[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 5.4.2006

COM(2006) 156 galīgā redakcija

PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par to, kā piemēro Direktīvas 93/96, 90/364, 90/365 par studentu un ekonomiski neaktīvu un pensionējušos Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesībām {SEC(2006) 424}

PADOMEI UN EIROPAS PARLAMENTAM

par to, kā piemēro Direktīvas 93/96, 90/364, 90/365 par studentu un ekonomiski neaktīvu un pensionējušos Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesībām

(Teksts ar EEA nozīm)

IEVADS

Sniegdama šo ziņojumu, Komisija izpilda savu pienākumu, ko tai uzliek Direktīvas 90/364 par tiesībām uz dzīvesvietu [1] 4. pants un Direktīvas 90/365 par tādu darbinieku un pašnodarbinātu personu tiesībām uz dzīvesvietu, kas pārtraukušas profesionālo darbību ,[2] 4. pants, kā arī Direktīvas 93/96 par studentu uzturēšanās tiesībām [3] 5. pants, proti, reizi trijos gados sagatavot ziņojumu par minēto direktīvu piemērošanu un iesniegt to Eiropas Parlamentam un Padomei.

Šā ziņojuma mērķis ir iepazīstināt ar galvenajām 2003.–2005. gada attīstības tendencēm saistībā ar minētajām direktīvām un galvenajiem jauninājumiem, ko ieviesa ar 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā[4], ar kuru no 30.4.2006. atcels un aizstās trīs minētās direktīvas.

Eiropas Kopienu Tiesas prakses ietekme

Eiropas Kopienu Tiesa atsauces periodā pieņēma četrus galvenos spriedumus par direktīvu interpretāciju.

Tiesa norādīja, ka EK Līguma 18. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim ir tieši piešķirtas tiesības uzturēties kādas dalībvalsts teritorijā un ka Eiropas Savienības pilsonība ir dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, kas dod iespēju Savienības pilsoņiem, kuri ir vienādā situācijā, neatkarīgi no viņu pilsonības baudīt vienādu tiesisko režīmu, ievērojot šim nolūkam īpaši paredzētus izņēmumus. Tā arī uzsvēra, ka tiesības brīvi pārvietoties ir jāinterpretē kontekstā ar pamattiesībām, jo īpaši tiesībām aizsargāt ģimenes dzīvi, un proporcionalitātes principu.

Spriedums lietā C-456/02, Michel Trojani pret Centre public d'aide sociale de Bruxelles, pieņemts 7.9.2004.

Tiesa norādīja, ka tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā nav beznosacījuma tiesības, jo tās tiek atzītas tikai, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.

Lai gan dalībvalstis var izvirzīt noteikumu, ka ekonomiski neaktīvs Savienības pilsonis drīkst uzturēties tajās vienīgi tad, ja tam ir pietiekami līdzekļi, šāda persona var izmantot vienādas attieksmes principa priekšrocības, ja tā noteiktu laiku ir likumīgi uzturējusies attiecīgajā valstī vai tai ir uzturēšanās atļauja.

Tiesa apstiprināja, ka uzņēmēja dalībvalsts drīkst uzskatīt, ka persona, kas ir sociālās palīdzības saņēmēja, vairs neatbilst nosacījumiem, kas piešķir uzturēšanās tiesības. Šādā gadījumā uzņēmēja dalībvalsts drīkst, ievērojot Kopienas tiesībās noteiktos ierobežojumus, veikt pasākumus, lai šo personu izraidītu. Tomēr sociālās palīdzības sistēmas izmantošana vien automātiski nenozīmē, ka vajadzīgs šāds pasākums.

Spriedums lietā C-200/02, Kunqian Catherine Zhu un Man Lavette Chen pret Secretary of State for the Home Department, pieņemts 19.10.2004.

Tiesa nosprieda, ka tāda Savienības pilsoņa situāciju, kas dzimis dalībvalstī, kas nav viņa pilsonības valsts un nav izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, nevar šā vienīgā iemesla dēļ uzskatīt par gluži iekšēju situāciju, tādējādi atņemot minētajam pilsonim tiesības uzņēmējā dalībvalstī izmantot Kopienas tiesību normas par pārvietošanās brīvību.

