ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss)

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 62. panta 1. punktu un 2. punkta a) apakšpunktu,

Šī regula paredz, ka neveic to personu robežkontroli, kuras šķērso iekšējās robežas starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Tajā ir ietverti noteikumi par to personu robežkontroli, kuras šķērso Eiropas Savienības dalībvalstu ārējās robežas.

Šī regula attiecas uz personām, kas šķērso dalībvalstu iekšējās vai ārējās robežas, neskarot:

1. Ārējās robežas var šķērsot tikai robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā. Robežšķērsošanas vietās, kas nav atvērtas visu diennakti, darbalaiks ir skaidri norādīts.

Dalībvalstis dara Komisijai zināmu savu robežšķērsošanas vietu sarakstu saskaņā ar 34. pantu.

2. Atkāpjoties no 1. punkta, izņēmumus prasībai ārējās robežas šķērsot vienīgi konkrētās robežšķērsošanas vietās un noteiktā darbalaikā var pieļaut šādos gadījumos:

3. Neskarot 2. punktā paredzētos izņēmumus vai dalībvalstu starptautiskas aizsardzības saistības, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem ievieš sodus par ārējo robežu neatļautu šķērsošanu ārpus paredzētām robežšķērsošanas vietām vai pēc to darbalaika beigām. Sodi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.

1. Attiecībā uz uzturēšanos, kas nav ilgāka par trim mēnešiem sešu mēnešu laikā, uz trešo valstu valstspiederīgajiem attiecas šādi ieceļošanas noteikumi:

2. Neizsmeļošs to apliecinājuma dokumentu saraksts, kurus robežsargi var pieprasīt uzrādīt trešo valstu valstspiederīgajiem, lai pārliecinātos par to, vai ir ievēroti 1. punkta c) apakšpunktā izklāstītie nosacījumi, ir iekļauts I pielikumā.

3. Iztikas līdzekļus vērtē, ņemot vērā uzturēšanās ilgumu un mērķi, kā arī lētas uzturēšanās vietas vidējās cenas par uzturu un izmitināšanu attiecīgajā dalībvalstī vai dalībvalstīs, tās reizinot ar uzturēšanās dienu skaitu.

Dalībvalstu noteiktās atsauces summas dara zināmas Komisijai saskaņā ar 34. pantu.

Pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījums var būt, piemēram, skaidra nauda, ceļojuma čeki un kredītkartes, kas ir trešo valstu valstspiederīgo īpašumā. Ja tas paredzēts attiecīgu dalībvalstu tiesību aktos, arī sponsoru deklarācijas un garantijas vēstules no cilvēkiem, pie kā trešās valsts valstspiederīgais apmetīsies, var būt pietiekamu iztikas līdzekļu pierādījums, ja trešās valsts valstspiederīgais apmetas pie cilvēkiem, kas viņu uzņem.

Visus pasākumus, pildot to pienākumus, veic samērīgi ar šo pasākumu mērķiem.

2. Robežsargi, veicot robežpārbaudes, nediskriminē personas šādu iemeslu dēļ: dzimums, rase vai izcelsme, ticība vai pārliecība, invaliditāte, vecums vai dzimumorientācija.

1. Robežsargi pie ārējām robežām pārbauda pārvietošanos pār robežu. Pārbaudes veic saskaņā ar šo nodaļu.

Pārbaudes var attiekties arī uz robežu šķērsojošo personu transportlīdzekļiem un lietām. Ja ir jāveic pārmeklēšana, piemēro attiecīgas dalībvalsts tiesību aktus.

2. Visām personām veic minimālo pārbaudi, lai, pamatojoties uz uzrādītajiem ceļošanas dokumentiem, noskaidrotu viņu identitāti. Šādā minimālajā pārbaudē ātri un lietišķi, vajadzības gadījumā, izmantojot tehniskus līdzekļus un attiecīgās datubāzēs pārbaudot informāciju par nozagtiem, nelikumīgi piesavinātiem un pazaudētiem dokumentiem, kā arī dokumentiem, kas zaudējuši spēku, pārbauda to dokumentu derīgumu, kuri ļauj to likumīgajam turētājam šķērsot robežu, kā arī pārliecinās, ka tiem nav viltojuma pazīmju.

Šā punkta pirmajā daļā minētā minimālā pārbaude ir obligāta personām, kas izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties.

Veicot minimālās pārbaudes personām, kas izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, robežsargi tomēr var izlases kārtībā pārbaudīt informāciju valstu un Eiropas attiecīgās datubāzēs, lai pārliecinātos, ka attiecīgās personas nerada reālus, konkrētus un pietiekami nopietnus draudus dalībvalstu iekšējai drošībai, sabiedriskai kārtībai, starptautiskām attiecībām vai neapdraud sabiedrības veselību.

Informācijas pārbaudes rezultāti neapdraud tādu personu ieceļošanas tiesības, kuras attiecīgās dalībvalsts teritorijā izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, kā noteikts Direktīvā 2004/38/EK.

3. Trešo valstu valstspiederīgos ieceļojot un izceļojot pārbauda pilnībā.

4. Ja ir iespējas un ja trešās valsts valstspiederīgais to pieprasa, šādas pilnas pārbaudes var veikt privātās telpās.

5. Trešās valsts valstspiederīgos, kam jāveic pilna pārbaude otrajā līnijā, informē par pārbaudes mērķi un procedūru.

Tāda informācija ir pieejama visās Savienības oficiālajās valodās un tās valsts vai to valstu valodās, ar ko robežojas attiecīgā dalībvalsts, un tajā norāda, ka trešās valsts valstspiederīgais var pieprasīt norādīt to robežsargu vārdu vai dienesta numuru, kuri veic pilno pārbaudi otrajā līnijā, robežšķērsošanas vietas nosaukumu un datumu, kad šķērsota robeža.

6. Personām, kas izmanto Kopienas tiesības uz pārvietošanās brīvību, veic pārbaudes saskaņā ar Direktīvu 2004/38/EK.

7. Sīki izstrādāti noteikumi par to, kāda informācija jāreģistrē, ir iekļauti II pielikumā.

1. Izņēmuma un neparedzētos apstākļos kontrole pie sauszemes robežām var būt atvieglināta. Par šādiem ārkārtas un neparedzētiem apstākļiem uzskata apstākļus, kad neparedzami notikumi izraisa tik intensīvu satiksmi, ka gaidīšanas laiks pie robežšķērsošanas vietas kļūst pārmērīgs, un kad ir izmantoti visi personāla, tehniskie un organizatoriskie resursi.

2. Ja robežpārbaudes ir atvieglinātas saskaņā ar 1. punktu, ieceļošanas plūsmu robežpārbaudes ir prioritāras salīdzinājumā ar izceļošanas plūsmu robežpārbaudēm.

Robežsargs, kas atbild par robežšķērsošanas vietu, pieņem lēmumu atvieglināt pārbaudes.

Pārbaužu atvieglināšana ir pagaidu raksturs, to pielāgo konkrētiem apstākļiem un ievieš pakāpeniski.

3. Arī tad, ja robežpārbaudes ir atvieglinātas, robežsargi trešo valstu valstspiederīgajiem ieceļojot un izceļojot iespiež spiedogus ceļošanas dokumentos saskaņā ar 10. pantu.

4. Katra dalībvalsts reizi gadā nosūta Eiropas Parlamentam un Komisijai ziņojumu par šā panta piemērošanu.

1. Dalībvalstis nodrošina atsevišķas joslas, jo īpaši lidostu robežšķērsošanas vietās, lai veiktu personu pārbaudes saskaņā ar 7. pantu. Joslas norāda, izmantojot zīmes, uz kurām ir III pielikumā paredzētās norādes.

