Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem /* COM/2013/0550 final - 2013/0265 (COD) */
PASKAIDROJUMA RAKSTS 1. PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS Priekšlikuma pamatojums un mērķi Šā priekšlikuma mērķis ir
palīdzēt izveidot Eiropas Savienības mēroga maksājumu
tirgu, kas ļaus patērētājiem, mazumtirgotājiem un
citiem uzņēmumiem pilnībā izmantot ES iekšējā
tirgus sniegtās priekšrocības, tostarp e-komerciju, atbilstīgi
stratēģijai “Eiropa 2020” un Eiropas digitalizācijas
programmai. Lai to panāktu un lai karšu
maksājumu instrumentu jomā, kā arī attiecībā uz
bezsaistes, tiešsaistes un mobilajā vidē veiktiem kartēm
piesaistītiem maksājumu darījumiem veicinātu ES mēroga
pakalpojumus, efektivitāti un inovāciju, vajadzētu būt
juridiskai skaidrībai un vienlīdzīgiem konkurences
apstākļiem. Turklāt būtu jāaizliedz darbības
noteikumi un citi nosacījumi, ja tie neļauj
patērētājiem un mazumtirgotājiem iegūt precīzu
informāciju par maksu, kas jāmaksā saistībā ar
maksājumu darījumiem, un ja tie kavē pilnīgi efektīva
iekšējā tirgus radīšanu. Vispārīgais konteksts Privātklientu maksājumu
regulatīvā un tiesību aktu sistēma ES ir
attīstījusies pēdējos 12 gados, un pārejai uz
euro šajā procesā bija paātrinoša ietekme. Regula (EK)
Nr. 2560/2001, kurā paredzētas vienādas maksas iekšzemes un
pārrobežu darījumiem euro, sekmēja turpmākas
iniciatīvas saistībā ar iekšējā maksājumu tirgus
izveidi. Regulatīvo un tiesību aktu
sistēmu papildina tās daudzās lietu izmeklēšanas un
lēmumi privātklientu maksājumu jomā, ko Komisija
pēdējo desmit gadu laikā veikusi saskaņā ar ES tiesību
aktiem konkurences jomā. Droši, efektīvi,
konkurētspējīgi un inovatīvi elektroniskie maksājumi
par visām precēm un pakalpojumiem ir ļoti nozīmīgi
iekšējā tirgū, un tam ir arvien lielāka ietekme, jo pasaule
pāriet no tirdzniecības klātienē uz e-komerciju. Šajā
sakarā tāda iekšējā tirgus izveidi, kas efektīvi darbojas
maksājumu karšu jomā, kavē plaši izmantotā konkrētu
ierobežojošu darbības noteikumu un prakses izmantošana. Šādu
noteikumu un prakses rezultātā patērētājiem un
mazumtirgotājiem trūkst informācijas par darījumu
izmaksām un cenu noteikšanu, un tādējādi tirgus
rezultāti nav optimāli un cenas nav noteiktas efektīvi. Viena no galvenajām praksēm, kas
traucē izveidot integrētu tirgu, ir plaši izplatītā
daudzpusējo starpbanku komisijas maksu "četru pušu"
shēmas izmantošana, kura ir visizplatītākais karšu shēmu
veids. Tās ir starpbanku komisijas maksas, par kurām panākta
kopīga vienošanās un kuras parasti piemēro starp maksājumu
instrumentu pieņemošajiem pakalpojumu sniedzējiem un maksājumu
instrumentu izdodošajiem pakalpojumu sniedzējiem, kas pieder konkrētai
shēmai. Šādas starpbanku komisijas maksas, ko maksā
pieņemošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji, ir daļa no
maksas, kuru tie uzliek tirgotājiem (tirgotāja apkalpošanas maksa jeb
MSC) un kuru tirgotāji savukārt iekasē no
patērētājiem. Tādējādi augsto starpbanku
komisijas maksu, ko maksā tirgotāji, dēļ pieaug preču
un pakalpojumu galīgās cenas, ko maksā visi
patērētāji. Šķiet, ka praksē konkurence starp karšu
shēmām ir lielā mērā vērsta uz to, lai pēc
iespējas vairāk izdodošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju pārliecinātu
izdot to kartes, kas parasti — atšķirībā no ierastās cenu
disciplinējošās ietekmes, kāda ir konkurencei tirgus ekonomikas
apstākļos — rada augstākas, nevis zemākas
maksas. Pašlaik ES nav spēkā tiesību
akti, kas regulē starpbanku komisijas maksas, izņemot netiešā
veidā Dānijā attiecībā uz MSC par
klātienē veiktiem darījumiem. Tomēr daudzas valstu
konkurences iestādes, tostarp Apvienotajā Karalistē,
Vācijā un Itālijā, ir iesaistītas pašlaik
notiekošās tiesvedībās, kas saistītas ar konkurences tiesību
aktu piemērošanu. Daudzās dalībvalstīs, tostarp
Polijā, Ungārijā, Apvienotajā Karalistē un
Itālijā arī pašlaik pieņem tiesību aktus. Ietekme uz
patērētājiem Starpbanku komisijas maksu izraisītais
cenu pieaugums kaitē patērētājiem, kas parasti nav informēti
par maksām, kuras no tirgotājiem tiek iekasētas par izmantoto
maksājumu instrumentu. Izdodošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji
piemēro virkni stimulējošu pasākumu (piemēram,
ceļojumu kuponus, prēmijas, rabatus, atmaksas, bezmaksas
apdrošināšanas u. c.), un tas novirza patērētājus uz
to maksājumu instrumentu izmantošanu, kas izdodošajiem pakalpojumu
sniedzējiem sniedz augstas maksas. Maksājumu karšu shēmu
piemērotie noteikumi un maksājumu pakalpojumu sniedzēju
piekoptā prakse parasti neļauj tirgotājiem un
patērētājiem būt informētiem par maksu
atšķirībām un tādējādi samazina tirgus
pārredzamību, piemēram, norādot vienotu” maksu
(t. s. blending) vai neļaujot tirgotājiem
zīmolu koplietošanas karšu gadījumā izvēlēties
lētāku karšu zīmolu vai novirzīt patērētājus
uz šādu lētāku karšu izmantošanu. Pat tad, ja tirgotāji
apzinās, ka izmaksas ir atšķirīgas, shēmas noteikumi bieži
vien traucē viņiem rīkoties, lai samazinātu maksas. Jo īpaši
svarīgi ir tā sauktie "visu karšu pieņemšanas
noteikumi" (HACR), saskaņā ar kuriem tirgotājiem ir
jāpieņem visi produkti, kas izdoti ar vienu zīmolu, pat tad, ja
tirgotāja maksas par šīm kartēm var atšķirties 3 līdz
4 reizes vienā karšu kategorijā (piemēram, kredītkarte
vai debetkarte) vai līdz pat 25 reizēm starp kategorijām,
piemēram, augstākās kategorijas kredītkarte vai zemo cenu
debetkartes. Šādu maksu, par kurām ir noslēgtas kopīgas
vienošanās, un pārredzamību mazinošu pasākumu
rezultātā bankas nekonkurē par šo savu komisijas maksu elementu,
un tādējādi patērētājiem — arī tiem, kas
nenorēķinās ar karti vai norēķinās ar karti,
kurai ir mazāka maksa — ir jāmaksā augstāka
mazumtirdzniecības cena. Faktiski pēdējā minētā
patērētāju grupa, maksājot augstākas
mazumtirdzniecības cenas, subsidē to, ka citi
patērētāji, kas bieži vien ir turīgāki, izmanto
dārgākus maksājumu instrumentus. Starpbanku komisijas maksu
dēļ maksājumu pakalpojumu sniedzēju nav daudz, ir
mazāk iespēju ieviest inovācijas un maksājumu pakalpojumu
cenas ir augstākas, turklāt tiek apdraudēta Komisijas politika par
elektronisko maksājumu izmantošanas veicināšanu un atvieglošanu
patērētāju labā[1].
Visbeidzot, tas, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēju izvēle nav
liela, tostarp arī Eiropas līmenī, attur
patērētājus no pilnīgas to priekšrocību izmantošanas,
ko sniedz iekšējais tirgus, jo īpaši attiecībā uz
e-komerciju. Ietekme uz iekšējo tirgu Pašlaik valstu un starptautiskajās
maksājumu karšu shēmās piemērotas starpbanku komisijas
maksas ir ļoti dažādas, un tas izraisa tirgus sadrumstalotību un
neļauj mazumtirgotājiem un patērētājiem izmantot
priekšrocības, ko sniedz preču un pakalpojumu iekšējais tirgus.
Starptautisko maksājumu karšu shēmās vien starpbanku komisijas
maksas atšķiras līdz pat 10 reizēm, un tas rada
būtiskas izmaksu atšķirības, kas attiecīgajās
valstīs rodas mazumtirgotājiem. Šo lielo atšķirību starp
maksām dalībvalstīs rezultātā mazumtirgotājiem ir
grūti izstrādāt ES mēroga cenu stratēģiju
attiecībā uz savām precēm un pakalpojumiem gan
tiešsaistē, gan bezsaistē, un tas kaitē
patērētājiem. Mazumtirgotāji nevar pārvarēt maksu
atšķirības, izmantojot karšu pieņemšanas pakalpojumus, ko
piedāvā bankas citās dalībvalstīs, jo noteikumos,
kurus piemēro maksājumu shēmas, ir paredzēts, ka katram maksājuma
darījumam jāpiemēro maksa, kas ir spēkā
"tirdzniecības vietā" (mazumtirgotāja valstī).
Tas traucē pieņēmējbankām veiksmīgi
piedāvāt savus pakalpojumus pārrobežu mērogā un
mazumtirgotājiem – samazināt to maksājumu izmaksas par labu
patērētājiem. Ietekme uz ienākšanu tirgū Starpbanku komisijas maksas ierobežo arī
ienākšanu tirgū, jo no tām gūtie ieņēmumi
izdodošajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem darbojas kā
minimālā robežvērtība, kad izdodošie maksājumu
pakalpojumu sniedzēji jāpārliecina izdot maksājumu kartes
vai citus maksājumu instrumentus, piemēram, tiešsaistes vai mobilo
maksājumu risinājumus, ko piedāvā jaunie dalībnieki.
Arī Eiropas mēroga dalībnieku ienākšana tirgū
joprojām ir sarežģīta, jo iekšzemes starpbanku komisijas maksas
ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas un jaunajiem
dalībniekiem būtu jāpiedāvā tādas starpbanku
komisijas maksas, kuras ir vismaz salīdzināmas ar tām, kas
dominē katrā tirgū, kurā viņi grib ienākt. Tas
ietekmē viņu uzņēmējdarbības modeļa
dzīvotspēju un cita starpā arī potenciālos
apjomradītus un diversifikācijas radītus ietaupījumus. Tas
arī izskaidro parādību, ka daudzās dalībvalstīs
valstu karšu shēmām (kas parasti ir lētākas) ir tendence
izzust. Starpbanku komisijas maksas tādējādi rada
šķēršļus tiešsaistes un mobilo maksājumu risinājumu
ienākšanai tirgū, un tā rezultātā ir mazāk
inovāciju. Kā minēts iepriekš, ES pašlaik nav
spēkā tiesību akti, kas regulē starpbanku komisijas maksas,
izņemot netiešā veidā Dānijā. Tomēr daudzas
valstu konkurences iestādes ir iesaistītas pašlaik notiekošās
tiesvedībās, kas saistītas ar konkurences tiesību aktu
piemērošanu. Daudzas dalībvalstis arī pašlaik pieņem
tiesību aktus. Tiesvedības dažādie laika grafiki valstīs un
paredzētie tiesību akti rada risku, ka tirgus kļūs vēl
sadrumstalotāks. Tādēļ šajā regulā
ierosināts izveidot kopīgus noteikumus attiecībā uz
starpbanku komisijas maksām Eiropas Savienībā, ieviešot
maksimālos līmeņus maksām par darījumiem ar
maksājumu kartēm, ko plaši izmanto patērētāji un ko
tādēļ mazumtirgotājiem ir grūti attiekties
pieņemt vai piemērot tām papildmaksu. Tas radīs
vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kas novērsīs
pašreiz pastāvošo tirgus sadrumstalotību, kura radusies
atšķirīgo maksu dēļ. Tas ļaus arī veiksmīgi
ienākt tirgū jauniem Eiropas mēroga dalībniekiem un rasties
inovācijām, balstoties uz vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem.
Tādējādi patērētāji un mazumtirgotāji
gūs labumu no plašāka maksājumu pakalpojumu sniedzēju
klāsta (gan esošo, gan jaunu), tostarp arī Eiropas mērogā.
Šajā regulā ir ierosināti arī pārredzamības
pasākumi, lai ļautu mazumtirgotājiem un
patērētājiem būt labāk informētiem,
izvēloties maksājumu instrumentus. Spēkā esošie noteikumi
priekšlikuma jomā Šī iniciatīva papildinās
spēkā esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz
maksājumu pakalpojumiem ES, jo īpaši attiecībā uz
iekšējā maksājumu tirgus izveidi un pāriešanu uz Eiropas
mēroga maksājumu instrumentiem. Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
13. novembra Direktīvas 2007/64/EK par maksājumu
pakalpojumiem iekšējā tirgū (t. s. Maksājumu
pakalpojumu direktīva jeb MPD)[2]
mērķis ir ieviest standartizētus nosacījumus un
tiesības tirgū piedāvājamajiem maksājumu
pakalpojumiem, lai ieguvēji būtu patērētāji un
uzņēmumi visā Savienībā. Ar minēto
direktīvu, ko pārskata tajā pašā laikā, kad tiek
sagatavots šis priekšlikums, izveido vispārējo regulējumu
maksājumiem ES. To papildina vairākas regulas, piemēram,
Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem vai
Regula (EK) Nr. 260/2012, ar kuru nosaka termiņu visu
kredīta pārvedumu un tiešā debeta darījumu euro
pārejai no valstu shēmām uz Eiropas mēroga
shēmām. Regulā (EK) Nr. 260/2012 arī
precizēts, ka par tiešā debeta darījumiem nevar piemērot
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas. Papildus tiesiskajam regulējumam Eiropas
Komisija un valstu konkurences iestādes pēdējo 20 gadu
laikā ir veikušas daudzas pretmonopola procedūras, kas attiecās
uz konkurenci ierobežojošu praksi karšu maksājumu tirgū.
Vispārējās tiesas 2012. gada maija spriedumā[3] tika apstiprināts
Komisijas konstatējums 2007. gada decembra Lēmumā par MasterCard[4], ka daudzpusējas
starpbanku komisijas maksas ierobežo konkurenci, jo tās palielina
tirgotāju izmaksas par kartes pieņemšanu, kas nenāk par labu
patērētājiem. Tiesa noraidīja apgalvojumu, ka
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas ir nepieciešamas, lai
maksājumu karšu sistēma varētu darboties. Lai novērstu
bažas saistībā ar konkurenci, Komisija pieņēma Visa
un MasterCard apņemšanos noteikt zemākas
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas pārrobežu (un dažiem
iekšzemes) darījumiem: MasterCard 2009. gada saistības
(daudzpusējo starpbanku komisijas maksu, ko piemēro pārrobežu
patērētājiem, maksimālā robežvērtība
0,2 % apmērā debetkartēm un
0,3 % apmērā kredītkartēm, un izmaiņas
noteikumos, ko ar maksājumu instrumentu pieņemošo pakalpojumu
sniedzēju starpniecību piemēro mazumtirgotājiem) un Visa
Europe 2010. gada saistības (atbilstoši MasterCard
saistībām, maksimālās robežvērtības attiecinot
vienīgi uz debetkartēm, bet piemērojot tās arī
iekšzemes daudzpusējām starpbanku komisijas maksām, ja tās
ir noteicis Visa Europe, nevis valstu bankas). Visa Europe 2013. gadā
piedāvāja arī saistības attiecībā uz
pārrobežu darījumiem ar kredītkartēm konkrētām
valstīm, kurās minētās maksas nosaka Visa Europe, un
attiecībā uz pārrobežu pieņemšanas noteikumiem. Pašlaik
notiek konkurences lietu izskatīšana daudzās citās dalībvalstīs,
tostarp Polijā, Ungārijā, Itālijā, Latvijā,
Apvienotajā Karalistē, Vācijā un Francijā.
