PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

Eiropas Savienības Padome 2005. gada jūnijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai. Regula stājās spēkā 2006. gada 30. jūlijā.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā 2009. gada decembrī kļuva juridiski saistoša, piemēro Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kā arī dalībvalstīm, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus.

Eiropas Komisija šīs regulas II un III pielikumā izdarīja grozījumus ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1352/2011, kas stājās spēkā 2011. gada 21. decembrī, galvenokārt ar mērķi noteikt eksporta kontroli atsevišķiem medikamentiem, lai nepieļautu, ka šādi ražojumi tiek izmantoti nāvessoda izpildei (veicot nāvējošu injekciju). Šim grozījumam bija pievienoti norādījumi par Regulas (EK) Nr. 1236/2005 5. un 6. panta piemērošanu, kā izklāstīts Komisijas dienestu 2011. gada 20. decembra darba dokumentā SEC(2011)1624.

Jo īpaši saistībā ar Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju Komisija ir sākusi visas Regulas (EK) Nr. 1236/2005 pārskatīšanu [1]. Komisija 2012. gada pavasarī publicēja uzaicinājumu iesniegt pieteikumus ar mērķi izveidot ekspertu grupu, kam būtu jāpalīdz veikt šo pārskatīšanu. Laikposmā no 2012. gada jūlija līdz 2013. gada jūlijam ekspertu grupa sešas reizes Briselē tikās ar attiecīgajiem Komisijas dienestiem.

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

Pēc Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1352/2011 publicēšanas vairāki ES medikamentu ražotāji izteica iebildumus pret savu ražojumu izmantošanu nāvessoda izpildei. Tāda medikamenta ražotāji ES, kuram nepiemēro eksporta kontroli, bet kurš varētu tikt izmantots nāvējošām injekcijām Amerikas Savienotajās Valstīs, ir paziņojuši Eiropas Komisijai, kādus pasākumus tie ir veikuši, lai nodrošinātu, ka to izplatītāji trešās valstīs nepieļauj šā ražojuma izmantošanu nāvessoda izpildei. Gan ražotāji eksportētāji, gan kompetentās iestādes ir norādījušas, ka pašreizējā sistēma medikamentueksporta kontrolei, kas veido lielu skaitu eksporta darījumu gadā, ir nevajadzīgs šķērslis.

Ekspertu grupa ir devusi vērtīgu ieguldījumu pārskatīšanas procesā, galvenokārt attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un jautājumu par precēm, kuras pārdod kā piemērotas tiesībaizsardzības mērķiem un kuras varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai. Eksperti atzinīgi vērtēja papildu pasākumus, lai palīdzētu novērst cilvēktiesību pārkāpumus, bet arī atzina, ka tirdzniecības ierobežojumi ir jāizvērtē, balstoties uz citu pamatu, nevis tikai aizliegumu ierīces izmantot tiesībaizsardzības nolūkiem.

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

3.1.        Eksporta kontrole saistībā ar nāvessoda izpildi

Kopš 2011. gada 21. decembra III pielikumā iekļauts punkts ar nosaukumu "Ražojumi, kas var tikt izmantoti nolūkā izpildīt cilvēkiem nāvessodu, veicot nāvējošu injekciju." Šajā saistībā eksporta kontrole būtu jāpiemēro, lai nepieļautu, ka šādi ražojumi tiek izmantoti nāvessoda izpildei trešās valstīs. Regulas (EK) Nr. 1236/2005 pašreizējā redakcijā izveidots eksporta kontroles režīms, kura mērķis ir nepieļaut no ES eksportēto preču izmantošanu spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai. Lai būtu skaidrs šādas kontroles mērķis un kārtība, šajā regulā būtu jāiekļauj īpaša nodaļa par eksporta kontroli, kas būtu jāpiemēro nolūkā novērst kontrolējamo preču izmantošanu nāvessoda izpildei, un īpašs kontrolējamo preču saraksts (turpmāk — III.a pielikums).

Spīdzināšana un cita veida nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana parasti ir nelikumīga un daudzos gadījumos nenotiek valsts līmenī, jo īpaši ņemot vērā, ka starptautiskie instrumenti bez izņēmumiem paredz spīdzināšanas un citādas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas aizliegumu. Turpretim, ja attiecīgā valsts nāvessodu nav atcēlusi, parasti tas ir noteikts ar likumu. Tādēļ ir lietderīgi izskatīt jautājumu par to, vai kāda valsts būtu jāatbrīvo no kontroles, kuras mērķis ir novērst nāvessodu.

1983. gadā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk "Eiropas Cilvēktiesību konvencija") tika papildināta ar 6. protokolu, kas attiecas uz nāvessoda atcelšanu. Pateicoties šim protokolam, dalībvalstis varēja izstrādāt normatīvo aktu noteikumus par nāvessoda piemērošanu par noziegumiem, kas izdarīti kara laikā vai kara draudu apstākļos. 2013. gadā ar 13. protokolu jebkādos apstākļos tika aizliegts piemērot nāvessodu. Šos protokolus ratificēja ES dalībvalstis un arī vairākas citas valstis, kas ir Eiropas Padomes locekles. Albānija, Andora, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Islande, Lihtenšteina, Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Moldova, Melnkalne, Norvēģija, Sanmarīno, Serbija, Šveice, Turcija un Ukraina tos ir ratificējušas un nāvessodu atcēlušas jebkādos apstākļos. Armēnija un Azerbaidžāna ir ratificējušas vienīgi 6. protokolu.

1989. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma un izsludināja Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu. Valstis, kas ir šā protokola puses, apņemas atcelt nāvessodu, taču saskaņā ar 2. pantu tām ir tiesības ratifikācijas vai pievienošanās laikā izdarīt atrunu, kas paredz nāvessoda piemērošanu gadījumos, ja ir pieņemts notiesājošs spriedums par sevišķi smagiem militāra rakstura noziegumiem kara laikā. Bez ES dalībvalstīm un vairākām citām Eiropas valstīm Argentīna, Austrālija, Benina, Bolīvijā, Kanāda, Kaboverde, Kolumbija, Kostarika, Džibutija, Ekvadora, Gvineja-Bisava, Hondurasa, Kirgizstāna, Libērija, Madagaskara, Meksika, Mongolija, Mozambika, Namībija, Nepāla, Jaunzēlande, Nikaragva, Panama, Paragvaja, Filipīnas, Ruanda, Santome un Prinsipi, Seišelu salas, Dienvidāfrika, Austrumtimora, Turkmenistāna, Urugvaja, Uzbekistāna un Venecuēla ir kļuvušas par šā protokola pusēm, neizdarot atrunas. Azerbaidžāna, Brazīlija un Čīli arī ir pievienojušās, taču izdarījušas 2. pantā paredzēto atrunu.

Ņemot vērā šīs stingrās starptautiskās saistības saskaņā vai nu ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Trīspadsmito protokolu, vai arī, neizdarot 2. pantā paredzēto atrunu, ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu, eksportam uz valstīm, kas ir puse kādā no šiem protokoliem, nav nepieciešams piemērot īpašu atļauju, lai nepieļautu, ka attiecīgās preces tiek izmantotas nāvessoda izpildei, bet uz to var attiekties vispārējā eksporta atļauja. Šādai atļaujai būtu jāpiemēro nosacījumi, kas ir atbilstoši, lai novērstu, ka preces bez iepriekšējas kompetento iestāžu veiktas kontroles tiek novirzītas uz valsti, kas nav atcēlusi nāvessodu. Tāpēc vispārējā atļauja būtu jāpiemēro vienīgi gadījumos, kad eksportēto preču tiešais lietotājs uzturas galamērķa valstī un netiek veikts reeksports uz citu valsti. Ja šie nosacījumi nav izpildīti, būtu jāiesniedz lūgums kompetentajām iestādēm piešķirt vispārējo atļauju.

