23.12.2015

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 434/34

P7_TA(2012)0476

Jurisdikcijas sistēma ar patentiem saistītu strīdu izšķiršanai

Eiropas Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūcija par jurisdikcijas sistēmu attiecībā uz patentu strīdiem (2011/2176(INI))

(2015/C 434/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Padomes 2011. gada 10. marta Lēmumu 2011/167/ES, ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi (1),

—	ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko īsteno ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību (COM(2011)0215),

—	ņemot vērā priekšlikumu Padomes Regulai, ar ko īsteno ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību, un kas attiecas uz piemērojamo tulkošanas kārtību (COM(2011)0216),

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 8. marta atzinumu 1/09 (2),

—	ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—	ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7–0009/2012),

A.	tā kā efektīva patentu sistēma Eiropā ir nepieciešams priekšnoteikums, lai veicinātu izaugsmi, izmantojot jauninājumus, un palīdzētu Eiropas uzņēmumiem, īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), pārvarēt ekonomisko krīzi un globālo konkurenci;

tā kā saskaņā ar Padomes Lēmumu 2011/167/ES, ar ko atļauj ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, Beļģijai, Bulgārijai, Čehijas Republikai, Dānijai, Vācijai, Igaunijai, Īrijai, Grieķijai, Francijai, Kiprai, Latvijai, Lietuvai, Luksemburgai, Ungārijai, Maltai, Nīderlandei, Austrijai, Polijai, Portugālei, Rumānijai, Slovēnijai, Slovākijai, Somijai, Zviedrijai un Apvienotajai Karalistei tika atļauts izveidot ciešāku sadarbību savā starpā attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, piemērojot atbilstošos Līgumu noteikumus;

tā kā 2011. gada 13. aprīlī, pamatojoties uz Padomes atļaujošo lēmumu, Komisija pieņēma priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko īsteno ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību, un priekšlikumu Padomes Regulai, ar ko īsteno ciešāku sadarbību, lai izveidotu vienotu patentaizsardzību, un kas attiecas uz piemērojamo tulkošanas kārtību;

D.	tā kā 2011. gada 8. martā Eiropas Savienības tiesa sniedza savu atzinumu par priekšlikumu izveidot Eiropas un Kopienu patentu tiesu, norādot uz šā priekšlikuma nesaderību ar Savienības tiesību aktiem;

E.	tā kā efektīvu vienotu patentaizsardzību var nodrošināt tikai ar funkcionējošu patentu strīdu izšķiršanas sistēmu;

F.	tā kā pēc Tiesas atzinuma dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā, iesaistījās vienotas patentu tiesas izveidē, noslēdzot starptautisku nolīgumu;

tā kā šajā sakarībā pastāv būtiska atšķirība starp parastajiem starptautiskajiem nolīgumiem un Eiropas Savienības dibināšanas līgumiem, pēdējiem izveidojot jaunu tiesisko kārtību un kopējas iestādes, kuru darbības nodrošināšanai valstis ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības daudz plašākās jomās, kur ne tikai dalībvalstis, bet arī to pilsoņi ir subjekti un kur Eiropas Savienības Tiesa un dalībvalstu vispārējās tiesas un tribunāli nodrošina tiesisko kārtību;

H.	tā kā vienotajai patentu tiesai ir pilnībā jāievēro un jāpiemēro Savienības tiesību akti, sadarbojoties ar Eiropas Savienības Tiesu, kā jebkurai valsts tiesai;

I.	tā kā vienotajai patentu tiesai būtu jābalstās uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, pieprasot prejudiciālus nolēmumus saskaņā ar LESD 267. pantu;

J.	tā kā Savienības tiesību aktu prioritārā spēka ievērošana un pareiza piemērošana jānodrošina, pamatojoties uz LESD 258., 259. un 260. pantu;

K.	tā kā vienotajai patentu tiesai jāveido daļa no līgumslēdzēju dalībvalstu tiesu sistēmas ar ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz Eiropas patentiem ar vienādu ietekmi un Eiropas patentiem, kurā norādīta viena vai vairākas līgumslēdzējas dalībvalstis;

