KOMISIJAS PAZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI, EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI UN REĢIONU KOMITEJAI Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai /* COM/2014/0398 final */
Ceļā
uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai 1.
Ievads:
aprites ekonomika ilgtspējīgas izaugsmes atbalstam No mūsu ekonomikām
noplūst vērtīgi materiāli. Pasaulē, kur
pieprasījums un konkurence pēc ierobežotiem un dažkārt pat deficītiem
resursiem turpina pieaugt un kur uz resursiem izdarītais spiediens liek
videi arvien vairāk degradēties un padara to vārīgāku,
Eiropa var gūt labumu — gan ekonomiskā, gan vides izteiksmē — no
minēto resursu lietderīgāka izmantojuma. Kopš rūpnieciskās
revolūcijas mūsu ekonomikas ir izvērsušas izaugsmes shēmu,
kuru vislabāk varētu raksturot kā "paņemt,
uzražot, patērēt un izmest", — lineāru
izaugsmes modeli, kura pamatā ir pieņēmums, ka resursi ir
neierobežoti, pieejami, viegli iegūstami un no tiem ir vienkārši
atbrīvoties. Arvien plašāk nostiprinās izpratne par to, ka tieši
šāds modelis apdraud Eiropas konkurētspēju. Virzība uz izteiktāku aprites
ekonomiku ir priekšnosacījums tam, lai izdotos izpildīt
resursefektivitātes darba programmu, kas izveidota saskaņā ar
stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un
iekļaujošai izaugsmei.[1] Augstāki
un ilgtspējīgi resursefektivitātes raksturlielumu uzlabojumi
mums ir pa spēkam, un tie var radīt būtiskus ekonomikas ieguvumus. Aprites ekonomikas sistēmas iespējami
ilgi notur produktu pievienoto vērtību un likvidē atkritumus.
Produktam sasniedzot aprites cikla beigas, resursi paliek sistēmā,
lai tos ražīgā veidā vairākkārt būtu
iespējams izmantot atkārtoti un tādējādi veidot
papildu vērtību. Lai pārietu uz izteiktāku aprites ekonomiku,
ir jāizdara izmaiņas visos vērtības veidošanās
ķēdes posmos, sākot no produkta izstrādes līdz jauniem
uzņēmējdarbības un tirgus modeļiem, aptverot gan
jaunus veidus, kā panākt, lai atkritumi kļūtu par resursu,
gan jaunus patērētāju uzvedības modeļus. Šā
mērķa īstenošanai ir nepieciešamas visaptverošas
sistēmiskas izmaiņas un inovācija ne tikai tehnoloģiju
jomā, bet arī organizācijas, sabiedrības, finansēšanas
metožu un politikas aspektos. Pat augstas efektivitātes aprites
ekonomikā vienalga būs kāds "linearitātes"
elements, jo pastāv vajadzība pēc neskartiem resursiem un ir
jāatbrīvojas no pārpalikušajiem atkritumiem. Nozare jau tagad atzīst, ka
pastāv spēcīgi, racionāli argumenti resursu
produktivitātes uzlabošanai. Ir aplēsts, ka līdz 2030. gadam
resursefektivitātes uzlabojumi visos vērtības veidošanās
ķēdes posmos nepieciešamo materiālu ievadi varētu
samazināt par 17–24 %[2], bet
racionālāks resursu izmantojums Eiropas rūpniecībai ik
gadus dotu vispārējos potenciālos ietaupījumus 630 miljardu
euro apmērā. [3] Uz
saimnieciskiem mērķiem vērsti pētījumi, kuru
pamatā ir modelēšana produktu līmenī, apliecina
vērā ņemamas iespējas, kā ES rūpniecībai,
izmantojot aprites ekonomikas pieeju, var rasties materiālu
ietaupījumi, un lielas izredzes — izveidojot jaunus tirgus un jaunus
produktus, kā arī radot pievienoto vērtību
uzņēmējdarbībai — ES IKP palielināt par 3,9 %[4].
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka uzņēmumi
pastāvīgi turpina darbu, lai uzlabotu resursu apsaimniekošanu, bet tos
kavē dažāda veida tirgus šķēršļi. Augsta līmeņa Eiropas
resursefektivitātes platforma[5], kurā
piedalās atsevišķu valstu valdības, uzņēmumi un
pilsoniskās sabiedrības organizācijas, aicināja
rīkoties, lai novērstu šķēršļus izteiktākai
aprites ekonomikai, kura arvien vairāk balstītos uz atkārtotu
izmantošanu un augstas
kvalitātes
pārstrādi, nevis uz primārajām izejvielām. Ceļvedī par resursu
efektīvu izmantošanu Eiropā Komisija 2011. gadā[6]
ierosināja rīcības plānu un uzsvēra, ka nepieciešama
integrēta pieeja daudzās politikas jomās un līmeņos.
Galvenās ceļvedī izklāstītās idejas tagad ir
tālāk izvērstas Septītajā vides rīcības
programmā (7. VRP).[7] Virzība uz izteiktākas aprites
ekonomikas modeļiem paver daudzsološas izredzes Eiropas ekonomikai.
Tā rastos iespējas Eiropai risināt pašreizējās un gaidāmās problēmas, ko
rada uz resursiem izdarītais spiediens un arvien pieaugošā
nedrošība par piegādes avotiem. Tiešs veids, kā uzlabot
izturētspēju un konkurētspēju, ir atkal un atkal produktīvi
vairākkārtēji izmantot resursus, samazināt atkritumu apjomu
un atkarību no nedrošiem piegādes avotiem. Palīdzot
atsaistīt ekonomisko izaugsmi no resursu izmantojuma un tās ietekmes,
tiktu piedāvātas tādas ilgtspējīgas izaugsmes
izredzes, kas būs noturīgas. Laika
posmā no 2000. līdz 2011. gadam resursu produktivitāte
ES ir pieaugusi par 20 %, bet šī tendence lielā mērā
varētu būs saistīta ar recesijas ietekmi. Ja šādu kursu
izdotos noturēt, līdz 2030. gadam produktivitāte uzlabotos
vēl par 30 % un IKP pieaugtu par gandrīz 1 %, vienlaikus
radot par diviem miljoniem vairāk darbvietu salīdzinājumā
ar ierastās darbības scenāriju.[8]
Centieni palielināt resursu produktivitāti tiks pastiprināti
līdztekus virzībai uz jau nospraustajiem Kopienas politikas
mērķiem, tādiem kā samazināt oglekļa
dioksīda emisijas, palielināt energoefektivitāti, nodrošināt
ilgtspējīgu ES ekonomikas reindustrializāciju un nodrošināt
piekļuvi izejvielām, vienlaikus samazinot ietekmi uz vidi un
siltumnīcefekta gāzu emisijas. Pastāv
plašs pārbaudītu pasākumu klāsts resursefektivitātes
sekmēšanai, kuri ir jau pierādījuši savu devumu un kurus
varētu būt iespējams piemērot sistemātiskākā
veidā. Tiek sperti vajadzīgie soļi uz priekšu arī
tādēļ, lai nodrošinātu, ka šīs pārmaiņas ir
jo īpaši ražīgas nodarbinātības veicināšanas
ziņā, kā to paredz paziņojums par videi
draudzīgām darbvietām un Zaļais rīcības
plāns MVU. [9] 2.
Labvēlīga
politikas satvara izveide Tirgi ir svarīgs
resursefektivitātes un aprites ekonomikas dzinējspēks, jo
materiāli un enerģija daudziem uzņēmumiem ir kļuvuši
par galvenajām resursu izmaksām. Tomēr, neraugoties uz to, ka
tirgos jau tagad ir vērojamas izmaiņas, pastāv virkne tirgus
šķēršļu, kas neļauj resursus apsaimniekot pietiekami
iedarbīgā un rezultatīvā veidā. Uzņēmumiem
ES tādi pasākumi kā atkritumu rašanās novēršana, ekodizains,
atkārtota izmantošana varētu dot neto ietaupījumus € 600 miljardu
jeb 8 % apmērā no gada apgrozījuma, vienlaikus par 2‑4 %
samazinot kopējās ikgadējās siltumnīcefekta gāzu
emisijas.[10] Tomēr, lai
tas varētu notikt, ir jāpārvar tirgus šķēršļi,
kas liedz šīs iespējas pilnveidot. No resursu produktivitātes
labums būs ne tikai plašam nozaru spektram, tai pateicoties Eiropas
uzņēmumiem būs priekšrocības no straujās izaugsmes
ekonozaru tirgos, kas saskaņā ar prognozēm laikā no 2010. līdz
2020. gadam divkāršosies. Starptautiskā mērogā
prasība pēc resursefektivitātes uzlabojumiem ir izskanējusi
visdažādākajos rūpniecības sektoros. Pastāvošā infrastruktūra,
uzņēmējdarbības modeļi un tehnoloģijas
kombinācijā ar iedibinātajiem uzvedības modeļiem tur
ekonomiku "iesprostotu" lineārajā modelī.