Dalībvalstis var izveidot atsevišķas joslas jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās, kā arī robežu šķērsošanai starp dalībvalstīm, kas pie savām kopējām robežām nepiemēro 20. pantu. Zīmes ar III pielikumā paredzētajām norādēm lieto, ja dalībvalstis pie robežām izveido atsevišķas joslas.

Lai nodrošinātu optimālas robežšķērsotāju plūsmas, dalībvalstis nodrošina to, ka šādas joslas ir skaidri iezīmētas, arī ja ir notikusi atkāpšanās no noteikumiem par atsevišķām joslām, kā paredzēts 4. punktā.

Šā punkta a) un b) apakšpunktā minētās zīmju norādes var būt valodā vai valodās, kādas katra dalībvalsts uzskata par piemērotām.

3. Jūras un sauszemes robežšķērsošanas vietās dalībvalstis var sadalīt transportlīdzekļu plūsmu dažādās joslās vieglajiem un kravas transportlīdzekļiem un autobusiem, izmantojot III pielikuma C daļā dotās zīmes.

Dalībvalstis vajadzības gadījumā var mainīt norādes uz minētajām zīmēm, ņemot vērā vietējos apstākļus.

4. Ja kādā robežšķērsošanas vietā rodas īslaicīga transporta plūsmas nelīdzsvarotība, kompetentas iestādes uz laiku, kas vajadzīgs nelīdzsvarotības novēršanai, var atteikties no noteikumiem par dažādu joslu izmantošanu.

5. Esošo zīmju pielāgošanu 1., 2., un 3. punktā minētajiem noteikumiem pabeidz līdz 2009. gada 31. maijam. Ja dalībvalstis šajā laikā nomaina esošās zīmes vai uzstāda jaunas, attiecībā uz tām ievēro minētajos punktos paredzētās norādes.

1. Trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos ieceļojot un izceļojot sistemātiski iespiež spiedogus. Spiedogus par ieceļošanu vai izceļošanu iespiež šādos dokumentos:

2. Spiedogus ieceļojot un izceļojot iespiež tādu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri ir tāda Eiropas Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uz kuriem attiecas Direktīva 2004/38/EK, bet neuzrāda minētās direktīvas 10. pantā paredzēto uzturēšanās atļauju.

Spiedogus ieceļojot un izceļojot iespiež tādu trešo valstu valstspiederīgo ceļošanas dokumentos, kuri ir tādu trešo valstu valstspiederīgo ģimenes locekļi, kuri izmanto Kopienas tiesības brīvi pārvietoties, bet neuzrāda Direktīvas 2004/38/EK 10. pantā paredzēto uzturēšanās atļauju.

Ārkārtas gadījumos pēc trešās valsts valstspiederīgā lūguma ieceļošanas un izceļošanas spiedogu var nespiest, ja iespiests spiedogs attiecīgai personai varētu radīt nopietnus sarežģījumus. Tādā gadījumā ieceļošanas vai izceļošanas spiedogu iespiež atsevišķā lapā, kurā norādīts vārds, uzvārds un pases numurs. Lapu izsniedz trešās valsts valstspiederīgajam.

5. Kad vien iespējams, trešo valstu valstspiederīgos informē par robežsargu pienākumu ieceļojot un izceļojot iespiest spiedogu viņu ceļošanas dokumentos, pat ja robežpārbaudes ir atvieglinātas saskaņā ar 8. pantu.

6. Komisija līdz 2008. gada beigām iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par to, kā darbojas noteikumi par spiedogu iespiešanu ceļošanas dokumentos.

1. Ja trešās valsts valstspiederīgā ceļošanas dokumentā nav ieceļošanas spiedoga, attiecīgās valsts kompetentās iestādes var pieņemt, ka tā turētājs neatbilst vai vairs neatbilst attiecīgā dalībvalstī piemērojamiem uzturēšanās ilguma nosacījumiem.

2. Šī panta 1. punktā minēto pieņēmumu var atspēkot, ja attiecīgais trešās valsts pilsonis jebkādiem līdzekļiem sagādā ticamus pierādījumus – piemēram, transporta biļetes vai pierādījumus par viņa uzturēšanos ārpus dalībvalstu teritorijas – apliecinot, ka viņš ir ievērojis nosacījumus par īslaicīgas uzturēšanās ilgumu.

Papildus a) un b) apakšpunktā minētajām norādēm, attiecīgam trešās valsts pilsonim var izsniegt VIII pielikumā doto veidlapu.

Dalībvalstis cita citu, Komisiju un Padomes Ģenerālsekretariātu informē par to praksi attiecībā uz šajā pantā minētajām norādēm.

3. Ja 1. punktā minēto pieņēmumu neatspēko, kompetentas iestādes var izraidīt trešās valsts valstspiederīgo no attiecīgo dalībvalstu teritorijas.

1. Robežuzraudzības galvenais mērķis ir nepieļaut neatļautu robežas šķērsošanu, apkarot pārrobežu noziedzību un veikt pasākumus pret personām, kas robežu šķērsojušas nelikumīgi.

Uzraudzību veic tā, lai nepieļautu personu izvairīšanos no pārbaudēm robežšķērsošanas vietās un atturētu no mēģinājumiem to darīt.

3. Uzraudzību starp robežšķērsošanas vietām veic robežsargi, kuru skaits un darbības metodes ir atbilstīgas esošiem vai paredzamiem draudiem un apdraudējumiem. Uzraudzība paredz biežas un negaidītas uzraudzības periodiskuma pārmaiņas, lai visu laiku pastāvētu risks, ka neatļauta robežšķērsošana tiks atklāta.

4. Uzraudzību veic stacionāras vai mobilas vienības, kas pienākumus veic patrulējot vai izvietojot posteņus vietās, kas ir zināmas kā paaugstināta riska vietas vai ko uzskata par tādām; šādas uzraudzības mērķis ir aizturēt personas, kas nelikumīgi šķērso robežu. Uzraudzību var veikt, arī izmantojot tehniskus līdzekļus, tostarp elektroniskus līdzekļus.

5. Papildu noteikumus, kas reglamentē uzraudzību, var pieņemt saskaņā ar 33. panta 2. punktā minēto procedūru.

1. Trešās valsts valstspiederīgajiem, kas neatbilst 5. panta 1. punktā izklāstītiem ieceļošanas nosacījumiem, un nepieder pie to personu kategorijas, uz ko attiecas 5. panta 4. punkts, atsaka ieceļošanu dalībvalstu teritorijās. Tas neskar īpašos noteikumus par patvēruma tiesībām un starptautisku aizsardzību vai ilgtermiņa vīzām.

2. Ieceļošanu var atteikt tikai ar pamatotu lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus. Tādu lēmumu pieņem iestāde, kas saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem ir pilnvarota to darīt. Tie stājas spēkā nekavējoties.

Pamatoto lēmumu, uzrādot precīzus atteikuma iemeslus, pieņem, izmantojot V pielikuma B daļā doto standartveidlapu, ko aizpilda iestāde, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir pilnvarota atteikt ieceļošanu. Aizpildīto standartveidlapu nodod attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam, kas apliecina, ka ir saņēmis šo veidlapu ar lēmumu par ieceļošanas atteikumu.

3. Personām, kam atteikta ieceļošana, ir tiesības iesniegt pārsūdzību. Pārsūdzības īsteno saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem. Trešās valsts valstspiederīgajam arī izsniedz rakstisku norādi par kontaktpunktiem, kur var saņemt informāciju par pārstāvjiem, kas saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem ir kompetenti pārstāvēt trešās valsts valstspiederīgo.

Šādas pārsūdzības iesniegšana neaptur ieceļošanas atteikuma lēmuma izpildi.