Tad Tiesa nosprieda, ka tādas personas rīcībspējai, kam ir Līgumā un sekundārajos tiesību aktos garantētās brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, nevar izvirzīt nosacījumu, ka attiecīgajai personai jābūt sasniegušai vecumu, kurā tai piemīt juridiskā rīcībspēja īstenot šīs tiesības personiski.

Tiesa atzina, ka Direktīvā 90/364 nav ietvertas nekādas prasības par vajadzīgo pietiekamo līdzekļu izcelsmi, un noraidīja visus iebildumus, ka noteikums par pietiekamiem līdzekļiem nozīmētu to, ka attiecīgajai personai šiem līdzekļiem jāpieder personīgi un tā šim iemeslam nedrīkst izmantot to pavadošā ģimenes locekļa līdzekļus. Šāda interpretācija pievienotu Direktīvā formulētajam nosacījumam prasību par līdzekļu izcelsmi, kas nav nepieciešama, lai sasniegtu valsts finanšu aizsardzības mērķi, un tāpēc tā būtu nesamērīga iejaukšanās tādu pamattiesību īstenošanā kā tiesības brīvi pārvietoties uzturēties.

Tā pieļāva, ka aizliegums kādam no vecākiem, kurš ir Savienības pilsonis vai trešās valsts pilsonis un kura apgādībā atrodas bērns, kam EK Līguma 18. pants un Direktīva 90/364 piešķir uzturēšanās tiesības, dzīvot ar šo bērnu uzņēmējā dalībvalstī padarītu bērna uzturēšanās tiesības par neefektīvām, un secināja, ka gadījumā, ja mazs bērns izmanto savas uzturēšanās tiesības, tas netieši, bet nepārprotami nozīmē to, ka bērnam ir tiesības uz tās personas pavadību, kas ir tā galvenais apgādnieks.

Spriedums lietā C-209/03, The Queen (pēc lūguma, ko iesniedza Dany Bidar ) pret London Borough of Ealing and Secretary of State for Education and Skills, pieņemts 15.3.2005.

Tiesa mainīja savu nostāju, ko tā iepriekš bija paudusi spriedumos Lair (39/86) un Brown (197/86) lietā, un secināja, ka palīdzība studentiem, lai segtu to uzturēšanās izmaksas, pieder Līguma piemērošanas jomai EK Līguma 12. panta nozīmē.

Tiesa atzina, ka studenti, kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur iegūtu augstāko izglītību, un kas tur tādēļ iegūst uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 93/96, nevar izmantot direktīvu, lai pamatotu tiesības uz palīdzības maksājumiem, kas segtu to uzturēšanās izmaksas. Tomēr Direktīva 93/96 neliedz kādas dalībvalsts pilsonim, kurš saskaņā ar EK Līguma 18. pantu un Direktīvu 90/364 likumīgi uzturas citā dalībvalstī, kur vēlas sākt vai turpināt iegūt augstāko izglītību, šādas uzturēšanās laikā paļauties uz vienādas attieksmes principu.

Tiesa arī nosprieda, ka dalībvalsts drīkst likumīgi noteikt, ka šādu palīdzību piešķir vienīgi studentiem, kas spēj pierādīt, ka ir savā ziņā integrējušies minētās valsts sabiedrībā, pieprasot, ka studentam jābūt nodzīvojušam tajā noteiktu laiku.

Tā secināja, ka EK Līguma 12. pants jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas aizliedz valstu tiesību aktus, kuri citas dalībvalsts pilsonim liedz tiesības uz palīdzību, kas sedz studentu uzturēšanās izmaksas, pat tad, ja minētais pilsonis likumīgi uzturas šai valstī, lielu vidējās izglītības daļu ir ieguvis uzņēmējā dalībvalstī un ir izveidojis faktisku saikni ar minētās valsts sabiedrību.

Apvienotā Karaliste īstenoja šo spriedumu, grozīdama Anglijas un Velsas, Ziemeļīrijas un Skotijas noteikumus par atbalstu studentiem, pieņemot 2005. gada normatīvos aktus Nr. 1341 un 2084, 2005. gada tiesību aktu Nr. 323 un Skotijas 2005. gada normatīvo aktu Nr. 341.

