30.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 314/27


KOMISIJAS LĒMUMS

(2005. gada 25. novembris)

par Eiropas Atomenerģijas kopienas pievienošanos Konvencijai par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija

(2005/845/Euratom)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 101. panta otro daļu,

ņemot vērā Padomes 2005. gada 23. maija lēmumu, ar ko akceptē konvencijas noslēgšanu par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija,

tā kā:

(1)

Divdesmit trīs dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses Konvencijā par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija.

(2)

Eiropas Atomenerģijas kopienai jāpievienojas Konvencijai par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo tiek apstiprināta Eiropas Atomenerģijas kopienas pievienošanās Konvencijai par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija.

Teksts Konvencijai par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija, un Eiropas Atomenerģijas Kopienas deklarācija saskaņā ar minētās konvencijas 14. panta 5. punkta c) apakšpunktu pievienoti šā lēmuma pielikumā.

2. pants

Iespējami drīz pēc šā lēmuma pieņemšanas ar vēstuli, ko parakstījis vadītājs Eiropas Komisijas delegācijai starptautiskajās organizācijās Vīnē, pievienošanās instrumentu deponē Starptautiskās atomenerģijas aģentūras ģenerāldirektoram, kas ir depozitārs Konvencijai par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija.

Briselē, 2005. gada 25. novembrī

Komisijas vārdā —

Komisijas loceklis

Andris PIEBALGS


Deklarācija, kas minēta 14. panta 5. punkta c) apakšpunktā Konvencijā par palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija

Kopienai ar tās dalībvalstīm ir kopīga kompetence jomās, uz ko attiecas palīdzība kodolkatastrofu un radioloģisko avāriju situācijās, kā paredzēts Eiropas Atomenerģijas Kopienas dibināšanas līguma 2. panta b) apakšpunktā un II sadaļas 3. nodaļas “Veselība un drošība” attiecīgajos pantos.



30.11.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 314/28


KONVENCIJA PAR PALĪDZĪBU SITUĀCIJĀ, KAD NOTIKUSI KODOLKATASTROFA VAI RADIOLOĢISKA AVĀRIJA

VALSTIS, KAS IR ŠĪS KONVENCIJAS PUSES,

APZINOTIES, ka daudzās valstīs veic ar kodolenerģijas izmantošanu saistītas darbības,

ATZĪMĒJOT, ka augsta līmeņa drošības garantēšanai, veicot ar kodolenerģijas izmantošanu saistītas darbības, ir tikuši un tiek īstenoti visaptveroši pasākumi, kas vērsti uz kodolkatastrofu novēršanu un šādu katastrofu seku iespējamu samazināšanu situācijā, ja tāda notiktu,

VĒLOTIES nostiprināt ciešāku starptautisku sadarbību ar kodolenerģētikas attīstības un kodolenerģijas izmantošanas drošību saistītajos jautājumos,

APZINOTIES starptautisku noteikumu nepieciešamību par tūlītēju palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija, lai iespējami mazinātu tās radītās sekas,

ATZĪMĒJOT, cik lietderīgi šajā jomā ir divpusēji un daudzpusēji nolīgumi par savstarpēju palīdzību,

ATZĪMĒJOT Starptautiskās atomenerģijas aģentūras darbību, izstrādājot pamatnostādnes par tūlītējiem savstarpējās palīdzības pasākumiem kodolkatastrofu vai radioloģisku avāriju gadījumiem,

IR VIENOJUŠĀS par turpmāko:

1. pants

Vispārīgi noteikumi

1.   Saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem valstis, kas ir tās puses, sadarbojas savstarpēji un ar Starptautisko atomenerģijas aģentūru (turpmāk tekstā “Aģentūra”), lai sniegtu tūlītēju palīdzību situācijā, kad notikusi kodolkatastrofa vai radioloģiska avārija, un iespējami mazinātu tās sekas, aizsargātu cilvēku dzīvību un mantu, kā arī vidi no radioaktīvu izplūžu iedarbības.

2.   Šādas sadarbības veicināšanai valstis, kas ir šīs konvencijas puses, var noslēgt divpusējus un daudzpusējus nolīgumus par savstarpēju palīdzību vai tos abus, lai novērstu vai iespējami samazinātu postījumus un zaudējumus kodolkatastrofu vai radioloģisku avāriju situācijās.

