KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai /* COM/2014/0398 final/2 */
Ceļā uz
aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai 1. Ievads:
aprites ekonomika ilgtspējīgas izaugsmes atbalstam No
mūsu ekonomikām noplūst vērtīgi materiāli. Pasaulē, kur pieprasījums un
konkurence pēc ierobežotiem un dažkārt pat deficītiem resursiem turpina pieaugt
un kur uz resursiem izdarītais spiediens liek videi arvien vairāk degradēties
un padara to vārīgāku, Eiropa var gūt labumu — gan ekonomiskā, gan vides
izteiksmē — no minēto resursu lietderīgāka izmantojuma. Kopš rūpnieciskās
revolūcijas mūsu ekonomikas ir izvērsušas izaugsmes shēmu, kuru vislabāk varētu
raksturot kā "paņemt, uzražot, patērēt un izmest" — lineāru
izaugsmes modeli, kura pamatā ir pieņēmums, ka resursi ir neierobežoti,
pieejami, viegli iegūstami un no tiem ir vienkārši atbrīvoties. Arvien plašāk
nostiprinās izpratne par to, ka tieši šāds modelis apdraud Eiropas
konkurētspēju. Virzība
uz izteiktāku aprites ekonomiku ir priekšnosacījums tam, lai izdotos izpildīt
resursefektivitātes darba programmu, kas izveidota saskaņā ar stratēģiju
"Eiropa 2020 gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei"[1].
Augstāki un ilgtspējīgi resursefektivitātes raksturlielumu uzlabojumi mums ir
pa spēkam, un tie var radīt būtiskus ekonomikas ieguvumus. Aprites
ekonomikas sistēmas iespējami ilgi notur produktu pievienoto vērtību un likvidē
atkritumus. Produktam sasniedzot aprites cikla beigas, resursi paliek sistēmā,
lai tos ražīgā veidā vairākkārt būtu iespējams izmantot atkārtoti un tādējādi
veidot papildu vērtību. Lai pārietu uz izteiktāku aprites ekonomiku, ir
jāizdara izmaiņas visos vērtības veidošanās ķēdes posmos, sākot no produkta
izstrādes līdz jauniem uzņēmējdarbības un tirgus modeļiem, aptverot gan jaunus
veidus, kā panākt, lai atkritumi kļūtu par resursu, gan jaunus patērētāju uzvedības
modeļus. Šā mērķa īstenošanai ir nepieciešamas visaptverošas sistēmiskas
izmaiņas un inovācija ne tikai tehnoloģiju jomā, bet arī organizācijas,
sabiedrības, finansēšanas metožu un politikas aspektos. Pat augstas
efektivitātes aprites ekonomikā vienalga būs kāds "linearitātes"
elements, jo pastāv vajadzība pēc neskartiem resursiem un ir jāatbrīvojas no
pārpalikušajiem atkritumiem. Nozare
jau tagad atzīst, ka pastāv spēcīgi, racionāli argumenti resursu
produktivitātes uzlabošanai. Ir aplēsts, ka līdz 2030. gadam
resursefektivitātes uzlabojumi visos vērtības veidošanās ķēdes posmos
nepieciešamo materiālu ievadi varētu samazināt par 17–24 %[2],
bet racionālāks resursu izmantojums Eiropas rūpniecībai ik gadus dotu
vispārējos potenciālos ietaupījumus EUR 630 miljardu apmērā[3].
Uz saimnieciskiem mērķiem vērsti pētījumi, kuru pamatā ir modelēšana produktu
līmenī, apliecina vērā ņemamas iespējas, kā ES rūpniecībai, izmantojot aprites
ekonomikas pieeju, var rasties materiālu ietaupījumi, un lielas izredzes — izveidojot
jaunus tirgus un jaunus produktus, kā arī radot pievienoto vērtību
uzņēmējdarbībai — ES IKP palielināt par 3,9 %[4].
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka uzņēmumi pastāvīgi turpina darbu, lai uzlabotu
resursu apsaimniekošanu, bet tos kavē dažāda veida tirgus šķēršļi. Augsta
līmeņa Eiropas resursefektivitātes platforma[5], kurā piedalās atsevišķu
valstu valdības, uzņēmumi un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, aicināja
rīkoties, lai novērstu šķēršļus izteiktākai aprites ekonomikai, kura arvien
vairāk balstītos uz atkārtotu izmantošanu un augstas kvalitātes pārstrādi,
nevis uz primārajām izejvielām. Ceļvedī
par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā 2011. gadā[6]
Komisija ierosināja rīcības plānu un uzsvēra, ka nepieciešama integrēta pieeja
daudzās politikas jomās un līmeņos. Galvenās ceļvedī izklāstītās idejas tagad
ir tālāk izvērstas Septītajā vides rīcības programmā (7. VRP)[7]. Virzība
uz izteiktākas aprites ekonomikas modeļiem paver daudzsološas izredzes Eiropas
ekonomikai. Tā rastos iespējas Eiropai risināt pašreizējās un gaidāmās problēmas, ko rada uz
resursiem izdarītais spiediens un arvien pieaugošā nedrošība par piegādes
avotiem. Tiešs veids, kā uzlabot izturētspēju un konkurētspēju, ir atkal un
atkal produktīvi vairākkārtēji izmantot resursus, samazināt atkritumu apjomu un
atkarību no nedrošiem piegādes avotiem. Palīdzot atsaistīt ekonomisko izaugsmi
no resursu izmantojuma un tās ietekmes, tiktu piedāvātas tādas ilgtspējīgas
izaugsmes izredzes, kas būs noturīgas. Laika posmā no 2000. līdz 2011. gadam resursu produktivitāte ES ir
pieaugusi par 20 %, bet šī tendence lielā mērā varētu būs saistīta ar
recesijas ietekmi. Ja šādu kursu izdotos noturēt, līdz 2030. gadam
produktivitāte uzlabotos vēl par 30 % un IKP pieaugtu par gandrīz
1 %, vienlaikus radot par diviem miljoniem vairāk darbvietu salīdzinājumā
ar ierastās darbības scenāriju[8].
Centieni palielināt resursu produktivitāti tiks pastiprināti līdztekus virzībai
uz jau nospraustajiem ES politikas mērķiem, tādiem kā samazināt siltumnīcefekta
gāzu emisijas, palielināt energoefektivitāti, nodrošināt ilgtspējīgu ES ekonomikas
reindustrializāciju un nodrošināt piekļuvi izejvielām, vienlaikus
samazinot ietekmi uz vidi. Pastāv plašs pārbaudītu pasākumu klāsts resursefektivitātes sekmēšanai,
kuri ir jau pierādījuši savu devumu un kurus varētu būt iespējams piemērot
sistemātiskākā veidā. Tiek sperti vajadzīgie soļi uz priekšu arī tādēļ, lai
nodrošinātu, ka šīs pārmaiņas ir jo īpaši ražīgas nodarbinātības veicināšanas
ziņā, kā to paredz paziņojums par videi draudzīgām darbvietām[9] un Zaļais rīcības plāns
MVU[10]. 2. Labvēlīga
politikas satvara izveide Tirgi
ir svarīgs resursefektivitātes un aprites ekonomikas dzinējspēks, jo materiāli
un enerģija daudziem uzņēmumiem ir kļuvuši par galvenajām resursu izmaksām.