Piemēram, Francijas konkurences iestāde 2011. gada
7. jūlijā noteica par saistošām Groupement des Cartes
Bancaires (iekšzemes karšu shēmas) saistības samazināt
tās starpbanku komisijas maksas līdz līmenim, kādam atbilst
maksas, par ko vienojās MasterCard un Visa
attiecībā uz to pārrobežu darījumiem. Kaut gan ES nav spēkā esošu
tiesību aktu par starpbanku komisijas maksām, izņemot netieši
Dānijā[5],
daudzas dalībvalstis pašlaik ievieš tiesību aktus, tostarp Polija,
Ungārija, Apvienotā Karaliste un Itālija. Polijā parlaments
izskata tiesību akta projektu, kas regulēs starpbanku komisijas
maksas, paredzot, ka daudzpusējo starpbanku komisijas maksu
maksimālā robežvērtība līdz 2016. gada
sākumam pakāpeniski tiks samazināta līdz 0,5 %, tiks
atcelts "visu karšu pieņemšanas noteikums" un atļauts
noteikt papildmaksu (vienīgi kredītkartēm). Ungārijā
pašlaik apspriež tiesību akta priekšlikumu, kas ļautu maksimālo
robežvērtību starpbanku komisijas maksām par iekšzemes
kredītkartēm un debetkartēm noteikt tādā
līmenī, kas atbilst to pārrobežu līmenim, un piešķirtu
Ungārijas Centrālai bankai pilnvaras aprēķināt
šīs maksas. Itālijā 2012. gada decembrī apspriešanai
tika publicēts Ekonomikas un finanšu ministrijas dekrēta projekts,
kurā galvenā uzmanība pievērsta ierobežojumiem
attiecībā uz vienotas maksas norādīšanu (t. s. blending),
starpbanku komisijas maksu salīdzināmību un tirgotāju
apkalpošanas maksām, jo, nosakot tirgotāju apkalpošanas maksas,
būtu jāņem vērā darījuma apjoms, un tām
vajadzētu būt zemākām attiecībā uz nelielas
vērtības maksājumiem. Apvienotajā Karalistē
valdība ierosina uz maksājumu sistēmām attiecināt
ekonomikas regulēšanu, pēc sabiedrisko pakalpojumu regulatora parauga
izveidojot jaunu privātklientu maksājumu sistēmas regulatoru,
kas pievērsās konkurencei[6]. Atbilstība pārējiem ES
politikas virzieniem un mērķiem Priekšlikuma mērķi atbilst
Savienības politikas virzieniem un mērķiem. Pirmkārt, tie
uzlabos iekšējā tirgus darbību attiecībā uz
maksājumu pakalpojumiem un – plašākā
nozīmē – visām precēm un pakalpojumiem, kas nāks
par labu patērētājiem un uzņēmumiem Eiropā. Otrkārt,
tie visumā atbalsta citus Savienības politikas virzienus, jo
īpaši konkurences politiku (nosakot vienādus pienākumus,
tiesības un iespējas visiem tirgus dalībniekiem un atvieglojot
maksājumu pakalpojumu sniegšanu pārrobežu mērogā,
tādējādi paaugstinot konkurences līmeni). Ietekmes
novērtējumā, kas pievienots šim priekšlikumam, secināts, ka
ierosinātie pasākumi veicinās tirgus integrāciju par labu
patērētājiem un tirgotājiem, atvieglos ienākšanu
tirgū Eiropas mērogā, un tā rezultātā uzlabosies
juridiskā noteiktība attiecībā uz pašreizējo karšu
shēmu un jaunu dalībnieku uzņēmējdarbības
modeļiem. Tie arī risinās jautājumu saistībā ar
risku, ka uzņēmējdarbības modeļi, kas balstās uz
konkurenci ierobežojošu praksi, tiks "pārnesti" uz jauniem,
inovatīviem maksājumu pakalpojumiem. Kaut gan Vispārējā tiesa
savā spriedumā apstiprināja Komisijas novērtējumu, ka
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas, ko piemēro MasterCard
sistēmas ietvaros, ierobežo konkurenci un nesniedz tādu
lietderīgumu, kurš atsvērtu to kaitējumu tirgotājiem un
patērētājiem, starptautiskas un valstu karšu shēmas, kas ir
spēkā ES, pašlaik, šķiet, nevēlas aktīvi pielāgot
savu praksi, lai tā atbilstu Eiropas un valstu noteikumiem konkurences
jomā. Lai gan valstu konkurences iestādes, cieši sadarbojoties ar
Komisiju, risina šo situāciju, konkurences nostiprināšanā,
ņemot vērā atšķirīgos laika grafikus un
procedūras, tās varētu nesasniegt pietiekami visaptverošus
rezultātus īsā termiņā, lai padarītu
iespējamu tirgus integrāciju un inovāciju ieviešanu, kas ir
nepieciešams, lai nodrošinātu Eiropas maksājumu tirgus
konkurētspēju pasaules mērogā. Ņemot vērā ES
noteikumus konkurences jomā un Komisijas pieredzi konkurences lietu
izskatīšanā saistībā ar maksājumiem, šā
priekšlikuma mērķis ir sniegt juridisko noteiktību, lai nodrošinātu
efektīvu integrāciju un konkurenci, tādējādi uzlabojot
visu ieinteresēto personu, un jo īpaši patērētāju,
ekonomisko labklājību. Veicinot saimnieciskos darījumus
Savienībā, tiks sekmēta arī stratēģijas
„ES 2020” plašāko mērķu sasniegšana. 2. APSPRIEŠANĀS AR
IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU
REZULTĀTI Apspriešanās ar
ieinteresētajām personām Apspriešanās metodes, galvenās
mērķnozares un vispārīgs respondentu raksturojums Eiropas Komisija 2012. gada
11. janvārī publicēja Zaļo grāmatu
“Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu
Eiropas tirgu”[7],
un pēc tam tika rīkota sabiedriskā apspriešana. Komisija
sabiedriskās apspriešanas ietvaros saņēma vairāk nekā
300 atbildes. Visaptverošā reakcija no ieinteresētajām
personām[8]
sniedza būtisku informāciju par dažiem neseniem notikumiem un
iespējamām nepieciešamām izmaiņām esošajā
maksājumu režīmā. 2012. gada 4. maijā notika atklāta
sēde, kurā piedalījās apmēram
350 ieinteresētās personas. Eiropas Parlaments 2012. gada
20. novembrī pieņēma rezolūciju “Par virzību uz
integrētu Eiropas tirgu maksājumu veikšanai ar kartēm,
internetā un mobilajiem maksājumiem”[9],
kas ir ziņojums par Zaļo grāmatu. Atbilžu kopsavilkums un tas, kā
tās ņemtas vērā Apspriešanās procesā varēja
identificēt dažus svarīgākos vēstījumus
saistībā ar šīs regulas darbības jomu. Visu kategoriju
ieinteresētās personas bija vienisprātis, ka ir nepieciešams
nodrošināt vairāk juridiskās skaidrības par
daudzpusējām starpbanku komisijas maksām. Maksājumu
pakalpojumu sniedzēji to uzskatīja par īpaši svarīgu,
ņemot vērā pašreizējās konkurences lietas, kuru
izskatīšana sākta Eiropas un valstu līmenī. Turklāt jo
īpaši tirgotāji, bet arī citu kategoriju ieinteresētās
personas norādīja uz šķēršļiem pārrobežu
pieņemšanā, kuri būtu jānovērš, lai izveidotu patiesi
vienotu maksājumu pakalpojumu tirgu. Tika izrādīta liela
ieinteresētība apspriest darbības noteikumus, lai gan
viedokļi starp dažādu kategoriju ieinteresētajām pusēm
bija atšķirīgi. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji un
karšu shēmu dalībnieki uzskatīja, ka fakts, ka
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas dažādās
valstīs un attiecībā uz pārrobežu maksājumiem vienas
un tā pašas karšu shēmas ietvaros ievērojami atšķiras,
nerada problēmas un, viņuprāt, netraucē tirgus integrācijai.
No citas puses, tirgotāji, patērētāju organizācijas un
daži maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kas nav bankas, uzskatīja,
ka šādas atšķirības nav pamatotas un ka valstu un pārrobežu
darījumiem, kā arī darījumiem visās
dalībvalstīs būtu jāpiemēro vienādas
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas. Publiskās
iestādes uzskatīja, ka daudzpusējām starpbanku komisijas
maksām vajadzētu būt saskaņotām, lai izveidotu
integrētu tirgu. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji, šķiet,
iebilda pret reglamentējošo iniciatīvu par starpbanku komisijas
maksām, apgalvojot, ka tas veicinās karšu turētāju maksas
palielināšanos un ka mazumtirgotāji ar iegūtajām
priekšrocībām nedalīsies ar patērētājiem. No
citas puses, mazumtirgotāji pauda viedokli, ka daudzpusējo starpbanku
komisijas maksu rezultātā rodas apgrieztā konkurence, kas
sekmē visdārgāko maksāšanas līdzekļu izmantošanu
un rada šķēršļus ienākšanai tirgū, tajā pašā
laikā radot risku, ka šāda ietekme varētu no kartēm
izplatīties arī uz mobilajiem un interneta maksājumiem. Vairākums
patērētāju organizāciju pauda atbalstu tirgotāju
analīzei par daudzpusējo starpbanku komisijas maksu negatīvo
ietekmi uz konkurenci un patērētāju labklājību, bet
pauda arī bažas, ka daudzpusējo starpbanku komisijas maksu
samazināšanas rezultātā varētu palielināties maksas
par kartēm un citas patērētāju maksas. Konkurences
iestādes atbalstīja nepieciešamību rīkoties, lai
samazinātu daudzpusējās starpbanku komisijas maksas, jo
īpaši attiecībā uz četrpusējām shēmām,
kas jau ir nostabilizējušās. Citu publisko iestāžu starpā
viedokļi atšķīrās. Attiecībā uz pieņemšanu
pārrobežu mērogā vairākums shēmu dalībnieku un
maksājumu pakalpojumu sniedzēju uzskatīja, ka ir nepieciešams
saskaņot vietējos standartus un noteikumus, un tirgotāji un
patērētāji piekrita, ka pastāv daudzi vietēja
līmeņa šķēršļi pārrobežu pieņemšanai.
Pretēji maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un shēmu
dalībniekiem, tirgotāji atbalstīja reglamentējošus
risinājumus, nevis pašregulējošu pieeju standartizācijai.
Shēmu dalībnieki un maksājumu pakalpojumu sniedzēji deva
priekšroku tās valsts daudzpusējās starpbanku komisijas maksas
piemērošanai, kurā notiek pārdošana, bet vairākums
tirgotāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas nav bankas,
priekšroku deva kopējas daudzpusējo starpbanku komisijas maksas
piemērošanai visā iekšējā tirgū. Nepieciešamību
iepriekš veikt obligātu autorizāciju pieņemšanai pārrobežu
mērogā atbalstīja tikai maksājumu pakalpojumu
sniedzēji un iedibināto karšu shēmu dalībnieki. Attiecībā uz darbības
noteikumiem nebija vienprātības par vajadzību regulēt
novirzīšanas un visu karšu pieņemšanas noteikumus (HACR), kas
uzliek par pienākumu tirgotājiem pieņemt visas viena zīmola
kartes, ja tie pieņem vienu šā zīmola karšu kategoriju, kā
arī par šādas regulēšanas priekšrocībām.
Vairākums shēmu dalībnieku un maksājumu pakalpojumu
sniedzēju deva priekšroku pašreizējai situācijai, bet
tirgotāji, patērētāji, konkurences iestādes un
vairākums publisko iestāžu deva priekšroku tam, lai ar
regulējuma palīdzību ļautu tirgotājiem novirzīt
patērētājus uz lētāku maksāšanas
līdzekļu izmantošanu, kaut gan patērētāji bija pret papildmaksas
noteikšanu. HACR atcelšanu noraidīja maksājumu pakalpojumu
sniedzēji un shēmu dalībnieki, bet to atcelšanu ar
regulējuma palīdzību atbalstīja citas
ieinteresētās puses, jo tas ļautu tirgotājiem pieņemt
vienīgi lētākus maksāšanas līdzekļus un labvēlīgi
ietekmētu konkurenci, savukārt patērētāji šajā
jautājumā bija piesardzīgāki. Aizliegumu norādīt
mazumtirgotājiem vienotu tirgotāju apkalpošanas maksu atbalstīja
vairākums ieinteresēto personu, un maksājumu pakalpojumu
sniedzēji un shēmu dalībnieki uzskatīja, ka atsevišķu
maksu norādīšana jau tika īstenota pēc tam, kad MasterCard
un Visa uzņēmās saistības. Sīki izklāstītu pārskatu
par ieinteresēto personu un dalībvalstu viedokļiem par
starpbanku komisijas maksām skatīt Ziņojumā par
Zaļās grāmatas publisko apspriešanu[10]. Eiropas Parlaments patstāvīgajā
ziņojumā par Zaļo grāmatu atzina mērķus un
integrācijas šķēršļus, kas konstatēti Zaļajā
grāmatā, un daudzās jomās aicināja veikt
leģislatīvus pasākumus saistībā ar karšu
maksājumiem, vienlaikus iesakot piemērot piesardzīgāku
pieeju interneta un mobilajiem maksājumiem, jo šie tirgi vēl nav tik
nostabilizējušies. Turklāt Parlaments pauda stingru nostāju par
to, ka būtu jānodrošina tirgus dalībniekiem skaidrība par
starpbanku komisijas maksām, un pauda viedokli, ka jāpiemēro
pakāpeniska pieeja, kuras rezultātā ar regulējuma
palīdzību starpbanku komisijas maksas tiktu aizliegtas. Ietekmes novērtējums Komisija ir sagatavojusi darba programmā
minēto ietekmes novērtējumu. Šis ietekmes novērtējums
ir sagatavots, apspriežoties ar ECB. Ietekmes novērtējumā
izskatīta arī iespēja pārskatīt Maksājumu
pakalpojumu direktīvu un regulēt daudzpusējās starpbanku
komisijas maksas. Ietekmes novērtējumā apspriests
jautājums par neefektīvu konkurenci karšu maksājumu un
kartēm piesaistītu maksājumu tirgū, kā
rezultātā tirgus rezultāti nav optimāli un maksas, ko
maksā tirgotāji un tādējādi –
patērētāji, ir samērā augstas. Šajā kontekstā
ir arī uzsvērta ierobežotā tirgus integrācija, mazāk
iespēju ienākt tirgū jauniem Eiropas mēroga dalībniekiem,
valstu karšu shēmu (kas parasti ir lētākas) izzušana un
ierobežotās inovāciju iespējas. Tika konstatēts, ka šī
notikumu attīstība ir izskaidrojama galvenokārt ar starpbanku
komisijas maksām. Arī ļoti atšķirīgais starpbanku
komisijas maksu līmenis dalībvalstīs joprojām ir
šķērslis tirgus integrācijai. Šo ietekmi pastiprina daudzie
darbības noteikumi, kas ietekmē pārredzamību,
mazumtirgotāju iespējas izvēlēties pieņēmēju
citā dalībvalstī ("pieņemšana pārrobežu
mērogā") un mazumtirgotāju iespējas novirzīt
viņu klientus uz efektīvāku maksāšanas līdzekļu
izmantošanu vai atteikties pieņemt dārgas kartes (iepriekš
minētais HACR). Ietekmes novērtējumā
izvērtēti seši risinājumi saistībā ar starpbanku
komisijas maksām: i) Komisija neveic pasākumus, ii) attiecībā
uz pārrobežu darījumiem regulēt pieņemšanu pārrobežu
mērogā un starpbanku komisijas maksu līmeni,
iii) dalībvalstīm noteikt pienākumu regulēt iekšzemes
starpbanku komisijas maksas ar kopīgas metodikas palīdzību,
iv) regulēt kopīgu, ES mēroga starpbanku komisijas maksu
maksimālo līmeni, a) nosakot starpbanku komisijas maksu
maksimālo robežvērtību (dažādā līmenī
debetkartēm un kredītkartēm), kura attiecas uz debetkartēm
un kredītkartēm vai tikai uz debetkartēm, un b) nosakot, ka
starpbanku komisijas maksas par darījumiem ar debetkartēm ir
aizliegtas vispār vai arī tikai samazinātas līdz zemam
līmenim, v) vai komerckartēm (kas parasti ir dārgākas)
un kartēm, ko izdod trīspusējas shēmas, noteikt
atbrīvojumu no starpbanku komisijas maksu regulējuma un vi) regulēt
tirgotāja apkalpošanas maksas, t. i., maksas, ko mazumtirgotājs
maksā pieņēmējbankai. Maksimālās robežvērtības
0,2 % un 0,3 % apmērā no darījuma attiecīgi
debetkartēm un kredītkartēm ir izskatītas ii) un
iv) risinājumu ietvaros. Šīs robežvērtības
balstās uz tā dēvēto "komersanta izvēles
neietekmēšanas metodoloģiju" (Merchant Indifference Test),
kurš aprakstīts ekonomikas literatūrā un ar kura
palīdzību nosaka maksas līmeni, ko tirgotājs
vēlētos maksāt, ja viņš salīdzinātu izmaksas, kas
rodas, ja klients izmanto maksājumu karti, ar izmaksām, kuras rodas,
ja maksā ar maksājumu līdzekļiem, kas nav kartes
(skaidrā naudā) (ņemot vērā maksu par pakalpojumiem
pieņēmējbankai, t. i., tirgotāja apkalpošanas maksu).