Uzņēmumiem var trūkt informācijas, pārliecības un
spējas pāriet uz aprites ekonomikas risinājumiem. Finanšu
sistēmas bieži vien nerod līdzekļus ieguldījumiem
efektivitātes uzlabošanā vai inovatīvos
uzņēmējdarbības modeļos, jo šādi modeļi tiek
uzskatīti par riskantākiem un sarežģītākiem, kas attur
daudzus tradicionālus investorus. Arī tradicionāli
patērētāju ieradumi var būt šķērslis jaunu
produktu vai pakalpojumu izstrādei. Šādi šķēršļi
pastāv jo īpaši apstākļos, kad cenas neatspoguļo
reālās resursu izmantojuma izmaksas, kas rodas sabiedrībai, un
kad ar politiskiem mehānismiem spēcīgus un pastāvīgus
signālus pārejai uz aprites ekonomiku nodrošināt neizdodas. Balstīdamās uz
faktoloģisko materiālu par galvenajiem produktiem, materiāliem
un vērtības veidošanās ķēdi, Komisija
sadarbībā ar ieinteresēto aprindu pārstāvjiem
izstrādās stimulējošu satvaru aprites ekonomikai, izmantojot
pasākumus, kas apvieno lietpratīgu regulējumu, uz tirgu
balstītus instrumentus, pētniecību un inovāciju, stimulus,
informācijas apmaiņu un atbalstu brīvprātīgai pieejai.
Šāds satvars palīdzēs sasniegt izvirzīto mērķi —
ilgtspējīgu rūpniecības atjaunotni ES — , un tā
mugurkauls būs proaktīvi patērētāji un
uzņēmumi, īpašu uzmanību atvēlot MVU. Starptautiskā tvērumā
ES būtu cieši jāsadarbojas ar citiem partneriem gan
daudzpusējā, gan divpusējā līmenī, lai
nodrošinātu, ka tiek realizēta aprites ekonomikas koncepcijas
maksimālā ietekme. Komisija: padziļināti
analizēs, kādi ir nozīmīgākie trūkumi tirgū
un pārvaldībā, kuru dēļ ir apgrūtināta
izvairīšanās no materiālu atkritumiem un to atkārtota
izmantošana, ņemot vērā materiālu veidu un to izmantojuma
neviendabīgumu, lai attiecīgi sekmētu stimulējoša
politiskā satvara iedibināšanu resursefektivitātes jomā ES
līmenī. 2.1. Ieceres un inovācija aprites
ekonomikai Aprites ekonomiku raksturojošā
pieeja izslēdz atkritumus un parasti paredz inovāciju visos
vērtības veidošanās ķēdes posmos, nevis paļaujas
vienīgi uz pieejamajiem risinājumiem produktu aprites cikla
beigās. Piemēram, atbilstoši šai pieejai var: samazināt
konkrēta pakalpojuma sniegšanai nepieciešamo materiālu daudzumu
(apjomu samazināšana); paildzināt
produktu ekspluatācijas laiku (kalpošanas ilgums); samazināt
enerģijas un materiālu izmantošanu gan ražošanas, gan lietošanas
posmos (efektivitāte); samazināt
tādu materiālu izmantojumu produktos vai ražošanas procesos, kas ir bīstami vai
kurus ir grūti pārstrādāt
(aizstāšana); radīt
otrreizējo izejvielu (pārstrādātu atkritumu) tirgu (pamatojoties
uz standartiem, publisko iepirkumu u. c.); izstrādāt
tādus produktus, kurus vieglāk uzturēt, salabot, uzlabot,
atjaunot vai pārstrādāt (ekodizains); izveidot pakalpojumus, kas šajā
sakarā patērētājiem ir vajadzīgi (apkope/remonta
pakalpojumi u. c.); radīt
stimulus un nodrošināt
atbalstu atkritumu apjoma samazināšanai un augstas kvalitātes
šķirošanai, ko veic patērētāji; stimulēt
šķirošanu un tādas savākšanas sistēmas, kas maksimāli
samazina pārstrādes un atkārtotas izmantošanas izmaksas; atvieglināt
attiecīgo darbību
grupēšanu kopās, lai nepieļautu, ka blakusprodukti
kļūst par atkritumiem (rūpnieciskā simbioze); kā
arī veicināt
plašāku un
labāku patērētāju izvēli, piedāvājot
nomas, aizdošanas vai koplietošanas pakalpojumus
kā alternatīvu produktu pirkšanai, vienlaikus iestājoties par patērētāju interesēm
(izmaksu, aizsardzības, informācijas, līguma noteikumu,
apdrošināšanas aspektu u. c. ziņā). Svarīgs izejas punkts ir tas,
kā procesi, produkti un pakalpojumi tiek veidoti. Produktus var
pārveidot, lai tie būtu izmantojami ilgāk, lai tos varētu
salabot, uzlabot, atjaunot vai — beigu beigās — pārstrādāt,
nevis vienkārši izmest. Ražošanas procesus var lielākā
mērā balstīt uz iespēju produktus un izejvielas izmantot
atkārtoti un uz dabas resursu atjaunošanās spēju, savukārt novatoriski
uzņēmējdarbības modeļi var radīt jaunu saikni
starp uzņēmumiem un patērētājiem. Zemāk redzamajā
konceptuālajā shēmā ir uzskatāmā veidā
attēloti aprites ekonomikas modeļa galvenie posmi, no kuriem
katrā ir iespējas samazināt izmaksas un atkarību no dabas
resursiem, stimulēt izaugsmi un nodarbinātību, kā arī
ierobežot atkritumu un kaitīgu emisiju nonākšanu vidē.