Tomēr, neraugoties uz to, ka tirgos jau tagad ir vērojamas izmaiņas, pastāv
virkne tirgus šķēršļu, kas neļauj resursus apsaimniekot pietiekami iedarbīgā un
rezultatīvā veidā. Uzņēmumiem ES tādi pasākumi kā atkritumu rašanās novēršana,
ekodizains, atkārtota izmantošana varētu dot neto ietaupījumus
EUR 600 miljardu jeb 8 % apmērā no gada apgrozījuma, vienlaikus
par 2-4 % samazinot kopējās ikgadējās siltumnīcefekta gāzu emisijas[11].
Tomēr, lai tas varētu notikt, ir jāpārvar tirgus šķēršļi, kas liedz šīs
iespējas pilnveidot. No
resursu produktivitātes labums būs ne tikai plašam nozaru spektram, tai
pateicoties Eiropas uzņēmumiem būs priekšrocības no straujās izaugsmes
ekonozaru tirgos, kas saskaņā ar prognozēm laikā no 2010. līdz
2020. gadam divkāršosies. Starptautiskā mērogā prasība pēc
resursefektivitātes uzlabojumiem ir izskanējusi visdažādākajos rūpniecības
sektoros. Pastāvošā
infrastruktūra, uzņēmējdarbības modeļi un tehnoloģijas kombinācijā ar
iedibinātajiem uzvedības modeļiem tur ekonomiku "iesprostotu"
lineārajā modelī. Uzņēmumiem var trūkt informācijas, pārliecības un spējas
pāriet uz aprites ekonomikas risinājumiem. Finanšu sistēmas bieži vien nerod
līdzekļus ieguldījumiem efektivitātes uzlabošanā vai inovatīvos uzņēmējdarbības
modeļos, jo šādi modeļi tiek uzskatīti par riskantākiem un sarežģītākiem, kas
attur daudzus tradicionālus investorus. Arī tradicionāli patērētāju ieradumi
var būt šķērslis jaunu produktu vai pakalpojumu izstrādei. Šādi šķēršļi pastāv
jo īpaši apstākļos, kad cenas neatspoguļo reālās resursu izmantojuma izmaksas,
kas rodas sabiedrībai, un kad ar politiskiem mehānismiem spēcīgus un pastāvīgus
signālus pārejai uz aprites ekonomiku nodrošināt neizdodas. Balstīdamās
uz faktoloģisko materiālu par galvenajiem produktiem, materiāliem un vērtības
veidošanās ķēdi, Komisija sadarbībā ar ieinteresēto aprindu pārstāvjiem
izstrādās stimulējošu satvaru aprites ekonomikai, izmantojot pasākumus, kas
apvieno lietpratīgu regulējumu, uz tirgu balstītus instrumentus, pētniecību un
inovāciju, stimulus, informācijas apmaiņu un atbalstu brīvprātīgai pieejai.
Šāds satvars palīdzēs sasniegt izvirzīto mērķi — ilgtspējīgu rūpniecības
atjaunotni ES — , un tā mugurkauls būs proaktīvi patērētāji un uzņēmumi,
īpašu uzmanību atvēlot MVU. Starptautiskā tvērumā ES būtu cieši jāsadarbojas ar citiem partneriem gan
daudzpusējā, gan divpusējā līmenī, lai nodrošinātu, ka tiek realizēta aprites
ekonomikas koncepcijas maksimālā ietekme. Komisija: - padziļināti analizēs, kādi ir nozīmīgākie trūkumi
tirgū un pārvaldībā, kuru dēļ ir apgrūtināta izvairīšanās no materiālu
atkritumiem un to atkārtota izmantošana, ņemot vērā materiālu veidu un to
izmantojuma neviendabīgumu, lai attiecīgi sekmētu stimulējoša politiskā satvara
iedibināšanu resursefektivitātes jomā ES līmenī. 2.1.
Ieceres un inovācija aprites ekonomikai Aprites
ekonomiku raksturojošā pieeja izslēdz atkritumus un parasti paredz inovāciju
visos vērtības veidošanās ķēdes posmos, nevis paļaujas vienīgi uz pieejamajiem
risinājumiem produktu aprites cikla beigās. Piemēram, atbilstoši šai pieejai
var: ·
samazināt konkrēta
pakalpojuma sniegšanai nepieciešamo materiālu daudzumu (apjomu samazināšana); ·
paildzināt produktu
ekspluatācijas laiku (kalpošanas ilgums); ·
samazināt enerģijas un
materiālu izmantošanu gan ražošanas, gan lietošanas posmos (efektivitāte); ·
samazināt tādu materiālu
izmantojumu produktos
vai ražošanas procesos, kas ir bīstami vai kurus ir grūti pārstrādāt
(aizstāšana); ·
radīt otrreizējo izejvielu
(pārstrādātu atkritumu) tirgu (pamatojoties uz standartiem, publisko iepirkumu
u. c.); ·
izstrādāt tādus produktus,
kurus vieglāk uzturēt, salabot, uzlabot, atjaunot vai pārstrādāt (ekodizains); ·
izveidot pakalpojumus, kas šajā sakarā patērētājiem ir vajadzīgi
(apkope/remonta pakalpojumi u. c.); ·
radīt stimulus un nodrošināt
atbalstu atkritumu apjoma samazināšanai un augstas kvalitātes šķirošanai, ko
veic patērētāji; ·
stimulēt šķirošanu un
tādas savākšanas sistēmas, kas maksimāli samazina pārstrādes un atkārtotas
izmantošanas izmaksas; ·
atvieglināt attiecīgo darbību grupēšanu
kopās, lai nepieļautu, ka blakusprodukti kļūst par atkritumiem (rūpnieciskā
simbioze); un ·
veicināt plašāku un labāku patērētāju
izvēli, piedāvājot nomas, aizdošanas vai koplietošanas pakalpojumus kā
alternatīvu produktu pirkšanai, vienlaikus iestājoties par patērētāju interesēm (izmaksu,
aizsardzības, informācijas, līguma noteikumu, apdrošināšanas aspektu
u. c. ziņā). Svarīgs
izejas punkts ir tas, kā procesi, produkti un pakalpojumi tiek veidoti.
Produktus var pārveidot, lai tie būtu izmantojami ilgāk, lai tos varētu
salabot, uzlabot, atjaunot vai — beigu beigās — pārstrādāt, nevis
vienkārši izmest. Ražošanas procesus var lielākā mērā balstīt uz iespēju
produktus un izejvielas izmantot atkārtoti un uz dabas resursu atjaunošanās
spēju, savukārt novatoriski uzņēmējdarbības modeļi var radīt jaunu saikni starp
uzņēmumiem un patērētājiem. Zemāk
redzamajā konceptuālajā shēmā ir uzskatāmā veidā attēloti aprites ekonomikas
modeļa galvenie posmi, no kuriem katrā ir iespējas samazināt izmaksas un
atkarību no dabas resursiem, stimulēt izaugsmi un nodarbinātību, kā arī
ierobežot atkritumu un kaitīgu emisiju nonākšanu vidē. Posmi ir savstarpēji
saistīti, jo izejvielas var izmantot kaskādes veidā, piemēram, nozares apmainās
ar blakusproduktiem, produkti tiek modernizēti vai otrreizēji ražoti, vai patērētāji
izvēlas pakalpojumu sistēmas. Izvirzītais mērķis ir samazināt resursu zudumus
aprites cikla posmos, tādējādi panākot sistēmas optimālu darbību. Daži
ES politikas virzieni un instrumenti jau tagad nodrošina aprites ekonomikas
modelim atbilstošus mehānismus un stimulus. Pateicoties tiesību aktos
iestrādātajam atkritumu hierarhijas principam, pamazām notiek virzība uz to,
lai tiktu pieņemti tādi vēlamie risinājumi kā atkritumu novēršana, sagatavošana
atkārtotai izmantošanai un pārstrāde, bet nevēlamais risinājums —
apglabāšana poligonā — tiek izskausts. Politika ķīmisko vielu jomā virzīta
uz to, lai pakāpeniski tiktu izbeigta īpaši bīstamu toksisku vielu izmantošana.
