15.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 332/1

1.

Audiovizuālajiem darbiem, jo īpaši filmām, ir svarīga loma Eiropas identitāšu veidošanā. Tie atspoguļo ES dalībvalstu un reģionu kultūru daudzveidību, dažādās tradīcijas un vēsturiskos aspektus. Audiovizuālie darbi ir gan ekonomikas preces, kas sniedz nozīmīgas iespējas labklājības un nodarbinātības nodrošināšanai, gan kultūras vērtības, kas atspoguļo un veido mūsu sabiedrības.

2.

Audiovizuālo darbu vidū filmas ir īpaši svarīgas to producēšanas izmaksu un kultūras nozīmīguma dēļ. Filmu producēšanai atvēlētais budžets ir ievērojami lielāks nekā budžets, kas paredzēts cita veida audiovizuālā satura darbiem, turklāt tās biežāk ir starptautiski kopražojumi, un tām ir lielāks izmantošanas ilgums. Filmu jomā jo īpaši sīvu konkurenci rada valstis ārpus Eiropas. No otras puses, Eiropas audiovizuālie darbi tiek maz izplatīti ārpus to izcelsmes valsts.

3.

Šo ierobežoto izplatīšanu nosaka Eiropas audiovizuālās nozares sadrumstalotība valstu vai pat reģionālajos tirgos. Lai gan tas ir saistīts ar Eiropas kultūru un valodu daudzveidību, vietējo vērtību princips ir iestrādāts arī valsts atbalstā Eiropas audiovizuālajiem darbiem, kuru ar valstu, reģionālo un vietējo finansējuma shēmu palīdzību sniedz daudziem maziem producēšanas uzņēmumiem.

4.

Ir izplatīts uzskats, ka atbalsts ir svarīgs, lai atbalstītu Eiropas audiovizuālo darbu producēšanu. Filmu ražotājiem ir grūtības saņemt pietiekamu sākotnējo komerciālo atbalstu, lai izveidotu tādu finansējuma paketi, kas ļauj īstenot producēšanas projektus. Ar šiem uzņēmumiem un projektiem saistītais augsta līmeņa risks, kā arī šķietamais šīs nozares rentabilitātes trūkums padara šo nozari atkarīgu no valsts atbalsta. Ja šo nozari atstātu tikai tirgus spēku ziņā, daudzas filmas nekad netiktu uzņemtas, ņemot vērā nepieciešamos lielos ieguldījumus un Eiropas audiovizuālo darbu ierobežoto skatītāju loku. Šajā situācijā Komisijai un dalībvalstīm ir svarīga loma audiovizuālo projektu veicināšanā, lai nodrošinātu kultūras un radošo spēju izpausmes iespējas, tādējādi atspoguļojot Eiropas kultūras dažādību un bagātību.

5.

Eiropas Savienības atbalsta programma MEDIA, kas paredzēta filmu, televīzijas raidījumu un jauno plašsaziņas līdzekļu nozarei, piedāvā dažādas finansēšanas shēmas, kas paredzētas dažādām audiovizuālās nozares jomām, tostarp shēmas, kas paredzētas producentiem, izplatītājiem, tirdzniecības aģentiem, mācību kursu rīkotājiem, jauno digitālo tehnoloģiju operatoriem, “video pēc pieprasījuma” platformu operatoriem, demonstrētājiem un festivālu, gadatirgu un veicināšanas pasākumu rīkotajiem. Tā sekmē Eiropas filmu apriti un veicināšanu, īpašu uzsvaru liekot uz Eiropas valstu kopražojuma filmām. Šie pasākumi tiks turpināti MEDIA apakšprogrammā Radošās Eiropas ietvaros – jaunā Eiropas atbalsta programma kultūras un radošajām nozarēm.

6.

Dalībvalstis īsteno dažādus atbalsta pasākumus filmu, televīzijas raidījumu un citu audiovizuālo darbu producēšanai. Dalībvalstis filmu atbalstam ik gadu tērē aptuveni EUR 3 miljardus (1). Šis finansējums tiek sniegts ar vairāk nekā 600 valsts līmeņa, reģionālu un vietēju atbalsta shēmu starpniecību. Šo pasākumu pamatā ir gan kultūras, gan ekonomikas apsvērumi. To galvenais kultūras mērķis ir nodrošināt, ka nacionālā un reģionālā kultūra un radošais potenciāls rod izpausmi tādos audiovizuālajos medijos kā filmas un televīzija. No otras puses, to mērķis ir radīt darbības “kritisko masu”, lai nodrošinātu dinamiku nozares attīstībai un konsolidācijai, veidojot stabilus producēšanas uzņēmumus un prasmju un pieredzes pastāvīgu bāzi.

7.

