1.

Šis paziņojums attiecas uz Komisijas un ES dalībvalstu tiesu sadarbību gadījumos, kad valstu tiesas piemēro EK līguma 81. un 82. pantu. Šajā paziņojumā par “ES dalībvalstu tiesām” (turpmāk “valstu tiesas”) tiek uzskatītas tās tiesas un tribunāli ES dalībvalstī, kas var piemērot EK līguma 81. un 82. pantu un kam saskaņā ar EK līguma 234. pantu ir tiesības lūgt Eiropas Kopienu tiesai prejudiciālu nolēmumu (1).

2.

Valstu tiesas var aicināt piemērot EK līguma 81. vai 82. pantu, izskatot lietas starp privātpersonām, piemēram, kas saistītas ar līgumiem vai prasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Tās var rīkoties arī kā valsts tiesību normu piemērotājs vai pārsūdzības tiesa. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1/2003 (turpmāk “regula”) (2) 35. panta 1. punktu valsts tiesu drīkst iecelt arī par dalībvalsts konkurences iestādi (turpmāk “valsts konkurences iestāde”). Šādā gadījumā valstu tiesu un Komisijas sadarbību nosaka ne tikai šis paziņojums, bet arī paziņojums par sadarbību konkurences iestāžu tīklā (3).

3.

Tādā apmērā, kādā valstu tiesām ir jurisdikcija izskatīt lietu (4), tām ir tiesības piemērot EK līguma 81. un 82. pantu (5). Turklāt būtu jāpatur prātā, ka EK līguma 81. un 82. pants ir valsts politikas jautājums un šiem pantiem ir būtiska nozīme Kopienai uzticēto uzdevumu izpildīšanā un jo īpaši iekšējā tirgus funkcionēšanā (6). Saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja vietējās tiesību normas nosaka, ka valstu tiesām ir pēc savas iniciatīvas jāpiemēro spēkā esošie vietējie tiesību akti, un ja to piemērošanu nav pieprasījušas puses, tad šāds pienākums attiecas arī uz saistošajiem Kopienas tiesību aktiem, piemēram, EK konkurences noteikumiem. Nostādne ir tāda pati gadījumos, kad valsts tiesību akti valstu tiesām piešķir rīcības brīvību pēc saviem ieskatiem piemērot spēkā esošās tiesību normas: valstu tiesām jāpiemēro EK tiesību akti konkurences jomā, ja valsts tiesību akti ļauj valsts tiesai piemērot šādas tiesību normas, pat ja puse, kuras interesēs ir šo tiesību normu piemērošana, nav uz tām balstījusies. Tomēr Kopienas tiesību akti nenosaka, ka valstu tiesām būtu pašām jāizvirza jautājums saistībā ar Kopienas tiesību normu pārkāpumu tajos gadījumos, kad šā jautājuma izmeklēšana liktu valstu tiesām atteikties no tām piešķirtās pasīvās lomas, pārsniedzot strīda robežas, ko noteikušas pašas puses, un balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nekā šo tiesību normu piemērošanā ieinteresētā puse ir pamatojusi savu prasību (7).

4.

Atkarībā no funkcijām, kādas tām ir piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, valstu tiesas var piemērot EK līguma 81. un 82. pantu administratīvajā, civilajā vai kriminālprocesā (8). It īpaši gadījumos, kad fiziska vai juridiska persona lūdz valsts tiesai aizsargāt tās personiskās tiesības, valstu tiesām ir īpaša nozīme EK līguma 81. un 82. panta piemērošanā, kas atšķiras no Komisijas vai valstu konkurences iestāžu īstenotās šo pantu piemērošanas sabiedrības interesēs (9). Valstu tiesas var piemērot EK līguma 81. un 82. pantu, atzīstot līgumus par spēkā neesošiem vai piespriežot zaudējumu atlīdzināšanu.

5.

Valstu tiesas var piemērot EK līguma 81. un 82. pantu, un nav nepieciešams vienlaikus piemērot arī valsts konkurences likumu. Tomēr gadījumos, kad valsts tiesa valsts konkurences likumu piemēro attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm EK līguma 81. panta 1. punkta izpratnē (10), vai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, kas aizliegti EK līguma 82. pantā, valsts tiesām jāpiemēro arī EK tiesību akti konkurences jomā šo līgumu, lēmumu vai darbību izskatīšanā (11).

6.