Daži ekodizaina pasākumi ar enerģiju saistītiem produktiem ir, piemēram,
prasības attiecībā uz kalpošanas ilgumu un pārstrādes atvieglināšanu. Bioekonomikas stratēģija[12] sekmē ilgtspējīgu un integrētu bioloģisko
resursu un atkritumu plūsmu izmantojumu pārtikas, enerģijas un bioproduktu
ražošanai. Klimata politika rada stimulus enerģijas taupīšanai un
siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai. Izveidojot
vienotu un saskanīgu ES satvaru aprites ekonomikas sekmēšanai, šādus elementus
izdosies apvienot ar stratēģiju "Apvārsnis 2020" nolūkā risināt
sarežģītos uzdevumus, ko izvirza pētniecība un inovācija[13].
Lai atbalstītu iestrādes un inovāciju
izteiktākai aprites ekonomikai, Komisija: - ES Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas
“Apvārsnis 2020” ietvaros demonstrēs, kādas Eiropas līmenī ir iespējas
virzībai uz aprites ekonomiku, īstenojot plaša vēriena inovācijas projektus,
kuri vērsti uz sadarbību vērtības veidošanas ķēdē un starp šādām ķēdēm, prasmju
pilnveides sekmēšanu un atbalstu novatorisku risinājumu ieviešanai tirgū; - izveidos
pastiprinātu partnerību nolūkā atbalstīt tādu pētniecības un inovācijas
politiku, kas orientēta uz aprites ekonomiku; - atvieglinās izteiktāku aprites modeļu izstrādi
produktiem un pakalpojumiem, cita starpā arī uzlabojot produktu politikas
konsekvenci, un pilnveidos Ekodizaina direktīvas piemērošanu, lielāku uzmanību
turpmāk atvēlot resursefektivitātes kritērijiem, tostarp nākamajām
prioritārajām produktu grupām darba plānā 2015.–2017. gadam; un - veicinās
pieturēšanos pie kaskādes principa biomasas ilgtspējīgā izmantošanā, ņemot vērā
visus sektorus, kuros biomasu izmanto, tā, lai biomasa tiktu izmantota
resursefektivitātes ziņā visefektīvākajā veidā. 2.2.
Atraisīt ieguldījumus aprites ekonomikas piedāvātajos risinājumos ES
un dalībvalstīm būtu jāveicina ieguldījumi aprites ekonomikas inovācijā un šādu
novatorisku risinājumu ieviešanā un — finanšu sistēmas reformas sakarā —
būtu jācenšas novērst šķēršļus, kas neļauj mobilizēt lielāku privātā sektora
finansējumu resursefektivitātes uzlabošanai. Nesen iesniegtajos Komisijas
priekšlikumos par nefinansiālas informācijas sniegšanu[14],
ilgtermiņa finansēšanu[15] un arodpensiju fondiem[16]
ir iestrādātas prasības atklāt investoriem attiecīgu vides informāciju vai ņemt
vērā ieguldījumu risku, kas saistās ar resursu deficītu un klimata pārmaiņām. Lai
samazinātu risku, kas jāuzņemas investoriem, tiek izstrādāti novatoriski
finanšu instrumenti, tādi kā Komisijas un Eiropas Investīciju bankas Dabas
kapitāla finansēšanas mehānisms. Arī publiskā un privātā sektora partnerības
(PPP) ir iedarbīgs līdzeklis privātā sektora pasākumu un ieguldījumu
piesaistīšanai resursefektivitātes jautājumos. Piemēram, publiskā un privātā
sektora partnerība Efektīva resursu izmantošana un energoefektivitāte
pārstrādes nozarē (SPIRE) un uz bioloģiskiem resursiem balstītas
rūpniecības kopīga tehnoloģiju ierosme sniedz aktīvu ieguldījumu aprites
ekonomikas mērķu sasniegšanā. Politikai
ir tālejoša nozīme, jo no tās ir atkarīgs, vai tiek raidīti pareizi signāli
ieguldījumiem resursefektivitātes jomā, likvidējot videi kaitīgas subsīdijas un
nodokļu likumdošanas jomā īstenojot pāreju no darbaspēka uz piesārņojuma un
resursu aplikšanu ar nodokļiem. Rezultāti, kas ES dalībvalstīs sasniegti vides
nodokļu reformas jomā, tiek aplūkoti Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas
pusgada ietvaros. Nolūkā atraisīt ieguldījumus aprites
ekonomikā Komisija: - pievērsīsies daudzsološām jomām, kas izceltas
apaļajā galdā par resursefektivitātes finansējumu[17],
tostarp novatoriskiem finanšu instrumentiem, atspoguļojot ar resursiem saistīto
problemātiku uzņēmumiem piemērotajos uzskaites noteikumos, precizējot, kāda ir
finanšu institūciju atbildība ilgtspējības jautājumos (fiduciāri pienākumi),
izstrādājot uzņēmumiem paredzētas "resursu stresa testēšanas" metodes
un apzinot obligāciju tirgu potenciālu papildu finansējuma novirzīšanai resursefektivitātes
projektiem; - sagatavos vadlīnijas par iespējām, ko videi
draudzīga publiskā iepirkuma (GPP) jomā piedāvā jaunās publiskā
iepirkuma direktīvas, un ieteikumu dalībvalstu darbības rādītāju pārraudzībai
orientējošā mērķa — 50 % no visiem iepirkumiem jābūt GPP —
sasniegšanā[18], atbalstīs novatoriskus
instrumentus, tādus kā iepirkums pirmskomercializācijas posmā un inovācijas
publisks iepirkums, un atvieglinās GPP tīklu veidošanos publisko iestāžu
vidū; un - padziļināti iekļaus aprites ekonomikas prioritātes
ES finansējumā un skubinās dalībvalstis izmantot pieejamo ES finansējumu
programmās un projektos, kas veltīti aprites ekonomikai, jo īpaši ar Eiropas
strukturālo un investīciju fondu starpniecību. 2.3.
Uzņēmumu un patērētāju aktīva iesaistīšana un atbalsts MVU Uzņēmumi
un patērētāji saglabā savu lomu kā svarīgākās personas pārejā uz izteiktāku
aprites ekonomiku. Augšupēji un lejupējie lēmumi vērtības veidošanās ķēdē ir
sekmīgāk savstarpēji jāsavieno, sniedzot konsekventus stimulus ražotāju, investoru,
izplatītāju, patērētāju un pārstrādātāju vidū un nodrošinot taisnīgu izmaksu un
ieguvumu sadali. Ir jāizmanto tirgus mehānismi, lai nodrošinātu, ka resursi
tiek sadalīti un izmantoti visefektīvākajā veidā, un gadījumā, ja tiek
konstatēti trūkumi tirgus darbībā vai šķēršļi inovācijai, tie ir jānovērš.