3.2.        Papildu pasākumi attiecībā uz uzskaitītajām precēm

Attiecībā uz pašreizējo eksporta kontroli, ko veic, lai novērstu no ES eksportēto preču izmantošanu nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, ir ierosināts pašreizējos tirdzniecības ierobežojumus papildināt ar ierobežojumiem attiecībā uz starpnieku pakalpojumiem, tehnisko palīdzību un tranzītu. Šajā saistībā līdzīgi jautājumi rodas, izvērtējot, vai šādi ierobežojumi ir vajadzīgi un samērīgi, lai nepieļautu, ka III.a pielikumā uzskaitītās preces tiek izmantotas nāvessoda izpildei, no vienas puses, vai lai nepieļautu, ka III pielikumā uzskaitītās preces tiek izmantotas spīdzināšanai un citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, no otras puses. Tāpēc ir pietiekami veikt vienu atsevišķu novērtējumu, pat ja mērķis un iespējamie izņēmumi var atšķirties, ja tiek uzskatīts, ka papildu ierobežojumi ir vajadzīgi un samērīgi.

3.2.1.     Starpniecības pakalpojumi saistībā ar II pielikumā uzskaitītajām precēm

Attiecībā uz II pielikumā uzskaitītajām ierīcēm vai precēm pašreizējie noteikumi (3. un 4. pants) jau aptver tehniskās palīdzības sniegšanu, un "importa" un "eksporta" definīcijas nodrošina, ka uz tranzītā esošu ierīču vai preču ievešanu vai izvešanu attiecas šie aizliegumi. Saistībā ar šādām ierīcēm vai precēm nav aizliegts sniegt starpniecības pakalpojumus. Balstoties uz "starpniecības pakalpojumu" definīciju Regulā (EK) Nr. 428/2009, ar ko izveido Savienības režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei, varētu aizliegt to preču vai ierīču starpniecības pakalpojumus, kuras neatrodas ES. Tādējādi pašreizējais aizliegums, kas attiecas vienīgi uz ierīcēm vai precēm, kas atrodas ES, tiktu lietderīgi papildināts. Tā kā II pielikumā uzskaitīto ierīču vai preču vienīgais iespējamais izmantojums ir aizliegts, aizliegums sniegt starpniecības pakalpojumus ir nepieciešams un samērīgs pasākums, lai aizsargātu sabiedrības morāli.

3.2.2.     Starpnieku pakalpojumi saistībā ar III vai III.a pielikumā uzskaitītajām precēm un šādu preču tranzīts

III vai III.a pielikumā uzskaitīto ierīču vai preču eksports ir pakļauts kontrolei. Šādām ierīcēm vai precēm ir gan likumīga, gan nelikumīga lietošana, kas ir īpašība, kas tām ir kopīga ar divējāda lietojuma precēm, kuras kontrolē saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 428/2009. Saskaņā ar minēto regulu starpniecības pakalpojumiem nepiemēro visaptverošu kontroli, kā arī tajā nav paredzēta visaptverošas kontroles piemērošana visiem tranzītā esošiem ražojumiem. Kompetentās iestādes konkrētos gadījumos var informēt starpnieku, ka konkrētās preces pilnībā vai daļēji ir paredzēts vai var tikt paredzēts izmantot saistībā ar ķīmisko ieroču, bioloģisko ieroču vai kodolieroču un kodolsprādzienierīču izstrādāšanu, ražošanu, lietošanu, palaišanu, apkalpi, glabāšanu, atklāšanu, identificēšanu vai izkliedēšanu, kā arī tādu raķešu izstrādi, ražošanu, apkalpi vai glabāšanu, kas var nest šādus ieročus. Šo iemeslu dēļ tās var aizliegt konkrētu preču tranzītu.

Tā kā aizliegums veikt spīdzināšanu vai citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību un sodīšanu un izpildīt nāvessodu pamatojas starptautiskajās tiesībās, attiecīgos tirdzniecības ierobežojumus neregulē nekādas starptautiskās normas. Tādējādi Regula (EK) Nr. 1236/2005 atšķiras no Regulas (EK) Nr. 428/2009, ar ko spēkā stājas vairāki starptautiski eksporta kontroles režīmi. Tā kā 2009. gada regulā runa ir par starptautisko drošību, dalībvalstu un trešo valstu veiktā informācijas vākšana attiecībā uz ķīmiskajiem, bioloģiskajiem un kodolieročiem un to palaišanas sistēmām ir labi izstrādāta. Tomēr attiecībā uz ierīcēm vai precēm, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, ir maz ticams, ka tiek veikta šāda informācijas vākšana, un kompetentajām iestādēm, iespējams, trūkst datu, kas tām nepieciešami, lai eksportētāju informētu par paredzēto tiešo izmantojumu.

Ja tiek piemēroti tirdzniecības ierobežojumi, tiem jābūt samērīgiem. Šis nosacījums tiek uzskatīts kā šķērslis visaptverošas kontroles piemērošanai attiecībā uz tranzītu un starpniecības pakalpojumu sniegšanu saistībā ar III un III.a pielikumā uzskaitītajām ierīcēm vai precēm, jo tās tiek izmantotas likumīgiem mērķiem, taču var tikt izmantotas arī spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, vai nāvessoda izpildei. Tā kā šādas darbības ir pretrunā sabiedrības morālei, starpniekiem, kas uzņēmējdarbību veic ES, nevajadzētu gūt labumu no tirdzniecības, kas sekmē vai citādi veicina šīs darbības. Tādēļ starpniekiem, kas zina, ka kontrolējamās ierīces vai preces, kuras jānogādā trešā valstī, bet kuras neatrodas ES, un kuras ir paredzēts vai var tikt paredzēts izmantot šādiem mērķiem, būtu jāaizliedz sniegt saistītus starpniecības pakalpojumus. Tāpat arī šāds aizliegums attieksies, ja izņēmuma gadījumā kompetento iestāžu rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, lai starpniekam paziņotu par paredzēto galīgo izmantojumu.

Tranzīta preces, kas no trešās valsts ir ievestas ES muitas teritorijā, pēc tam tiek vestas uz citu trešo valsti. Uzņēmējam, kas zina, ka preces ir vai varētu būt paredzētas nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, piemērots aizliegums eksportēt šādas preces parasti attiecas uz uzņēmēju, kurš uzņēmējdarbību veic ārpus ES un līdz ar to ir jāīsteno trešā valstī. Tā kā uzņēmējiem, kas tranzīta preces pārvadā ES muitas teritorijas robežās, parasti nav pieejama informācija par tiešo lietotāju, šāda aizlieguma piemērošana pārvadātājam netiek uzskatīta par samērīgu. Tādējādi aizliegums, pamatojoties uz to, ka uzņēmējs zina, kā ir paredzēts izmantot III un III.a pielikumā uzskaitītās tranzīta preces, nebūtu atbilstošs.

3.2.3.     Tehniskā palīdzība saistībā ar III vai III.a pielikumā uzskaitītajām precēm

Attiecībā uz tehnisko palīdzību saistībā ar III vai III.a pielikumā uzskaitītajām precēm, šobrīd netiek kontrolēta šādas palīdzības sniegšana trešām valstīm. Regulā (EK) Nr. 428/2009 nav ietverts nepārprotams noteikums par tehnisko palīdzību, taču definīcijā "eksports" ir ietverta (uzskaitīto) tehnoloģiju un programmatūru nodošana. Lai gan jēdzienam “tehniskā palīdzība” var būt nedaudz plašāka nozīme par tehnoloģiju nodošanu, šādai nodošanai piemēro visaptverošu kontroli. Ar Regulu (EK) Nr. 428/2009 stājas spēkā vairāki starptautiski eksporta kontroles režīmi, un tā attiecas uz starptautisko drošību. Tās mērķis ir novērst ķīmisko, bioloģisko un kodolieroču un to palaišanas sistēmu izplatīšanu. Tāpēc tehnoloģiju un programmatūras nodošana tiek kontrolēta, lai neļautu attiecīgai valstij attīstīt pašai savas spējas ražot preces, ko ES kontrolē un uz to neeksportētu.