Tādējādi tas stimulē efektīvu maksājumu instrumentu
izmantošanu, veicinot to karšu izmantošanu, kas sniedz vislielākos
ieguvumus no darījumiem, un arī novērš nesamērīgas
tirgotāju maksas, kuras radītu slēptās izmaksas citiem
patērētājiem. Pretējā gadījumā
pārmērīgi augstās tirgotāju maksas varētu rasties
kopīgu starpbanku komisijas maksu vienošanos dēļ, jo
tirgotāji, baidoties, ka samazināsies apgrozījums,
nelabprāt atteiksies no dārgiem maksājumu instrumentiem. Nosakot
šīs robežvērtības, ir ņemts vērā līmenis, ko
konkurences lietās ierosināja shēmu dalībnieki (Visa
Europa, MasterCard, Groupement Cartes Bancaires) un kā
pieņemamas akceptēja konkurences iestādes. Novērtējumā secināts, ka
par visizdevīgāko risinājumu ir uzskatāma šādu
elementu kombinācija: ·
pasākumu virkne efektīvas tirgus
darbības veicināšanai, tostarp HACR ierobežošana,
atļaujot tirgotājiem izvēlēties karšu zīmolu
tirdzniecības vietā (tirgotāja valstī) attiecībā
uz visām kartēm un kartēm piesaistītiem
darījumiem, kuru pamatā ir četrpusēju shēmu
modeļi; un ·
maksimālās robežvērtības noteikšana
starpbanku komisijas maksām par pārrobežu darījumiem ar
patērētāju debetkartēm un kredītkartēm
(sākotnējā posmā) un otrajā posmā –
maksimālās robežvērtības noteikšana starpbanku komisijas
maksām arī par iekšzemes darījumiem ar patērētāju
kredītkartēm un patērētāju debetkartēm. Ietekmes novērtējumā un tā
pielikumā ir sniegts arī detalizēts paskaidrojums par citiem
pasākumiem, kas ierosināti šajā regulā, lai
nodrošinātu tirgus pārredzamību un efektīvu tirgus
darbību, tostarp tādu noteikumu izskaušana, kuri liedz
tirgotājiem novirzīt patērētājus uz
efektīvāku maksājumu instrumentu izmantošanu, kartes
identificēšanas atļaušana, zīmolu koplietošana, pienākums
maksājuma pakalpojumu sniedzējiem izsniegt maksājuma
saņēmējiem rēķinus un aizliegums norādīt vienotu
maksu. Šajā regulā ierosināto
vispārējo pārredzamības pasākumu rezultātā
tirgum vajadzētu kļūt efektīvākam attiecībā
uz visām maksājumu kartēm un kartēm
piesaistītiem darījumiem, kuru pamatā ir četrpusēji
(karšu) shēmu modeļi. Tomēr, ņemot vērā to, ka
patērētāji konkrētas karšu kategorijas lieto tik plaši, ka
tirgotāji parasti ir situācijā, kurā viņi, baidoties,
ka samazināsies apgrozījums, nevar atteikties pieņemt šādas
kartes vai sekmēt, ka patērētāji tās nelieto, ir
nepieciešams veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu
integrētu tirgu, efektīvu tirgus darbību un novērstu
konkurenci ierobežojošu praksi šajās jomās. Tas attiecas uz
patērētāju debetkartēm un kredītkartēm. Ir svarīgi uzsvērt, ka pirmajā
posmā, kurā tirgotājiem tiks atļauts izvēlēties pieņēmēju
ārpus viņu dalībvalsts (pieņemšana pārrobežu
mērogā) un tiks regulēts pārrobežu starpbanku komisijas
maksu līmenis, tiks nodrošināta juridiskā skaidrība. Lai
gan tas varētu ietekmēt tikai lielus tirgotājus, tas nāktu
par labu tirgus integrācijai un, līdzīgi kā tāds pats
nosacījums SEPA beigu termiņa regulā, tam varētu
būt disciplinējoša un konverģējoša ietekme uz iekšzemes
darījumiem piemēroto starpbanku komisijas maksu līmeni. Tomēr ilgtermiņā arī
mazākiem mazumtirgotājiem vajadzētu būt iespējai tieši
gūt labumu no pasākumiem, kas uzlabos starpbanku komisijas maksu
efektivitāti un radīs vienlīdzīgus konkurences
apstākļus maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.
Tādēļ pēc pārejas posma regulējums par starpbanku
komisijas maksu, ko piemēro patērētāju kartēm,
būtu jāattiecina arī uz iekšzemes starpbanku komisijas
maksām. Pašreiz astoņās ES dalībvalstīs debetkartēm
piemēro ļoti zemas starpbanku komisijas maksas vai tās
nepiemēro vispār, un tas nerada manāmu negatīvu ietekmi uz
karšu izdošanu un izmantošanu; tieši pretēji, šīs dalībvalstis
ir tās, kurās tiek izdots visvairāk karšu un kurās tās
tiek visplašāk izmantotas. Saskaņā ar tendencēm
pēdējos desmit gados ir sagaidāms, ka turpmākajos gados
debetkaršu izdošana un izmantošana turpinās pieaugt, tāpēc
pēc šajā regulā paredzētā pārejas posma
debetkartes varēs uzskatīt par “ārkārtīgi
izplatītām” ES un vairs nebūs pamatoti stimulēt karšu
izdošanu un izmantošanu, izmantojot maksas, ko mazumtirgotāji maksā
maksājumu instrumentu izdodošajiem pakalpojumu sniedzējiem. Jau
pašlaik tas ir ļoti rets gadījums, kad tiek atvērts
maksājuma konts, bet netiek saņemta karte, un tas pats par sevi ir
ievērojams izmaksu ietaupījums maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem. Turklāt priekšlikumā direktīvai[11] par — cita starpā —
piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām ir ierosināts,
ka dalībvalstis nodrošina, ka maksājumu kontos ar pamatfunkcijām
ir iekļauti maksājumu darījumi (tostarp maksājumi
tiešsaistē), izmantojot maksājumu karti. Lai mazāki
mazumtirgotāji gūtu tiešu labumu no pasākumiem, kuru
rezultātā starpbanku komisijas maksas būs efektīvākas
un tiks radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, ir nepieciešams arī
regulēt iekšzemes patērētāju karšu maksas. Lai
novērstu diskrimināciju starp maziem un lieliem
mazumtirgotājiem, kas visvienkāršāk var gūt labumu no
pārrobežu pieņemšanas, ir ierosināts attiecībā uz pārrobežu
darījumiem pārejas posmā noteikto maksimālo
robežvērtību piemērot arī iekšzemes kredītkaršu
darījumiem otrajā posmā. Tomēr Komisija uzskata, ka tirgu
attīstības pakāpe EEZ, jo īpaši attiecībā uz
debetkaršu izdošanu un izmantošanu, ir turpmāk jāizpēta un
jāpārliecinās, ka nav nepieciešams noteikt starpbanku komisijas
maksas, lai stimulētu tos. Līdz tam, kā minēts iepriekš,
tiktu piemērotas maksimālās robežvērtības
0,2 % un 0,3 % apmērā attiecīgi debetkaršu
un kredītkaršu darījumiem. Starpbanku komisijas maksu maksimālo
robežvērtību noteikšana kopumā nāks par labu
mazumtirgotājiem, jo maksas būs zemākas un
tādējādi radīs ietaupījumus, daļu no kuriem
izjutīs arī patērētāji. Patērētājiem
jau pašlaik rodas papildu izmaksas, jo starpbanku komisijas maksas (izmantojot
tirgotāja apkalpošanas maksu) ir iekļautas mazumtirdzniecības
cenās, un ir mazāk ticams, ka bankas nodos saviem kontu
turētājiem ieguvumus, ko tās gūst no starpbanku komisijas
maksām, nekā tas, ka tirgotāji šos ieguvumus nodos saviem
klientiem, ņemot vērā, ka banku nozarē ir zemāks
konkurences līmenis un ka pašreiz trūkst patērētāju
mobilitātes privātklientiem sniegto banku pakalpojumu.
Tādējādi jebkurā gadījumā tirgotājiem
būtu jānodod lielāka daļa ieguvumu, nekā bankām.
Austrālijā pēc intervences ir konstatēts samazinājums
AUD 0,67 apmērā par pirkumu un AUD 77,19 apmērā
gadā par kontu. Tomēr ietekme var atšķirties atkarībā
no mazumtirdzniecības nozares, tirgotāja lieluma, maksājumu
instrumentiem, ko tas izmanto, un no “iepirkumu groza”. Jebkurā
gadījumā būs grūti konkrēta ekonomiskā faktora
izmaiņas sasaistīt ar konkrētas preces vai pakalpojuma
izmaiņām noteiktā mazumtirdzniecības veikalā. Tomēr tas nenozīmē, ka
izmaksas, ko pašlaik sedz mazumtirgotāji, bankas automātiski
pārnesīs uz patērētājiem. Maksājumu sistēmas
pēc savas būtības ir sarežģītas: kartes turētāja
banka mijiedarbojas ar kartes turētāju, tirgotāja banka
mijiedarbojas ar tirgotāju, un abas bankas principā savā
rīcībā attiecībā uz saviem klientiem konkurē ar
citām bankām un dažādiem tirgus apstākļiem.
Tādēļ sagaidāms, ka starpbanku komisijas maksu
maksimālo robežvērtību noteikšana labvēlīgi
ietekmēs karšu pieņemšanu, un tas var, pamatojoties uz
apjomradītu efektu, labvēlīgi ietekmēt arī karšu
izdošanu. Augsto starpbanku komisijas maksu samazinājums
vairākumā valstu parasti, šķiet, ir saistīts ar
plašāku karšu pieņemšanu, un šķiet, ka valstīs, kurās
starpbanku komisijas maksas ir zemas, kartes tiek plašāk lietotas.
Dānijā karšu lietošanas īpatsvars ir viens no augstākajiem
ES un sasniedz 216 darījumus uz vienu iedzīvotāju
debetkaršu shēmas ietvaros, kurā nepiemēro starpbanku komisijas
maksas. Tas pats attiecas arī uz starptautiskām shēmām:
Šveicē Maestro ir galvenā debetkaršu sistēma, un tai
nepiemēro starpbanku komisijas maksas. Nīderlandē ir augsts
karšu lietošanas un pieņemšanas īpatsvars, kas aizvien pieaug,
aizstājot skaidru naudu. Gan Dānijā, gan Nīderlandē ir
zemas maksas par bankas kontu apkalpošanu, salīdzinot ar valstīm,
kurās ir augstākas starpbanku komisijas maksas (piemēram,
Franciju, pat pēc konkurences nostiprināšanas, vai Spāniju).
Spānijā pēc intervences palielinājās karšu lietošanas
īpatsvars, un karšu maksājumu vidējā darījumu
vērtība no 2005. gada līdz 2010. gadam
samazinājās par 15 %. Saskaņā ar oficiālajiem
datiem, ko sniedz Spānijas Banka[12],
vienlaikus palielinājās karšu darījumu apjoms un
vērtība. Kā redzams iepriekš, iekšzemes
shēmās, kuru ietvaros nepiemēro starpbanku komisijas maksas, ir
vislielākais karšu lietošanas īpatsvars (saskaņā ar ECB
datiem), un Apvienotajā Karalistē un Zviedrijā starpbanku
komisijas maksas arī ir salīdzinoši zemas. Starpbanku komisijas maksu samazināšanas
vispārējo ietekmi uz maksājumu instrumentu izdodošo un
pieņemošo pakalpojumu sniedzēju ieņēmumiem ir grūti
novērtēt, jo karšu darījumu apjoma pieaugums (tā
rezultātā, ka tās biežāk pieņem) un maksājumu
pakalpojumu sniedzēju ietaupījumi, apstrādājot skaidru
naudu, varētu vismaz daļēji segt zaudējumus, kas radušies
no maksimālās robežvērtības noteikšanas starpbanku
komisijas maksām. Izmaksu ietaupījumi var rasties arī no
tā, ka mazāk tiks izņemta skaidra nauda no bankomātiem, un
arī zemākām starpbanku komisijas maksām, kas parasti
jāmaksā bankomātu pieņēmējbankām.
Tādējādi nav skaidri zināms, ka rezultātā
izdevējbankas ieņēmumi samazināsies. Attiecībā uz
dzīvotspēju debetkaršu shēma, kurā nepiemēro
starpbanku komisijas maksas, šķiet, no komerciālā viedokļa
ir ļoti dzīvotspējīga, arī nepaaugstinot
patērētāju esošo kontu izmaksas. Piemēram, Dānijā
iekšzemes debetkaršu shēmā nepiemēro starpbanku komisijas
maksas, un vidējā maksa, kas konta turētājiem ir jāmaksā
par konta apkalpošanu, ir krietni zemāka par vidējo ES.
Līdzīgi arī Šveicē galvenais debetkaršu tīkls ir Maestro
(daļa no MasterCard), kurā nepiemēro
daudzpusējās starpbanku komisijas maksas. Faktiski nepastāv automātiska saikne
starp starpbanku komisijas maksu samazināšanos un ikgadējās
karšu apkalpošanas maksas palielināšanos. Šķiet, ka karšu
apkalpošanas maksas vairāk ir saistītas, piemēram, ar
konkurences līmeni privātklientiem sniegto banku pakalpojumu
nozarē. ASV bankas mēģināja palielināt karšu
turētāju maksas pēc tam, kad tika ieviests starpbanku komisijas
maksu regulējums, bet tām nācās atkāpties no
šādas ieceres patērētāju protestu dēļ.
Šveicē karšu turētāju maksa samazinājās līdz ar
starpbanku komisijas maksu samazināšanos. Austrālijā pirms
starpbanku komisijas maksu maksimālo robežvērtību ieviešanas
strauji pieauga karšu turētāju maksas, bet pēc reformām
karšu turētāju maksu pieaugums palēninājās
(laikposmā no 1997. gada līdz 2002. gadam:
kredītkartēm +218 %; un no 2003. gada līdz
2008. gadam: +122%). Spānijā kopš intervences vidējā
gada maksa ik gadu palielinājās par EUR 6,18 debetkartēm un
par EUR 11,45 kredītkartēm. Tomēr banku karšu portfeļi
palielinājās, neraugoties uz ekonomikas krīzi, un
kredītkaršu īpatsvars pieauga ievērojami vairāk, nekā
debetkaršu īpatsvars. Citas tendences, iespējams, liek domāt, ka
Spānijas banku nozarē konkurence ir samērā neliela:
piemēram, maksa par esošo kontu saglabāšanu laikposmā no
2007. gada līdz 2012. gadam pieauga divkārt, un
palielinājās arī maksa par pārtēriņa
kredītiem. Spānijā, šķiet, ir raksturīgi, ka maksa par
privātklientiem sniegto banku pakalpojumiem pieaug, un tas nav
saistīts ar starpbanku komisijas maksām. Ir atsevišķi pierādījumi par
cenu samazinājumu ASV gadu pēc tam, kad tika ieviests
daudzpusējo starpbanku komisijas maksu regulējums. Turklāt,
kā liecina situācija Austrālijā, šķiet, ka
mazumtirgotāji no zemākām starpbanku komisijas maksām
gūs labumu pilnībā (100 %), jo pieņemošajos tirgos
parasti ir lielāka konkurence nekā izdodošajos tirgos, savukārt
iespējamais karšu turētāju maksu pieaugums būs tikai
30–40 % no starpbanku komisijas maksu samazinājuma. Turklāt
pēc starpbanku komisijas maksu maksimālās
robežvērtības noteikšanas un pārredzamības pasākumu
ieviešanas patērētāji, kas izmanto lētus maksājumu
instrumentus vairs nesubsidēs (bieži vien turīgākos)
patērētājus, kas izmanto dārgākus maksājumu
instrumentus, jo pašlaik tirgotāji nevar novirzīt
patērētājus uz izdevīgāku maksājumu instrumentu
izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz kartēm, kuras
viņiem ir pienākums pieņemt. Tā kā konkurencei atkal būs
ietekme, patērētāji un mazumtirgotāji gūs labumu no
jaunu dalībnieku ienākšanas maksājumu tirgū. Pat tad, ja
palielināsies karšu turētāju maksas – kas nav noteikti
zināms, jo starpbanku komisijas maksu maksimālo
robežvērtību noteikšanas ietekme uz banku ieņēmumiem, visdrīzāk,
būs neviennozīmīga –, patērētāji,
visdrīzāk, gūs labumu no zemākām starpbanku komisijas
maksām, jo pazemināsies mazumtirdzniecības cenas, arī tad,
ja mazumtirgotāji nenovirzīs 100 % savu ietaupījumu, un no
jaunu dalībnieku ienākšanas maksājumu tirgū.
