8.7.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 184/82

A.

tā kā nanomateriālu un nanotehnoloģiju (turpmāk “nanomateriāli”) izmantošanā tiek prognozēti nozīmīgi sasniegumi, kas sniegs daudz ieguvumu daudzējādos lietojumu veidos patērētāju un slimnieku vajadzībām un vides jomā, jo nanomateriāli var sniegt atšķirīgas vai jaunas īpašības salīdzinājumā ar to pašu vielu vai materiālu parastajiem veidiem;

B.

tā kā gaidāms, ka sasniegumi nanomateriālu jomā ievērojami ietekmēs politikas lēmumus tādās jomās kā sabiedrības veselība, nodarbinātība, darba drošība un arodveselība, informācijas sabiedrība, enerģētika, transports, drošība un kosmoss;

C.

tā kā, lai gan ir ieviesta konkrēta Eiropas stratēģija nanotehnoloģiju jomā un Eiropas Kopienas Septītajai pamatprogrammai pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pasākumiem (2007.–2013. g.) (7. PP) ir attiecīgi piešķirti apmēram EUR 3 500 000 000 pētījumiem nanozinātņu jomā, Eiropas Savienība atpaliek no galvenajiem pašreizējiem konkurentiem, proti, Amerikas Savienotajām Valstīm, Japānas un Dienvidkorejas, kas veic vairāk nekā pusi no visiem ieguldījumiem un kam kopā pieder divas trešdaļas no pasaules līmenī reģistrētiem patentiem;

D.

tā kā, no otras puses, nanomateriāli varētu radīt jaunus ievērojamus draudus to niecīgā lieluma dēļ, piemēram, paaugstinātu reaktivitāti un mobilitāti, iespējams, izraisot paaugstinātu toksicitāti, ja to piekļuve cilvēka organismam ir neierobežota, kā arī tie potenciāli varētu ietvert gluži atšķirīgus mehānismus, kas ietekmē cilvēku un vidē sastopamo sugu fizioloģiju;

E.

tā kā nanomateriālu droša izstrāde var ievērojami veicināt Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspēju un Lisabonas stratēģijas izpildi;

F.

tā kā pašreizējām diskusijām par nanomateriāliem ir raksturīgs ievērojams zināšanu un informācijas trūkums, kas izraisa nevienprātību, kura sākas jau definīciju līmenī:

G.

tā kā, lai gan pašlaik nav pieejams pilnībā saskaņotu definīciju kopums, tomēr ir vai nu pieejami, vai tiek izstrādāti vairāki starptautiskie standarti, ar kuriem “nanomērogs” tiek definēts kā “vienas vai vairāku dimensiju kārta ir 100 nm vai mazāk” un kuri nereti paredz atšķirību starp:

H.

tā kā nav precīzas informācijas par nanomateriālu faktisko izmantošanu patēriņa precēs, piemēram:

I.

tā kā, lai sniegtu ticamu informāciju par nanomateriālu izmantošanu, ir nepieciešamas skaidras prasības paziņot par nanomateriālu izmantošanu un informēt patērētājus, kā arī pilnībā jāievēro Direktīva 2006/114/EK;

J.

tā kā izklāstos par nanotehnoloģiju iespējamiem ieguvumiem prognozēta gandrīz bezgalīga nanomateriālu turpmākā pielietojuma daudzveidība, bet netiek sniegta ticama informācija par pašreizējo izmantojumu;

K.

tā kā ir nopietnas diskusijas par iespēju novērtēt nanomateriālu nekaitīgumu; tā kā Eiropas Savienības zinātniskās komitejas un aģentūras norāda uz lielām nepilnībām ne tikai būtiskajos datos, bet pat šādu datu iegūšanas metodēs; tā kā Eiropas Savienībai tādēļ ir jāpalielina ieguldījumi nanomateriālu pienācīgā novērtēšanā, lai iegūtu trūkstošās zināšanas un sadarbībā ar tās aģentūrām un starptautiskajiem partneriem izstrādātu un pēc iespējas drīzāk ieviestu novērtēšanas metodes un atbilstošu un saskaņotu metroloģiju un nomenklatūru;

L.