Regulas (EK) Nr. 1236/2005 mērķis ir nepieļaut piegādes konkrētiem tiešajiem lietotājiem, kas attiecīgās ierīces vai preces no ES izmantotu spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, vai nāvessoda izpildei, nevis neļaut trešām valstīm iegādāties tehnoloģijas saistībā ar šādām ierīcēm vai precēm. Visaptveroša kontrole attiecībā uz tehniskās palīdzības sniegšanu saistībā ar uzskaitītajām ierīcēm vai precēm nav uzskatāma par samērīgu. Tā kā nāvessods, spīdzināšana un cita veida nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcību vai sodīšana ir pretrunā sabiedrības morālei, tehniskās palīdzības sniedzējiem, kas uzņēmējdarbību veic ES, nevajadzētu gūt labumu no tirdzniecības, kas veicina un citādi atvieglina šādas darbības. Tādēļ ikvienam, kas zina, ka kontrolējamās iekārtas vai preces, uz kurām attiecas trešai valstij sniegtā palīdzība, tiek vai varētu tikt paredzētas šādam izmantojumam, būtu jānosaka aizliegums sniegt tehnisko palīdzību. Tāpat arī šis aizliegums būtu piemērojams, ja izņēmuma gadījumā kompetentajām iestādēm ir pietiekami daudz datu, lai informētu tehniskās palīdzības sniedzēju par paredzēto to preču galīgo izmantojumu, ar kurām šāda palīdzība ir saistīta.

3.3.        Spīdzināšanas un citādas nežēlīgas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas apiešanās vai sodīšanas definīcija

Regulā (EK) Nr. 1236/2005 izmantotā definīcija "spīdzināšana" ir ņemta no 1984. gada ANO Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu. Lai gan regula ir balstīta uz šo starptautisko tiesību instrumentu, ANO konvencijā nav definēta "citāda nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana". Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra liecina, ka Regulā (EK) Nr. 1236/2005 iekļauto definīciju nepieciešams no jauna pārskatīt. Kā paredzēts ES Pamattiesību hartas 52. panta 3. punktā, ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām.

Regulā (EK) Nr. 1236/2005 sniegtā definīcija šobrīd aptver darbības, ar ko tiek nodarītas "stipras (significant) fiziskas vai garīgas sāpes", un definīcijā "spīdzināšana" tiek sniegta atsauce uz "stiprām (severe) fiziskām vai garīgām sāpēm". Tā vietā, lai balstītos uz dažādiem fizisku vai garīgu sāpju līmeņiem, veicot nošķīrumu starp šiem darbību veidiem būtu jāņem vērā, vai pastāv nodoms radīt fiziskas vai garīgas sāpes nolūkā, kas ir norādīts definīcijā "spīdzināšana". Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā 2012. gada 13. decembra spriedumā Khaled El-Masri pret FYROM (pieteikums Nr. 39630/09) attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu un, ņemot vērā iepriekšējo judikatūru, nosprieda, ka:

"196. lai uz sliktu izturēšanos attiecinātu 3. panta piemērošanas jomu, tai ir jāsasniedz [pārkāpuma] smaguma minimālais apmērs. Šāda minimālā apmēra novērtēšana ir atkarīga no visiem lietas apstākļiem, tostarp no izturēšanās ilguma un tās fiziskās un garīgās ietekmes, kā arī atsevišķos gadījumos no upura dzimuma, vecuma un veselības stāvokļa [...]. Starp citiem faktoriem ir minams sliktas izturēšanās mērķis un ar to saistītais nodoms vai motivācija [...].

197. Lai varētu noteikt, vai kāds konkrēts sliktas izturēšanās veids klasificējams kā spīdzināšana, Tiesai ir jāņem vērā 3. pantā minētais nošķīrums starp šo jēdzienu un jēdzienu par necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu izturēšanos. Šis nošķīrums, šķiet, ir ietverts Konvencijā, lai tādējādi vienīgi tīšu necilvēcīgu rīcību, kas rada ļoti smagas un nežēlīgas ciešanas, varētu uzskatīt par "spīdzināšanu"[...]. Papildus izturēšanās smaguma pakāpei spīdzināšanas jēdziens paredz mērķtiecīgu elementu, kā atzīts ANO Konvencijā pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem, kura stājās spēkā 1987. gada 26. jūnijā, kurš ar terminu "spīdzināšana" apzīmē jebkādu darbību, ar kuru tīši tiek sagādātas stipras fiziskas vai morālas sāpes vai ciešanas, cita starpā, lai iegūtu informāciju, sodītu vai iebiedētu (ANO Konvencijas 1. pants) … ."

Attiecībā uz likumīgu sankciju rezultātā izraisītu fizisku un garīgu sāpju vai ciešanu izslēgšanu no abām definīcijām ir nepieciešams precizējums. Lai arī brīvības atņemšana principā ir likumīgs sods, Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka attiecīgās valsts pienākums ir nodrošināt, lai brīvības atņemšanas apstākļi būtu saderīgi ar cilvēka cieņas ievērošanu, lai veids un metode, kādā pasākums tiek īstenots, aizturētajai personai neradītu stresu vai ciešanas tādā apmērā, kas pārsniedz neizbēgamu ciešanu līmeni, ko rada atrašanās apcietinājumā, un ka, ņemot vērā praktiskos ierobežojumus saistībā ar apcietinājumu, pienācīgi tiek nodrošināta attiecīgās personas veselība un labklājība. Judikatūra liecina, ka brīvības atņemšanas apstākļu kumulatīvā iedarbība var izraisīt Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta pārkāpumu, jo īpaši gadījumos, kad kameras ir pārapdzīvotas un tajās ir antisanitāri apstākļi. Turpmāk minētajos Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ir sniegti daži šādu pārkāpumu piemēri:

2002. gada 15. jūlijs, V. Kalashnikov pret Krieviju (pieteikums Nr. 47095/99),

2003. gada 4. februāris, F. Van der Ven pret Nīderlandi (pieteikums Nr. 50901/99),

2004. gada 11. marts, P. Iorgov pret Bulgāriju (pieteikums Nr. 40653/98),

2004. gada 8. jūlijs, I. Ilaşcu un citi pret Moldovu un Krieviju (pieteikums Nr. 48787/99),

2008. gada 20. novembris, A. Işyar pret Bulgāriju (pieteikums Nr. 391/03),

2009. gada 2. jūlijs, M. Kochetkov pret Igauniju (pieteikums Nr. 41653/05),

2009. gada 16. jūlijs, I. Sulejmanovic pret Itāliju (pieteikums Nr. 22635/03),

2012. gada 10. janvāris, S. Ananyev un citi pret Krieviju (pieteikums Nr. 42525/07 un Nr. 60800/08),

2012. gada 22. maijs, T. Idalov pret Krieviju (pieteikums Nr. 5826/03).

3.4.        Īstenošanas vai deleģētās pilnvaras

Ar Regulu (EK) Nr. 1236/2005 Eiropas Komisijai tiek piešķirtas pilnvaras izdarīt grozījumus šajos pielikumos. Izņemot attiecībā uz I pielikumu, Komisijai palīdz komiteja, kurā ir dalībvalstu pārstāvji. Piemēro Regulā (ES) Nr. 182/2011 aprakstīto pārbaudes procedūru (saskaņā ar regulas 13. panta 1. punkta c) apakšpunktu).