Jāņem vērā arī tas, ka patērētāji,
visdrīzāk, gūs labumu no pakalpojumiem, ko piedāvās
jaunie tirgus dalībnieki. Šādas situācijas piemērs no
dzīves – Nīderlandē, kur starpbanku komisijas maksas ir
zemākas par 0,2 %, tika attīstīts lēts tiešsaistes
maksājumu risinājums (Ideal) galvenokārt tāpēc,
ka zemās starpbanku komisijas maksas veicināja, ka banka ievieš
inovācijas. Tā rezultātā Nīderlandes
patērētājiem nav jāmaksā augstas kredītkaršu
maksas, lai iepirktos tiešsaistē. Uz komerckartēm un kartēm, ko izdod
trīspusējas shēmas — kaut gan tās parasti ir
dārgākas — neattieksies (kā ierosināts
v) risinājumā) maksimālās robežvērtības, kas
ierosinātas attiecībā uz patērētāju kartēm,
jo tām ES ir neliela tirgus daļa un atšķirīga maksu
struktūra, un nav sagaidāms, ka tas nākotnē mainīsies.
Tomēr pasākumi, kas ierosināti patērētāju karšu
darījumiem, šādām shēmām tiks piemēroti
tiktāl, cik tās izdod šādas kartes un izmanto licencētus
maksājumu pakalpojumu sniedzējus tā, lai sekmētu šādas
shēmas efektīvu darbību tādā veidā, kas
līdzīgs četrpusējai shēmai. Turklāt
pārredzamību veicinoši pasākumi tiks piemēroti
šādām shēmām jebkurā gadījumā. Tirgotāju apkalpošanas maksu
regulējums, kā ierosināts vi) risinājumā,
attieksies ne tikai uz starpbanku komisijas maksām, bet arī uz
citām maksām, kas jāmaksā tirgotājiem. Tas
nozīmēs, ka cenas tirgotājiem un mazumtirdzniecības cenas
tiks de facto kontrolētas. Turpretī starpbanku komisijas
maksu maksimālo robežvērtību noteikšana nozīmēs
vairumtirdzniecības cenu regulēšanu, lai saskaņotu tās ar
konkurences lietās izstrādāto analīzi nolūkā
izveidot iekšējo tirgu, jo starpbanku komisijas maksas nav
galīgās cenas ne mazumtirgotājiem, ne arī
patērētājiem. Pārredzamībai un novirzīšanas
pasākumiem joprojām būs svarīgākā loma, lai
novērstu to, ka tiek spēcīgi popularizētas kartes ar
neregulētām starpbanku komisijas maksām. Būs jāveic
arī antidempinga pasākumi. 3. PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI Ierosināto pasākumu kopsavilkums Priekšlikumam ir divas galvenās
daļas. Ar pirmo daļu tiek ieviesti noteikumi par
starpbanku komisijas maksām. Attiecībā uz šādām
maksām priekšlikumā ir ierosināta "regulēta" un
"neregulēta" joma. Regulētā joma ir visi to karšu
darījumi, ko patērētāji plaši izmanto un ko
tādēļ mazumtirgotājiem ir grūti atteikties
pieņemt, t. i. patērētāju debetkartes un
kredītkartes, un kartēm piesaistīti maksājumu
darījumi. Neregulētā joma ir visi maksājumu karšu
darījumi un kartēm piesaistīti maksājumu
darījumi, kas saistīti ar maksājumu kartēm, uz kurām
neattiecas regulētā joma, tostarp tā dēvētās
komerckartes vai kartes, ko izdevušas trīspusējās shēmas. "Regulētajā jomā"
pārejas posmā, kas ilgs divus gadus pēc šīs regulas
publicēšanas, starpbanku komisijas maksu maksimālie līmeņi
attieksies tikai uz pārrobežu darījumiem (gadījumos, kad
kartes turētājs izmanto karti citā dalībvalstī) un
pārrobežu pieņemšanas darījumiem (gadījumos, kad
tirgotājs izmanto maksājumu instrumentu pieņemošo pakalpojumu
sniedzēju citā dalībvalstī). Lai gan ietekmes novērtējumā
konstatēts, ka daļa no vislabākā risinājuma ir
aizliegt starpbanku komisijas maksu par debetkartēm, Komisija uzskata, ka
ir padziļināti jāizpēta tirgu EEZ attīstības
līmenis, jo īpaši attiecībā uz debetkaršu izdošanu un
izmantošanu, un pirms pilnībā aizliegt iekasēt starpbanku
komisijas maksas par debetkartēm, ir jāpārliecinās, ka
tās nedarbojas kā stimuls. Tādēļ ir ierosināts,
ka pēc pārejas posma, kurā tiks vienīgi liberalizētas
un regulētas pieņemšanas pārrobežu mērogā izmaksas,
tādas pašas maksimālās maksas, ko piemēro pārrobežu
pieņemšanas darījumiem, tiks piemērotas arī iekšzemes
darījumiem. Pēc diviem gadiem pēc tiesību akta
stāšanās spēkā Komisija iesniegs Eiropas Parlamentam un
Padomei ziņojumu par tā piemērošanu, kurā tiks
novērtēta jo īpaši starpbanku komisijas maksas līmeņa
piemērotība, ņemot vērā dažādu maksājumu
instrumentu izmantošanu un izmaksas, kā arī jaunu dalībnieku un
jaunu tehnoloģiju ienākšanu tirgū. Pēc pārejas posma visiem (pārrobežu
un iekšzemes) "patērētāju" debetkaršu
darījumiem un kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem,
kas balstās uz šādām kartēm, piemēros starpbanku
komisijas maksu, augstākais, 0,20 % apmērā un visiem (pārrobežu
un iekšzemes) patērētāju kredītkaršu darījumiem
un kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem, kas
balstās uz šādām kartēm, piemēros starpbanku komisijas
maksu, augstākais, 0,30 % apmērā. Šādas
maksimālās robežvērtības, kuras kā pieņemamas
akceptēja konkurences iestādes, šķiet, ir pamatots slieksnis,
kas jau ir ieviests, neapdraudot starptautisku karšu shēmu darbību un
maksājumu pakalpojumu sniedzēju, mazumtirgotāju un
patērētāju labklājību, un turklāt tas rada
arī juridisko noteiktību. Regulas otrajā daļā ietverti
noteikumi par darbības noteikumiem, ko piemēros visām karšu
darījumu kategorijām un kartēm piesaistītiem
maksājumu darījumiem, kas balstās uz šīm kartēm.
Piemēram, pēc regulas stāšanās spēkā: ·
tiks ierobežota "visu karšu pieņemšanas
noteikuma" (HACR) piemērošana. Tomēr nebūs
atļauta diskriminācija, pamatojoties uz izdevējbankas vai kartes
turētāja izcelsmi, kā arī to karšu diskriminācija, kam
piemēro vienādas starpbanku komisijas maksas; ·
tiks aizliegta jebkādu noteikumu
piemērošana, kas aizliegs vai ierobežos to, ka tirgotājs novirza
klientus uz efektīvāku maksājumu instrumentu izmantošanu (no
steering rules); ·
pieņemošie maksājumu pakalpojumu
sniedzēji vismaz reizi mēnesī iesniegs tirgotājiem
paziņojumu, kurā būs norādītas maksas, ko
tirgotājs attiecīgajā mēnesī ir samaksājis par
katru karšu kategoriju un katru atsevišķu zīmolu un
attiecībā uz ko pieņēmējs ir sniedzis pieņemšanas
pakalpojumus; ·
tiks aizliegta jebkādu noteikumu
piemērošana, kas attur tirgotājus no to maksu atklāšanas
klientiem, ko viņi maksā maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Pēc Ietekmes novērtējuma
padomes sanāksmes 2013. gada 20. martā tika mainīts
ietekmes novērtējums. Būtiskākās izmaiņas tika
veiktas, lai sniegtu papildu informāciju par karšu tirgu, tā
darbību un par ES judikatūru saistībā ar starpbanku
komisijas maksām, kā arī ekonomikas literatūras
kopsavilkumu par starpbanku komisijas maksām. Tika skaidrāk norādīta
maksimālās starpbanku komisijas maksas noteikšanas
iespējamā ietekme uz karšu turētāju maksām,
vispārējo patērētāju labklājību un banku
ieņēmumiem, lai uzlabotu pamattekstā iekļauto
vissvarīgāko risinājumu ietekmes atspoguļošanu. Tika
labāk paskaidrota savstarpējā saikne starp dažādiem
risinājumiem un paketēm, kā arī "all-inclusive"
paketes, tostarp starpbanku komisijas maksas, pamatojums,
precīzāk pamatojot iemeslus starpbanku komisijas maksu
regulējumam, izmantojot tiesību aktu. Juridiskais pamats Līguma par Eiropas Savienības
darbību 114. panta 1. punkts. Subsidiaritātes princips Subsidiaritātes principu piemēro
tiktāl, ciktāl priekšlikums nav Savienības ekskluzīvā
kompetencē. Priekšlikuma mērķus
dalībvalstis nevar pilnībā sasniegt turpmāk
norādīto iemeslu dēļ. Pēc savas būtības
integrētam maksājumu tirgum, kas balstīts uz tīkliem, kuri
pārsniedz valstu robežas, nepieciešama Savienības mēroga
rīcība, jo piemērojamajiem principiem, noteikumiem, procesiem un
standartiem jābūt saskaņotiem visās dalībvalstīs,
lai panāktu juridisku noteiktību un vienlīdzīgus
konkurences apstākļus visiem tirgus dalībniekiem.
Savienības mēroga rīcības alternatīva būtu valstu
regulatīvas un konkurenci nostiprinošas rīcības sistēma,
kas nebūtu tik efektīva kā ES mēroga rīcība un
būtu sarežģītāka, kā arī radītu
lielākas izmaksas nekā tiesību akts Eiropas līmenī.
Tādējādi iespējamā intervence ES līmenī
atbilst subsidiaritātes principam. Šāda pieeja atbalsta vienotās
euro maksājumu telpas (SEPA) uzlabošanu un ir saskaņā ar
Eiropas digitalizācijas programmu, jo īpaši ar digitālā
vienotā tirgus izveidi. Tā veicina tehnoloģiskās
inovācijas un sekmē izaugsmi un darbavietas, jo īpaši
e-komercijas un m-komercijas jomās. Turklāt, ņemot vērā
maksājumu tirgus pārrobežu raksturu, pasākumi, ko veic
publiskās iestādes nolūkā samazināt vai mainīt
vairumtirdzniecības maksas (starpbanku komisijas maksas) tikai vienā
dalībvalstī, traucēs Savienības mēroga maksājumu
tirgus pienācīgai darbībai un nenāks par labu tirgus
integrācijai, jo tie neradīs vienlīdzīgus konkurences
apstākļus visā ES. Tā tas ir, piemēram, dažādu
valsts mēroga pasākumu gadījumā, kuru mērķis ir
regulēt starpbanku komisijas maksas vai noteikt to maksimālo
robežvērtību, kā tas pašlaik ir paredzēts
vairākās dalībvalstīs. Tāpēc priekšlikums atbilst
subsidiaritātes principam. Proporcionalitātes princips Priekšlikums atbilst proporcionalitātes
principam šādu iemeslu dēļ. Priekšlikumā paredzēts vienīgi
tas, kas nepieciešams tā mērķu sasniegšanai, proti,
palīdzēt attīstīt ES mēroga maksājumu tirgu, kurš
ļaus patērētājiem, mazumtirgotājiem un citiem
uzņēmumiem gūt maksimālu labumu no ES iekšējā
tirgus, tostarp e-komercijas. Šīs uzlabotās iespējas ienākt
tirgū Eiropas mēroga dalībniekiem, vairāk inovāciju,
un labākas iespējas valstu karšu shēmām (kas parasti ir
lētākas) līdz ar skaidras naudas izmantošanu mazākā
apjomā sniedz iespējas mazumtirgotājiem un maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no tā, vai tās ir bankas
vai jauni tirgus dalībnieki. Līdz ar efektīvu konkurenci karšu
maksājumu un kartēm piesaistītu maksājumu tirgū tiks
gūti labāki tirgus rezultāti, maksājumu pakalpojumu
sniedzēju, tostarp Eiropas mēroga, izvēle būs plašāka,
radīsies inovatīvi tirgus dalībnieki un samazināsies
mazumtirgotāju un patērētāju izmaksas. Šos izmaksu ietaupījumus
tirgotāji nodos patērētājiem zemāku
mazumtirdzniecības cenu veidā. Starpbanku komisijas maksas un to ļoti
atšķirīgie līmeņi rada šķērsli tirgus
integrācijai un efektīvai konkurencei, un šo ietekmi pastiprina
daudzi uzņēmējdarbības noteikumi, kas samazina
pārredzamību mazumtirgotājiem un patērētājiem,
ierobežo mazumtirgotāju iespējas izvēlēties
pieņēmēju citā dalībvalstī un novirzīt
patērētājus uz efektīvāku maksājumu instrumentu
izmantošanu. Pamatojoties uz apspriešanos ar
ieinteresētajām personām, kā apkopots ietekmes
novērtējumā, Komisija ierosina pasākumu kombināciju
nolūkā uzlabot efektīvu tirgus darbību, nosakot starpbanku
komisijas maksu maksimālo robežvērtību attiecībā uz
pārrobežu darījumiem ar patērētāju debetkartēm un
kredītkartēm (pirmajā posmā), un otrajā posmā
nosakot starpbanku komisijas maksu maksimālo robežvērtību
arī attiecībā uz iekšzemes darījumiem ar
patērētāju kredītkartēm un patērētāju
kredītkartēm. Neieviešot regulējumu, netiktu
risinātas problēmas saistībā ar divu starptautisku tirgus
dalībnieku lielo nozīmi un pakāpenisku iekšzemes karšu
shēmu (kas parasti ir lētākas) izzušanu. Iespējamo jauno
Eiropas mēroga tirgus dalībnieku apjomradītie un
diversifikācijas radītie ietaupījumi joprojām būtu
nelieli, bet tirgotāji un patērētāji turpinātu
maksāt par sadrumstaloto un dārgo ES maksājumu tirgu
(vairāk nekā 1 % no ES iekšzemes kopprodukta jeb
EUR 130 miljardus gadā atbilstoši ECB datiem). Šo jautājumu
risināšana ar konkurences nostiprināšanas darbībām, jo
īpaši, pamatojoties uz spriedumu MasterCard lietā,
visdrīzāk, ilgtu vairākus gadus un vienmēr attiektos tikai
uz konkrētiem gadījumiem, un tādējādi neradītu
vienlīdzīgus konkurences apstākļus. Ir nepieciešams un ir samērīgi
ņemt vērā iekšzemes darījumus, nevis tikai pārrobežu
darījumus, kas dotu labumu galvenokārt lieliem mazumtirgotājiem.
Attiecībā uz pārrobežu darījumiem iespējams
rīkoties ātri, tādējādi radot iespējas
mazumtirgotājiem meklēt lētākus pieņemšanas
pakalpojumus un stimulējot iekšzemes banku sektorus vai shēmas pazemināt
to pieņemšanas maksas. Līdzīgs process nesen
norisinājās attiecībā uz tiešo debetu. SEPA beigu
termiņa regulā ir noteikts ierobežojums starpbanku komisijas
maksām par tiešo debetu, tādējādi atceļot
pārrobežu starpbanku komisijas maksas par tiešo debetu, bet atļaujot
līdz 2017. gadam piemērot iekšzemes starpbanku komisijas maksas.
