Oficiālais Vēstnesis C 291 , 13/10/2000 Lpp. 0001 - 0044
Komisijas Paziņojums. Pamatnostādnes vertikālo ierobežojumu jomā (Dokuments attiecas uz EEZ) (2000/C 291/01) SATURS I. IEVADS 1-7 1. Pamatnostādņu mērķis 1-4 2. 81. panta piemērošana vertikālu vienošanos gadījumā 5-7 II. VERTIKĀLAS VIENOŠANĀS, UZ KO PARASTI NEATTIECAS 81. PANTA 1. PUNKTS 8-20 1. Mazākas nozīmes vienošanās un MVU 8-11 2. Pārstāvniecības vienošanās 12-20 III. GRUPĀLĀ ATBRĪVOJUMA REGULAS PIEMĒROŠANA 21-70 1. Ar Grupālā atbrīvojuma regulu izveidotās "drošības zonas" 21-22 2. Grupālā atbrīvojuma regulas joma 23-45 3. Skaidri definēti ierobežojumi saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 46-56 4. Nosacījumi saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 57-61 5. Nelikumības prezumpcijas nepiemērošana ārpus Grupālā atbrīvojuma regulas darbības jomas 62 6. Iepriekšēja paziņojuma nevajadzīgums 63-65 7. Nodalāmība 66-67 8. To ražojumu portfelis, ko izplata tajā pašā izplatīšanas sistēmā.. 68-69 9. Pārejas posms 70 IV. GRUPĀLĀ ATBRĪVOJUMA ATCELŠANA UN GRUPĀLĀ ATBRĪVOJUMA REGULAS PIEMĒROŠANAS PĀRTRAUKŠANA 71-87 1. Atcelšanas procedūra 71-79 2. Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšana 80-87 V. TIRGUS DEFINĪCIJA UN TIRGUS DAĻAS APRĒĶINĀŠANA 88-99 1. Komisijas paziņojums par attiecīgā tirgus definīciju 88 2. Attiecīgais tirgus, ko izmanto, lai aprēķinātu 30 % tirgus daļas slieksni saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 89-95 3. Attiecīgais tirgus, ko izmanto atsevišķu novērtējumu veikšanai 96 4. Tirgus daļas aprēķināšana saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 97-99 VI. IZPILDES POLITIKA ATSEVIŠĶOS GADĪJUMOS 100-229 1. Analīzes sistēma 103-136 1.1. Vertikālo ierobežojumu negatīvā ietekme 103-114 1.2. Vertikālo ierobežojumu pozitīvā ietekme 115-118 1.3. Vertikālo ierobežojumu novērtēšanas vispārīgie noteikumi 119 1.4. Analīzes metodes 120-136 1.4.1. Attiecīgie novērtējuma faktori saskaņā ar 81. panta 1. punktu 121-133 1.4.2. Attiecīgie novērtējuma faktori saskaņā ar 81. panta 3. punktu 137-229 2. Konkrētu vertikālo ierobežojumu analīze 137-229 2.1. Vienas preču markas veicināšana 138-160 2.2. Ekskluzīva izplatīšana 161-177 2.3. Ekskluzīva klientu sadale 178-183 2.4. Selektīva izplatīšana 184-198 2.5. Franšīzes 199-201 2.6. Ekskluzīva piegāde 202-214 2.7. Sasaistīšana 215-224 2.8. Ieteiktā un maksimālā tālākpārdošanas cena 225-228 2.9. Citi vertikālie ierobežojumi 229 I. IEVADS 1. Pamatnostādņu mērķis 1) Šajās pamatnostādnēs izklāstīti vertikālo vienošanos novērtējuma principi saskaņā ar EK Līguma 81. pantu. Vertikālās vienošanās ir definētas 2. panta 1. punktā Komisijas 1999. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 2790/1999 par Līguma 81. panta 3. punkta piemērošanu vertikālo vienošanos kategorijām un saskaņotu darbību [1] (Grupālā atbrīvojuma regula) (skat. 23. līdz 45. punktu). Šīs pamatnostādnes neskar Līguma 82. panta iespējamo paralēlo piemērošanu attiecībā uz vertikālu vienošanos. Pamatnostādnes ir strukturētas šādi: - II iedaļā (8. līdz 20. punkts) aprakstītas vertikālās vienošanās, uz ko parasti neattiecas 81. panta 1. punkts, - III iedaļā (21. līdz 70. punkts) ir sniegtas piezīmes par Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu, - IV iedaļā (71. līdz 87. pants) ir aprakstīti principi, kas attiecas uz grupālā atbrīvojuma atcelšanu un Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšanu, - V iedaļā (88. līdz 99. punkts) ir aplūkoti tirgus definīcijas un tirgus daļas aprēķināšanas jautājumi, - IV iedaļā (100. līdz 229. punkts) ir aprakstīta vispārējā analīzes sistēma un Komisijas piemērotā izpildes politika atsevišķos gadījumos, kas saistīti ar vertikālu vienošanos. 2) Šajās pamatnostādnēs analīze attiecas gan uz precēm, gan uz pakalpojumiem, kaut arī atsevišķus vertikālus ierobežojumus galvenokārt izmanto attiecībā uz preču izplatīšanu. Vertikālas vienošanās tāpat var slēgt arī par starpproduktiem un starppakalpojumiem un par galapatēriņa precēm un pakalpojumiem. Ja nav norādīts citādi, dokumentā izklāstītā analīze un argumenti attiecas uz visiem preču un pakalpojumu veidiem un uz visiem tirdzniecības līmeņiem. Termins "produkts" ietver gan preces, gan pakalpojumus. Terminus "piegādātājs" un "pircējs" izmanto attiecībā uz visiem tirdzniecības līmeņiem. 3) Laižot klajā šīs pamatnostādnes, Komisija vēlas palīdzēt uzņēmumiem, lai tie paši varētu veikt vertikālu vienošanos novērtējumu saskaņā ar EK konkurences noteikumiem. Šajās pamatnostādnēs norādītie standarti ir jāpiemēro, ņemot vērā apstākļus, kas raksturīgi konkrētiem gadījumiem. Tātad šie standarti nav jāpiemēro tīri mehāniski. Katrs gadījums ir jānovērtē, ņemot vērā konkrētos faktus. Komisija piemēros pamatnostādnes pamatotā un elastīgā veidā. 4) Šīs pamatnostādnes neskar interpretāciju, ko var sniegt Pirmās instances tiesa un Eiropas Kopienu Tiesa attiecībā uz 81. panta piemērošanu vertikālu vienošanos gadījumā. 2. 81. panta piemērošana vertikālo vienošanos gadījumā 5) EK Līguma 81. pantu piemēro tādu vertikālu vienošanos gadījumā, kas var ietekmēt tirdzniecību dalībvalstu starpā un kas nepieļauj, ierobežo vai traucē konkurenci (še turp māk – "vertikālie ierobežojumi") [2]. 81. pants paredz atbilstīgu tiesisku regulējumu vertikālo ierobežojumu novērtēšanai, atzīstot atšķirību starp ietekmi, kas vērsta pret konkurenci, un ietekmi, kas veicina konkurenci. 