Komisija ir iesniegusi priekšlikumus par deleģēto un īstenošanas pilnvaru piešķiršanu kopējās tirdzniecības politikas jomā (COM(2011) 82 un COM(2011) 349). Eiropas Parlaments un Padome 2013. gada jūnijā panāca vienošanos par šo Komisijas priekšlikumu turpmāko virzību; paredzēts, ka 2013. gada beigās tie pieņems regulu, ar kuru, cita starpā, tiks grozīta Padomes Regula (EK) Nr. 1236/2005, lai varētu piešķirt deleģētās pilnvaras.

Taču nav izskatīts jautājums par to, vai steidzamības procedūra būtu jāpiemēro attiecībā uz Regulas (EK) Nr. 1236/2005 dažu pielikumu grozījumiem. Komisija šādu procedūru uzskata par piemērotu, ja aizliegto un kontrolējamo preču sarakstos tiek izdarīti grozījumi, jo īpaši, ja jaunas ierīces vai preces ienāk tirgū, un tā uzskata, ka attiecīgais pasākums ir jāpiemēro nekavējoties, lai novērstu krājumu veidošanos šo divu mēnešu laikā (pieņemot, ka šis termiņš netiek pagarināts), kuru laikā Eiropas Parlaments un Padome pret minēto pasākumu var izteikt iebildumus.

2014/0005 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA,

ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 207. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

rīkojoties saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)       Padomes Regula (EK) Nr. 1236/2005[2] tika pieņemta 2005. gadā un stājās spēkā 2006. gada 30. jūlijā. Atsaucoties uz Eiropas Parlamenta aicinājumiem 2010. gadā un norādēm, ka no Savienības eksportētie medikamenti ir tikuši izmantoti nāvessoda izpildei trešā valstī, aizliegto un kontrolēto preču saraksti minētās regulas II un III pielikumā tika grozīti ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1352/2011[3]. Komisija kopā ar ekspertu grupu pārskatīja nepieciešamību veikt turpmākus grozījumus Regulā (EK) Nr. 1236/2005 un tās pielikumos.

(2)       Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā 2009. gada 1. decembrī Eiropas Savienības Pamattiesību harta[4] kļuva juridiski saistoša. Regulā (EK) Nr. 1236/2005 izmantotā "spīdzināšanas" definīcija ir ņemta no 1984. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai sodīšanas veidiem, un tā joprojām ir spēkā esoša. "Citādas nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai sodīšanas" definīcija, kas nav ietverta Konvencijā, būtu jāgroza, lai tā atbilstu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai. Ir lietderīgi arī precizēt termina “likumīgas sankcijas” nozīmi definīcijās par to, kas ir "spīdzināšana" un "citāda nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana", ņemot vērā šo judikatūru un Savienības politiku attiecībā uz nāvessodu.

(3)       Ar Regulas (EK) Nr. 1236/2005 5., 6. un 7. pantu ievieš eksporta atļauju sistēmu, kas ir izstrādāta, lai nepieļautu, ka attiecīgās preces tiktu izmantotas nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai.

(4)       Šiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem. Tādēļ tie nedrīkst aizliegt to medikamentu eksportu, kuras izmanto likumīgiem ārstnieciskiem mērķiem.

(5)       Ņemot vērā atšķirību starp nāvessodu, no vienas puses, un spīdzināšanu un citādu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, no otras puses, ir lietderīgi ieviest īpašu eksporta atļauju sistēmu, lai nepieļautu, ka konkrētas preces tiktu izmantotas nāvessoda izpildei. Šādai sistēmai būtu jāņem vērā, ka vairākas valstis ir atcēlušas nāvessodu attiecībā uz visiem noziegumiem un šajā saistībā ir uzņēmušās starptautiskas saistības. Tā kā pastāv risks, ka preces tiks reeksportētas uz valstīm, kuras šādas saistības nav uzņēmušās, piešķirot atļauju eksportēt uz valstīm, kuras ir atcēlušas nāvessodu, būtu jāpiemēro konkrēti nosacījumi un prasības. Tādēļ ir lietderīgi piešķirt vispārējā eksporta atļauju eksportam uz valstīm, kuras ir atcēlušas nāvessodu attiecībā uz visiem noziegumiem un to apstiprinājušas ar starptautiskām saistībām.

(6)       Ja valsts nāvessodu nav atcēlusi šādā veidā, kompetentajām iestādēm, izskatot lūgumu piešķirt eksporta atļauju, būtu jāpārbauda, vai pastāv risks, ka tiešais lietotājs galamērķa valstī eksportētās preces izmantos šāda soda izpildei. Būtu jāievieš atbilstīgi nosacījumi un prasības, lai kontrolētu tiešo lietotāju veiktu pārdošanu vai nodošanu trešām personām. Vairākkārtēju sūtījumu gadījumā starp vienu un to pašu eksportētāju un tiešo lietotāju kompetentajām iestādēm būtu jābūt tiesīgām regulāri pārskatīt tiešā lietotāja statusu, piemēram, reizi sešos mēnešos, nevis katru reizi, kad atļauja tiek piešķirta, neskarot to tiesības anulēt, apturēt, grozīt vai atcelt eksporta atļauju saskaņā ar 9. panta 4. punktu Regulā (EK) Nr.1236/2005, ja tas ir pamatoti.

(7)       Lai eksportētājiem mazinātu administratīvo slogu, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām eksportētājam uz noteiktu laika periodu piešķirt visaptverošu atļauju visiem medikamentu pārvadājumiem noteiktam tiešajam lietotājam, nepieciešamības gadījumā atļaujā norādot daudzumu, kas atbilst preču daudzumam, ko tiešais lietotājs parasti izmanto. Šāda atļauja saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1236/2005 9. panta 1. punktu būtu derīga, ilgākais, divpadsmit mēnešus ar iespēju to pagarināt uz laiku līdz divpadsmit mēnešiem.

(8)       Piešķirt vispārēju atļauju būtu lietderīgi arī gadījumā, kad ražotājam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1236/2005 kontrolētos produktus nepieciešams eksportēt izplatītājam valstī, kas nav atcēlusi nāvessodu, ar nosacījumu, ka eksportētājs un izplatītājs ir noslēguši juridiski saistošu nolīgumu, saskaņā ar kuru izplatītājam jāpiemēro atbilstošs pasākumu kopums, kas nodrošina, ka medikamenti netiks izmantoti nāvessoda izpildei.

(9)       Attiecībā uz zālēm, kas reglamentētas ar Regulu (EK) Nr. 1236/2005, var veikt kontroli saskaņā ar starptautiskajām konvencijām par narkotiskajām un psihotropajām vielām, piemēram, 1971. gada Konvenciju par psihotropām vielām. Tā kā šādas kontroles piemēro, nevis lai nepieļautu attiecīgo medikamentu izmantošanu nāvessoda izpildei, bet gan, lai nepieļautu narkotisko vielu nelikumīgu tirdzniecību, papildus starptautiskām kontrolēm būtu jāpiemēro Regulā (EK) Nr. 1236/2005 paredzētā eksporta kontrole. Tomēr dalībvalstis būtu jāiedrošina abām kontroles sistēmām izmantot vienotu procedūru.

(10)     Lai eksportētājiem mazinātu administratīvo slogu, kompetentajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām piešķirt eksportētājam visaptverošu atļauju attiecībā uz precēm, ko kontrolē, lai nepieļautu, ka attiecīgās preces tiek izmantotas spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai.

(11)     Eksporta kontroli saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1236/2005 nedrīkst piemērot attiecībā uz precēm, kuru eksports tiek kontrolēts saskaņā ar Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP[5], Padomes Regulu (EK) Nr. 428/2009[6] un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 258/2012[7].