Jāattīsta funkcionējošs otrreizējo izejvielu tirgus. Īpaša uzmanība jāveltī
tam, lai uzņēmēji varētu atraisīt jaunu ar aprites ekonomiku saistītu tirgu
potenciālu un lai garantētu, ka darba tirgū ir pieejama nepieciešamā prasmju
bāze. Patērētājiem jādod iespēja izdarīt apzinātu izvēli un attiecīgi jāuzlabo
pieejamā informācija par dažādu produktu ekoloģiskajiem parametriem. Eiropas
resursefektivitātes platforma[19] ir izcēlusi būtiskas iespējas, kas
rodas uzņēmumiem dažādos posmos ciklā, kurā materiālus ievada atpakaļ ražošanas
procesā vai dažādos sākotnējās piegādes ķēdes posmos, vai arī citās piegādes
ķēdēs. To pamatā ir pieredze, kas gūta virknē iniciatīvu, ko varētu izvērst un
piemērot plašākā tvērumā un kas ietvertu: ·
ražošanas
posmā — ilgtspējīgas izcelsmes standartus, brīvprātīgas shēmas, ko piemēro
nozare un mazumtirgotāji, un rūpniecisku simbiozi nolūkā nodrošināt tirgu
blakusproduktiem; ·
izplatīšanas
posmā — izsmeļošu informāciju par resursiem, ko produkti satur, un par to,
kā šos produktus var salabot vai pārstrādāt, atsaucoties uz ieteikumiem, kurus
platforma nodēvējusi par "produkta pasi"; un ·
patēriņa
posmā — uz sadarbību balstīts patēriņa modelis, kura pamatā ir produktu
aizdošana, maiņas darījumi, barters un izīrēšana, un produktu pakalpojumu
sistēmas, lai izdotos rast vairāk vērtības no nepietiekami izmantotiem aktīviem
vai resursiem (piemēram, mašīnām, rīkiem, ēkām u. c.). Vides
pēdas nospieduma izmēģinājuma posmā, kas minēts Komisijas paziņojumā "Veidojot
videi nekaitīgu produktu vienoto tirgu"[20], ieinteresēto aprindu
pārstāvji ir aicināti vienkopus, lai izveidotu vienotu, saskaņotu veidu, kā
mērīt produktu un organizāciju ietekmi uz vidi. Izmēģinājuma posmam
noslēdzoties, Komisija izvērtēs, vai šīs metodes ir sekmīgas un vai tās var
izmantot pastāvošos vai jaunos instrumentos produktu ekoloģisko raksturlielumu
uzlabošanai. Šāda
veida pasākumi būtu jāizvērš vēl plašāk, lai pastāvošiem uzņēmumiem un jauniem
uzņēmumiem nodrošinātu labvēlīgus pamatnosacījumus un vienlīdzīgus konkurences
apstākļus, kas tiem ļautu pielāgoties pasaules megatendencēm resursu
jautājumos, lai labākie uzņēmumi tiktu atalgoti, lai jaunie uzņēmēji tiktu
skubināti izstrādāt progresīvus uzņēmējdarbības risinājumus, lai šos risinājumus
pārbaudītu tirgū un sniegtu patērētājiem pārbaudītu informāciju. Daudzpusējais
process, kas tika aizsākts, īstenojot Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības
programmu[21], atklāja, ka ir nepieciešami
iedarbīgi līdzekļi cīņai pret maldinošiem un nepamatotiem ar vidi saistītiem
apgalvojumiem. Darbaspēkam
ir jābūt ar attiecīgajām prasmēm, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu efektīvu un
nodarbinātības ziņā ražīgu pāreju[22]. Paziņojums par videi draudzīgām
darbvietām[23] veido satvaru, kurā atraisīt
darbvietu radīšanas iespējas izteiktākā aprites un resursefektivitātes
ekonomikā. Arī
valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm un sociālajiem partneriem ir svarīga
loma mērķtiecīga un koordinēta atbalsta veidošanai ieguldījumu,
infrastruktūras, tehnoloģiju un prasmju veidā, jo īpaši koncentrējoties uz MVU
vajadzībām. Gan minētās iestādes, gan sociālie partneri atrodas pozīcijās, no
kurām tie var atvieglināt patērētāju izvēles pārvirzīšanu uz ilgtspējīgākiem
produktiem un pakalpojumiem un veicināt izmaiņas patērētāju uzvedībā. Uzņēmumu, jo īpaši MVU, un patērētāju
darbības atbalstam Komisija: - par pamatu ņems rezultātus, kas būs sasniegti
vides pēdas nospieduma izmēģinājuma posmā līdz 2016. gadam, un nāks klajā
ar rekomendācijām tam, kā ietekmes uz vidi mērījumus izmantot produktu un
procesu izstrādē un patērētāju informētības uzlabošanā par ekoloģiski
ilgtspējīgu izvēli; - stimulēs plašu ieinteresēto aprindu sadarbību,
veicot koordinācijas un atbalsta pasākumus saskaņā ar iniciatīvu
"Apvārsnis 2020" un tajā paredzētajiem mehānismiem, tostarp Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju
institūtu,
Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, Ekoinovācijas rīcības plānu,
Zaļās rīcības plānu MVU un Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programmu; - balstīsies uz saistībām, ko uzņēmušās
ieinteresētās personas, kas piedalās Eiropas Inovācijas partnerībā izejvielu
jomā, un kas ir tieši saistītas ar resursu produktivitāti; - atbalstīs darbvietu radīšanu un prasmju veidošanu,
pastiprinot politikas koordināciju, novirzot Eiropas finansējumu uz programmām
un shēmām, kas atbalsta zaļu izaugsmi, uzlabojot informētību un pārraudzību,
tostarp to, ko nodrošina Eiropas pusgada process, kā arī sadarbojoties ar
sociālajiem partneriem, izglītības un mācību iestādēm un citām ieinteresētajām personām; un - atbalstīs
paraugprakses apmaiņu starptautiskā līmenī. 3. Atkritumu
politikas un mērķu modernizācija: atkritumi kā resursi Kad
atkritumi pārtop resursos, aprites ekonomikas sistēmā "loks
noslēdzas". Eiropas tiesību aktos noteiktie uzdevumi un mērķi ir ievērojami
virzījuši atkritumu pārvaldības uzlabojumus, tie stimulē atkārtotas pārstrādes
un atkārtotas izmantošanas inovāciju, ierobežo izgāšanu poligonos, samazina
resursu zudumu un rada uzvedības maiņas stimulus. Neraugoties uz to, ES vēl
aizvien rodas iespaidīgs atkritumu daudzums — vidēji piecas tonnas gadā uz
iedzīvotāju, un tikai nedaudz vairāk par trešo daļu no šiem atkritumiem reāli
pārstrādā. Eiropas
Savienība ir uzņēmusies politiskas saistības[24] samazināt atkritumu
rašanos, padarīt atkritumus par nozīmīgu un drošu izejvielu avotu Savienībā,
reģenerēt enerģiju tikai no nepārstrādājamiem atkritumiem un praktiski pilnībā
izbeigt atkritumu apglabāšanu poligonos. Ja atkritumu apsaimniekošanas politikā
izvirzīs vēl augstākus mērķus, tas lielā mērā nāks par labu izaugsmei un
nodarbinātībai, turklāt ar samērā zemām vai vispār nekādām izmaksām; Kas
attiecas uz globālajiem tirgiem, paredzams, ka vērienīga atkritumu
apsaimniekošanas politika stimulēs inovāciju, palīdzēs ES uzņēmumiem sniegt
aizvien konkurētspējīgākus atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus un pavērs
jaunus tirgus ES eksportētājiem. 3.1.