Regula ne tikai pilnvaro valstu tiesas piemērot EK konkurences noteikumu. Vienlaicīgai valsts konkurences likumu piemērošanai līgumu, uzņēmumu apvienību lēmumu un saskaņotu darbību izskatīšanā, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, nedrīkst būt rezultāti, kas atšķirtos no EK konkurences noteikumā paredzētā iznākuma. Regulas 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka līgumi, lēmumi un saskaņotas darbības, kas nav pretrunā ar EK līguma 81. panta 1. punktu vai kas saskan ar EK līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem, nevar tikt aizliegtas, pat pamatojoties uz valsts konkurences likumu (12). No otras puses, Tiesa ir noteikusi, ka līgumus, vienošanās vai saskaņotas darbības, kas ir pretrunā ar Līguma 81. panta 1. punktu un nesaskan ar EK līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem, nevar apstiprināt, atsaucoties uz valsts tiesību aktiem (13). Attiecībā uz valsts konkurences likuma un EK līguma 82. panta vienlaicīgu piemērošanu vienpusējas rīcības gadījumā regulas 3. pants nenosaka līdzīgu konverģences pienākumu. Taču konfliktējošu noteikumu gadījumā Kopienas tiesību aktu vispārējais pārākuma princips nosaka to, ka valstu tiesām ir jāatceļ ikviens valsts tiesību akta noteikums, kas ir pretrunā ar Kopienas tiesību aktu, neatkarīgi no tā, vai šis valsts tiesību akta noteikums tika pieņemts pirms vai pēc Kopienas tiesību akta pieņemšanas (14).

7.

Papildus EK līguma 81. un 82. panta piemērošanai valstu tiesas ir kompetentas piemērot arī ES iestāžu pieņemtos aktus saskaņā ar EK līgumu vai saskaņā ar pasākumiem, kas pieņemti Līguma īstenošanas nolūkā, tādā mērā, kā šiem aktiem ir tieša ietekme. Tādā veidā valstu tiesām, iespējams, ir jāievieš Komisijas lēmumi (15) vai regulas, ar ko EK līguma 81. panta 3. punktu piemēro noteiktām līgumu, lēmumu vai saskaņotu darbību kategorijām. Piemērojot šos EK konkurences noteikumus, valstu tiesas rīkojas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, un attiecīgi valstu tiesu pienākums ir ievērot vispārējos Kopienas tiesību aktu principus (16).

8.

EK līguma 81. un 82. panta piemērošana valstu tiesās bieži ir atkarīga no kompleksiem ekonomiskiem un juridiskiem novērtējumiem (17). Piemērojot EK konkurences tiesību aktus, valstu tiesām ir jāievēro Kopienas tiesu judikatūra, kā arī Komisijas regulas, saskaņā ar kurām EK līguma 81. panta 3. punktu piemēro noteiktām līgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām (18). Turklāt, ja Komisija piemērojusi EK līguma 81. un 82. pantu kādā īpašā gadījumā, tas ir saistoši valstu tiesām, piemērojot EK konkurences tiesību aktus šajā gadījumā vienlaikus ar Komisiju vai tūlīt pēc tam (19). Visbeidzot, neierobežojot EK līguma galīgo interpretāciju, ko sniedz Tiesa, valstu tiesas var rast norādes Komisijas regulās un lēmumos, kuros atrodami līdzīgi elementi kā izskatāmajā lietā, kā arī Komisijas paziņojumos un pamatnostādnēs attiecībā uz EK līguma 81. un 82. panta piemērošanu (20) un ikgadējā ziņojumā par konkurences politiku (21).

9.

EK konkurences tiesību aktu ieviešanas procesuālie nosacījumi valstu tiesās un piemērojamās sankcijas šo tiesību aktu neievērošanas gadījumā ir lielā mērā noteiktas valsts tiesību aktos. Taču zināmā mērā Kopienas tiesību akti arī nosaka apstākļus, kādos EK konkurences tiesību akti ir piemērojami. Minētās Kopienas tiesību normas var paredzēt valstu tiesu iespējas izmantot konkrētus līdzekļus, piemēram, lūgt Komisijas atzinumu jautājumos, kas saistīti ar EK konkurences tiesību aktu piemērošanu (22), vai radīt tiesību normas, kam ir obligāta ietekme uz tiesas procesu, piemēram, ļaujot Komisijai un valstu konkurences iestādēm iesniegt rakstiskus apsvērumus (23). Šīs Kopienas tiesību normas prevalē attiecībā pret valstu tiesību normām. Tādēļ valstu tiesām nav jāievēro tie valsts tiesību akti, kas piemērošanas gadījumā būtu pretrunā ar Kopienas izstrādātajām tiesību normām. Gadījumos, kad šādas Kopienas tiesību normas ir piemērojamas tieši, tās ir tiešs tiesību un pienākumu avots visām iesaistītajām pusēm un no to spēkā stāšanās brīža ir pilnībā un vienādi jāpiemēro visās dalībvalstīs (24).