Minētie posmi ir savstarpēji saistīti, jo materiālus var
izmantot atbilstīgi kaskādes modelim, piemēram: nozare
apmainās ar blakusproduktiem, produktus atjauno vai izmanto ražošanā
otrreiz, vai patērētāji izvēlas produktu un pakalpojumu
sistēmas. Izvirzītais mērķis ir samazināt resursu
zudumus aprites cikla posmos, tādējādi panākot
sistēmas optimālu darbību. Daži ES politikas virzieni un instrumenti
jau tagad nodrošina aprites ekonomikas modelim atbilstošus mehānismus un
stimulus. Pateicoties tiesību aktos iestrādātajam atkritumu
hierarhijas principam, pamazām notiek virzība uz to, lai tiktu
pieņemti tādi vēlamie risinājumi kā atkritumu
novēršana, sagatavošana atkārtotai izmantošanai un
pārstrāde, bet nevēlamais risinājums — apglabāšana
poligonā — tiek izskausta. Politika ķīmisko vielu jomā iet
uz to, lai pakāpeniski tiktu izbeigta īpaši bīstamu toksisku
vielu izmantošana. Daži ekodizaina pasākumi ar enerģiju
saistītiem produktiem ir, piemēram, prasības attiecībā
uz kalpošanas ilgumu un pārstrādes atvieglināšanu. Bioekonomikas stratēģija[11] sekmē ilgtspējīgu un
integrētu bioloģisko resursu un atkritumu plūsmu izmantojumu
pārtikas, enerģijas un bioproduktu ražošanai. Klimata politika rada
stimulus enerģijas taupīšanai un siltumnīcefekta gāzu
emisiju samazināšanai. Izveidojot vienotu un
saskanīgu ES satvaru aprites ekonomikas sekmēšanai, šādus
elementus izdosies apvienot ar stratēģiju "Apvārsnis 2020"
nolūkā risināt sarežģītos uzdevumus, ko izvirza
pētniecība un inovācija.[12] Lai
atbalstītu iestrādes un inovāciju izteiktākai aprites
ekonomikai, Komisija: ES Pētniecības un
inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ietvaros demonstrēs,
kādas Eiropas līmenī ir iespējas virzībai uz aprites
ekonomiku, īstenojot plaša
vēriena
inovācijas projektus, kuri vērsti uz sadarbību
vērtības veidošanas ķēdē un starp šādām
ķēdēm, prasmju pilnveides sekmēšanu un atbalstu novatorisku
risinājumu ieviešanai tirgū; izveidos pastiprinātu partnerību nolūkā
atbalstīt tādu pētniecības un inovācijas politiku, kas
orientēta uz aprites ekonomiku; atvieglinās izteiktāku
aprites modeļu izstrādi produktiem un pakalpojumiem, cita starpā
arī uzlabojot produktu politikas konsekvenci, un pilnveidos Ekodizaina
direktīvas piemērošanu, lielāku uzmanību turpmāk
atvēlot resursefektivitātes kritērijiem, tostarp
nākamajām prioritārajām produktu grupām darba
plānā 2015.–2017. gadam; un veicinās pieturēšanos pie kaskādes principa
biomasas ilgtspējīgā izmantošanā, ņemot vērā
visus sektorus, kuros biomasu izmanto, tā, lai biomasa tiktu izmantota
resursefektivitātes ziņā visefektīvākajā
veidā. 2.2. Atraisīt
ieguldījumus aprites ekonomikas piedāvātajos risinājumos ES un dalībvalstīm
būtu jāveicina ieguldījumi aprites ekonomikas
inovācijā un šādu novatorisku risinājumu ieviešanā un
— finanšu sistēmas reformas sakarā — būtu jācenšas
novērst šķēršļus, kas neļauj mobilizēt
lielāku privātā sektora finansējumu
resursefektivitātes uzlabošanai. Nesen iesniegtajos Komisijas
priekšlikumos par nefinansiālas informācijas sniegšanu[13],
ilgtermiņa finansēšanu[14] un arodpensiju
fondiem[15] ir
iestrādātas prasības atklāt investoriem attiecīgu
vides informāciju vai ņemt vērā ieguldījumu risku, kas
saistās ar resursu deficītu un klimata pārmaiņām. Lai samazinātu risku, kas
jāuzņemas investoriem, tiek izstrādāti novatoriski finanšu
instrumenti, tādi kā Komisijas un Eiropas Investīciju bankas
Dabas kapitāla finansēšanas mehānisms. Arī publiskā un
privātā sektora partnerības (PPP) ir iedarbīgs
līdzeklis privātā sektora pasākumu un ieguldījumu piesaistīšanai
resursefektivitātes jautājumos. Piemēram, publiskā un
privātā sektora partnerība Efektīva resursu izmantošana un
energoefektivitāte pārstrādes nozarē (SPIRE) un uz
bioloģiskiem resursiem balstītas rūpniecības kopīga
tehnoloģiju ierosme sniedz aktīvu ieguldījumu aprites ekonomikas
mērķu sasniegšanā. Politikai ir tālejoša
nozīme, jo no tās ir atkarīgs, vai tiek raidīti pareizi
signāli ieguldījumiem resursefektivitātes jomā, likvidējot
videi kaitīgas subsīdijas un nodokļu likumdošanas jomā
īstenojot pāreju no darbaspēka uz piesārņojuma un
resursu aplikšanu ar nodokļiem. Rezultāti, kas ES
dalībvalstīs sasniegti vides nodokļu reformas jomā, tiek
aplūkoti Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada ietvaros. Nolūkā
atraisīt ieguldījumus aprites ekonomikā Komisija: pievērsīsies
daudzsološām jomām, kas izceltas apaļajā galdā par
resursefektivitātes finansējumu[16],
tostarp novatoriskiem finanšu instrumentiem, atspoguļojot ar resursiem
saistīto problemātiku uzņēmumiem piemērotajos
uzskaites noteikumos, precizējot, kāda ir finanšu institūciju
atbildība ilgtspējības jautājumos (fiduciāri
pienākumi), izstrādājot uzņēmumiem paredzētas
"resursu stresa testēšanas" metodes un apzinot obligāciju
tirgu potenciālu papildu finansējuma novirzīšanai
resursefektivitātes projektiem; sagatavos vadlīnijas par
iespējām, ko videi draudzīga publiskā iepirkuma (GPP)
jomā piedāvā jaunās publiskā iepirkuma
direktīvas, un ieteikumu dalībvalstu darbības rādītāju
pārraudzībai orientējošā mērķa — 50 % no visiem
iepirkumiem jābūt GPP[17] —
sasniegšanā, atbalstīs novatoriskus instrumentus, tādus kā
iepirkums pirmskomercializācijas posmā un inovācijas publisks
iepirkums, un atvieglinās GPP tīklu veidošanos publisko
iestāžu vidū; un padziļināti
iekļaus aprites ekonomikas prioritātes ES finansējumā un skubinās dalībvalstis
izmantot pieejamo ES finansējumu programmās un projektos, kas
veltīti aprites ekonomikai, jo īpaši ar Eiropas strukturālo un
investīciju fondu starpniecību. 2.3. Uzņēmumu
un patērētāju aktīva iesaistīšana un atbalsts MVU Uzņēmumi un
patērētāji saglabā savu lomu kā
svarīgākās personas pārejā uz izteiktāku aprites
ekonomiku. Augšupēji un lejupējie lēmumi vērtības
veidošanās ķēdē ir sekmīgāk savstarpēji
jāsavieno, sniedzot konsekventus stimulus ražotāju, investoru,
izplatītāju, patērētāju un
pārstrādātāju vidū un nodrošinot taisnīgu izmaksu
un ieguvumu sadali. Ir jāizmanto tirgus mehānismi, lai
nodrošinātu, ka resursi tiek sadalīti un izmantoti visefektīvākajā
veidā, un gadījumā, ja tiek konstatēti trūkumi tirgus
darbībā vai šķēršļi inovācijai, tie ir
jānovērš. Jāattīsta funkcionējošs otrreizējo
izejvielu tirgus. Īpaša uzmanība jāveltī tam, lai
uzņēmēji varētu atraisīt jaunu ar aprites ekonomiku
saistītu tirgu potenciālu un lai garantētu, ka darba tirgū
ir pieejama nepieciešamā prasmju bāze. Patērētājiem jādod iespēja izdarīt
apzinātu izvēli un attiecīgi jāuzlabo pieejamā
informācija par dažādu produktu ekoloģiskajiem parametriem. Eiropas resursefektivitātes
platforma[18] ir
izcēlusi būtiskas iespējas, kas rodas uzņēmumiem
dažādos posmos ciklā, kurā materiālus ievada atpakaļ
ražošanas procesā vai dažādos sākotnējās piegādes
ķēdes posmos, vai arī citās piegādes
ķēdēs. To pamatā ir pieredze, kas gūta virknē iniciatīvu,
ko varētu izvērst un piemērot plašākā
tvērumā un kas ietvertu: ražošanas
posmā — ilgtspējīgas izcelsmes standartus,
brīvprātīgas shēmas, ko piemēro nozare un
mazumtirgotāji, un rūpniecisku simbiozi nolūkā
nodrošināt tirgu blakusproduktiem; izplatīšanas
posmā — izsmeļošu informāciju par resursiem, ko produkti satur,
un par to, kā šos produktus var salabot vai pārstrādāt,
atsaucoties uz ieteikumiem, kurus platforma nodēvējusi par
"produkta pasi"; un patēriņa
posmā — uz sadarbību balstīts patēriņa modelis, kura
pamatā ir produktu aizdošana, maiņas darījumi, barters un
izīrēšana, un produktu pakalpojumu sistēmas, lai izdotos rast
vairāk vērtības no nepietiekami izmantotiem aktīviem vai
resursiem (piemēram, mašīnām, rīkiem, ēkām
u. c.). Vides pēdas nospieduma
izmēģinājuma posmā, kas minēts Komisijas
paziņojumā "Veidojot videi nekaitīgu produktu vienoto
tirgu"[19],
ieinteresēto aprindu pārstāvji ir aicināti vienkopus, lai izveidotu
vienotu, saskaņotu veidu, kā mērīt produktu un
organizāciju ietekmi uz vidi. Izmēģinājuma posmam
noslēdzoties, Komisija izvērtēs, vai šīs metodes ir
sekmīgas un vai tās var izmantot pastāvošos vai jaunos
instrumentos produktu ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanai. Šāda veida pasākumi būtu
jāizvērš vēl plašāk, lai pastāvošiem uzņēmumiem
un jauniem uzņēmumiem nodrošinātu labvēlīgus
pamatnosacījumus un vienlīdzīgus konkurences
apstākļus, kas tiem ļautu pielāgoties pasaules
megatendencēm resursu jautājumos, lai labākie uzņēmumi
tiktu atalgoti, lai jaunie uzņēmēji tiktu skubināti
izstrādāt progresīvus uzņēmējdarbības
risinājumus, lai šos risinājumus pārbaudītu tirgū un
sniegtu patērētājiem pārbaudītu informāciju.