81. panta 1. punkts aizliedz slēgt vienošanās, kas jūtami ierobežo vai traucē konkurenci, savukārt 81. panta 3. punkts pieļauj izņēmumu attiecībā uz vienošanos, kas nodrošina pietiekamas priekšrocības, salīdzinot ar ietekmi, kas vērsta pret konkurenci. 6) Vairumā gadījumu, ja runa ir par vertikālajiem ierobežojumiem, bažas par konkurenci var rasties vienīgi tad, ja ir nepietiekama preču marku savstarpējā konkurence, t.i., ja piegādātāja vai pircēja līmenī vai arī abos līmeņos novēro attiecīgu tirgus spējas pakāpi. Ja preču marku savstarpējā konkurence nav pietiekama, svarīgi ir aizsargāt preču marku savstarpējo konkurenci un preču markas iekšējo konkurenci. 7) Konkurences aizsardzība ir EK konkurences politikas primārais mērķis, jo konkurence vairo patērētāju labklājību un nodrošina efektīvu resursu sadali. Piemērojot EK konkurences noteikumus, Komisija pieņems ekonomiska rakstura pieeju, kurā būs ņemta vērā ietekme uz tirgu; vertikālas vienošanās ir jāanalizē to tiesiskajā un ekonomiskajā kontekstā. Objekta ierobežojumu gadījumos, kā uzskaitīts Grupālā atbrīvojuma regulas 4. pantā, Komisijai tomēr nav jāvērtē faktiskā ietekme uz tirgu. Tirgus integrācija ir EK konkurences politikas papildu mērķis. Tirgus integrācija veicina konkurenci Kopienā. Uzņēmumiem nav jāatļauj no jauna veidot šķēršļus dalībvalstu starpā, ja reiz jau šādi šķēršļi starp valstīm ir sekmīgi likvidēti. II. VERTIKĀLAS VIENOŠANĀS, UZ KO PARASTI NEATTIECAS 81. PANTA 1. PUNKTS 1. Mazākas nozīmes vienošanās un MVU 8) 81. panta 1. punkts parasti neattiecas uz vienošanos, kas nevar jūtami ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm vai nevar jūtami ierobežot konkurenci attiecībā uz objektu vai ietekmi. Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro vienīgi tādas vienošanās gadījumā, uz ko attiecas 81. panta 1. punkts. Šīs pamatnostādnes neskar esošā vai jebkāda nākotnē iespējamā de minimis paziņojuma piemērošanu [3]. 9) Ievērojot de minimis paziņojuma 11., 18. un 20. punktā izklāstītos nosacījumus par skaidri definētiem ierobežojumiem un kumulatīvo iedarbību, 81. panta 1. punktu parasti nepiemēro tādu vertikālu vienošanos gadījumos, ko noslēguši uzņēmumi, kuru tirgus daļa attiecīgajā tirgū nepārsniedz 10 %. Netiek pieņemts, ka vertikālas vienošanās, ko noslēguši uzņēmumi, kuru tirgus daļa pārsniedz 10 %, automātiski ir uzskatāmas par 81. panta 1.punkta pārkāpumu. Vienošanās starp uzņēmumiem, kuru tirgus daļa pārsniedz 10 % slieksni, var arī neatstāt vērā ņemamu ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā un var neradīt vērā ņemamus konkurences ierobežojumus [4]. Šādas vienošanās ir jāanalizē to tiesiskajā un ekonomiskajā kontekstā. Atsevišķu vienošanos novērtēšanas kritēriji ir sniegti 100. līdz 229. punktā. 10) Attiecībā uz skaidri definētiem ierobežojumiem, kuru definīcija ir sniegta de minimis paziņojumā, 81. panta 1. punktu var piemērot, ja tirgus daļa ir mazāka par 10 % – ar noteikumu, ka tie atstāj vērā ņemamu ietekmi uz tirdzniecību dalībvalstu starpā un uz konkurenci. Uz šādiem gadījumiem attiecas Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas piemērojamā tiesu prakse [5]. Atsauci izdara arī uz konkrētu situāciju, kad uzņēmums tirgū laiž jaunu ražojumu vai iespiežas jaunā tirgū, kas ir aplūkots šajās pamatnostādnēs (119. punkta 10. daļa). 11) Turklāt Komisija uzskata, ka, ievērojot kumulatīvo iedarbību un skaidri definētus ierobežojumus, vienošanās Komisijas Rekomendācijas 96/280/EK [6] pielikumā definēto mazo un vidējo uzņēmumu starpā retos gadījumos var jūtami ierobežot konkurenci 81. panta 1. punkta nozīmē, un tāpēc tām parasti nepiemēro 81. panta 1. punktu. Ja minētās vienošanās tomēr atbilst 81. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumiem, Komisija parasti atturas no procedūras uzsākšanas sakarā ar nepietiekamu Kopienas ieinteresētību, ja vien šie uzņēmumi kopā vai atsevišķi neieņem dominējošu stāvokli būtiskā tirgus daļā. 2. Pārstāvniecības vienošanās 12) 12. līdz 20. punkts aizstāj 1962. gada Paziņojumu par ekskluzīvas tirdzniecības līgumiem ar komercaģentiem [7]. Tie ir jāskata saistībā ar Padomes Direktīvu 86/653/EEK [8]. Pārstāvniecības vienošanās attiecas uz situāciju, kad juridiska vai fiziska persona (aģents) ir pilnvarota apspriest un/vai slēgt līgumus citas personas (pasūtītāja) uzdevumā vai nu aģenta vārdā vai pasūtītāja vārdā par: - pasūtītāja preču vai pakalpojumu iegādi, vai - pasūtītāja piegādātu preču vai pakalpojumu pārdošanu. 13) īstu pārstāvniecības vienošanos gadījumā 81. panta 1.punktu nepiemēro saistībām, kas jāpilda aģentam attiecībā uz līgumiem, kas apspriesti un/vai noslēgti pasūtītāja uzdevumā. Lai noteiktu, vai ir piemērojams 81. panta 1. punkts, noteicošais faktors ir finansiālais vai komerciālais risks, ko aģents uzņemas attiecībā uz darbību, kuras izpildei pasūtītājs viņu ir izraudzījis par aģentu. Veicot novērtējumu, šajā sakarā nav būtiski, vai aģents darbojas viena vai vairāku pasūtītāju uzdevumā. 81. panta 1. punkts var attiekties uz neīstu pārstāvniecības vienošanos, un tādā gadījumā piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu un citus šo pamatnostādņu iedaļu noteikumus. 