(12)     Ir nepieciešams aizliegt brokeriem Savienībā sniegt starpniecības pakalpojumus saistībā ar precēm, kuras ir aizliegts eksportēt un importēt, jo šādām precēm nav cita praktiska izmantojuma kā vien nāvessoda izpilde, spīdzināšana vai citāda nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana. Aizliegums sniegt šādus pakalpojumus kalpo sabiedrības morāles aizsardzībai.

(13)     Ja attiecībā uz eksportu tiek piemērota kontrole, būtu jāaizliedz sniegt starpniecības pakalpojumus un tehnisko palīdzību saistībā ar visām uzskaitītajām precēm, ja starpnieks vai tehniskās palīdzības piegādātājs zina, ka attiecīgās preces ir paredzēts vai varētu tikt paredzēts izmantot nāvessoda izpildei, ja kontroles tiek veiktas, lai nepieļautu izmantošanu šāda soda izpildei vai spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai, kad kontroles ir paredzētas, lai nepieļautu šādu izmantošanu. Uzņēmumam ir pamats aizdomām, ka preces ir paredzētas vai varētu tikt paredzētas šādai nelikumīgai izmantošanai, cita starpā, ja kompetentā iestāde attiecīgo uzņēmumu ir informējusi, ka preces ir paredzētas vai varētu tikt paredzētas šādai nelikumīgai izmantošanai.

(14)     Lai uzņēmumiem un izpildes iestādēm dotu pietiekamu laiku veikt izmaiņas savās darbības procedūrās, kas nepieciešamas, lai panāktu atbilstību šiem aizliegumiem un tos izpildītu, būtu jānosaka īss pārejas periods.

(15)     Par obligātu muitas dienestiem būtu jānosaka pienākums apmainīties ar konkrētu informāciju ar citiem muitas dienestiem, un gadījumos, kad tie atklāj, ka tiek eksportētas aizliegtas preces, vai importētas vai eksportētas preces, kurām nepieciešamā atļauja nav piešķirta, par obligātu pienākumu būtu jānosaka informēt attiecīgos dienestus, lai pārkāpumu izdarījušajam uzņēmumam varētu uzlikt sodu.

(16)     Lietderīgi precizēt, ka, ciktāl tas skar personas datus, informācijas apstrādei un apmaiņai jānotiek saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem par personas datu apstrādi un apmaiņu atbilstīgi noteikumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta[8] un Padomes Direktīvā 95/46/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001[9].

(17)     Lai pieņemtu noteikumus, kas nepieciešami Regulas (EK) Nr. 1236/2005 piemērošanai, pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai attiecībā uz grozījumu izdarīšanu minētās regulas I, II, III.a, III.b, IV un V pielikumā. Īpaši svarīgi, lai sagatavošanās darba gaitā Komisija veiktu pienācīgas apspriedes, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai saistībā ar deleģēto aktu sagatavošanu un izstrādi būtu jānodrošina attiecīgo dokumentu vienlaicīga un laicīga nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei pienācīgā veidā.

(18)     Ir lietderīgi paredzēt Komisijas akta tūlītēju piemērošanu, ja Regulas (EK) Nr. 1236/2005 I, II vai III.a grozījumu gadījumā ārkārtēji steidzamu iemeslu dēļ ir nepieciešami šādi grozījumi.

(19)     Komisija neiegādājas ierīces tiesībaizsardzības nolūkiem, jo tā nav atbildīga par likumības un kārtības uzturēšanu, tiesvedību krimināllietās vai tiesas lēmumu izpildi krimināllietās. Tādēļ būtu jāievieš procedūra, lai nodrošinātu, ka Komisija saņem informāciju par sarakstā neiekļautām ierīcēm un ražojumiem, kuri kalpo tiesībaizsardzības mērķiem un kurus tirgo Savienībā, lai tādējādi nodrošinātu, ka aizliegto un kontrolējamo preču saraksti tiek atjaunināti, lai ņemtu vērā jaunos notikumus. Komisijai būtu jāinformē dalībvalstu kompetentās iestādes par ikvienu pienācīgi pamatotu lūgumu preces, ko tā saņem no dalībvalsts, iekļaut II, III vai III.a pielikumā, pirms tā pieņem lēmumu grozījumu izdarīšanu attiecīgajā pielikumā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

1. pants

Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 groza šādi:

(1)          regulas 1. pantu aizstāj ar šādu:

“1. pants

Temats

Ar šo regulu nosaka Savienības noteikumus, kas reglamentē tādu preču tirdzniecību ar trešām valstīm, ko varētu izmantot, lai izpildītu nāvessodu vai spīdzinātu, vai citādi nežēlīgi, pazemojoši vai necilvēcīgi rīkotos vai sodītu, un kas arī reglamentē ar šīm precēm saistīto starpniecības pakalpojumu sniegšanu un tehniskās palīdzības piegādi.";

2)           regulas 2. pantu groza šādi:

(a) panta a) un b) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

"a) "spīdzināšana" ir jebkura rīcība, ar kuru kādai personai tīši nodara stipras fiziskas vai garīgas sāpes, ar nolūku no viņas vai trešās personas iegūt informāciju vai atzīšanos, sodot viņu par darbību, kuru izdarījusi viņa vai trešā persona, vai tiek turēta aizdomās par tās izdarīšanu, vai, iebiedējot vai piespiežot viņu vai trešo personu, vai ar jebkuru nolūku, kas balstās uz jebkura veida diskrimināciju, ja šādas sāpes vai ciešanas nodarītas ar valsts amatpersonas vai citu personu, kas pilda dienesta pienākumus, kūdīšanu vai piekrišanu vai klusējošu piekrišanu. Tā neattiecas uz sāpēm vai ciešanām, kuras ir dabiskas vai tikai gadījuma pēc saistītas ar likumīgām sankcijām. Taču šis termins neietver sāpes vai ciešanas, kuras ir vienīgi likumīgu sankciju izraisītas, kuras ir šādām sankcijām raksturīgas vai ir ar tām saistītas, bet ietver sāpes vai ciešanas, ko izraisa ieslodzījuma apstākļu trūkumu kumulatīvā ietekme, piemēram, pārapdzīvoti izmitināšanas apstākļi, higiēnas vai medicīniskās aprūpes un palīdzības trūkums, saziņas ar ārpasauli aizliegums vai slikti ieslodzījuma apstākļi, neatkarīgi no tā, vai personām, kuras ir atbildīgas par cietumu vai citu ieslodzījuma vietu, ir konkrēts vai apzināts nolūks radīt sāpes vai ciešanas, pat ja fiziskai personai brīvība ir atņemta saskaņā ar likumu. Nāvessodu nekādos apstākļos neuzskata par likumīgu sodu;

b) “cita nežēlīga, necilvēcīga vai pazemojoša rīcība vai sodīšana” ir rīcība, ar kuru kādai personai tiek tīši nodarītas stipras fiziskas vai garīgas sāpes vai ciešanas, ja šādas sāpes vai ciešanas ir nodarītas ar valsts ierēdņu vai citu personu, kas pilda dienesta pienākumus, kūdīšanu vai piekrišanu vai klusējošu piekrišanu. Taču šis termins neietver sāpes vai ciešanas, kuras ir vienīgi likumīgu sankciju izraisītas, kuras ir šādām sankcijām raksturīgas vai ir ar tām saistītas, bet ietver sāpes vai ciešanas, ko izraisa ieslodzījuma apstākļu trūkumu kumulatīvā ietekme, piemēram, pārapdzīvoti izmitināšanas apstākļi, higiēnas vai medicīniskās aprūpes un palīdzības trūkums, saziņas ar ārpasauli aizliegums vai slikti ieslodzījuma apstākļi, neatkarīgi no tā, vai personām, kuras ir atbildīgas par cietumu vai citu ieslodzījuma vietu, ir konkrēts vai apzināts nolūks radīt sāpes vai ciešanas, pat ja fiziskai personai brīvība ir atņemta saskaņā ar likumu. Nāvessodu nekādos apstākļos neuzskata par likumīgu sodu.";