Daudzpusējais process, kas tika aizsākts, īstenojot Eiropas
Patērētāju tiesību aizsardzības programmu[20], atklāja,
ka ir nepieciešami iedarbīgi līdzekļi cīņai pret
maldinošiem un nepamatotiem ar vidi saistītiem apgalvojumiem. Darbaspēkam ir jābūt ar
attiecīgajām prasmēm, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu
efektīvu un nodarbinātības ziņā ražīgu
pāreju.[21] Paziņojums
par videi draudzīgām darbvietām[22] veido
satvaru, kurā atraisīt darbvietu radīšanas iespējas
izteiktākā aprites un resursefektivitātes ekonomikā.
Arī valstu, reģionālajām un vietējām
iestādēm un sociālajiem partneriem ir svarīga loma
mērķtiecīga un koordinēta atbalsta veidošanai ieguldījumu,
infrastruktūras, tehnoloģiju un prasmju veidā, jo īpaši
koncentrējoties uz MVU vajadzībām. Gan minētās
iestādes, gan sociālie partneri atrodas pozīcijās, no
kurām tie var atvieglināt patērētāju izvēles
pārvirzīšanu uz ilgtspējīgākiem produktiem un
pakalpojumiem un veicināt izmaiņas patērētāju
uzvedībā. Uzņēmumu,
jo īpaši MVU, un patērētāju darbības atbalstam
Komisija: par pamatu ņems
rezultātus, kas būs sasniegti vides pēdas nospieduma
izmēģinājuma posmā līdz 2016. gadam, un nāks
klajā ar rekomendācijām tam, kā ietekmes uz vidi
mērījumus izmantot produktu un procesu izstrādē un
patērētāju informētības uzlabošanā par
ekoloģiski ilgtspējīgu izvēli; stimulēs plašu
ieinteresēto aprindu sadarbību, veicot koordinācijas un atbalsta
pasākumus saskaņā ar iniciatīvu "Apvārsnis 2020"
un tajā paredzētajiem mehānismiem, tostarp Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtu, Eiropas
strukturālajiem un investīciju fondiem, Ekoinovācijas
rīcības plānu, Zaļās rīcības plānu MVU
un Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programmu; balstīsies uz
saistībām, ko uzņēmušās ieinteresētās
personas, kas piedalās Eiropas Inovācijas partnerībā
izejvielu jomā, un kas ir tieši saistītas ar resursu
produktivitāti; atbalstīs darbvietu
radīšanu un prasmju veidošanu,
pastiprinot politikas koordināciju, novirzot Eiropas finansējumu uz
programmām un shēmām, kas atbalsta zaļu izaugsmi, uzlabojot
informētību un pārraudzību, tostarp to, ko nodrošina
Eiropas pusgada process, kā arī sadarbojoties ar sociālajiem
partneriem, izglītības un mācību
iestādēm un citām ieinteresētajām
personām; kā arī atbalstīs paraugprakses apmaiņu starptautiskā
līmenī. 3.
Mūsdienīga
atkritumu apsaimniekošanas politika un tās mērķi: atkritumi
kā resurss Kad atkritumi pārtop resursos,
aprites ekonomikas sistēmā "loks noslēdzas". Eiropas
tiesību aktos nospraustie mērķi un uzdevumi ir
izšķirīgs faktors, kas veicinājis atkritumu apsaimniekošanas
uzlabošanos: tiek stimulēta inovācija atkritumu pārstrādes
un otrreizējas izmantošanas jomā, sarūk atkritumu
apglabāšana poligonos, samazinās resursu zudumi un rodas
motivācija ieradumu maiņai. Neraugoties uz to, ES vēl aizvien
rodas iespaidīgs atkritumu daudzums — vidēji piecas tonnas
gadā uz iedzīvotāju, un tikai nedaudz vairāk par trešo
daļu no šiem atkritumiem reāli pārstrādā. Eiropas Savienība ir
uzņēmusies politiskas saistības[23] samazināt atkritumu
rašanos, padarīt atkritumus par nozīmīgu un drošu izejvielu
avotu Savienībā, reģenerēt enerģiju tikai no
nepārstrādājamiem atkritumiem un praktiski pilnībā
izbeigt atkritumu apglabāšanu poligonos. Ja atkritumu apsaimniekošanas
politikā izvirzīs vēl augstākus mērķus, tas
lielā mērā nāks par labu izaugsmei un
nodarbinātībai, turklāt ar samērā zemām vai vispār
nekādām izmaksām; bez tam tas būs ieguldījums vides
aizsardzībā. Kas attiecas uz globālajiem tirgiem, paredzams, ka
vērienīga atkritumu apsaimniekošanas politika stimulēs
inovāciju, palīdzēs ES uzņēmumiem sniegt aizvien
konkurētspējīgākus atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus
un pavērs jaunus tirgus ES eksportētājiem. 3.1. Atkritumu
mērķvērtību noteikšana — solis ceļā uz
pārstrādājošu sabiedrību Eiropai visnotaļ sekmīgi ir
izdevies padarīt atkritumus par resursu un popularizēt
ilgtspējīgus atkritumu apsaimniekošanas paņēmienus,
piemēram, pārstrādi. Tomēr dalībvalstu sekmes
atšķiras. Sešās dalībvalstīs faktiski ir izbeigta
sadzīves atkritumu apglabāšana poligonos, proti, pēdējos 20 gados
tā sarukusi no 90 % līdz mazāk par 5 %, un dažos
reģionos pārstrādā pat 85 % atkritumu. Turpretī
citās dalībvalstīs vēl aizvien poligonos apglabā
vairāk nekā 90 % atkritumu, bet mazāk par 5 %
pārstrādā. Ir vajadzīgi spēcīgi
politiskie signāli, kas nodrošinātu investīcijām un
pārmaiņu procesiem vajadzīgo paredzamību
ilgtermiņā, lai tādi materiāli kā plastmasa, stikls,
metāls, papīrs, koksne, gumija u.c. no jauna nonāktu
saimnieciskajā apritē kā otrreizējās izejvielas par
konkurētspējīgām cenām. Skaidru atkritumu
pārstrādes mērķvērtību nospraušana periodam
līdz 2030. gadam sniegs šādu paredzamību. Atkritumu
dalītā savākšana to rašanās vietā, kā arī
pārstrādes rādītāju skaidras aprēķināšanas
metodes nodrošinās atkritumu kvalitatīvu pārstrādi un
sekmēs kvalitatīvu otrreizējo izejvielu piegādes tirgu
attīstību. Tālab pašreizējā
metode, ko izmanto, lai aplēstu, cik daudz atkritumu tiek faktiski
pārstrādāts, būtu jāpilnveido, jo pašlaik dažas
dalībvalstis par savāktajiem atkritumiem ziņo kā par
pārstrādātajiem atkritumiem, neraugoties uz lielajiem
materiālu zudumiem starp šiem diviem posmiem. Līdz
2025. gadam jāpanāk, ka nekādi pārstrādājami
atkritumi nenonāk atkritumu poligonos. Dalībvalstīm
jācenšas jau līdz 2030. gadam panākt, ka atkritumu
apglabāšana poligonos faktiski vairs nenotiek. Runājot par
otrreizēji neizmantojamiem un nepārstrādājamiem
atkritumiem, liela nozīme būs enerģijas reģenerācijai,
tostarp atkritumu pārvēršanai enerģijā un
biokurināmā/biodegvielu izmantošanai. Tālab būs
nepieciešams efektīvāk izmantot pieejamās enerģijas
reģenerācijas jaudas, kuru sadalījums ES pašlaik ir
nevienmērīgs, un jāīsteno pasākumi, lai nerastos
jaudas pārpalikums. Ja šos uzdevumus izdosies sekmīgi
izpildīt, ES līdz 2030. gadam radīsies vairāk
nekā 180 000 tiešo darbavietu papildus aptuveni 400 000
darbavietām, ko radīs spēkā esošo atkritumu apsaimniekošanas
tiesību aktu īstenošana[24]. Tas ļaus
apmierināt 10–40 % no pieprasījuma pēc izejvielām ES,
kā arī palīdzēs sasniegt ES izvirzīto
mērķi — līdz 2030. gadam samazināt
siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40 % —, jo emisijas
samazināsies par 62 Mt CO2 ekv. gadā. Lai