Neskarot jebkādu kompensāciju, ko piešķir saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem, trešās valsts valstspiederīgajam – ja pārsūdzības izskatīšanā tiktu konstatēts, ka lēmums atteikt ieceļošanu bijis nepamatots – ir tiesības uz to, ka dalībvalsts, kas atteikusi ieceļošanu, labo anulēto ieceļošanas spiedogu un jebkādu citu veiktu anulēšanu vai papildinājumu.

4. Robežsargi nodrošina, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas saņēmis ieceļošanas atteikumu, neieceļo attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

5. Dalībvalstis vāc statistiku par to personu skaitu, kam atteikta ieceļošana, par atteikuma iemesliem, to personu valstspiederību, kam atteikta ieceļošana, un to, pie kāda tipa robežas (sauszemes robeža, robeža lidostās vai jūras robeža) ieceļošana atteikta. Reizi gadā dalībvalstis nosūta šo statistiku Komisijai. Komisija reizi divos gados publicē dalībvalstu sniegtās statistikas apkopojumu.

6. Sīki izstrādāti noteikumi, kas reglamentē ieceļošanas atteikumus, ir izklāstīti V pielikuma A daļā.

Dalībvalstis atbilstīgā apjomā izmanto attiecīgus resursus un personālu, lai saskaņā ar 6. līdz 13. pantu veiktu robežkontroli pie to ārējām robežām, nodrošinot efektīvu, intensīvu un vienota līmeņa kontroli.

1. Robežkontroli, kas paredzēta 6. līdz 13. pantā, veic robežsargi saskaņā ar šo regulu un attiecīgās valsts tiesību aktiem.

Robežkontrole neietekmē pilnvaras sākt kriminālvajāšanu, kuras robežsargiem ir piešķirtas ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un kuras neietilpst šīs regulas darbības jomā.

Dalībvalstis nodrošina, ka robežsargi ir specializēti un attiecīgi apmācīti profesionāļi. Dalībvalstis veicina to, ka robežsargi mācās valodas, jo īpaši tās, kas ir vajadzīgas viņu pienākumu izpildei.

2. Dalībvalstis saskaņā ar 34. pantu dara Komisijai zināmu to valsts dienestu sarakstu, kas saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir atbildīgi par robežkontroli.

3. Lai efektīvi kontrolētu robežas, katra dalībvalsts nodrošina ciešu un nepārtrauktu to dienestu sadarbību, kuri ir atbildīgi par robežkontroli.

1. Dalībvalstis sniedz savstarpēju palīdzību un uztur ciešu un nepārtrauktu sadarbību, lai saskaņā ar šīs regulas 6. līdz 15. pantu efektīvi īstenotu robežkontroli. Tās apmainās ar visu būtisko informāciju.

2. Dalībvalstu operatīvo sadarbību ārējo robežu pārvaldības jomā koordinē Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie dalībvalstu ārējām robežām (turpmāk – “Aģentūra”), kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 2007/2004.

3. Neskarot Aģentūras kompetenci, dalībvalstis var turpināt operatīvu sadarbību ar citām dalībvalstīm un/vai trešām valstīm pie ārējām robežām, arī apmainoties ar sadarbības koordinatoriem, ja sadarbība papildina Aģentūras darbību.

Dalībvalstis atturas veikt darbības, kas varētu traucēt Aģentūras darbību vai tās mērķu sasniegšanu.

Dalībvalstis ziņo Aģentūrai par šā punkta pirmajā daļā minēto operatīvo sadarbību.

4. Dalībvalstis nodrošina apmācības par robežkontroles noteikumiem un pamattiesībām. Šajā sakarā ņem vērā vienotos mācību standartus, ko ievieš un attīsta Aģentūra.

1. Dalībvalstis, kas attiecībā uz savām kopīgajām sauszemes robežām nepiemēro 20. pantu, var kopīgi veikt šo kopējo robežu kontroli līdz minētā panta piemērošanas dienai, un tādā gadījumā personu var apstādināt tikai vienreiz, lai veiktu ieceļošanas un izceļošanas pārbaudes, neskarot dalībvalstu individuālo atbildību, kas izriet no 6. līdz 13. panta.

Lai to nodrošinātu, dalībvalstis var savā starpā slēgt divpusējus nolīgumus.

2. Dalībvalstis informē Komisiju par jebkādiem nolīgumiem, ko tās noslēdz saskaņā ar 1. punktu.

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto ārējo robežu šķērsošanai

Šīs regulas VI pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz pārbaudēm pie dažādu tipu robežām un attiecībā uz dažādiem transportlīdzekļiem, ko izmanto robežu šķērsošanai.

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 5. panta un 7. līdz 13. panta.

1. Šīs regulas VII pielikumā izklāstītie īpašie noteikumi attiecas uz šādu kategoriju personu pārbaudēm:

Minētajos īpašajos noteikumos var būt paredzētas atkāpes no 5. panta un 7. līdz 13. panta.

2. Dalībvalstis saskaņā ar 34. pantu Komisijai dara zināmus paraugus apliecībām, ko to Ārlietu ministrijas izsniedz akreditētiem diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem.

Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā, un personām – neatkarīgi no viņu valstspiederības – nepiemēro robežpārbaudes.

Šķēršļu novēršana ceļu satiksmei robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām

Dalībvalstis likvidē visus šķēršļus netraucētām satiksmes plūsmām autoceļu robežšķērsošanas vietās pie iekšējām robežām, jo īpaši visus ātruma ierobežojumus, ko nepamato ceļu satiksmes drošības apsvērumi.

Vienlaikus dalībvalstīm jābūt gatavām nodrošināt iespējas veikt robežpārbaudes, ja tiek atjaunota robežkontrole pie iekšējām robežām.

1. Ja pastāv nopietns apdraudējums valsts politikai vai iekšējai drošībai, dalībvalsts saskaņā ar 24. pantā paredzēto procedūru vai, steidzamības gadījumā, saskaņā ar 25. pantā paredzēto procedūru var izņēmuma kārtā atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām uz ierobežotu laiku, kas nepārsniedz 30 dienas, vai uz paredzamo nopietnā apdraudējuma laiku, ja tas ir ilgāks par 30 dienām. Robežkontroles pagaidu atjaunošanas pie iekšējām robežām apjoms un ilgums nepārsniedz to, kas noteikti ir nepieciešams, lai reaģētu uz nopietno apdraudējumu.

2. Ja valsts politikas vai iekšējās drošības nopietnais apdraudējums turpinās ilgāk par 1. punktā paredzēto laiku, dalībvalsts var paildzināt robežkontroli, to pamatojot ar tiem pašiem iemesliem, kas minēti 1. punktā, un, ņemot vērā visus jaunos apstākļus, paildzināt robežkontroli ikreiz vēl par 30 dienām, ievērojot 26. pantā paredzēto procedūru.

1. Ja dalībvalsts saskaņā ar 23. panta 1. punktu paredz atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām, tā, cik vien drīz iespējams, dara to zināmu pārējām dalībvalstīm un Komisijai un sniedz šādu informāciju, tiklīdz tā ir pieejama:

2. Komisija, saņēmusi attiecīgās dalībvalsts paziņojumu un ņemot vērā šā panta 3. punktā paredzētās konsultācijas, var sniegt atzinumu, neskarot Līguma 64. panta 1. punktu.

3. Par 1. punktā minēto informāciju, kā arī par Komisijas atzinumu, ko tā var sniegt saskaņā ar 2. punktu, dalībvalsts, kas paredz atjaunot robežkontroli, konsultējas ar pārējām dalībvalstīm Padomē un Komisiju, lai vajadzības gadījumā organizētu dalībvalstu savstarpēju sadarbību un izskatītu, vai pasākumi ir samērīgi ar notikumiem, kas liek atjaunot robežkontroli un rada apdraudējumu valsts politikai vai iekšējai drošībai.

4. Šā panta 3. punktā minētās konsultācijas notiek vismaz piecpadsmit dienas pirms dienas, kad paredzēts atjaunot robežkontroli.