Spriedums lietā C-157/03, Komisija pret Spāniju, pieņemts 14.04.2005.

Komisija 7.3.2003. iesniedza Tiesā prasības pieteikumu pret Spāniju. Tiesa atkārtoti pauda savu viedokli, ka uzturēšanās atļaujas izsniegšanas nosacījumi ir minēti attiecīgajās direktīvās un ir izsmeļoši. Dalībvalstīm, cik vien ātri iespējams, jāizsniedz ieceļošanas vīza ģimenes locekļiem, kas ir noteiktu trešo valstu pilsoņi, darot to, ciktāl iespējams, ieceļošanas vietā. Tiesa atzina, ka Spānijas tiesību normas, kas pieprasīja, ka šādiem pilsoņiem jāiegūst uzturēšanās vīza ģimenes apvienošanās nolūkā, lai viņiem varētu piešķirt uzturēšanās atļauju, nozīmē nepareizu Direktīvas 90/365 transponēšanu un inter alia ir pretrunā minētajai direktīvai.

Tiesa uzsvēra, ka Direktīvā 64/221 paredzēts, ka dalībvalstij jāizlemj, vai piešķirt uzturēšanās atļauju, iespējami īsā laikā, bet nekādā ziņā ne vēlāk par sešiem mēnešiem kopš pieteikuma iesniegšanas dienas. Tā konstatēja, ka Spānija, kas nepiešķīra uzturēšanās atļauju šajā laikā, nav izpildījusi savus pienākumus, ko tai uzliek Direktīva 64/221.

Komisijas rīcība Kopienas tiesību sargātājas statusā

Dokumenti, kas vajadzīgi Eiropas Savienības pilsoņiem, ieceļojot dalībvalstī vai izceļojot no tās

Komisija atsauces periodā saņēma arvien vairāk sūdzību, īpaši no jauno dalībvalstu pilsoņiem, par Eiropas Savienības pilsoņu tiesībām, ceļojot citās dalībvalstīs. Visām dalībvalstīm 10.8.2005. tika nosūtīta vēstule ar atgādinājumu, ka saskaņā ar Kopienas tiesībām, kā to apstiprināja tiesu prakse, ikvienam Eiropas Savienības pilsonim jāļauj ieceļot dalībvalstīs vai izceļot no tām, vienkārši uzrādot derīgu personas apliecību vai pasi.

Tāpēc dalībvalstis nedrīkst noteikt, ka iestādēm vai pārvadātājiem jāpieprasa pase personas apliecības vietā vai personas apliecība, vai atgriešanās biļete, vai jāiesaka, ka pasei vai personas apliecībai jābūt derīgai noteiktu laiku pēc atgriešanās.

Saņemtās atbildes liecina, ka dalībvalstu tiesību akti atbilst Kopienas tiesībām.

Komisija turpinās rīkoties, konstatējot nepareizas piemērošanas gadījumus.

Sociālo priekšrocību pieejamība

Komisijas dienesti pārbauda sūdzības par divu dalībvalstu tiesību aktiem un praksi saistībā ar situāciju, kad transporta atlaides mēģina iegūt pensionāri, kuri savas pensijas saņem no citas valsts sistēmas, un vēl citas dalībvalsts tiesību aktus par sociālās palīdzības pieejamību neaktīvām personām.

Pārkāpumu izmeklēšanas procedūras saistībā ar neatbilstību direktīvām vai to nepareizu piemērošanu

Svarīgākie gadījumi attiecās uz turpmākajiem jautājumiem.

Uzturēšanās vīza

Pēc 14.4.2005. pieņemtā sprieduma ( skatīt 2. punktu ) Komisija 13.12.2005. nolēma nosūtīt Spānijai formālā paziņojuma vēstuli saskaņā ar EK Līguma 228. pantu. Lai gan administratīvie norādījumi paredzēja, ka vairs nav jāpiemēro prasība, ka ģimenes locekļiem, kas ir trešās valsts pilsoņi, ir vajadzīga uzturēšanās vīza, Tiesas spriedumu nevar uzskatīt par pareizi izpildītu, kamēr apstrīdētais valsts tiesību akts nav oficiāli grozīts.