3.   Valstis, kas ir šīs konvencijas puses, pieprasa Aģentūrai, kas darbojas, pamatojoties uz tās statūtos noteikto kompetenci, saskaņā ar šo konvenciju darīt visu iespējamo, lai veicinātu un atbalstītu konvencijā paredzēto sadarbību starp valstīm – konvencijas pusēm.

2. pants

Palīdzības sniegšana

1.   Ja valstij, kas ir šīs konvencijas puse, vajadzīga palīdzība kodolkatastrofas vai radioloģiskas avārijas situācijā neatkarīgi no tā, vai šī kodolkatastrofa vai radioloģiskā avārija notiek tās teritorijā, jurisdikcijā vai kontrolē, tā šādu palīdzību var lūgt jebkurai citai valstij – konvencijas pusei tieši vai ar Aģentūras starpniecību, pašai Aģentūrai, vai attiecīgos gadījumos citām starpvaldību starptautiskajām organizācijām (turpmāk tekstā “starptautiskās organizācijas”).

2.   Valstij, kas ir šīs konvencijas puse, lūdzot palīdzību, jānorāda nepieciešamās palīdzības apjoms un veidi, un, ja iespējams, jāsniedz informācija palīdzības sniedzējai, kas tai var būt vajadzīga, lai noteiktu apjomu, kādā tā pieprasīto palīdzību spēj sniegt. Gadījumos, kad palīdzību lūgusī valsts, kas ir konvencijas puse, nespēj norādīt tai nepieciešamās palīdzības apjomu un veidus, šī palīdzību lūgusī valsts ar palīdzības sniedzēju savstarpējās konsultācijās vienojas par vajadzīgās palīdzības apjomu un veidu.

3.   Visas valstis – konvencijas puses, saņemot šādu palīdzības lūgumu, nekavējoties pieņem lēmumu, vai tā spēj sniegt prasīto palīdzību, kā arī palīdzības apjomu un nosacījumus, ar kādiem to varētu sniegt, un to palīdzību lūgušajai valstij paziņo tieši vai ar Aģentūras starpniecību.

4.   Valstis – konvencijas puses savu iespēju robežās izraugās un paziņo Aģentūrai par ekspertiem, iekārtām un materiāliem, kas varētu tikt izmantoti palīdzības sniegšanai kodolkatastrofas vai radioloģiskas avārijas situācijā pārējām valstīm, kas ir konvencijas puses, kā arī par nosacījumiem, jo īpaši finansiālie noteikumiem, saskaņā ar kuriem šādu palīdzību varētu sniegt.

5.   Valstis, kas ir konvencijas puses, var lūgt palīdzību kodolkatastrofā vai radioloģiskā avārijā cietušo cilvēku ārstēšanai vai pagaidu pārvietošanai uz citas valsts – konvencijas puses teritoriju.

6.   Aģentūra saskaņā ar saviem statūtiem un, kā noteikts šajā konvencijā, atbild palīdzību lūdzējas valsts, kas ir konvencijas puse, vai dalības valsts lūgumam palīdzēt kodolkatastrofas vai radioloģiskas avārijas situācijā:

a)

šim nolūkam piešķirot vajadzīgos resursus;

b)

lūgumu nekavējoties nosūtot citām šīs konvencijas valstīm un tām starptautiskajām organizācijām, kurām saskaņā ar Aģentūras rīcībā esošo informāciju varētu būt šim nolūkam vajadzīgie resursi; un

c)

pēc palīdzību lūgušās valsts pieprasījuma koordinējot palīdzību starptautiskā līmenī, kas tādējādi var kļūt pieejama.

3. pants

Palīdzības virzīšana un kontrole

Ja nav noteikts citādi:

a)

palīdzību lūgušās valsts teritorijā palīdzības vispārējā vadība, kontrole, koordinācija un uzraudzība ir šīs valsts pienākums. Gadījumos, kad palīdzība saistīta ar personālu, puse, kas palīdzību sniedz, apspriežoties ar palīdzību lūgušo valsti, ieceļ atbildīgo personu, kura tieši pārrauga šo personālu un palīdzības sniedzējas puses piegādāto iekārtu darbību. Ieceltā persona šādu pārraudzību veic sadarbībā ar palīdzību lūgušās valsts attiecīgajām institūcijām;

b)