1. Ja kādā dalībvalstī valsts politikas vai iekšējās drošības apsvērumi prasa īstenot steidzamu rīcību, attiecīgā dalībvalsts var izņēmuma kārtā un nekavējoties atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām.

2. Dalībvalsts, kas atjauno robežkontroli pie iekšējam robežām, bez kavēšanās par to attiecīgi paziņo pārējām dalībvalstīm un Komisijai un sniedz 24. panta 1. punktā minēto informāciju un pamatojumu šīs procedūras izmantošanai.

1. Dalībvalstis robežkontroli pie iekšējām robežām var paildzināt vienīgi saskaņā ar 23. panta 2. punktu pēc tam, kad tā par to paziņojusi pārējām dalībvalstīm un Komisijai.

2. Dalībvalsts, kas paredz paildzināt robežkontroli, pārējām dalībvalstīm un Komisijai dara zināmu visu būtisko informāciju par iemesliem, kāpēc paildzināta robežkontrole pie iekšējām robežām. Piemēro 24. panta 2. punktu.

Attiecīgā dalībvalsts vai, attiecīgā gadījumā, Padome cik drīz vien iespējams informē Eiropas Parlamentu par pasākumiem, ko veic saskaņā ar 24., 25. un 26. pantu. Attiecībā uz trešo secīgo paildzinājumu saskaņā ar 26. pantu attiecīgā dalībvalsts, ja tas tiek prasīts, sniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam par nepieciešamību īstenot robežkontroli pie iekšējām robežām.

Atjaunojot robežkontroli pie iekšējām robežām, mutatis mutandis piemēro attiecīgos II sadaļas noteikumus.

Dalībvalsts, kas saskaņā ar 23. pantu atjaunojusi robežkontroli pie iekšējām robežām, apstiprina dienu, kad šo robežkontroli atceļ, un tajā pašā laikā vai drīz pēc tam iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai ziņojumu par robežkontroles atjaunošanu pie iekšējām robežām, jo īpaši norādot, kā notiek pārbaudes un cik efektīva ir robežkontroles atjaunošana.

Lēmumu atjaunot robežkontroli pie iekšējām robežām pieņem pārskatāmi, un sabiedrību par to informē pilnībā, ja vien nav sevišķi svarīgu drošības iemeslu to nedarīt.

Pēc attiecīgas dalībvalsts lūguma pārējās dalībvalstis, Eiropas Parlaments un Komisija ievēro konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, ko sniedz saistībā ar robežkontroles atjaunošanu un paildzināšanu pie iekšējām robežām, kā arī attiecībā uz ziņojumu, ko sagatavo saskaņā ar 29. pantu.

Grozījumus III, IV un VIII pielikumā izdara saskaņā ar 33. panta 2. punktā minēto procedūru.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu, un ar nosacījumu, ka saskaņā ar šo procedūru pieņemtie īstenošanas pasākumi negroza šīs regulas pamatnoteikumus.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir trīs mēneši.

4. Neskarot jau pieņemtos īstenošanas pasākumus, uz četriem gadiem, skaitot no šīs regulas spēkā stāšanās dienas, tiek atlikta to šīs regulas noteikumu piemērošana, kuri attiecas uz tehnisku noteikumu un lēmumu pieņemšanu saskaņā ar 2. punktā minēto procedūru. Pēc Komisijas priekšlikuma Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar Līguma 251. pantā paredzēto procedūru var atjaunot attiecīgos noteikumus un tālab pārskata šos noteikumus līdz četru gadu termiņa beigām.

2. Komisija informāciju, kas tai paziņota saskaņā ar 1. punktu, dara pieejamu dalībvalstīm un sabiedrībai, izmantojot publikāciju Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā un citus piemērotus līdzekļus.

Šī regula neskar Kopienas noteikumus par vietējo pierobežas satiksmi un spēkā esošos divpusējos nolīgumus par vietējo pierobežas satiksmi.

Šī regula neietekmē īpašos noteikumus, ko piemēro Seūtai un Meliļai, kā noteikts Spānijas Karalistes deklarācijā par Seūtu un Meliļu, kas pievienota Nobeiguma aktam Nolīgumā par Spānijas Karalistes pievienošanos Konvencijai, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu (20).

Līdz 2006. gada 26. oktobrim dalībvalstis paziņo Komisijai savus noteikumus, kas attiecas uz 21. panta c) un d) punktu, 4. panta 3. punktā minētos sodus un divpusējos nolīgumus, kas noslēgti saskaņā ar 17. panta 1. punktu. Par pārmaiņām minētajos noteikumos paziņo piecās darbadienās.

Dalībvalstu paziņoto informāciju publicē Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā.

Līdz 2009. gada 13. oktobrim. Komisija iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par III sadaļas piemērošanu.

Komisija pievērš īpašu uzmanību jebkādām grūtībām, ko izraisa robežkontroles atjaunošana pie iekšējām robežām. Vajadzības gadījumā Komisija iesniedz priekšlikumus šādu grūtību novēršanai.

1. No 2006. gada 13. oktobra tiek atcelts 2. līdz 8. pants Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu.

3. Atsauces uz svītrotajiem pantiem un atceltajiem aktiem uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

Šī regula stājas spēkā 2006. gada 13. oktobrī. Regulas 34. pants tomēr stājas spēkā dienu pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(1) Eiropas Parlamenta 2005. gada 23. jūnija Atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts) un Padomes 2006. gada 21. februāra Lēmums.

(4) Padomes Regula (EK) Nr. 2007/2004 (2004. gada 26. oktobris), ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (OV L 349, 25.11.2004., 1. lpp.).

(11) Padomes Lēmums 2004/849/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Savienības vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (OV L 368, 15.12.2004., 26. lpp.).

(12) Padomes Lēmums 2004/860/EK (2004. gada 25. oktobris) par Nolīguma parakstīšanu Eiropas Kopienas vārdā starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā un par dažu tā noteikumu provizorisku piemērošanu (OV L 370, 17.12.2004., 78. lpp.).

VI PIELIKUMS

Īpaši noteikumi attiecībā uz dažādu tipu robežām un dažādiem transportlīdzekļu veidiem, ko izmanto dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanai

1. Sauszemes robežas

1.1. Pārbaudes uz autoceļiem

1.1.1. Lai nodrošinātu efektīvas personu pārbaudes, kā arī drošu un vienmērīgu ceļu satiksmes plūsmu, pārvietošanos robežšķērsošanas vietās attiecīgi regulē. Vajadzības gadījumā dalībvalstis var noslēgt divpusējus nolīgumus, lai novirzītu un bloķētu satiksmi. Tās par to informē Komisiju saskaņā ar 37. pantu.

1.1.2. Ja dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu un ja apstākļi to ļauj, tās var saskaņā ar 9. pantu pie sauszemes robežām konkrētās robežšķērsošanas vietās izveidot vai izmantot atsevišķas joslas.

Ārkārtas gadījumos un ja to prasa satiksmes un infrastruktūras apstākļi, dalībvalstu kompetentās iestādes var jebkurā laikā pārtraukt atsevišķo joslu izmantošanu.

Dalībvalstis var sadarboties ar kaimiņvalstīm, izveidojot atsevišķas joslas ārējo robežu šķērsošanas vietās.

1.1.3. Personas, kas ceļo transportlīdzekļos, pārbaudes laikā parasti var palikt tajos. Tomēr, ja apstākļi prasa, var prasīt, lai personas izkāpj no transportlīdzekļiem. Pilnas pārbaudes veic, ja atļauj vietējie apstākļi, šim nolūkam paredzētās vietās. Personāla drošības interesēs pārbaudes, ja iespējams, veic divi robežsargi.