tā kā SCENIHR dažiem nanomateriāliem ir konstatējusi konkrētu apdraudējumu veselībai, kā arī toksisku ietekmi uz vides organismiem; tā kā SCENIHR turklāt ir konstatējusi vispārēju trūkumu attiecībā uz augstas kvalitātes datiem par iedarbību uz cilvēkiem un vidi, un secinājusi, ka ir jāturpina izstrādāt, pārbaudīt un standartizēt zināšanas par iedarbības novērtēšanas un apdraudējuma identifikācijas metodiku;

M.

tā kā pašreizējais finansējums, kas 7. PP paredzēts nanomateriālu vides, veselības un nekaitīguma aspektu pētījumiem, ir pārāk mazs; tā kā turklāt novērtēšanas kritēriji finansējuma piešķiršanai pētījumu projektiem, kuru mērķis ir novērtēt nanomateriālu drošību, 7. PP ir pārāk ierobežojoši (t. i., tie ir cieši saistīti ar jauninājumiem) un tādējādi nepietiekami veicina nanomateriālu novērtēšanas zinātnisko metožu steidzamu izstrādāšanu; tā kā ir svarīgi piešķirt pietiekamus resursus pētījumiem par nanomateriālu drošu izstrādāšanu un lietošanu;

N.

tā kā zināšanas par nanomateriālu iespējamo ietekmi uz veselību un vidi, ņemot vērā nanomateriālu jomas ļoti straujo attīstību, ievērojami atpaliek no tirgus attīstības tempa, tādējādi radot būtiskus jautājumus par pašreizējā regulējuma spēju “reālā laikā” risināt problēmas, kas saistītas ar tādām jaunākajām tehnoloģijām kā nanomateriāli;

O.

tā kā 2006. gada 28. septembra rezolūcijā par nanozinātnēm un nanotehnoloģijām Parlaments pieprasīja izpēti par to nanodaļiņu ietekmi, kuras viegli neizšķīst vai bioloģiski nesadalās, veikt saskaņā ar piesardzības principu un pirms šādu daļiņu ražošanas un laišanas tirgū;

P.

tā kā iepriekš minētā Komisijas paziņojuma “Nanomateriālus reglamentējošie aspekti” vērtība ir samērā ierobežota, jo tajā nav informācijas par nanomateriāliem raksturīgajām īpašībām, faktiskajiem izmantošanas veidiem, iespējamiem riskiem un ieguvumiem, un tādējādi nav izskatītas likumdošanas un politikas grūtības, ko nosaka nanomateriālu īpatnības, kā rezultātā sniegts tikai vispārējs juridisks pārskats, kas parāda, ka patlaban Kopienas tiesību aktos nav īpašu noteikumu attiecībā uz nanomateriāliem;

Q.

tā kā uz nanomateriāliem jāattiecina daudzšķautnains, diferencēts un pielāgojams tiesību aktu kopums, kas pamatojas uz piesardzības principu (20), ražotāja atbildības principu un principu “maksā piesārņotājs”, lai nodrošinātu nanomateriālu drošu ražošanu, izmantošanu un iznīcināšanu pirms tehnoloģijas laišanas tirgū, vienlaikus izvairoties no vispārēju moratoriju sistemātiskas izmantošanas vai nediferencētas attieksmes pret atšķirīgiem nanomateriālu pielietojumiem;

R.

tā kā tāpēc, ka nanotehnoloģijas var gandrīz neierobežoti daudzos veidos izmantot tik dažādās nozarēs kā elektronika, tekstilizstrādājumi, biomedicīna, personīgās higiēnas līdzekļi, tīrīšanas līdzekļi, pārtika vai enerģētika, nav iespējams ieviest vienotu Kopienas līmeņa tiesisko regulējumu;

S.

tā kā sakarā ar REACH jau ir panākta vienošanās, ka ir nepieciešamas turpmākas vadlīnijas un ieteikumi par nanomateriāliem, it īpaši par vielu identifikāciju, kā arī riska novērtēšanas metožu pielāgošanu; tā kā, tuvāk aplūkojot REACH, var konstatēt arī citas nepilnības attiecībā uz nanomateriāliem;

T.

tā kā pastāv risks, ka tad, ja nebūs konkrētu noteikumu par nanomateriāliem, netiks pareizi piemēroti tiesību akti par atkritumiem;

U.