Līdzekļu pierādīšana saskaņā ar Direktīvu 93/96 un atsevišķa līdzekļu pierādīšana ģimenes locekļiem

Saskaņā ar Direktīvu 93/96, kā to interpretē Eiropas Kopienu Tiesas praksē un jo īpaši tās 25.5.2000. pieņemtajā spriedumā lietā C-424/98, Komisija pret Itālijas Republiku , un 20.9.2001. pieņemtajā spriedumā lietā C-184/99, Grzelczyck, dalībvalstis nedrīkst pieprasīt no studentiem, uz kuriem attiecas Direktīva 93/96, pierādījumus vai garantijas par konkrētu līdzekļu summu, bet tām jāiztiek ar paziņojumu vai līdzvērtīgu dokumentu pēc studenta izvēles, kur attiecīgajām iestādēm tiek apliecināts, ka studenta rīcībā atrodas viņam un viņa ģimenes locekļiem pietiekami līdzekļi.

Komisija 13.12.2005. nolēma nosūtīt Itālijai argumentētu atzinumu par Republikas prezidenta 18.1.2002. pieņemto Dekrētu Nr. 54, jo tas ir pretrunā Direktīvai 93/96, jo tajā paredzēts, ka studentiem jāsniedz pierādījumi par pietiekamiem līdzekļiem, un bija pretrunā trim direktīvām, jo pieprasīja ģimenes locekļiem sniegt pierādījumus par pietiekamiem līdzekļiem papildus tiem pierādījumiem, ko sniedz Savienības pilsonis.

Komisija nolēma 14.12.2004. izbeigt pārkāpuma izmeklēšanas lietu, kas bija uzsākta pret Franciju. Komisija 19.12.2002. bija nosūtījusi argumentētu atzinumu par prasību, ko paredzēja 11.3.1994. pieņemtais Dekrēts Nr. 94-211 un 19.6.1999. pieņemtais apkārtraksts, proti, ka studentiem attiecīgajām iestādēm jāapliecina, ka viņu rīcībā ir konkrēta līdzekļu summa, un par praksi, kad no studentiem tiek pieprasīti pierādījumi par bankas kontu. Lieta tika izbeigta, jo Francija 26.11.2003. bija pieņēmusi Likumu 2003-1119, kurā bija atcelts pienākums visiem Savienības pilsoņiem iegūt uzturēšanās atļauju un bija mainītas apstrīdētās tiesību normas.

Komisija 30.03.2004. arī nolēma izbeigt lietu, kur tika pārbaudīta valsts transponēšanas pasākumu nepareiza piemērošana Nīderlandē, kad Vācijas studentam tika liegta uzturēšanās atļauja, jo viņš nebija sniedzis pierādījumus par bankas kontu. Pēc Komisijas iejaukšanās studentam bija piešķirta uzturēšanās atļauja bez šādiem pierādījumiem.

Līdzekļu izcelsme un stabilitāte saskaņā ar Direktīvu 90/364

Kā to apstiprināja spriedums Chen lietā, Direktīvā 90/364 nav paredzētas prasības par to pietiekamo līdzekļu izcelsmi, kādus pieprasa no Savienības pilsoņa, kas vēlas iegūt uzturēšanās tiesības saskaņā ar šo direktīvu.

Komisija nosūtīja argumentētu atzinumu Nīderlandei 3.4.2003., inter alia darīdama to tāpēc, ka minētās valsts tiesību aktos ir pieprasīts, ka Savienības pilsoņiem jābūt stabiliem un pietiekamiem līdzekļiem vismaz vienam gadam un ka šiem līdzekļiem jābūt personīgiem. Komisijas dienesti apsver iespēju nodot lietu izskatīšanai Eiropas Kopienu Tiesā.

Komisija 30.9.2003. iesniedza Eiropas Kopienu Tiesā prasības pieteikumu pret Beļģiju ( lieta 408/03 ), jo tā nebija izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti EK Līguma 18. pantā un Direktīvā 90/364, jo Savienības pilsoņiem piešķīra uzturēšanās tiesības tikai ar nosacījumu, ka viņiem ir pietiekami personīgie līdzekļi. Ģenerāladvokāta secinājumos, kas tika iesniegti 25.10.2005., tika aizstāvēta Komisijas pozīcija.