Atkritumu mērķvērtību noteikšana — solis ceļā uz pārstrādājošu sabiedrību Eiropai
visnotaļ sekmīgi ir izdevies padarīt atkritumus par resursu un popularizēt
ilgtspējīgus atkritumu apsaimniekošanas paņēmienus, piemēram, pārstrādi. Tomēr
dalībvalstu sekmes atšķiras. Sešās dalībvalstīs faktiski ir izbeigta sadzīves
atkritumu apglabāšana poligonos, proti, pēdējos 20 gados tā sarukusi no
90 % līdz mazāk par 5 %, un dažos reģionos pārstrādā pat 85 %
atkritumu. Turpretī citās dalībvalstīs vēl aizvien poligonos apglabā vairāk
nekā 90 % atkritumu, bet mazāk par 5 % pārstrādā. Ir
vajadzīgi spēcīgi politiskie signāli, kas nodrošinātu investīcijām un pārmaiņu
procesiem vajadzīgo paredzamību ilgtermiņā, lai tādi materiāli kā plastmasa,
stikls, metāls, papīrs, koksne, gumija u.c. no jauna nonāktu saimnieciskajā
apritē kā otrreizējās izejvielas par konkurētspējīgām cenām. Skaidru atkritumu
pārstrādes mērķvērtību nospraušana periodam līdz 2030. gadam sniegs šādu
paredzamību. Atkritumu dalītā savākšana to rašanās vietā, kā arī pārstrādes
rādītāju skaidras aprēķināšanas metodes nodrošinās atkritumu kvalitatīvu
pārstrādi un sekmēs kvalitatīvu otrreizējo izejvielu piegādes tirgu attīstību. Tālab pašreizējā metode, ko izmanto, lai aplēstu, cik daudz
atkritumu tiek faktiski pārstrādāts, būtu jāpilnveido, jo pašlaik dažas
dalībvalstis par savāktajiem atkritumiem ziņo kā par pārstrādātajiem
atkritumiem, neraugoties uz lielajiem materiālu zudumiem starp šiem diviem
posmiem. Līdz
2025. gadam jāpanāk, ka nekādi pārstrādājami atkritumi nenonāk atkritumu
poligonos. Dalībvalstīm jācenšas jau līdz 2030. gadam panākt, ka atkritumu
apglabāšana poligonos faktiski vairs nenotiek. Runājot par otrreizēji
neizmantojamiem un nepārstrādājamiem atkritumiem, liela nozīme būs enerģijas
reģenerācijai, tostarp atkritumu pārvēršanai enerģijā un
biokurināmā/biodegvielu izmantošanai. Tālab būs nepieciešams efektīvāk izmantot
pieejamās enerģijas reģenerācijas jaudas, kuru sadalījums ES pašlaik ir
nevienmērīgs, un jāīsteno pasākumi, lai nerastos jaudas pārpalikums. Ja
šos uzdevumus izdosies sekmīgi izpildīt, ES līdz 2030. gadam radīsies
vairāk nekā 180 000 tiešo darbavietu papildus aptuveni 400 000
darbavietām, ko radīs spēkā esošo atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu
īstenošana[25]. Tas ļaus apmierināt 10–40 % no
pieprasījuma pēc izejvielām ES, kā arī palīdzēs sasniegt ES izvirzīto
mērķi — līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40 %,
jo emisijas samazināsies par 62 Mt CO2 ekv. gadā. Lai palielinātu ekonomiskos, sociālos un
vides ieguvumus no sadzīves atkritumu labākas apsaimniekošanas, Komisija
ierosina: - līdz 2030. gadam panākt, ka
otrreizēji izmanto un pārstrādā vismaz 70 % no sadzīves atkritumiem; - līdz 2030. gadam panākt, ka pārstrādā
80 % izlietotā iepakojuma, turklāt ir jānosaka starpposma mērķi —
60 % līdz 2020. gadam un 70 % līdz 2025. gadam, kā arī
mērķvērtības attiecībā uz specifiskiem materiāliem; - līdz 2025. gadam panākt, ka tiek
aizliegta pārstrādājamas plastmasas, metāla, stikla, papīra, kartona un
bioloģiski noārdāmo atkritumu apglabāšana poligonos, turklāt dalībvalstīm līdz
2030. gadam jācenšas panākt, ka atkritumu apglabāšana poligonos ir
praktiski izbeigta[26]; - veicināt kvalitatīvu otrreizējo
izejvielu tirgu attīstību, tostarp izvērtēt, kāda pievienotā vērtība ir
kritērijiem, pēc kuriem nosaka, vai specifiski materiāli ir pārstājuši būt par
atkritumiem; un - pilnveidot pārstrādāto materiālu
aprēķināšanas metodi, lai nodrošinātu augstu pārstrādes kvalitātes līmeni. 3.2.
Atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu vienkāršošana un labāka īstenošana Dalībvalstīm
ir rīcības brīvība nolemt, kā izvirzītās mērķvērtības sasniedzamas. Tomēr
pastāv ievērojams potenciāls vēl vairāk vienkāršot atkritumu apsaimniekošanas
tiesību aktus un uzlabot to īstenošanu valstu līmenī, un tādējādi novērst pašreizējo
nesaskaņotību. 2012. gadā
Komisija izstrādāja atkritumu apsaimniekošanas rezultātu salīdzinošo tabulu un
ceļvedi ar konkrētiem ieteikumiem dalībvalstīm ar visvājākajiem rezultātiem.