Pateicoties šim atbalstam, ES ir kļuvusi par vienu no lielākajām filmu veidotājām pasaulē. ES kino nozare 2012. gadā radīja 1 299 pilnmetrāžas filmas, ASV – 817 (2011. gadā), bet Indija – 1 255 (2011. gadā). 2012. gadā Eiropā tika pārdoti 933,3 miljoni kino biļešu (2). Eiropas audiovizuālā tirgus vērtība kino izklaides jomā 2008. gadā tika lēsta EUR 17 miljardu apmērā (3). Eiropas Savienībā audiovizuālajā nozarē strādā vairāk nekā 1 miljons darba ņēmēju (4).

8.

Tādējādi filmu producēšanai un izplatīšanai ir ne tikai kultūras vērtība, bet arī būtiska saimnieciskās darbības veida nozīme. Turklāt filmu producētāji darbojas starptautiskā līmenī un audiovizuālos darbus izplata starptautiskā tirgū. Tas nozīmē, ka šāds atbalsts, kas izpaužas kā dotācijas, nodokļu atvieglojumi vai citāds finansiālais atbalsts, var ietekmēt dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību. Producētājiem un audiovizuālajiem darbiem, kas saņem šādu atbalstu, visticamāk, rodas finansiālas un tātad arī konkurences priekšrocības, salīdzinot ar tiem, kas šādu atbalstu nesaņem. Līdz ar to šāds atbalsts var kropļot konkurenci un tikt atzīts par valsts atbalstu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107. panta 1. punktu. Saskaņā ar LESD 108. pantu Komisijai ir jānovērtē audiovizuālajai nozarei piešķirtā atbalsta saderība ar iekšējo tirgu gluži tāpat, kā tai ir pienākums šādu pārbaudi veikt citu nozaru valsts atbalsta pasākumiem.

9.

Šajā kontekstā ir svarīgi norādīt, ka Līgumā ir atzīts, cik svarīgi ir veicināt kultūru Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, kultūras aspektu iekļaujot Savienības politikas virzienos, kas īpaši minēti LESD. LESD 167. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Savienības rīcības mērķis ir veicināt dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstīt un papildināt to rīcību šādās jomās:

(..)

10.

LESD 167. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Rīkojoties saskaņā ar citiem Līgumu noteikumiem, Savienība ņem vērā kultūras aspektus, jo īpaši, lai respektētu un veicinātu kultūru daudzveidību.”

11.

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ir aizliegts atbalsts, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tomēr Komisija dažus valsts atbalsta veidus var atbrīvot no šā aizlieguma. Viens no šiem izņēmumiem ir LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunkts attiecībā uz atbalstu kultūras veicināšanai, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm.

12.

Līguma noteikumos par valsts atbalsta kontroli ir atzīta kultūras un ar to saistītās saimnieciskās darbības specifika. Audiovizuālo darbu atbalsts veicina Eiropas filmu un audiovizuālās nozares vidēja termiņa un ilgtermiņa ilgtspēju visās dalībvalstīs un palielina Eiropas skatītājiem pieejamo darbu daudzveidību kultūras ziņā.

13.

Būdama UNESCO Konvencijas par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu dalībniece, Eiropas Savienība, tāpat kā tās dalībvalstis, ir apņēmusies iestrādāt kultūras dimensiju kā būtisku elementu savās politikas jomās.

14.

Filmu un citu audiovizuālo darbu producēšanai paredzētā valsts atbalsta novērtēšanas kritēriji sākotnēji bija noteikti 2001. gada paziņojumā par kinematogrāfiju (5). Šo kritēriju piemērošanas termiņu pagarināja 2004. (6), 2007. (7) un 2009. (8) gadā, un tie zaudēja spēku 2012. gada 31. decembrī. Šis paziņojums atbilst 2001. gada paziņojuma galvenajai ievirzei, tomēr ņemot vērā vairākas kopš 2001. gada novērotās tendences.

15.

Atbalsta shēmas, kuras Komisija ir apstiprinājusi, kopš stājās spēkā 2001. gada noteikumi, liecina, ka dalībvalstis izmanto ļoti dažādus atbalsta mehānismus un nosacījumus. Vairumā shēmu ir izmantots modelis, kuram bija izstrādāti 2001. gada vērtēšanas kritēriji, proti, dotācijas piešķir konkrētu filmu producēšanai un maksimālo atbalstu nosaka procentuālā izteiksmē no atbalsta saņēmēja producēšanas budžeta. Tomēr arvien vairāk dalībvalstu ir īstenojušas shēmas, kurās atbalsta summa ir izteikta procentos no tikai piešķīrējā dalībvalstī veiktās producēšanas darbības izdevumiem. Šajās shēmās atbalsts bieži izpaužas kā nodokļu samazinājums vai arī tiek automātiski piemērots filmām, kuras atbilst noteiktiem kritērijiem pretendēšanai uz atbalstu. Pretstatā filmu fondiem, no kuriem, pamatojoties uz pieteikumu, piešķir individuālu atbalstu konkrētām filmām, minētās automātiskās piemērošanas shēmas filmu producētājiem dod iespēju jau filmas plānošanas un izstrādes posmā rēķināties ar konkrētu prognozējamu summu.