Pret Beļģiju tiek risināta otra pārkāpumu izmeklēšanas procedūra par sūdzību šajā jautājumā.

18.10.2004. Komisija nosūtīja oficiālu paziņojumu Luksemburgai par Vācijas pilsones sūdzību, kurai tika liegtas tiesības uzturēties Luksemburgā saskaņā ar Direktīvu 90/364, jo viņai nebija personīgu līdzekļu, lai gan abi viņas vecāki un viņas līgavaiņa māte bija piekrituši segt viņas izdevumus. Luksemburgas atbilde pašlaik tiek pārbaudīta.

Sociālās palīdzības saņemšanas sekas

Kā Eiropas Kopienu Tiesa apstiprināja savos spriedumos Grzelczyck un Trojani lietās, dalībvalstis var uzskatīt, ka persona, uz kuru attiecas Direktīvas 90/364 vai 93/96 un kura saņem sociālo palīdzību, vairs neatbilst nosacījumiem, lai iegūtu uzturēšanās tiesības, un tās drīkst veikt pasākumus Kopienas tiesību paredzētajās robežās, lai šādai personai atņemtu uzturēšanās atļauju vai neatjaunotu to. Tomēr šādus pasākumus nekādā ziņā nedrīkst automātiski piemērot Savienības pilsonim, kas ir students vai ekonomiski neaktīvs un izmanto sociālās palīdzības sistēmu.

Iepriekšminētajā argumentētajā atzinumā, kas 3.4.2003. tika nosūtīts Nīderlandei, Komisija pauda viedokli, ka Nīderlandes tiesību akti, kas paredz, ka Savienības pilsonim, kurš saņem sociālo palīdzību, tiek liegtas vai automātiski atceltas viņa uzturēšanās tiesības, ir pretrunā Direktīvai 90/364.

Uzturēšanās atļaujas izsniegšanai vai tajā minētās adreses maiņai vajadzīgie dokumenti

Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas praksi (lieta, C-363/89, Roux , 5.2.1991., un lieta C-376/89, Giagounidis , 5.3.1991.) prasības, kas izvirzītas attiecībā uz tādu Savienības pilsoņu ieceļošanu un uzturēšanos, kas īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, un viņu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos, ir ietvertas atbilstošajās Kopienas tiesību normās un ir izsmeļošas tādā nozīmē, ka dalībvalstu iestādes drīkst pieprasīt tikai dokumentus, kas konkrēti minēti piemērojamajos Kopienas tiesību aktos.

Francijai 18.10.2004. tika nosūtīts formāls paziņojums, kas attiecās uz prasībām, ko Francijas iestādes izvirzīja Savienības pilsoņiem un to ģimenes locekļiem, balstoties uz 6.12.2000. pieņemto apkārtrakstu, proti, lai iegūtu uzturēšanās atļauju, vajadzēja uzrādīt virkni dokumentu, kur apliecināts to civilstāvoklis un pastāvīgā dzīvesvieta, un par sūdzību saistībā ar līdzīgām prasībām, kas bija jāizpilda, lai mainītu adresi uzturēšanās atļaujā. 12.12.2005. tika nosūtīts papildu formāls paziņojums, jo apkārtraksts vēl joprojām ir spēkā, kaut arī apstrīdētā prakse netiek turpināta un tiesību akti tomēr paredz izsniegt uzturēšanās atļauju, ja Savienības pilsonis to pieprasa.

Spānijai 21.12.2005. tika nosūtīts formāls paziņojums par prasību, ko tā bija izvirzījusi Lielbritānijas pensionāram, kurš vairāk nekā trīs mēnešus gadā pavada Spānijā, bet nevēlas Spāniju deklarēt par pastāvīgās uzturēšanās vietu, proti, viņam vajadzēja iesniegt Regulā 1408/71 paredzēto 121. veidlapu, lai iegūtu Spānijas uzturēšanās atļauju. Komisija uzskata, ka tas neatbilst Direktīvai 90/365, kur nav paredzēts, ka uzturēšanās atļaujas iegūšanai būtu vajadzīga konkrēta slimības apdrošināšanas veidlapa. Tas ir pretrunā arī Regulai 1408/71, kur paredzēts, ka pagaidu uzturēšanās gadījumā pensionārs var izmantot 111. veidlapu. Šī veidlapa kopš 2004. gada jūnija ir aizstāta ar Eiropas veselības apdrošināšanas karti.