10.

Ja Kopienas tiesību aktos trūkst noteikumu par procedūrām un sankcijām attiecībā uz EK konkurences tiesību aktu piemērošanu valstu tiesās, tad attiecīgā valsts tiesa piemēro valsts procesuālos tiesību aktus un – tādā mērā, kādā tās ir tiesīgas to darīt, – piemēro sankcijas, kas paredzētas valsts tiesību aktos. Taču šo valsts tiesību normu piemērošanai jāatbilst vispārējiem Kopienas tiesību principiem. Šajā sakarā ir noderīgi atcerēties Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru:

Pamatojoties uz Kopienas tiesību akta pārākuma principu, valsts tiesa nedrīkst piemērot tās valsts tiesību normas, kas neatbilst šiem principiem.

11.

Valsts tiesa var piemērot EK konkurences tiesību aktus, izskatot līgumu, lēmumu, saskaņotu darbību vai vienpusēju rīcību, kas ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, vienlaicīgi ar Komisiju vai pēc izskatīšanas Komisijā (29). Nākamajos punktos ir izklāstīti daži valstu tiesu pienākumi attiecībā uz šādiem apstākļiem.

12.

Gadījumos, kad valsts tiesa pieņem lēmumu pirms Komisijas, tai jāizvairās pieņemt tādu lēmumu, kas būtu konfliktā ar lēmumu, kādu varētu pieņemt Komisija (30). Tādēļ valsts tiesa var uzdot jautājumu Komisijai, vai tā ir uzsākusi tiesvedību attiecībā uz šiem pašiem līgumiem, lēmumiem vai darbībām (31), un, ja tā ir, – par tiesvedības gaitu un iespējamo lēmumu šajā lietā (32). Juridiskās noteiktības nolūkā valsts tiesa var arī apturēt tiesvedību līdz brīdim, kad Komisija ir pieņēmusi lēmumu (33). No savas puses Komisija centīsies dot priekšroku lietām, par kurām nolemts sākt tiesvedību saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 2. panta 1. punktu un kurās šādā veidā ir apturēta valsts tiesvedība, jo īpaši, ja no tā ir atkarīgs civillietas iznākums. Tomēr gadījumos, kad valsts tiesai nav iemesla šaubīties par Komisijas iecerēto lēmumu, vai gadījumos, kad Komisija jau ir pieņēmusi lēmumu līdzīgā lietā, valsts tiesa var pieņemt lēmumu izskatāmajā lietā atbilstoši paredzamajam lēmumam vai agrāk pieņemtajam lēmumam, nelūdzot Komisijai iepriekš minēto informāciju vai negaidot Komisijas lēmumu.

13.

Gadījumos, kad Komisija kādā konkrētā lietā pieņem lēmumu pirms valsts tiesas, minētā tiesa nevar pieņemt lēmumu, kas ir pretējs Komisijas lēmumam. Protams, Komisijas lēmuma saistošā iedarbība neierobežo Tiesas sniegto Kopienas tiesību aktu skaidrojumu. Tādēļ, ja valsts tiesa apšauba Kopienas lēmuma likumību, šis lēmums tomēr tai ir saistošs, kamēr Tiesa nav nolēmusi pretēji (34). Attiecīgi, ja valsts tiesa paredz pieņemt lēmumu, kas ir pretrunā ar Komisijas lēmumu, tad jāvēršas Tiesā, lūdzot prejudiciālu nolēmumu (EK līguma 234. pants). Tiesa lems par Komisijas lēmuma atbilstību Kopienas tiesību aktiem. Taču, ja Komisijas lēmums tiek apstrīdēts Kopienas tiesā saskaņā ar EK līguma 230. pantu un strīda iznākums valsts tiesā ir atkarīgs no Komisijas lēmuma likumības, tad valsts tiesai vajadzētu savu tiesvedību apturēt, līdz Kopienas tiesa pieņem galīgo spriedumu par lēmuma anulēšanu, ja vien tā neuzskata, ka izskatāmās lietas apstākļos vēršanās pie Tiesas, lūdzot iepriekšēju lēmumu par Komisijas lēmuma likumību, ir pamatota (35).

14.