16.

Atbalstāmo darbību spektra ziņā jānorāda, ka dažas dalībvalstis piešķir atbalstu arī darbībām ārpus filmu producēšanas. Tas ietver atbalstu filmu izplatīšanai vai kinoteātriem, piemēram, lai atbalstītu lauku kinoteātrus vai nekomerciālos kinoteātrus vai lai segtu to renovācijas un modernizācijas izmaksas, tostarp saistībā ar pāreju uz digitālajiem projektoriem. Dažas dalībvalstis atbalsta audiovizuālos projektus, kas ir plašāki par filmu un TV programmu tradicionālo koncepciju, jo īpaši tādus interaktīvos produktus kā “starpmediji” (transmedia) vai spēles. Šajos gadījumos Komisija, izvērtējot tai paziņotā atbalsta nepieciešamību, samērīgumu un piemērotību, kā atsauci izmantoja paziņojumā par kinematogrāfiju noteiktos kritērijus. Komisija turklāt novēroja, ka dalībvalstis, savstarpēji konkurējot, izmanto valsts atbalstu ieguldījumu piesaistei no ārpussavienības valstu lielajiem filmu producēšanas uzņēmumiem. Šie jautājumi 2001. gada paziņojumā nebija risināti.

17.

Jau 2001. gada paziņojumā bija minēts, ka Komisija pārskatīs šīs nozares izdevumu teritoriālo saistību maksimālo līmeni, kas atļauts saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem. Izdevumu teritoriālās saistības filmu finansēšanas shēmās ir saistības, saskaņā ar kurām atbalstāmās filmas budžeta noteiktai daļai ir jābūt izlietotai dalībvalstī, kura piešķir atbalstu. Paziņojuma 2004. gada versijā bija atzīts, ka filmu finansēšanas shēmās paredzētās izdevumu teritoriālās saistības ir jautājums, kas vēl jāizvērtē, lai noteiktu saderību ar Līgumā paredzētajiem iekšējā tirgus principiem. Ir jāņem vērā arī kopš 2001. gada pieņemtā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra par iekšējā tirgus nozīmi saistībā ar preču un pakalpojumu izcelsmes noteikumiem (9).

18.

Arī “kultūras kritērija” piemērošana praksē ir radījusi problēmas. Filmu producēšanas atbalsta saderību vērtē saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu, kurā ir paredzēta iespēja piešķirt atbalstu, kas “veicina kultūru”. 2001. gada paziņojumā bija ietverta prasība, ka atbalstam jābūt vērstam uz kultūras vērtību radīšanu. Tomēr Komisijas detalizētais kultūras kritēriju vērtējums attiecībā uz filmu atbalsta shēmām dalībvalstīs ir uztverts pretrunīgi, jo īpaši ņemot vērā subsidiaritātes principu.

19.

Tādējādi, 2009. gadā pagarinot 2001. gada paziņojumā noteikto valsts atbalsta vērtēšanas kritēriju piemērošanu, Komisija norādīja, ka būs jāapsver šo norišu ietekme un jāpārskata vērtēšanas kritēriji.

20.

Ar šo paziņojumu ir risināti iepriekš minētie jautājumi un tiek ieviesti grozījumi 2001. gada paziņojumā noteiktajos kritērijos. Konkrēti, valsts atbalsts tiek atļauts plašākam darbību lokam, ir uzsvērta subsidiaritātes principa nozīme kultūras politikā un iekšējā tirgus principu ievērošana, kopražojumu atbalstam pieļauta lielāka maksimālā intensitāte un paredzēta kinematogrāfijas mantojuma aizsardzība un tā pieejamība. Komisija uzskata, ka šīs izmaiņas ir vajadzīgas, ņemot vērā kopš 2001. gada notikušo attīstību, un tās Eiropas darbiem nākotnē palīdzēs kļūt konkurētspējīgākiem un ar izteiktāku Eiropas dimensiju.

21.