palīdzību lūgusī valsts iespēju robežās nodrošina vietējās telpas un iekārtas, kā arī pakalpojumus, kas vajadzīgi pienācīgai un efektīvai palīdzības administrēšanai. Tai jānodrošina arī tā personāla, iekārtu un materiālu drošība, ko šim nolūkam tās teritorijā ievedusi palīdzības sniedzēja valsts, vai kas ievesti palīdzības sniedzējas valsts vārdā;

c)

palīdzības laikā nemainās pušu īpašuma tiesības uz piegādātajām iekārtām un materiāliem, un jānodrošina to nodošana atpakaļ;

d)

valsts – konvencijas puse, kas, atsaucoties uz lūgumu, sniedz palīdzību saskaņā ar 2. panta 5. punktu, koordinē palīdzības sniegšanu savā teritorijā.

4. pants

Kompetentās institūcijas un kontaktiestādes

1.   Visas valstis, kas ir konvencijas puses, informē Aģentūru, kā arī pārējās valstis – konvencijas puses tieši vai ar Aģentūras starpniecību par kompetentajām institūcijām un kontaktiestādēm, kas pilnvarotas palīdzību lūgt un saņemt, kā arī pieņemt palīdzības piedāvājumus. Šīm kontaktiestādēm un Aģentūras kontaktpunktam jābūt pieejamiem nepārtraukti.

2.   Valstis – konvencijas puses visas 1. punktā minētās informācijas izmaiņas nekavējoties paziņo Aģentūrai.

3.   Aģentūra regulāri un bez kavēšanās 1. un 2. punktā minēto informāciju sniedz valstīm, kas ir konvencijas puses, dalības valstīm un attiecīgajām starptautiskajām organizācijām.

5. pants

Aģentūras funkcijas

Valstis – konvencijas puses saskaņā ar tās 1. panta 3. punktu un neskarot konvencijas pārējos noteikumus, Aģentūrai pieprasa:

a)

vākt un izplatīt valstīm – konvencijas pusēm un dalības valstīm informāciju par:

i)

ekspertiem, iekārtām un materiāliem, kas varētu būt izmantojami, notiekot kodolkatastrofai vai radioloģiskai avārijai;

ii)

pētījumu metodoloģiju, metodiku un rezultātiem, kas saistīti ar rīcību kodolkatastrofu un radioloģisku avāriju situācijās;

b)

pēc pieprasījuma palīdzēt valstīm – konvencijas pusēm un dalības valstīm turpmāk minētajos vai citos attiecīgos jautājumos:

i)

izstrādāt operatīvās rīcības plānus un attiecīgus tiesību aktus kodolkatastrofu un radioloģisku avāriju situācijām;

ii)

izstrādāt apmācību programmas personāla rīcībai kodolkatastrofu un radioloģisku avāriju situācijās;

iii)

kodolkatastrofu un radioloģisku avāriju situācijās nodot tālāk palīdzības lūgumus un ar to saistīto informāciju;

iv)

izstrādāt radiācijas monitoringa programmas, procedūras un standartus;

v)

veikt pētījumus par pienācīgu radiācijas monitoringa sistēmu izveides tehniskajām iespējām;

c)

valstij – konvencijas pusei vai dalības valstij, kas lūdz palīdzību kodolkatastrofas vai radioloģiskas avārijas situācijā, nodot attiecīgus resursus, kas vajadzīgi katastrofas vai avārijas sākotnējai novērtēšanai;

d)

kodolkatastrofas vai radioloģiskas avārijas situācijā valstīm – konvencijas pusēm un dalības valstīm piedāvāt savus pakalpojumus un starpniecību;

e)

izveidot un uzturēt sakarus ar attiecīgajām starptautiskajām organizācijām, lai iegūtu un apmainītos ar atbilstošu informāciju un datiem, un nodot šo organizāciju sarakstu valstīm – konvencijas pusēm, dalības valstīm un iepriekš minētajām organizācijām.

6. pants

Konfidencialitāte un publiski paziņojumi

1.   Palīdzību lūgusī valsts un palīdzības sniedzēja puse nodrošina konfidenciālas informācijas aizsardzību, kas tiem kļuvusi zināma saistībā ar palīdzību kodolkatastrofas vai radioloģiskas avārijas situācijā. Šāda informācija jāizmanto tikai palīdzības sniegšanai, par kuru panākta vienošanās.