palielinātu ekonomiskos, sociālos un vides ieguvumus no sadzīves
atkritumu labākas apsaimniekošanas, Komisija ierosina: •
līdz
2030. gadam panākt, ka otrreizēji izmanto un
pārstrādā vismaz 70 % no sadzīves atkritumiem; •
līdz
2030. gadam panākt, ka pārstrādā 80 % izlietotā
iepakojuma, turklāt ir jānosaka starpposma mērķi — 60 %
līdz 2020. gadam un 70 % līdz 2025. gadam, kā
arī mērķvērtības attiecībā uz specifiskiem
materiāliem; •
līdz
2025. gadam panākt, ka tiek aizliegta pārstrādājamas
plastmasas, metāla, stikla, papīra, kartona un bioloģiski
noārdāmo atkritumu apglabāšana poligonos, turklāt
dalībvalstīm līdz 2030. gadam jācenšas panākt, ka
atkritumu apglabāšana poligonos ir praktiski izbeigta[25]; •
veicināt
kvalitatīvu otrreizējo izejvielu tirgu attīstību, tostarp
izvērtēt, kāda pievienotā vērtība ir
kritērijiem, pēc kuriem nosaka, vai specifiski materiāli ir
pārstājuši būt par atkritumiem; •
pilnveidot
pārstrādāto materiālu aprēķināšanas metodi,
lai nodrošinātu augstu pārstrādes kvalitātes līmeni. 3.2. Atkritumu apsaimniekošanas
tiesību aktu vienkāršošana un labāka īstenošana Dalībvalstīm ir
rīcības brīvība nolemt, kā izvirzītās
mērķvērtības sasniedzamas. Tomēr pastāv
ievērojams potenciāls vēl vairāk vienkāršot atkritumu
apsaimniekošanas tiesību aktus un uzlabot to īstenošanu valstu
līmenī, un tādējādi novērst pašreizējo
nesaskaņotību. 2012. gadā Komisija
izstrādāja atkritumu apsaimniekošanas rezultātu salīdzinošo
tabulu un ceļvedi ar konkrētiem ieteikumiem dalībvalstīm ar
visvājākajiem rezultātiem. Arī turpmāk Komisija
īpašu uzmanību veltīs dalībvalstīm, kas
mērķu sasniegšanā ir visvairāk atpalikušas, un kopā ar
tām centīsies novērst īstenošanas nepilnības jau
pašā sākumā. Sevišķi noderīgi valstu
atkritumu saimniecības uzlabošanā izrādījušies ekonomiskie
instrumenti, jo īpaši atkritumu poligonu un sadedzināšanas aplikšana
ar nodokļiem, pieeja "maksā, kad izmet", ražotāju
atbildības shēmu paplašināšana vai pašvaldībām
domāti stimuli, lai tās veicinātu atkritumu rašanās
novēršanu, atkritumu otrreizēju izmantošanu un pārstrādi.
Iedarbīgi izrādījušies arī aizliegumi apglabāt
atkritumus poligonos. Ja noteiks prasību minimumu ražotāju
atbildības shēmām ES līmenī, tas palīdzēs
samazināt izmaksas un novērst šķēršļus, ar ko sastopas
ražotāji, kuriem ES ir jāievēro dažādu nacionālo
shēmu noteikumi. No Eiropas fondiem var atbalstīt
dalībvalstu pūliņus, kas vērsti uz atkritumu integrētu
apsaimniekošanu, tostarp atkritumu dalīto savākšanu, otrreizēju
izmantošanu un pārstrādes infrastruktūru. Atkritumu
apglabāšanu poligonos vai autonomu sadedzināšanu nākotnē
atbalstīt nevajadzētu. Lai labāk izmantotu ES
pieejamās atkritumu apsaimniekošanas jaudas, ir nepieciešama labāka
plānošana un informācijas apmaiņa; tas arī
nozīmē, ka var nākties samierināties ar intensīvāku
atkritumu pārvadāšanu ES uz pašām modernākajām un
efektīvākajām iekārtām, vismaz pagaidām. Ir iespējas vēl vairāk
optimizēt un atvieglināt datu vākšanu un ziņošanu valstu
līmenī, kā arī uzlabot savākto datu ticamību un
konsekvenci visā ES. Ja tiks ieviesti kopīgi rādītāji,
būs vieglāk uzraudzīt un salīdzināt dalībvalstu
veikumu[26]. Pasākumi, ar kuriem vienkāršo
atkritumu acquis un nodrošina efektivitāti un lietderību,
balstīsies uz līdzšinējiem pūliņiem samazināt
atkritumu apsaimniekošanas politikas administratīvās izmaksas;
kā piemēru var minēt atsevišķu MVU atbrīvošanu no atpakaļpieņemšanas
prasību pildīšanas vai centienus ieviest obligātu elektronisku
datu apmaiņu par atkritumu sūtījumiem. Lai
nodrošinātu, ka ES tiesību aktu sniegtie ieguvumi tiek
realizēti, ievērojot vienkāršošanas un labākas
īstenošanas principus, Komisija ierosina: •
novērst
atkritumu mērķvērtību pārklāšanos un
saskaņot definīcijas; •
ievērojami
vienkāršot dalībvalstīm uzliktos ziņošanas pienākumus,
tostarp precizēt un optimizēt mērķu aprēķina
metodes attiecībā uz sadzīves atkritumiem, atkritumu poligoniem
un izlietoto iepakojumu; •
atļaut
dalībvalstīm MVU vai uzņēmumus, kas
savāc/pārvadā ļoti nelielus daudzumus nebīstamo
atkritumu, atbrīvot no vispārējām prasībām par
atļaujas iegūšanu vai reģistrēšanos saskaņā ar
Atkritumu pamatdirektīvu; •
ieviest
sistēmu, ka katru gadu visi dati par atkritumiem tiek iesniegti vienam
kontaktpunktam, un atkritumu statistikas datus pielāgot prasībām
ES tiesību aktos par atkritumiem, un tajā pašā laikā salīdzināt
valstu izmantoto metožu saderību ar statistikas standartiem; •
noteikt,
ka dalībvalstīs ir jāizveido datorizētas datu
uzraudzības sistēmas un trešo pušu sniegto datu verifikācija; •
izveidot
agrīnās brīdināšanas mehānismu, lai nodrošinātu,
ka dalībvalstis ievieš pienācīgus pasākumus, lai
mērķus sasniegtu laikus; •
paredzēt
nosacījumu minimumu attiecībā uz paplašinātām
ražotāju atbildības shēmām, kuru varētu sīkāk
izstrādāt valstu līmenī vai ES līmeņa norāžu
dokumentos, un veicināt ekonomisko instrumentu izmantošanu
dalībvalstīs, un •
veicināt
tiešās investīcijas tādos atkritumu apsaimniekošanas
paņēmienos, kas ir atkritumu hierarhijas augšgalā
(novēršana, otrreizēja izmantošana, pārstrāde). 3.3. Atkritumu apsaimniekošanas
problēmas un to risināšana Lai risinātu specifiskas
problēmas, kas saistītas ar ievērojamu resursu zudumu vai ietekmi
uz vidi, ir nepieciešami specifiski risinājumi. Atkritumu
rašanās novēršana. Pirmām kārtām — un
tas skar visus aprites ekonomikas posmus — ir jāpanāk, ka rodas
mazāk atkritumu. Pēdējā laikā dalībvalstis ir
pieņēmušas atkritumu rašanās novēršanas programmas, kā
to paredz Atkritumu pamatdirektīva, un tās pašlaik izskata Eiropas
Vides aģentūra. Kad programmas būs novērtētas,
Komisija veidos iniciatīvas, kuru mērķis ir popularizēt
atkritumu rašanās novēršanas paraugpraksi ES. Jūras piegružojums ar cietajiem
atkritumiem. Jūras
piegružojums ar cietajiem atkritumiem piesārņo pludmales, kaitē
jūras florai un faunai un rada ilglaicīgu atkritumu problēmu,
kuras risināšana izmaksā dārgi. Septītajā Vides
rīcības programmā pausts aicinājums nospraust ES
mēroga vispārīgu mērķvērtību, līdz
kādai šāds piesārņojums jāsamazina, izmantojot
arī pasākumus, kas vērsti uz pašu atkritumu rašanos. Ja pilnā mērā tiks
īstenoti pasākumi, kas iekļauti ES
pārstrādātajā atkritumu tiesību aktu paketē,
jūras piegružojums ar cietajiem atkritumiem varētu samazināties
par 13 % līdz 2020. gadam un par 27 % līdz 2030. gadam.