Attiecībā uz šā paziņojuma darbības jomā ietilpstošajām darbībām jāatzīmē, ka 2001. gada paziņojumā par kinematogrāfiju noteiktie valsts atbalsta kritēriji bija vērsti uz filmu producēšanu. Tomēr, kā minēts iepriekš, dažas dalībvalstis piedāvā atbalstu arī citām saistītām darbībām, piemēram, scenāriju rakstīšanai, izstrādei, filmu izplatīšanai vai filmu veicināšanai (tostarp filmu festivāliem). Mērķi aizsargāt un veicināt Eiropas kultūru daudzveidību ar audiovizuālajiem darbiem var sasniegt tikai tad, ja cilvēki šos darbus noskatās. Atbalstu piešķirot vienīgi producēšanai, rodas risks, ka tiek stimulēts audiovizuālo darbu piedāvājums, nenodrošinot, ka audiovizuālie darbi tiek pienācīgi izplatīti un veicināti. Tāpēc ir lietderīgi paredzēt, ka atbalsts var attiekties uz visiem filmu veidošanas aspektiem, sākot no darba koncepcijas un beidzot ar demonstrēšanu skatītājiem.

22.

Attiecībā uz atbalstu kinoteātriem attiecīgās summas parasti ir salīdzinoši nelielas, tāpēc, piemēram, lauku un nekomerciālajiem kinoteātriem vajadzētu būt iespējai saņemt pietiekamu atbalstu saskaņā ar de minimis regulu (10). Tomēr, ja dalībvalsts spēj pamatot, ka nepieciešams lielāka apjoma atbalsts kinoteātriem, to novērtēs saskaņā ar šo paziņojumu kā atbalstu kultūras veicināšanai LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunkta nozīmē. Atbalsts kinoteātriem veicina kultūru, jo kinoteātru galvenais mērķis ir izrādīt filmas, kas ir kultūras produkti.

23.

Dažas dalībvalstis ir paredzējušas atbalstīt audiovizuālos projektus, kas ir plašāki par filmu un TV programmu tradicionālo koncepciju. “Starpmediju” vēstījumi (saukti arī par “daudzplatformu” vai “šķērsmediju” vēstījumiem) ir paņēmiens, ka stāstījumu pasniedz vairākās platformās un formātos, izmantojot digitālās tehnoloģijas, piemēram, filmas un spēles. Svarīgs aspekts ir tas, ka šie satura elementi ir savstarpēji savienoti (11). Tā kā starpmediju projekti ir nenovēršami saistīti ar filmu producēšanu, saskaņā ar šo paziņojumu filmu producēšanas komponents tiek uzskatīts par audiovizuālo darbu.

24.

Savukārt spēles, kas tuvākajos gados varētu būt viens no plašsaziņas līdzekļu veidiem ar straujāko pieaugumu, ne vienmēr ir kvalificējamas kā audiovizuāli darbi vai kultūras produkti. Producēšanas, izplatīšanas, mārketinga un patēriņa ziņā spēles atšķiras no filmām. Tāpēc filmu producēšanai paredzētos noteikumus nevar automātiski piemērot spēlēm. Turklāt atšķirībā no filmu un televīzijas raidījumu nozares attiecībā uz spēlēm Komisijas rīcībā nav valsts atbalsta jomas lēmumu “kritiskās masas”. Tādējādi šis paziņojums neattiecas uz atbalstu, kas piešķirts spēlēm. Visus atbalsta pasākumus, kas paredzēti spēlēm un kuri neatbilst vispārējās grupu atbrīvojuma regulas (VGAR) (12) vai de minimis regulas nosacījumiem, arī turpmāk izskatīs katrā gadījumā atsevišķi. Ja varēs pierādīt kultūru veicinošu un izglītojošu spēļu atbalsta shēmu nepieciešamību, Komisija pēc analoģijas piemēros šajā paziņojumā noteiktos atbalsta intensitātes kritērijus.

25.

Lai atbalsts audiovizuālajai nozarei būtu saderīgs ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu, tam jāveicina kultūra. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu kultūras darbību definēšana ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē. Komisija atzīst, ka, izvērtējot audiovizuālo darbu atbalsta shēmas, tās uzdevums ir vienīgi pārbaudīt, vai dalībvalstīm ir piemēroti un efektīvi pārbaudes mehānismi, kas ļauj novērst acīmredzamas kļūdas. To var panākt vai nu ar kultūras darbu atlases procedūru, ar kuru nosaka, kuriem audiovizuālajiem darbiem būtu jāpiešķir atbalsts, vai ar kultūras darbu profilu, kuram ir jāatbilst visiem audiovizuālajiem darbiem, par kuriem vēlas saņemt atbalstu. Saskaņā ar UNESCO 2005. gada Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (13) Komisija atzīmē, ka tas, ka filma ir komerciāla, neliedz tai reizē būt par kultūras vērtību.

26.