2.   Palīdzības sniedzējai pusei jādara viss iespējamais, lai ar palīdzību lūgušo valsti pirms publiskošanas saskaņotu visu informāciju par palīdzību, ka sniegta saistībā ar kodolkatastrofu vai radioloģiskas avārijas situāciju.

7. pants

Izmaksu atlīdzināšana

1.   Puse, kas sniedz palīdzību, var par to neprasīt palīdzību pieprasījušajai valstij. Apsverot, vai sniegt šādu palīdzību, palīdzības sniedzējai pusei jāņem vērā:

a)

kodolkatastrofas vai radioloģiskās avārijas raksturs;

b)

kodolkatastrofas vai radioloģiskās avārijas izcelšanās vieta;

c)

attīstības valstu vajadzības;

d)

konkrētās to valstu vajadzības, kurām nav kodoliekārtu; kā arī

e)

pārējie attiecīgie faktori.

2.   Gadījumos, kad palīdzību sniedz, pilnīgi vai daļēji atlīdzinot ar to saistītās izmaksas, palīdzību lūgusī valsts atlīdzina palīdzības sniedzējai pusei pakalpojumu izmaksas, ko sniegušas personas vai organizācijas tās vārdā, un visas izmaksas, kas saistītas ar palīdzību tiktāl, ciktāl palīdzību lūgusī valsts pati tās nav tieši apmaksājusi. Ja nav panākta citāda vienošanās, izmaksas jāatlīdzina nekavējoties pēc tam, kad palīdzību sniedzēja puse iesniegusi pieprasījumu palīdzību lūgušajai valstij atlīdzināt ar palīdzības sniegšanu saistītās izmaksas, un attiecībā uz visām izmaksām, izņemot vietējās izmaksas, tās ir brīvi pārvēršamas.

3.   Neskarot 2. punkta noteikumus, palīdzības sniedzēja puse jebkurā laikā pilnībā vai arī daļēji var atteikties no tiesībām uz atlīdzību, vai vienoties par tās saņemšanu vēlāk. Apsverot atteikšanos no tiesībām saņemt atlīdzību vai atlīdzības saņemšanas termiņa atlikšanu uz vēlāku laiku, palīdzības sniedzējas puses pienācīgi ņem vērā attīstības valstu vajadzības.

8. pants

Privilēģijas, imunitātes un atvieglojumi

1.   Palīdzību lūgusī valsts piešķir palīdzības funkciju izpildei nepieciešamās privilēģijas, imunitātes un atvieglojumus palīdzības sniedzējas puses personālam un personālam, kas darbojas tās vārdā.

2.   Palīdzības sniedzējas puses personālam un personālam, kas darbojas tās vārdā, un par ko palīdzību lūgušajai valstij ir pienācīgi paziņots un ko tā ir pieņēmusi, palīdzību lūgusī valsts nodrošina šādas privilēģijas un imunitātes:

a)

imunitāti no aresta, ieslodzījuma un tiesvedības krimināllietās, civillietās un administratīvajās lietās, kas ir palīdzību lūgušās valsts jurisdikcijā, un ir saistītas ar rīcību vai bezdarbību uzticēto pienākumu veikšanas laikā; un

b)

atbrīvojumus no nodokļiem, nodevām un citiem maksājumiem, kas saistīti ar palīdzības funkciju veikšanu, izņemot parasti preču cenā vai maksā par pakalpojumiem iekļautos.

3.   Palīdzību lūgusī valsts:

a)

pusei, kas palīdzību sniedz, piešķir nodokļu, nodevu un citu maksājumu atlaides par iekārtām un īpašumu, ko palīdzību lūgušās valsts teritorijā palīdzības sniegšanai ievedusi palīdzības sniedzēja puse; un

b)

šādām iekārtām un īpašumam piešķir imunitāti attiecībā uz ieķīlāšanu, arestu vai rekvizīciju.

4.   Palīdzību lūgusī valsts nodrošina šādu iekārtu un īpašuma atdošanu. Ja palīdzības sniedzēja puse pieprasa, palīdzību lūgusī valsts savu iespēju robežās pirms atdošanas veic atdodamo iekārtu dezaktivāciju.

5.   Palīdzību lūgusī valsts atbalsta saskaņā ar 2. punktu paziņotā palīdzības personāla, kā arī palīdzības sniegšanai izmantojamo iekārtu un īpašuma ievešanu savā teritorijā, to uzturēšanos vai atrašanos, un izvešanu no tās.