tā kā nanomateriāli visā to aprites ciklā izraisa svarīgas problēmas arodveselības un darba drošības jomā, jo daudzi pie ražošanas līnijām strādājošie ir pakļauti šo materiālu ietekmei, nezinot vai īstenotās drošības procedūras un aizsardzības pasākumi ir atbilstīgi un efektīvi; norāda, ka nanomateriālu ietekmei pakļauto strādājošo skaits un daudzveidība nākotnē pieaugs;

V.

tā kā būtiskie grozījumi attiecībā uz nanomateriāliem, par ko Padome un Eiropas Parlaments vienojās pirmajā lasījumā saistībā ar kosmētikas direktīvas pārstrādāšanu (21), un būtiskie grozījumi, ko Eiropas Parlaments pieņēma pirmajā lasījumā saistībā ar regulas par jauniem pārtikas produktiem pārskatīšanu (22), liecina par to, ka ir jāgroza attiecīgie Kopienas tiesību akti, lai atbilstošā veidā risinātu ar nanomateriāliem saistītos jautājumus;

W.

tā kā pašreizējās debates par nanomateriālu regulatīvajiem aspektiem lielā mērā notiek tikai ekspertu aprindās, lai gan nanomateriāliem piemīt potenciāls izraisīt tālejošas sociālas pārmaiņas, par kurām nepieciešama plaša apspriešanās ar sabiedrību;

X.

tā kā plaša nanomateriālu patentu izmantošana, kā arī patentēšanas pārmērīgas izmaksas un tas, ka ļoti maziem uzņēmumiem (ĻMU) un maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) trūkst iespēju piekļūt patentiem, varētu kavēt turpmāko inovāciju;

Y.

tā kā iespējamā nanotehnoloģiju konverģence ar biotehnoloģiju, bioloģiju, kognitīvajām zinātnēm un informācijas tehnoloģiju izraisa nopietnus jautājumus par ētiku, nekaitīgumu, drošību un pamattiesību ievērošanu, kuri jāanalizē Eiropas grupas par dabaszinātņu ētiku un jaunām tehnoloģijām jaunā atzinumā;

Z.

tā kā rīcības kodekss ir būtisks instruments drošai, integrētai un atbildīgai pētniecībai nanomateriālu jomā; tā kā rīcības kodekss ir jāpieņem un jāievēro visiem ražotājiem, kas vēlas ražot vai laist tirgū preces;

AA.

tā kā visu attiecīgo Kopienas tiesību aktu pārskatīšanā attiecībā uz nanomateriāliem jāievēro princips “nav datu — nav tirgus”,

1.

pauž pārliecību, ka nanomateriālu izmantošanai jāatbilst pilsoņu reālajām vajadzībām un ka ieguvumus no tiem jāīsteno tikai drošā un atbildīgā veidā saskaņā ar skaidru politiku un reglamentējošiem noteikumiem (tiesību aktiem un citiem noteikumiem), kuros tieši aplūkoti nanomateriāli un to pašreizējie un paredzamie pielietojumi, kā arī potenciālo veselības, vides un drošības problēmu būtība;

2.

pauž nožēlu, ka nav atbilstīga novērtējuma par to, kā praksē tiek piemēroti Kopienas tiesību aktu vispārējie noteikumi, ievērojot nanomateriālu faktisko būtību;

3.

nepiekrīt — pirms pašreizējo Kopienas tiesību aktu attiecīgas novērtēšanas un ņemot vērā, ka tajos nav iekļauti īpaši noteikumi par nanomateriāliem, — Komisijas secinājumiem, ka (a) pašreizējos tiesību aktos principā ir aptverti ar nanomateriāliem saistītie attiecīgie riski un (b) veselības, drošības un vides aizsardzība galvenokārt jāveicina, uzlabojot pašreizējo tiesību aktu īstenošanu, lai gan attiecīgu datu un ar nanomateriāliem saistīto risku novērtēšanas metožu trūkuma dēļ tie nespēj efektīvi risināt ar nanomateriāliem saistītos riskus;

4.

uzskata, ka Eiropas Savienības atbalstīto koncepciju par “drošu, atbildīgu un integrētu pieeju” nanotehnoloģijām apdraud informācijas trūkums par to nanomateriālu izmantošanu un drošību, kuri jau laisti tirgū, jo īpaši tādos jutīgos lietojumos kā tiešs kontakts ar patērētājiem;