L.	tā kā efektīvai tiesu sistēmai ir nepieciešama decentralizēta pirmā instance;

M.	tā kā strīdu izšķiršanas sistēmas efektivitāte ir atkarīga no tiesnešu kvalitātes un pieredzes;

N.	tā kā vajadzētu būt vienam procesuālo noteikumu kopumam, ko piemēro tiesvedībā visās tiesas nodaļās un instancēs;

O.	tā kā vienotajai patentu tiesai būtu jācenšas pieņemt augstas kvalitātes nolēmumi bez nepamatotas procesuālas kavēšanās un būtu jāpalīdz, īpaši MVU, aizstāvēt savas tiesības vai aizsargāt tos pret nepamatotām prasībām vai patentiem, kas pelnījuši atsaukšanu,

aicina izveidot vienotu patentu strīdu izšķiršanas sistēmu, jo sadrumstalotais patentu tirgus un atšķirības tiesību aktu izpildē kavē inovācijas un progresu iekšējā tirgū, sarežģī patentu sistēmas izmantošanu, rada lielas izmaksas un kavē efektīvu patenta tiesību aizsardzību, īpaši MVU;

mudina dalībvalstis pabeigt sarunas un ratificēt starptautisko nolīgumu (“nolīgums”) starp dalībvalstīm (“līgumslēdzējas dalībvalstis”), lai bez nepamatotas kavēšanās izveidotu vienotu patentu tiesu (“tiesa”), kā arī mudina Spāniju un Itāliju apsvērt pievienošanos ciešākas sadarbības procedūrai;

uzstāj, ka šajā sakarībā Eiropas Savienības Tiesai kā Savienības tiesību aktu uzraugam ir jānodrošina Savienības tiesību sistēmas vienveidība un Eiropas tiesību aktu prioritārais spēks;

uzskata, ka tās dalībvalstis, kas vēl nav izlēmušas piedalīties ciešākā sadarbībā attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, var iesaistīties vienotajā patentu strīdu izšķiršanas sistēmā attiecībā uz Eiropas patentiem, kas ir spēkā to teritorijās;

uzsver, ka vienotās patentu tiesas prioritāti jānosaka juridiskās noteiktības veicināšana un patentu izpildes uzlabošanai, vienlaikus nodrošinot taisnīgu līdzsvaru starp tiesību subjektu un iesaistīto pušu interesēm;

uzsver nepieciešamību pēc rentablas strīdu izšķiršanas sistēmas, kas tiek finansēta tā, lai nodrošinātu tiesas pieejamību visiem patentu īpašniekiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, fiziskām personām un bezpeļņas organizācijām;

Vispārēja pieeja

atzīst, ka saskaņotas patentu strīdu izšķiršanas sistēmas izveide dalībvalstīs, kas piedalās ciešākā sadarbībā, jāpabeidz, parakstot nolīgumu;

tādēļ uzsver, ka:

i)	līgumslēdzējas dalībvalstis var būt tikai Eiropas Savienības dalībvalstis;

ii)

nolīgumam būtu jāstājas spēkā, ja vismaz trīspadsmit līgumslēdzējas dalībvalstis, starp kurām ir arī tās trīs dalībvalstis, kurās bija spēkā vislielākais Eiropas patentu skaits iepriekšējā gadā pirms tā gada, kurā notiek diplomātiskā konference nolīguma par patentu tiesvedību noslēgšanai, ir ratificējušas šo nolīgumu;

iii)	tiesai jābūt visu līgumslēdzēju dalībvalstu kopīgai tiesai un ar tādām pašām pilnvarām kā jebkurai valsts tiesai attiecībā uz Savienības tiesību aktu ievērošanu; tādēļ, piemēram, tiesa sadarbojas ar Eiropas Savienības Tiesu, piemērojot LESD 267. pantu;

iv)

tiesai jārīkojas saskaņā ar Savienības tiesību aktu kopumu un jāievēro to primārais spēks; gadījumā, ja pārsūdzības izskatīšanas tiesa pārkāpj Savienības tiesību aktus, līgumslēdzējām dalībvalstīm solidāri jāatbild par zaudējumiem, kas pusēm radušies saistībā ar attiecīgo procedūru; pārkāpuma procedūras saskaņā ar LESD 258., 259. un 260. pantu būtu jāpiemēro pret visām līgumslēdzējām dalībvalstīm;

atzinīgi vērtē šķīrējtiesas izveidošanu uz nolīguma pamata;

Patentu strīdu izšķiršanas sistēmas struktūra

10.

uzskata, ka efektīvai tiesas un strīdu izšķiršanas sistēmai jābūt decentralizētai, un uzskata, ka:

i)	strīdu izšķiršanas sistēmu veido pirmā instance (“pirmās instances tiesa”) un tiesu instance pārsūdzības izskatīšanai (“pārsūdzības izskatīšanas tiesa”); lai izvairītos no neefektivitātes un ilgstošiem tiesas procesiem, nevajadzētu veidot papildu instances;

ii)	decentralizētai pirmajai instancei, papildus centrālajai nodaļai, būtu jāsastāv arī no vietējām un reģionālām nodaļām;

iii)

papildu vietējās nodaļas pirmajā instancē būtu jāizveido līgumslēdzējā dalībvalstī pēc tās pieprasījuma, ja trīs secīgus gadus pirms vai pēc nolīguma spēkā stāšanās dienas šajā līgumslēdzējā dalībvalstī kalendārajā gadā ir uzsākta tiesvedība vairāk nekā simts lietās; turklāt ierosina, ka nodaļu skaitam vienā līgumslēdzējā dalībvalstī nevajadzētu pārsniegt četras;

iv)	reģionālās nodaļas būtu jāizveido divās vai vairākās līgumslēdzējās dalībvalstīs pēc to pieprasījuma;