Nosakot konkrētu samazināšanas mērķi, kas sasniedzams
līdz 2020. gadam, tiktu raidīts skaidrs signāls
dalībvalstīm, kas pašlaik izstrādā pasākumus, lai
saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu
līdz 2020. gadam panāktu jūras ūdeņu "labu
vides stāvokli", un dots stimuls izstrādāt
rīcības plānus jūras piegružojuma apkarošanai četru
reģionālo jūras konvenciju ietvaros. Šo mērķi sasniegt
palīdzēs arī citi ES līmenī īstenoti
pasākumi, piemēram, pašlaik notiekošās Ostu iekārtu
direktīvas[27] izvērtēšanas
rezultāti. Laikus tiks izstrādāts otrā posma
samazināšanas mērķis, balstoties uz sīkāku
analīzi par iespējām samazināt piegružojumu no citiem avotiem
uz sauszemes un jūrā un ņemot vērā Rio+20
saistības līdz 2025. gadam panākt būtisku jūras
piegružojuma samazināšanu. Būvgruži un ēku
nojaukšanā radušies atkritumi. Lai palielinātu
būvgružu un nojaukšanā radušos atkritumu pārstrādi, liela
nozīme ir pārstrādāto materiālu tirgiem. Komisijas
paziņojumā "Resursu efektivitātes iespējas
celtniecības nozarē"[28] ir paredzēts
izveidot ēku ekoloģisko rādītāju
novērtēšanas shēmu, un tajā tiks iekļauti arī
tādi parametri kā būvgružu un nojaukšanas atkritumu
apsaimniekošana, pārstrādājamības palielināšana un
pārstrādātu atkritumu īpatsvara palielināšana
būvmateriālu sastāvā. Bez tam ierosinātā
agrīnās brīdināšanas mehānisma ietvaros sekos
līdzi, cik sekmīgi dalībvalstīm izdodas virzīties uz
mērķi līdz 2020. gadam panākt, ka tiek
pārstrādāts 70 % atkritumu, tostarp, piemēram, nosakot
lielākas nodevas par būvgružu un nojaukšanas atkritumu
apglabāšanu poligonos vai izvirzot papildu šķirošanas prasības lieliem
nojaucamiem objektiem, lai uzlabotu otrreizējo izejvielu kvalitāti. Pārtikas izniekošana. Aplēsts, ka līdz 30 % no
visas pasaulē saražotās pārtikas iet zudumā vai tiek
izniekota. Pašlaik Komisija ir nodomājusi nākt klajā ar
konkrētiem priekšlikumiem, kā samazināt pārtikas
izniekošanu. Bīstamie atkritumi. Bīstamo
atkritumu pienācīga apsaimniekošana vēl aizvien ir
sarežģīts uzdevums, turklāt vēl aizvien nav pilnīgu
datu par šīs atkritumu plūsmas faktisko apstrādi. Pirmais solis
ir uzlabot uzskaiti un izsekojamību, izveidojot bīstamo atkritumu
reģistrus un apzinot jaudas un trūkumus dalībvalstu bīstamo
atkritumu apsaimniekošanas sistēmās. Šajos reģistros
pakāpeniski varētu iekļaut arī citus atkritumu veidus,
kā tas vairākās dalībvalstīs jau notiek. Plastmasas atkritumi. Paredzams,
ka plastmasas ražošanas pieaugums ES būs 5 % gadā. Tikai 24 %
plastmasas atkritumu pārstrādā, teju 50 % apglabā
poligonos un pārējo sadedzina. Sabiedriskajā apspriešanā
par plastmasas atkritumiem[29], ko Komisija
organizēja 2013. gadā, atklājās, ka pastāv
ievērojams potenciāls plastmasas ilgstpējīgākai
izmantošanai un ka vairums vēlas, lai tiktu izbeigta plastmasas
apglabāšana poligonos un uzlabota plastmasu un plastmasas ražojumu
uzbūve. Komisijas nesenais priekšlikums, kas paredz, ka dalībvalstis
var ierobežot plastmasas maisiņu izmantošanu[30],
un šajā paziņojumā izklāstītie priekšlikumi
kāpināt pārstrādi un izbeigt apglabāšanu poligonos ir
svarīgs solis, lai uzlabotu plastmasas atkritumu apsaimniekošanu. Kritiski svarīgo izejvielu
pārstrāde. Lai gan liela nozīme ir visām
izejvielām, kritiski svarīgās izejvielas pelna īpašu
uzmanību, jo to ieguve/ražošana pasaulē ir koncentrējusies
dažās valstīs, turklāt daudzas no šīm izejvielām ir
grūti aizstāt un to pārstrādes līmenis ir zems.
Kritiski svarīgu izejvielu efektīvu izmantošanu un
pārstrādi Komisija veicina Izejvielu iniciatīvas[31] un Eiropas
inovācijas partnerības izejvielu jomā ietvaros. Nelikumīgi atkritumu
sūtījumi.
Komisija pastiprinās pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek
ievēroti attiecīgie ES tiesību akti, jo īpaši Regula (EK)
Nr. 1013/2006 par atkritumu sūtījumiem, kas nesen grozīta,
lai pastiprinātu atkritumu sūtījumu inspekcijas. Fosfora reciklēšana. Pārtikas
ražošanā bez fosfora neiztikt, tomēr šā resursa piegādes
apdraud ievērojami riski, turklāt pašreizējie lietošanas
paņēmieni ir tādi, ka izniekošana un zudumi novērojami visā
vielas aprites ciklā. Kopš ticis sagatavots Konsultatīvs
paziņojums par ilgtspējīgu fosfora izmantošanu[32],
Komisija izstrādā tālāku pasākumu plānu. Lai
risinātu ar atkritumiem saistītās specifiskās
problēmas, Komisija: ierosina nospraust vēlamo
mērķi – līdz 2020. gadam samazināt jūras
piegružojumu ar cietajiem atkritumiem par 30 % attiecībā uz
pludmalēs visbiežāk sastopamajiem 10 atkritumu veidiem, kā
arī jūrā atrodamajiem zvejas rīkiem; attiecīgais
saraksts jāpielāgo katra ES jūras reģiona (pavisam ir
četri) specifiskajiem apstākļiem; ir iecerējusi
pasākumus, kuru mērķis ir stimulēt to
pārstrādāto materiālu tirgus, kas iegūti no būvgružiem
un nojaukšanas atkritumiem, un izstrādāt kopēju ES
novērtēšanas satvaru attiecībā uz ēku parametriem; ierosina dalībvalstīm
izstrādāt pārtikas izniekošanas novēršanas nacionālās
stratēģijas un aicina dalībvalstis censties panākt, ka izniekotās
pārtikas un pārtikas atkritumu apjomi ražošanas sektorā,
mazumtirdzniecības/izplatīšanas sektorā, sabiedriskās
ēdināšanas un viesmīlības sektorā, kā arī mājsaimniecībās
līdz 2025. gadam tiek samazināti par vismaz 30 %; ir iecerējusi izveidot
pienācīgu reģistra sistēmu, kurā reģistrē
vismaz bīstamos atkritumus visās dalībvalstīs; līdztekus priekšlikumam par plastmasas
maisiņu izmantošanas samazināšanu ierosina līdz 2025. gadam
aizliegt plastmasas materiālu apglabāšanu poligonos; ierosina dalībvalstīm
to nacionālajos atkritumu apsaimniekošanas plānos iekļaut
pasākumus, kas saistīti ar tādu atkritumu savākšanu un
pārstrādi, kas satur nozīmīgus daudzumus kritiski
svarīgo izejvielu, un apsver iespēju
izstrādāt politikas satvaru attiecībā uz fosforu,
lai kāpinātu tā reciklēšanu, veicinātu inovāciju,
uzlabotu tirgus apstākļus un nosacījumus par tā
ilgtspējīgu izmantošanu iestrādātu ES tiesību aktos
par mēslojumu, pārtiku, ūdeņiem un atkritumiem. 4.