5.

aicina Komisiju divu gadu laikā pārskatīt visus attiecīgos tiesību aktus, lai panāktu drošību visiem nanomateriālu pielietojumiem izstrādājumos, kam ir iespējama ietekme uz veselību, vidi vai drošību visā aprites ciklā, un nodrošinātu, ka tiesību aktu un īstenošanas instrumentu noteikumi atspoguļo nanomateriālu īpatnības, kuru iedarbībai var būt pakļauti darba ņēmēji, patērētāji un/vai vide;

6.

uzsver, ka tāda pārskatīšana ir ne tikai nepieciešama cilvēka veselības un vides pienācīgai aizsardzībai, bet arī noteiktības un paredzamības nodrošināšanai uzņēmējiem, kā arī sabiedrības uzticības veicināšanai;

7.

aicina Kopienas tiesību aktos ieviest visaptverošu un uz zinātnes atziņām balstītu nanomateriālu definīciju kā daļu no attiecīgo horizontālo un nozaru tiesību aktu grozījumiem, kas saistīti ar nanomateriāliem;

8.

aicina Komisiju veicināt saskaņotas nanomateriālu definīcijas pieņemšanu starptautiskā līmenī un attiecīgi pieņemt atbilstīgu Eiropas tiesisko regulējumu;

9.

uzskata, ka īpaši svarīgi ir skaidri risināt ar nanomateriāliem saistītos jautājumus vismaz tiesību aktos, kas attiecas uz ķimikālijām (REACH, biocīdi), pārtiku (pārtikas produkti, pārtikas piedevas, pārtikas un lopbarības produkti no ģenētiski modificētiem organismiem), un attiecīgajos tiesību aktos par darbinieku aizsardzību, kā arī tiesību aktos par gaisa kvalitāti, ūdens kvalitāti un atkritumiem;

10.

pieprasa ražotājiem, kuri vēlas laist tirgū nanomateriālus, piemērot “rūpības pienākumu”, un aicina tos ievērot Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz atbildīgu pētniecību nanozinātņu un nanotehnoloģiju jomā;

11.

īpaši aicina Komisiju novērtēt vajadzību pārskatīt REACH, citstarp attiecībā uz šādiem jautājumiem:

12.

īpaši aicina Komisiju novērtēt vajadzību pārskatīt tiesību aktus par atkritumiem, citstarp attiecībā uz šādiem jautājumiem:

13.

īpaši aicina Komisiju izvērtēt vajadzību pārskatīt emisiju robežvērtības un vides kvalitātes standartus tiesību aktos par gaisu un ūdeni, lai uz masas balstītos mērījumus papildinātu ar metriku, kuras pamatā ir daļiņu skaits un/vai virsma, un tādējādi atbilstoši risinātu ar nanomateriāliem saistītos jautājumus;

14.

uzsver, ka Komisijai un/vai dalībvalstīm ir svarīgi nodrošināt pilnīgu atbilstību un īstenot Kopienas tiesību aktu principus attiecībā uz darbinieku veselību un drošību, strādājot ar nanomateriāliem, tostarp pienācīgu apmācību veselības un darba drošības speciālistiem, lai novērstu iespējami kaitīgu saskari ar nanomateriāliem;

15.

īpaši aicina Komisiju novērtēt vajadzību pārskatīt tiesību aktus darbinieku aizsardzības jomā, citstarp attiecībā uz šādiem jautājumiem:

16.

aicina Komisiju līdz 2011. gada jūnijam sagatavot sarakstu ar dažādiem nanomateriālu veidiem un pielietojumiem Eiropas tirgū, vienlaikus ievērojot pamatotus komercnoslēpumus, piemēram, receptes, un padarīt šo sarakstu publiski pieejamu; turklāt aicina Komisiju tajā pašā laikā ziņot par šo nanomateriālu drošību;

17.

atkārtoti aicina nodrošināt patērētājiem informāciju par nanomateriālu izmantošanu patēriņa precēs; visas sastāvdaļas, kas nanomateriālu formā iekļautas vielās, maisījumos vai izstrādājumos, skaidri jānorāda preces marķējumā (piemēram, sastāvdaļu sarakstā, pēc šādas sastāvdaļas nosaukuma iekavās liekot vārdu “nano”);