Automātisks rīkojums atstāt valsts teritoriju, ja paredzētajā termiņā nav iesniegti dokumenti

Prasības pieteikumā pret Beļģiju, kas 30.3.2003. tika iesniegts Eiropas Kopienu Tiesā lietā C-408/03, Komisija lūdza Tiesu atzīt, ka Beļģija nav izpildījusi pienākumus, ko tai inter alia uzliek Direktīva 90/364, jo ir paredzējusi iespēju, ka Savienības pilsoņiem, kas paredzētajā termiņā nav iesnieguši uzturēšanās atļaujas iegūšanai vajadzīgos dokumentus, automātiski tiek nosūtīts paziņojums par rīkojumu atstāt valsti.

Diskriminējošs sods par uzturēšanās atļaujas neiegūšanu vai neatjaunošanu

Komisija 7.3.2003. iesniedza Eiropas Kopienu Tiesā prasību pret Spāniju ( lieta C-108/03 ) par to, ka tā nav izpildījusi pienākumus, ko tai inter alia uzliek EK Līguma 39., 43. un 49. pants, jo pret citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem Spānijā pastāv ievērojami stingrāka attieksme attiecībā uz vainas pakāpi un naudassoda apmēru, ko piemēro par tādu tiesību normu pārkāpumu, kas saistītas ar uzturēšanās atļaujām, ja salīdzina ar Spānijas pilsoņiem, kas līdzīgā mērā pārkāpuši pienākumu iegūt vai atjaunot šīs valsts personu apliecinošus dokumentus.

Atbildot uz Komisijas prasības pieteikumu, ko tā iesniedza Tiesā, Spānija pauda viedokli, ka tā ir Komisijai paziņojusi par Karaļa Dekrēta 178/2003 pieņemšanu 14.2.2003., kurā Savienības pilsoņiem, izņemot ekonomiski neaktīvas personas, nebija paredzēts pienākums iegūt uzturēšanās atļauju. Komisija 22.7.2003. nolēma atsaukt prasības pieteikumu.

Pastāvīgās uzturēšanās atļauja — diskriminācija pilsonības dēļ

Komisija 17.6.2003. iesniedza Eiropas Kopienu Tiesā prasības pieteikumu pret Franciju ( lieta C-258/03 ), jo Francija, paredzēdama savā 11.3.1994. pieņemtajā Dekrētā 94-221 piešķirt pastāvīgās uzturēšanās atļauju citu dalībvalstu pilsoņiem tikai pēc savstarpības principa, nebija izpildījusi pienākumus, ko tai uzlika EK Līguma 12. pants.

Francija pārtrauca piemērot savstarpības principu, pieņemot iepriekšminēto Likumu 2003-1119, un Komisija 30.3.2004. nolēma atsaukt prasības pieteikumu šajā lietā.

Maksa par uzturēšanās atļaujām

Pēc Likuma Nr. 2910/2001 grozījumiem Komisija 7.7.2004. nolēma izbeigt pārkāpuma izmeklēšanas procedūru pret Grieķiju par maksu par uzturēšanās atļaujām, kas bija diskriminējoša salīdzinājumā ar maksu par valsts personu apliecinošiem dokumentiem.

Transponēšanas pasākumu pārskats jaunajās dalībvalstīs

Desmit jaunās dalībvalstis pieņēma savus transponēšanas pasākumus pirms pievienošanās. Pēdējie valstu transponēšanas pasākumi tika paziņoti Komisijai 2005. gada janvārī. Atsauces periodā netika saņemtas sūdzības par direktīvu piemērošanu šajās dalībvalstīs.

Pielikumā ir ietverta tabula ar valstu transponēšanas pasākumu pārskatu.