Ja valsts tiesa aptur lietas izskatīšanu, piemēram, gaidot Komisijas lēmumu (situācija ir aprakstīta šā paziņojuma 12. punktā) vai gaidot Kopienas tiesas galīgo spriedumu par lēmuma anulēšanu, vai ierosinot prejudiciāla nolēmuma pieprasīšanas procedūru (situācija ir aprakstīta 13. punktā), tad tai ir pienākums izpētīt, vai pušu interešu aizsardzības nolūkā nav nepieciešams izdot rīkojumu par pagaidu pasākumiem (36).

15.

EK līgumā valstu tiesu un Tiesas sadarbības mehānisms ir noteikts tikai EK līguma 234. pantā, valstu tiesu un Komisijas sadarbība nav precīzi noteikta. Taču, skaidrojot EK līguma 10. pantu, saskaņā ar kuru dalībvalstīm jāveicina Kopienas uzdevumu izpilde, Kopienas tiesa nāca pie atziņas, ka šis Līguma noteikums uzliek Eiropas iestādēm un dalībvalstīm abpusēju pienākumu lojāli sadarboties nolūkā sasniegt EK līgumā noteiktos mērķus. Tādējādi EK līguma 10. pants netieši norāda, ka Komisijai ir jāpalīdz valstu tiesām Kopienas tiesību aktu piemērošanā (37). Tāpat valstu tiesu pienākums ir palīdzēt Komisijai tās uzdevumu izpildē (38).

16.

Šeit jāuzsver arī valstu tiesu un valstu iestāžu, jo īpaši valstu konkurences iestāžu, sadarbība EK līguma 81. un 82. panta piemērošanā. Kamēr šo valsts iestāžu sadarbību regulē galvenokārt valstu tiesību akti, regulas 15. panta 3. punktā ir noteikta valsts konkurences iestāžu iespēja iesniegt atzinumus dalībvalstu tiesās. Šā paziņojuma 31. un 33.–35. punkts ir mutatis mutandis piemērojams šādiem iesniegumiem.

17.

Lai palīdzētu valstu tiesām EK konkurences noteikumu piemērošanā, Komisija ir apņēmusies palīdzēt tām, ja valsts tiesas uzskata, ka šāda palīdzība ir nepieciešama lēmuma pieņemšanai kādā lietā. Regulas 15. pants attiecas uz visbiežāk sastopamajiem šādas palīdzības veidiem: informācijas nodošana (no 21. līdz 26. punktam), Komisijas atzinumi (no 27. līdz 30. punktam) pēc valsts tiesas pieprasījuma un Komisijas iespēja iesniegt apsvērumus (no 31. līdz 35. punktam). Tā kā šādi palīdzības veidi ir noteikti regulās, tad tos nevar ierobežot neviens dalībvalstu tiesību akts. Taču gadījumā, ja saistībā ar iepriekšminēto Kopienā nav izstrādāti procesuālie noteikumi vai tie nav izstrādāti tādā apjomā, kāds nepieciešams, lai sekmētu šādus palīdzības veidus, dalībvalstīm ir jāpieņem atbilstoši procesuālie noteikumi, kas ļautu valstu tiesām un Komisijai pilnībā izmantot regulā noteiktās iespējas (39).

18.

Valsts tiesa var nosūtīt savu lūgumu pēc palīdzības rakstiskā veidā, adresējot to:

vai nosūtīt to elektroniski uz comp-amicus@cec.eu.int

19.

Jāpatur prātā, ka neatkarīgi no valstu tiesu sadarbības veida Komisija respektēs valstu tiesu neatkarību. Tādējādi Komisijas piedāvātā palīdzība nav valsts tiesai saistoša. Komisijai jānodrošina arī profesionālās konfidencialitātes pienākuma izpilde, kā arī savas darbības un neatkarības aizsardzība (40). Pildot EK līguma 10. pantā noteiktos pienākumus par palīdzības sniegšanu valstu tiesām EK konkurences noteikumu piemērošanā, Komisija ir apņēmusies saglabāt neitralitāti un objektivitāti palīdzības sniegšanā. Turklāt Komisijas palīdzības sniegšana valstu tiesām ietilpst tās pienākumos aizsargāt sabiedrības intereses. Tādējādi tās nolūks nav rīkoties atbilstoši valsts tiesas izskatāmajā lietā iesaistīto pušu privātajām interesēm. Tādēļ Komisija neuzklausīs nevienu no pusēm saistībā ar savu palīdzību valsts tiesai. Gadījumā, ja ar Komisiju sazināsies kāda no tiesā izskatāmās lietas pusēm par jautājumiem, kas tiek izskatīti valsts tiesā, Komisija par to informēs valsts tiesu neatkarīgi no tā, vai šī saziņa notikusi pirms vai pēc valsts tiesas lūguma sadarboties.