1.2. Pārbaudes uz dzelzceļa

1.2.1. Vilcienos, kas šķērso ārējās robežas, veic gan vilcienu pasažieru, gan personāla pārbaudes, arī preču vilcienos vai tukšos vilcienos. Pārbaudes veic vai nu:

—	uz pirmās pienākšanas vai atiešanas stacijas perona dalībvalsts teritorijā,

—	vai vilcienā, tranzīta laikā.

Dalībvalstis var noslēgt divpusējus nolīgumus par to, kā veikt pārbaudes. Tās par to informē Komisiju saskaņā ar 37. pantu.

1.2.2. Atkāpjoties no 1.2.1. punkta un lai sekmētu ātrgaitas pasažieru vilcienu satiksmes plūsmas, dalībvalstis, kuru teritorijā vilcieni iebrauc no trešām valstīm, savstarpēji vienojoties ar attiecīgām trešām valstīm, var pieņemt lēmumu personu ieceļošanas pārbaudes vilcienos no trešām valstīm veikt vai nu:

—	trešo valstu stacijās, kur personas iekāpj vilcienā,

—	vai stacijās dalībvalstu teritorijā, kur personas izkāpj no vilciena,

—	vai vilcienos tranzīta laikā starp stacijām dalībvalstu teritorijā, ja personas paliek vilcienā iepriekšējā stacijā vai iepriekšējās stacijās.

1.2.3. Tā kā dalībvalstu teritorijā ātrgaitas vilcieni no trešām valstīm pietur vairākās stacijās, ja dzelzceļa pārvadātājs var uzņemt pasažierus tikai atlikušajai brauciena daļai pa dalībvalstu teritoriju, tad ieceļošanas pārbaudi šiem pasažieriem veic vilcienā vai galapunkta stacijā, izņemot gadījumus, kad pārbaudes ir veiktas saskaņā ar 1.2.1. punktu vai 1.2.2. punkta pirmo ievilkumu.

Personas, kas atlikušajā ceļojuma daļā pa dalībvalstu teritoriju vēlas braukt tikai ar vilcienu, pirms vilciena atiešanas saņem skaidru paziņojumu, ka viņiem veiks ieceļošanas pārbaudi ceļojuma laikā vai galastacijā.

1.2.4. Braucot pretējā virzienā, personām, kas atrodas vilcienā, izceļošanas pārbaudi veic analoģiski.

1.2.5. Robežsargs var prasīt veikt vagonu tukšumu pārbaudi, vajadzības gadījumā ar vilciena personāla palīdzību, lai pārliecinātos, ka tajos nav noslēptas personas vai priekšmeti, uz ko attiecas robežpārbaudes.

1.2.6. Ja ir iemesls uzskatīt, ka vilcienā slēpjas personas, par ko ir ziņots, ka tās izdarījušas likumpārkāpumu, vai ko tur aizdomās par likumpārkāpumu, vai trešās valsts valstspiederīgie, kas gatavojas nelikumīgi ieceļot, robežsargs – ja viņš nevar rīkoties saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem– informē dalībvalstis, uz kurām vilciens dodas vai kuru teritorijā tas brauc.

2. Robežas lidostās

2.1. Pārbaužu procedūra starptautiskajās lidostās

2.1.1. Kompetentas dalībvalstu iestādes nodrošina to, ka lidostu pārvaldītāji veic vajadzīgos pasākumus, lai fiziski nošķirtu iekšējo reisu pasažieru plūsmu no citu reisu pasažieru plūsmām. Lai to panāktu, visās starptautiskās lidostās izveido atbilstīgu infrastruktūru.

2.1.2. Vietu, kur veic robežpārbaudes, nosaka saskaņā ar šādu procedūru:

trešās valsts reisu pasažieriem, kas pārsēžas iekšēja reisa lidaparātā, ieceļošanas pārbaudi veic lidostā, kurā ielidojis reisa lidaparāts no trešās valsts. Iekšējā reisa pasažieriem, kas pārsēžas lidaparātā, kurš lido uz trešo valsti (pārsēšanās pasažieriem), izceļošanas pārbaudi veic lidostā, ko kuras reiss izlido;

reisos no trešām valstīm vai uz tām, ja tajos nav pārsēšanās pasažieru, un reisos, kas reisa laikā veic vairāk par vienu starpnolaišanos dalībvalstu lidostās, nemainot lidaparātu:

i)	pasažieriem reisos no trešām valstīm vai uz tām, ja dalībvalstu teritorijā nav iepriekšējas vai turpmākas pārsēšanās, ieceļošanas pārbaudi veic ieceļošanas lidostā un izceļošanas pārbaudi – izceļošanas lidostā;

ii)

pasažieriem reisos no trešām valstīm vai uz tām, ja dalībvalstu teritorijā notiek vairāk nekā viena starpnolaišanās, nemainot lidaparātu (tranzītpasažieriem), un, ja lidojuma posmā pa dalībvalstu teritoriju pasažieri nevar iekāpt lidaparātā, ieceļošanas pārbaudi veic ielidošanas lidostā un izceļošanas pārbaudi – izlidošanas lidostā;

iii)

ja reisos no trešām valstīm ar vairāk nekā vienu starpnolaišanos dalībvalstu teritorijā lidsabiedrība var uzņemt pasažierus tikai lidojuma posmam pa šo teritoriju, pasažieriem izceļošanas pārbaudi veic izlidošanas lidostā un ieceļošanas pārbaudi – ielidošanas lidostā.

Pārbaudes pasažieriem, kas starpnolaišanās laikā jau atrodas lidaparātā un tajā nav iekāpuši dalībvalstu teritorijā, veic saskaņā ar b) apakšpunkta ii) daļu. Pretēju procedūru piemēro attiecīgos reisos, ja galapunkta valsts ir kāda trešā valsts.

2.1.3. Lidaparātos vai pie izejas uz lidaparātu robežpārbaudes parasti neveic, izņemot gadījumus, ja tās var pamatot ar draudiem, kas saistīti ar iekšēju drošību un nelikumīgu imigrāciju. Lai nodrošinātu to, ka lidostās, kas izvēlētas kā robežšķērsošanas vietas, personas pārbauda saskaņā ar noteikumiem, kuri izklāstīti 6. līdz 13. pantā, dalībvalstis nodrošina to, ka lidostas iestādes veic vajadzīgos pasākumus, lai virzītu pasažieru plūsmu uz pārbaudēm paredzētajām vietām.

Dalībvalstis nodrošina to, ka lidostu pārvaldītāji veic vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nepiederīgu personu ieiešanu paredzētajās zonās un iziešanu no tām, piemēram, tranzīta zonā. Tranzīta zonā pārbaudes parasti neveic, izņemot gadījumus, ja tās var pamatot ar drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze; pārbaudes tranzīta zonā var veikt personām, kam vajadzīga lidostas tranzīta vīza, lai pārbaudītu, vai viņām ir tāda vīza.

2.1.4. Ja nepārvaramas varas dēļ vai draudošu briesmu gadījumā, vai pēc iestāžu norādēm, lidaparātam, kas veic reisu no trešās valsts, ir jānolaižas uz skrejceļa, kas neatrodas robežšķērsošanas vietā, lidaparāts var turpināt lidojumu tikai pēc tam, kad tas saņēmis robežsargu un muitas atļauju. Tas ir spēkā arī tad, ja lidaparāts, kas veic reisu no trešās valsts, nolaižas bez atļaujas. Jebkurā gadījumā uz tādu lidaparātu pasažieru pārbaudēm attiecas 6. līdz 13. pants.

2.2. Pārbaužu procedūra lidlaukos

2.2.1. Nodrošina to, ka lidostās, kurām saskaņā ar spēkā esošiem attiecīgas valsts tiesību aktiem nav starptautiskas lidostas statusa (“lidlauki”), bet kurās ir atļauti lidojumu maršruti no trešām valstīm vai uz tām, personas pārbaudītu saskaņā ar 6. līdz 13. pantu.