Resursefektivitātes
mērķa nospraušana Septītajā Vides rīcības
programmā dalībvalstis un Eiropas Parlaments atbalstīja domu, ka
Eiropas Savienībai vajadzētu noteikt resursefektivitātes
rādītājus un mērķvērtības un
izvērtēt, vai būtu lietderīgi Eiropas semestrī
iekļaut attiecīgu pamatrādītāju un
mērķvērtību. Pēc plašām apspriedēm tika
nolemts par resursu produktivitātes mērķvērtību
izvirzīt resursu produktivitāti, ko mēra kā IKP un izejvielu
patēriņa (IVP) attiecību[33]. ES un tās dalībvalstu
atzīts, reāli sasniedzams resursu produktivitātes
palielināšanas mērķis ne tikai piesaistītu politisko
uzmanību, bet arī dotu iespēju izmantot pašlaik nepilnīgi realizēto
aprites ekonomikas potenciālu radīt ilgtspējīgu izaugsmi un
nodarbinātību un palielinātu ES politikas saskanību. Tas
būtu samērīgs veids, kā nodrošināt šādu
saskanību un rosināt rīcību. Jau ir prognozēts, ka
laikposmā no 2014. līdz 2030. gadam ES resursu produktivitāte
pieaugs par 15 % saskaņā ar ierastās darbības
scenāriju. Liekot lietā apdomīgu politiku, lai veicinātu
pāreju uz izteiktāku aprites ekonomiku, kā aicinājusi
Eiropas Resursefektivitātes platforma, šo rādītāju
varētu divkāršot. Resursu produktivitātes palielināšana par
30 % ne tikai ievērojami vairos izaugsmes ilgtspējības
aspektu, bet arī pozitīvi ietekmēs darbavietu radīšanu un
IKP pieaugumu[34]. Savukārt lielāka resursu
produktivitāte vairos arī ražošanas nozares konkurētspēju[35].
Resursu izmaksas ieņem nozīmīgu vietu uzņēmumu izmaksu
struktūrā, turklāt rūpniecībai nepieciešamas pieejamas
un paredzamas piegādes[36]. Tas dotu gan
tūlītējus finansiālus ieguvumus, gan stratēģiskus
ieguvumus ilgākā termiņā, jo augošais globālais
pieprasījums palielina resursu cenas un pieejamības
svārstības. Lielāka resursefektivitāte palīdzēs
Eiropai izpildīt arī tās reindustrializācijas
mērķi. Resursu produktivitātes
mērķvērtība, lai gan nesaistoša un nosprausta tikai ES
līmenī, tām dalībvalstīm, kas šo
mērķvērtību vēl nav izvirzījušas, dotu stimulu
izstrādāt pasākumus, kuros tiek ņemts vērā
resursu izmantojums. Tas novestu pie līdzsvarotākiem pasākumiem,
kuros tiek ņemtas vērā plašākas ekonomiskās un
sociālās sekas un ietekme uz vidi, un ļautu pārvarēt
šo iztrūkumu. Dalībvalstīm būtu
rīcības brīvība īstenot tādu
rīcībpolitiku un pasākumu kombināciju, kas ir pati
izdevīgākā gan no ekonomiskā, gan vides viedokļa,
atbilstīgi plašākiem politikas mērķiem.
Tādējādi tās varētu lieti izmantot sevi jau
pierādījušu, bet pagaidām vēl plaši neieviesušos labo
praksi, kuru tās varētu pārņemt un pielāgot savām
vajadzībām un apstākļiem. Stratēģija "Eiropa
2020" pašlaik tiek pārskatīta[37], un līdztekus
notiek arī sabiedriskā apspriešana, lai apkopotu viedokļus par
tālāko attīstību. Tāpēc Komisija uzskata, ka
jebkāds lēmums par resursu produktivitātes pamatmērķa
nospraušanu jāpieņem šīs pārskatīšanas kontekstā,
ņemot vērā gan sabiedriskās apspriešanas rezultātus,
gan Eiropas Resursefektivitātes platformas ieteikumus. Lai nodrošinātu, ka politikas
veidotājiem ir skaidrs priekšstats par to, kāda ir resursu
radītā slodze uz vidi, vērā jāņem arī citi
rādītāji, jo īpaši par ūdens izmantošanu un
izsmeļamiem zemes resursiem. Kopš 2013. gada Eurostat
publicē Resursefektivitātes rezultātu tabulu[38],
kas ir daļa no "Eiropa 2020" rādītājiem. Tas dod
iespēju sekot līdzi, kā tiek īstenots "Ceļvedis
par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā", parādīt
saikni starp resursiem un ciešāk iesaistīt ieinteresētās
aprindas sabiedriskā progresa mērījumos, neaprobežojoties tikai
ar IKP rādītāju. Lai
realizētu resursefektivitātes potenciālu ilgtspējīgas
izaugsmes kontekstā: •
Komisija
ņems vērā gan Eiropas Resursefektivitātes platformas
ieteikumus par resursefektivitātes pamatmērķi, gan tās
sabiedriskās apspriešanas rezultātus, kas notiek saistībā
ar stratēģijas "Eiropa 2020" pārskatīšanu; •
līdztekus
tiks pamatīgāk izstrādāta Resursefektivitātes
rezultātu tabula, ko izmanto, lai sekotu līdzi citu resursu, ne tikai
oglekļa un materiālu, izmantošanai (jo īpaši attiecībā
uz zemi un ūdeni), un •
valstu
statistikas dienestiem jāstrādā pie vispārpieņemtas
metodoloģijas izstrādes Eiropas Statistikas sistēmas ietvaros,
lai aprēķinātu izejvielu patēriņu valsts
līmenī. [1] COM(2010) 2020, COM(2011) 21. [2] Meyer, B. et al (2011) "Macroeconomic modelling of sustainable
development and the links between the economy and the environment".