Tiesas sastāvs un tiesnešu kvalifikācija

11.

uzsver, ka tiesvedības sistēmas efektivitāte ir visvairāk atkarīga no tiesnešu kvalitātes un pieredzes;

12.

tādēļ:

atzīst, ka pārsūdzības izskatīšanas tiesas un pirmās instances tiesas sastāvam jābūt daudznacionālam; uzsver, ka to sastāvā ir jāņem vērā esošās tiesu struktūras, tomēr apzinoties, ka galvenais mērķis ir ieviest jaunu, patiesi vienotu jurisdikciju; tādēļ ierosina, ka vietējo nodaļu tiesas sastāvam pēc iespējas drīzāk jākļūst daudznacionālam, bet pamatotās atkāpes no šā principa pēc tam var noteikt ar administratīvās komisijas piekrišanu pārejas periodā, kas ir ne ilgāks kā pieci gadi, vienlaikus nodrošinot, ka netiek samazināts esošo struktūru kvalitātes standarts un efektivitāte; uzskata, ka piecu gadu periods būtu jāizmanto intensīvai tiesnešu apmācībai un sagatavošanai;

ii)

uzskata, ka tiesai jāsastāv no juridiski kvalificētiem un tehniski kvalificētiem tiesnešiem; tiesnešiem jānodrošina visaugstākie kompetences standarti un pierādītas spējas patentu strīdu izšķiršanā un konkurences tiesību aktu jomā; šī kvalifikācija inter alia būtu jāpierāda ar atbilstošu darba pieredzi un profesionālu apmācību; juridiski kvalificētiem tiesnešiem vajadzētu būt kvalifikācijām, kas tiesneša amata ieņemšanai nepieciešamas līgumslēdzējā dalībvalstī; tehniski kvalificētiem tiesnešiem jābūt augstākajai izglītībai un zināšanām tehnoloģiju jomā, kā arī civiltiesību un civilprocesuālajām zināšanām;

iii)

ierosina, ka nolīguma noteikumus par tiesas sastāvu, kad tie būs stājušies spēkā, nevajadzētu grozīt; to varētu darīt vienīgi tad, ja šie noteikumi kavē strīdu izšķiršanas sistēmas mērķu īstenošanu, t. i., nodrošināt visaugstāko kvalitāti un efektivitāti; ierosina, ka lēmumi par tiesas sastāvu kompetentajai iestādei būtu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu;

iv)

uzskata, ka nolīgumā būtu jāiekļauj aizsardzības pasākumi attiecībā uz tiesnešiem, paredzot, ka tiesneši tikai tādā gadījumā ir piemēroti savam amatam, ja netiek apšaubīta viņu objektivitāte, īpaši tad, ja viņi ir strādājuši kā apelācijas padomju, valsts patentu biroja vai Eiropas Patentu organizācijas locekļi;

Procedūra

13.

Attiecībā uz procesuāliem jautājumiem uzskata, ka:

i)	jābūt vienam procesuālo noteikumu kopumam, ko piemēro tiesvedībā visās tiesas nodaļās un instancēs;

ii)	attiecībā uz lietas izskatīšanu tiesā, kas sastāv no rakstiska, starpposma un mutiskas procesa, piemēro elastīguma elementus, kurus uzskata par piemērotiem, ņemot vērā mērķus par tiesvedības ātrumu un efektivitāti;

iii)

tiesvedības valodai jebkurā vietējā vai reģionālajā nodaļā vajadzētu būt tās līgumslēdzējas dalībvalsts oficiālajai valodai, kurā atrodas nodaļa, vai to līgumslēdzēju dalībvalstu norādītājai oficiālajai valodai, kurām ir kopēja reģionāla nodaļa; pusēm būtu jānosaka tiesības brīvi izvēlēties, ka tiesvedības valoda ir tā, kurā piešķirts patents, kompetentajai nodaļai apstiprinot šo izvēli; centrālajā nodaļā tiesvedības valodai vajadzētu būt valodai, kurā attiecīgais patents tika piešķirts; tiesvedības valodai pārsūdzības izskatīšanas tiesā vajadzētu būt tādai pašai kā tiesvedības valodai pirmās instances tiesā;