20.

Komisija publicēs kopsavilkumu par savu sadarbību ar valstu tiesām saskaņā ar šo paziņojumu savā ikgadējā pārskatā par konkurences politiku. Komisija var ievietot savus atzinumus un apsvērumus arī savā tīmekļa vietnē.

21.

Komisijas pienākums palīdzēt valstu tiesām EK konkurences noteikumu piemērošanā galvenokārt izpaužas Komisijas pienākumā sniegt tās rīcībā esošo informāciju valstu tiesām. Valsts tiesa var, piemēram, lūgt Komisijai tās rīcībā esošus dokumentus vai procesuāla rakstura informāciju, lai noteiktu, vai konkrēto lietu izskata Komisija, vai Komisija ir uzsākusi procesu un vai tā jau ir ieņēmusi nostāju šajā lietā. Valsts tiesa var jautāt Komisijai arī par iespējamo lēmuma pieņemšanas brīdi, lai spētu noteikt lietas apturēšanas apstākļus un to, vai ir nepieciešama pagaidu pasākumu ieviešana (41).

22.

Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību ar valstu tiesām, Komisija centīsies sniegt valsts tiesai pieprasīto informāciju viena mēneša laikā no lūguma saņemšanas brīža. Ja Komisijai jālūdz valsts tiesai plašāki paskaidrojumi par tās lūgumu vai ja Komisijai jākonsultējas ar tām personām, kuras informācijas nodošana skar tiešā veidā, tad šis periods sākas no tā brīža, kad Komisija saņem nepieciešamo informāciju.

23.

Sniedzot informāciju valstu tiesām, Komisijai ir jāievēro tās garantijas attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, kas ir noteiktas EK līguma 287. pantā (42). EK līguma 287. pants aizliedz Komisijas locekļiem, ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem izpaust informāciju, uz kuru attiecas pienākums ievērot konfidencialitāti. Šāda informācija var būt gan konfidenciāla rakstura informācija, gan komercdarbības noslēpumi. Komercdarbības noslēpumi ir informācija, kuras izpaušana ne tikai sabiedrībai, bet arī nodošana kādai citai personai, kuras rīcībā šādas informācijas nav bijis, varētu nopietni kaitēt personas interesēm (43).

24.

Vienots EK līguma 10. un 287. panta skaidrojums nenorāda uz pilnīgu aizliegumu Komisijai sniegt valstu tiesām informāciju, uz kuru attiecas pienākums ievērot konfidencialitāti. Kopienas tiesu judikatūra apstiprina, ka lojālas sadarbības pienākums prasa, lai Komisija nodrošinātu jebkāda veida, pat konfidenciālu, informāciju, ko valsts tiesa tai lūdz. Taču, piedāvājot sadarbību valstu tiesām, Komisija nekādos apstākļos nedrīkst mazināt EK līguma 287. pantā noteiktās garantijas.

25.

Tādēļ pirms konfidenciālas informācijas nodošanas valsts tiesai Komisija atgādinās tiesai par Kopienas tiesību aktos noteikto pienākumu ievērot tiesības, kādas saskaņā ar EK līguma 287. pantu tiek piešķirtas fiziskām un juridiskām personām, un Komisija prasīs tiesai, vai tā var garantēt un garantēs konfidenciālas informācijas un komercdarbības noslēpumu aizsardzību. Ja valsts tiesa nevar piedāvāt šādas garantijas, tad Komisija valsts tiesai konfidenciālu informāciju nesniegs (44). Tikai tādā gadījumā, ja valsts tiesa ir sniegusi garantiju, ka tā aizsargās konfidenciālu informāciju un komercdarbības noslēpumus, Komisija sniegs pieprasīto informāciju, norādot tās daļas, uz kurām attiecas konfidencialitātes ievērošana un uz kurām tā neattiecas, un kuras attiecīgi drīkst paziņot atklātībā.

26.

Ir arī citi izņēmumi, kad Komisija nesniedz informāciju valsts tiesām. Jo īpaši Komisija var atteikties sniegt informāciju valsts tiesām, pamatojoties uz sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar nepieciešamību aizsargāt Kopienas intereses vai lai izvairītos no iejaukšanās tās darbībā un neatkarībā, it īpaši, ja tas apdraud tai uzticēto uzdevumu izpildi (45). Tādēļ Komisija nesniegs valsts tiesām informāciju, ko brīvprātīgi iesniegusi persona, kam piemērots iecietības režīms, bez šīs personas piekrišanas.