Tā rezultātā un saskaroties ar situāciju, ka daudzi
tirgotāji izvēlējās pieņēmēju kaimiņvalstīs,
bankas apņēmās atcelt starpbanku komisijas maksas par tiešo
debetu jau līdz 2013. gada 1. septembrim[13][14]. Vienpusēju vienošanos un
apņemšanās rezultātā, kas noslēgtas konkurences
procedūru ietvaros, daudzi pārrobežu karšu maksājumu
darījumi Savienībā jau tiek veikti, ievērojot maksimālās
starpbanku komisijas maksas, kuras piemērojamas šīs regulas
pirmajā darbības posmā. Tādēļ šos elementus var
ieviest ātri. Tomēr iekšzemes starpbanku komisijas maksas
vajadzētu mainīt. Tādēļ ir nepieciešams noteikt
pārejas posmu iekšzemes maksājumu darījumiem. Turklāt
priekšlikums neliedz dalībvalstīm ar valsts tiesību aktiem
saglabāt vai ieviest zemākas maksimālās
robežvērtības vai pasākumus ar līdzvērtīgu
mērķi vai ietekmi. Turklāt starpbanku komisijas maksu
maksimālās robežvērtības noteikšana nāks par labu
mazumtirgotājiem, kas nodos iegūto labumu saviem klientiem (tas ir
ticamāk, nekā varbūtība, ka to izdarīs bankas),
ņemot vērā pašreiz zemo konkurences un klientu mobilitātes
līmeni banku sektorā. Patērētāji jau pašlaik netieši
maksā starpbanku komisijas maksas, kas netieši iekļautas mazumtirdzniecības
cenās, un patērētāji, kas izmanto skaidru naudu vai
debetkartes, pašlaik subsidē citu patērētāju
dārgāku karšu izmantošanu. Var apgalvot, ka starpbanku komisijas
maksu samazināšana veicinās, ka bankas paaugstinās karšu
turētāju maksas. Tomēr šādai saiknei nav
pierādījumu. Šķiet, ka karšu apkalpošanas maksas
galvenokārt nosaka konkurences līmenis privātklientiem sniegto
banku pakalpojumu nozarē. Lai gan šis priekšlikums nāk par labu
tirgus integrācijai, ienākšanai tirgū un
patērētāju un mazumtirgotāju labklājībai, nav
skaidra tā negatīvā ietekme uz esošajiem maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem un bankām. Sagaidāms, ka starpbanku
komisijas maksu maksimālās robežvērtības noteikšana šādos
līmeņos labvēlīgi ietekmēs karšu pieņemamību
no tirgotāju puses un tādējādi mudinās
patērētājus vairāk izmantot kartes. Karšu darījumu
apjoma pieaugums (lielākas pieņemamības rezultātā) un
ietaupījumi no skaidras naudas apstrādes varētu vismaz
daļēji segt banku iespējamos zaudējumus, kas radušies
starpbanku komisijas maksu maksimālās robežvērtības
noteikšanas dēļ. Papildu ietaupījumi varētu rasties no
tā, ka no bankomātiem tiks izņemts mazāk naudas. Paredzētās maksimālās
robežvērtības 0,2 % un 0,3 % apmērā balstās
uz tā dēvēto "komersanta izvēles neietekmēšanas
metodoloģiju", kas norāda to, kāda līmeņa maksu
tirgotājs būtu gatavs maksāt, ja tas salīdzinātu
izmaksas, kas rodas, kad klients izmanto maksājumu karti, ar tām
izmaksām, kas rodas, kad maksājumi tiek veikti bez kartēm
(skaidras naudas maksājumi). Konkrētie skaitļi
aprēķināti, pamatojoties uz šo metodoloģiju, izmantojot
datus, kas iegūti no četrām valstu centrālajām
bankām. Šīs robežvērtības ir pieņēmuši Visa,
MasterCard un Francijas iekšzemes karšu shēma Groupement Cartes
Bancaires. Tādēļ priekšlikums ir proporcionāls iepriekš
minētajiem mērķiem. Visiem ierosinātajiem noteikumiem ir
veikta proporcionalitātes pārbaude, lai nodrošinātu
pienācīgu un proporcionālu reglamentāciju. Juridisko instrumentu izvēle Ierosinātais juridiskais instruments: regula. Citi instrumenti nebūtu piemēroti
šādu iemeslu dēļ. Starpbanku komisijas maksu līmenis un
ierobežojošie darbības noteikumi ir jāstandartizē tehniskā
līmenī, un ir nepieciešama visplašākā iespējamā
saskaņošana. Tāpēc priekšroka ir regulai, nevis direktīvai.
Turklāt, tā kā maksājumu nozare pēc būtības
ir tīkls, vairums priekšrocību realizēsies tad, kad visās
ES dalībvalstīs būs pabeigta pāreja no iekšzemes
maksāšanas līdzekļiem uz Savienības mēroga
maksāšanas līdzekļiem. Direktīva, kas pieļautu
īstenošanas atšķirības dalībvalstīs, varētu
radīt tādu pašu tirgus sadrumstalotību, kāda ir pašreiz.
Visbeidzot, tā aizkavētu pāreju, jo transponēšanai
dalībvalstīs ir vajadzīgs laiks. Tādēļ ir
ieteicams kā juridisko instrumentu izmantot regulu, lai regulētu starpbanku
komisijas maksas un ierobežojošos darbības noteikumus karšu maksājumu
tirgū, kā arī mobilo un interneta maksājumu tirgū, kas
piesaistīti kartēm. Šajā regulā ir ievērotas
pamattiesības un principi, kas iekļauti jo īpaši Eiropas
Savienības Pamattiesību hartā, proti, brīvība veikt
uzņēmējdarbību, tiesības uz efektīvu tiesību
aizsardzību vai taisnīgu tiesu, un tā ir jāpiemēro
saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem. 4. Ietekme uz budžetu Šis priekšlikums neietekmē ES budžetu. 5. IZVĒLES ELEMENTI Pārbaude / pārskatīšana / turpināmības
klauzula Priekšlikumā ir iekļauta pārskatīšanas
klauzula. Eiropas Ekonomikas zona Ierosinātais tiesību akts ir par
jautājumu, kas skar Eiropas Ekonomikas zonu, un tāpēc būtu
jāattiecina uz EEZ. Sīkāks priekšlikuma skaidrojums Turpmāk ietvertā īsā
kopsavilkuma mērķis ir atvieglot lēmuma pieņemšanas
procesu, ieskicējot regulas būtību. 1. pantā (priekšmets un
darbības joma) noteikts, ka regula attiecas uz noteikumiem par
starpbanku komisijas maksām, ko piemēro maksājumu karšu
darījumiem un kartēm piesaistītiem maksājumu
darījumiem ES, ja maksājuma saņēmējs un viņa
maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas iesaistīts maksājuma
darījumā, atrodas ES, un uz darbības noteikumiem
saistībā ar minētajiem maksājumiem. 2. pantā (definīcijas)
definīcijas ir pēc iespējas saskaņotas ar
definīcijām Direktīvā 2007/64/EK. Tomēr,
ņemot vērā regulas sašaurināto darbības jomu
salīdzinājumā ar Maksājumu pakalpojumu direktīvu,
dažas no definīcijām ir pielāgotas šā priekšlikuma
vajadzībām. 3. pantā (maksimālā
starpbanku komisijas maksa par pārrobežu darījumiem ar
patērētāju debetkartēm un kredītkartēm)
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz
pārrobežu darījumiem ar patērētāju debetkartēm un
kredītkartēm noteiktas starpbanku komisijas maksu maksimālās
robežvērtības 0,2 % un 0,3 % apmērā, kuras
stāsies spēkā 2 mēnešus pēc publicēšanas. 4. pantā (maksimālās
starpbanku komisijas maksas par visiem patērētāju debetkaršu un
kredītkaršu darījumiem) maksājumu pakalpojumu sniedzējiem
attiecībā uz visiem patērētāju debetkaršu un
kredītkaršu darījumiem noteiktas starpbanku komisijas maksu
maksimālās robežvērtības, 0,2 % un 0,3 %
apmērā no darījuma vērtības, kuras stāsies spēkā
2 gadus pēc publicēšanas. 5. pantā (noteikumu apiešanas
aizliegums) paredzēts, ka 3. un 4. pantā minēto
maksimālo robežvērtību piemērošanas nolūkā
jebkādu neto kompensāciju, ko maksā starp izdevēju un
shēmu, pieskaita starpbanku komisijas maksai, kuru maksā un
saņem, nolūkā novērtēt iespējamu apiešanu. 6. pantā (licencēšana)
paredzēts, ka licences, ko izdošanai vai pieņemšanai izsniedz
shēmas, nedrīkstētu attiekties uz konkrētu teritoriju, bet
gan uz visu Savienību kopumā. 7. pantā (shēmas un
apstrādes struktūru nodalīšana) noteikts, ka shēmām un
struktūrām, kas apstrādā darījumus, ir jābūt
organizatoriskā ziņā nodalītām, un paredzēts
teritoriālās diskriminācijas aizliegums apstrādes
noteikumos, kā arī noteikts, ka apstrādājošo struktūru
sistēmām jābūt savstarpēji
sadarbspējīgām. 8. pantā (zīmolu koplietošana (co-badging)
un lietojumprogrammas izvēle) paredzēts, ka maksājuma
instrumenta izdevējs izvēlas, vai maksājuma lietojumprogramma
var būt instalēta uz tās pašas kartes vai ierīces.
Izmantotās maksājuma lietojumprogrammas izvēle ir
patērētāja ziņā, un izdevējs nevar to iepriekš
noteikt, izmantojot automātiskus mehānismus uz instrumenta vai
aprīkojuma pārdošanas punktā. 9. pantā (vienotas maksas atcelšana)
precizēts, ka pieņēmējbankas maksājumu
saņēmējam piedāvā un iekasē no viņiem maksas
par maksājumu karšu dažādām kategorijām un dažādiem
zīmoliem atsevišķi, nevis nosaka vienotu maksu, kā arī
sniedz attiecīgo informāciju par summām, kas piemērojamas
dažādām kategorijām un zīmoliem. 10. pants (visu karšu pieņemšanas
noteikums) precizē, ka maksājumu shēmas un maksājumu
pakalpojumu sniedzēji nevar noteikt, ka mazumtirgotājiem
jāpieņem kategorijas vai zīmola kartes, ja viņš pieņem
citas kategorijas vai zīmola kartes, izņemot gadījumus, ja
attiecīgajām zīmola vai kategorijas kartēm piemēro
tādu pašu starpbanku komisijas maksu, kā pirmajā minētajā
gadījumā. Piemēram, tirgotājiem, kas pieņem
patērētāju debetkartes nevar uzlikt par pienākumu
pieņemt patērētāju kredītkartes, bet var uzlikt par
pienākumu pieņemt citas patērētāju debetkartes. 11. pantā (noteikumi par
novirzīšanu) precizēts, ka maksājumu shēmas un
maksājumu pakalpojumu sniedzēju shēmas nevar traucēt
mazumtirgotājiem novirzīt patērētājus uz kādu
konkrētu maksājumu instrumentu izmantošanu, kam mazumtirgotājs
dod priekšroku. Tas neskar noteikumus par rabatiem un papildmaksām, kas
paredzēti Maksājumu pakalpojumu direktīvā un
Patērētāju tiesību direktīvas 19. pantā.
Maksājumu shēmas un maksājumu pakalpojumu sniedzēji nevar
traucēt mazumtirgotājiem informēt patērētājus par
starpbanku komisijas maksām un tirgotāju apkalpošanas maksām. 12. pantā (informācija
maksājumu saņēmējam par atsevišķiem maksājumu
darījumiem) paredzēts, kāda informācija maksājumu
pakalpojumu sniedzējam ir jāsniedz tirgotājam pēc atsevišķa
maksājuma darījuma izpildīšanas, un paredzēta iespēja
sniegt šo informāciju periodiski. 13. pantā (kompetentās
iestādes) paredzēts, ka kompetentās iestādes regulē
procedūras, saskaņā ar kurām norīko valstu
iestādes, kas atbildīgas par regulas noteikumu piemērošanu. 14. pantā (sankcijas) paredzēts
pienākums dalībvalstīm ieviest noteikumus par sankcijām, ko
piemēro par šīs regulas noteikumu pārkāpšanu, kā
arī informēt par tiem Komisiju. 15. pantā (ārpustiesas
sūdzību un pārsūdzību procedūras) noteikts
pienākums dalībvalstīm ieviest īpašas procedūras
strīdu starp maksājumu saņēmējiem un maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem izšķiršanai. 16. pants (pārskatīšanas
klauzula) paredz, ka regulu pārskata četrus gadus pēc tās
stāšanās spēkā, īpašu uzmanību pievēršot
starpbanku komisijas maksu līmenim. Šajā pantā noteikti
mehānismi, ar kādiem novērtē, vai šīs regulas
noteikumi ir efektīvi piemēroti, un, ja nepieciešams, ierosina
tās grozījumus. 17. pantā (stāšanās
spēkā) paredzēts datums, kurā regula stājas
spēkā. 2013/0265 (COD) Priekšlikums EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA par starpbanku komisijas maksām, ko
piemēro kartēm piesaistītiem maksājumu darījumiem (Dokuments attiecas uz EEZ) EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS
SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 114. panta
1. punktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu, pēc leģislatīvā akta
projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas
un sociālo lietu komitejas atzinumu[15], ņemot vērā Eiropas
Centrālās bankas atzinumu[16], saskaņā ar parasto likumdošanas
procedūru, tā kā: (1) Iekšējā tirgus
sadrumstalotība kaitē konkurētspējai, izaugsmei un
darbavietu radīšanai Savienībā. Lai iekšējais tirgus
pienācīgi darbotos, ir jānovērš tieši un netieši
šķēršļi tāda integrēta elektronisko maksājumu
tirgus darbībai un izveidei, kurā nebūtu atšķirības starp
iekšzemes un pārrobežu maksājumiem. (2) Ar Eiropas Parlamenta un
Padomes Direktīvu 2007/64/EK[17]
tika nodrošināts juridiskais pamats, lai Savienības mērogā
izveidotu iekšējo tirgu maksājumiem, jo tā būtiski
atviegloja maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību, paredzot
vienotus noteikumus attiecībā uz maksājumu pakalpojumu
sniegšanu. (3) Ar Eiropas Parlamenta un
Padomes Regulu (EK) Nr. 924/2009[18] tika
ieviests princips, ka maksa, ko no lietotājiem iekasē par
pārrobežu maksājumu euro — tostarp par karšu maksājumiem, uz
kuriem attiecas šī regula —, ir tāda pati kā par atbilstošu
maksājumu dalībvalstī. (4) Eiropas Parlamenta un Padomes
Regulā (EK) Nr. 260/2012[19]
tika paredzēti darbības noteikumi iekšējā tirgus
kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro,
taču tās darbības jomā netika iekļauti kartēm
piesaistīti maksājumi. (5) Ar Eiropas Parlamenta un
Padomes Direktīvu 2011/83/ES[20]
tika saskaņoti daži noteikumi
attiecībā uz līgumiem, kuri noslēgti starp
patērētājiem un tirgotājiem, tostarp tādi noteikumi
attiecībā uz maksu par maksājumu līdzekļa izmantošanu,
pamatojoties uz kuriem dalībvalstīm ir jāaizliedz
tirgotājiem pieprasīt no patērētājiem maksu par
konkrēto maksāšanas līdzekļu izmantošanu, kuras apmērs
pārsniedz tirgotāja izdevumus saistībā ar šo maksājumu
līdzekļu izmantošanu. (6) Lai
patērētāji, mazumtirgotāji un uzņēmumi
varētu gūt maksimālu labumu no iekšējā tirgus,
izšķirīga nozīme ir drošiem, efektīviem,
konkurētspējīgiem un novatoriskiem elektroniskajiem
maksājumiem, un to nozīme vēl vairāk pieaug, pasaulei
pārejot uz e-komerciju. (7) Lai regulētu starpbanku
komisijas maksas, dažās dalībvalstīs[21] tiek gatavoti tiesību
akti, kas aptver vairākus jautājumus, tostarp maksimālās
robežvērtības noteikšanu starpbanku komisijas maksām
dažādos līmeņos, tirgotāju maksas, visu karšu
pieņemšanas noteikumu (Honour All Cards Rule) vai novirzīšanas
pasākumus. Dažās dalībvalstīs pastāvošie
administratīvie lēmumi ievērojami atšķiras. Ņemot
vērā to, kādu kaitējumu starpbanku komisijas maksas nodara
mazumtirgotājiem un patērētājiem, sagaidāms, ka valstu
līmenī tiks turpmāk ieviesti regulatīvi pasākumi, kas
pievērsīsies šo maksu līmenim vai atšķirībām.
Šādi valstu pasākumi varētu radīt ievērojamus
šķēršļus saistībā ar iekšējā tirgus izveidi
kartēm piesaistītu karšu, interneta un mobilo maksājumu
jomā un tādējādi ierobežot pakalpojumu sniegšanas
brīvību. (8) Maksājumu kartes ir
mazumtirdzniecībā visbiežāk lietotais elektronisko
maksājumu instruments. Tomēr Savienības maksājumu karšu
tirgus integrācija nebūt nav pilnīga, jo daudzi maksājumu
risinājumi nevar attīstīties ārpus to valstu robežām
un jauniem Eiropas mēroga pakalpojumu sniedzējiem tiek liegta
piekļuve tirgum. Tirgus integrētības trūkums patērētājiem
un mazumtirgotājiem pašlaik rada augstākas cenas un mazāku maksājumu
pakalpojumu izvēli, kā arī ierobežotākas iespējas
izmantot iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības.
Tādēļ ir vajadzīgs novērst tādus
šķēršļus efektīvai karšu tirgus darbībai — tostarp
attiecībā uz mobilajiem un interneta maksājumiem, kuru
pamatā ir karšu darījumi —, kas joprojām liedz izvērst
pilnībā integrētu tirgu. (9) Lai iekšējais tirgus
darbotos efektīvi, elektronisko maksājumu izmantošana būtu
jāsekmē un jāatvieglo par labu mazumtirgotājiem un
patērētājiem. Kartes un citus elektroniskos maksājumus var
izmantot krietni daudzpusīgāk, un tie ietver iespējas
norēķināties tiešsaistē, lai izmantotu iekšējā
tirgus un e-komercijas priekšrocības; vienlaikus elektroniskie
maksājumi arī mazumtirgotājiem nodrošina potenciāli drošus
maksājumus. Tādēļ tas, ka skaidras naudas vietā tiek
izmantoti karšu maksājumi un kartēm piesaistīti maksājumi,
varētu labvēlīgi ietekmēt mazumtirgotājus un
patērētājus, ja maksa par maksājumu sistēmu izmantošanu
būtu noteikta ekonomiski izdevīgā līmenī, un
vienlaikus veicināt inovācijas un jaunu dalībnieku
ienākšanu tirgū. (10) Viens no galvenajiem
aspektiem, kas kavē iekšējā tirgus darbību
saistībā ar karšu maksājumiem un kartēm piesaistītiem
maksājumiem, ir starpbanku komisijas maksas, kuras tiek plaši izmantotas
un uz kurām vairumā dalībvalstu neattiecas nekādi
tiesību akti. Starpbanku komisijas maksas ir starpbanku maksas, ko parasti
piemēro starp karti pieņemošajiem maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem un karti izdodošajiem maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem, kuri ir piederīgi noteiktai karšu shēmai.