Arī turpmāk Komisija īpašu uzmanību veltīs dalībvalstīm, kas mērķu sasniegšanā
ir visvairāk atpalikušas, un kopā ar tām centīsies novērst īstenošanas
nepilnības jau pašā sākumā. Sevišķi
noderīgi valstu atkritumu saimniecības uzlabošanā izrādījušies ekonomiskie
instrumenti, jo īpaši atkritumu poligonu un sadedzināšanas aplikšana ar
nodokļiem, pieeja "maksā, kad izmet" , ražotāju atbildības shēmu
paplašināšana vai pašvaldībām domāti stimuli, lai tās veicinātu atkritumu
rašanās novēršanu, atkritumu otrreizēju izmantošanu un pārstrādi. Iedarbīgi
izrādījušies arī aizliegumi apglabāt atkritumus poligonos. Ja noteiks prasību
minimumu ražotāju atbildības shēmām ES līmenī, tas palīdzēs samazināt izmaksas
un novērst šķēršļus, ar ko sastopas ražotāji, kuriem ES ir jāievēro dažādu
nacionālo shēmu noteikumi. No
Eiropas fondiem var atbalstīt dalībvalstu pūliņus, kas vērsti uz atkritumu
integrētu apsaimniekošanu, tostarp atkritumu dalīto savākšanu, otrreizēju
izmantošanu un pārstrādes infrastruktūru. Atkritumu apglabāšanu poligonos vai
autonomu sadedzināšanu nākotnē atbalstīt nevajadzētu. Lai
labāk izmantotu ES pieejamās atkritumu apsaimniekošanas jaudas, ir nepieciešama
labāka plānošana un informācijas apmaiņa; tas arī nozīmē, ka var nākties
samierināties ar intensīvāku atkritumu pārvadāšanu ES uz pašām modernākajām un
efektīvākajām iekārtām, vismaz pagaidām. Ir
iespējas vēl vairāk optimizēt un atvieglināt datu vākšanu un ziņošanu valstu
līmenī, kā arī uzlabot savākto datu ticamību un konsekvenci visā ES. Ja tiks
ieviesti kopīgi rādītāji, būs vieglāk uzraudzīt un salīdzināt dalībvalstu veikumu[27]. Pasākumi,
ar kuriem vienkāršo atkritumu acquis un nodrošina efektivitāti un
lietderību, balstīsies uz līdzšinējiem pūliņiem samazināt atkritumu
apsaimniekošanas politikas administratīvās izmaksas; kā piemēru var minēt
atsevišķu MVU atbrīvošanu no atpakaļpieņemšanas prasību pildīšanas vai
centienus ieviest obligātu elektronisku datu apmaiņu par atkritumu sūtījumiem. Lai nodrošinātu, ka ES tiesību aktu
sniegtie ieguvumi tiek realizēti, ievērojot vienkāršošanas un labākas
īstenošanas principus, Komisija ierosina: - novērst atkritumu mērķvērtību
pārklāšanos un saskaņot definīcijas; - ievērojami vienkāršot dalībvalstīm
uzliktos ziņošanas pienākumus, tostarp precizēt un optimizēt mērķu aprēķina
metodes attiecībā uz sadzīves atkritumiem, atkritumu poligoniem un izlietoto
iepakojumu; - atļaut dalībvalstīm MVU vai uzņēmumus,
kas savāc/pārvadā ļoti nelielus daudzumus nebīstamo atkritumu, atbrīvot no
vispārējām prasībām par atļaujas iegūšanu vai reģistrēšanos saskaņā ar
Atkritumu pamatdirektīvu; - ieviest sistēmu, ka katru gadu visi
dati par atkritumiem tiek iesniegti vienam kontaktpunktam, un atkritumu
statistikas datus pielāgot prasībām ES tiesību aktos par atkritumiem, un tajā
pašā laikā salīdzināt valstu izmantoto metožu saderību ar statistikas
standartiem; - noteikt, ka dalībvalstīs ir jāizveido
datorizētas datu uzraudzības sistēmas un trešo pušu sniegto datu verifikācija; - izveidot agrīnās brīdināšanas
mehānismu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis ievieš pienācīgus pasākumus, lai
mērķus sasniegtu laikus; - paredzēt nosacījumu minimumu attiecībā
uz paplašinātām ražotāju atbildības shēmām, kuru varētu sīkāk izstrādāt valstu
līmenī vai ES līmeņa norāžu dokumentos, un veicināt ekonomisko instrumentu
izmantošanu dalībvalstīs, un - veicināt tiešās investīcijas tādos
atkritumu apsaimniekošanas paņēmienos, kas ir atkritumu hierarhijas augšgalā
(novēršana, otrreizēja izmantošana, pārstrāde). 3.3.
Atkritumu apsaimniekošanas problēmas un to risināšana Lai
risinātu specifiskas problēmas, kas saistītas ar ievērojamu resursu zudumu vai
ietekmi uz vidi, ir nepieciešami specifiski risinājumi. Atkritumu
rašanās novēršana. Pirmām kārtām — un tas skar visus aprites
ekonomikas posmus — ir jāpanāk, ka rodas mazāk atkritumu. Pēdējā laikā
dalībvalstis ir pieņēmušas atkritumu rašanās novēršanas programmas, kā to
paredz Atkritumu pamatdirektīva, un tās pašlaik izskata Eiropas Vides aģentūra.
Kad programmas būs novērtētas, Komisija veidos iniciatīvas, kuru mērķis ir
popularizēt atkritumu rašanās novēršanas paraugpraksi ES. Jūras
piegružojums ar cietajiem atkritumiem. Jūras
piegružojums ar cietajiem atkritumiem piesārņo pludmales, kaitē jūras florai un
faunai un rada ilglaicīgu atkritumu problēmu, kuras risināšana izmaksā dārgi.
Septītajā Vides rīcības programmā pausts aicinājums nospraust ES mēroga
vispārīgu mērķvērtību, līdz kādai šāds piesārņojums jāsamazina, izmantojot arī
pasākumus, kas vērsti uz pašu atkritumu rašanos. Ja
pilnā mērā tiks īstenoti pasākumi, kas iekļauti ES pārstrādātajā atkritumu
tiesību aktu paketē, jūras piegružojums ar cietajiem atkritumiem varētu
samazināties par 13 % līdz 2020. gadam un par 27 % līdz
2030. gadam. Nosakot konkrētu samazināšanas mērķi, kas sasniedzams līdz
2020. gadam, tiktu raidīts skaidrs signāls dalībvalstīm, kas pašlaik
izstrādā pasākumus, lai saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu līdz
2020. gadam panāktu jūras ūdeņu "labu vides stāvokli", un dots
stimuls izstrādāt rīcības plānus jūras piegružojuma apkarošanai četru reģionālo
jūras konvenciju ietvaros. Šo mērķi sasniegt palīdzēs arī citi ES līmenī
īstenoti pasākumi, piemēram, pašlaik notiekošās Ostu iekārtu direktīvas[28] izvērtēšanas rezultāti. Laikus tiks
izstrādāts otrā posma samazināšanas mērķis, balstoties uz sīkāku analīzi par
iespējām samazināt piegružojumu no citiem avotiem uz sauszemes un jūrā un ņemot
vērā Rio+20 saistības līdz 2025. gadam panākt būtisku jūras piegružojuma
samazināšanu. Būvgruži
un ēku nojaukšanā radušies atkritumi. Lai palielinātu
būvgružu un nojaukšanā radušos atkritumu pārstrādi, liela nozīme ir pārstrādāto
materiālu tirgiem. Komisijas paziņojumā "Resursu efektivitātes iespējas
celtniecības nozarē" ir paredzēts izveidot ēku ekoloģisko rādītāju
novērtēšanas shēmu, un tajā tiks iekļauti arī tādi parametri kā būvgružu un
nojaukšanas atkritumu apsaimniekošana, pārstrādājamības palielināšana un
pārstrādātu atkritumu īpatsvara palielināšana būvmateriālu sastāvā[29]. Bez
tam ierosinātā agrīnās brīdināšanas mehānisma ietvaros sekos līdzi, cik sekmīgi
dalībvalstīm izdodas virzīties uz mērķi līdz 2020. gadam panākt, ka tiek
pārstrādāts 70 % atkritumu, tostarp, piemēram, nosakot lielākas nodevas
par būvgružu un nojaukšanas atkritumu apglabāšanu poligonos vai izvirzot
papildu šķirošanas prasības lieliem nojaucamiem objektiem, lai uzlabotu
otrreizējo izejvielu kvalitāti. Pārtikas
izniekošana.