Valodu daudzveidība ir būtisks kultūru daudzveidības elements, tāpēc kādas dalībvalsts valodas vai valodu lietojuma aizsardzība un veicināšana ir uzskatāma arī par kultūras veicināšanu (14). Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru gan dalībvalsts valodas veicināšana (15), gan kultūrpolitika (16) var būt primārs vispārējas nozīmes apsvērums, kas attaisno pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežošanu. Tāpēc dalībvalstis kā atbalsta nosacījumu cita starpā var izvirzīt prasību, lai filma tiktu veidota noteiktā valodā, ja ir konstatēts, ka šī prasība ir nepieciešama un samērīga kultūras mērķa sasniegšanai audiovizuālajā nozarē, tostarp ar potenciālu veicināt attiecīgā reģiona sociālo, reliģisko, filozofisko vai valodas aspektu izpausmes brīvību. Apstāklis, ka šāds kritērijs praksē var radīt priekšrocības tiem kinematogrāfijas uzņēmumiem, kuri strādā konkrētajā valodā, uz kuru attiecas šis kritērijs, šķiet, ir izvirzītā mērķa neatņemama sastāvdaļa (17).

27.

Kopš Komisija sāka izskatīt filmu atbalsta shēmas, īpaša uzmanība ir pievērsta atbalsta piešķīrēju iestāžu noteiktajām saistībām, ka filmu producētājiem noteikta filmas producēšanas budžeta daļa ir jāizlieto konkrētā teritorijā (tā dēvētās “izdevumu teritoriālās saistības”). Ar 2001. gada paziņojumu par kinematogrāfiju dalībvalstīm bija atļauts pieprasīt, ka līdz 80 % no filmas budžeta ir jāizlieto to teritorijā. Shēmas, kurās atbalsta summa ir izteikta procentos no piešķīrējā dalībvalstī veiktās producēšanas darbības izdevumiem, jau pēc to būtības tiecas piesaistīt šai atbalsta piešķīrējai dalībvalstij pēc iespējas lielāku producēšanas darbību daļu un ietver sevī izdevumu teritorializācijas elementu. Paziņojumā par kinematogrāfiju ir jāņem vērā šie dažādie atbalsta shēmu veidi, kādi pašlaik tiek izmantoti.

28.

Izdevumu teritoriālās saistības ierobežo iekšējo tirgu audiovizuālo darbu producēšanas jomā. Tāpēc Komisija bija pasūtījusi ārēju pētījumu par audiovizuālo darbu producēšanas teritoriālajiem nosacījumiem, kurš tika pabeigts 2008. gadā (18). Kā norādīts paziņojuma par kinematogrāfiju 2009. gada versijā, minētā pētījuma secinājumi kopumā bija neviennozīmīgi, proti, nebija iespējams noteikt, vai teritoriālās piesaistes nosacījumu pozitīvā ietekme pārsniedz negatīvo ietekmi.

29.

Tomēr pētījumā bija konstatēts, ka filmu producēšanas izmaksas, šķiet, ir augstākas tajās valstīs, kurās piemēro teritoriālos nosacījumus. Šajā pētījumā arī secināts, ka teritoriālie nosacījumi var radīt šķēršļus kopražojumiem un samazināt to efektivitāti. Kopumā pētījumā bija konstatēts, ka visvairāk ierobežojošās izdevumu teritoriālās saistības nerada pietiekami lielu pozitīvo ietekmi, lai attaisnotu ierobežojumu pašreizējā līmeņa saglabāšanu. Turklāt netika arī pierādīts, ka šie nosacījumi būtu nepieciešami izvirzīto mērķu sasniegšanai.

30.

Valsts līmeņa pasākums, ar kuru tiek ierobežota Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošana, ir pieņemams tikai tad, ja ir izpildīti vairāki nosacījumi: pasākums atbilst primāriem vispārējas nozīmes apsvērumiem, garantē izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniedz tā sasniegšanai nepieciešamo (19). Filmu nozares specifiskās iezīmes, jo īpaši producēšanas darba izteiktā mobilitāte, un kultūru daudzveidības un valsts kultūras un valodas veicināšana var tikt uzskatīti par primāriem vispārējas nozīmes apsvērumiem, kas var attaisnot pamatbrīvību izmantošanas ierobežojumu. Tāpēc Komisija joprojām atzīst, ka zināmā mērā šādi nosacījumi var būt nepieciešami, lai dalībvalstī vai reģionā, kas piešķir atbalstu, uzturētu filmu ražošanas infrastruktūras kritisko masu.

31.

Ir ļoti maz dalībvalstu, kas izdevumu teritoriālās saistības nosaka 80 % apmērā no producēšanas budžeta, kā atļauts 2001. gada paziņojumā. Vairākas dalībvalstis savās shēmās vispār neparedz izdevumu teritoriālās saistības. Daudzās reģionālajās shēmās tiek noteikta atbalsta summa un prasīts, lai 100 % vai 150 % no šīs summas būtu izlietoti piešķīrējā dalībvalstī, taču neprecizējot noteikumus par izcelsmes valsti tiem pakalpojumiem, par kuriem slēdz apakšlīgumus, vai producēšanā izmantoto preču izcelsmi. Dažās shēmās ir paredzēts, ka atbalstu saņemošais producētājs līdz pat 20 % no producēšanas budžeta drīkst izlietot ārpus konkrētās dalībvalsts. Dažas dalībvalstis filmu atbalstu izsaka kā tikai vietējo izdevumu procentuālu daļu.