Starpbanku komisijas maksas veido lielu daļu no maksām, ko kartes
pieņemošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji par katru
darījumu iekasē no tirgotājiem. Savukārt tirgotāji iekļauj
šīs karšu izmaksas kopējās preču un pakalpojumu cenās.
Šķiet, ka praksē konkurence starp karšu shēmām ir
lielā mērā vērsta uz to, lai pēc iespējas
vairāk izdodošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju (piemēram,
banku) pārliecinātu izdot to kartes, kas tirgū —
atšķirībā no ierastās cenu disciplinējošās
ietekmes, kāda ir konkurencei tirgus ekonomikas apstākļos —
parasti rada augstākas, nevis zemākas starpbanku
komisijas maksas. Starpbanku komisijas maksu regulēšana uzlabotu
iekšējā tirgus darbību. (11) Pašlaik pastāvošās
dažādās starpbanku komisijas maksas un to atšķirīgais
līmenis neļauj rasties “jauniem” Savienības mēroga
dalībniekiem, kuri pamatotos uz uzņēmējdarbības
modeļiem ar zemākām starpbanku komisijas maksām, un
ierobežo potenciālus apjomradītus un diversifikācijas
radītus ietaupījumus un no tiem izrietošo efektivitāti. Tas
negatīvi ietekmē mazumtirgotājus un patērētājus
un kavē inovāciju. Savienības mēroga dalībniekiem
būtu izdevējbankām jāpiedāvā vismaz
augstākā līmeņa starpbanku komisijas maksa, kas dominē
tirgū, kurā tie vēlas iekļūt, tāpēc arī
rodas pastāvīga tirgus sadrumstalotība. Arī
pastāvošās vietējās shēmas, kurās ir zemākas
starpbanku komisijas maksas vai kurās to vispār nav, var būt
spiestas aiziet no tirgus tādēļ, ka bankas izdara spiedienu
saistībā ar lielāku starpbanku komisijas maksas
ieņēmumu iegūšanu. Tā rezultātā
patērētāji un tirgotāji attiecībā uz
maksājumu pakalpojumiem saskaras ar ierobežotu izvēli,
augstākām cenām un zemāku kvalitāti, turklāt to spēja
izmantot Savienības mēroga maksājumu risinājumus ir
ierobežota. Papildus tam mazumtirgotāji nevar pārvarēt maksu
atšķirības, izmantojot karšu pieņemšanas pakalpojumus, ko bankas
piedāvā citās dalībvalstīs. Īpaši noteikumi, ko
izmanto maksājumu shēmas, pieprasa, lai par katru maksājuma
darījumu “tirdzniecības vietā” (mazumtirgotāja valstī)
tiktu piemērota starpbanku komisijas maksa. Tas neļauj
pieņēmējbankām veiksmīgi piedāvāt to
pakalpojumus pārrobežu līmenī. Turklāt tas neļauj
mazumtirgotājiem samazināt to maksājumu izmaksas par labumu
patērētājiem. (12) Tas, ka Komisija un valstu
konkurences iestādes ir piemērojušas spēkā esošos
tiesību aktus, nav mainījis šo situāciju. (13) Tādēļ, lai
novērstu iekšējā tirgus sadrumstalotību un būtiskus
konkurences izkropļojumus, ko rada atšķirīgi tiesību akti
un administratīvie lēmumi, saskaņā ar Līguma par
Eiropas Savienības darbību 114. pantu ir jāveic
pasākumi, lai risinātu augstu un atšķirīgu starpbanku
komisijas maksu problēmu nolūkā ļaut maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem sniegt pakalpojumus pārrobežu
mērogā un patērētājiem un mazumtirgotājiem
izmantot pārrobežu pakalpojumus. (14) Šīs regulas
piemērošana neskar Savienības un valsts konkurences noteikumu
piemērošanu. Tai nebūtu jāliedz dalībvalstīm ar valsts
tiesību aktu starpniecību paturēt spēkā vai ieviest
zemākas maksimālās robežvērtības vai pasākumus ar
līdzvērtīgu mērķi vai sekām. (15) Šajā regulā
izmantota pakāpeniska pieeja. Pirmkārt, ir jāveic pasākumi,
lai atvieglotu maksājumu karšu izdošanu un maksājumu karšu
darījumu pieņemšanu pārrobežu mērogā. Tam, ka
tirgotājiem ir ļauts izvēlēties pieņēmēju
ārpus to dalībvalsts (“pārrobežu pieņemšana”) un ka
attiecībā uz pārrobežā pieņemtiem darījumiem tiek
noteikts maksimālais pārrobežu starpbanku komisijas maksu
līmenis, būtu jānodrošina vajadzīgā juridiskā
skaidrība. Turklāt atļaujām izdot vai pieņemt maksājumu
instrumentus Savienībā vajadzētu būt spēkā bez
ģeogrāfiskiem ierobežojumiem. Šie pasākumi veicinātu karšu,
interneta un mobilo maksājumu iekšējā tirgus netraucētu
darbību, no kā labumu gūtu patērētāji un
mazumtirgotāji. (16) Konkurences lietu izskatīšanas
ietvaros uzņemtu vienpusēju saistību rezultātā daudzi
pārrobežu karšu maksājumu darījumi Savienībā jau tiek
veikti, ievērojot maksimālās starpbanku komisijas maksas, kas
piemērojamas pirmajā šīs regulas posmā.
Tādēļ noteikumiem, kas attiecas uz šiem darījumiem,
būtu jāstājas spēkā jau tuvākajā laikā,
lai mazumtirgotājiem radītu iespējas meklēt
lētākus pārrobežu pieņemšanas pakalpojumus un
stimulētu vietējos banku sektorus vai shēmas samazināt to
pieņemšanas maksas. (17) Attiecībā uz
iekšzemes darījumiem ir vajadzīgs pārejas periods, lai
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un shēmām
nodrošinātu laiku pielāgoties jaunajām prasībām.
Tādēļ, pēc diviem gadiem pēc šīs regulas
stāšanās spēkā, patērētāju karšu
darījumiem noteiktās starpbanku komisijas maksu maksimālās
robežvērtības būtu jāattiecina uz visiem — gan
pārrobežu, gan iekšzemes — maksājumiem, lai nodrošinātu, ka tiek
izveidots kartēm piesaistītu maksājumu iekšējais tirgus. (18) Lai atvieglotu pārrobežu
pieņemšanu, visiem (pārrobežu un iekšzemes) “patērētāju”
debetkaršu darījumiem un kartēm piesaistītiem
maksājumu darījumiem vajadzētu būt maksimālai
starpbanku komisijas maksai 0,20 % apmērā un visiem (pārrobežu
un iekšzemes) patērētāju kredītkaršu darījumiem un
uz tiem balstītajiem kartēm piesaistītajiem
maksājumu darījumiem vajadzētu būt maksimālai
starpbanku komisijas maksai 0,30 % apmērā. (19) Šo maksimālo
robežvērtību pamatā ir tā sauktā “komersanta
izvēles neietekmēšanas metodoloģija” (Merchant Indifference
Test), kas izstrādāta ekonomikas literatūrā un kas
norāda to, kāda līmeņa maksu tirgotājs būtu
gatavs maksāt, ja tas salīdzinātu izmaksas, kas rodas, kad
klients izmanto maksājumu karti, ar tām izmaksām, kas rodas, kad
maksājumi tiek veikti bez kartēm (skaidras naudas maksājumi)
(ņemot vērā pakalpojumu maksu, ko iekasē
pieņēmējbankas, t. i., tirgotāju apkalpošanas maksu,
kas tiek iekasēta papildus starpbanku komisijas maksai).
Tādējādi tie veicina efektīvu maksājumu instrumentu
izmantošanu, popularizējot to karšu izmantošanu, kas saistībā ar
darījumiem sniedz lielākas priekšrocības, un vienlaikus
novēršot nesamērīgas no tirgotājiem iekasētas maksas,
kuras radītu slēptas izmaksas citiem patērētājiem.
Pretējā gadījumā starpbanku komisijas maksu koplīgumu
dēļ varētu rasties pārmērīgas maksas, kas tiktu
iekasētas no tirgotājiem, jo tirgotāji, baidoties zaudēt
apgrozījumu, nelabprāt noraida dārgus maksājumu
instrumentus. Pieredze liecina, ka minēto griestu līmeņi ir
samērīgi, jo tie neapdraud starptautisko karšu shēmu un
maksājumu pakalpojumu sniedzēju darbību. Turklāt tie sniedz
priekšrocības mazumtirgotājiem un patērētājiem un
nodrošina juridisko noteiktību. (20) Šī regula būtu
jāattiecina uz visiem darījumiem, kuros maksātāja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs un maksājuma
saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas
Savienībā. (21) Saskaņā ar
tehnoloģiskās neitralitātes principu, kas izklāstīts
Eiropas digitalizācijas programmā, šī regula būtu
jāpiemēro kartēm piesaistītiem maksājumu
darījumiem neatkarīgi no vides, kādā šis darījums tiek
veikts, iekļaujot bezsaistes, tiešsaistes vai mobilus privātklientu
maksājumu instrumentus un pakalpojumus. (22) Maksājumu karšu
darījumi parasti tiek veikti, pamatojoties uz diviem galvenajiem
uzņēmējdarbības modeļiem — tā
dēvētajām trīspusējām maksājumu karšu
shēmām (kartes turētājs – pieņemošā un
izdodošā shēma – tirgotājs) un četrpusējām
maksājumu karšu shēmām (kartes turētājs –
izdevējbanka – pieņēmējbanka – tirgotājs). Daudzas
četrpusējās maksājumu karšu shēmas izmanto
atklātu starpbanku komisijas maksu, kas galvenokārt ir
daudzpusēja. Trīspusējās maksājumu karšu
shēmās starpbanku komisijas maksas (pieņēmējbankas
segta maksa, ar ko tiek stimulēta karšu izdošana un izmantošana) ir
slēptas. Lai ņemtu vērā to, ka pastāv slēptas
starpbanku komisijas maksas, un palīdzētu radīt
vienlīdzīgus konkurences apstākļus,
trīspusējās maksājumu karšu shēmas, kas maksājumu
pakalpojumu sniedzējus izmanto kā izdevējus vai
pieņēmējus, būtu jāuzskata par
četrpusējām maksājumu karšu shēmām, un tām
būtu jāievēro tādi paši noteikumi, turklāt
pārredzamība un citi pasākumi, kas saistīti ar
darbības noteikumiem, būtu jāpiemēro visiem pakalpojumu
sniedzējiem. (23) Ir svarīgi
nodrošināt, ka noteikumi par starpbanku komisijas maksām, ko
maksā vai saņem maksājumu pakalpojumu sniedzēji, netiek apieti,
izmantojot alternatīvas maksu plūsmas, ko saņem izdodošie
maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Lai no tā izvairītos,
“neto kompensācija” par maksām, ko izdodošais maksājumu
pakalpojumu sniedzējs maksā un saņem no maksājumu karšu
shēmas, būtu jāuzskata par starpbanku komisijas maksu. Lai
pārbaudītu, vai notiek noteikumu apiešana, aprēķinot
starpbanku komisijas maksu, būtu jāņem vērā
maksājumu vai stimulu kopējā summa, ko izdodošais maksājumu
pakalpojumu sniedzējs par regulētajiem darījumiem ir
saņēmis no maksājumu karšu shēmas, atņemot no tās
maksas, ko izdodošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir
samaksājis shēmai. Vērā ņemamie maksājumi,
stimuli un maksas varētu būt tieši (t. i., saistīti ar
apjomu vai konkrēto darījumu), vai netieši (tostarp tirgvedības
stimuli, piemaksas, rabati par atbilstību noteiktiem darījumu
apjomiem). (24) Patērētāji
parasti nav informēti par maksām, ko tirgotāji maksā par
maksājumu instrumentu izmantošanu. Vienlaikus virkne stimulējošu
paņēmienu, ko izmanto izdodošie maksājumu pakalpojumu
sniedzēji (piemēram, ceļojumu kuponi, piemaksas, rabati,
atmaksas, bezmaksas apdrošināšana utt.), var novirzīt
patērētājus uz maksājumu instrumentiem, par kuru
izmantošanu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem tiek piemērotas
lielas maksas. Lai to novērstu, pasākumi, ar ko starpbanku komisijas
maksām uzliek ierobežojumus, būtu jāpiemēro vienīgi
maksājumu kartēm, kuras ir kļuvušas par plaša patēriņa
produktiem un kuras tirgotājiem parasti ir grūti atteikt, jo tās
tiek plaši izdotas un izmantotas (t. i., patērētāju
debetkartes un kredītkartes). Lai uzlabotu efektīvu tirgus
darbību nereglamentētajās nozares daļās un ierobežotu
darbības pārnešanu no reglamentētajām uz nereglamentētajām
nozares daļām, ir nepieciešams pieņemt virkni pasākumu,
tostarp attiecībā uz shēmas un infrastruktūras
nodalīšanu, maksājuma saņēmēja veikto
maksātāja novirzīšanu un maksājuma saņēmēja
iespēju selektīvi pieņemt maksājumu instrumentus. (25) Shēmas un
infrastruktūras nodalīšana varētu ļaut visiem
apstrādātājiem konkurēt attiecībā uz shēmu
klientiem. Izmaksas par apstrādi veido būtisku daļu no
kopējām kartes pieņemšanas izmaksām, tāpēc ir
svarīgi, lai šis vērtības ķēdes posms tiktu atvērts
efektīvai konkurencei. Pamatojoties uz shēmas un infrastruktūras
nodalīšanu, karšu shēmām un apstrādes struktūrām
vajadzētu būt neatkarīgām juridiskās formas,
organizācijas un lēmumu pieņemšanas procesa ziņā.
Tās nedrīkstētu darboties diskriminējoši, piemēram,
savstarpēji piemērojot izdevīgākus nosacījumus vai
sniedzot privileģētu informāciju, kas nav pieejama to
konkurentiem attiecīgajā tirgus segmentā, piemērojot
pārmērīgas informēšanas prasības to konkurentiem
attiecīgajā tirgus segmentā, šķērssubsidējot to
attiecīgo darbību vai veicot kopīgus pārvaldības
pasākumus. Šāda diskriminējoša prakse veicina tirgus
sadrumstalotību, negatīvi ietekmē jaunu dalībnieku
ienākšanu tirgū un neļauj rasties Eiropas mēroga
dalībniekiem, tādējādi kavējot iekšējā
tirgus izveidi karšu, interneta un mobilo maksājumu jomā un
kaitējot mazumtirgotājiem, uzņēmumiem un
patērētājiem. (26) Maksājumu karšu
shēmu piemērotie noteikumi un maksājumu pakalpojumu
sniedzēju piekoptā prakse parasti neļauj tirgotājiem un
patērētājiem būt informētiem par maksu
atšķirībām un tādējādi samazina tirgus
pārredzamību, piemēram, “norādot vienotu” maksu (t. s.
blending) vai neļaujot tirgotājiem zīmolu koplietošanas
karšu gadījumā izvēlēties lētāku karšu
zīmolu vai novirzīt patērētājus uz šādu
lētāku karšu izmantošanu. Pat tad, ja tirgotāji ir
informēti par dažādajām izmaksām, shēmu noteikumi tiem
bieži vien liedz rīkoties, lai samazinātu maksu. (27) Maksājumu instrumenti
ietver dažādas izmaksas maksājuma saņēmējam un daži
instrumenti ir dārgāki nekā citi. Maksājuma
saņēmējam būtu jāspēj brīvi novirzīt
maksātājus uz konkrēta maksājuma instrumenta izmantošanu,
izņemot gadījumos, kad maksājumu instruments konkrētu
kategoriju maksājumiem ir noteikts ar tiesību aktiem vai kad to nevar
atteikt tā likumīgā maksāšanas līdzekļa statusa dēļ.