2.2.2. Atkāpjoties no 2.1.1. punkta un neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2320/2002 (2002. gada 16. decembris) par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas drošības jomā (1), lidlaukos nav jāveic attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu iekšējo reisu pasažieru plūsmu fizisku nodalīšanu no citu reisu pasažieru plūsmām. Turklāt, ja satiksme nav blīva, robežsargu klātbūtne ne vienmēr ir vajadzīga, ja vien vajadzības gadījumā ir nodrošināta personāla laicīga ierašanās.

2.2.3. Ja lidlaukā robežsargu klātbūtne nav nodrošināta visu laiku, lidlauka vadītājs atbilstīgi informē robežsargus par tādu lidaparātu ielidošanu un izlidošanu, kuri veic reisus no trešām valstīm vai uz tām.

2.3. Personu pārbaudes privātos reisos

2.3.1. Veicot privātus reisus no trešām valstīm vai uz tām, kapteinis pirms pacelšanās nosūta galamērķa dalībvalsts robežsargiem un vajadzības gadījumā tās dalībvalsts robežsargiem, kurā notiks pirmā ieceļošana, vispārēju paziņojumu, kurā saskaņā ar Starptautiskās civilās aviācijas konvencijas 2. pielikumu inter alia ir ietverts reisa plāns, kā arī informācija par pasažieru identitāti.

2.3.2. Ja privāti reisi no trešās valsts, kuru mērķis ir kāda dalībvalsts, veic starpnolaišanos citu dalībvalstu teritorijā, kompetentas ieceļošanas dalībvalsts iestādes veic robežpārbaudes un iespiež ieceļošanas spiedogu 2.3.1. punktā minētajā vispārējā paziņojumā.

2.3.3. Ja ir šaubas par to, vai lidaparāts ierodas vienīgi no dalībvalstu teritorijas vai dodas vienīgi uz dalībvalstu teritoriju, nenolaižoties trešās valsts teritorijā, kompetentas iestādes veic personu pārbaudes lidostās un lidlaukos saskaņā ar 2.1. un 2.2. punktu.

2.3.4. Nosacījumus planieru, ultravieglu lidaparātu, helikopteru, maza lidojuma rādiusa lidaparātu un dirižabļu ieceļošanai un izceļošanai nosaka ar attiecīgas valsts tiesību aktiem un, vajadzības gadījumā, ar divpusējiem nolīgumiem.

3. Jūras robežas

3.1. Jūras satiksmes vispārējās pārbaužu procedūras

3.1.1. Pārbaudes uz kuģiem veic ienākšanas vai iziešanas ostā uz kuģa vai šim nolūkam paredzētā vietā, kas atrodas kuģa tiešā tuvumā. Tomēr saskaņā ar nolīgumiem, kas panākti šajā jautājumā, pārbaudes var veikt arī braucienu laikā vai kādas trešās valsts teritorijā, kad kuģis ienāk ostā vai iziet no tās.

Pārbaužu nolūks ir nodrošināt, ka gan apkalpe, gan pasažieri atbilst 5. pantā minētajiem nosacījumiem, neskarot 19. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

3.1.2. Kuģa kapteinis vai viņa vietā tāda persona vai uzņēmums, kas pārstāv kuģa īpašnieku visos jautājumos, kuri saistīti ar kuģa īpašnieka pienākumiem, gatavojot kuģi ceļam (“kuģa īpašnieka aģents”), divos eksemplāros sastāda apkalpes un visu pasažieru sarakstu. Vēlākais, ierodoties ostā, viņš nodod sarakstu(s) robežsargiem. Ja nepārvaramas varas dēļ sarakstu vai sarakstus nevar nosūtīt robežsargiem, vienu eksemplāru nosūta attiecīgam robežapsardzības postenim vai kuģniecības iestādei, kas to bez kavēšanās pārsūta robežsargiem.

3.1.3. Vienu no diviem saraksta eksemplāriem, ko attiecīgi paraksta robežsargs, atdod kuģa kapteinim, kas to pēc pieprasījuma uzrāda ostā.

3.1.4. Kuģa kapteinis vai kuģa īpašnieka aģents viņa vietā tūlīt ziņo par izmaiņām kuģa apkalpes sastāvā vai pasažieru skaitā.

Turklāt kapteinis tūlīt un, ja iespējams, pat pirms kuģis ienāk ostā, informē kompetentās iestādes par tādiem kuģa pasažieriem, kas nelikumīgi ceļo bez biļetes. Tomēr pasažieri, kas nelikumīgi ceļo bez biļetes, paliek kuģa kapteiņa pārziņā.

3.1.5. Kuģa kapteinis laikus un saskaņā ar attiecīgā ostā spēkā esošiem noteikumiem paziņo robežsargiem par kuģa iziešanu; ja kapteinis nevar viņus informēt, viņš vēršas pie attiecīgas kuģniecības iestādes. Iepriekš aizpildītā un parakstītā saraksta (aizpildīto un parakstīto sarakstu) otru eksemplāru atdod robežsargiem vai kuģniecības iestādei.

3.2. Īpašas pārbaužu procedūras noteiktu veidu jūras pārvadājumiem

Kruīza kuģi

3.2.1. Kruīza kuģa kapteinis vai kuģa īpašnieka aģents viņa vietā, vēlākais, 24 stundas pirms iziešanas no izceļošanas ostas un pirms ienākšanas jebkurā ostā dalībvalsts teritorijā attiecīgos robežsargus informē par kruīza maršrutu un programmu.

3.2.2. Ja kruīza kuģa maršrutā ir tikai tādas ostas, kas ir dalībvalstu teritorijā, tad, atkāpjoties no 4. un 7. panta, robežpārbaudes neveic, un kruīza kuģis var piestāt ostās, kuras nav robežšķērsošanas vietas.

Ja to prasa ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze, tomēr var veikt kuģu apkalpes un pasažieru pārbaudes.

3.2.3. Ja kruīza kuģa maršrutā ir gan ostas, kas atrodas dalībvalstu teritorijā, gan ostas trešo valstu teritorijā, tad, atkāpjoties no 7. panta, robežpārbaudes veic šādi:

ja kruīza kuģis ienāk no ostas, kas atrodas trešā valstī, un tas pirmo reizi ienāk ostā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, apkalpei un pasažieriem veic ieceļošanas pārbaudes, pamatojoties uz apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstiem, kā minēts 3.2.4. punktā.

Pasažieriem, kas nokāpj krastā, veic ieceļošanas pārbaudes saskaņā ar 7. pantu, ja vien ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze konkrētos gadījumos neliecina, ka tādas pārbaudes nav vajadzīgas;

ja kruīza kuģis ienāk no ostas, kas atrodas trešā valstī, un atkārtoti ienāk ostā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, apkalpei un pasažieriem veic ieceļošanas pārbaudes, pamatojoties uz apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstiem, kā minēts 3.2.4. punktā, ciktāl šajos sarakstos notikušas pārmaiņas, kopš kruīza kuģis ienācis iepriekšējā ostā, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā.

c)	ja kruīza kuģis no ostas, kas atrodas dalībvalstī, ienāk citā ostā, kas atrodas kādā dalībvalstī, pasažieriem, kuri nokāpj krastā, ieceļošanas pārbaudes veic saskaņā ar 7. pantu, ja to prasa ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze;

ja kruīza kuģis iziet no ostas, kas atrodas dalībvalstī, un dodas uz ostu, kas atrodas trešā valstī, apkalpei un pasažieriem veic izceļošanas pārbaudes, pamatojoties uz apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstiem.

