a)

kredītrisks (2);

b)

pašu kapitāla [kapitāla vērtspapīru] instruments;

c)

patiesā vērtība;

d)

finanšu aktīvs;

e)

finanšu instruments;

f)

finanšu saistības;

g)

darījuma cena.

B2.1.

Dažos līgumos maksājumi ir paredzēti, balstoties uz klimatiskiem, ģeoloģiskiem vai citiem fizikāliem mainīgajiem. (Līgumus, kuri balstīti uz klimatiskiem mainīgajiem, dažkārt dēvē par “laikapstākļu atvasinātajiem instrumentiem”.) Ja uz šiem līgumiem neattiecas 4. SFPS, tad uz tiem attiecas šis standarts.

B2.2.

Šis standarts nemaina prasības attiecībā uz darbinieku pabalstu plāniem, kuri atbilst 26. SGS “Pensijas pabalsta plānu uzskaite un pārskatu sniegšana”, un autoratlīdzības līgumiem, kuri pamatojas uz pārdošanas apjomu vai ieņēmumiem no pakalpojumiem un kurus uzskaita saskaņā ar 15. SFPS “Ieņēmumi no līgumiem ar klientiem”.

B2.3.

Dažkārt uzņēmums veic no sava skatupunkta “stratēģisku ieguldījumu” cita uzņēmuma emitētos kapitāla vērtspapīru instrumentos ar nodomu izveidot vai uzturēt ilgtermiņa attiecības ar uzņēmumu, kurā tiek veikts ieguldījums. Lai noteiktu, vai šādam ieguldījumam jāpiemēro grāmatvedības pašu kapitāla metode, ieguldītājs vai kopuzņēmuma dalībnieks izmanto 28. SGS.

B2.4.

Šo standartu piemēro apdrošinātāju finanšu aktīviem un finanšu saistībām, izņemot tās tiesības un pienākumus, kuri ir izslēgti ar 2.1. punkta e) apakšpunktu, jo tie rodas saskaņā ar līgumiem, uz kuriem attiecas 4. SFPS “Apdrošināšanas līgumi”.

B2.5.

Finanšu garantiju līgumiem var būt dažādas juridiskās formas, piemēram, garantija, daži kredītvēstuļu veidi, kredītriska līgums vai apdrošināšanas līgums. To grāmatvedībā piemērojamā procedūra nav atkarīga no to juridiskās formas. Turpmāk sniegti pareizas procedūras piemēri (skatīt 2.1. punkta e) apakšpunktu):

B2.6.

Apgalvojumi, ka emitents līgumus uzskata par apdrošināšanas līgumiem, parasti ir sastopami tā sarakstē ar klientiem un regulatoriem, līgumos, komercdarbības dokumentācijā un finanšu pārskatos. Turklāt uz apdrošināšanas līgumiem bieži vien attiecas grāmatvedības prasības, kas atšķiras no prasībām, ko piemēro citiem darījumu veidiem, piemēram, banku vai komercsabiedrību emitētiem līgumiem. Šādos gadījumos emitenta finanšu pārskatos parasti ir iekļauta norāde, ka tas ir piemērojis minētās grāmatvedības prasības.

B3.1.1.

No 3.1.1. punktā paredzētā principa izriet, ka uzņēmums visas savas līgumiskās tiesības un pienākumus, kas izriet no atvasinātajiem instrumentiem, atzīst finanšu stāvokļa pārskatā kā attiecīgi aktīvus un saistības; izņēmums ir atvasinātie instrumenti, kas liedz finanšu aktīvu pārvedumu uzskaitīt kā pārdošanu (skatīt B3.2.14. punktu). Ja finanšu aktīva pārvedums nekvalificējas atzīšanas pārtraukšanai, pārveduma saņēmējs neatzīst pārvesto aktīvu par savu aktīvu (skatīt B3.2.15. punktu).

B3.1.2.

Turpmāk sniegti 3.1.1. punktā paredzētā principa piemērošanas piemēri:

B3.1.3.

Finanšu aktīvu regulāro pirkšanu vai pārdošanu atzīst, izmantojot darījuma dienas uzskaiti vai norēķinu dienas uzskaiti, kā aprakstīts B3.1.5. un B3.1.6. punktā. Uzņēmums visiem saskaņā ar šo standartu vienādi klasificēto finanšu aktīvu pirkšanas un pārdošanas darījumiem konsekventi piemēro vienu un to pašu metodi. Šiem mērķiem aktīvi, kas ir obligāti novērtējami pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tiek klasificēti citā kategorijā nekā aktīvi, kuri noteikti kā tādi, kurus novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Turklāt atsevišķā kategorijā ir arī ieguldījumi kapitāla vērtspapīru instrumentos, kuru uzskaitei izmantota 5.7.5. punktā paredzētā iespēja.

B3.1.4.

Līgums, kas par izmaiņām līguma vērtībā pieprasa vai pieļauj neto norēķinu, nav regulārs līgums. Šādu līgumu periodā no darījuma dienas līdz norēķinu dienai uzskaitē uzrāda kā atvasinātu instrumentu.

B3.1.5.

Darījuma diena ir diena, kurā uzņēmums uzņemas saistības pirkt vai pārdot aktīvu. Darījuma dienas uzskaite nozīmē a) saņemamā aktīva un attiecīgo maksāšanas saistību atzīšanu darījuma dienā un b) pārdotā aktīva atzīšanas pārtraukšanu, atsavināšanas peļņas vai zaudējumu atzīšanu un debitoru parāda, kas attiecas uz pircēja maksājumu, atzīšanu darījuma dienā. Vispārīgā gadījumā procenti par aktīvu un attiecīgajām saistībām nesāk uzkrāties līdz norēķinu dienai, kad tiek nodotas īpašumtiesības.

B3.1.6.

Norēķinu diena ir diena, kurā uzņēmums saņem vai nodod aktīvu. Norēķinu dienas uzskaite nozīmē a) aktīva atzīšanu dienā, kad uzņēmums to saņem, un b) aktīva atzīšanas pārtraukšanu un atsavināšanas peļņas vai zaudējumu atzīšanu dienā, kad uzņēmums aktīvu nodod. Ja tiek izmantota norēķinu dienas uzskaite, uzņēmums visas izmaiņas saņemamā aktīva patiesajā vērtībā periodā no darījuma dienas līdz norēķinu dienai uzskaita tādā pašā veidā, kā uzskaiti veic par iegādāto aktīvu. Citiem vārdiem, aktīviem, kuri novērtēti amortizētajās izmaksās, vērtības izmaiņas neatzīst; finanšu aktīviem, kas novērtēti pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tās atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā; un finanšu aktīviem, kuri novērtēti pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu pārējos apvienotajos ienākumos saskaņā ar 4.1.2A. punktu, un ieguldījumiem kapitāla vērtspapīru instrumentos, kuri uzskaitīti saskaņā ar 5.7.5. punktu, tās atzīst pārējos apvienotajos ienākumos.

B3.2.1.

Turpmāk sniegtajā diagrammā parādīts, kā novērtē, vai un kādā mērā jāpārtrauc atzīt konkrētu finanšu aktīvu.

B3.2.2.

Situācija, kas aprakstīta 3.2.4. punkta b) apakšpunktā (uzņēmums patur līgumiskās tiesības saņemt no finanšu aktīva ienākošās naudas plūsmas, bet uzņemas līgumisku pienākumu izmaksāt attiecīgās naudas plūsmas vienam vai vairākiem saņēmējiem), ir vērojama, piemēram, ja uzņēmums ir trasts un emitē ieguldītājiem izdevīgu līdzdalību pamatā esošajos finanšu aktīvos, kuri tam pieder, un nodrošina šo finanšu aktīvu apkalpošanu. Šādā gadījumā finanšu aktīvi kvalificējas atzīšanas pārtraukšanai, ja ir izpildīti 3.2.5. un 3.2.6. punkta nosacījumi.

B3.2.3.

Piemērojot 3.2.5. punktu, attiecīgais uzņēmums var būt, piemēram, finanšu aktīva iniciators, vai tā var būt grupa, kurā ir meitasuzņēmums, kas ir iegādājies konkrēto finanšu aktīvu un nodod naudas plūsmas nesaistītiem ieguldītājiem – trešām personām.

B3.2.4.

Piemēri gadījumiem, kuros uzņēmums ir pārvedis būtībā visus īpašumtiesību riskus un ieguvumus:

B3.2.5.

Piemēri gadījumiem, kuros uzņēmums ir paturējis būtībā visus īpašumtiesību riskus un ieguvumus:

B3.2.6.

Ja uzņēmums konstatē, ka pārveduma rezultātā tas ir pārvedis būtībā visus pārvestā aktīva īpašumtiesību riskus un ieguvumus, tad nākamajā periodā tas pārvesto aktīvu vairs neatzīst, ja vien tas to neatgūst jaunā darījumā.

B3.2.7.

Uzņēmums nav paturējis kontroli pār pārvesto aktīvu, ja pārveduma saņēmējam ir praktiska spēja pārdot pārvesto aktīvu. Uzņēmums ir paturējis kontroli pār pārvesto aktīvu, ja pārveduma saņēmējam nav praktiskas spējas pārdot pārvesto aktīvu. Pārveduma saņēmējam ir praktiska spēja pārdot pārvesto aktīvu, ja tas tiek tirgots aktīvā tirgū, jo pārveduma saņēmējs gadījumā, ja tam pārvestais aktīvs ir jāatgriež uzņēmumam, var to atpirkt tirgū. Piemēram, pārveduma saņēmējam var būt praktiska spēja pārdot pārvesto aktīvu, ja uz šo aktīvu attiecas iespējas līgums, kas uzņēmumam ļauj to atpirkt, bet pārveduma saņēmējs iespējas līguma izmantošanas gadījumā pārvesto aktīvu var viegli iegūt tirgū. Pārveduma saņēmējam nav praktiskas spējas pārdot pārvesto aktīvu, ja uzņēmums patur šādu iespēju, un pārveduma saņēmējs gadījumā, ja uzņēmums izmanto savu iespējas līgumu, pārvesto aktīvu nevar viegli iegūt tirgū.

B3.2.8.

Pārveduma saņēmējam ir praktiska spēja pārdot pārvesto aktīvu vienīgi tad, ja tas var visu pārvesto aktīvu pārdot nesaistītai trešai personai un var šo spēju īstenot vienpusēji un bez papildu ierobežojumu noteikšanas šim pārvedumam. Izšķirošā nozīme ir tam, ko pārveduma saņēmējs spēj izdarīt praksē, nevis tam, kādas ir pārveduma saņēmēja līgumiskās tiesības rīkoties ar pārvesto aktīvu vai kādi ir līgumā paredzētie aizliegumi. Konkrētāk:

B3.2.9.

Tas, ka ir maz ticams, ka pārveduma saņēmējs pārdos pārvesto aktīvu, pats par sevi nenozīmē, ka pārvedējs ir paturējis kontroli pār pārvesto aktīvu. Tomēr, ja pārveduma saņēmēju pārdot pārvesto aktīvu attur pārdošanas iespējas līgums vai garantijas līgums, tad pārvedējs ir paturējis kontroli pār pārvesto aktīvu. Piemēram, ja pārdošanas iespēja vai garantija ir ar pietiekami lielu vērtību, tā attur pārveduma saņēmēju no pārvestā aktīva pārdošanas, jo pārveduma saņēmējs praksē nepārdotu pārvesto aktīvu trešai personai, nepiekārtojot tam līdzīgu iespējas līgumu vai citus ierobežojošus nosacījumus. Tieši pretēji – pārveduma saņēmējs turētu pārvesto aktīvu, lai saņemtu maksājumus saskaņā ar garantiju vai pārdošanas iespēju. Šādā gadījumā pārvedējs ir paturējis kontroli pār pārvesto aktīvu.

B3.2.10.

Uzņēmums var paturēt tiesības uz daļu no procentu maksājumiem no pārvestajiem aktīviem kā atlīdzību par šo aktīvu apkalpošanu. To procentu maksājumu daļu, no kuras uzņēmums atteiktos līdz ar apkalpošanas līguma izbeigšanu vai pārvešanu, attiecina uz apkalpošanas aktīviem vai apkalpošanas saistībām. Tā procentu maksājumu daļa, no kuras uzņēmums neatteiktos, ir procentu komponenta debitoru parāds. Piemēram, ja uzņēmums līdz ar apkalpošanas līguma izbeigšanu vai pārvešanu vispār neatteiktos no procentiem, visa procentu likmju starpība ir procentu komponenta debitoru parāds. 3.2.13. punkta piemērošanas mērķiem debitoru parāda uzskaites vērtības attiecināšanai uz to aktīva daļu, kuras atzīšanu pārtrauc, un to daļu, kuras atzīšanu turpina, izmanto apkalpošanas aktīva un procentu komponenta debitoru parāda uzskaites vērtības. Ja apkalpošanas maksa nav noteikta vai nav paredzams, ka saņemamā maksa uzņēmumam nodrošinātu pienācīgu atlīdzību par apkalpošanu, apkalpošanas pienākuma saistības atzīst pēc patiesās vērtības.

B3.2.11.

3.2.13. punkta piemērošanas mērķiem novērtējot tās daļas patieso vērtību, kuras atzīšanu turpina, un tās daļas patieso vērtību, kuras atzīšanu pārtrauc, uzņēmums papildus 3.2.14. punktam piemēro 13. SFPS noteiktās patiesās vērtības novērtēšanas prasības.

B3.2.12.

3.2.15. punktā noteiktā principa piemērošanai var sniegt šādu piemēru. Ja uzņēmuma sniegtā garantija saistību neizpildes zaudējumu segšanai par pārvesto aktīvu liedz pārtraukt pārvestā aktīva atzīšanu tāpēc, ka uzņēmums ir paturējis būtībā visus pārvestā aktīva īpašumtiesību riskus un ieguvumus, visu pārvesto aktīvu turpina atzīt, un saņemto atlīdzību atzīst kā saistības.

B3.2.13.

Turpmāk sniegti piemēri tam, kā uzņēmumam saskaņā ar 3.2.16. punktu veicams pārvestā aktīva un attiecīgo saistību novērtējums.

a)

Ja uzņēmuma sniegtā garantija saistību neizpildes zaudējumu segšanai par pārvesto aktīvu liedz pārtraukt pārvestā aktīva atzīšanu turpinātās iesaistes apmērā, pārvesto aktīvu tā pārvešanas dienā novērtē zemākajā no šādām vērtībām: i) aktīva uzskaites vērtība un ii) maksimālā atlīdzības summa, kas saņemta pārvedumā un kuru uzņēmumam var nākties atmaksāt (“garantijas summa”). Attiecīgās saistības sākotnēji nosaka kā garantijas summu plus garantijas patiesā vērtība (kas parasti ir par garantiju saņemtā atlīdzība). Pēc tam garantijas sākotnējo patieso vērtību atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā, kad (vai tādā apmērā, kādā) pienākums ir izpildīts (saskaņā ar 15. SFPS principiem), un aktīva uzskaites vērtību samazina par zaudējumu atskaitījumu summu.

b)

Ja pārvestā aktīva atzīšanu liedz pārtraukt uzņēmuma pārdots pārdošanas iespējas pienākums vai uzņēmuma turētas pirkšanas iespējas tiesības un uzņēmums pārvesto aktīvu novērtē amortizētajās izmaksās, attiecīgās saistības novērtē pēc to izmaksām (t. i., saņemtās atlīdzības), kas koriģētas atbilstoši tās starpības amortizācijai, kāda ir starp minētajām izmaksām un pārvestā aktīva bruto uzskaites vērtību iespējas līguma izbeigšanās dienā. Piemēram, pieņemsim, ka aktīva bruto uzskaites vērtība pārveduma dienā ir 98 VV un saņemtā atlīdzība ir 95 VV. Aktīva bruto uzskaites vērtība iespējas līguma izmantošanas dienā būs 100 VV. Attiecīgo saistību sākotnējā uzskaites vērtība ir 95 VV, un starpību starp 95 VV un 100 VV atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā, izmantojot efektīvo procentu metodi. Ja iespējas līgums tiek izmantots, starpību starp attiecīgo saistību uzskaites vērtību un izmantošanas cenu atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

c)

Ja pārvestā aktīva atzīšanu liedz pārtraukt uzņēmuma paturētās pirkšanas iespējas tiesības un uzņēmums pārvesto aktīvu novērtē pēc patiesās vērtības, aktīvu turpina novērtēt pēc tā patiesās vērtības. Attiecīgās saistības novērtē kā i) iespējas līguma izmantošanas cenu mīnus iespējas līguma laikvērtība, ja iespējas līgums ir ar pozitīvu iekšvērtību vai ar iekšvērtību, kas vienāda ar pamatā esošā instrumenta cenu, vai ii) pārvestā aktīva patieso vērtību mīnus iespējas līguma laikvērtība, ja iespējas līgums ir ar negatīvu iekšvērtību. Attiecīgo saistību novērtējuma korekcija nodrošina, ka aktīva un attiecīgo saistību neto uzskaites vērtība ir vienāda ar pirkšanas iespējas tiesību patieso vērtību. Piemēram, ja pamatā esošā aktīva patiesā vērtība ir 80 VV, iespējas līguma izmantošanas cena ir 95 VV un iespējas līguma laikvērtība ir 5 VV, attiecīgo saistību uzskaites vērtība ir 75 VV (80 VV – 5 VV) un pārvestā aktīva uzskaites vērtība ir 80 VV (t. i., tā patiesā vērtība).

d)

Ja pārvestā aktīva atzīšanu liedz pārtraukt uzņēmuma pārdota pārdošanas iespēja un uzņēmums pārvesto aktīvu novērtē pēc patiesās vērtības, attiecīgās saistības novērtē kā iespējas līguma izmantošanas cenu plus iespējas līguma laikvērtība. Aktīva novērtējums pēc patiesās vērtības atbilst zemākajai no šādām vērtībām – patiesā vērtība vai iespējas līguma izmantošanas cena –, jo uzņēmumam nav tiesību palielināt pārvestā aktīva patieso vērtību virs iespējas līguma izmantošanas cenas. Tas nodrošina, ka aktīva un attiecīgo saistību neto uzskaites vērtība ir vienāda ar pārdošanas iespējas pienākuma patieso vērtību. Piemēram, ja pamatā esošā aktīva patiesā vērtība ir 120 VV, iespējas līguma izmantošanas cena ir 100 VV un iespējas līguma laikvērtība ir 5 VV, attiecīgo saistību uzskaites vērtība ir 105 VV (100 VV + 5 VV) un aktīva uzskaites vērtība ir 100 VV (šajā gadījumā – iespējas izmantošanas cena).

e)

Ja pārvestā aktīva atzīšanu liedz pārtraukt collar procentu robežlikmju līgums, kas izpaužas kā iegādāta pirkšanas iespēja un pārdota pārdošanas iespēja, un uzņēmums aktīvu novērtē pēc patiesās vērtības, aktīvu turpina novērtēt pēc tā patiesās vērtības. Attiecīgās saistības novērtē kā i) summu, ko veido pirkšanas iespējas izmantošanas cena un pārdošanas iespējas patiesā vērtība, mīnus pirkšanas iespējas laikvērtība, ja pirkšanas iespēja ir ar pozitīvu iekšvērtību vai ar iekšvērtību, kas vienāda ar pamatā esošā instrumenta cenu, vai ii) summu, ko veido aktīva patiesā vērtība un pārdošanas iespējas patiesā vērtība, mīnus pirkšanas iespējas laikvērtība, ja pirkšanas iespēja ir ar negatīvu iekšvērtību. Attiecīgo saistību korekcija nodrošina, ka aktīva un attiecīgo saistību neto uzskaites vērtība ir vienāda ar uzņēmuma turēto un pārdoto iespējas līgumu patieso vērtību. Piemēram, pieņemsim, ka uzņēmums pārved finanšu aktīvu, kas novērtēts pēc patiesās vērtības, un vienlaikus iegādājas pirkšanas iespēju, kuras izmantošanas cena ir 120 VV, un paraksta pārdošanas iespēju ar izmantošanas cenu 80 VV. Pieņemsim, ka pārveduma dienā aktīva patiesā vērtība ir 100 VV. Pārdošanas un pirkšanas iespēju laikvērtība ir attiecīgi 1 VV un 5 VV. Šajā gadījumā uzņēmums atzīst aktīvu kā 100 VV (aktīva patiesā vērtība) un saistības kā 96 VV ((100 VV + 1 VV) – 5 VV). Tādējādi aktīva neto vērtība ir 4 VV, kas ir uzņēmuma turēto un pārdoto iespējas līgumu patiesā vērtība.

B3.2.14.

Ja finanšu aktīva pārvedums nekvalificējas atzīšanas pārtraukšanai, pārvedēja līgumiskās tiesības vai pienākumi, kas saistīti ar pārvedumu, neuzskaita atsevišķi kā atvasinātos instrumentus, ja, atzīstot gan atvasināto instrumentu, gan attiecīgi pārvesto aktīvu vai saistības, kas izriet no pārveduma, vienas un tās pašas tiesības vai pienākumi tiktu atzīti divkārši. Piemēram, pārvedēja paturēta pirkšanas iespēja var liegt, ka finanšu aktīvu pārvešana tiek uzskaitīta kā pārdošana. Tādā gadījumā pārdošanas iespēja netiek atsevišķi atzīta kā atvasināta instrumenta aktīvs.

B3.2.15.

Ja finanšu aktīva pārvedums nekvalificējas atzīšanas pārtraukšanai, pārveduma saņēmējs neatzīst pārvesto aktīvu par savu aktīvu. Pārveduma saņēmējs pārtrauc naudas vai citas samaksātās atlīdzības atzīšanu un atzīst pārvedēja debitoru parādu. Ja pārvedējam ir gan tiesības, gan pienākums atgūt kontroli pār visu pārvesto aktīvu par fiksētu summu (piemēram, saskaņā ar līgumu par aktīvu pārdošanu ar atpirkšanu), pārveduma saņēmējs var debitoru parādu novērtēt amortizētajās izmaksās, ja tas atbilst 4.1.2. punkta kritērijiem.

B3.2.16.

Šajā standartā ietvertos atzīšanas pārtraukšanas principus ilustrē šādi piemēri.

B3.2.17.

Šajā punktā ilustrēta turpinātas iesaistes pieejas piemērošana gadījumā, ja uzņēmuma turpināta iesaiste attiecas uz finanšu aktīva daļu.

B3.3.1.

Finanšu saistības (vai to daļa) tiek dzēstas, ja debitors:

B3.3.2.

Ja parāda instrumenta emitents atpērk šo instrumentu, parāds tiek dzēsts, pat ja emitents attiecībā uz šo instrumentu ir tirgus uzturētājs vai tā nodoms ir tuvākajā laikā instrumentu pārdot tālāk.

B3.3.3.

Maksājums trešai personai, tostarp trastam (ko angliski dažkārt apzīmē kā in-substance defeasance) pats par sevi neatbrīvo debitoru no tā primārajām saistībām pret kreditoru, ja vien nav likumīga atbrīvojuma.

B3.3.4.

Ja debitors maksā trešai personai, lai tā uzņemtos saistības, un paziņo savam kreditoram, ka trešā persona ir uzņēmusies tā parādsaistības, debitors nepārtrauc parādsaistību atzīšanu, izņemot, ja ir izpildīts B3.3.1. punkta b) apakšpunktā minētais nosacījums. Ja debitors maksā trešai personai, lai tā uzņemtos saistības, un no sava kreditora saņem likumīgu atbrīvojumu, debitors ir dzēsis savu parādu. Tomēr, ja debitors saistībā ar parādu piekrīt veikt maksājumus trešai personai vai tieši savam sākotnējam kreditoram, debitors atzīst jaunas parādsaistības pret trešo personu.

B3.3.5.

Kaut arī likumīgs atbrīvojums (tiesvedības ceļā vai ar kreditora lēmumu) izraisa saistību atzīšanas pārtraukšanu, uzņēmums var atzīt jaunas saistības, ja attiecībā uz pārvestajiem finanšu aktīviem nav izpildīti 3.2.1.–3.2.23. punktā norādītie atzīšanas pārtraukšanas kritēriji. Ja minētie kritēriji nav izpildīti, pārvesto aktīvu atzīšana netiek pārtraukta, un uzņēmums attiecībā uz pārvestajiem aktīviem atzīst jaunas saistības.

B3.3.6.

3.3.2. punkta mērķiem noteikumi ir būtiski atšķirīgi, ja diskontētā pašreizējā vērtība, kāda ir naudas plūsmām saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, ieskaitot samaksātās maksas, no kurām atņemtas saņemtās maksas, diskontēšanā izmantojot sākotnējo efektīvo procentu likmi, vismaz par 10 % atšķiras no sākotnējo finanšu saistību atlikušo naudas plūsmu diskontētās pašreizējās vērtības. Ja parāda instrumentu apmaiņu vai noteikumu izmaiņas uzskaita kā parāda dzēšanu, visas attiecīgās izmaksas vai maksas atzīst pie dzēšanas peļņas vai zaudējumiem. Ja konkrēto apmaiņu vai noteikumu izmaiņas neuzskaita kā parāda dzēšanu, visas attiecīgās izmaksas vai maksas ņem vērā saistību uzskaites vērtībā un amortizē laikposmā, kas atliek līdz mainīto saistību termiņam.

B3.3.7.

Dažos gadījumos kreditors atbrīvo debitoru no pašreizējām saistībām veikt maksājumus, taču debitors uzņemas garantijas saistības samaksāt, ja persona, kas uzņemas primāro atbildību, nepilda saistības. Tādā gadījumā debitors:

B4.1.1.

4.1.1. punkta a) apakšpunktā ir noteikta prasība uzņēmumam finanšu aktīvu pārvaldības nolūkā klasificēt finanšu aktīvus, pamatojoties uz uzņēmuma komercdarbības modeli, ja vien netiek piemērots 4.1.5. punkts. Uzņēmums novērtē, vai tā finanšu aktīvi atbilst 4.1.2. punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam vai 4.1.2.A punkta a) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam, pamatojoties uz komercdarbības modeli, ko noteikusi uzņēmuma galvenā vadība (kā definēts 24. SGS “Informācijas atklāšana par saistītajām pusēm”).

B4.1.2.

Uzņēmuma komercdarbības modeli nosaka līmenī, kas atspoguļo to, kā finanšu aktīvu grupas tiek kopīgi pārvaldītas, lai sasniegtu konkrētu komercdarbības mērķi. Uzņēmuma komercdarbības modelis nav atkarīgs no vadības nodomiem attiecībā uz atsevišķu instrumentu. Līdz ar to šis nosacījums nav uz atsevišķu instrumentu balstīta pieeja klasificēšanai un būtu jānosaka, balstoties uz augstāku apkopojuma līmeni. Tomēr vienam uzņēmumam drīkst būt vairāk nekā viens finanšu instrumentu pārvaldības komercdarbības modelis. Līdz ar to klasifikācija nav jānosaka pārskatu sniedzēja uzņēmuma līmenī. Piemēram, uzņēmums var turēt ieguldījumu portfeli, ko tas pārvalda, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, un citu ieguldījumu portfeli, ko tas pārvalda, lai tirgotos ar mērķi realizēt patiesās vērtības izmaiņas. Līdzīgi, noteiktos apstākļos var būt lietderīgi finanšu aktīvu portfeli sadalīt apakšportfeļos, lai atspoguļotu līmeni, kurā uzņēmums pārvalda minētos finanšu aktīvus. Tas tā var būt, piemēram, ja uzņēmums iniciē vai pērk hipotekāro kredītu portfeli un dažus no aizdevumiem pārvalda ar mērķi iekasēt līgumiskās naudas plūsmas, savukārt pārējos aizdevumus pārvalda nolūkā tos pārdot.

B4.1.2.A

Uzņēmuma komercdarbības modelī precizēts tas, kā uzņēmums pārvalda savus finanšu aktīvus, lai radītu naudas plūsmas. Proti, uzņēmuma komercdarbības modelis nosaka, vai naudas plūsmas radīsies no līgumisko naudas plūsmu iekasēšanas, finanšu aktīvu pārdošanas vai no abām darbībām. Līdz ar to šā novērtējuma pamatā nav scenāriji, kuru īstenošanos uzņēmums pamatoti negaida, piemēram, tā dēvētie “vissliktākā gadījuma” vai “stresa testu” scenāriji. Piemēram, ja uzņēmums sagaida, ka tas pārdos konkrētu finanšu aktīvu portfeli tikai “stresa testu” scenārijā, šāds scenārijs neietekmēs uzņēmuma novērtējumu par komercdarbības modeli attiecībā uz minētajiem aktīviem, ja uzņēmums pamatoti sagaida, ka šāds scenārijs neīstenosies. Ja naudas plūsmas tiek realizētas veidā, kas atšķiras no uzņēmuma cerībām dienā, kad uzņēmums novērtēja komercdarbības modeli (piemēram, ja uzņēmums pārdod vairāk vai mazāk finanšu aktīvu, nekā tika plānots, kad tas klasificēja aktīvus), tas nerada iepriekšējā perioda kļūdu uzņēmuma finanšu pārskatos (sk. 8. SGS), nedz arī maina attiecīgajā komercdarbības modelī turēto atlikušo finanšu aktīvu klasifikāciju (t.i., tos aktīvus, ko uzņēmums ir atzinis iepriekšējos periodos un tur joprojām), ja vien uzņēmums ir ņēmis vērā visu būtisko informāciju, kas bija pieejama laikā, kad tas veica komercdarbības modeļa novērtējumu. Tomēr, ja uzņēmums novērtē komercdarbības modeli attiecībā uz jauniniciētiem vai jaunnopirktiem finanšu aktīviem, tam papildus visai pārējai nozīmīgajai informācijai ir jāņem vērā informācija par to, kā naudas plūsmas tika realizētas pagātnē.

B4.1.2.B

Uzņēmuma finanšu aktīvu pārvaldības komercdarbības modelis ir fakts, nevis tikai apgalvojums. To parasti var novērot darbībās, kuras uzņēmums veic, lai sasniegtu komercdarbības modeļa mērķi. Uzņēmumam ir jāpieņem loģiski apsvērumi, veicot sava finanšu aktīvu pārvaldības komercdarbības modeļa novērtējumu, un šādu novērtējumu nenosaka atsevišķs faktors vai darbība. Tā vietā uzņēmumam ir jāņem vērā visi attiecīgie pierādījumi, kas ir pieejami novērtēšanas dienā. Šādi attiecīgie pierādījumi citstarp ietver:

B4.1.2.C

Finanšu aktīvi, kas tiek turēti komercdarbības modelī, kura mērķis ir turēt aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, tiek pārvaldīti, lai realizētu naudas plūsmas, iekasējot līgumiskos maksājumus attiecīgā instrumenta darbības laikā. Tas ir, uzņēmums pārvalda portfelī turētos aktīvus, lai iekasētu šīs konkrētās līgumiskās naudas plūsmas (nevis pārvalda portfeļa kopējos ienākumus, gan turot, gan pārdodot aktīvus). Nosakot, vai naudas plūsmas tiks realizētas, iekasējot finanšu aktīvu līgumiskās naudas plūsmas, ir jāņem vērā iepriekšējos periodos veiktās pārdošanas biežums, vērtība un laika grafiks, minētās pārdošanas iemesli un cerības saistībā ar turpmāku pārdošanu. Tomēr pārdošana pati par sevi nenosaka komercdarbības modeli un tādēļ to nevar aplūkot atsevišķi. Turpretim informācija par iepriekšēju pārdošanu un cerības saistībā ar pārdošanu nākotnē sniedz pierādījumu par to, kā tiek sasniegts uzņēmuma noteiktais mērķis – pārvaldīt finanšu aktīvus, un, jo īpaši, kā tiek realizētas naudas plūsmas. Uzņēmumam ir jāņem vērā informācija par iepriekšēju pārdošanu, apskatot šādas pārdošanas iemeslus un tajā laikā esošos apstākļus, ko salīdzina ar pašreizējiem apstākļiem.

B4.1.3.

Lai gan uzņēmuma komercdarbības modeļa mērķis var būt finanšu aktīvu turēšana, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, uzņēmumam nav jātur visi minētie instrumenti līdz to termiņa beigām. Līdz ar to uzņēmuma komercdarbības modelis var būt finanšu aktīvu turēšana, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, pat ja finanšu aktīvu pārdošana notiek nākotnē vai ir paredzams, ka tā notiks nākotnē.

B4.1.3.A

Komercdarbības modelis var būt aktīvu turēšana, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, pat ja uzņēmums pārdod finanšu aktīvus, ja paaugstinās aktīvu kredītrisks. Lai noteiktu, vai ir paaugstinājies aktīvu kredītrisks, uzņēmums ņem vērā saprātīgu un pamatojamu informāciju, tostarp uz nākotni vērstu informāciju. Pārdošana aktīvu kredītriska pieauguma dēļ, neatkarīgi no tās biežuma un vērtības, nav pretrunā tādam komercdarbības modelim, kura mērķis ir turēt finanšu aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, jo finanšu aktīvu kredītkvalitāte ir nozīmīga uzņēmuma spējai iekasēt līgumiskās naudas plūsmas. Kredītriska pārvaldības darbības, kuru mērķis ir samazināt iespējamos kredītzaudējumus, kas rodas kredītkvalitātes pasliktināšanās dēļ, ir nozīmīgas šādam komercdarbības modelim. Finanšu aktīva pārdošana tāpēc, ka tas vairs neatbilst kredītkvalitātes kritērijiem, kas noteikti uzņēmuma dokumentētajā ieguldījumu politikā, ir tādas pārdošanas piemērs, kas ir notikusi kredītriska pieauguma dēļ. Ja šāda politika nav noteikta, uzņēmums var citos veidos pierādīt, ka pārdošana ir notikusi kredītriska pieauguma dēļ.

B4.1.3.B

Pārdošana, kas notiek citu iemeslu dēļ, piemēram, pārdošana, kas veikta, lai pārvaldītu kredīta koncentrācijas risku (bez aktīvu kredītriska pieauguma), arī var būt saskaņā ar komercdarbības modeli, kura mērķis ir turēt finanšu aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas. Jo īpaši šāda pārdošana var būt saskaņā ar komercdarbības modeli, kura mērķis ir turēt finanšu aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, ja minētie pārdošanas darījumi notiek reti (pat ja tiem ir nozīmīga vērtība) vai to vērtība ir nenozīmīga gan atsevišķi, gan apkopoti (pat ja tie notiek bieži). Ja šāda pārdošana no portfeļa notiek ļoti reti un ir vairāk nekā nenozīmīga pēc vērtības (atsevišķi vai apkopoti), uzņēmumam ir jānovērtē, vai un kādā veidā šāda pārdošana ir saskaņā ar mērķi iekasēt līgumiskās naudas plūsmas. Šajā novērtējumā nav svarīgi tas, vai finanšu aktīvus pārdod pēc uzņēmuma ieskatiem vai šādu prasību izvirza trešā puse. Pārdošanas biežuma vai vērtības pieaugums konkrētā periodā ne vienmēr nav saskaņā ar mērķi turēt finanšu aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, ja uzņēmums var paskaidrot šādas pārdošanas iemeslus un pierādīt, kāpēc minētā pārdošana neatspoguļo izmaiņas uzņēmuma komercdarbības modelī. Turklāt pārdošana var būt saskaņā ar mērķi turēt finanšu aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, ja pārdošana tiek veikta neilgi pirms finanšu aktīvu termiņa beigām un pārdošanas ieņēmumi aptuveni atbilst summām, kas iekasētas no atlikušajām līgumiskajām naudas plūsmām.

B4.1.4.

Turpmāk minētie piemēri raksturo situāciju, kad uzņēmuma komercdarbības modeļa mērķis var būt finanšu aktīvu turēšana, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas. Šis piemēru saraksts nav izsmeļošs. Turklāt piemēri nav paredzēti tam, lai apspriestu visus faktorus, kas var būt svarīgi uzņēmuma komercdarbības modeļa novērtējumam, un tajos nav precizēta šādu faktoru relatīvā nozīme.

B4.1.4.

Uzņēmums var turēt finanšu aktīvus komercdarbības modelī, kura mērķi sasniedz, gan iekasējot līgumiskās naudas plūsmas, gan pārdodot finanšu aktīvus. Šādā komercdarbības modelī uzņēmuma galvenā vadība ir pieņēmusi lēmumu, ka līgumisko naudas plūsmu iekasēšana un finanšu aktīvu pārdošana ir svarīga, lai sasniegtu komercdarbības modeļa mērķi. Pastāv dažādi mērķi, kas var būt saskaņā ar šāda veida komercdarbības modeli. Piemēram, komercdarbības modeļa mērķis var būt pārvaldīt ikdienas likviditātes vajadzības, uzturēt konkrētu procentu ienesīguma profilu vai saskaņot finanšu aktīvu ilgumu ar saistību ilgumu, kuras finansē ar minētajiem aktīviem. Lai sasniegtu šādu mērķi, uzņēmums gan iekasēs līgumiskās naudas plūsmas, gan pārdos finanšu aktīvus.

B4.1.4B

Salīdzinājumā ar komercdarbības modeli, kura mērķis ir turēt finanšu aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, šis komercdarbības modelis parasti ietvers lielāku pārdošanas biežumu un vērtību. Tas ir tāpēc, ka finanšu aktīvu pārdošana ir nozīmīgs, nevis nejaušs process komercdarbības modeļa mērķa sasniegšanā. Tomēr maksimālais pārdošanas biežuma vai vērtības apjoms, kam būtu jānotiek šajā komercdarbības modelī, nav noteikts, jo mērķa sasniegšanai ir svarīga gan līgumisko naudas plūsmu iekasēšana, gan finanšu aktīvu pārdošana.

B4.1.4C

Turpmāk ir minēti piemēri tam, kad uzņēmuma komercdarbības modeļa mērķi var sasniegt, gan iekasējot līgumiskās naudas plūsmas, gan pārdodot finanšu aktīvus. Šis piemēru saraksts nav izsmeļošs. Turklāt piemēri nav paredzēti tam, lai aprakstītu visus faktorus, kas var būt svarīgi uzņēmuma komercdarbības modeļa novērtējumam, un tajos nav precizēta šādu faktoru relatīvā nozīme.

B4.1.5.

Finanšu aktīvi tiek novērtēti pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ja tie netiek turēti komercdarbības modelī, kura mērķis ir turēt aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, vai komercdarbības modelī, kura mērķi sasniedz, gan iekasējot līgumiskās naudas plūsmas, gan pārdodot finanšu aktīvus (sk. arī 5.7.5. punktu). Viens komercdarbības modelis, kurā novērtēšana tiek veikta pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ir tāds, kurā uzņēmums pārvalda finanšu aktīvus ar mērķi realizēt naudas plūsmas, veicot aktīvu pārdošanu. Uzņēmums pieņem lēmumus, pamatojoties uz aktīvu patieso vērtību, un pārvalda aktīvus, lai realizētu šādu patieso vērtību. Šādā gadījumā uzņēmuma mērķis parasti būs aktīva pirkšana un pārdošana. Pat ja uzņēmums iekasēs līgumiskās naudas plūsmas, turot finanšu aktīvus, šāda komercdarbības modeļa mērķis netiek sasniegts, gan iekasējot līgumiskās naudas plūsmas, gan pārdodot finanšu aktīvus. Tas ir tāpēc, ka līgumisko naudas plūsmu iekasēšana nav svarīga komercdarbības modeļa mērķa sasniegšanai, tā ir papildu darbība.

B4.1.6.

Finanšu aktīvu portfelis, kuru pārvalda un kura rezultāti tiek vērtēti pēc patiesās vērtības (kā aprakstīts 4.2.2. punkta b) apakšpunktā), netiek turēts, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, un netiek turēts arī, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas un pārdotu finanšu aktīvus. Uzņēmums pamatā ņem vērā informāciju par patieso vērtību un šādu informāciju izmanto, lai novērtētu darbības rezultātus un pieņemtu lēmumus. Turklāt finanšu aktīvu portfelis, kas atbilst definīcijai “turēts tirdzniecības nolūkos”, netiek turēts, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, un netiek turēts, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas un pārdotu finanšu aktīvus. Attiecībā uz šādiem portfeļiem līgumisko naudas plūsmu iekasēšana ir tikai papildu darbība komercdarbības modeļa mērķa sasniegšanā. Līdz ar to šādi finanšu aktīvu portfeļi ir jānovērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

B4.1.7.

4.1.1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka uzņēmumam finanšu instruments jāklasificē, pamatojoties uz tā līgumiskās naudas plūsmas iezīmēm, ja finanšu aktīvs tiek turēts komercdarbības modelī, kura mērķis ir turēt aktīvus, lai iekasētu līgumiskās naudas plūsmas, vai komercdarbības modelī, kura mērķi sasniedz, gan iekasējot līgumiskās naudas plūsmas, gan pārdodot finanšu aktīvus, ja vien netiek piemērots 4.1.5. punkts. Lai to izdarītu, 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumi paredz, ka uzņēmumam ir jānosaka, vai aktīva līgumiskās naudas plūsmas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu.

B4.1.7.A

Līgumiskās naudas plūsmas, kas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu, ir saskaņā ar vienkārša aizdevuma darījumu. Vienkārša aizdevuma darījumā visnozīmīgākie procentu elementi parasti ir naudas laikvērtība (sk. B4.1.9.A līdz B4.1.9.E punktu) un kredītrisks. Tomēr šādā darījumā procenti arī var ietvert atlīdzību par citiem vienkārša aizdevuma riskiem (piemēram, likviditātes risku) un izmaksām (piemēram, administratīvajām izmaksām), kas saistītas ar finanšu aktīva turēšanu konkrētā laikposmā. Turklāt procenti var ietvert peļņas normu, kas ir saskaņā ar vienkārša aizdevuma darījumu. Ārkārtējos ekonomikas apstākļos procentu likme var būt negatīva, piemēram, ja aktīva turētājs tieši vai netieši maksā par savas naudas noguldījumu konkrētā laikposmā (un minētā maksa pārsniedz atlīdzību, ko turētājs saņem par naudas laikvērtību, kredītrisku un citiem vienkārša aizdevuma riskiem un izmaksām). Tomēr līguma noteikumi, ar ko līgumiskajās naudas plūsmās ietver pakļautību riskiem vai svārstīgumam, kas nav saistīta ar vienkārša aizdevuma darījumu, piemēram, pakļautība kapitāla vērtspapīru vai preču cenu izmaiņām, nerada līgumiskās naudas plūsmas, kas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Iniciēts vai nopirkts finanšu aktīvs var veidot vienkārša aizdevuma darījumu neatkarīgi no tā, vai tas ir aizdevums tā juridiskajā formā.

B4.1.7.B

Saskaņā ar 4.1.3. punkta a) apakšpunktu pamatsumma ir finanšu aktīva patiesā vērtība sākotnējās atzīšanas brīdī. Tomēr pamatsumma finanšu aktīva darbības laikā var mainīties (piemēram, ja tiek veikta pamatsummas atmaksa).

B4.1.8.

To, vai līgumiskās naudas plūsmas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu, uzņēmums novērtē valūtā, kurā attiecīgais finanšu aktīvs ir denominēts.

B4.1.9.

Svira ir dažu finanšu aktīvu līgumiskās naudas plūsmas iezīme. Svira palielina līgumisko naudas plūsmu mainīgumu, kā rezultātā tām vairs nav procentu likmei raksturīgā saimnieciskā riska iezīmju. Savrupi iespējas, regulētā tirgū netirgoti līgumi un mijmaiņas līgumi ir tādu finanšu aktīvu piemēri, kas ietver šādu sviru. Līdz ar to darījumi neatbilst 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumam un tos turpmāk nevar novērtēt amortizētajās izmaksās vai pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu pārējos apvienotajos ienākumos.

B4.1.9.A

Naudas laikvērtība ir procentu likmes elements, kas sniedz atlīdzību tikai par pagājušo laiku. Tas ir, naudas laikvērtības elements nesniedz atlīdzību par citiem riskiem vai izmaksām, kas ir saistītas ar finanšu aktīva turēšanu. Lai novērtētu, vai konkrētais elements sniedz atlīdzību tikai par pagājušo laiku, uzņēmums izdara loģiskus apsvērumus un ņem vērā saistītos faktorus, piemēram, valūtu, kurā ir denominēts finanšu aktīvs, un periodu, uz kādu ir noteikta procentu likme.

B4.1.9.B

Tomēr dažos gadījumos naudas laikvērtības elements var tikt mainīts (tas ir nepilnīgs). Tas notiek, piemēram, ja finanšu aktīva procentu likmi periodiski pārstata, bet šādas pārstatīšanas biežums neatbilst procentu likmes termiņam (piemēram, procentu likmi katru mēnesi pārstata atbilstoši gada likmei), vai ja finanšu aktīva procentu likmi periodiski pārstata atbilstoši īpašām īstermiņa un ilgtermiņa vidējām procentu likmēm. Šādos gadījumos uzņēmumam ir jānovērtē izmaiņas, lai noteiktu, vai līgumiskās naudas plūsmas veido tikai pamatsummas un procentu maksājumus par nenomaksāto pamatsummu. Dažos gadījumos uzņēmums varētu to noteikt, veicot kvalitatīvu novērtējumu par naudas laikvērtības elementu, turpretim citos gadījumos var būt nepieciešams veikt kvantitatīvu novērtējumu.

B4.1.9.C

Novērtējot mainīto naudas laikvērtības elementu, mērķis ir noteikt, cik lielā mērā līgumiskās (nediskontētās) naudas plūsmas varētu atšķirties no (nediskontētajām) naudas plūsmām, kuras rastos, ja naudas laikvērtības elements netiktu mainīts (etalonam piesaistītas naudas plūsmas). Piemēram, ja novērtējamais finanšu aktīvs ietver mainīgo procentu likmi, ko katru mēnesi pārstata atbilstoši gada likmei, uzņēmums minēto finanšu aktīvu salīdzina ar finanšu instrumentu, kam ir identiski līgumiskie noteikumi un identisks kredītrisks, izņemot to, ka mainīgo procentu likmi katru mēnesi pārstata atbilstoši viena mēneša procentu likmei. Ja mainītā naudas laikvērtības elementa rezultātā līgumiskās (nediskontētās) naudas plūsmas ievērojami atšķiras no (nediskontētajām) etalonam piesaistītajām naudas plūsmām, finanšu aktīvs neatbilst 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumiem. Lai to konstatētu, uzņēmumam ir jāņem vērā mainītā naudas laikvērtības elementa ietekme katrā pārskata periodā un kumulatīvi finanšu instrumenta darbības laikā. Iemesls, kādēļ procentu likmi piemēro šādā veidā, nav būtisks analīzei. Ja, veicot nelielu analīzi vai to vispār neveicot, ir skaidrs, ka līgumiskās (nediskontētās) naudas plūsmas, kas izriet no novērtējamā finanšu aktīva, varētu (vai nevarētu) būtiski atšķirties no (nediskontētajām) etalonam piesaistītajām naudas plūsmām, uzņēmumam nav jāveic detalizēts novērtējums.

B4.1.9.D

Novērtējot mainīto naudas laikvērtības elementu, uzņēmumam ir jāņem vērā faktori, kas varētu ietekmēt nākotnes līgumiskās naudas plūsmas. Piemēram, ja uzņēmums novērtē obligāciju ar piecu gadu termiņu un mainīgā procentu likme tiek pārstatīta atbilstoši piecu gadu likmei ik pēc sešiem mēnešiem, uzņēmums nevar secināt, ka līgumiskās naudas plūsmas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu, vienkārši tāpēc, ka procentu likmes līkne novērtēšanas brīdī ir tāda, ka starpība starp piecu gadu procentu likmi un sešu mēnešu procentu likmi nav nozīmīga. Tā vietā uzņēmumam ir arī jāņem vērā, vai attiecība starp piecu gadu procentu likmi un sešu mēnešu procentu likmi varētu mainīties instrumenta darbības laikā tā, ka līgumiskās (nediskontētās) naudas plūsmas instrumenta darbības laikā varētu būtiski atšķirties no (nediskontētajām) etalonam piesaistītajām naudas plūsmām. Tomēr uzņēmumam ir jāņem vērā tikai pamatoti iespējamie scenāriji, nevis visi iespējamie scenāriji. Ja uzņēmums secina, ka līgumiskās (nediskontētās) naudas plūsmas varētu būtiski atšķirties no (nediskontētajām) etalonam piesaistītajām naudas plūsmām, finanšu aktīvs neatbilst 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A b) apakšpunkta noteikumiem un līdz ar to nav novērtējams amortizētajās izmaksās vai pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu pārējos apvienotajos ienākumos.

B4.1.9.E

Dažās jurisdikcijās procentu likmes nosaka valdība vai regulējoša iestāde. Piemēram, šāda procentu likmju regulēšana, ko veic valdība, var būt daļa no plašas makroekonomikas politikas, vai to var ieviest, lai mudinātu uzņēmumus ieguldīt konkrētā ekonomikas nozarē. Dažos no minētajiem gadījumiem naudas laikvērtības elementa mērķis nav sniegt atlīdzību tikai par pagājušo laiku. Tomēr, neraugoties uz B4.1.9.A līdz B4.1.9.D punktu, 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumu piemērošanas nolūkā par naudas laikvērtības elementa aizstājējvērtību uzskata regulētu procentu likmi, ja attiecīgā regulētā procentu likme rada atlīdzību, kas lielā mērā atbilst pagājušajam laikam un nerada riskus vai svārstīgumu līgumiskajās naudas plūsmās, kuras nav saskaņā ar vienkārša aizdevuma darījumu.

B4.1.10.

Ja finanšu aktīvs ietver līguma noteikumu, kas varētu mainīt līgumisko naudas plūsmu grafiku vai summu (piemēram, ja aktīvu var priekšlaicīgi atmaksāt pirms termiņa vai tā termiņu var pagarināt), uzņēmumam ir jānosaka, vai līgumiskās naudas plūsmas, kas varētu rasties instrumenta darbības laikā minētā līgumiskā noteikuma dēļ, ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Lai to noteiktu, uzņēmumam ir jānovērtē līgumiskās naudas plūsmas, kas varētu rasties gan pirms izmaiņām līgumiskajās naudas plūsmās, gan pēc tām. Uzņēmumam vajadzības gadījumā ir jānovērtē visu iespējamo notikumu (t.i., izraisītājnotikumu) raksturs, kas mainītu līgumā paredzēto naudas plūsmu grafiku vai summu. Lai gan, novērtējot, vai līgumiskās naudas plūsmas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi, iespējamā notikuma raksturs būtībā nav noteicošs faktors – tas var būt rādītājs. Piemēram, finanšu instrumentu, kura procentu likmi pārstata atbilstoši augstākai likmei, ja debitors nav veicis konkrētu maksājumu skaitu, salīdzināsim ar finanšu instrumentu, kura procentu likmi pārstata atbilstoši augstākai likmei, ja norādītais kapitāla vērtspapīru indekss sasniedz konkrētu līmeni. Visticamāk, pēdējā gadījumā līgumiskās naudas plūsmas instrumenta darbības laikā būs tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu, ņemot vērā attiecību starp kavētajiem maksājumiem un kredītriska pieaugumu. (Sk. arī B4.1.18. punktu).

B4.1.11.

Turpmāk ir minēti tādu līgumisko noteikumu piemēri, no kuriem izriet līgumiskās naudas plūsmas, kas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu:

B4.1.12.

Neraugoties uz B4.1.10. punktu, finanšu aktīvu, kas pretējā gadījumā atbilstu 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumam, bet tam neatbilst tikai tāpēc, ka līgumā ir ietverts noteikums, kas ļauj (vai paredz) emitentam veikt parāda instrumenta priekšlaicīgu atmaksu vai ļauj (vai paredz) turētājam atpārdot parāda instrumentu emitentam pirms termiņa beigām, ir tiesības novērtēt amortizētajās izmaksās vai pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu pārējos apvienotajos ienākumos (ja ir ievēroti 4.1.2. punkta a) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta a) apakšpunkta noteikumi), ja:

B4.1.13.

Turpmāk minētie piemēri raksturo līgumiskās naudas plūsmas, kas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Šis piemēru saraksts nav izsmeļošs.

B4.1.14.

Turpmāk minētie piemēri raksturo līgumiskās naudas plūsmas, kas nav tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Šis piemēru saraksts nav izsmeļošs.

B4.1.15.

Dažos gadījumos finanšu aktīvam var būt līgumiskās naudas plūsmas, kas ir aprakstītas kā pamatsumma un procenti, bet minētās naudas plūsmas neveido pamatsummas un procentu maksājumu par nenomaksāto pamatsummu, kā aprakstīts šo standartu 4.1.2. punkta b) apakšpunktā, 4.1.2.A punkta b) apakšpunktā un 4.1.3. punktā.

B4.1.16.

Tas tā var būt gadījumā, ja finanšu aktīvs atspoguļo ieguldījumu konkrētos aktīvos vai naudas plūsmās, un līdz ar to līgumiskās naudas plūsmas nav tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Piemēram, ja līguma noteikumos paredzēts, ka finanšu aktīva naudas plūsmas palielinās, ja vairāk automašīnu izmanto konkrētus maksas ceļus, minētās līgumiskās naudas plūsmas nav saskaņā ar vienkārša aizdevuma darījumu. Tā rezultātā instruments neatbilstu 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumam. Tas varētu notikt gadījumā, ja kreditora prasījums attiecas vienīgi uz konkrētiem debitora aktīviem vai naudas plūsmām, kas izriet no konkrētiem aktīviem (piemēram, finanšu aktīvs bez prasījuma tiesībām papildus nodrošinājumam (non-recourse)).

B4.1.17.

Tomēr fakts, ka finanšu aktīvs ir bez prasījuma tiesībām papildus nodrošinājumam, pats par sevi neizslēdz to, ka finanšu aktīvs atbilst 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumiem. Šādās situācijās kreditoram tiek lūgts novērtēt (caurskatīt) konkrētos pamatā esošos aktīvus vai naudas plūsmas, lai noteiktu, vai finanšu aktīva klasificētās līgumiskās naudas plūsmas ir pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Ja finanšu aktīva noteikumi rada citas naudas plūsmas vai ierobežo naudas plūsmas veidā, kas nav saskaņā ar maksājumiem, kuri atspoguļo pamatsummu un procentus, finanšu aktīvs neatbilst 4.1.2. punkta b) apakšpunkta un 4.1.2.A punkta b) apakšpunkta noteikumiem. Tas, vai pamatā esošie aktīvi ir finanšu aktīvi vai nefinanšu aktīvi, būtībā neietekmē šo novērtējumu.

B4.1.18.

Līgumisko naudas plūsmu iezīmes neietekmē finanšu aktīva klasifikāciju, ja tām varētu būt tikai de minimis ietekme uz finanšu aktīva līgumiskajām naudas plūsmām. Lai to konstatētu, uzņēmumam ir jāņem vērā līgumiskās naudas plūsmas iezīmju iespējamā ietekme katrā pārskata periodā un kumulatīvi finanšu instrumenta darbības laikā. Turklāt, ja līgumiskās naudas plūsmas iezīme varētu vairāk nekā de minimis ietekmēt līgumiskās naudas plūsmas (atsevišķā pārskata periodā vai kumulatīvi), bet minētās naudas plūsmas iezīmes nav patiesas, tas neietekmē finanšu aktīva klasifikāciju. Naudas plūsmas iezīmes nav patiesas, ja tās ietekmē instrumenta līgumiskās naudas plūsmas tikai ļoti retos gadījumos, ļoti neparastos gadījumos un gadījumos, kas, visticamāk, nekad nenotiek.

B4.1.19.

Gandrīz katrā aizdevuma darījumā kreditora instruments tiek klasificēts attiecībā pret debitora pārējo kreditoru instrumentiem. Instrumentam, kas ir pakārtots citiem instrumentiem, var būt līgumiskās naudas plūsmas, kas ir pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu, ja debitora nemaksāšanas rezultātā tiek pārkāpts līgums un turētājam ir līgumiskas tiesības uz neizmaksāto pamatsummu un procentiem par nenomaksāto pamatsummu pat tad, ja debitors bankrotē. Piemēram, pircēju un pasūtītāju parāds, kas tā kreditoru ierindo par vispārēju kreditoru, būtu jākvalificē kā pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu. Tas notiek, pat ja debitors ir emitējis aizdevumus, kas ir nodrošināti un kas bankrota gadījumā minētajam aizdevuma turētājam sniegtu prioritāti pār vispārējā kreditora prasījumiem attiecībā uz nodrošinājumu, bet neietekmē vispārējā kreditora līgumiskās tiesības uz nenomaksāto pamatsummu un citām izmaksājamām summām.

B4.1.20.

Dažos darījumu veidos emitents par prioritāriem var noteikt maksājumus tādiem finanšu aktīvu turētājiem, kuri izmanto vairākus līgumiski saistītus instrumentus, kas rada kredītriska koncentrāciju (laidienus). Katram laidienam ir subordinācijas pakāpe, kas precizē kārtību, kādā emitenta radītās naudas plūsmas tiek iedalītas attiecīgajā laidienā. Šādās situācijās laidiena turētājiem ir tiesības uz pamatsummas un procentu maksājumu par nenomaksāto pamatsummu tikai tad, ja emitents rada pietiekamas naudas plūsmas, lai apmierinātu augstākas pakāpes laidienus.

B4.1.21.

Šādos darījumos laidienam ir naudas plūsmas iezīmes, kas ir pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu tikai tad, ja:

B4.1.22.

Uzņēmumam ir jāveic caurskatīšana, līdz tas var noteikt pamatā esošo instrumentu pūlu, kas rada (nevis pastarpina) naudas plūsmas. Tas ir pamatā esošo finanšu instrumentu pūls.

B4.1.23.

Pamatā esošajā pūlā ir jābūt vienam vai vairākiem instrumentiem, kuriem ir līgumiskās naudas plūsmas, kas ir tikai pamatsummas un procentu maksājumi par nenomaksāto pamatsummu.

B4.1.24.

Pamatā esošo instrumentu pūls var arī ietvert instrumentus, kas:

B4.1.25.

Ja kāds pūlā esošais instruments neatbilst B4.1.23. punktā vai B4.1.24. punktā minētajiem noteikumiem, B4.1.21. punkta b) apakšpunktā paredzētais noteikums nav izpildīts. Veicot šo novērtējumu, iespējams, nav nepieciešams veikt detalizētu pūla analīzi par katru instrumentu atsevišķi. Tomēr uzņēmumam ir jāpieņem loģiski apsvērumi un jāveic pietiekama analīze, lai noteiktu, vai pūlā esošie instrumenti atbilst B4.1.23. līdz B4.1.24. punkta noteikumiem. (Sk. arī B4.1.18. punktā norādes par līgumiskās naudas plūsmas iezīmēm, kam ir tikai de minimis ietekme).

B4.1.26.

Ja turētājs sākotnējās atzīšanas brīdī nevar novērtēt, vai ir izpildīti B4.1.21. punktā minētie nosacījumi, attiecīgais laidiens ir jāvērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Ja pamatā esošo instrumentu pūls pēc sākotnējās atzīšanas var mainīties tā, ka tas neatbilst no B4.1.23. līdz B4.1.24. punktā minētajiem nosacījumiem, attiecīgais laidiens neatbilst B4.1.21. punkta nosacījumiem un tas ir jānovērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Tomēr, ja pamatā esošais pūls ietver instrumentus, kas ir nodrošināti ar aktīviem, kuri neatbilst no B4.1.23. līdz B4.1.24. punktā minētajiem nosacījumiem, spēja iegūt savā rīcībā šādus aktīvus netiek ņemta vērā šā punkta piemērošanas nolūkā, ja vien uzņēmums nav iegādājies attiecīgo laidienu ar mērķi kontrolēt nodrošinājumu.

B4.1.27.

Ievērojot 4.1.5. un 4.2.2. punkta noteikumus, šis standarts ļauj uzņēmumam noteikt finanšu aktīvu, finanšu saistību vai finanšu instrumentu (finanšu aktīvu, finanšu saistību vai to abu) grupu kā tādu, kuru novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ja šādā veidā nodrošina būtiskāku informāciju.

B4.1.28.

Uzņēmuma lēmums noteikt finanšu aktīvu vai finanšu saistības kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ir līdzīgs grāmatvedības politikas izvēlei (tomēr, atšķirībā no grāmatvedības politikas, tas nav konsekventi jāpiemēro visiem līdzīgiem darījumiem). Ja uzņēmumam ir pieejama šāda izvēle, 8. SGS 14. panta b) apakšpunktā noteikts, ka izvēlētajai politikai jānodrošina, ka finanšu pārskati sniedz ticamu un būtiskāku informāciju par darījumu, citu darbību un apstākļu ietekmi uz uzņēmuma finanšu stāvokli, finansiālajiem rezultātiem un naudas plūsmām. Piemēram, nosakot finanšu saistības kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, 4.2.2. punktā ir paredzēti divi apstākļi, kad tiks izpildīta prasība sniegt būtiskāku informāciju. Līdz ar to, lai izvēlētos šādu noteikšanu saskaņā ar 4.2.2. punktu, uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas atrodas vienā (vai abos) no minētajiem diviem apstākļiem.

B4.1.29.

Finanšu aktīva vai finanšu saistību novērtēšanu un to atzīto vērtības izmaiņu klasificēšanu nosaka posteņa klasifikācija un fakts, vai postenis ir daļa no noteiktām riska ierobežošanas attiecībām. Šīs prasības var izraisīt novērtējuma vai atzīšanas neatbilstību (to dažkārt sauc par “uzskaites neatbilstību”), ja, piemēram, nenosakot finanšu aktīvu kā tādu, kas novērtēts pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tas tiktu klasificēts kā turpmāk novērtēts pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, un saistības, ko uzņēmums uzskata par saistītām, tiktu novērtētas amortizētajās izmaksās (neatzīstot izmaiņas patiesajā vērtībā). Šajā gadījumā uzņēmums var secināt, ka tā finanšu pārskati sniegtu būtiskāku informāciju, ja gan attiecīgo aktīvu, gan saistības novērtētu kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

B4.1.30.

Turpmākajos piemēros norādīts, kad šādu nosacījumu varētu izpildīt. Visos gadījumos uzņēmums drīkst izmantot šo nosacījumu, lai finanšu aktīvus vai finanšu saistības noteiktu kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, tikai tad, ja ir ievērots 4.1.5. punkta vai 4.2.2. punkta a) apakšpunkta princips:

B4.1.31.

Iepriekšējā punktā aprakstītajos gadījumos tas, ka sākotnējās atzīšanas brīdī finanšu aktīvus un finanšu saistības, kas citādi nebūtu novērtēti šādā veidā, nosaka kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, var novērst vai ievērojami samazināt novērtējuma vai atzīšanas neatbilstības un nodrošināt nozīmīgāku informāciju. Praktisku apsvērumu dēļ netiek uzskatīts, ka uzņēmums ir vienlaicīgi noslēdzis darījumus par visiem aktīviem un saistībām, kas izraisa novērtējuma vai atzīšanas neatbilstību. Ir pieļaujams pamatots kavējums, ja vien katru darījumu sākotnējās atzīšanas brīdī nosaka kā tādu, ko novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, un tajā laikā ir paredzams, ka tiks veikti arī visi atlikušie darījumi.

B4.1.32.

Nebūtu pieļaujami noteikt tikai dažus neatbilstību izraisošus finanšu aktīvus un finanšu saistības kā tādus, kurus novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ja šādā veidā netiktu novērsta vai ievērojami samazināta neatbilstība un tādējādi netiktu iegūta nozīmīga informācija. Tomēr ir atļauts šādi noteikt tikai dažus no vairākiem līdzīgiem finanšu aktīviem vai līdzīgām finanšu saistībām, ja tādējādi tiek ievērojami samazināta neatbilstība (un, iespējams, samazinājums ir lielāks nekā tad, ja izmanto citu atļauto noteikšanas veidu). Piemēram, ja uzņēmumam ir līdzīgas finanšu saistības, kuru summa ir 100 VV, un līdzīgi finanšu aktīvi, kuru summa ir 50 VV, bet tie ir novērtēti pēc atšķirīgām metodēm. Uzņēmums var ievērojami samazināt novērtēšanas neatbilstību, sākotnējās atzīšanas brīdī visus aktīvus, bet tikai dažas no saistībām (piemēram, atsevišķas saistības, kuru kopsumma ir 45 VV), nosakot kā tādus, kuri novērtēti pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Tomēr, ņemot vērā, ka pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā ir atļauts noteikt tikai visu finanšu instrumentu, sniegtajā piemērā uzņēmumam šādi jānosaka viena vai vairākas saistības kopumā. Tas nevarētu noteikt tikai vienu no kādas saistības komponentiem (piemēram, vērtības izmaiņas, kas saistītas tikai ar vienu risku, piemēram, izmaiņas procentu etalonlikmē) vai kādas saistības vienu daļu (piemēram, procentus).

B4.1.33.

Uzņēmums var pārvaldīt un novērtēt finanšu saistību grupas vai finanšu aktīvu un finanšu saistību grupas rezultātus tā, lai, šo grupu novērtējot pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, iegūtu nozīmīgāku informāciju. Šajā gadījumā galvenā uzmanība pievērsta veidam, kādā uzņēmums pārvalda un vērtē rezultātus, nevis tā finanšu instrumentu būtībai.

B4.1.34.

Piemēram, uzņēmums var izmantot šo nosacījumu, lai noteiktu finanšu saistības kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ja tas atbilst 4.2.2. punkta b) apakšpunktā noteiktajam principam, un uzņēmumam ir finanšu aktīvi un finanšu saistības, kam ir viens vai vairāki dalīti riski, un šādus riskus pārvalda un novērtē pēc patiesās vērtības saskaņā ar aktīvu un saistību pārvaldības dokumentētu politiku. Tāds, piemēram, būtu uzņēmums, kurš ir emitējis “strukturētus produktus”, kas satur vairākus iegultos atvasinātos instrumentus, un kurš attiecīgos riskus pārvalda pēc patiesās vērtības, izmantojot atvasinātu un neatvasinātu finanšu instrumentu kopumu.

B4.1.35.

Kā norādīts iepriekš, šis nosacījums attiecas uz veidu, kādā uzņēmums pārvalda un izvērtē attiecīgās finanšu instrumentu grupas darbības rezultātus. Tādējādi (ievērojot prasību par noteikšanu sākotnējās atzīšanas brīdī) uzņēmums, kas atbilstoši šim nosacījumam finanšu saistības nosaka kā tādas, kuras novērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, šādi nosaka visas atbilstīgās finanšu saistības, kuras pārvalda un novērtē kopā.

B4.1.36.

Uzņēmuma stratēģijas dokumentācijai nav jābūt izvērstai, taču tai pietiekamā mērā jāapliecina atbilstība 4.2.2. punkta b) apakšpunktam. Šī dokumentācija nav nepieciešama katram atsevišķam postenim, to var veidot finanšu instrumentu portfeļiem. Piemēram, ja kāda departamenta rezultātu pārvaldības sistēma atbilstoši uzņēmuma galvenās vadības lēmumam skaidri parāda, ka rezultātu izvērtēšanu veic pēc minētā principa, nav nepieciešama papildu dokumentācija, kas apliecinātu atbilstību 4.2.2. punkta b) apakšpunktam.

B4.3.1.

Ja uzņēmums kļūst par tāda hibrīdlīguma pusi, kurā ir ietverts pamatlīgums, kas nav aktīvs, uz kuru attiecas šis standarts, 4.3.3. punktā paredzēts, ka uzņēmumam ir jānosaka katrs iegultais atvasinātais instruments, jāizvērtē, vai tas ir jānodala no pamatlīguma, un nodalāmie atvasinātie instrumenti jānovērtē pēc patiesās vērtības sākotnējās atzīšanas brīdī un turpmāk jāvērtē pēc patiesās vērtības ar atspoguļojumu peļņas un zaudējumu aprēķinā.

B4.3.2.

Ja pamatlīgumam nav noteikta vai iepriekš noteikta termiņa un tas pārstāv atlikušo līdzdalības daļu uzņēmuma neto aktīvos, tad tā saimnieciskās iezīmes un riski ir tādi kā kapitāla vērtspapīru instrumentam, un iegultajam atvasinātajam instrumentam vajadzētu būt ar to pašu uzņēmumu saistītām pašu kapitāla iezīmēm, lai to uzskatītu par cieši saistītu. Ja pamatlīgums nav kapitāla vērtspapīru instruments un atbilst finanšu instrumenta definīcijai, tam ir parāda instrumenta saimnieciskās iezīmes un riski.

B4.3.3.

Iegultais atvasinātais instruments, kas nav iespējas līgums (piemēram, regulētā tirgū netirgots nākotnes līgums vai mijmaiņas līgums), pamatojoties uz tā noteiktajiem vai netieši norādītajiem būtiskajiem noteikumiem, tiek nodalīts no pamatlīguma tā, lai rezultātā sākotnējās atzīšanas brīdī tā patiesā vērtība būtu nulle. Iegultais atvasinātais instruments, kas balstīts uz iespējas līgumu (piemēram, iegultā pārdošanas, pirkšanas, augšējās robežas, apakšējās robežas vai mijmaiņas iespēja), ir nodalīts no tā pamatlīguma, balstoties uz iespējas līguma noteiktajiem noteikumiem. Pamata instrumenta sākotnējā uzskaites vērtība ir pēc iegultā atvasinātā instrumenta nodalīšanas atlikusī summa.

B4.3.4.

Parasti vairāki iegultie atvasinātie instrumenti vienā hibrīdlīgumā tiek uzskatīti par vienu saliktu iegulto atvasināto instrumentu. Tomēr iegultos atvasinātos instrumentus, kas ir klasificēti kā kapitāla vērtspapīru instrumenti (sk. 32. SGS), uzskaita atsevišķi no tiem, kuri ir klasificēti kā aktīvi vai saistības. Turklāt, ja hibrīdlīgumam ir vairāk nekā viens iegultais atvasinātais instruments un šie atvasinātie instrumenti ir pakļauti dažādiem riskiem un ir viegli nodalāmi un neatkarīgi viens no otra, tos uzskaita atsevišķi vienu otra.

B4.3.5.

Turpmāk minētajos piemēros iegultā atvasinātā instrumenta saimnieciskās iezīmes un riski nav cieši saistīti ar pamatlīgumu (4.3.3. punkta a) apakšpunkts). Šajos piemēros, pieņemot, ka ir izpildīti 4.3.3. punkta b) un c) apakšpunkta nosacījumi, uzņēmums iegulto atvasināto instrumentu uzskaita atsevišķi no pamatlīguma.