(b) panta h) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

h) “kompetentā iestāde” ir dalībvalsts iestāde, kā uzskaitīts I pielikumā, kas saskaņā ar 8. pantu ir tiesīga pieņemt lēmumu par atļaujas pieteikumu.";

(c) aiz i) apakšpunkta pievieno šādus apakšpunktus:

"j) "Savienības muitas teritorija" ir teritorija Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 3. panta nozīmē*;

k) “starpniecības pakalpojumi” ir:

(a) darījumu apspriešana vai organizēšana, lai veiktu attiecīgo preču iegādi, tirdzniecību vai piegādi no vienas trešās valsts uz citu trešo valsti, vai

(b) trešās valstīs esošu attiecīgo preču pārdošana vai iegāde, lai tās nodotu citai trešai valstij.

Šajā regulā vienīgi papildpakalpojumu sniegšana nav ietverta šajā definīcijā. Papildpakalpojumi ir transports, finanšu pakalpojumi, apdrošināšana vai pārapdrošināšana vai vispārēja reklāma un noieta veicināšanas pasākumi;

1) "starpnieks" ir fiziska vai juridiska persona vai personālsabiedrība, kas ir rezidents vai veic uzņēmējdarbību Savienības dalībvalstī un īsteno šīs regulas 2. panta k) apakšpunktā definētos pakalpojumus no Savienības trešās valsts teritorijā;

m) "tehniskās palīdzības sniedzējs" ir fiziska vai juridiska persona vai personālsabiedrība, kas ir rezidents vai veic uzņēmējdarbību Savienības dalībvalstī un sniedz šīs regulas 2. panta f) apakšpunktā definēto tehnisko palīdzību no Savienības trešās valsts teritorijā;

n) "eksportētājs" ir fiziska vai juridiska persona vai personālsabiedrība, kuras vārdā iesniegta eksporta deklarācija, t.i., persona, kurai deklarācijas pieņemšanas laikā ir līgums ar saņēmēju attiecīgajā trešā valstī un kurai ir nepieciešamās pilnvaras sūtīt preces ārpus Savienības muitas teritorijas. Ja nav noslēgts eksporta līgums vai līguma īpašnieks nerīkojas savā vārdā, eksportētājs ir persona, kurai ir nepieciešamās pilnvaras sūtīt preci ārpus Savienības muitas teritorijas. Gadījumos, kad pirmtiesības rīkoties ar minētajām precēm ir personai, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Savienības, saskaņā ar līgumu, uz kura pamata veic eksportu, uzskata, ka eksportētājs ir līgumslēdzēja puse, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā;

o) „Savienības vispārējā eksporta atļauja” ir eksporta atļauja eksportam uz konkrētām galamērķa valstīm, kura pieejama visiem eksportētājiem, kuri ievēro tās lietošanas nosacījumus un prasības, kas norādītas III.b pielikumā;

p) "individuālā eksporta atļauja" ir atļauja, ko piešķir vienam konkrētam eksportētājam attiecībā uz eksportu vienam tiešajam lietotājam vai saņēmējam trešā valstī un kas attiecas uz vienu vai vairākām precēm;

q) “visaptverošā eksporta atļauja” ir atļauja, ko piešķir vienam konkrētam eksportētājam attiecībā uz preču veidu un kura var būt derīgas eksportam vienam vai vairākiem konkrētiem tiešajiem lietotājiem, vai gadījumā, ja eksportētājs ir III.a pielikumā iekļauto preču ražotājs – izplatītājam;

(r) "izplatītājs" ir uzņēmējs, kurš veic vairumtirdzniecību saistībā ar medikamentiem vai aktīvajām vielām, piemēram, iegādājas medikamentus vai aktīvās vielas no ražotājiem, kurš ir šādu ražojumu īpašnieks, piegādā vai eksportē tos; vairumtirdzniecības darbības neietver slimnīcu, farmaceitu vai medicīnas darbinieku veiktu iepirkumu, kad zāles ir paredzēts vienīgi nodot sabiedrībai.

* Padomes 1992. gada 12. oktobra Regula (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 301, 19.10.1992., 1. lpp.).";

3)           aiz 4. panta iekļauj šādu pantu:

“4.a pants

Starpniecības pakalpojumu aizliegums

Starpniekam ir aizliegts jebkurai personai, struktūrai vai organizācijai trešā valstī sniegt starpniecības pakalpojumus saistībā ar II pielikumā uzskaitītajām precēm, neatkarīgi no šādu preču izcelsmes.";

4)           regulas 5. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

"1.          Jebkādam tādu preču eksportam, kas uzskaitītas III pielikumā, ir vajadzīga atļauja, neatkarīgi no šādu preču izcelsmes. Tomēr atļauja nav vajadzīga precēm, kas vienīgi šķērso Savienības muitas teritoriju, tas ir, precēm, uz kurām saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 91. pantu neattiecina muitas apstiprinātu procedūru vai izmantojumu, kas nav ārējā tranzīta procedūra, tostarp ārpussavienības preču uzglabāšanu I kontroles veida brīvā zonā vai brīvā noliktavā.

III pielikumā iekļauj šādas preces, ko varētu izmantot spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai:

(a) preces, ko galvenokārt izmanto tiesībaizsardzības nolūkos; un

(b) preces, kuras to konstrukcijas un tehnisko iezīmju dēļ ietver būtisku risku, ka tās varētu tikt izmantotas spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai.

III pielikumā neiekļauj:

(a) šaujamieročus, ko kontrolē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 258/2012;

(b) divējāda lietojuma preces, ko kontrolē saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 428/2009; un

(c) preces, ko kontrolē saskaņā ar Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP.";

5)           regulas 6. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

"1.          Lēmumus par eksporta atļaujas pieteikumiem attiecībā uz III.a pielikumā uzskaitītajām precēm kompetentās iestādes pieņem, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi un ņemot vērā visus attiecīgos apsvērumus, tostarp jo īpaši to, vai pēdējos trīs gados cita dalībvalsts ir noraidījusi atļaujas pieteikumu būtībā identiskam eksportam, un apsvērumus par paredzēto galīgo izmantojumu un novirzīšanas risku.";

6)           aiz 7. panta iekļauj šādu pantu:

"7.a pants

Noteiktu pakalpojumu aizliegums

1.           Starpniekam ir aizliegts jebkurai personai, struktūrai vai organizācijai trešā valstī sniegt starpniecības pakalpojumus saistībā ar III pielikumā uzskaitītajām precēm neatkarīgi no šo preču izcelsmes, ja starpnieks zina vai tam ir pamats uzskatīt, ka kādu no šo preču sūtījuma daļām ir paredzēts vai var paredzēt izmantot spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai valstī, kas nav Savienības muitas teritorijā.