Ja to prasa ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze, pasažieriem, kas uzkāpj uz kuģa, veic izceļošanas pārbaudes saskaņā ar 7. pantu;

e)	Ja kruīza kuģis iziet no ostas, kas atrodas dalībvalstī, un dodas uz citu ostu, kas atrodas dalībvalstī, izceļošanas pārbaudes neveic. Ja to prasa ar iekšējo drošību un nelikumīgu imigrāciju saistītu draudu analīze, tomēr var veikt kuģu apkalpes un pasažieru pārbaudes.

3.2.4. Apkalpes un pasažieru vārdu un uzvārdu sarakstos iekļauj:

a)	vārdu un uzvārdu;

b)	dzimšanas datumu;

c)	pilsonību;

d)	ceļošanas dokumenta numuru un tipu, un attiecīgos gadījumos vīzas numuru.

Kruīza kuģa kapteinis vai kuģa īpašnieka aģents viņa vietā attiecīgiem robežsargiem nosūta vārdu un uzvārdu sarakstus, vēlākais, 24 stundas pirms ienākšanas katrā ostā, kas atrodas dalībvalstu teritorijā, vai arī, ja brauciens līdz ostai ilgst mazāk nekā 24 stundas, tūlīt pēc tam, kad ir pabeigta iekāpšana iepriekšējā ostā.

Vārdu un uzvārdu sarakstiem uzspiež spiedogu dalībvalstu teritorijā pirmajā ienākšanas ostā un pēc tam – visos gadījumos, kad sarakstā izdara grozījumus. Vārdu un uzvārdu sarakstus ņem vērā, vērtējot 3.2.3. punktā minētos apdraudējumus.

Izklaides kuģošana

3.2.5. Atkāpjoties no 4. un 7. panta, personām uz izklaides kuģiem, kas ienāk no ostas kādā dalībvalstī, vai iziet uz tādu ostu, neveic robežpārbaudes, un tie var ienākt ostās, kas nav robežšķērsošanas vietas.

Saskaņā ar nelikumīgās imigrācijas draudu novērtējumu, jo īpaši ja attiecīgās dalībvalsts teritorijas tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste, tomēr veic tādu personu pārbaudes un/vai izklaides kuģu pārmeklēšanu.

3.2.6. Atkāpjoties no 4. panta, izklaides kuģi, kas ienāk no trešām valstīm, izņēmuma kārtā var ienākt ostās, kas nav robežšķērsošanas vietas. Tādos gadījumos personas, kas atrodas uz kuģa, informē ostas iestādes, lai saņemtu atļauju ienākt ostā. Ostas iestādes sazinās ar iestādēm tuvākajā ostā, kas ir norādīta kā robežšķērsošanas vieta, ziņojot par kuģa ierašanos. Par pasažieriem ziņo, iesniedzot uz kuģa esošo personu sarakstu ostas iestādēs. Vēlākais, ierodoties ostā, sarakstu dara pieejamu robežsargiem.

Tāpat, ja nepārvaramas varas dēļ izklaides kuģim jāpiestāj ostā, kas nav robežšķērsošanas vieta, ostas iestādes sazinās ar tuvākās ostas iestādēm, kas ir norādīta kā robežšķērsošanas vieta, lai ziņotu par kuģi.

3.2.7. Veicot pārbaudes, iesniedz dokumentu ar visiem kuģa tehniskiem parametriem un to personu vārdiem, kuras atrodas uz kuģa. Vienu dokumenta eksemplāru nodod ienākšanas un iziešanas ostas iestādēm. Kamēr kuģis uzturas vienas dalībvalsts teritoriālajos ūdeņos, šā saraksta eksemplāru pievieno kuģa dokumentiem.

Piekrastes zveja

3.2.8. Atkāpjoties no 4. un 7. panta, katru reizi nepārbauda tādu piekrastes zvejas kuģu apkalpes, kuri katru dienu vai 36 stundu laikā atgriežas reģistrācijas ostā vai kādā citā dalībvalstu teritorijā esošā ostā un nepiestāj ostā, kas atrodas trešās valsts teritorijā. Tomēr, nosakot, cik bieži pārbaudes būtu jāveic, ņem vērā nelikumīgās imigrācijas draudu novērtējumu, jo īpaši ja attiecīgās dalībvalsts teritorijas tiešā tuvumā ir trešās valsts piekraste. Ņemot vērā tādus draudus, veic personu pārbaudes un/vai kuģu pārmeklēšanu.

3.2.9. Tādu piekrastes zvejas kuģu apkalpes, kuri nav reģistrēti ostā, kas atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, pārbauda saskaņā ar noteikumiem, kas attiecas uz jūrniekiem.

Kuģa kapteinis ziņo kompetentām iestādēm par visām izmaiņām apkalpes sarakstā un par pasažieru klātbūtni.

Prāmju satiksme

3.2.10. Pārbaudi veic personām, kas brauc ar prāmjiem, kuri kursē uz trešo valstu teritorijā esošām ostām. Piemēro šādus noteikumus:

a)	ja iespējams, dalībvalstis saskaņā ar 9. pantu nodrošina atsevišķas joslas;

b)	kājāmgājēju pārbaudi veic individuāli;

c)	transportlīdzekļa pasažieru pārbaudi veic, viņiem atrodoties pie transportlīdzekļa;

d)	prāmju pasažierus, kas ceļo ar autobusiem, uzskata par kājāmgājējiem. Tādi pasažieri pārbaudei izkāpj no autobusa;

e)	smago kravas transportlīdzekļu vadītāju un visu līdzbraucēju pārbaudes veic, viņiem atrodoties pie transportlīdzekļa. Tādu pārbaudi veic atsevišķi no citu pasažieru pārbaudēm;

f)	lai nodrošinātu pārbaužu ātrumu, izveido attiecīgu izeju skaitu;

g)	lai atklātu nelikumīgus imigrantus, izvēles kārtā veic pasažieru izmantoto transportlīdzekļu pārbaudi, un vajadzības gadījumā transportlīdzekļos esošās kravas un citu preču pārbaudi;

h)	prāmju apkalpju locekļus pārbauda tāpat kā komerckuģu apkalpju locekļus.

4. Kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem

4.1. “Kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem, šķērsojot ārējās robežas” attiecas uz visu tipu kuģu un peldošu transportlīdzekļu izmantošanu komerciāliem vai izklaides mērķiem upēs, kanālos un ezeros.

4.2. Attiecībā uz kuģiem, ko izmanto komerciāliem mērķiem, kapteini un uz kuģa nodarbinātās personas, kas iekļautas apkalpes sarakstā, kā arī šo personu uz kuģa dzīvojošos ģimenes locekļus uzskata par apkalpes locekļiem vai tiem pielīdzinātām personām.

4.3. Attiecīgos 3.1. līdz 3.2. punkta noteikumus mutatis mutandis piemēro iekšzemes ūdensceļu kuģošanas pārbaudēm.

(1) OV L 355, 30.12.2002., 1. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 849/2004 (OV L 158, 30.4.2004., 1. lpp.).

VII PIELIKUMS

Īpašas procedūras konkrētu kategoriju personām

1. Valstu vadītāji

Atkāpjoties no 5. panta un 7. līdz 13. panta, valstu vadītājiem un viņu delegāciju locekļiem, par kuru ierašanos un aizbraukšanu robežsargiem ir iepriekš oficiāli ziņots pa diplomātiskiem kanāliem, var neveikt robežpārbaudes.

2. Lidaparātu piloti un citi apkalpes locekļi

2.1. Atkāpjoties no 5. panta, pilotu apliecību vai apkalpes apliecību turētāji, kā paredzēts 1944. gada 7. decembra Civilās aviācijas konvencijas 9. pielikumā, veicot pienākumu un pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, var:

a)	iekāpt lidaparātos un izkāpt no tiem starpnolaišanās lidostās vai ielidošanas lidostās, kas atrodas dalībvalsts teritorijā;

b)	ieceļot tādā dalībvalsts teritorijā esošā administratīvā teritorijā, kurā ir starpnolaišanās lidosta vai ielidošanas lidosta;

c)	ar jebkādu transportlīdzekli doties uz lidostu, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, lai iekāptu lidaparātā, kas izlido no šīs lidostas.

