizsardzība neliedz saņēmējiem izmantot līgumā noteiktos ierobežojumus un izņēmumus. 

Līgumā ir arī noteikts, ka līgumslēdzējām pusēm ir jāaizsargā saņēmēju privātums un jāsadarbojas, lai veicinātu pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā. WIPO izveidos informācijas piekļuves vietu, lai palīdzētu pilnvarotām struktūrām vienai otru apzināt sadarbības nolūkā. Līgumā pilnvarotās struktūras tiek arī mudinātas ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem sniegt informāciju par savu politiku un praksi.

Līgumā ir apstiprināts, ka līgumslēdzējas puses savā tiesību sistēmā un praksē var brīvi noteikt atbilstošu līguma īstenošanas metodi. Tomēr tām ir jāievēro pastāvošās starptautiskās saistības, kas izriet no Bernes konvencijas, Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem un WCT. Līgumā ir atzīts, ka līgumslēdzējas puses var saglabāt vai ieviest citus ierobežojumus un izņēmumus attiecībā uz saņēmējiem un personām ar citādu invaliditāti, kuri neietilpst līguma piemērošanas jomā.

Administratīvi un procesuāli noteikumi, kas ietverti 13.–22. pantā, ir ļoti līdzīgi noteikumiem, kuri iekļauti citos WIPO līgumos autortiesību jomā (piem., WCT).

Līgums stāsies spēkā, tiklīdz to būs ratificējušas divdesmit līgumslēdzējas puses.

Eiropas Savienība var kļūt par līguma pusi, jo Marrākešas diplomātiskās konferences laikā tā ir sniegusi paziņojumu, ka ir kompetenta jautājumos, uz kuriem attiecas šis līgums, ka tai ir savi tiesību akti, kas ir saistoši visām tās dalībvalstīm, jautājumos, uz kuriem attiecas šis līgums, un ka saskaņā ar savām iekšējām procedūrām tā ir pienācīgi pilnvarota kļūt par līguma pusi. Eiropas Savienība 2013. gada 28. jūnijā parakstīja diplomātiskās konferences nobeiguma aktu, bet 2014. gada 30. aprīlī Ženēvā parakstīja līgumu.

2.2. Tiesiskais pamats

Ņemot vērā līguma priekšmetu, tāpat kā Padomes Lēmuma 2014/221/ES, ar ko atļauj parakstīt līgumu, gadījumā Padomes lēmuma par līguma noslēgšanu tiesiskais pamats būtu Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. un 207. pants un 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punkts.

Līguma galveno noteikumu (5., 6. un 9. pants) nolūks ir nodrošināt pārrobežu apmaiņu ar kopijām pieejamā formātā starp līguma pusēm, tostarp ES, un trešām valstīm. Uz šādu apmaiņu attiecas LESD norma par kopējo tirdzniecības politiku.

Autoru tiesības, kuras skar līgumā paredzētie izņēmumi un ierobežojumi (reproducēšanas tiesības, izplatīšanas tiesības un tiesības uz izziņošanu sabiedrībai, tostarp tiesības uz publiskošanu) tika saskaņotas ES mērogā ar Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā,[6] 2.–4. pantu. Izsmeļošs saraksts ar šo tiesību izņēmumiem un ierobežojumiem ir izklāstīts šīs direktīvas 5. panta 2. un 3. punktā. Preambulas 32. apsvērumā ir paskaidrots, ka dalībvalstis savos tiesību aktos nevar attiecībā uz šīm tiesībām ieviest atšķirīgus vai papildu izņēmumus. Izņēmumi un ierobežojumi būtu jāīsteno saskaņā ar 5. panta 5. punktu (turpmāk “trīsposmu pārbaude”), kas ir uzsvērts arī preambulas 44. apsvērumā.

Direktīvas 2001/29/EK 5. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir paredzēta iespēja attiecībā uz autoru tiesībām noteikt izņēmumu vai ierobežojumu saistībā ar izmantošanu invalīdu labā, kas ir tieši saistīta ar attiecīgo invaliditātes gadījumu un kas pēc rakstura ir nekomerciāla, ciktāl tas vajadzīgs attiecīgajā invaliditātes gadījumā. Atšķirībā no līguma, šajā pantā runa nav tikai par kāda konkrēta veida invaliditāti, un dalībvalstis var brīvi izvēlēties, vai tās īsteno šādu ierobežojumu vai izņēmumu. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jebkāda rīcības brīvība, kas dalībvalstīm ir pieejama, izmantojot kādu no Direktīvas 2001/29/EK 5. pantā minētajiem izņēmumiem vai ierobežojumiem, ir jāīsteno, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti ES tiesību aktos.[7]

Visbeidzot, Direktīvas 2001/29/EK 6. pantā ir paredzēta vispusīga tiesiskā aizsardzība attiecībā uz tehnoloģiskiem pasākumiem, kurus izmanto tiesību īpašnieki, un tās 6. panta 4. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka personas, kas gūst labumu no konkrētiem izņēmumiem vai ierobežojumiem, gūst labumu no šiem izņēmumiem, ja ir ieviesti tehnoloģiskās aizsardzības pasākumi, bet ja nav noslēgta attiecīga brīvprātīga vienošanās. Līguma 3., 4., 7., 10. un 11. pants ietekmē minētās ES tiesību normas.