2.           Tehniskās palīdzības sniedzējam ir aizliegts jebkurai personai, struktūrai vai organizācijai trešā valstī sniegt starpniecības pakalpojumu saistībā ar III pielikumā uzskaitītajām precēm neatkarīgi no šo preču izcelsmes, ja tehniskās palīdzības sniedzējs zina vai tam ir pamats uzskatīt, ka kādu no šo preču sūtījuma daļām ir paredzēts vai var paredzēt izmantot spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai valstī, kas nav Savienības muitas teritorijā.";

7)           aiz 7.a panta iekļauj šādu nodaļu:

“III.a NODAĻA

Preces, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei

7.b pants

Prasība par eksporta atļauju

1.           Atļauja ir vajadzīga jebkuram III.a pielikumā uzskaitīto preču eksportam neatkarīgi no šādu preču izcelsmes. Tomēr atļauja nav vajadzīga precēm, kas vienīgi šķērso Savienības muitas teritoriju, tas ir, precēm, uz kurām saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 91. pantu neattiecina muitas apstiprinātu procedūru vai izmantojumu, kas nav ārējā tranzīta procedūra, tostarp ārpussavienības preču uzglabāšanu I kontroles veida brīvā zonā vai brīvā noliktavā.

III.a pielikumā iekļauj preces, kuras varētu tikt izmantotas nāvessoda izpildei vienā vai vairākās trešās valstīs, kas nav atcēlušas nāvessodu un attiecībā uz kurām ir apstiprināts vai kuras faktiski tiek izmantotas, lai izpildītu nāvessodu. Šajā pielikumā neiekļauj:

(a) šaujamieročus, ko kontrolē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 258/2012;

(b) divējāda lietojuma preces, ko kontrolē saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 428/2009; un

(c) preces, ko kontrolē saskaņā ar Padomes Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP.

2.           Ja saskaņā ar šo regulu medikamentu eksportam ir vajadzīga eksporta atļauja un uz eksportu arī attiecas prasība par atļauju saskaņā ar starptautisku konvenciju par narkotiskām un psihotropām vielām, piemēram, saskaņā ar 1971. gada Konvenciju par psihotropajām vielām, dalībvalstis, lai īstenotu saistības, kas tām noteiktas ar šo regulu un attiecīgo konvenciju, var piemērot vienotu procedūru.

7.c pants

Eksporta atļauju piešķiršanas kritēriji

1.           Lēmumus par eksporta atļaujas pieteikumiem attiecībā uz III.a pielikumā uzskaitītajām precēm kompetentās iestādes pieņem, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi un ņemot vērā visus attiecīgos apsvērumus, tostarp jo īpaši to, vai pēdējos trīs gados cita dalībvalsts ir noraidījusi atļaujas pieteikumu būtībā identiskam eksportam, un apsvērumus par paredzēto galīgo izmantojumu un novirzīšanas risku."

2.           Kompetentā iestāde nepiešķir nekādu atļauju, ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka III.a pielikumā uzskaitītās preces varētu tikt izmantotas nāvessoda izpildei trešā valstī.

3.           Lai pārbaudītu paredzēto galīgo izmantojumu un novirzīšanas risku, piemēro šādas norādes:

3.1.        Ja III.a pielikumā uzskaitīto aktīvo vielu saturošu medikamentu ražotājs lūdz atļauju eksportēt šādu ražojumu izplatītājam trešā valstī, kompetentā iestāde izvērtē līgumsaistības, kādas eksportētājs un izplatītājs ir noslēguši, un pasākumus, ko tie veic, lai nodrošinātu, ka medikamenti netiks izmantoti nāvessoda izpildei.

3.2.        Ja atļauja ir pieprasīta III.a pielikumā uzskaitīto preču eksportēšanai tiešajam lietotājam trešā valstī, kompetentā iestāde izvērtē novirzīšanas risku, ņemot vērā lietotājam piemērojamās līgumsaistības un tiešā lietotāja parakstītu deklarāciju par galīgo izmantojumu, ja šāda deklarācija ir sniegta. Ja nekāda deklarācija par galīgo izmantojumu nav sniegta, eksportētājam ir jāpierāda, kas būs tiešais lietotājs un kādam nolūkam preces tiks izmantotas. Ja eksportētājs neiesniedz pietiekamu informāciju, lai varētu izvērtēt novirzīšanas risku, tiek uzskatīts, ka kompetentajai iestādei ir pamatots iemesls uzskatīt, ka preces varētu tikt izmantotas nāvessoda izpildei.

7.d pants

Noteiktu pakalpojumu aizliegums

1.           Starpniekam ir aizliegts sniegt jebkurai personai, struktūrai vai organizācijai trešā valstī starpniecības pakalpojumus saistībā ar III.a pielikumā uzskaitītajām precēm neatkarīgi no šo preču izcelsmes, ja starpnieks zina vai tam ir pamats uzskatīt, ka jebkuru šo preču sūtījuma daļu ir paredzēts vai var paredzēt izmantot nāvessoda izpildei valstī, kas nav Savienības muitas teritorijā.

2.           Starpniekam ir aizliegts sniegt jebkurai personai, struktūrai vai organizācijai trešā valstī tehnisko palīdzību saistībā ar III.a pielikumā uzskaitītajām precēm neatkarīgi no šo preču izcelsmes, ja starpnieks zina vai tam ir pamats uzskatīt, ka dažas vai visas attiecīgās preces ir paredzēts vai var tikt paredzēts izmantot nāvessoda izpildei valstī, kas nav Savienības muitas teritorijā.";

(8)          regulas 8. pantu aizstāj ar šādu:

“8. pants

Atļauju veidi un izdevējas iestādes

1.           Ar šo regulu ievieš Savienības vispārējo eksporta atļauju noteiktiem eksporta veidiem, kā noteikts III.b pielikumā.

Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kurā eksportētājs veic uzņēmējdarbību, var aizliegt eksportētājam izmantot šo atļauju, ja ir pamatotas aizdomas par eksportētāja spēju ievērot šādas atļaujas nosacījumus vai eksporta kontroles tiesību aktu noteikumus.

Dalībvalstu kompetentās iestādes apmainās ar informāciju par visiem eksportētājiem, kuriem atņemtas tiesības izmantot Savienības vispārējo eksporta atļauju, ja vien tās nekonstatē, ka konkrēts eksportētājs nemēģinās III.a pielikumā uzskaitītās preces eksportēt caur citas dalībvalsts teritoriju. Šai apmaiņai ar informāciju izmanto drošu un kodētu sistēmu.

2.           Atļauju eksportēt preces, kuras nav minētas 1. pantā un kurām saskaņā ar šo regulu ir vajadzīga atļauja, piešķir I pielikumā minēta kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā eksportētājs veic uzņēmējdarbību. Šāda atļauja var būt individuālā vai visaptverošā atļauja, ja tā attiecas uz III vai III.a pielikumā uzskaitītajām precēm. Atļauja saistībā ar II pielikumā uzskaitītajām precēm ir individuālā atļauja.

3.           Atļauju importēt preces, kurām saskaņā ar šo regulu ir vajadzīga atļauja, piešķir I pielikumā minēta kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā muzejs atrodas. Atļauja saistībā ar II pielikumā uzskaitītajām precēm ir individuālā atļauja.

4.           Atļauju tehniskās palīdzības sniegšanai saistībā ar II pielikumā uzskaitītajām precēm piešķir:

(a) I pielikumā minēta kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību, ja palīdzība sniedzama muzejam trešā valstī; vai

(b) I pielikumā minēta kompetentā iestāde dalībvalstī, kurā muzejs atrodas, ja palīdzība sniedzama muzejam Savienībā.

5.           Pieteikuma iesniedzēji kompetentajām iestādēm iesniedz visu atbilstīgo informāciju, kas vajadzīga saistībā ar to pieteikumu individuālās vai visaptverošās eksporta atļaujas vai individuālās importa atļaujas saņemšanai, lai tādējādi kompetentajām iestādēm būtu pilnīga informācija, jo īpaši par tiešo lietotāju, galamērķa valsti un preču galīgo izmantojumu. Nepieciešamības gadījumā atļauju var piešķirt, ja tiek iesniegta deklarācija par galīgo izmantojumu.