14) Novērtējot pārstāvniecības vienošanās īstumu saskaņā ar 81. panta 1. punktu, būtiski ir divi finansiālā un komerciālā riska veidi. Pirmkārt, tie ir riski, kas ir tieši saistīti ar līgumiem, ko aģents ir noslēdzis un/vai apspriedis pasūtītāja uzdevumā, piemēram, krājumu finansēšana. Otrkārt, tie ir riski, kas attiecas uz ieguldījumiem, kas raksturīgi konkrētam tirgum. Tie ir ieguldījumi, kas konkrēti ir vajadzīgi tam darbības veidam, kura izpildei pasūtītājs ir izraudzījis aģentu, t.i., kas ir vajadzīgi, lai aģents varētu noslēgt un/vai apspriest attiecīgā veida līgumu. Šādi ieguldījumi parasti nav atgūstami, ja pēc darbības pārtraukšanas konkrētajā jomā šos ieguldījumus nevar izmantot citās darbības jomās vai var pārdot vienīgi ar ievērojamiem zaudējumiem. 15) Pārstāvniecības vienošanos uzskata par īstu pārstāvniecības vienošanos un līdz ar to tai nepiemēro 81. panta 1. punktu, ja aģents neriskē vai tikai mazliet riskē attiecībā uz līgumiem, ko tas noslēdzis un/vai apspriedis pasūtītāja uzdevumā, un attiecībā uz tirgum raksturīgiem ieguldījumiem attiecīgajā darbības jomā. Tādā gadījumā pasūtītāja darbību veido arī pārdošana vai pirkšana, neraugoties uz to, ka aģents ir atsevišķs uzņēmums. Tādējādi pasūtītājs uzņemas attiecīgo finansiālo un komerciālo risku, un aģents neveic neatkarīgu ekonomisku darbību, pildot darbības, kuru izpildei pasūtītājs viņu ir izraudzījis par aģentu. Pretējā gadījumā pārstāvniecības vienošanos uzskata par neīstu pārstāvniecības vienošanos un uz to var attiekties 81. panta 1. punkts. Tādā gadījumā aģents uzņemas minēto risku, un viņu uzskata par neatkarīgu tirgotāju, kam brīvi jānosaka sava tirdzniecības stratēģija, lai viņš varētu atgūt savus ar līgumu vai tirgu saistītos ieguldījumus. Riski, kas attiecas uz pārstāvniecības pakalpojumu vispārīgu sniegšanu, piemēram, risks, ka aģenta ienākumi ir atkarīgi no viņa kā aģenta sekmīgas darbības vai vispārīgiem ieguldījumiem, piemēram, telpu iekārtošanā vai personāla apmācībā, šajā novērtējumā nav būtiski. 16) Risks ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā reālo ekonomisko stāvokli nevis tiesisko formu. Komisija tomēr uzskata, ka 81. panta 1. punktu parasti nepiemēro saistībām, kas aģentam jāpilda attiecībā uz pasūtītāja vārdā apspriestajiem un/vai noslēgtajiem līgumiem, ja aģentam nepieder pirktās vai pārdotās līguma preces vai ja aģents pats nesniedz līguma pakalpojumus, un ja aģents: - nepiedalās to izmaksu segšanā, kas saistītas ar līguma preču vai pakalpojumu piegādi/pirkšanu, tajā skaitā preču transportēšanas izmaksu segšanā. Tas neliedz aģentam sniegt transporta pakalpojumus ar noteikumu, ka izmaksas sedz pasūtītājs, - ja aģentam tieši vai netieši nav jāiegulda līdzekļi tirdzniecības veicināšanā, piemēram, papildinot pasūtītāja reklāmas budžetu, - uz sava rēķina vai riska neuztur līguma preču krājumus, tajā skaitā krājumu finansēšanas izmaksas un krājumu zaudējuma izmaksas, un var nosūtīt nepārdotās preces atpakaļ pasūtītājam bez maksas, ja vien aģents nenes atbildību par kļūmēm (piemēram, pietiekamu drošības pasākumu neievērošana, lai nepieļautu krājumu zaudēšanu), - nepiedāvā un/vai nenodrošina garantijas remontu, labošanas pakalpojumus un garantijas pakalpojumus, ja vien pasūtītājs tos pilnībā neapmaksā, - neveic konkrētajam tirgum raksturīgus ieguldījumus iekārtās, telpās vai personāla apmācībā, piemēram, degvielas uzglabāšanas tvertnes ierīkošana degvielas mazumtirdzniecības gadījumā vai konkrētas programmatūras iegāde, lai apdrošināšanas aģenti varētu pārdot apdrošināšanas polises, - neuzņemas atbildību attiecībā uz trešām personām par pārdotā ražojuma radītajiem zaudējumiem (ražojumatbildība), ja vien šajā sakarā viņš kā aģents nenes atbildību par kļūmēm, - neuzņemas atbildību par līguma nepildīšanu no klienta puses, izņemot aģenta komisijas naudas zaudējumu, ja vien aģents nenes atbildību par kļūmēm (piemēram, pietiekamu drošības vai pretaizbraukšanas pasākumu neievērošana vai pietiekamu pasākumu neveikšana, lai informētu par zādzību pasūtītāju vai policistu, vai arī paziņotu pasūtītājam visu vajadzīgo informāciju, kas aģentam ir pieejama par klienta finansiālo uzticamību). 17) Minētais uzskaitījums nav pilnīgs. Ja aģentam ir radušies viens vai vairāki minētie riski vai izmaksas, tomēr var piemērot 81. panta 1. punktu – tāpat kā citu vertikālo vienošanos gadījumā. 18) Ja uz pārstāvniecības līgumu neattiecas 81. panta 1. punkts, šis punkts neattiecas arī uz visām saistībām, kas aģentam jāpilda saistībā ar līgumiem, ko tas noslēdzis un/vai apspriedis pasūtītāja uzdevumā. Turpmāk minētās aģenta saistības parasti tiek uzskatītas par pārstāvniecības vienošanās neatņemamu daļu, jo tās visas attiecas uz pasūtītāja spēju noteikt aģenta darbības jomu attiecībā uz līguma precēm vai pakalpojumiem, kas ir būtiski, ja pasūtītājam ir jāuzņemas risks, un tāpēc viņam ir jānosaka tirdzniecības stratēģija: - ierobežojumi attiecībā uz teritoriju, kurā aģents var pārdot attiecīgās preces vai pakalpojumus, - ierobežojumi attiecībā uz klientiem, kam aģents var pārdot attiecīgās preces vai pakalpojumus, - cenas un nosacījumi, ar kādiem aģentam ir jāpārdod vai jāpērk attiecīgās preces vai pakalpojumi. 