Šajā ziņā karšu shēmas un maksājumu pakalpojumu
sniedzēji maksājumu saņēmējiem ir uzlikuši dažus
ierobežojumus, tostarp ierobežojumus attiecībā uz maksājuma
saņēmēja tiesībām mazu summu gadījumā
atteikt noteiktus maksājumu instrumentus, ierobežojumus
attiecībā uz informācijas sniegšanu maksātājiem par
maksām, kas maksājuma saņēmējam rodas konkrētu
maksājumu instrumentu gadījumā, vai ierobežojumus
attiecībā uz tādu kases aparātu skaitu, kas maksājuma
saņēmēja veikalā tiek izmantoti, lai pieņemtu
īpašus maksāšanas instrumentus. Šie ierobežojumi būtu
jāatceļ. (28) Saskaņā ar
Priekšlikuma COM (2013)547 55. pantu maksājuma
saņēmējs var maksātāju novirzīt uz konkrētu
maksājumu instrumentu izmantošanu. Tomēr maksājuma
saņēmējs nedrīkstētu pieprasīt nekādu maksu
par tādu maksājumu instrumentu izmantošanu, kuru starpbanku komisijas
maksas ietilpst šīs regulas darbības jomā, jo šādās
situācijās papildmaksas piemērošanas priekšrocības
kļūst ierobežotas, un vienlaikus tirgū tiek radīti
sarežģījumi. (29) Visu karšu pieņemšanas
noteikums ir divējāds pienākums, ko izdodošie maksājumu
pakalpojumu sniedzēji un maksājumu karšu shēmas uzliek
maksājumu saņēmējiem, — no vienas puses, pieņemt visas
viena zīmola kartes (“visu produktu pieņemšanas” elements)
neatkarīgi no šo karšu izmaksām un, no otras puses, pieņemt
tās neatkarīgi no kartes atsevišķās izdevējbankas
(“visu izdevēju pieņemšanas” elements). Maksājumu
shēmas un maksājumu pakalpojumu sniedzēji var uzlikt šādu
pienākumu maksājuma saņēmējiem, jo tas ir
patērētāju interesēs, ka attiecībā uz vienas un
tās pašas kategorijas kartēm maksājuma saņēmējs
neizturas diskriminējoši pret izdevējiem vai karšu
turētājiem. Tāpēc, lai gan “visu izdevēju
pieņemšanas” elements noteikumā par visu karšu pieņemšanu ir
pamatots maksājumu karšu shēmas noteikums, jo tas liedz
maksājumu saņēmējiem diskriminējoši izturēties
pret atsevišķajām bankām, kas izdevušas karti, “visu produktu
pieņemšanas” elements būtībā ir sasaistīšanas prakse,
kuras ietekmē zemas maksas karšu pieņemšana tiek sasaistīta ar
augstas maksas kartēm. Ja noteikumā par visu karšu pieņemšanu
tiktu atcelts “visu produktu pieņemšanas” elements, tirgotāji
varētu izvēlēties pieņemt vienīgi zemu vai zemāku
izmaksu maksājumu kartes, kas, samazinot tirgotāju izmaksas, sniegtu
labumu arī patērētājiem. Tādā gadījumā
tirgotāji, kas pieņem debetkartes, nebūtu spiesti pieņemt
arī kredītkartes, un tie, kuri pieņem kredītkartes,
nebūtu spiesti pieņemt komerckartes. Tomēr, lai aizsargātu
patērētāju un tā spēju iespējami bieži lietot
maksājumu kartes, būtu jānosaka pienākums, ka
tirgotājiem ir jāpieņem visas kartes, uz kurām attiecas
tā pati regulētā starpbanku komisijas maksa. Turklāt
šāds ierobežojums radītu lielāku konkurenci attiecībā
uz kartēm, kuru starpbanku komisijas maksas netiek reglamentētas
saskaņā ar šo regulu, jo tirgotāji iegūtu lielāku
ietekmi sarunās par nosacījumiem, ar kādiem tie pieņem
šādas kartes. (30) Lai ierobežojumi
attiecībā uz visu karšu pieņemšanas noteikumu darbotos
efektīvi, ir obligāti nepieciešama noteikta informācija.
Pirmkārt, maksājumu saņēmējiem vajadzētu būt
līdzekļiem, lai identificētu dažādo kategoriju kartes.
Tāpēc dažādās kategorijas vajadzētu spēt
identificēt vizuāli un ar elektroniskas ierīces
palīdzību. Otrkārt, arī maksātājam vajadzētu
būt informētam par tā maksājumu instrumenta(-u)
pieņemšanu attiecīgā tirdzniecības vietā.
Nepieciešams, lai maksājuma saņēmējs maksātājam
jebkādus ierobežojumus saistībā ar attiecīgā
zīmola izmantošanu darītu zināmus tajā pašā laikā
un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā informāciju, ka
attiecīgais zīmols tiek pieņemts. (31) Lai nodrošinātu, ka
šīs regulas nepareizas piemērošanas gadījumos vai
gadījumos, kad starp maksājumu pakalpojumu lietotājiem un
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem rodas strīdi, ir
iespējama tiesību aizsardzība, dalībvalstīm būtu
jāievieš atbilstošas un iedarbīgas ārpustiesas sūdzību
un tiesību aizsardzības procedūras. Dalībvalstīm
būtu jānosaka noteikumi par sankcijām, ko piemēro par
šīs regulas pārkāpumiem, un būtu jānodrošina, ka minētās
sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas un ka tās
tiek piemērotas. (32) Ņemot vērā to,
ka šīs regulas mērķus — proti, noteikt vienotas prasības
attiecībā uz maksājumu karšu darījumiem un interneta un
mobilajiem darījumiem, kuru pamatā ir šādi karšu maksājumi
— nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs,
un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ šos
mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī,
Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma
par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes
principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto
proporcionalitātes principu šī regula paredz tikai to, kas ir
vajadzīgs minēto mērķu sasniegšanai. (33) Šī regula atbilst
pamattiesībām un ievēro principus, kuri īpaši atzīti
Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, proti, tiesības uz
efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, brīvību
veikt uzņēmējdarbību, patērētāju
aizsardzību, un to piemēro saskaņā ar šīm
tiesībām un principiem. IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU. I NODAĻA VISPĀRĪGI NOTEIKUMI 1. pants
Darbības joma 1. Šī regula nosaka
vienotas tehniskās un darbības prasības Savienībā
veiktiem maksājumu karšu darījumiem gadījumos, kad gan
maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, gan
maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir reģistrēts Savienībā. 2. Šo regulu nepiemēro
maksājumu instrumentiem, ko var izmantot tikai ierobežotā
tīklā, kas radīts konkrētu vajadzību risināšanai
ar tādiem maksājumu instrumentiem, kuri tiek izmantoti tikai
ierobežotā veidā, tādēļ, ka tie ļauj
konkrētā maksājuma instrumenta turētājam
saskaņā ar tiešu komerciālu vienošanos ar profesionālu
izdevēju iegādāties preces vai pakalpojumus vienīgi
maksājuma instrumenta izdevēja telpās ierobežotā
pakalpojuma sniedzēju tīklā, vai arī tādēļ,
ka tos var izmantot vienīgi ierobežota preču un pakalpojumu
klāsta iegādei. 3. II nodaļu
nepiemēro: (a)
darījumiem ar komerckartēm, (b)
skaidras naudas izņemšanai no bankomātiem
un (c)
darījumiem ar kartēm, kas izdotas
trīspusējās maksājumu karšu shēmās. 4. Regulas 7. pantu
nepiemēro trīspusējām maksājumu karšu
shēmām. 2. pants
Definīcijas Šajā regulā piemēro šādas
definīcijas: (1)
“pieņēmējs” ir maksājumu
pakalpojumu sniedzējs, kas ar maksājuma saņēmēju tieši
vai netieši noslēdzis līgumisku vienošanos par maksājuma
saņēmēja maksājumu darījumu apstrādāšanu; (2)
“izdevējs” ir maksājumu pakalpojumu
sniedzējs, kas ar maksātāju tieši vai netieši noslēdzis
līgumisku vienošanos par maksātāja maksājumu darījumu
iniciēšanu, apstrādāšanu un norēķinu veikšanu; (3)
“patērētājs” ir fiziska persona, kas
maksājumu pakalpojumu līgumos, uz kuriem attiecas šī regula,
darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar minētās personas
amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju; (4)
“debetkartes darījums” ir maksājuma
darījums ar karti, tostarp ar priekšapmaksas kartēm, kas
piesaistītas norēķinu vai noguldījumu kontam, kurā
darījums tiek debitēts, vēlākais, 48 stundas pēc
darījuma autorizēšanas/iniciēšanas. (5)
“kredītkartes darījums” ir tāds
maksājuma darījums ar karti, kura norēķins tiek veikts
vēlāk nekā 48 stundas pēc darījuma
autorizēšanas/iniciēšanas; (6)
“komerckarte” ir maksājumu karte, kura izdota
uzņēmumiem vai valsts sektora struktūrām un kuru izmanto vienīgi
darbinieku vai ierēdņu darbības izmaksu segšanai, vai karte,
kura izdota pašnodarbinātām fiziskām personām, kas
nodarbojas ar uzņēmējdarbību, un kuru izmanto vienīgi
minēto pašnodarbināto fizisko personu vai to darbinieku darbības
izmaksu segšanai; (7)
“kartei piesaistīts maksājuma
darījums” ir pakalpojums, ko izmanto, lai ar jebkādas kartes,
telesakaru, digitālas vai informācijas tehnoloģiju ierīces
vai programmatūras palīdzību veiktu maksājuma
darījumu, ja tā rezultāts ir maksājumu kartes darījums.
Kartei piesaistīti maksājumu darījumi neietver darījumus,
kuru pamatā ir cita veida maksājumu pakalpojumi; (8)
“pārrobežu maksājuma darījums” ir
tāds kartes maksājums vai kartei piesaistīts maksājuma
darījums, ko iniciē maksātājs vai maksājuma
saņēmējs, ja maksātāja maksājumu pakalpojumu
sniedzējs un maksājuma saņēmēja maksājumu
pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēti dažādās
dalībvalstīs vai ja maksājumu karti ir izdevis maksājumu
pakalpojumu sniedzējs, kas reģistrēts dalībvalstī,
kura nav tirdzniecības vietas dalībvalsts; (9)
“starpbanku komisijas maksa” ir maksa, ko tieši vai
netieši (t. i., ar trešās personas starpniecību) maksā par
katru darījumu starp maksātāja un maksājuma
saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri
iesaistīti kartes maksājumā vai maksājuma kartei
piesaistītā darījumā; (10)
“tirgotāju apkalpošanas maksa” ir maksa, ko
maksājuma saņēmējs maksā pieņēmējam par
katru darījumu, kurš ietver starpbanku komisijas maksu, maksājumu
shēmas un apstrādes maksu un pieņēmēja
peļņas daļu; (11)
“maksājuma saņēmējs” ir fiziska
vai juridiska persona, kas ir maksājuma darījuma līdzekļu
iecerētais saņēmējs; (12)
“maksātājs” ir tāda fiziska vai
juridiska persona, kura ir maksājumu konta turētāja un kura
atļauj veikt maksājuma uzdevumu no šā maksājumu konta, vai
gadījumā, ja nav maksājumu konta, tad fiziska vai juridiska
persona, kas dod maksājuma uzdevumu; (13)
“maksājumu karšu shēma” ir tāds
vienots noteikumu, prakses, standartu un/vai īstenošanas vadlīniju
kopums maksājumu darījumu veikšanai Savienībā un
dalībvalstīs, kas ir nošķirts no jebkādas
infrastruktūras vai maksājumu sistēmas, ar kuras
palīdzību tiek nodrošināta tā darbība; (14)
“četrpusēja maksājumu karšu
shēma” ir maksājumu karšu shēma, kuras ietvaros maksājumi
no kartes turētāja maksājumu konta ar shēmas,
maksājumu kartes izdodošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja
(no kartes turētāja puses) un pieņemošā maksājumu
pakalpojumu sniedzēja (no maksājuma saņēmēja puses)
starpniecību tiek veikti uz maksājuma saņēmēja
maksājumu kontu, un kuras ietvaros tiek veikti kartei piesaistīti
darījumi, kā pamatā ir tāda pati struktūra; (15)
“trīspusēja maksājumu karšu
shēma” ir maksājumu karšu shēma, kuras ietvaros no
maksājumu konta, ko kartes turētāja vārdā tur
shēma, tiek veikti maksājumi uz maksājumu kontu, ko maksājuma
saņēmēja vārdā tur shēma, un kuras ietvaros tiek
veikti kartēm piesaistīti darījumi, kā pamatā
ir tāda pati struktūra. Ja trīspusēja maksājumu karšu
shēma licencē citus maksājumu pakalpojumu sniedzējus izdot
un/vai pieņemt maksājumu kartes, to uzskata par četrpusēju
maksājumu karšu shēmu; (16)
“maksājumu instruments” ir jebkāda(-as)
individuāla(-as) ierīce(-es) un/vai procedūru kopums, par ko
maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu
sniedzējs ir vienojušies un ko maksājumu pakalpojumu lietotājs
vai maksājumu pakalpojumu lietotāja vārdā izmanto, lai
iniciētu maksājuma uzdevumu; (17)
“kartei piesaistīts maksājumu
instruments” ir jebkāds maksājumu instruments, tostarp karte,
mobilais telefons, dators vai jebkāda cita tehniska ierīce, kurā
ir attiecīga lietojumprogramma un kuru maksātājs izmanto, lai
iniciētu maksājuma uzdevumu, kas nav kredīta pārvedums vai
tiešā debeta maksājums, kā noteikts Regulas (ES)
Nr. 260/2012 2. pantā; (18)
“maksājuma lietojumprogramma” ir
ierīcē ielādēta datora programmatūra vai tās
ekvivalents, kas ļauj iniciēt kartēm piesaistītus
maksājumu darījumus un maksātājam ļauj izsniegt
maksājumu uzdevumus; (19)
“maksājuma uzdevums” ir maksātāja
rīkojums savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ar kuru
pieprasa izpildīt maksājuma darījumu; (20)
“maksājumu kartes darījums” ir
maksājuma darījums, kas veikts ar maksājumu karti vai izmantojot
maksājumu kartes darījuma infrastruktūru un kam pamatā ir
maksājumu kartes darījuma darbības noteikumi; (21)
“maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir
fiziska vai juridiska persona, kam ir atļauts sniegt Direktīvas
2007/64/EK pielikumā uzskaitītos maksājumu pakalpojumus.
Maksājumu pakalpojumu sniedzējs var būt izdevējs vai
pieņēmējs, vai abi kopā; (22)
“maksājumu pakalpojumu lietotājs” ir
fiziska vai juridiska persona, kas izmanto maksājumu pakalpojumu kā
maksātājs vai maksājumu saņēmējs, vai gan kā
maksātājs, gan kā maksājumu saņēmējs; (23)
“maksājuma darījums” ir
maksātāja vai maksātāja vārdā iniciēta vai
maksājumu saņēmēja iniciēta līdzekļu
pārskatīšanas darbība neatkarīgi no maksātāja vai
maksājumu saņēmēja attiecību pamatā esošajiem
pienākumiem; (24)
“apstrāde” ir maksājumu darījumu
apstrādes pakalpojumi, t. i., darbības, kas nepieciešamas
maksājuma norādījumu apstrādei starp izdevēju un
pieņēmēju; (25)
“apstrādes struktūra” ir jebkura fiziska
vai juridiska persona, kura sniedz maksājumu darījumu apstrādes
pakalpojumus; II nodaļa Starpbanku komisijas maksas 3. pants
Starpbanku komisijas maksas par pārrobežu darījumiem ar
patērētāju debetkartēm vai kredītkartēm 5. Pēc diviem mēnešiem
pēc šīs regulas stāšanās spēkā maksājumu
pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz pārrobežu debetkaršu
darījumiem nepiedāvā vai nepieprasa par katru darījumu
tādu starpbanku komisijas maksu vai citu saskaņotu
atlīdzību ar līdzvērtīgu mērķi vai
sekām, kas pārsniedz 0,2 % no darījuma vērtības. 6. Pēc diviem mēnešiem
pēc šīs regulas stāšanās spēkā maksājumu
pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz pārrobežu
kredītkaršu darījumiem nepiedāvā vai nepieprasa par
katru darījumu tādu starpbanku komisijas maksu vai citu
saskaņotu atlīdzību ar līdzvērtīgu
mērķi vai sekām, kas pārsniedz 0,3 % no darījuma
vērtības. 4. pants
Starpbanku komisijas maksas par visiem patērētāju debetkaršu vai
kredītkaršu darījumiem 1. Pēc diviem gadiem
pēc šīs regulas stāšanās spēkā maksājumu
pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz jebkādiem
debetkartēm piesaistītiem darījumiem nepiedāvā vai
nepieprasa par katru darījumu tādu starpbanku komisijas maksu
vai citu saskaņotu atlīdzību ar līdzvērtīgu
mērķi vai sekām, kas pārsniedz 0,2 % no darījuma
vērtības. 2. Pēc diviem gadiem
pēc šīs regulas stāšanās spēkā maksājumu
pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz jebkādiem
kredītkartēm piesaistītiem darījumiem nepiedāvā
vai nepieprasa par katru darījumu tādu starpbanku komisijas
maksu vai citu saskaņotu atlīdzību ar līdzvērtīgu
mērķi vai sekām, kas pārsniedz 0,3 % no darījuma
vērtības. 5. pants
Noteikumu apiešanas aizliegums Regulas 3. un 4. pantā minēto
maksimālo robežvērtību piemērošanas nolūkā
jebkādu neto kompensāciju, ko izdevējbanka attiecībā
uz maksājumu darījumiem saņem no maksājumu kartes
shēmas, uzskata par daļu no starpbanku komisijas maksas. III nodaļa Darbības noteikumi 6. pants
Licencēšana 1. Licences nolīgumos par
maksājumu karšu izdošanu vai maksājumu karšu darījumu
pieņemšanu ir aizliegti visi teritoriālie ierobežojumi Savienībā
vai noteikumi ar līdzvērtīgu ietekmi. 2. Četrpusēju
maksājumu karšu shēmu noteikumos ir aizliegti visi teritoriālie
ierobežojumi Savienībā vai noteikumi ar līdzvērtīgu
ietekmi. 3. Licences nolīgumos par
maksājumu karšu izdošanu vai maksājumu karšu darījumu
pieņemšanu ir aizliegtas visas prasības vai pienākumi
saņemt konkrētas valsts licenci vai atļauju darboties
pārrobežu mērogā, vai noteikumi ar līdzvērtīgu
ietekmi. 4. Četrpusēju
maksājumu karšu shēmu noteikumos ir aizliegtas visas prasības
vai pienākumi saņemt konkrētas valsts licenci vai atļauju
darboties pārrobežu mērogā, vai noteikumi ar
līdzvērtīgu ietekmi. 7. pants
Maksājumu karšu shēmas un apstrādes struktūru
nodalīšana 1. Maksājumu karšu
shēmas un apstrādes struktūras ir neatkarīgas juridiskās
formas, organizācijas un lēmumu pieņemšanas ziņā.