6.   Šā panta noteikumi neparedz palīdzību lūgušās valsts pilsoņiem vai pastāvīgajiem iedzīvotājiem piešķirt iepriekšējos punktos minētās privilēģijas un imunitātes.

7.   Nesakarot privilēģijas un imunitātes, visiem saskaņā ar šo pantu šādas privilēģijas un imunitātes saņēmušajiem ir pienākums ievērot palīdzību lūgušās valsts tiesību aktus un noteikumos. Viņu pienākums arī ir neiejaukties palīdzību lūgušās valsts iekšējās lietās.

8.   Šā panta noteikumi neskar tiesības un saistības, kas attiecas uz privilēģijām un imunitātēm saskaņā ar citiem starptautiskiem nolīgumiem vai starptautisko paražu tiesību normām.

9.   Šo konvenciju parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai tai pievienojoties, valsts var deklarēt, ka tā pilnībā vai daļēji neuzņemas šā panta 2. un 3. punktā paredzētās saistības.

10.   Konvencijas dalības valsts, kas sniegusi deklarāciju saskaņā ar šā panta 9. punktu, to vienmēr var atsaukt ar paziņojumu depozitāram.

9. pants

Personāla, iekārtu un īpašuma tranzīts

Visām konvencijas dalības valstīm pēc palīdzību lūgušās valsts vai palīdzības sniedzējas puses pieprasījuma jārada iespējas vienkāršot pienācīgi paziņota palīdzības personāla, palīdzības sniegšanai paredzētu iekārtu un īpašuma tranzītu caur to teritorijām uz palīdzību lūgušo valsti un no tās.

10. pants

Pretenzijas un kompensācijas

1.   Valstis – konvencijas puses cieši sadarbojas, lai saskaņā ar šo pantu veicinātu tiesvedību un nokārtotu radušās pretenzijas.

2.   Ja nav panākta citāda vienošanās, palīdzību lūgusī valsts attiecībā uz personu nāves un miesas bojājumu gadījumiem, kaitējumu īpašumam vai tā zaudējumu, videi nodarītajiem kaitējumiem, kas notikuši tās teritorijā vai citā vietā tās jurisdikcijā vai kontrolē, laikā, kad tiek sniegta palīdzība, kuru tā lūgusi:

a)

neierosina nekāda veida tiesvedību pret pusi, kas sniedz palīdzību, kā arī fiziskām vai citām juridiskām personām, kuras darbojas tās vārdā;

b)

uzņemas atbildību par trešo personu ierosināto tiesvedību un prasībām pret palīdzības sniedzēju pusi un fiziskām vai citām juridiskām personām, kuras darbojas tās vārdā;

c)

novērš kaitējumu, ko palīdzības sniedzējai pusei, fiziskām personām vai citām personām, kuras darbojas tās vārdā, var radīt tiesvedība un b) apakšpunktā minētās prasības; un

d)

palīdzības sniedzējai pusei, fiziskajām personām vai citām juridiskajām personām, kas darbojas tās vārdā, sniedz kompensāciju par:

i)

palīdzības sniedzējas puses personāla vai tās vārdā darbojošos personu nāvi vai miesas bojājumiem;

ii)

ar palīdzības sniegšanu saistītus iekārtu vai materiālu, kas nav palīgiekārtas vai palīgmateriāli, zaudējumus vai bojājumus;

izņemot personu apzināti ļaunprātīgas rīcības gadījumus, kuras rezultātā iestājusies nāve, radušies miesas bojājumi, kā arī zaudējumi vai bojājumi.

3.   Šis pants neparedz nesniegt kompensāciju vai zaudējumu atlīdzību, kas pienākas saskaņā ar spēkā esošiem starptautiskiem nolīgumiem vai atsevišķu valstu attiecīgiem tiesību aktiem.

4.   Šī panta noteikumi neparedz, ka palīdzību lūgušajai valstij attiecībā uz saviem pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem pilnībā vai daļēji jāpiemēro tā 2. punkta noteikumi.

5.   Šo konvenciju parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai tai pievienojoties, valsts var deklarēt:

a)

ka tā pilnībā vai daļēji neuzņemas 2. punktā paredzētās saistības;

b)

ka tā pilnībā vai daļēji nepiemēros 2. punktu personu nolaidības vai rupjas neuzmanības gadījumiem, kuru rezultātā iestājusies nāve, radušies miesas bojājumi, kā arī zaudējumi vai bojājumi.