19) Papildus to nosacījumu reglamentēšanai, ar kādiem aģents pārdod vai pērk līguma preces vai pakalpojumus pasūtītāja uzdevumā, pārstāvniecības vienošanās bieži ietver noteikumus, kas attiecas uz aģenta un pasūtītāja savstarpējām attiecībām. Tie jo īpaši var ietvert noteikumu, kas liedz pasūtītājam iecelt citus aģentus attiecīgajam darbības veidam, klientam vai teritorijai (ekskluzīvas pārstāvniecības noteikumi) un/vai noteikumu, kas liedz aģentam darboties kā aģentam vai izplatītājam uzņēmumos, kuri konkurē ar pasūtītāju (nekonkurēšanas noteikums). Ekskluzīvas pārstāvniecības noteikumi attiecas vienīgi uz preču markas iekšējo konkurenci un parasti neatstāj ietekmi, kas vērsta pret konkurenci. Konkurences aizlieguma noteikumi, tajā skaitā pēctermiņa konkurences aizlieguma noteikumi, attiecas uz preču marku savstarpējo konkurenci, un tos var uzskatīt par 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ja tie ierobežo pieeju tirgum, kurā pārdod vai pērk līguma preces vai pakalpojumus (skat. VI iedaļas 2.1. punktu). 20) 81. panta 1. punkts var attiekties uz pārstāvniecības vienošanos, pat ja pasūtītājs uzņemas visus attiecīgos finansiālos un komerciālos riskus, ja šī vienošanās atvieglo slepenu norunu īstenošanu. Tā tas var būt, piemēram, gadījumā, kad vairāki pasūtītāji izmanto to pašu aģentu pakalpojumus, vienlaikus kopīgi neļaujot citiem izmantot šo aģentu pakalpojumus, vai arī, ja viņi izmanto aģentu pakalpojumus, lai slepeni vienotos par tirdzniecības stratēģiju vai savā starpā apmainītos ar slepenu tirgus informāciju. III. GRUPĀLĀ ATBRĪVOJUMA REGULAS PIEMĒROŠANA 1. Ar Grupālā atbrīvojuma regulu izveidotās "drošības zonas" 21) Grupālā atbrīvojuma regula rada likumības prezumpciju attiecībā uz vertikālu vienošanos atkarībā no piegādātāja vai pircēja tirgus daļas. Ievērojot Grupālā atbrīvojuma regulas 3. panta noteikumus, grupālā atbrīvojuma piemērojamību parasti nosaka piegādātāja tirgus daļa tirgū, kurā tas pārdod līguma preces vai pakalpojumus. Lai varētu piemērot grupālo atbrīvojumu, šī tirgus daļa nedrīkst pārsniegt 30 % slieksni. Vienīgi tad, kad vienošanās ietver ekskluzīvas piegādes saistības, kas definētas Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta c) apakšpunktā, tieši pircēja tirgus daļa tirgū, kurā tas iepērk līguma preces vai pakalpojumus, nedrīkst pārsniegt 30 % slieksni, lai varētu piemērot grupālo atbrīvojumu. Jautājumus par tirgus daļu skat. V iedaļā (88. līdz 99. punkts). 22) No ekonomikas viedokļa raugoties, vertikāla vienošanās var ietekmēt ne tikai tirgu starp piegādātāju un pircēju, bet arī nākamā posma tirgu pēc pircēja tirgus. Grupālā atbrīvojuma regulas vienkāršotā pieeja, kurā ņemta vērā vienīgi piegādātāja vai pircēja tirgus daļa (attiecīgā gadījumā) abu šo pušu tirgū, pamatojas uz to, ka gadījumos, kad tirgus daļa ir mazāka par 30 %, ietekme uz nākamā posma tirgu parasti ir ierobežota. Turklāt Grupālā atbrīvojuma regulu ir vieglāk piemērot, ja ir jāaplūko tikai piegādātāja un pircēja tirgus, un tas uzlabo juridisko noteiktību, savukārt iespējamo problēmu novēršanai citos saistītos tirgos ir pieejams atcelšanas instruments (skat. 71. līdz 87. punktu). 2. Grupālā atbrīvojuma regulas joma i) Vertikālo vienošanos definīcija 23) Vertikālās vienošanās ir definētas Grupālā atbrīvojuma regulas 2. panta 1. punktā kā "vienošanās vai saskaņota prakse divu vai vairāku uzņēmumu starpā, no kuriem katrs vienošanās nolūkā darbojas dažādos ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmeņos un kas ir saistīta ar nosacījumiem, ar kādiem puses var pirkt, pārdot un tālāk pārdot atsevišķas preces vai pakalpojumus". 24) Šajā definīcijā ir trīs galvenie elementi: - vienošanās vai saskaņota prakse starp diviem vai vairāk uzņēmumiem. Tā neattiecas uz vertikālu vienošanos ar galapatērētājiem, kas nedarbojas kā uzņēmumi. Vispārīgi runājot, 81. panta 1. punkts neattiecas uz vienošanos ar galapatērētājiem, jo šo pantu piemēro vienīgi attiecībā uz vienošanos starp uzņēmumiem, uzņēmumu asociāciju lēmumiem un saskaņotu praksi. Tas neskar Līguma 82. panta iespējamo piemērošanu, - vienošanās vai saskaņota prakse tādu uzņēmumu starpā, kuri vienošanās izpratnē darbojas dažādos ražošanas vai izplatīšanas ķēdes līmeņos. Piemēram, tas nozīmē, ka viens uzņēmums ražo izejvielas, ko otrs uzņēmums izmanto par izejvielām savai produkcijai, vai arī pirmais uzņēmums ir ražotājs, otrais – vairumtirgotājs, un trešais – mazumtirgotājs. Tas neliedz uzņēmumam aktīvi darboties vairāk nekā vienā ražošanas vai izplatīšanas ķēdes posmā, - vienošanās vai saskaņota prakse attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem puses, kas noslēgušas vienošanos – piegādātājs un pircējs – "var iegādāties, pārdot vai tālāk pārdot atsevišķas preces vai pakalpojumus". Tas atspoguļo Grupālā atbrīvojuma regulas mērķi – piemērošanu pirkšanas un izplatīšanas vienošanās gadījumos. Tās ir vienošanās, kas attiecas uz piegādātāja piegādāto preču vai pakalpojumu iegādes, pārdošanas vai tālākpārdošanas nosacījumiem un/vai kas attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem pircējs pārdod pakalpojumus vai preces, kas ietver attiecīgās preces vai pakalpojumus. Piemērojot Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumus, par līguma precēm vai pakalpojumiem uzskata preces un pakalpojumus, ko piegādā piegādātājs, un no tām izrietošās preces vai pakalpojumus. Definīcija ietver vertikālas vienošanās, kas attiecas uz visiem starpproduktiem un starppakalpojumiem un galapatēriņa precēm un pakalpojumiem. Vienīgais izņēmums ir autotransporta nozare, ciktāl uz šo nozari turpina attiekties konkrēti grupāli atbrīvojumi, piemēram, Komisijas Regulas (EK) Nr. 1475/95 [9] piešķirtais atbrīvojums. Piegādātāja piegādātās preces vai pakalpojumus pircējs var pārdot tālāk vai izmantot par izejvielām savu preču ražošanā vai pakalpojumu sniegšanā. 25) Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro arī precēm, ko pārdod un pērk iznomāšanai trešām personām. Tomēr tā neattiecas uz nomas un līzinga līgumiem, jo šajā gadījumā piegādātājs nepārdod preci vai pakalpojumu pircējam. Vispārīgi runājot, Grupālā atbrīvojuma regulu nepiemēro ierobežojumiem vai saistībām, kas neattiecas uz pirkšanas, pārdošanas un tālākpārdošanas nosacījumiem, piemēram, saistībām, kas liedz pusēm īstenot neatkarīgus pētījumus un attīstību, ko puses varētu būt iekļāvušas par vertikālu uzskatāmās vienošanās tekstā. Turklāt 2. panta 2. līdz 5. punkts tieši vai netieši izslēdz atsevišķas vertikālās vienošanās no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas. ii) Vertikālās vienošanās konkurentu starpā 26) Grupālā atbrīvojuma regula 2. panta 4. punkts nepārprotami izslēdz no regulas piemērošanas jomas "vertikālas vienošanās, kas noslēgtas starp konkurējošiem uzņēmumiem". Vertikālas vienošanās konkurentu starpā saistībā ar iespējamajām slepenajām norunām tiks aplūkotas topošajās pamatnostādnēs par 81. panta piemērojamību horizontālajai sadarbībai [10]. Šo vienošanos vertikālie aspekti tomēr ir jānovērtē saskaņā ar šīm pamatnostādnēm. Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta a) apakšpunkts definē konkurējošus uzņēmumus kā "faktiskos vai potenciālos piegādātājus tā paša ražojuma tirgū" neatkarīgi no tā, vai tie ir konkurenti tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū. Konkurējoši uzņēmumi ir uzņēmumi, kas ir līguma preču vai pakalpojumu vai līguma preču un pakalpojumu aizstājējpreču un aizstājējpakalpojumu faktiskie vai potenciālie piegādātāji. Potenciāls piegādātājs ir uzņēmums, kas faktiski neražo konkurējošu ražojumu, bet varētu to darīt un darītu, ja nebūtu vienošanās, reaģējot uz nelielu un pastāvīgu relatīvo cenu pieaugumu. Tas nozīmē, ka uzņēmums varētu ieguldīt un, iespējams, ieguldītu vajadzīgos papildu līdzekļus un sāktu apgādāt tirgu 1 gada laikā. Novērtējumam jābūt reālam; nepietiek ar teorētisku iespējamību attiecībā uz ienākšanu tirgū [11]. 27) Konkurentu starpā noslēgtu vertikālu vienošanos vispārējai izslēgšanai ir trīs izņēmumi, un tie visi trīs ir izklāstīti 2. panta 4. punktā un attiecas uz vienošanos, kas nav savstarpēja. Termins "nav savstarpējs" nozīmē, piemēram, to, ka viens ražotājs kļūst par otra ražotāja preču izplatītāju, bet otrais ražotājs nekļūst par pirmā ražotāja preču izplatītāju. Uz konkurentu vienošanos, kas nav savstarpēja, Grupālā atbrīvojuma regula attiecas tad, ja 1) pircēja apgrozījums nepārsniedz 100 miljonus eiro, vai 2) piegādātājs ražo un izplata preces, bet pircējs vienīgi izplata, bet neražo konkurējošas preces, vai 3) piegādātājs ir pakalpojumu sniedzējs, kas darbojas vairākos tirdzniecības līmeņos, bet pircējs nesniedz konkurējošus pakalpojumus tajā tirdzniecības līmenī, kurā tas iepērk līguma pakalpojumus. Otrs izņēmums attiecas uz dubultās izplatīšanas gadījumiem, t.i., konkrētu preču ražotājs darbojas arī kā preču izplatītājs, konkurējot ar savu preču neatkarīgajiem izplatītājiem. Izplatītājs, kas sniedz norādījumus ražotājam attiecībā uz konkrētu preču ražošanu ar izplatītāja preču marku, nav uzskatāms par šo preču ar paša marku ražotāju. Trešais izņēmums attiecas uz līdzīgiem dubultās izplatīšanas gadījumiem, bet šajos gadījumos tas ir saistīts ar pakalpojumiem, kad piegādātājs ir arī pakalpojumu sniedzējs tajā līmenī, kurā darbojas pircējs. iii) Mazumtirgotāju asociācijas 28) Grupālā atbrīvojuma regulas 2. panta 2. punkts attiecina šo regulu uz vertikālu vienošanos, ko noslēgusi uzņēmumu asociācija, kas atbilst atsevišķiem nosacījumiem, un līdz ar to izslēdz no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas vertikālās vienošanās, ko noslēgušas visas citas asociācijas. Uz vertikālo vienošanos, ko noslēgusi asociācija un tās locekļi vai asociācija un tās piegādātāji, Grupālā atbrīvojuma regula attiecas vienīgi tad, ja visi locekļi ir preču (nevis pakalpojumu) mazumtirgotāji un ja katra atsevišķā asociācijas locekļa apgrozījums nepārsniedz 50 miljonus eiro. Mazumtirgotāji ir izplatītāji, kas pārdod preces tālāk galapatērētājiem. Ja tikai ierobežotam asociācijas locekļu skaitam apgrozījums nedaudz pārsniedz 50 miljonu eiro slieksni, tas parasti neietekmē novērtējumu saskaņā ar 81. pantu. 