Jaunā Direktīva 2004/38 — galvenie jauninājumi

Atsauces periodā vienīgais, taču visbūtiskākais progress bija Eiropas Parlamenta un Padomes pieņemtā Direktīva 2004/38, kas iezīmē ievērojamu attīstību, jo tiesības brīvi pārvietoties pārvēršas no vienkāršām saimnieciskām tiesībām par faktiskas Eiropas Savienības pilsonības konkrētu izpausmi.

Šeit vienā tiesību aktā tiek apkopots Kopienas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesību acquis , ietverot visas trīs direktīvas, padarot šīs tiesības pārredzamākas un vieglāk piemērojamas gan Savienības pilsoņiem, gan valstu pārvaldēs.

Transponēšanas termiņš ir 30.4.2006.

Galvenie direktīvā ieviestie jauninājumi ir šādi.

- Tā paplašina Eiropas Savienības pilsoņu tiesības uz ģimenes apvienošanu, attiecinot tās arī uz reģistrētu partneri, un piešķir jaunas tiesības ģimenes locekļiem Savienības pilsoņa nāves gadījumā vai laulības šķiršanas vai reģistrēto partnerattiecību izbeigšanās gadījumā.

- Tā atvieglo tiesības brīvi pārvietoties, samazinot ar to īstenošanu saistītās formalitātes. Eiropas Savienības pilsoņi un to ģimenes locekļi drīkst uzturēties jebkurā dalībvalstī līdz trim mēnešiem bez jebkādiem nosacījumiem vai formalitātēm, viņiem tikai jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.

- Uzturēšanās laikam pārsniedzot trīs mēnešus, Eiropas Savienības pilsoņiem vairs nevajadzēs iegūt uzturēšanās dalībvalsts uzturēšanās atļauju: pietiks ar vienkāršu reģistrēšanos kompetentajās iestādēs, un pat tas būs jādara vienīgi tad, ja uzņēmēja dalībvalsts to atzīs par nepieciešamu. Šie birokrātijas samazināšanai veltītie pasākumi atbilst jau vairākās dalībvalstīs sāktajai praksei vispār atteikties no prasības iegūt uzturēšanās atļauju.

Direktīvā saglabāta prasība, ka Savienības pilsoņiem jāveic saimnieciska darbība, bet ekonomiski neaktīvām personām jābūt pietiekamiem līdzekļiem un visaptverošai slimības apdrošināšanai, lai apmestos citā dalībvalstī.

- Būtisks direktīvā ietverts jauninājums, kas jo īpaši skar ekonomiski neaktīvas personas, ir noteikums, ka pēc piecu gadu nepārtrauktas likumīgas uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī Savienības pilsoņi un to ģimenes locekļi iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības, kas ir beznosacījuma. Šīs tiesības ir skaidra Eiropas pilsonības izpausme.

- Direktīvā ir konkrēti apstiprinātas Eiropas Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu, kas uzturas uzņēmējā dalībvalstī, tiesības uz vienādu attieksmi salīdzinājumā ar minētās dalībvalsts pilsoņiem.

Ir paredzētas divas atkāpes no šīm tiesībām: uzņēmējai dalībvalstij pirmo trīs uzturēšanās mēnešu laikā nav pienākums piešķirt studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām tiesības izmantot sociālo palīdzību, tāpat tai nav pienākums pirms pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt tām pašām personām uztura pabalstu studijām stipendiju vai aizņēmumu veidā.

- Visbeidzot, Direktīvā ir ierobežotas dalībvalstu iespējas izbeigt Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu uzturēšanās tiesības sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumu dēļ un uzturēšanās nosacījumu neievērošanas dēļ. Tajā konkrēti paredzēts, ka fakts, ka Savienības pilsonis vai tā ģimenes loceklis saņem sociālo palīdzību uzņēmējā dalībvalstī, automātiski neizraisa izraidīšanu.

Tajā pastiprināta aizsardzība pret Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu izraidīšanu sabiedriskās kārtības un valsts drošības dēļ, ja minētās personas ir ieguvušas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, un ierobežota iespēja izraidīt Savienības pilsoņus, kas uzturējušies dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus vai kas ir nepilngadīgi, paredzot šādu risinājumu vienīgi gadījumiem, kad tas noteikti jādara sabiedrības drošības dēļ.