Aplēsts, ka līdz 30 % no visas pasaulē saražotās pārtikas iet zudumā vai
tiek izniekota. Pašlaik Komisija ir nodomājusi nākt klajā ar konkrētiem
priekšlikumiem, kā samazināt pārtikas izniekošanu. Bīstamie
atkritumi. Bīstamo
atkritumu pienācīga apsaimniekošana vēl aizvien ir sarežģīts uzdevums, turklāt
vēl aizvien nav pilnīgu datu par šīs atkritumu plūsmas faktisko apstrādi.
Pirmais solis ir uzlabot uzskaiti un izsekojamību, izveidojot bīstamo atkritumu
reģistrus un apzinot jaudas un trūkumus dalībvalstu bīstamo atkritumu
apsaimniekošanas sistēmās. Šajos reģistros pakāpeniski varētu iekļaut arī citus
atkritumu veidus, kā tas vairākās dalībvalstīs jau notiek. Plastmasas
atkritumi. Paredzams,
ka plastmasas ražošanas pieaugums ES būs 5 % gadā. Tikai 24 %
plastmasas atkritumu pārstrādā, teju 50 % apglabā poligonos un pārējo
sadedzina. Sabiedriskajā apspriešanā par plastmasas atkritumiem[30],
ko Komisija organizēja 2013. gadā, atklājās, ka pastāv ievērojams
potenciāls plastmasas ilgstpējīgākai izmantošanai un ka vairums vēlas, lai
tiktu izbeigta plastmasas apglabāšana poligonos un uzlabota plastmasu un
plastmasas ražojumu uzbūve. Komisijas nesenais priekšlikums, kas paredz, ka
dalībvalstis var ierobežot plastmasas maisiņu izmantošanu[31],
un šajā paziņojumā izklāstītie priekšlikumi kāpināt pārstrādi un izbeigt
apglabāšanu poligonos ir svarīgs solis, lai uzlabotu plastmasas atkritumu
apsaimniekošanu. Kritiski
svarīgo izejvielu pārstrāde. Lai gan liela nozīme ir visām
izejvielām, kritiski svarīgās izejvielas pelna īpašu uzmanību, jo to
ieguve/ražošana pasaulē ir koncentrējusies dažās valstīs, turklāt daudzas no
šīm izejvielām ir grūti aizstāt un to pārstrādes līmenis ir zems. Kritiski
svarīgu izejvielu efektīvu izmantošanu un pārstrādi Komisija veicina Izejvielu iniciatīvas[32] un
Eiropas inovācijas partnerības izejvielu jomā ietvaros. Nelikumīgi
atkritumu sūtījumi. Komisija pastiprinās pasākumus, lai nodrošinātu, ka
tiek ievēroti attiecīgie ES tiesību akti, jo īpaši Regula (EK)
Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem, kas nesen grozīta, lai
pastiprinātu atkritumu sūtījumu inspekcijas. Fosfora
reciklēšana. Pārtikas
ražošanā bez fosfora neiztikt, tomēr šā resursa piegādes apdraud ievērojami
riski, turklāt pašreizējie lietošanas paņēmieni ir tādi, ka izniekošana un
zudumi novērojami visā vielas aprites ciklā. Kopš ticis sagatavots Konsultatīvs
paziņojums par ilgtspējīgu fosfora izmantošanu[33], Komisija izstrādā
tālāku pasākumu plānu. Lai risinātu ar atkritumiem saistītās
specifiskās problēmas, Komisija: - ierosina nospraust vēlamo mērķi –‑ līdz
2020. gadam samazināt jūras piegružojumu ar cietajiem atkritumiem
par 30 % attiecībā uz pludmalēs visbiežāk sastopamajiem desmit atkritumu
veidiem, kā arī jūrā atrodamajiem zvejas rīkiem; attiecīgais saraksts jāpielāgo
katra ES jūras reģiona (pavisam ir četri) specifiskajiem apstākļiem; - ir iecerējusi pasākumus, kuru mērķis ir stimulēt
to pārstrādāto materiālu tirgus, kas iegūti no būvgružiem un nojaukšanas
atkritumiem, un izstrādāt kopēju ES novērtēšanas satvaru attiecībā uz ēku
parametriem; - ierosina dalībvalstīm izstrādāt pārtikas izniekošanas
novēršanas nacionālās stratēģijas un aicina dalībvalstis censties panākt, ka izniekotās
pārtikas un pārtikas atkritumu apjomi ražošanas sektorā,
mazumtirdzniecības/izplatīšanas sektorā, sabiedriskās ēdināšanas un viesmīlības
sektorā, kā arī mājsaimniecībās līdz 2025. gadam tiek samazināti par
vismaz 30 %; - ir iecerējusi izveidot pienācīgu reģistra sistēmu,
kurā reģistrē vismaz bīstamos atkritumus visās dalībvalstīs; - līdztekus priekšlikumam par plastmasas
maisiņu izmantošanas samazināšanu ierosina līdz 2025. gadam aizliegt
plastmasas materiālu apglabāšanu poligonos; - ierosina dalībvalstīm to nacionālajos atkritumu
apsaimniekošanas plānos iekļaut pasākumus, kas saistīti ar tādu atkritumu savākšanu
un pārstrādi, kas satur nozīmīgus daudzumus kritiski svarīgo izejvielu; un - apsver iespēju izstrādāt politikas satvaru
attiecībā uz fosforu, lai kāpinātu tā reciklēšanu, veicinātu inovāciju,
uzlabotu tirgus apstākļus un nosacījumus par tā ilgtspējīgu izmantošanu
iestrādātu ES tiesību aktos par mēslojumu, pārtiku, ūdeņiem un atkritumiem. 4. Resursefektivitātes
mērķa nospraušana Septītajā
Vides rīcības programmā dalībvalstis un Eiropas Parlaments atbalstīja domu, ka
Eiropas Savienībai vajadzētu noteikt resursefektivitātes rādītājus un
mērķvērtības un izvērtēt, vai būtu liet derīgi Eiropas semestrī iekļaut
attiecīgu pamatrādītāju un mērķvērtību. Pēc plašām apspriedēm tika nolemts par
resursu produktivitātes mērķvērtību izvirzīt resursu produktivitāti, ko mēra kā
IKP un izejvielu patēriņa (IVP) attiecību[34]. ES
un tās dalībvalstu atzīts, reāli sasniedzams resursu produktivitātes
palielināšanas mērķis ne tikai piesaistītu politisko uzmanību, bet arī dotu
iespēju izmantot pašlaik nepilnīgi realizēto aprites ekonomikas potenciālu
radīt ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību un palielinātu ES politikas
saskanību. Tas būtu samērīgi, lai nodrošinātu šo saskanību un veicinātu rīcību.
Jau
ir prognozēts, ka laikposmā no 2014. līdz 2030. gadam ES resursu
produktivitāte pieaugs par 15 % saskaņā ar ierastās darbības scenāriju.
Liekot lietā apdomīgu politiku, lai veicinātu pāreju uz izteiktāku aprites
ekonomiku, kā aicinājusi Eiropas Resursefektivitātes platforma, šo rādītāju
varētu divkāršot. Resursu produktivitātes palielināšana par 30 % ne tikai
ievērojami vairos izaugsmes ilgtspējības aspektu, bet arī pozitīvi ietekmēs
darbavietu radīšanu un IKP pieaugumu[35]. Savukārt
lielāka resursu produktivitāte vairos arī ražošanas nozares konkurētspēju[36].