18.

prasa pilnībā piemērot Direktīvu 2006/114/EK, lai nodrošinātu, ka nav maldinošas reklāmas saistībā ar nanomateriāliem;

19.

prasa steidzami izstrādāt pienācīgus izmēģinājumu protokolus un metroloģijas standartus, lai, izmantojot daudzdisciplināru pieeju, novērtētu nanomateriālu izraisīto apdraudējumu un iedarbību uz darbiniekiem, patērētājiem un vidi visā nanomateriālu aprites ciklā, tostarp avārijas gadījumā;

20.

prasa būtiski palielināt finansējumu pētījumiem par nanomateriālu vides, veselības un drošības aspektiem visā to aprites ciklā, piemēram, izveidojot 7. PP īpašu Eiropas fondu; turklāt īpaši aicina Komisiju pārskatīt 7. PP paredzētos novērtēšanas kritērijus tā, lai 7. PP piesaistītu un finansētu daudz vairāk pētījumu ar mērķi uzlabot zinātnisko metodiku nanomateriālu novērtēšanai;

21.

aicina Komisiju veicināt koordināciju un pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm attiecībā uz nanomateriālu pētniecību un izstrādi, riska novērtēšanu, vadlīniju izstrādi un regulējumu, izmantojot pastāvošos mehānismus (piemēram, REACH Kompetento iestāžu apakšgrupu nanomateriālu jautājumos) vai izveidojot papildu mehānismus, ja nepieciešams;

22.

prasa Komisijai un dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk ierosināt pastāvīga un neatkarīga Eiropas tīkla izveidi, kura uzdevums būtu uzraudzīt nanotehnoloģijas un nanomateriālus, fundamentālo un lietišķo pētījumu programmu attiecībā uz šīs uzraudzīšanas metodēm (jo īpaši metroloģija, noteikšana, toksiskums un epidemioloģija);

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzsākt ES mēroga publiskas debates par nanotehnoloģijām, nanomateriāliem un nanomateriālu regulatīvajiem aspektiem;

24.

atzīst, ka ir svarīgi novērst šķēršļus patentu pieejamībai jo īpaši ĻMU un MVU, un vienlaikus prasa, lai tiktu ierobežotas patentu tiesības attiecībā uz nanomateriālu specifiskiem lietojumiem vai ražošanas metodēm un lai tās tikai izņēmuma kārtā tiktu attiecinātas uz pašiem nanomateriāliem, nepieļaujot inovāciju kavēšanu;

25.

uzskata, ka savlaicīgi jāizstrādā stingras ētikas vadlīnijas, jo īpaši nanomedicīnas jomā, piemēram, attiecībā uz privātās dzīves respektēšanu, brīvu un apzinātu piekrišanu un konkrētām robežām attiecībā uz neterapeitisku iejaukšanos cilvēka ķermenī, vienlaikus veicinot šo daudzsološo starpdisciplīnu jomu, kurā tiek izmantotas avangardiskas tehnoloģijas, piemēram, molekulārā izmeklēšana un diagnosticēšana, kurām var būt pārsteidzoša ietekme uz daudzu slimību agrīnu diagnosticēšanu un viedu un efektīvu ārstēšanu; lūdz Eiropas grupu par dabaszinātņu ētiku un jaunām tehnoloģijām izstrādāt atzinumu par šo jautājumu, pamatojoties uz tās 2007. gada 17. janvāra Atzinumu Nr. 21 “Nanomedicīnas ētikas aspekti” un izmantojot ētikas atzinumus, ko sniegušas ES dalībvalstu ētikas struktūras, kā arī darbu, ko veic starptautiskās organizācijas, piemēram, UNESCO;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst nanotehnoloģiju attīstības sociālajai dimensijai; turklāt uzskata, ka pēc iespējas agrākā posmā jānodrošina attiecīgo sociālo partneru aktīva iesaistīšana;

27.

aicina Komisiju novērtēt vajadzību pārskatīt tiesību aktus, lai rentablā veidā risinātu jautājumus saistībā ar nanomateriāliem, kuri rodas kā nejauši blakusprodukti sadedzināšanas procesos;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.