32.

Izdevumu summai, uz kuru attiecas izdevumu teritoriālās saistības, būtu jābūt samērīgai ar dalībvalsts faktiskajām finansiālajām saistībām, nevis ar kopējo producēšanas budžetu. Tas ne vienmēr tā bija saistībā ar teritoriālo kritēriju, kas paredzēts 2001. gada paziņojumā (20).

33.

Pamatā pastāv divi atšķirīgi atbalsta mehānismi, ko dalībvalstis izmanto filmu producēšanas atbalsta piešķiršanā:

34.

Šā paziņojuma 50. punktā ir noteikti katram mehānismam piemērojamie robežlielumi, kurus nepārsniedzot, Komisija var piekrist, ka dalībvalsts ir noteikusi izdevumu teritoriālās saistības, kas var būt joprojām uzskatāmas par nepieciešamām un samērīgām kultūras mērķa sasniegšanai.

35.

Attiecībā uz atbalstu dotāciju veidā izdevumu teritoriālo saistību maksimālais lielums jāierobežo 160 % apmērā no atbalsta summas. Tas atbilst līdzšinējam noteikumam par “80 % no producēšanas budžeta”, ja atbalsta intensitāte sasniedz 52. punkta 2. apakšpunktā noteikto vispārīgo robežlielumu, kas ir 50 % no producēšanas budžeta (21).

36.

Attiecībā uz atbalstu, ko piešķir kā noteiktu procentuālo daļu no piešķīrējā dalībvalstī veiktās producēšanas darbības izdevumiem, ir stimuls attiecīgajā dalībvalstī izdot vairāk, lai saņemtu lielāku atbalstu. Nosakot, ka atbalstu var saņemt tikai par tām producēšanas darbībām, kas tiek veiktas atbalsta piešķīrējā dalībvalstī, tiek noteikts teritoriāls ierobežojums. Tādējādi, lai noteiktu robežlielumu, kas ir pielīdzināms dotāciju robežlielumam, maksimālais izdevumu apjoms, kuram var piemērot izdevumu teritoriālās saistības, ir noteikts 80 % apmērā no producēšanas budžeta.

37.

Turklāt saskaņā ar jebkuru no abiem mehānismiem shēmā var būt atbilstības kritērijs, kas prasa, lai noteikts minimālais producēšanas darbības apjoms tiktu veikts piešķīrējas dalībvalsts teritorijā. Šis apjoms nedrīkst pārsniegt 50 % no producēšanas budžeta.

38.

Jebkurā gadījumā dalībvalstīm saskaņā ar ES tiesību aktiem nav nekāda pienākuma noteikt izdevumu teritoriālās saistības.

39.

Kad tika pieņemts 2001. gada paziņojums par kinematogrāfiju, tikai nedaudzas dalībvalstis mēģināja izmantot filmu atbalstu, lai panāktu, ka lielus ārvalstu filmu projektus īsteno to teritorijā. Kopš tā laika vairākas dalībvalstis ir ieviesušas shēmas, kuru mērķis ir piesaistīt Eiropai augsta līmeņa projektus, pasaules mērogā konkurējot ar citām uzņemšanas vietām un infrastruktūru, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kanādā, Jaunzēlandē vai Austrālijā. Pirms šā paziņojuma sagatavošanas notikušajā sabiedriskajā apspriešanā tika atzīts, ka šādi projekti ir nepieciešami, lai uzturētu kvalitatīvu audiovizuālo infrastruktūru, veicinātu augsta līmeņa kinostudiju, aprīkojuma un personāla izmantošanu un sekmētu tehnoloģiju, zinātības un īpašo zināšanu pārnesi. Ja ārvalstu producētāji daļēji izmantotu šo infrastruktūru, tas palīdzētu nodrošināt nepieciešamās jaudas, lai īstenotu augstas kvalitātes un profila projektus Eiropā.

40.

Attiecībā uz iespējamo ietekmi uz Eiropas audiovizuālo nozari ārvalstu projektiem var būt ilgstoša ietekme, jo parasti tajos tiek plaši izmantota vietējā infrastruktūra un personāls. Kopumā tas var pozitīvi ietekmēt valstu audiovizuālo nozari. Turklāt jāpiemin, ka daudzas no filmām, kuras uzskata par lieliem ārpussavienības valstu projektiem, patiesībā ir kopražojumi, kuros piedalās arī Eiropas producētāji. Tādējādi šīs subsīdijas palīdzētu arī veicināt Eiropas audiovizuālos darbus un uzturēt infrastruktūru, kas dotu iespēju īstenot dalībvalstu projektus.