Resursu izmaksas ieņem nozīmīgu vietu uzņēmumu izmaksu struktūrā, turklāt
rūpniecībai nepieciešamas pieejamas un paredzamas piegādes[37].
Tas dotu gan tūlītējus finansiālus ieguvumus, gan stratēģiskus ieguvumus ilgākā
termiņā, jo augošais globālais pieprasījums palielina resursu cenas un pieejamības
svārstības. Lielāka resursefektivitāte palīdzēs Eiropai izpildīt arī tās
reindustrializācijas mērķi. Resursu
produktivitātes mērķvērtība, lai gan nesaistoša un nosprausta tikai ES līmenī,
tām dalībvalstīm, kas šo mērķvērtību vēl nav izvirzījušas, dotu stimulu
izstrādāt pasākumus, kuros tiek ņemts vērā resursu izmantojums. Tas novestu pie
līdzsvarotākiem pasākumiem, kuros tiek ņemtas vērā plašākas ekonomiskās un
sociālās sekas un ietekme uz vidi, un ļautu pārvarēt šo iztrūkumu. Dalībvalstīm
būtu rīcības brīvība īstenot tādu rīcībpolitiku un pasākumu kombināciju, kas ir
pati izdevīgākā gan no ekonomiskā, gan vides viedokļa, atbilstīgi plašākiem
politikas mērķiem. Tādējādi tās varētu lieti izmantot sevi jau pierādījušu, bet
pagaidām vēl plaši neieviesušos labo praksi, kuru tās varētu pārņemt un
pielāgot savām vajadzībām un apstākļiem. Stratēģija "Eiropa 2020"
pašlaik tiek pārskatīta[38], un līdztekus notiek arī sabiedriskā
apspriešana, lai apkopotu viedokļus par tālāko attīstību. Tāpēc Komisija
uzskata, ka jebkāds lēmums par resursu produktivitātes pamatmērķa nospraušanu
jāpieņem šīs pārskatīšanas kontekstā, ņemot vērā gan sabiedriskās apspriešanas
rezultātus, gan Eiropas Resursefektivitātes platformas ieteikumus. Lai
nodrošinātu, ka politikas veidotājiem ir skaidrs priekšstats par to, kāda ir
resursu radītā slodze uz vidi, vērā jāņem arī citi rādītāji, jo īpaši par ūdens
izmantošanu un izsmeļamiem zemes resursiem. Kopš 2013. gada Eurostat
publicē Resursefektivitātes rezultātu tabulu, kas ir daļa no "Eiropa
2020" rādītājiem[39]. Tas dod iespēju sekot līdzi, kā
tiek īstenots "Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā",
parādīt saikni starp resursiem un ciešāk iesaistīt ieinteresētās aprindas
sabiedriskā progresa mērījumos, neaprobežojoties tikai ar IKP rādītāju. Lai realizētu resursefektivitātes
potenciālu ilgtspējīgas izaugsmes kontekstā: - Komisija ņems vērā gan Eiropas
Resursefektivitātes platformas ieteikumus par resursefektivitātes pamatmērķi,
gan tās sabiedriskās apspriešanas rezultātus, kas notiek saistībā ar
stratēģijas "Eiropa 2020" pārskatīšanu; - līdztekus tiks pamatīgāk izstrādāta
Resursefektivitātes rezultātu tabula, ko izmanto, lai sekotu līdzi citu
resursu, ne tikai oglekļa un materiālu, izmantošanai (jo īpaši attiecībā uz
zemi un ūdeni), un - valstu statistikas dienestiem jāstrādā
pie vispārpieņemtas metodoloģijas izstrādes Eiropas Statistikas sistēmas
ietvaros, lai aprēķinātu izejvielu patēriņu valsts līmenī. [1] COM(2010)2020,
COM(2011)21. [2] Macroeconomic
modelling of sustainable development and the links between the economy and the
environment.
(2011), Meyer, B. et al. [3] Guide
to resource efficiency in manufacturing: Experiences from improving resource
efficiency in manufacturing companies (2012), Europe INNOVA. [4] Towards the Circular Economy: Economic and business
rationale for an accelerated transition (2012), Ellen MacArthur Foundation. [5] http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/re_platform/index_en.htm. [6] COM(2011) 571. [7] OV L 354, 28.12.2013.,
171.–200. lpp. [8] Modelling the Economic
and Environmental Impacts of Change in Raw Material Consumption (2014), Cambridge
Econometrics et al. [9] COM(2014)
446. [10] COM(2014)
440. [11] The opportunities to
business of improving resource efficiency (2013), AMEC et al. [12] COM(2012) 60. [13] Sk. šā paziņojuma
pielikumu. [14] COM(2013) 207. [15] COM(2014) 168. [16] COM(2014) 167. [17] MEMO/13/110. [18] COM/2008/400. [19] http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/documents/erep_manifesto_and_policy_recommendations_31-03-2014.pdf. [20] COM(2013) 196 un
Komisijas Ieteikums Nr. 2013/179/ES. [21] COM(2012) 225. [22] COM(2012) 173. [23] COM(2014) 446. [24] Septītā Vides rīcības
programma. [25] SWD(2014)
207. [26] Zināmu daļu atkritumu
pārpalikuma nav iespējams pārstrādāt, tāpēc tos var apglabāt poligonā, jo
pašlaik nav citu apstrādes paņēmienu. Šis daudzums nedrīkst pārsniegt 5 %. [27] Piemēram, to, kā sokas ar
sadzīves atkritumu pārstrādes mērķa sasniegšanu, var aprēķināt ar četrām
aprēķinu metodēm. Atkarībā no izvēlētās metodes rezultāti var krietni
atšķirties (par aptuveni 20 %). [28] Direktīva 2000/59/EK. [29] COM(2014) 445. [30] COM(2013) 123. [31] COM(2013) 761. [32] COM(2011) 25. [33] COM(2013) 517. [34] IVP ir agregēts rādītājs,
ar ko mēra (tonnās) visus tautsaimniecībā patērētos materiālos resursus,
vienlaikus ņemot vērā arī importētajā produkcijā izmantotos resursus. Pašlaik
šis rādītājs pieejams par ES un par dažām dalībvalstīm. Valstīs, kur IVP vēl
nav pieejams, tikmēr var izmantot rādītāju "Iekšzemes resursu
patēriņš". [35] SWD(2014) 211. [36] Ieinteresētās
aprindas deva priekšroku IVP kā resursu izmantošanas mērvienībai, jo šis
rādītājs aptver resursu izmantojumu gan importētajā, gan pašmāju produkcijā,
tāpēc ir iespējams pamatoti salīdzināt produkcijas resursefektivitāti. [37] Neseni
pētījumi par tērauda un alumīnija ražošanu liecina, ka izejvielas veido
aptuveni 30-40 % no to izmaksu struktūras; tas ir vairāk nekā, piemēram,
darbaspēka izmaksas. [38] COM(2014)
130, 19.3.2014., "Stratēģijas "Eiropa 2020" gudrai,
ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums". [39] http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/europe_2020_indicators/ree_scoreboard.