Pašreizējās procesuālās garantijas pret izraidīšanu tajā ir nostiprinātas un paplašinātas, attiecinot tās arī uz izraidīšanas gadījumiem uzturēšanās nosacījumu neievērošanas dēļ.

Lai panāktu Savienības pilsoņu pienācīgu informētību par savām tiesībām, Direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu informēt savus pilsoņus par tajā paredzētajām tiesībām, jo īpaši, rīkojot izpratnes veidošanas kampaņas. Komisija tādā pašā nolūkā ir publicējusi savā tīmekļa vietnē atbilstošo tiesību aktu kopsavilkumu, iekļaujot pašreizējā acquis salīdzinājumu ar direktīvu.[5]

Lai pārraudzītu direktīvas transponēšanu dalībvalstīs un palīdzētu tām šajā uzdevumā, Komisija ir sarīkojusi divas dalībvalstu ekspertu tikšanās — 2005. gada jūnijā un 2006. gada janvārī.

Secinājumi

Atsauces perioda beigās, t.i., piecpadsmit gadus pēc tam, kad tika pieņemtas direktīvas par ekonomiski neaktīvo Savienības pilsoņu uzturēšanās tiesībām, tās pamatā tiek piemērotas apmierinoši, kā liecina sarūkošais pārkāpumu skaits. Tomēr pret sešu dalībvalstu īstenošanas pasākumiem vēl joprojām noris pārkāpumu izmeklēšanas procedūras par neatbilstību vai nepareizu piemērošanu, kas lielākoties notikusi, ierobežojoši interpretējot direktīvas. Šajā laikposmā Komisija ir arī saņēmusi sūdzības, ko daudzos gadījumos varētu atrisināt pirms pārkāpumu izmeklēšanas procedūru sākšanas.

Tādas sistēmas kā SOLVIT tīkls[6], EUROPE DIRECT [7] un dienests „Iedzīvotāju ceļvedis”[8] joprojām bija nenovērtējami instrumenti, lai palīdzētu pilsoņiem atrisināt gadījumus, kuros vajag reaģēt ātri, kad nav iespējams nodrošināt pārkāpuma izmeklēšanas procedūru piespiedu sankcijas, vai lai iegūtu noderīgu informāciju.

Jaunajā Direktīvā 2004/38 ir uzlabots pašreizējais tiesiskais regulējums un ir rasts risinājums daudzām specifiskām problēmām, kas radušās saistībā ar trīs direktīvu piemērošanu dažādos veidos: tas ir vienots un vienkāršs tiesību akts par brīvas pārvietošanās un uzturēšanās pamattiesībām, kas ir visredzamākās ar Savienības pilsonību saistītās tiesības; tā atvieglo uzturēšanās tiesību īstenošanu, samazinot administratīvās formalitātes un ar tām saistītās izmaksas un ieviešot principu, kad pēc piecu gadu uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī persona iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības, kuras ne tikai ir beznosacījuma, bet arī nodrošina pilnīgi vienādu attieksmi pret ekonomiski neaktīvajiem Savienības pilsoņiem salīdzinājumā ar attiecīgās valsts pilsoņiem. Tajā ir ierobežota Savienības pilsoņu un to ģimenes locekļu izraidīšana. Visbeidzot, Eiropas Kopienu Tiesas spriedumi un to izskaidrojumu iestrādāšana direktīvā palīdzēs novērst turpmākos pārkāpumus.

Komisija stingri pārrauga progresu, kāds panākts, transponējot šo direktīvu, un par vislielāko prioritāti atzīs tās pareizu transponēšanu valsts tiesībās.

[1] OV L 180, 13.7.1990., 26. lpp.

[2] OV L 180, 13.7.1990., 28. lpp.

[3] OV L 317, 18.12.1993., 59. lpp.

[4] Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EK (OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp.).

[5] http://europa.eu.int/comm/justice_home/doc_centre/citizenship/movement/doc/free_movement_281004_en.pdf

[6] http://europa.eu.int/comm./internal_market/solvit

[7] http://europa.eu.int/europedirect/index_en.htm. Bezmaksas tālrunis 00 800 67 89 10 11.

[8] http://europa.eu.int/citizensrights/signpost/front_end/index_en.htm .