29) Uzņēmumu asociācijā var būt gan vertikālas, gan horizontālas vienošanās. Horizontālās vienošanās ir jāvērtē saskaņā ar principiem, kas izklāstīti topošajās pamatnostādnēs par 81. panta piemērojamību horizontālajai sadarbībai. Ja šajā novērtējumā izdara secinājumu, ka uzņēmumu sadarbība pirkšanas un pārdošanas jomā ir pieņemama, ir jāveic turpmāks novērtējums, lai izskatītu vertikālās vienošanās, ko asociācija ir noslēgusi ar piegādātājiem vai atsevišķajiem locekļiem. Veicot šo novērtējumu, jāievēro Grupālā atbrīvojuma regulas un šo pamatnostādņu noteikumi. Piemēram, horizontālas vienošanās, kas noslēgtas starp asociācijas locekļiem, vai asociācijas pieņemtie lēmumi, piemēram, lēmums, kas prasa, lai asociācijas locekļi iegādātos preces no asociācijas, vai lēmums piešķirt ekskluzīvas teritorijas asociācijas locekļiem, vispirms ir jāvērtē kā horizontāla vienošanās. Vienīgi tad, ja šis novērtējums ir pozitīvs, ir būtiski novērtēt vertikālo vienošanos starp asociāciju un tās atsevišķajiem locekļiem vai starp asociāciju un piegādātājiem. iv) Vertikālas vienošanās, kas ietver noteikumus attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām 30) Grupālā atbrīvojuma regulas 2. panta 3. punkts šīs regulas piemērošanas jomā iekļauj vertikālas vienošanās, kas ietver atsevišķus noteikumus, kuri attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību nodošanu vai intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanu, ko veic pircējs, un tādējādi visas pārējās vertikālās vienošanās, kas ietver intelektuālo īpašuma tiesību noteikumus, tiek izslēgtas no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas. Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro vertikālu vienošanos gadījumā, ja tajās ir noteikumi par intelektuālā īpašuma tiesībām un ir izpildīti pieci nosacījumi: - intelektuālā īpašuma tiesību noteikumi ir daļa no vertikālās vienošanās, t.i., vienošanās ar nosacījumiem, saskaņā ar kuriem puses var pirkt, pārdot vai tālāk pārdot atsevišķas preces vai pakalpojumus, - intelektuālajām īpašuma tiesībām jābūt nodotām pircējam izmantošanai, - intelektuālo īpašuma tiesību noteikumi nedrīkst būt vienošanās primārais objekts, - intelektuālo īpašuma tiesību noteikumiem jābūt tieši saistītiem ar preču vai pakalpojumu lietošanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu, ko veic pircējs vai viņa klienti. Franšīzes gadījumā, ja tirdzniecība ir intelektuālo īpašuma tiesību izmantošanas objekts, preces vai pakalpojumus izplata galvenās franšīzes ņēmējs vai franšīzes ņēmēji, - intelektuālo īpašuma tiesību noteikumi attiecībā uz līguma precēm vai pakalpojumiem nedrīkst ierobežot konkurenci ar tādu pašu objektu vai ietekmi, kā vertikālajiem ierobežojumiem, kas nav izslēgti saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu. 31) Šie nosacījumi nodrošina to, ka Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro vertikālo vienošanos gadījumos, ja preču vai pakalpojumu lietošanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu var veikt efektīvāk, jo intelektuālās īpašuma tiesības ir nodotas lietošanai pircējam. Citiem vārdiem sakot, to var piemērot ierobežojumiem, kas attiecas uz intelektuālo īpašuma tiesību nodošanu vai izmantošanu, ja vienošanās galvenais objekts ir preču vai pakalpojumu pirkšana vai izplatīšana. 32) Pirmais nosacījums paskaidro, ka konteksts, kādā intelektuālās īpašuma tiesības tiek nodrošinātas, ir vienošanās par preču pirkšanu vai pārdošanu vai arī vienošanās par pakalpojumu pirkšanu vai sniegšanu, nevis vienošanās par intelektuālo īpašuma tiesību nodošanu vai licenci preču ražošanai, vai tīrs licences līgums. Grupālā atbrīvojuma regulu nepiemēro, piemēram, šādos gadījumos: - vienošanās, kur viena puse izsniedz otrai pusei izstrādājuma izgatavošanas instrukciju un piešķir otrai pusei licenci par dzēriena ražošanu, izmantojot šo instrukciju, - vienošanās, saskaņā ar ko viena puse izsniedz otrai pusei veidni vai pamateksemplāru un piešķir otrai pusei licenci ražot un izplatīt kopijas, - licences piešķiršana attiecībā uz tirdzniecības marku vai zīmi tirdzniecības veicināšanas nolūkā, - finansiālā atbalsta līgumi par tiesībām reklamēt sevi kā pasākuma oficiālo sponsoru, - autortiesību licences, piemēram, apraides līgumi par tiesībām ierakstīt un/vai tiesībām pārraidīt pasākumu. 33) Otrais nosacījums paskaidro, ka Grupālā atbrīvojuma regulu nepiemēro, ja pircējs ir nodrošinājis intelektuālā īpašuma tiesības piegādātajam neatkarīgi no tā, vai intelektuālās īpašuma tiesības skar ražošanas vai izplatīšanas veidu. Grupālā atbrīvojuma regula neattiecas uz vienošanos, kas ir saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesību nodošanu piegādātājam un ietver iespējamus ierobežojumus attiecībā uz piegādātāja veikto pārdošanu. Tas jo īpaši nozīmē to, ka apakšuzņēmuma līgumi, kas ietver zinātības nodošanu apakšuzņēmējam [12], neietilpst Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomā. Grupālā atbrīvojuma regulu tomēr piemēro vertikālu vienošanos gadījumā, kad pircējs izsniedz piegādātājam vienīgi specifikācijas, kurās raksturotas piegādājamās preces vai pakalpojumi. 34) Trešais nosacījums paskaidro, ka intelektuālo īpašuma tiesību nodošana vai licence nedrīkst būt vienošanās primārais mērķis, ja uz šo vienošanos vēlas attiecināt Grupālā atbrīvojuma regulu. Primārajam mērķim ir jābūt preču vai pakalpojumu pirkšanai vai izplatīšanai, un intelektuālo īpašuma tiesību noteikumi jāizmanto vertikālās vienošanās izpildē. 35) Ceturtais nosacījums prasa, lai intelektuālā īpašuma tiesību noteikumi pircējam vai viņa klientiem atvieglotu preču vai pakalpojumu lietošanu, pārdošanu vai tālākpārdošanu. Preces vai pakalpojumus lietošanai vai tālākpārdošanai parasti piegādā licenciārs, bet licenciāts tos var iegādāties arī no trešā piegādātāja. Intelektuālo īpašuma tiesību noteikumi parasti attiecas uz preču vai pakalpojumu tirdzniecību. Piemēram, tā tas ir franšīzes līguma gadījumā, kad franšīzes devējs pārdod franšīzes ņēmējam preces tālākpārdošanai un turklāt piešķir franšīzes ņēmējam licenci izmantot tirdzniecības zīmi un zinātību preču tirdzniecībā. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad koncentrēta ekstrakta piegādātājs piešķir licenci pircējam, lai tas atšķaidītu un sapildītu pudelēs šo ekstraktu pirms tā pārdošanas dzēriena veidā. 36) Piektais nosacījums jo īpaši nozīmē to, ka intelektuālā īpašuma tiesību noteikumiem nav jābūt tādam pašam mērķim vai ietekmei, kā skaidri definētajiem ierobežojumiem, kas uzskaitīti Grupālā atbrīvojuma regulas 4. pantā, vai jebkuriem ierobežojumiem, kas ir izslēgti no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas ar 5. pantu (skat. 46. līdz 61. punktu). 37) Intelektuālās īpašuma tiesības, ko var uzskatīt par tādām, kas palīdz pildīt vertikālas vienošanas Grupālā atbrīvojuma regulas 2. panta 3. punkta nozīmē, parasti skar trīs galvenās jomas: tirdzniecības zīmes, autortiesības un zinātību. Tirdzniecības zīme 38) Tirdzniecības zīmes licence, kas izsniegta izplatītājam, var būt saistīta ar licenciāra ražojumu izplatīšanu konkrētā teritorijā. Ja tā ir ekskluzīva licence, vienošanās paredz ekskluzīvu izplatīšanu. Autortiesības 39) Tādu preču pārdevējiem, uz kurām attiecas autortiesības (grāmatas, programmatūra u.c.), autortiesību subjekts var noteikt pienākumu veikt tālākpārdošanu vienīgi saskaņā ar nosacījumu, ka pircējs – cits tālākpārdevējs vai tiešais lietotājs – nepārkāps autortiesības. Šīm tālākpārdevēja saistībām piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ciktāl uz šīm saistībām vispār attiecas 81. panta 1. punkts. 40) Vienošanās, saskaņā ar kurām tālākpārdošanai piegādā programmatūras cietās kopijas, un ja tālākpārdevējs neiegūst licenci ne uz kādām tiesībām attiecībā uz programmatūru, bet viņam ir vienīgi tiesības tālākpārdot cietās kopijas, ir uzskatāmas par vienošanos par preču piegādi tālākpārdošanai Grupālā atbrīvojuma regulas nolūkā. Izmantojot šādu izplatīšanas veidu, programmatūras licences piešķiršanā ir iesaistīts autortiesību subjekts un programmatūras lietotājs. Tā var būt licence "plēves apvalkā", t.i., nosacījumu kopa, kas iekļauta cietās kopijas paketē un par ko uzskata, ka tiešais lietotājs šos nosacījumus akceptē, atverot paketi. 41) Pircējiem, kas iegādājas datortehniku, kurā ietilpst programmatūra, ko aizsargā autortiesības, autortiesību subjekts var pieprasīt nepārkāpt autortiesības, piemēram, negatavot kopijas un nenodarboties ar programmatūras tālākpārdošanu vai negatavot kopijas un izmantot programmatūru kopā ar datortehniku. Šiem lietošanas ierobežojumiem piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ciktāl uz tiem vispār attiecas 81. panta 1. punkts. Zinātība 42) Franšīzes līgumi, izņemot industriālās franšīzes līgumus, ir visredzamākie piemēri, kur pircējam tirdzniecības nolūkos nodod zinātību. Franšīzes līgumi ietver intelektuālā īpašuma tiesību licences, kas attiecas uz tirdzniecības zīmēm vai markām un zinātību, lai lietotu un izplatītu preces vai sniegtu pakalpojumus. Papildus intelektuālā īpašuma tiesību licencei franšīzes devējs līguma spēkā esamības laikā franšīzes ņēmējam parasti sniedz komerciālo vai tehnisko palīdzību, piemēram, iepirkumu pakalpojumi, mācības, konsultācijas par nekustamo īpašumu, finanšu plānošana u.c. Licence un palīdzība ir franšīzei nodotās uzņēmējdarbības metodes neatņemamas sastāvdaļas. 43) Franšīzes līgumos ietvertajai licencei piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ja ir izpildīti visi pieci 30. punktā uzskaitītie nosacījumi. Tā tas parasti ir, jo saskaņā ar lielāko daļu franšīzes līgumu, tajā skaitā ar galvenajiem franšīzes līgumiem, franšīzes devējs nodrošina franšīzes ņēmējam preces un/vai pakalpojumus, jo īpaši komerciālus vai tehniskās palīdzības pakalpojumus. Intelektuālās īpašuma tiesības palīdz franšīzes ņēmējam tālāk pārdot franšīzes devēja vai franšīzes devēja norādīta piegādātāja piegādātās preces vai lietot šīs preces un pārdot no tām iegūtās preces vai pakalpojumus. Grupālā atbrīvojuma regulu nepiemēro franšīzes līgumam, ja šis līgums attiecas vienīgi vai galvenokārt uz intelektuālā īpašuma tiesību licenci, bet pret to izturas līdzīgi kā pret franšīzes līgumiem, kam piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu. 44) Turpmāk minētās saistības, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesībām, parasti uzskata par nepieciešamām, lai aizsargātu franšīzes devēja intelektuālā īpašuma tiesības, un arī tām piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ja uz šīm saistībām attiecas 81. panta 1. punkts: a) franšīzes ņēmēja saistības tieši vai netieši nenodarboties ar līdzīga veida uzņēmējdarbību; b) franšīzes ņēmēja saistības neiegūt tādas finansiālas intereses konkurējoša uzņēmuma kapitālā, kas franšīzes ņēmējam dotu iespēju ietekmēt šā uzņēmuma ekonomisko rīcību; c) franšīzes ņēmēja saistības neizpaust trešām personām zinātību, ko sniedzis franšīzes devējs, ciktāl šāda zinātība nav pieejama plašai sabiedrībai; d) franšīzes ņēmēja saistības informēt franšīzes devēju par pieredzi, kas uzkrāta, izmantojot franšīzi, un piešķirt viņam un pārējiem franšīzes ņēmējiem neekskluzīvu licenci attiecībā uz zinātību, kas izriet no minētās pieredzes; e) franšīzes ņēmēja pienākums informēt franšīzes devēju par intelektuālā īpašuma tiesību licences pārkāpumiem, uzsākt tiesvedību pret pārkāpējiem vai palīdzēt franšīzes devējam prasības iesniegšanā, kas vērsta pret pārkāpējiem; f) franšīzes