41.

Tāpēc Komisija uzskata, ka šādu atbalstu principā var uzskatīt par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu kā atbalstu kultūras veicināšanai, ievērojot tos pašus nosacījumus kā attiecībā uz atbalstu Eiropas projektiem. Tomēr, tā kā atbalsta summas vērienīgu starptautisko projektu gadījumā var būt ļoti lielas, Komisija uzraudzīs šā veida atbalsta turpmāko attīstību, lai nodrošinātu, ka konkurence notiek, galvenokārt pamatojoties uz kvalitāti un cenām, nevis valsts atbalstu.

42.

Tikai dažas Eiropas filmas tiek izplatītas ārpus teritorijas, kur tās radītas. Varbūtība, ka Eiropas filmu demonstrē vairākās dalībvalstīs, ir lielāka gadījumā, ja runa ir par kopražojumu, kurā iesaistīti vairāku valstu producētāji. Ņemot vērā to, kāda nozīme ir dažādu dalībvalstu producētāju sadarbībai, lai radītu tādus Eiropas darbus, kas tiek izrādīti vairākās dalībvalstīs, Komisija uzskata, ka attiecībā uz kopražojumiem, kurus finansē vairāk nekā viena dalībvalsts un kuros piedalās producētāji no vairāk nekā vienas dalībvalsts, ir pamatoti pieļaut lielāku atbalsta intensitāti.

43.

Kultūras un izglītības apsvērumu dēļ filmas būtu jāapkopo un jāsaglabā un jānodrošina to pieejamība turpmākajām paaudzēm (22). Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta padomes 2010. gada 18. novembra secinājumos par Eiropas kinematogrāfisko mantojumu (23) dalībvalstis tika aicinātas nodrošināt, ka filmas, kuras ir saņēmušas valsts atbalstu, tiktu nodotas glabāšanā kādā kinematogrāfiskā mantojuma saglabāšanas iestādē kopā ar visiem saistītajiem materiāliem, ja vien tas ir īstenojams, un šīm iestādēm būtu atbilstīgās tiesības attiecībā uz filmu un saistīto materiālu saglabāšanu un nekomerciālu izmantošanu kultūras vajadzībām.

44.

Dažas dalībvalstis ir ieviesušas praksi, ka atbalsta pēdējo daļu tās samaksā pēc tam, kad kinematogrāfijas mantojuma saglabāšanas iestāde ir apliecinājusi, ka atbalstītā filma nodota glabāšanā. Šī ir izrādījusies efektīva pieeja, kā nodrošināt līgumā noteikto nodošanas saistību izpildi.

45.

Atsevišķas dalībvalstis dotāciju līgumos ir ieviesušas arī noteikumus, lai kinematogrāfijas mantojuma saglabāšanas iestādes, pildot sabiedriskās nozīmes uzdevumus, varētu valsts finansētās filmas pēc noteikta laika izmantot konkrētiem mērķiem, ja vien tas netraucē filmas normālu izmantošanu.

46.

Tāpēc dalībvalstīm būtu jāaicina un jāatbalsta producētāji iesniegt atbalstāmās filmas kopiju finansējošās iestādes izraudzītajā kinematogrāfijas mantojuma iestādē saglabāšanai (24), kā arī konkrētai nekomerciālai izmantošanai, kas saskaņota ar tiesību subjektu(iem), ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības un neskarot taisnīgas atlīdzības nodrošināšanu tiesību subjektam(iem), kad pagājis dotāciju līgumā noteikts saskaņots laika posms, ja tas netraucē filmas normālu izmantošanu.

47.

Vērtējot filmām un citiem audiovizuālajiem darbiem paredzēto atbalstu, Komisija, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, pārbauda:

48.

Komisijai vispirms ir jāpārliecinās par to, ka atbalsta pasākums atbilst “vispārējās likumības” principam, un jāpārbauda, vai attiecināmības nosacījumi un atbalsta piešķiršanas nosacījumi neietver noteikumus, kas ir pretrunā LESD ar valsts atbalstu nesaistītās jomās. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda, vai ir ievēroti LESD principi: diskriminācijas aizliegums pēc pilsonības, preču brīva aprite, darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvība un kapitāla brīva aprite (LESD 18., 34., 36., 45., 49., 54., 56. un 63. pants). Gadījumos, kad noteikumi, kas ir pretrunā šiem principiem, nav nošķirami no shēmas darbības, Komisija piemēro šos principus kopā ar konkurences noteikumu piemērošanu.

49.