27.

Kad valsts tiesa tiks aicināta piemērot EK konkurences noteikumus izskatāmajā lietā, tā sākotnēji var meklēt vadlīnijas Kopienas tiesu judikatūrā vai Komisijas regulās, lēmumos, paziņojumos un pamatnostādnēs par EK līguma 81. un 82. panta piemērošanu (46). Ja šie dokumenti nesniedz pietiekamas norādes, tad valsts tiesa var lūgt Komisijas atzinumu jautājumos, kas attiecas uz EK konkurences noteikumu piemērošanu. Valsts tiesa var lūgt Komisijas atzinumu ekonomiska, faktiska un juridiska rakstura jautājumos (47). Iepriekš minētais, protams, neierobežo valsts tiesas iespēju vai pienākumu lūgt prejudiciālu Tiesas nolēmumu attiecībā uz Kopienas tiesību akta likumības skaidrojumu saskaņā ar EK līguma 234. pantu.

28.

Lai Komisija varētu sniegt valsts tiesai noderīgu atzinumu, tā var lūgt valsts tiesai vairāk informācijas (48). Lai nodrošinātu efektīvu sadarbību ar valstu tiesām, Komisija centīsies sniegt prasīto atzinumu valsts tiesai četru mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas brīža. Ja Komisija sava atzinuma formulēšanai pieprasa valsts tiesai vēl papildu informāciju, tad šis periods sākas brīdī, kad tā saņem papildu informāciju.

29.

Sniedzot atzinumu valsts tiesai, Komisija aprobežosies ar faktisku informāciju vai ekonomisko un juridisko skaidrojumu, kas tiek lūgts, neskatot valsts tiesā izskatāmo lietu pēc būtības. Turklāt atšķirībā no Kopienas tiesību akta autoritatīvā skaidrojuma Kopienas tiesās Komisijas viedoklis nav valsts tiesai juridiski saistošs.

30.

Saskaņā ar šā paziņojuma 19. punktu Komisija neuzklausīs puses pirms Komisijas atzinuma sniegšanas valsts tiesai. Valsts tiesai ir jāizskata Komisijas atzinums atbilstoši attiecīgajiem valsts procesuālajiem tiesību aktiem, kas nedrīkst būt pretrunā ar vispārējiem Kopienas tiesību aktu principiem.

31.

Saskaņā ar regulas 15. panta 3. punktu valstu konkurences padomes un Komisija var iesniegt apsvērumus jautājumos, kas saistīti ar EK līguma 81. vai 82. panta piemērošanu, valsts tiesā, kuru aicina šos noteikumus ievērot. Regulā ir nošķīrums starp rakstiskiem apsvērumiem, ko valstu konkurences padomes un Komisija var iesniegt pēc savas iniciatīvas, un mutvārdu apsvērumiem, ko var iesniegt tikai ar valsts tiesas atļauju (49).

32.

Regulā ir norādīts, ka Komisija iesniedz apsvērumus vienīgi tad, ja tas nepieciešams saskaņotai EK līguma 81. vai 82. panta piemērošanai. Tā kā tas ir iesnieguma mērķis, tad Komisija aprobežosies ar to faktu ekonomisko un juridisko analīzi, kuri ir valsts tiesā izskatāmās lietas pamatā.

33.

Lai Komisija varētu iesniegt noderīgus apsvērumus, valstu tiesām var lūgt iesniegt Komisijai visu to dokumentu kopijas vai arī nodrošināt to nodošanu, kas ir nepieciešami lietas izvērtēšanā. Saskaņā ar regulas 15. panta 3. punkta otro daļu Komisija šos dokumentus izmantos vienīgi apsvērumu sagatavošanā (50).

34.

Tā kā regula nenosaka kārtību, kādā apsvērumi ir iesniedzami, tad attiecīgo kārtību nosaka dalībvalsts procesuālie noteikumi un prakse. Ja dalībvalsts vēl nav šādu kārtību izstrādājusi, tad valsts tiesai ir jānosaka, kuri procesuālie noteikumi ir piemērojami attiecībā uz apsvērumu iesniegšanu izskatāmajā lietā.

35.