Tās vienlīdzīgi izturas pret saviem meitasuzņēmumiem
vai akcionāriem, no vienas puses, un šo shēmu lietotājiem un
citiem līgumpartneriem, no otras puses, un nepadara jebkāda to
sniegtā pakalpojuma nodrošināšanu nekādā veidā
atkarīgu no tā, vai līgumslēdzēja puse pieņem
citus shēmas piedāvātos pakalpojumus. 2. Maksājumu karšu
shēmas nodrošina iespēju, ka atsevišķu karšu darījumu
autorizēšanas un tīrvērtes ziņas var nodalīt un
apstrādāt dažādas apstrādes struktūras. 3. Maksājumu karšu
shēmu apstrādes noteikumos ir aizliegta jebkāda veida
teritoriāla diskriminācija. 4. Apstrādes
struktūras Savienībā, izmantojot starptautisko un Eiropas
standartizācijas organizāciju izstrādātus standartus,
nodrošina, ka to sistēma ir tehniski sadarbspējīga ar citām
apstrādes struktūru sistēmām Savienībā.
Turklāt apstrādes struktūras nepieņem vai nepiemēro
tādus darbības noteikumus, kas ierobežo sadarbspēju ar
citām apstrādes struktūrām Savienībā. 8. pants
Zīmolu koplietošana (co-badging) un lietojumprogrammas izvēle 1. Visi shēmu noteikumi un
licences nolīgumu noteikumi, kas izdevējam traucē vai
neļauj attiecībā uz karti, telesakaru, digitālu vai IT
ierīci koplietot divus vai vairākus atšķirīgu
maksājumu instrumentu zīmolus, ir aizliegta. 2. Shēmu noteikumos un
licences nolīgumu noteikumos izdevējiem un pieņēmējiem
piemērotie atšķirīgie nosacījumi par zīmolu
koplietošanu attiecībā uz karti, telesakaru, digitālu vai IT ierīci
ir objektīvi pamatoti un nediskriminējoši. 3. Maksājumu karšu
shēmas kartes izdodošajiem un pieņemošajiem maksājumu
pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz darījumiem, kas veikti
ar jebkādu ierīci, uz kuras attēlots šādas shēmas
zīmols, taču kas neizmanto minēto shēmu, neuzliek
prasības par ziņošanu, pienākumus segt maksas vai citus
pienākumus. 4. Visi maršrutēšanas
principi, kuru mērķis ir vadīt darījumus, izmantojot
īpašu kanālu vai procesu, un citi tehniski un drošības standarti
un prasības par apiešanos ar kartēm, telesakaru, digitālām
vai IT ierīcēm, uz kurām attiecas vairāki maksājumu
karšu zīmoli, ir nediskriminējošas un tiek piemērotas
nediskriminējošā veidā. 5. Ja maksājumu
ierīces sniedz izvēli starp dažādiem maksājumu instrumentu
zīmoliem, attiecīgajam maksājuma darījumam piemērojamo
zīmolu tirdzniecības vietā nosaka maksātājs. 6. Maksājumu karšu
shēmas, izdevēji, pieņēmēji un maksājumu karšu
apstrādes infrastruktūras pakalpojumu sniedzēji maksājumu
instrumentā vai aprīkojumā, ko izmanto tirdzniecības vietā,
neievieto automātiskus mehānismus, programmatūru vai
iekārtas, kas maksātājam, lietojot koplietotu zīmolu
maksājumu instrumentu, ierobežo lietojumprogrammas izvēli. 9. pants
Vienotas maksas atcelšana 1. Pieņēmēji par
dažādu kategoriju un atšķirīgu zīmolu maksājumu
kartēm maksājumu saņēmējiem piedāvā un no
tiem iekasē atsevišķi norādītas tirgotāju apkalpošanas
maksas, izņemot, ja tirgotāji maksājumu pakalpojumu
sniedzējiem rakstiski pieprasa uzlikt vienotas apkalpošanas maksas. 2. Nolīgumos starp
pieņemošajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un maksājumu
saņēmējiem ietver atsevišķi norādītu
informāciju par tirgotāja apkalpošanas maksām, starpbanku
komisijas maksām un shēmu maksām, ko piemēro katras
kategorijas un zīmola maksājumu kartēm. 10. pants
Noteikums par visu karšu pieņemšanu 1. Maksājumu shēmas un
maksājumu pakalpojumu sniedzēji nepiemēro noteikumus, kas
maksājumu saņēmējiem, kuri pieņem kartes un citus
maksājumu instrumentus, ko maksājumu instrumentu shēmas ietvaros
izsniedzis viens izdodošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, var
uzlikt pienākumu pieņemt arī citus tā paša zīmola
un/vai kategorijas maksājumu instrumentus, ko tajā pašā
shēmā izsnieguši citi izdodošie maksājumu pakalpojumu
sniedzēji, izņemot, ja tiem piemēro to pašu regulēto
starpbanku komisijas maksu. 2. Šā panta
1. punktā minētais ierobežojums noteikumam par visu karšu
pieņemšanu neskar maksājumu shēmu un maksājumu pakalpojumu
sniedzēju iespēju paredzēt, ka noteiktas kartes nevar atteikt,
pamatojoties uz izdodošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja vai
kartes turētāja identitāti. 3. Tirgotāji, kas nolemj
nepieņemt visas noteiktas maksājumu karšu shēmas kartes vai
citus maksājumu instrumentus, skaidri un nepārprotami par to
informē patērētājus, vienlaikus informējot tos par citām
minētās shēmas kartēm un maksājumu instrumentiem, kas
tiek pieņemti. Šo informāciju uzskatāmi izvieto pie veikala
ieejas, kases vai tīmekļa vietnē, vai uz cita piemērojama
elektroniska vai mobila līdzekļa, un laikus sniedz
maksātājam, pirms viņš noslēdz pirkuma līgumu ar
maksājuma saņēmēju. 4. Izdodošie maksājumu
pakalpojumu sniedzēji nodrošina, ka to maksājumu instrumenti ir
vizuāli un elektroniski identificējami, ļaujot maksājumu
saņēmējiem nepārprotami identificēt, kāda
zīmola vai kategorijas priekšapmaksas kartes, debetkartes,
kredītkartes vai komerckartes vai tām piesaistītus
maksājumus izvēlas maksātājs. 11. pants
Noteikumi par novirzīšanu 1. Visi noteikumi licences
nolīgumos, maksājumu karšu shēmu piemērotajos shēmu
noteikumos un nolīgumos, kas noslēgti starp pieņemošajiem
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un maksājumu
saņēmējiem, kuri maksājumu saņēmējiem liedz
patērētājus novirzīt uz tāda maksājumu
instrumenta izmantošanu, kam maksājuma saņēmējs dod priekšroku,
ir aizliegti. Šis aizliegums attiecas arī uz visiem noteikumiem, kas
maksājuma saņēmējam aizliedz pret noteiktas shēmas
maksājumu ierīcēm izturēties labvēlīgāk vai
mazāk labvēlīgi nekā pret citu shēmu
ierīcēm. 2. Visi noteikumi licences
nolīgumos, maksājumu karšu shēmu piemērotajos shēmu
noteikumos un nolīgumos, kas noslēgti starp pieņemošajiem
maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un maksājumu
saņēmējiem, kuri maksājumu saņēmējiem liedz
patērētājus informēt par starpbanku komisijas maksām
un tirgotāja apkalpošanas maksām, ir aizliegti. 3. Šā panta 1. un
2. punkts neskar noteikumus par maksām, atlaidēm vai citiem
novirzīšanas paņēmieniem, kas izklāstīti priekšlikuma
COM (2013)547 55. pantā un Direktīvas 2011/83/ES
19. pantā[22].
12. pants
Informācija maksājuma saņēmējam par atsevišķiem
maksājumu darījumiem 1. Pēc atsevišķa
maksājuma darījuma izpildes maksājuma saņēmēja
maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājuma
saņēmējam šādu informāciju: (a)
atsauci, kas maksājuma
saņēmējam ļauj identificēt maksājuma
darījumu; (b)
maksājuma darījuma summu
valūtā, kādā ir kreditēts maksājuma
saņēmēja maksājuma konts; (c)
jebkādu maksājuma darījumam
piemēroto maksu summu, atsevišķi norādot starpbanku komisijas
maksas summu. Ar maksājuma saņēmēja
iepriekšēju un nepārprotamu piekrišanu pirmajā apakšpunktā
minēto informāciju var apkopot attiecībā uz zīmola,
lietojumprogrammām, maksājumu instrumentu kategorijām un
darījumam piemērojamajām starpbanku komisijas maksu likmēm.
2. Starp
pieņēmējiem un maksājumu saņēmējiem
noslēgtajos līgumos var būt iekļauts nosacījums, ka
1. punkta pirmajā apakšpunktā minētā informācija
ir jāsniedz vai jādara pieejama periodiski vismaz reizi
mēnesī un tādā veidā, par kādu panākta
vienošanās, kas ļauj maksājuma saņēmējam
saglabāt un pavairot informāciju, nemainot to. IV nodaļa Nobeiguma noteikumi 13. pants
Kompetentās iestādes 1. Dalībvalstis norīko
kompetentās iestādes, kuras ir pilnvarotas nodrošināt šīs
regulas izpildi un kurām ir piešķirtas izmeklēšanas un
tiesību normu izpildes nodrošināšanas pilnvaras. 2. Dalībvalstis par
kompetentajām iestādēm var izraudzīties jau esošās
struktūras. 3. Dalībvalstis var
norādīt dažādas kompetentās iestādes. 4. Divu mēnešu laikā
pēc šīs regulas stāšanās spēkā dalībvalstis
Komisijai paziņo par šīm kompetentajām iestādēm.
Tās nekavējoties informē Komisiju par turpmākām izmaiņām
attiecībā uz šīm iestādēm. 5. Norīkotajām
kompetentajām iestādēm, kas minētas 1. punktā, ir
pietiekami resursi, lai veiktu savus pienākumus. 6. Dalībvalstis prasa
kompetentajām iestādēm efektīvi uzraudzīt
atbilstību šīs regulas prasībām un veikt visus
nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo atbilstību. 7. Dalībvalstis nodrošina,
ka 1. punktā minētos norīkojumus var
pārsūdzēt. 14. pants
Sankcijas 1. Dalībvalstis pieņem
noteikumus par sankcijām, ko piemēro par šīs regulas
pārkāpumiem, un veic pasākumus, kuri nepieciešami, lai
nodrošinātu, ka tās tiek piemērotas. Šīs sankcijas ir
efektīvas, samērīgas un preventīvas. 2. Dalībvalstis šos
noteikumus paziņo Komisijai divu mēnešu laikā pēc
šīs regulas stāšanās spēkā un nekavējoties
paziņo tai jebkurus turpmākus grozījumus, kas tos skar. 15. pants
Izlīgums, ārpustiesas sūdzību un pārsūdzību
procedūras 1. Dalībvalstis ievieš
atbilstošas un efektīvas ārpustiesas sūdzību un
pārsūdzību procedūras, lai izšķirtu saistībā
ar šo regulu radušos strīdus starp maksājumu
saņēmējiem un to maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.
Dalībvalstis šiem nolūkiem attiecīgā gadījumā
izraugās jau esošas struktūras vai izveido jaunas struktūras. 2. Divu gadu laikā pēc
šīs regulas stāšanās spēkā dalībvalstis Komisijai
paziņo par šīm struktūrām. Tās nekavējoties
informē Komisiju par jebkādām turpmākām
izmaiņām attiecībā uz šīm struktūrām. 16. pants Pārskatīšanas klauzula Četrus gadus pēc šīs regulas
stāšanās spēkā Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un
Padomei ziņojumu par tās piemērošanu. Komisija
ziņojumā jo īpaši izvērtē to, cik atbilstoši ir
starpbanku komisijas maksu līmeņi un novirzīšanas
mehānismi, piemēram, maksas, ņemot vērā dažādo
maksājumu līdzekļu izmantojumu un izmaksas un līmeni,
kādā jauni dalībnieki un jaunas tehnoloģijas ienāk
tirgū. 17. pants
Stāšanās spēkā Šī regula stājas spēkā
divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas
Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Šī regula
uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās
dalībvalstīs. Briselē, Eiropas Parlamenta vārdā – Padomes
vārdā – priekšsēdētājs priekšsēdētājs [1] Sk., piemēram, nesen publicēto priekšlikumu
par piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām
(COM(2013) 266 final, 2013. gada 8. maijs). [2] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2007:319:0001:01:LV:HTML. [3] Vispārējās tiesas 2012. gada
24. maija spriedums lietā T 111/08, MasterCard un
citi / Komisija (Krājumā vēl nav publicēts). [4] Lieta
COMP/34.579 MasterCard, Komisijas 2007. gada 19. decembra
lēmums.
http://ec.europa.eu/competition/antitrust/cases/dec_docs/34579/34579_1889_2.pdf. [5] Dānijas Likuma par
maksājumu pakalpojumiem un elektronisko naudu, ar ko konsolidē
2011. gada 26 aprīļa Likumu Nr. 365, 80. pants, http://www.finanstilsynet.dk/en/Regler-og-praksis/Translated-regulations/~/media/Regler-og-praksis/2012/C_Act365_2011_new.ashx. Tas
regulē MSC par darījumiem klātienē, un
tirgotājiem, kas ir sadalīti astoņās dažādās
izmaksu kategorijās, ir jāmaksā gada maksa, kuras apmēru
nosaka Ekonomikas ministrija. [6] https://www.gov.uk/government/consultations/opening-up-uk-payments. [7] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:52011DC0941:LV:NOT. [8] http://ec.europa.eu/internal_market/payments/docs/cim/gp_feedback_statement_en.pdf. [9] http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P7-TA-2012-0426+0+DOC+XML+V0//LV. [10] http://ec.europa.eu/internal_market/payments/docs/cim/gp_feedback_statement_en.pdf. [11] COM (2013) 266 final. [12] Sal. ietekmes novērtējuma 208. lpp. [13] http://www.autoritedelaconcurrence.fr/user/standard.php?id_rub=418&id_article=1895. [14] http://www.autoritedelaconcurrence.fr/user/standard.php?id_rub=418&id_article=1895. [15] OV C [...], [...], [...]. lpp. [16] OV C [...], [...], [...]. lpp. [17] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada
13. novembra Direktīva 2007/64/EK par maksājumu pakalpojumiem
iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 97/7/EK, 2002/65/EK,
2005/60/EK un 2006/48/EK un atceļ Direktīvu 97/5/EK (OV L 319,
5.12.2007., 1. lpp.). [18] Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada
16. septembra Regula (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu
maksājumiem Kopienā, ar kuru atceļ Regulu (EK)
Nr. 2560/2001 (OV L 266, 9.10.2009., 11. lpp.). [19] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada
14. marta Regula (ES) Nr. 260/2012, ar ko nosaka tehniskās un
darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta
maksājumiem euro un groza Regulu (EK) Nr. 924/2009 (OV L 94,
30.3.2012., 22. lpp.). [20] Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju
tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes
Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu
97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp.). [21] Itālija, Ungārija, Polija un Apvienotā
Karaliste. [22] Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju
tiesībām.