Visos citos gadījumos jāievēro 5. panta 1. punktā paredzētās prasības.

2.2. Attiecībā uz lidaparāta apkalpes locekļu pārbaudēm piemēro 6. līdz 13. pantu. Ja iespējams, vispirms pārbauda lidaparātu apkalpes. Tas nozīmē, ka viņus pārbauda vai nu pirms pasažieriem, vai īpašās, šiem nolūkiem paredzētās vietās. Atkāpjoties no 7. panta, apkalpes, ko par robežkontroli atbildīgais personāls pazīst kā attiecīgu pienākumu veicējas, var pārbaudīt izlases kārtā.

3. Jūrnieki

3.1. Atkāpjoties no 4. un 7. panta, dalībvalstis var atļaut jūrniekiem, kam ir jūrnieka personu apliecinoši dokumenti, kas izdoti saskaņā ar 2003. gada 19. jūnija Ženēvas Konvenciju (Nr. 185), 1965. gada 9. aprīļa Londonas Konvenciju un attiecīgas valsts noteikumiem, ieceļot dalībvalstu teritorijā, nokāpjot krastā, lai uzturētos ostas zonā, kurā piestāj kuģis, vai tuvējās administratīvās teritorijās, neierodoties robežšķērsošanas vietā, ar nosacījumu, ka viņi ir iekļauti sava kuģa apkalpes sarakstā, kas iepriekš ir iesniegts pārbaudei attiecīgajām iestādēm.

Ņemot vērā ar nelikumīgu imigrāciju un iekšējo drošību saistītu draudu analīzi, robežsargi saskaņā ar 7. pantu jūrniekus tomēr pārbauda pirms nokāpšanas krastā.

Ja kāds jūrnieks rada draudus valsts politikai, iekšējai drošībai vai sabiedrības veselībai, viņam var atteikt atļauju nokāpt krastā.

3.2. Jūrnieki, kas paredz uzturēties ārpus tām administratīvām teritorijām, kas atrodas ostu tuvumā, ievēro 5. panta 1. punktā izklāstītos noteikumus ieceļošanai dalībvalstu teritorijā.

4. Diplomātisko, oficiālo vai dienesta pasu turētāji un starptautisko organizāciju locekļi

4.1. Tā kā dalībvalstu atzītu trešo valstu vai to valdību izdotu diplomātisko, oficiālo vai dienesta pasu turētāji, kā arī 4.4. punktā uzskaitīto starptautisko organizāciju izdotu dokumentu turētāji, kas ceļo, pildot savus pienākumus, ir tiesīgi izmantot īpašas privilēģijas vai neaizskaramību, tad robežšķērsošanas vietās viņiem var dot priekšroku pat tad, ja – attiecīgos gadījumos viņiem ir vajadzīga vīza.

Atkāpjoties no 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta, personām, kas ir tādu dokumentu turētāji, nav jāpierāda, ka viņām ir pietiekami iztikas līdzekļi.

4.2. Ja persona, kas ierodas pie ārējās robežas, atsaucas uz privilēģijām, neaizskaramību un izņēmumiem, robežsargs var prasīt, lai tā sniedz statusa pierādījumus, uzrādot atbilstīgus dokumentus, proti, akreditācijas valsts izsniegtus apliecinājumus vai diplomātisko pasi, vai pierādīt statusu citādiem līdzekļiem. Ja robežsargam ir šaubas, steidzamos gadījumos viņš var tieši vērsties Ārlietu ministrijā.

4.3. Akreditēti diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbinieki un viņu ģimenes var ieceļot dalībvalstu teritorijā, uzrādot 19. panta 2. punktā minēto apliecību, kā arī dokumentu, kas dod tiesības šķērsot robežu. Turklāt, atkāpjoties no 13. panta, robežsargi nedrīkst atteikt diplomātisko, oficiālo vai dienesta pasu turētājiem ieceļot dalībvalstu teritorijā, iepriekš nesazinoties ar attiecīgām valsts iestādēm. Tas attiecas arī uz gadījumiem, ja par šīm personām Šengenas Informācijas sistēmā ir izdots brīdinājums.

4.4. Starptautisko organizāciju izsniegtie dokumenti 4.1. punktā norādītajiem mērķiem ir jo īpaši šādi dokumenti:

—	Apvienoto Nāciju Organizācijas laissez–passer, ko – saskaņā ar Ņujorkā, 1947. gada 21. novembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā pieņemto Konvenciju par īpašo aģentūru privilēģijām un imunitāti – izsniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas un tai pakļautu aģentūru darbiniekiem;

—	Eiropas Kopienas (EK) laissez–passer;

—	Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom) laissez–passer;

—	Eiropas Padomes ģenerālsekretāra izdota apliecība;

—

dokumenti, kas izdoti saskaņā ar III. panta 2. punktu Ziemeļatlantijas Līguma valstu nolīgumā par to karaspēka vienību tiesisko statusu (militārās personu apliecības un komandējuma pavēle, ceļošanas atļauja vai individuāla vai grupas pavēle par ceļošanu), kā arī dokumenti, kas izdoti saskaņā ar Partnerattiecībām mieram.

5. Darba ņēmēji, kas strādā otrpus robežai

5.1. Procedūras, kā pārbaudīt darba ņēmējus, kas strādā otrpus robežai, reglamentē vispārēji noteikumi par robežkontroli, jo īpaši 7. un 13. pants.

5.2. Atkāpjoties no 7. panta, darba ņēmējus, kas strādā otrpus robežai un ko robežsargi labi pazīst tāpēc, ka viņi bieži šķērso robežu vienā un tajā pašā robežšķērsošanas vietā, un par kuriem saskaņā ar pirmās pārbaudes rezultātiem nav brīdinājumu Šengenas informācijas sistēmā vai valsts datubāzē, pārbauda tikai izlases kārtā, lai pārliecinātos par to, ka viņiem ir robežas šķērsošanai derīgi dokumenti, un viņi atbilst attiecīgiem ieceļošanas nosacījumiem. Laiku pa laikam šīs personas pārbauda pilnībā, bez brīdinājuma un ar neregulāriem starplaikiem.

5.3. Šā panta 5.2. punktu var attiecināt arī uz citu kategoriju personām, kas regulāri šķērso robežu.

6. Nepilngadīgie

6.1. Robežsargi pievērš īpašu uzmanību nepilngadīgiem, kas ceļo citu personu pavadībā vai vieni. Nepilngadīgos, kas šķērso ārējās robežas, ieceļojot un izceļojot pārbauda tāpat kā saskaņā ar šo regulu pārbauda pieaugušos.

6.2. Ja nepilngadīgos pavada pieaugušais, robežsargs pārbauda, vai personas, kas pavada nepilngadīgos, pilda vecāku pienākumus, jo īpaši, ja nepilngadīgos pavada tikai viens pieaugušais un ja ir nopietns iemesls aizdomām, ka nepilngadīgie varētu būt pretlikumīgi aizvesti no tādas personas (tādu personu) aizgādnības, kura (kuras) likumīgi pilda viņu vecāku pienākumus. Tādā gadījumā robežsargs veic turpmāku izmeklēšanu, lai saņemtajā informācijā konstatētu nekonsekvences vai pretrunas.

6.3. Ja nepilngadīgie ceļo vieni, robežsargi, rūpīgi pārbaudot ceļošanas dokumentus un apstiprinājuma dokumentus, pārliecinās par to, ka nepilngadīgie nepamet teritoriju pret tās personas (to personu) gribu, kura (kuras) pilda viņu vecāku pienākumus.