Kārtībai jābūt saskaņotai ar šā paziņojuma 10. punktā izklāstītajiem principiem. Starp principiem ir noteikts arī tas, ka apsvērumu iesniegšanas kārtībai jautājumos, kas attiecas uz EK līguma 81. vai 82. panta piemērošanu:

36.

Tā kā lojālas sadarbības pienākums paredz arī to, ka dalībvalstu iestādes palīdz Eiropas iestādēm nolūkā sasniegt EK līgumā noteiktos mērķus (52), tad regulā ir iekļauti šāda veida palīdzības trīs piemēri: 1) to dokumentu nodošana, kas nepieciešami tās lietas izvērtēšanai, par kuru Komisija vēlētos iesniegt apsvērumus (skatīt 33. punktu); 2) spriedumu, kuru izstrādē piemērots EK līguma 81. vai 82. pants, nodošana; un 3) valstu tiesu nozīme saistībā ar pārbaudēm, ko veic Komisija.

37.

Saskaņā ar regulas 15. panta 2. punktu dalībvalsts nekavējoties nosūta Komisijai ikviena rakstiska valstu tiesu sprieduma kopiju, ja sprieduma tapšanā piemērots EK līguma 81. vai 82. pants, pēc tam, kad pilnīgs rakstisks spriedums ir paziņots pusēm. Valstu spriedumu, kuru izstrādē piemērots EK līguma 81. vai 82. pants, nodošana un attiecīgā informācija par tiesvedību valstu tiesās galvenokārt palīdz Komisijai savlaicīgi uzzināt par lietām, kurās varētu būt lietderīga apsvērumu iesniegšana, ja viena no pusēm iesniedz apelāciju, apstrīdot spriedumu.

38.

Visbeidzot, valstu tiesām var būt nozīme saistībā ar Komisijas veiktajām pārbaudēm uzņēmumos un uzņēmumu apvienībās. Valstu tiesu loma ir atkarīga no tā, vai pārbaudi veic uzņēmuma telpās vai telpās, kurās netiek veikta uzņēmējdarbība.

39.

Attiecībā uz pārbaudi uzņēmuma telpās valstu tiesību aktos var būt noteikts, ka valsts tiesai ir jāsniedz atļauja, kas ļautu valsts izpildinstitūcijai palīdzēt Komisijai attiecīgā uzņēmuma iebildumu gadījumā. Šādu atļauju var uzskatīt arī par piesardzības pasākumu. Izskatot pieprasījumu, valsts tiesai ir tiesības kontrolēt, vai lēmums Komisijas pārbaudes lietā ir pamatots un vai paredzētie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi vai pārmērīgi attiecībā uz pārbaudes mērķi. Lai kontrolētu piespiedu pasākumu atbilstību, valsts tiesa tieši vai ar valsts konkurences iestādes starpniecību var lūgt Komisijai plašākus paskaidrojumus, it īpaši par Komisijas aizdomu par EK līguma 81. un 82. panta neievērošanu pamatojumu, kā arī par iespējamā pārkāpuma nopietnību un aplūkojamā uzņēmuma saistību raksturu (53).

40.

Attiecībā uz pārbaudi, kas notiek telpās, kurās netiek veikta uzņēmējdarbība, regulā ir noteikts, ka valsts tiesa izsniedz atļauju, pirms tiek izpildīts Komisijas lēmums par šādas pārbaudes veikšanu. Šādā gadījumā valsts tiesa var kontrolēt, vai lēmums Komisijas pārbaudes lietā ir pamatots un vai paredzētie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi vai pārmērīgi, it īpaši attiecībā uz iespējamā pārkāpuma nopietnību, meklējamo pierādījumu nozīmīgumu, attiecīgā uzņēmuma līdzdalību un ticamību, ka grāmatvedības dokumenti un reģistri, kas attiecas uz pārbaudes mērķi, tiek glabāti telpās, kuru pārmeklēšanai tiek lūgta atļauja. Valsts tiesa tieši vai ar valsts konkurences iestādes starpniecību var lūgt Komisijai plašākus paskaidrojumus par elementiem, kas ir nepieciešami, lai ļautu tai kontrolēt paredzēto piespiedu pasākumu atbilstību (54).

41.

Abos 39. un 40. punktā aprakstītajos gadījumos valsts tiesa var neapšaubīt Komisijas lēmuma likumību vai pārbaudes nepieciešamību, kā arī pieprasīt Komisijas rīcībā esošo informāciju (55). Turklāt lojālas sadarbības pienākums nosaka, ka valsts tiesai jāpieņem lēmums noteiktā termiņā, ļaujot Komisijai efektīvi veikt pārbaudi (56).