Līdz ar to tiek uzskatīts, ka:

a) kopiju pieejamā formātā pārrobežu apmaiņa ar trešām valstīm ir viens no līguma dominējošajiem elementiem, tādēļ tā attiecīgie panti ietilpst kopējā tirdzniecības politikā (LESD 207. pants) un

b) līguma panti par obligātiem izņēmumiem vai ierobežojumiem ietilpst ES tiesību darbības jomā, ietekmē vai maina kopīgo noteikumu, proti, Direktīvas 2001/29/EK normu, piemērošanas jomu un katrā ziņā ietilpst jomā, uz kuru jau lielā mērā attiecas ES tiesību normas (LESD 114. pants).[8]

Tādēļ Komisija iesniedz priekšlikumu Padomes lēmumam par līguma noslēgšanu. Saskaņā ar LESD 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu pirms lēmuma pieņemšanas ir nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana.

2014/0297 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. un 207. pantu kopsakarā ar tā 218. panta 6. punkta a) apakšpunkta v) punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu[9],

tā kā:

(1)       Saskaņā ar Padomes Lēmumu 2010/48/EK[10] Eiropas Savienībai kopš 2011. gada 22. janvāra ir saistoša Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām, kuras normas ir kļuvušas par Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļu.

(2)       Padome 2012. gada 26. novembrī pilnvaroja Komisiju Eiropas Savienības vārdā veikt sarunas par starptautisku nolīgumu Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas ietvaros par labāku piekļuvi grāmatām cilvēkiem ar drukas lasītnespēju.

(3)       Sarunas tika sekmīgi noslēgtas diplomātiskajā konferencē, kas notika Marrākešā 2013. gada 17.–28. jūnijā. Marrākešas līguma, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (turpmāk “Marrākešas līgums”), teksts tika pieņemts 2013. gada 27. jūnijā.

(4)       Pamatojoties uz Padomes Lēmumu 2014/221/ES[11], 2014. gada 30. aprīlī Marrākešas līgums tika parakstīts Eiropas Savienības vārdā (ņemot vērā, ka tas pēcāk tiks noslēgts) – attiecībā uz jautājumiem, kas ietilpst Savienības kompetencē.

(5)       Ar Marrākešas līgumu ir izveidots starptautisku noteikumu kopums, kas nodrošina, ka pastāv ierobežojumi vai izņēmumi attiecībā uz autortiesībām valstu mērogā par labu personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai ar drukas lasītnespēju cita iemesla dēļ. Attiecīgās autortiesību normas ir saskaņotas Savienības tiesību aktos, jo tās ietekmē iekšējā tirgus darbību.  Līgums arī sniedz iespēju veikt pārrobežu apmaiņu ar publicēto darbu kopijām, kas ir izgatavotas pieejamā formātā, ievērojot ierobežojumus vai izņēmumus attiecībā uz autortiesībām, un tādēļ arī ietilpst tirdzniecības politikas jomā. Līgums Eiropas Savienībā un ārpus tās atvieglos saņēmēju piekļuvi publicētiem darbiem.

(6)       Marrākešas līgums būtu jāapstiprina Eiropas Savienības vārdā,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Eiropas Savienības vārdā tiek apstiprināts Marrākešas līgums, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ.

Marrākešas līguma teksts ir pievienots šim lēmumam.

2. pants

Ar šo Padomes priekšsēdētājs tiek pilnvarots norīkot personu vai personas, kas ir tiesīgas Eiropas Savienības vārdā deponēt Marrākešas līguma 19. pantā paredzēto ratifikācijas dokumentu, lai paustu Savienības piekrišanu uzņemties līguma saistības.

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Briselē,

                                                                       Padomes vārdā –

                                                                       priekšsēdētājs

[1]               Faktu lapa Nr. 282, 2012. gada jūnijs; http://www.who.int.

[2]               http://www.worldblindunion.org.

[3]               Padomes lēmums par Eiropas Savienības dalību sarunās par starptautisku līgumu Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas ietvaros par labāku piekļuvi grāmatām cilvēkiem ar drukas lasītnespēju; 16259/12 EU RESTRICTED.

[4]               Padomes Lēmums (2014. gada 14. aprīlis) 2014/221/ES par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (OV L 115, 17.4.2014., 1. lpp.).

[5]               Līgumslēdzējas puses var paredzēt ierobežojumu vai izņēmumu arī attiecībā uz tiesībām veikt publisku izpildījumu un – atbilstīgi pievienotajam saskaņotajam paziņojumam – tiesībām uz tulkojumu, ciktāl to pieļauj Bernes konvencija.

[6]               OV L 167, 22.6.2001., 10. lpp.

[7]               Sk., piemēram, spriedumu lietā C‑145/10 Eva-Maria Painer, 104. punkts.

[8]               Skatīt 2014. gada 4. septembra spriedumu lietā C‑114/12 Komisija / Padome.

[9]               OV C [..],[..]. lpp.

[10]             Padomes Lēmums Nr. 2010/48/EK (2009. gada 26. novembris) par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (OV L 23, 27.1.2010., 35. lpp.).

[11]             Padomes Lēmums (2014. gada 14. aprīlis) 2014/221/ES par to, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (OV L 115, 17.4.2014., 1. lpp.).