6.           Ja ražotājam medikamenti jāeksportē izplatītājam, ražotājs, atkāpjoties no 5. punkta, sniedz informāciju par noslēgtajiem nolīgumiem un īstenotajiem pasākumiem, lai novērstu, ka šie ražojumi tiek izmantoti nāvessoda izpildei galamērķa valstī, un informāciju par preču galīgo izmantojumu un tiešajiem lietotājiem, ja šāda informācija ir pieejama.

7.           Dalībvalstis izskata pieteikumus individuālās vai visaptverošās atļaujas saņemšanai termiņā, ko nosaka atbilstīgi valstu tiesību aktiem vai praksei.";

9)           regulas 11. pantā pievieno šādu punktu:

“5.          Visus saskaņā ar šo pantu nepieciešamos paziņojumus nosūta, izmantojot drošu un kodētu sistēmu informācijas apmaiņai.”;

10)         aiz 11. panta iekļauj šādu pantu:

"11.a pants

Informācijas apmaiņa starp muitas dienestiem

1.           Muitas riska pārvaldības nolūkos muitas dienesti apmainās ar nepieciešamo informāciju saskaņā ar Komisijas Regulas (EEK) Nr. 2454/93 4.g. pantu*.

2.           Muitas dienesti informē attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes, kad tiek eksportētas vai importētas preces, kuras ir nelikumīgas saskaņā ar 3. vai 4. pantu. Muitas dienesti arī informē šīs kompetentās iestādes, ja preces tiek eksportētas bez 5. vai 7.b pantā minētās atļaujas.

* Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regula (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 11.10.1993., 1. lpp.).;

11)         regulas 12. pantu aizstāj ar šādu:

“12. pants

Pielikumu grozījumi

Saskaņā ar 15.a pantu Komisija ir tiesīga pieņemt deleģētus aktus, lai grozītu I, II, III, III.a, III.b, IV un V pielikumu. I pielikumā ietverto informāciju par dalībvalstu kompetentajām iestādēm groza, pamatojoties uz informāciju, kuru sniegušas dalībvalstis.

Ja saistībā ar II, III vai III.a pielikuma grozījumiem nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ tas ir nepieciešams, 15.b pantā paredzēto procedūru piemēro deleģētajiem aktiem, ko pieņem saskaņā ar šo pantu.";

12)         aiz 12. panta iekļauj šādu pantu:

"12.a pants

Pieprasījumi par preču iekļaušanu vienā no preču sarakstiem

1.           Ikviena dalībvalsts Komisijai var nosūtīt pienācīgi pamatotu lūgumu II, III vai III.a pielikumā iekļaut preces, kas konstruētas vai tiek pārdotas tiesībaizsardzības nolūkiem. Šādā pieprasījumā iekļauj

(a) informāciju par preču konstrukciju un īpašībām;

(b) informāciju par visiem nolūkiem, kādiem tās var izmantot; un

(c) informāciju par starptautiskiem vai valsts noteikumiem, kas tiktu pārkāpti, ja preces tiktu izmantotas tiesībaizsardzības jomā.

2.           Komisija trīs mēnešu laikā var lūgt pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij sniegt papildu informāciju, ja tā uzskata, ka pieprasījumā nav sniegta informācija par vienu vai vairākiem būtiskiem punktiem vai arī nepieciešama papildu informācija par vienu vai vairākiem būtiskiem punktiem. Tā informē, par kuriem punktiem nepieciešams sniegt papildu informāciju.

3.           Ja Komisija uzskata, ka nav nepieciešams pieprasīt papildu informāciju, vai ja tā ir saņēmusi pieprasīto papildu informāciju, tā sešu mēnešu laikā sāk procedūru pieprasītā grozījuma pieņemšanai vai informē pieprasījuma iesniedzējas dalībvalstis par iemesliem to nedarīt.”;

13)         aiz 13. panta iekļauj šādu pantu:

“13.a pants

Personas datu apstrāde

Personas datus apstrādā un ar tiem apmainās saskaņā ar noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK * un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 **.

* Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

** Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti, OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.;

14)         regulas 15. pantu svītro;

15)         aiz 15. panta pievieno šādus pantus:

“15.a pants

Deleģēšanas pilnvaru īstenošana

1.           Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.           To pilnvaru deleģēšanu, kuras minētas 12. pantā, Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no …. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu perioda beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma periodiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra perioda beigām.

3.           Šīs regulas 12. pantā minētās deleģēto aktu pieņemšanas pilnvaras Eiropas Parlaments vai Padome var atcelt jebkurā laikā. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz minētajā lēmumā norādīto pilnvaru deleģējumu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.           Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.           Saskaņā ar 12. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā perioda beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo periodu pagarina par diviem mēnešiem.

15.b pants

Steidzamības procedūra

1.           Deleģētais akts, kas pieņemts saskaņā ar šo pantu, stājas spēkā nekavējoties, un to piemēro, kamēr nav izteikti nekādi iebildumi atbilstoši 2. punktam. Informācijā par deleģēto aktu Eiropas Parlamentam un Padomei norāda steidzamības procedūras izmantošanas iemeslus.

2.           Eiropas Parlaments vai Padome saskaņā ar 15.a panta 5. punktā minēto procedūru var iebilst pret deleģēto aktu. Šādā gadījumā Komisija nekavējoties atceļ aktu, ievērojot Eiropas Parlamenta vai Padomes paziņojumu par lēmumu izteikt iebildumus.";

15)         pielikumus groza šādi:

(a) III pielikumā 4. iedaļu svītro.

(b) pievieno jaunu III.a pielikumu, kura teksts ir sniegts šīs regulas I pielikumā,

(c) pievieno jaunu III.b pielikumu, kura teksts ir sniegts šīs regulas II pielikumā.

2. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šīs regulas 1. panta 6. punktu un 1. panta 7. punktu, ciktāl ar to iekļauj 7.d pantu, piemēro no 2015. gada 1. janvāra.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē,

Eiropas Parlamenta vārdā —                        Padomes vārdā —

priekšsēdētājs                                                 priekšsēdētājs

[1]               Rezolūcija P7_TA(2010)0236, OV C 236 E, 12.8.2011, 107. lpp.

[2]               Padomes Regula (EK) Nr. 1236/2005 (2005. gada 27. jūnijs) par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (OV L 200, 30.7.2005., 1. lpp.).

[3]               Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 1352/2011 (2011. gada 20. decembris), ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1236/2005 par tādu preču tirdzniecību, ko varētu izmantot nāvessoda izpildei, spīdzināšanai vai citādai nežēlīgai, necilvēcīgai vai pazemojošai rīcībai vai sodīšanai (OV L 338, 21.12.2011, 31. lpp.).

[4]               OV C 303, 14.12.2007., 1. lpp.

[5]               Padomes Kopējā nostāja 2008/944/KĀDP (2008. gada 8. decembris), ar ko izveido kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli (OV L 335, 13.12.2008, 99.lpp.).

[6]               Padomes Regula (EK) Nr. 428/2009 (2009. gada 5. maijs), ar ko izveido Kopienas režīmu divējāda lietojuma preču eksporta, pārvadājumu, starpniecības un tranzīta kontrolei (OV L 134, 29.5.2009., 1. lpp.).

[7]               Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 258/2012 (2012. gada 14. marts), ar kuru īsteno 10. pantu Apvienoto Nāciju Organizācijas Protokolā par šaujamieroču, to detaļu, sastāvdaļu un munīcijas nelikumīgu ražošanu un tirdzniecību, kas pievienots Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību (ANO Šaujamieroču protokols), un ievieš eksporta atļauju, kā arī importa un tranzīta pasākumus šaujamieročiem, to detaļām, sastāvdaļām un munīcijai (OV L 94, 30.3.2012, 1. lpp.).

[8]               Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp.

[9]               Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti, OV L 8, 12.1.2001., 1. lpp.