Atbilstoši iepriekš minētajiem principiem atbalsta shēmās nedrīkst, piemēram, atbalstu paredzēt tikai attiecīgās valsts pilsoņiem, pieprasīt, lai saņēmējiem būtu tāda attiecīgās valsts uzņēmuma statuss, kas dibināts saskaņā ar tās komerclikumu (uzņēmumiem, kas dibināti vienā dalībvalstī, bet darbojas citā valstī ar pastāvīgas filiāles vai pārstāvniecības starpniecību, jābūt tiesīgiem pretendēt uz atbalstu, turklāt prasība par pārstāvniecības statusu drīkst būt piemērojama tikai atbalsta izmaksāšanai), vai piespiest ārvalstu uzņēmumus, kuri sniedz filmu producēšanas pakalpojumus, attiecībā uz norīkotajiem darba ņēmējiem apiet noteikumus un nosacījumus, kas paredzēti Direktīvā 96/71/EK (25).

50.

Ņemot vērā Eiropas filmu nozares specifiku, filmu producēšanas atbalsta shēmās var paredzēt:

Abos gadījumos dalībvalstis var prasīt, ka, lai projekts varētu pretendēt uz atbalstu, noteikts minimālais producēšanas darbību apjoms jāveic to teritorijā. Tomēr šis apjoms nedrīkst pārsniegt 50 % no kopējā producēšanas budžeta. Turklāt teritoriālās piesaistes līmenis nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 80 % no kopējā producēšanas budžeta.

51.

Mērķis, ko tiecas sasniegt ar Eiropas audiovizuālo darbu producēšanas un producēšanai un demonstrēšanai nepieciešamās infrastruktūras nodrošināšanas atbalstu, ir Eiropas kultūru identitātes veidošana un kultūru daudzveidības veicināšana. Tādējādi atbalsta mērķis ir kultūras veicināšana. Saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu šāds atbalsts var būt saderīgs ar Līgumu. Uzņēmumi, kas darbojas filmu un TV raidījumu nozarē, var saņemt arī cita veida atbalstu, ko piešķir saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktu (piemēram, reģionālais atbalsts, atbalsts MVU, pētniecībai un izstrādei, apmācībai vai nodarbinātībai), atbalsta apvienošanas gadījumā ievērojot atbalsta maksimālo intensitāti.

52.

Gadījumos, kad shēmas ir paredzētas, lai atbalstītu šajā paziņojumā paredzēto audiovizuālo darbu scenāriju rakstīšanu, izstrādi, producēšanu, izplatīšanu un veicināšanu, Komisija, novērtējot, vai saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu shēma ir saderīga ar Līgumu, attiecībā uz atbalstāmo audiovizuālo darbu ņems vērā turpmāk norādītos kritērijus.

53.

Atbalstu kinoteātru modernizācijai, tostarp to digitalizācijai, var sniegt, ja dalībvalstis spēj motivēt šāda atbalsta nepieciešamību, samērīgumu un piemērotību. Uz šā pamata Komisija izvērtēs, vai shēma ir saderīga ar Līgumu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu.

54.

Nosakot, vai ir ievērota atbalsta maksimālā intensitāte, ņem vērā atbalstāmajam pasākumam vai projektam piešķirtā dalībvalstu valsts atbalsta pasākumu kopsummu neatkarīgi no tā, vai atbalsts finansēts no vietējiem, reģionālajiem, valsts vai Savienības līdzekļiem. Tomēr finansējumu, ko nepastarpināti sniedz no tādām ES programmām kā MEDIA, piešķiršanas lēmuma procesā neiesaistot dalībvalstis, neuzskata par valsts līdzekļiem. Tāpēc, vērtējot atbalsta maksimālo robežu ievērošanu, atbalstu no šīm programmām neņem vērā.

55.

Kā attiecīgus pasākumus LESD 108. panta 1. punkta nozīmē Komisija ierosina dalībvalstīm to spēkā esošās shēmas filmu finansēšanas jomā saskaņot ar šo paziņojumu divu gadu laikā no tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Dalībvalstīm viena mēneša laikā no šā paziņojuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī jāapstiprina Komisijai, ka tās piekrīt attiecīgajiem ierosinātajiem pasākumiem. Ja atbilde netiks saņemta, Komisija uzskatīs, ka attiecīgā dalībvalsts nepiekrīt.

56.

Šo paziņojumu piemēro no nākamās dienas pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

57.

Komisija piemēros šo paziņojumu visiem tai paziņotajiem atbalsta pasākumiem, par kuriem tai būs jāpieņem lēmums pēc paziņojuma publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, pat ja par attiecīgajiem atbalsta pasākumiem paziņots pirms minētās publicēšanas.

58.

Saskaņā ar Komisijas paziņojumu par noteikumiem, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (29), nepaziņota atbalsta gadījumā Komisija piemēros: