28.5.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 159/1

(1)

Padomes Direktīva 93/7/EEK (2) ir būtiski grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 96/100/EK (3) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/38/EK (4). Tā kā ir paredzēts veikt jaunus grozījumus, skaidrības labad minētā regula būtu jāpārstrādā.

(2)

Iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) tiek nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite. Saskaņā ar LESD 36. pantu attiecīgie noteikumi par preču brīvu apriti neliedz noteikt importa, eksporta vai tranzīta aizliegumus vai ierobežojumus, kas pamatojas uz nacionālu mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātību aizsardzības apsvērumiem.

(3)

Saskaņā ar LESD 36. panta noteikumiem un ievērojot tajā noteiktos ierobežojumus, dalībvalstis patur tiesības noteikt savas nacionālās bagātības un veikt nepieciešamos pasākumus to aizsardzībai. Tomēr Savienībai ir vērtīga loma, mudinot dalībvalstis sadarboties, lai aizsargātu Eiropas nozīmes kultūras mantojumu, kurā ietilpst minētās nacionālās bagātības.

(4)

Ar Direktīvu 93/7/EEK tika ieviesti pasākumi, kas ļauj dalībvalstīm nodrošināt to kultūras priekšmetu atgriešanu savā teritorijā, kuri klasificēti kā nacionālās bagātības LESD 36. panta nozīmē, kuri pieder kādai no minētās direktīvas pielikumā minētajām kultūras priekšmetu vispārējām kategorijām un kuri izvesti no to teritorijas, pārkāpjot valsts pasākumus vai Padomes Regulu (EK) Nr. 116/2009 (5). Minētā direktīva aptvēra arī kultūras priekšmetus, kuri klasificēti kā nacionālās bagātības un veido publisko kolekciju vai kristīgās baznīcas institūciju inventāra neatņemamu sastāvdaļu, un kuri neietilpst minētajās vispārējās kategorijās.

(5)

Ar Direktīvu 93/7/EEK starp dalībvalstīm tika ieviesta administratīvā sadarbība attiecībā uz to nacionālajām bagātībām, kura ir cieši saistīta ar to sadarbību ar Interpolu un citām kompetentām struktūrām nozagto mākslas darbu jomā un kura jo īpaši ietver dalībvalstu bagātību un to publiskajās kolekcijās ietilpstošo nozaudēto, nozagto vai nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu uzskaiti.

(6)

Direktīvā 93/7/EEK paredzētā kārtība bija pirmais posms dalībvalstu sadarbības izveidošanā šajā jomā iekšējā tirgus kontekstā ar mērķi vēl lielākā mērā panākt valstu attiecīgo tiesību aktu savstarpējo atzīšanu.

(7)

Ar Regulu (EK) Nr. 116/2009 kopā ar Direktīvu 93/7/EEK tika ieviesta Savienības sistēma dalībvalstu kultūras priekšmetu aizsardzībai.

(8)

Direktīvas 93/7/EEK mērķis bija nodrošināt kultūras priekšmetu fizisko atgriešanu dalībvalstī, no kuras teritorijas minētie priekšmeti ir tikuši nelikumīgi izvesti, neatkarīgi no īpašumtiesībām uz šādiem priekšmetiem. Tomēr, piemērojot minēto direktīvu, ir atklājušies ierobežojumi, kādi piemīt kārtībai, kā nodrošina šādu kultūras priekšmetu atgriešanu. Ziņojumos par direktīvas piemērošanu norādīts, ka minētā direktīva tiek piemērota reti, jo īpaši tāpēc, ka direktīvas darbības joma ir ierobežota tās pielikumā izklāstīto nosacījumu dēļ, laikposms, kas piešķirts atgriešanas procesa uzsākšanai, ir īss, kā arī ar atgriešanas procesu saistīto izmaksu dēļ.

(9)

Šīs direktīvas darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu jebkuru kultūras priekšmetu, ko kāda dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvajām procedūrām ir klasificējusi vai definējusi kā nacionālo bagātību ar māksliniecisku, vēsturisku vai arheoloģisku vērtību LESD 36. panta nozīmē. Tādējādi šai direktīvai būtu jāattiecas uz priekšmetiem ar vēsturisku, paleontoloģisku, etnogrāfisku, numismātisku nozīmi vai zinātnisku vērtību neatkarīgi no tā, vai tie ietilpst publiskā vai cita veida kolekcijā vai pastāv kā atsevišķas vienības un vai to izcelsme ir no likumīgiem vai nelikumīgiem izrakumiem, ar noteikumu, ka tie ir klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības. Turklāt kultūras priekšmetiem, kas klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības, lai tos varētu atgūt saskaņā ar šo direktīvu, vairs nebūtu jāietilpst kategorijās vai jāatbilst robežvērtībām, kuras saistītas ar to senumu un/vai finansiālo vērtību.

(10)

LESD 36. pantā ir atzīta valstu sistēmu dažādība nacionālo bagātību aizsargāšanā. Lai sekmētu dalībvalstu savstarpējo uzticību, gatavību sadarboties un savstarpējo sapratni, termina “nacionālā bagātība” darbības joma būtu jānosaka LESD 36. panta satvarā. Dalībvalstīm būtu arī jāsekmē kultūras priekšmetu atgriešana dalībvalstij, no kuras teritorijas minētie priekšmeti ir tikuši nelikumīgi izvesti, neatkarīgi no attiecīgās dalībvalsts pievienošanās datuma, un būtu jānodrošina, lai šādu priekšmetu atgriešana neradītu nesamērīgas izmaksas. Dalībvalstīm vajadzētu spēt atgriezt citus kultūras priekšmetus, kas nav klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības, ar noteikumu, ka tās ievēro attiecīgos LESD noteikumus, kā arī kultūras priekšmetus, kas nelikumīgi izvesti pirms 1993. gada 1. janvāra.

(11)

Ir jāpastiprina administratīvā sadarbība starp dalībvalstīm, lai šo direktīvu varētu piemērot efektīvāk un viendabīgāk. Tāpēc būtu jāparedz, ka centrālās iestādes efektīvi sadarbojas savā starpā un apmainās ar informāciju par nelikumīgi izvestiem kultūras priekšmetiem, izmantojot Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (turpmāk “IMI”), kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2012 (6). Lai uzlabotu šīs direktīvas īstenošanu, būtu jāizveido IMI sistēmas modulis, kas ir īpaši pielāgots kultūras priekšmetiem. Ir arī vēlams, lai citas dalībvalstu kompetentās iestādes attiecīgā gadījumā izmantotu vienu un to pašu sistēmu.

(12)

Lai nodrošinātu personas datu aizsardzību, administratīvajai sadarbībai un informācijas apmaiņai starp kompetentajām iestādēm būtu jānotiek atbilstīgi noteikumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (7) un, ja tiek izmantota IMI, – atbilstīgi noteikumiem Regulā (ES) Nr. 1024/2012. Direktīvā 95/46/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (8) izmantotās definīcijas būtu jāpiemēro arī šajā direktīvā.

(13)

Termiņš, lai pārbaudītu, vai citā dalībvalstī atrastais kultūras priekšmets ir kultūras priekšmets Direktīvas 93/7/EEK nozīmē, praksē tika atzīts par pārāk īsu. Tāpēc tas būtu jāpagarina līdz sešiem mēnešiem. Garākam termiņam būtu jāļauj dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai saglabātu attiecīgo kultūras priekšmetu un vajadzības gadījumā novērstu jebkādas darbības, kuru mērķis ir izvairīties no atgriešanas procedūras.

(14)

Tāpat būtu jāpagarina termiņš atgriešanas procesa ierosināšanai līdz trīs gadiem no brīža, kad dalībvalsts, no kuras teritorijas attiecīgais kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests, uzzinājusi par minētā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un par tās valdītāja vai turētāja identitāti. Minētā termiņa pagarināšanai būtu jāsekmē nacionālo bagātību atgriešana un jānovērš to nelikumīga izvešana. Skaidrības labad būtu jāprecizē, ka termiņš procesa ierosināšanai sākas datumā, kad šo informāciju ir uzzinājusi tās dalībvalsts centrālā iestāde, no kuras teritorijas attiecīgais kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests.

(15)

Direktīvā 93/7/EEK bija paredzēts, ka atgriešanas process nevar tikt ierosināts vēlāk kā pēc 30 gadiem kopš priekšmeta nelikumīgas izvešanas no attiecīgās dalībvalsts teritorijas. Tomēr tādu priekšmetu, kas ietilpst publiskās kolekcijās, un kristīgās baznīcas institūciju inventārā ietilpstošu priekšmetu gadījumā dalībvalstīs, kur attiecīgās valsts tiesību aktos tie pakļauti īpašai aizsardzībai, atgriešanas procesiem konkrētos apstākļos piemērojams ilgāks termiņš. Tā kā dalībvalstīs saskaņā ar to tiesību aktiem var būt īpaši aizsardzības pasākumi attiecībā uz reliģiskām institūcijām, kas nav kristīgās baznīcas institūcijas, šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz šādām citām reliģiskām institūcijām.

(16)

Padome 2011. gada 13. un 14. decembrī pieņemtajos secinājumos par noziedzības pret kultūras priekšmetiem novēršanu un apkarošanu ir atzinusi nepieciešamību veikt pasākumus, lai efektīvāk novērstu un apkarotu noziedzību attiecībā pret kultūras priekšmetiem. Tā ieteica Komisijai atbalstīt dalībvalstis kultūras priekšmetu efektīvā aizsardzībā nolūkā novērst un apkarot nelikumīgu tirdzniecību un, ja vajadzīgs, sekmēt papildu pasākumus. Padome turklāt ieteica dalībvalstīm apsvērt iespēju ratificēt UNESCO konvenciju par pasākumiem kultūras vērtību nelikumīgas ievešanas, izvešanas un īpašumtiesību nodošanas aizliegšanai un novēršanai (parakstīta Parīzē 1970. gada 17. novembrī) un UNIDROIT konvenciju par zagtiem vai nelegāli izvestiem kultūras priekšmetiem (parakstīta Romā 1995. gada 24. jūnijā).

(17)

Vēlams nodrošināt, lai visi tirgus dalībnieki rīkotos ar pienācīgu rūpību, veicot darījumus ar kultūras priekšmetiem. Nelikumīgas izcelsmes kultūras priekšmeta iegādes sekas būs patiesi atturošas tikai tad, ja kompensācijas izmaksa būs piesaistīta priekšmeta valdītāja pienākumam pierādīt, ka tas rīkojies ar pienācīgu rūpību. Tādēļ, lai īstenotu Savienības mērķus – novērst un apkarot nelikumīgu tirdzniecību ar kultūras priekšmetiem, šajā direktīvā būtu jānosaka, ka priekšmeta valdītājam, lai saņemtu kompensāciju, ir jāpierāda, ka tas, priekšmetu iegādājoties, ir rīkojies ar pienācīgu rūpību.

(18)

Būtu arī vēlams, lai visām personām, jo īpaši visiem kultūras priekšmetu tirgus dalībniekiem, būtu ērti pieejama publiska informācija par kultūras priekšmetiem, kurus dalībvalstis klasificējušas vai definējušas kā nacionālās bagātības. Dalībvalstīm būtu jācenšas sekmēt piekļuvi minētajai publiskajai informācijai.

(19)

Lai atvieglotu jēdziena “pienācīga rūpība” vienveidīgu interpretāciju, šajā direktīvā būtu jāizklāsta neizsmeļoši kritēriji, kas būtu ņemami vērā, lai noteiktu, vai valdītājs, iegādājoties attiecīgo kultūras priekšmetu, ir rīkojies ar pienācīgu rūpību.

(20)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, ļaut atgriezt kultūras priekšmetus, kas klasificēti vai definēti kā nacionālās bagātības un kas ir nelikumīgi izvesti no dalībvalstu teritorijas, nevar pietiekami īstenot dalībvalstu līmenī, bet, ņemot vērā tā mērogu un ietekmi, to var labāk īstenot Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteiktajam subsidiaritātes principam. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(21)

Tā kā Direktīvas 93/7/EEK pielikums ir svītrots un saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 116/2009 izveidotās komitejas uzdevumi ir kļuvuši lieki, būtu attiecīgi jāsvītro atsauces uz minēto komiteju. Tomēr nolūkā saglabāt platformu pieredzes un paraugprakses apmaiņai starp dalībvalstīm attiecībā uz šīs direktīvas īstenošanu, Komisijai būtu jāizveido ekspertu grupa, kuras sastāvā ir eksperti no dalībvalstu centrālajām iestādēm, kas atbildīgas par šīs direktīvas īstenošanu, un kurai inter alia būtu jāiesaistās IMI sistēmas moduļa pielāgošanā kultūras priekšmetiem.

(22)

Ņemot vērā to, ka Regulas (ES) Nr. 1024/2012 pielikumā ir ietverts saraksts ar noteikumiem par administratīvo sadarbību Savienības tiesību aktos, kurus īsteno, izmantojot IMI, minētais pielikums būtu jāgroza, lai tajā iekļautu šo direktīvu.

(23)

Pienākums transponēt šo direktīvu valstu tiesību aktos būtu jāattiecina uz tiem noteikumiem, kuri būtiski grozīti salīdzinājumā ar iepriekšējām direktīvām. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav grozīti, izriet no iepriekšējām direktīvām.

(24)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņiem direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts I pielikuma B daļā,

1)

“kultūras priekšmets” ir priekšmets, kuru dalībvalsts saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvajām procedūrām pirms vai pēc tā nelikumīgas izvešanas no dalībvalsts teritorijas ir klasificējusi vai definējusi kā daļu no “nacionālām mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātībām” LESD 36. panta nozīmē;

2)

“nelikumīgi izvests no dalībvalsts teritorijas” ir:

3)

“pieprasītāja dalībvalsts” ir dalībvalsts, no kuras teritorijas kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests;

4)

“pieprasījumu saņemošā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas kultūras priekšmets, kas nelikumīgi izvests no citas dalībvalsts teritorijas;

5)

“atgriešana” ir kultūras priekšmeta fiziskā atgriešana pieprasītājas dalībvalsts teritorijā;

6)

“valdītājs” ir persona, kura fiziski pārvalda kultūras priekšmetu savā labā;

7)

“turētājs” ir persona, kura fiziski pārvalda kultūras priekšmetu trešo personu labā;

8)

“publiskās kolekcijas” ir kolekcijas, kas ir noteiktas par publiskām saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem un kas ir minētās dalībvalsts, minētajā dalībvalstī esošas vietējās vai reģionālās iestādes vai minētās dalībvalsts teritorijā esošas institūcijas īpašums, šādai institūcijai esot minētās dalībvalsts vai vietējās vai reģionālās iestādes īpašumā vai saņemot no tām būtisku finansējumu.

1)

pēc pieprasītājas dalībvalsts iesnieguma meklē norādīto kultūras priekšmetu, kurš ir ticis nelikumīgi izvests no tās teritorijas, nosakot valdītāju un/vai turētāju. Iesniegumā jāiekļauj visa informācija, kas nepieciešama, lai atvieglotu meklēšanu, īpaši norādot priekšmeta faktisko vai domājamo atrašanās vietu;

2)

paziņo attiecīgajām dalībvalstīm gadījumos, ja to teritorijā tiek atrasts kultūras priekšmets un ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tas ir ticis nelikumīgi izvests no citas dalībvalsts teritorijas;

3)

dod iespēju pieprasītājas dalībvalsts kompetentajām iestādēm pārbaudīt, vai attiecīgais priekšmets ir kultūras priekšmets, ar noteikumu, ka pārbaude tiek veikta sešu mēnešu laikā pēc 2. punktā minētā paziņojuma. Gadījumā, ja tā netiek veikta noteiktajā termiņā, 4. un 5. punktu pārstāj piemērot;

4)

sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstīm veic jebkurus nepieciešamos pasākumus kultūras priekšmeta fiziskai saglabāšanai;

5)

ar nepieciešamajiem pagaidu pasākumiem novērš jebkuru darbību, kas paredzēta, lai izvairītos no atgriešanas procedūras;

6)

attiecībā uz atgriešanu darbojas kā starpnieks starp valdītāju un/vai turētāju un pieprasītāju dalībvalsti. Minētajā nolūkā pieprasījumu saņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes var, neskarot 6. pantu, vispirms veicināt strīdu izšķiršanas procedūras īstenošanu saskaņā ar pieprasījumu saņemošās dalībvalsts tiesību aktiem ar noteikumu, ka pieprasītāja dalībvalsts un valdītājs vai turētājs oficiāli sniedz savu piekrišanu.

a)

dokuments, kas apraksta priekšmetu, uz ko attiecas pieprasījums, un apliecina, ka tas ir kultūras priekšmets;

b)

pieprasītājas dalībvalsts kompetento iestāžu apliecinājums, ka kultūras priekšmets ir ticis nelikumīgi izvests no tās teritorijas.