iv)	tiesai vajadzētu būt pilnvarām pieņemt lēmumu par prasījumu pagaidu izpildi, lai novērstu jebkādus iespējamus pārkāpumus un aizliegt iespējama pārkāpuma turpināšanu; tomēr šādas pilnvaras tomēr nedrīkst izraisīt netaisnīgu izdevīgākas jurisdikcijas izvēli un

v)	puses drīkst pārstāvēt tikai advokāti, kuri ir pilnvaroti praktizēt jebkuras līgumslēdzējas dalībvalsts tiesā; pušu pārstāvjiem var palīdzēt advokāti, kas specializējušies patentu lietās un kuriem būtu jāļauj uzstāties tiesas sēdēs;

Jurisdikcija un tiesas nolēmumu sekas

14.

uzsver, ka:

i)	tiesai ir jābūt ekskluzīvai jurisdikcijai attiecībā uz Eiropas patentiem ar vienādu ietekmi un Eiropas patentiem, kuros norādīta viena vai vairākas līgumslēdzējas dalībvalstis; šajā nolūkā vajadzētu grozīt Regulu (EK) Nr. 44/2001 (3);

(ii)

prasītājam būtu jāceļ prasība tās līgumslēdzējas dalībvalsts vietējā nodaļā, kurā pārkāpums ir noticis vai var notikt vai kurā ir atbildētāja pastāvīgā dzīvesvieta vai ir reģistrēts uzņēmums, vai reģionālajā nodaļā, kurā darbojas līgumslēdzējas dalībvalsts teritorijā; ja attiecīgajai līgumslēdzējai dalībvalstij nav vietējās nodaļas vai kopējās reģionālās nodaļa, prasītājs ceļ prasību centrālajā nodaļā; pusēm jābūt tiesībām brīvi izvēlēties, kurā pirmās instances tiesā (vietējā, reģionālajā vai centrālajā) prasību celt;

iii)	pretprasības gadījumā par patenta atcelšanu vietējai vai reģionālajai nodaļai vajadzētu būt rīcības brīvībai turpināt pārkāpuma procedūru neatkarīgi no tā, vai nodaļa turpina izskatīt arī pretprasību vai arī nodod pretprasību centrālajai nodaļai;

iv)

nolīguma noteikumus par jurisdikciju, kad tie būs stājušies spēkā, nevajadzētu grozīt; to varētu darīt vienīgi tad, ja šie noteikumi kavē strīdu izšķiršanas sistēmas mērķu īstenošanu, t. i., nodrošināt visaugstāko kvalitāti un efektivitāti; ierosina, ka lēmumi par jurisdikciju kompetentajai iestādei būtu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu;

v)	visiem pirmās instances tiesas nodaļu nolēmumiem, kā arī pārsūdzības izskatīšanas tiesas nolēmumiem jābūt izpildāmiem jebkurā līgumslēdzējā dalībvalstī bez īpašas izpildāmības deklarācijas;

vi)	saistība starp nolīgumu un Regulu (EK) Nr. 44/2001 būtu jāprecizē nolīgumā;

Materiālo tiesību normas

15.

uzskata, ka tiesai tās nolēmumi būtu jāpamato uz Savienības tiesību aktiem, nolīgumu, Eiropas Patentu konvenciju (EPK) un valsts tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar EPK, starptautisko nolīgumu noteikumiem, ko piemēro patentiem un kas ir saistoši visām līgumslēdzējām dalībvalstīm, un līgumslēdzēju dalībvalstu tiesību aktiem, ņemot vērā piemērojamos Savienības tiesību aktus;

16.

uzsver, ka Eiropas patentam ar vienotu ietekmi būtu jāpiešķir tā īpašniekam tiesības novērst, ka izgudrojumu bez īpašnieka piekrišanas līgumslēdzēju dalībvalstu teritorijās tieši vai netieši izmanto jebkura trešā persona, ka īpašniekam vajadzētu būt tiesībām uz kompensāciju par zaudējumiem par nelikumīgu izgudrojuma izmantošanu un ka īpašniekam vajadzētu būt tiesībām atgūt vai nu neiegūto peļņu sakarā ar pārkāpumu, vai citus zaudējumus, atbilstošu licences maksu vai peļņu, kas radusies izgudrojuma nelikumīgas izmantošanas rezultātā;

o o

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

(1) OV L 76, 22.3.2011., 53. lpp.

(2) OV C 211, 16.7.2011., 2. lpp.

(3) Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.).