Eiropas Komisija (Vides ĢD veikts pētījums), pieejams http://ec.europa.eu/environment/enveco/studies_modelling/pdf/report_macroeconomic.pdf. [3] "Guide
to resource efficiency in manufacturing: Experiences from improving resource
efficiency in manufacturing companies". Europe INNOVA (2012). [4] Ellen MacArthur Foundation (2012) Towards the Circular
Economy: Economic and business rationale for an accelerated transition. [5] http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/re_platform/index_en.htm. [6] COM(2011) 571. [7] OV L 354, 28.12.2013.,
171.–200. Lpp. [8] Modelling the Economic
and Environmental Impacts of Change in Raw Material Consumption (2014), Cambridge
Econometrics et al. [9] Atsauce un
paziņojumiem, ko paredzēts pieņemt vienlaikus. [10] Uzņēmumu
iespējas uzlabot resursefektivitāti [The opportunities to business of
improving resource efficiency]
(2013), AMEC et al. [11] COM(2012) 60. [12] Sk. šā paziņojuma
pielikumu. [13] COM(2013) 207. [14] COM(2014) 168. [15] COM(2014) 167. [16] MEMO/13/110. [17] COM(2008) 400. [18]http://ec.europa.eu/environment/resource_efficiency/documents/erep_manifesto_and_policy_recommendations_31-03-2014.pdf. [19] COM(2013) 196 un
Komisijas Ieteikums Nr. 2013/179/ES. [20] COM(2012) 225. [21] COM(2012) 173. [22] COM(2014) 446. [23] Septītā Vides
rīcības programma. [24] SWD (2014) 207. [25] Zināmu daļu
atkritumu pārpalikuma nav iespējams pārstrādāt,
tāpēc tos var apglabāt poligonā, jo pašlaik nav citu
apstrādes paņēmienu. Šis daudzums nedrīkst pārsniegt 5 %. [26] Piemēram, to,
kā sokas ar sadzīves atkritumu pārstrādes mērķa
sasniegšanu, var aprēķināt ar četrām
aprēķinu metodēm. Atkarībā no izvēlētās
metodes rezultāti var krietni atšķirties (par aptuveni 20 %). [27] Direktīva 2000/59/EK
2.tabula [28] COM(2014) 445. [29] COM(2013) 123 [30] COM(2013) 761. [31] COM(2011) 25. [32] COM(2013) 517. [33] IVP ir agregēts
rādītājs, ar ko mēra (tonnās) visus
tautsaimniecībā patērētos materiālos resursus,
vienlaikus ņemot vērā arī importētajā
produkcijā izmantotos resursus. Pašlaik šis rādītājs
pieejams par ES un par dažām dalībvalstīm. Valstīs, kur IVP
vēl nav pieejams, tikmēr var izmantot rādītāju "Iekšzemes
resursu patēriņš". [34] SWD (2014) 211. [35] Ieinteresētās
aprindas deva priekšroku IVP kā resursu izmantošanas
mērvienībai, jo šis rādītājs aptver resursu
izmantojumu gan importētajā, gan pašmāju produkcijā,
tāpēc ir iespējams pamatoti salīdzināt produkcijas
resursefektivitāti. [36] Neseni pētījumi
par tērauda un alumīnija ražošanu liecina, ka izejvielas veido
aptuveni 30-40% no to izmaksu struktūras; tas ir vairāk nekā,
piemēram, darbaspēka izmaksas. [37] COM(2014) 130, 19.3.2014.,
"Stratēģijas "Eiropa 2020" gudrai,
ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei
novērtējums". [38] http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/europe_2020_indicators/ree_scoreboard. Pielikums. Kā pamatprogramma
"Apvārsnis 2020" var dot ieguldījumu aprites
ekonomikā? Aprites
ekonomika ir attīstības stratēģija, kas paredz ekonomikas
izaugsmi bez resursu patēriņa pieauguma. Tas nozīmē, ka
pašos pamatos jāpārveido ražošanas ķēdes un patēriņa
ieradumi, fundamentāli un sistēmiski jāmaina
rūpniecības sistēmas. Tās pamatā ir tehniska,
sociāla un organizatoriska inovācija. Tai nepieciešamas jaunas
prasmes un zināšanas, kā arī jauni finanšu instrumenti un daudzu
ieinteresēto personu līdzdalība. Šo stratēģiju var
stiprināt ar šādiem pasākumiem: demonstrējumi, ieviešana
tirgū, izpratnes veidošana, izplatīšana un internacionalizācija.
Attiecībā
uz saturu, ir nepieciešama spēcīga integrācija
“Apvārsnis 2020” virzienos "Vadošā loma
rūpniecībā" (II daļa) un "Sabiedrības
problēmu risināšana" (III daļa). Aprites ekonomikā
ņem vērās visu vērtības ķēdes
potenciālu, tāpēc tai nepieciešams atbalsts no visiem pētniecības
un inovācijas ķēdes posmiem. Tāpēc zināmā
mērā būs nepieciešams arī ieguldījums no citiem
pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” virzieniem: "Zinātnes
izcilība" (I daļa), "Izcilības izplatīšana
un dalības paplašināšana" (IV daļa),
"Zinātne sabiedrībai un sadarbībā ar to"
(V daļa), "Ar kodolenerģiju nesaistītas
Kopīgā pētniecības centra tiešās darbības"
(VI daļa) un "Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju
institūts" (VII daļa). Turpmāk sniegts pārskats
par dažādu pamatprogrammas "Apvārsnis 2020" daļu
ieguldījumu aprites ekonomikā. Jāatzīmē, ka
privātā un publiskā sektora partnerība SPIRE un uz
bioloģiskiem resursiem balstītas rūpniecības (BBI)
kopīgas tehnoloģiju ierosmes kopuzņēmumi (JTI) dod
būtisku ieguldījumu aprites ekonomikas mērķu
īstenošanā. || || || “Apvārsnis 2020” || || || Zinātnes izcilība || Vadošā loma rūpniecībā || Sabiedriskas problēmas || Izcilības izplatīšana un dalības paplašināšana || Zinātne sabiedrībai un sadarbībā ar to || Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūts || Kopīgais pētniecības centrs || || || Eiropas Pētniecības padome || Nākotnes un jaunās tehnoloģijas || Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības || Pētniecības infrastruktūras || Vadošā loma pamattehnoloģiju un rūpniecisko tehnoloģiju jomā || Piekļuve riska finansējumam || Inovācija MVU || Veselība, demogrāfiskās pārmaiņas un labklājība || Pārtikas nodrošinājums, ilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība, jūras, jūrlietu un iekšzemes ūdeņu pētniecība || Droša, tīra un efektīva enerģija || Vieds, videi nekaitīgs un integrēts transports || Klimata politika, vide, resursu efektivitāte un izejvielas || Eiropa mainīgā pasaulē – Iekļaujoša, novatoriska un domājoša sabiedrība || Droša sabiedrība – Eiropas un tās iedzīvotāju brīvības un drošības aizsargāšana APRITES EKONOMIKA – SASTĀVDAĻAS || Inovācijas tehnoloģiju jomā || Materiālu un procesu plānošana || ++ || ++ || || ++ || ++ || || + || || + || + || || + || || || || || || Produktu izstrāde || ++ || || || || + || || + || || + || || || + || || || || + || || + Resursu apsaimniekošana (atkritumi, ūdens, enerģija un izejvielas) || || + || || ++ || + || || + || || ++ || + || || ++ || || || || ++ || || ++ Sociālā inovācija || Jauni ražošanas un patēriņa modeļi || || || || || || || || + || ++ || + || || ++ || + || || || ++ || || + Iedzīvotāju iesaistīšanās || || || || || || || || || + || || || + || || || || ++ || || Produktu- pakalpojumu modeļi || || || || || || || + || || + || || || ++ || || || || + || || Izstrādes pakalpojumi || || || || || || || + || || + || || || + || || || || || || Organizatoriskā inovācija || Integrēti risinājumi un sistēmas || || + || || || + || || + || || ++ || ++ || ++ || ++ || || || || + || || Loģistika || || || || || || || || || ++ || || ++ || + || || || || || || Uzņēmējdarbības modeļi || ++ || || || || || || + || || ++ || || || ++ || || || || + || || + Politikas atbalsta rīki || || || || || || || || || ++ || || || ++ || + || || || ++ || || ++ Prasmes un zināšanas || Uzņēmējdarbība || || || + || || || || || || || || || || || || || || + || Spēju veidošana un daudzdisciplīnu pieeja || || || + || || || || || || + || || || || || || + || + || + || Finanšu instrumenti || || || || || || ++ || + || || || || || || || || || || || Izpratne, izplatīšana un internacionalizācija || || || || || || || || || + || || || + || || || || ++ || || Daudzpusēja ieinteresēto personu līdzdalība || || || || || + || || || || + || || + || ++ || || || || ++ || || Demonstrējumi un darbības ieviešanai tirgū || || || || || ++ || || || || + || || + || ++ || || || || + || || +
Būtisks ieguldījums ++ Ļoti būtisks
ieguldījums