42.

Šis paziņojums ir izdots, lai palīdzētu valstu tiesām EK līguma 81. un 82. panta piemērošanā. Tas nav saistošs valstu tiesām un neietekmē ne ES dalībvalstu, ne fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus, kas noteikti Kopienas tiesību aktos.

43.

Šis paziņojums aizstāj 1993. gada paziņojumu par valstu tiesu un Komisijas sadarbību EK līguma 85. un 86. panta piemērošanā (57).

—

Paziņojums par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV C 372, 9.12.1997., 5. lpp.).

—

Paziņojums par mazāk nozīmīgiem nolīgumiem, kas būtiski neierobežo konkurenci, saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. panta 1. punktu (de minimis) (OV C 368, 22.12.2001., 13. lpp.).

—

Paziņojums par Līguma 81. un 82. pantā ietverto jēdzienu “ietekme uz tirdzniecību” (OV C 101, 27.4.2004., 81. lpp.).

—

Pamatnostādnes Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanai (OV C 101, 27.4.2004., 2. lpp.).

—

1999. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 2790/1999 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām (OV L 336, 29.12.1999., 21. lpp.).

—

Vertikālo ierobežojumu pamatnostādnes (OV C 291, 13.10.2000., 1. lpp.).

—

2000. gada 29. novembra Regula (EK) Nr. 2658/2000 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu specializācijas līgumu kategorijām (OV L 304, 5.12.2000., 3. lpp.).

—

2000. gada 29. novembra Regula (EK) Nr. 2659/2000 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu pētniecības un attīstības līgumiem (OV L 304, 5.12.2000., 7. lpp.).

—

Pamatnostādnes par 81. panta piemērošanu horizontālajiem sadarbības nolīgumiem (OV C 3, 6.1.2001., 2. lpp.).

—

2004. gada 27. aprīļa Regula (EK) Nr. 773/2004 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu tehnoloģiju nodošanas nolīgumu kategorijām (OV L 123, 27.4.2004.).

—

Pamatnostādnes EK līguma 81. panta piemērošanai tehnoloģiju nodošanas nolīgumiem (OV C 101, 27.4.2004., 2. lpp.).

—

2003. gada 27. februāra Regula (EK) Nr. 358/2003 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažām līgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām apdrošināšanas nozarē (OV L 53, 28.2.2003., 8. lpp.).

—

2002. gada 31. jūlija Regula (EK) Nr. 1400/2002 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālu vienošanos un saskaņotu darbību kategorijām mehānisko transportlīdzekļu nozarē (OV L 203, 1.8.2002., 30. lpp.).

—

Komisijas pamatnostādnes par EEK konkurences noteikumu piemērošanu telekomunikāciju sektorā (OV C 233, 6.9.1991., 2. lpp.).

—

Paziņojums par konkurences likumu piemērošanu pasta pakalpojumu nozarē un noteiktu valsts pasākumu izvērtēšanu saistībā ar pasta pakalpojumiem (OV C 39, 6.2.1998., 2. lpp.).

—

Paziņojums par konkurences likumu piemērošanu pieejas nolīgumiem telekomunikāciju nozarē – struktūra, saistītais tirgus un principi (OV C 265, 22.8.1998., 2. lpp.).

—

Pamatnostādnes attiecībā uz tirgus analīzi un nozīmīgu tirgus iespēju izvērtēšanu saskaņā ar Kopienas elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu regulējošo struktūru (OV C 165, 11.7.2002., 6. lpp.).

—

Regula (EEK) Nr. 1617/93 par Līguma 85. panta 3. punkta piemērošanu dažām tādu vienošanos, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām, kas attiecas uz lidojumu sarakstu kopīgu plānošanu un saskaņošanu, lidojumu kopīgu apkalpošanu un apspriešanos par pasažieru un kravas pārvadājumu tarifiem regulārās gaisa satiksmes līnijās, kā arī uz laika nišu sadali lidostās (OV L 155, 26.6.1993., 18. lpp.).

—

Komisijas paziņojums par Komisijas ieteikumu izskaidrošanu attiecībā uz konkurences noteikumu piemērošanu jaunas transporta infrastruktūras projektiem (OV C 298, 30.9.1997., 5. lpp.).

—

2000. gada 19. aprīļa Regula (EK) Nr. 823/2000 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu dažām laineru kuģniecības sabiedrību kopīgu līgumu, lēmumu un saskaņotu darbību kategorijām (konsorcijiem) (OV L 100, 20.4.2000., 24. lpp.).