6.   Valsts – konvencijas puse, kas sniegusi deklarāciju saskaņā ar šā panta 5. punktu, to vienmēr var atsaukt ar paziņojumu depozitāram.

11. pants

Palīdzības sniegšanas pārtraukšana

Palīdzību lūgusī valsts vai palīdzības sniedzēja puse jebkurā laikā pēc attiecīgām konsultācijām un iesniedzot rakstisku paziņojumu, var lūgt pārtraukt šajā konvencijā paredzētās palīdzības saņemšanu vai tās sniegšanu. Pēc šāda pieprasījuma saņemšanas iesaistītās puses savstarpējās konsultācijās nosaka kārtību, kā beidz palīdzības sniegšanu.

12. pants

Saistība ar citiem starptautiskiem nolīgumiem

Šī konvencija nekādi neietekmē valstu, kas ir tās puses, savstarpējās tiesības un saistības saskaņā ar citiem starptautiskiem nolīgumiem jautājumos, uz kuriem attiecas šī konvencija, vai arī saskaņā ar nākotnē noslēdzamajiem starptautiskajiem nolīgumiem, kas atbilst šīs konvencijas mērķim un nolūkam.

13. pants

Domstarpību izšķiršana

1.   Domstarpību gadījumos starp valstīm, kas ir konvencijas puses, vai valsti – konvencijas pusi un Aģentūru par šīs konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, puses, kurām ir domstarpības, apspriežas, lai tās izšķirtu sarunās vai citiem tām pieņemamiem miermīlīgiem līdzekļiem.

2.   Ja šādas domstarpības valstu starpā, kas ir konvencijas puses, nevar izšķirt viena gada laikā no dienas, kad izteikts priekšlikums veikt savstarpējas konsultācijas saskaņā ar šā panta 1. punktu, pēc jebkuras strīda puses pieprasījuma iesniedz arbitrāžas prasību, vai prasību lēmuma pieņemšanai Starptautiskajā Tiesā. Ja domstarpību izšķiršanai iesniegta arbitrāžas prasība, un strīda puses sešu mēnešu laikā nevar panākt vienošanos par arbitrāžas organizāciju, puse var lūgt Starptautiskās Tiesas priekšsēdētāju vai Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāru izraudzīties vienu vai vairākus papildu arbitrus. Gadījumos, kad strīda puses izsaka pretrunīgas prasības, prioritāte ir Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram iesniegtais pieprasījums.

3.   Šo konvenciju parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot vai tai pievienojoties, valsts var deklarēt, ka tā pilnībā vai daļēji neuzņemas saistības attiecībā uz kādu no šā panta 2. punktā paredzētajām domstarpību izšķiršanas procedūrām, vai tām abām. Pārējām valstīm – konvencijas pusēm nav jāievēro 2. punktā noteiktās domstarpību izšķiršanas procedūras attiecībā uz valsti, kas ir šīs konvencijas puse, par kuru ir spēkā šāda deklarācija.

4.   Valsts – konvencijas puse, kas sniegusi deklarāciju saskaņā ar šā panta 3. punktu, to vienmēr var atsaukt ar paziņojumu depozitāram.

14. pants

Stāšanās spēkā

1.   Visas valstis un Namībija, ko pārstāv Apvienoto Nāciju Organizācijas Padome Namībijas jautājumā, šo konvenciju var parakstīt Starptautiskās atomenerģijas aģentūras galvenajā mītnē Vīnē un Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā attiecīgi sākot no 1986. gada 26. septembra un 1986. gada 6. oktobra līdz tās spēkā stāšanās dienai vai divpadsmit mēnešu laikā, atkarībā no tā, kurš no minētajiem termiņiem pienāk vēlāk.

2.   Valstis un Namībija, ko pārstāv Apvienoto Nāciju Organizācijas Padome Namībijas jautājumā, var izteikt piekrišanu uzņemties šajā konvencijā paredzētās saistības, to parakstot vai deponējot ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumentu pēc konvencijas parakstīšanas, kas pēc tam jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina, vai arī deponējot pievienošanās instrumentu. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentus deponē depozitāram.

3.   Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmit dienas pēc tam, kad piekrišanu uzņemties tajā paredzētās saistības izteikušas trīs valstis.

4.   Valstīm, kas izteikušas piekrišanu uzņemties šajā konvencijā paredzētās saistības pēc tās spēkā stāšanās, tā attiecībā uz konkrēto valsti ir spēkā pēc trīsdesmit dienām no dienas, kad izteikta šāda piekrišana.

5.

a)

Ievērojot šā panta noteikumus, konvencijai var pievienoties suverēnu valstu starptautiskas organizācijas un reģionālās integrācijas organizācijas, kas ir kompetentas pārrunāt, noslēgt un piemērot starptautiskus nolīgumus jautājumos, uz kuriem attiecas šī konvencija;

b)

jautājumos, kas ir to kompetencē, šādas organizācijas pašas savā vārdā var izmantot tiesības un uzņemties saistības, kas šajā konvencijā attiecinātas uz valstīm, kas ir tās puses;

c)

Deponējot pievienošanās instrumentu, šādas organizācijas sniedz deklarāciju depozitāram, kurā norādītas to kompetences robežas jautājumos, uz kuriem attiecas šī konvencija;

d)

Dalības valstu balsīm papildus šādām organizācijām pašām savu balsu nav, kas papildinātu to dalības valstu balsis.

15. pants

Pagaidu piemērošana

Konvenciju parakstot vai jebkurā laikā līdz tās spēkā stāšanās dienai attiecīgā valsts var paziņot par šīs konvencijas pagaidu piemērošanu.

16. pants

Grozījumi

1.   Jebkura valsts, kas ir šīs konvencijas puse, var ierosināt tās grozījumus. Ierosinātos grozījumus iesniedz depozitāram, kas tos nekavējoties izplata pārējām valstīm – konvencijas pusēm.

2.   Ja valstu – konvencijas pušu vairākums depozitāram pieprasa sasaukt konferenci grozījumu izskatīšanai, depozitārs uzaicina visas valstis, kas ir konvencijas puses, uz šādu konferenci, kurai jāsākas ne drīzāk par trīsdesmit dienām pēc ielūgumu nosūtīšanas. Grozījumus, ko konferencē pieņem ar divu trešdaļu valstu – konvencijas pušu vairākumu, nosaka protokolā, ko visas valstis, kas ir konvencijas puses, var parakstīt Vīnē vai Ņujorkā.

3.   Šāds protokols stājas spēkā trīsdesmit dienas pēc tam, kad piekrišanu uzņemties tajā paredzētās saistības izteikušas trīs valstis. Valstīm, kas izteikušas piekrišanu uzņemties protokolā paredzētās saistības pēc tā spēkā stāšanās, attiecībā uz konkrēto valsti protokols stājas spēkā pēc trīsdesmit dienām no dienas, kad izteikta šāda piekrišana.

17. pants

Denonsēšana

1.   Valstis – konvencijas puses var šo konvenciju denonsēt ar rakstisku paziņojumu depozitāram.

2.   Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kurā depozitārs paziņojumu saņēmis.

18. pants

Depozitārs

1.   Šīs konvencijas depozitārs ir Aģentūras ģenerāldirektors.

2.   Aģentūras ģenerāldirektors nekavējoties informē valstis konvencijas puses, kā arī visas pārējās valstis par:

a)

katru šīs konvencijas vai tās grozījumu protokolu parakstīšanas gadījumu;

b)

katru šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta vai grozījumu protokola deponēšanu;

c)

deklarācijām saskaņā ar 8., 10. un 13. pantu vai to atsaukšanu;

d)

šīs konvencijas pagaidu piemērošanu saskaņā ar 15. pantu;

e)

šīs konvencijas un to grozījumu stāšanos spēkā; un

f)

par denonsēšanas gadījumiem saskaņā ar 17. pantu.

19. pants

Autentiskie teksti un apliecinātie noraksti

Šīs konvencijas oriģinālu, kuras teksts arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentisks, deponē Starptautiskās atomenerģijas aģentūras ģenerāldirektors un nosūta tās apliecinātus norakstus dalības valstīm un visām pārējām valstīm.

TO APLIECINOT attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo konvenciju, kā noteikts tās 14. panta 1. punktā.

PIEŅEMTA Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras ģenerālkonferences īpašajā sesijā Vīnē, tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestā gada divdesmit sestajā septembrī.