ņēmēja saistības neizmantot franšīzes devēja piešķirto zinātības licenci citiem mērķiem, kas nav franšīzes izmantošana; g) franšīzes ņēmēja saistības nenodot citai personai tiesības un saistības, kas paredzētas franšīzes līgumā, bez franšīzes devēja piekrišanas. v) Saistība ar citām grupālā atbrīvojuma regulām 45) 2. panta 5. punktā ir norādīts, ka Grupālā atbrīvojuma regulu "nepiemēro vertikālas vienošanās gadījumā, kad uz šādas vienošanas priekšmetu attiecas cita grupālā atbrīvojuma regula." Tas nozīmē, ka Grupālā atbrīvojuma regulu nepiemēro vertikālas vienošanās gadījumā, uz ko attiecas Komisijas Regula (EK) Nr. 240/96 [13] par tehnoloģiju nodošanu, Komisijas Regula (EK) Nr. 1475/1995 [14] par automobiļu izplatīšanu vai Regulas (EEK) Nr. 417/85 [15] un (EEK) Nr. 418/85 [16], ar ko piemēro atbrīvojumu vertikālu vienošanos gadījumā, kas noslēgtas saistībā ar horizontālu vienošanos, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 2236/97 [17] vai jebkuru citu tāda veida regulu nākotnē. 3. Skaidri definēti ierobežojumi saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 46) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. pantā ir uzskaitīti skaidri definēti ierobežojumi, kas izslēdz visu vertikālo vienošanos no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas. Šis skaidri definēto ierobežojumu uzskaitījums attiecas uz vertikālu vienošanos par tirdzniecību Kopienā. Vertikālās vienošanās sakarā par eksportu uz valstīm, kas atrodas ārpus Kopienas, vai importu/atpakaļievešanu no valstīm, kas atrodas ārpus Kopienas, skat. spriedumu Javico v Yves Saint Laurent lietā. Tāpat nav domājams, ka varētu piešķirt individuālu atbrīvojumu, ja vertikāla vienošanās ietver minētos skaidri definētos ierobežojumus. 47) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta a) apakšpunktā minētie skaidri definētie ierobežojumi attiecas uz tālākpārdošanas cenas uzturēšanu (TCU), proti, vienošanās vai saskaņota prakse, kuras tiešs vai netiešs mērķis ir noteikt fiksētu vai minimālu tālākpārdošanas cenu vai fiksētu vai minimālu cenu līmeni, kas jāievēro pircējam. Tādu līguma noteikumu vai saskaņotas prakses gadījumā, kas tieši nosaka tālākpārdošanas cenu, ierobežojums ir skaidri redzams. TCU tomēr var īstenot arī netiešā veidā. Piemēram, vienošanās, kas nosaka peļņas normu izplatīšanai, paredz maksimālās atlaides, ko izplatītājs var piešķirt no noteiktās cenas, un paredz, ka piegādātājs piešķir reklāmas izmaksu atlaides vai atmaksājumus, ņemot vērā attiecīgo cenu līmeni, un sasaista paredzēto tālākpārdošanas cenu ar konkurentu tālākpārdošanas cenām, draudiem, iebiedēšanu, brīdinājumiem, soda naudu, piegāžu kavēšanu vai apturēšanu vai līguma pārtraukšanu saistībā ar noteiktā cenu līmeņa ievērošanu. Tiešus vai netiešus cenas noteikšanas līdzekļus var padarīt efektīvākus, apvienojot tos ar pasākumiem, kuri palīdz identificēt izplatītājus, kas ir samazinājuši cenas – piemēram, cenu uzraudzības sistēmas ieviešana vai mazumtirgotāju saistības ziņot par citiem izplatītājiem tīklā, kas neievēro standarta cenu līmeni. Tiešu vai netiešu cenu noteikšanu tāpat arī var padarīt efektīvāku, apvienojot to ar pasākumiem, kas var samazināt pircēja vēlmi pazemināt tālākpārdošanas cenu, piemēram, piegādātājs uzdrukā ieteicamo tālākpārdošanas cenu uz preces vai arī piegādātājs liek pircējam piemērot noteikumu par klientu ar vislielākās labvēlības režīmu. Tos pašus netiešos līdzekļus un tos pašus "atbalsta" pasākumus var izmantot, lai maksimālās vai ieteicamās cenas darbotos kā TCU. Taču tas, ka piegādātājs nodod pircējam ieteicamo cenu vai maksimālo cenu sarakstu, nav pašsaprotami jāuzskata par TCU. 48) Pārstāvniecības vienošanos gadījumā pasūtītājs parasti nosaka pārdošanas cenu, jo aģents nekļūst par preču īpašnieku. Ja uz pārstāvniecības vienošanos attiecas 81. panta 1. punkts (skat. 12. līdz 20. pantu), saistības, kas aģentam neļauj dalīt savu fiksēto vai mainīgo komisijas naudu ar klientu vai ierobežo aģentu šajā ziņā, tomēr ir uzskatāmas par skaidri definētu ierobežojumu saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta a) apakšpunktu. Tādējādi aģentam ir jādod iespēja pazemināt cenu, ko maksā klients, nesamazinot pasūtītāja ienākumus [18]. 49) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta b) apakšpunktā izklāstītie skaidri definētie ierobežojumi attiecas uz vienošanos vai saskaņotu praksi, kuras tiešs vai netiešs mērķis ir ierobežot pircēja pārdošanas darbību, ciktāl šie ierobežojumi attiecas uz teritoriju, kurā pircējs var pārdot līguma preces vai pakalpojumus, vai uz klientiem, kam pircējs tos pārdod. Minētais skaidri definētais ierobežojums attiecas uz tirgus dalīšanu pēc teritorijas vai klienta principa. Tas var būt tiešu saistību rezultāts, piemēram, saistības nepārdot preces vai pakalpojumus atsevišķiem klientiem vai klientiem atsevišķās teritorijās vai saistības pārsūtīt šo klientu pasūtījumus citiem izplatītājiem. Tas var arī izrietēt no netiešiem pasākumiem, kuru mērķis ir rosināt izplatītāju nepārdot preces vai pakalpojumus šādiem klientiem, piemēram, gratifikāciju vai atlaižu atteikums, atteikums veikt piegādes, piegādāto daudzumu samazināšana vai piegādāto daudzumu ierobežošana atbilstīgi pieprasījumam iedalītajā teritorijā vai klientu grupā, draudi lauzt līgumu vai peļņas nodošanas saistības. Tas var izrietēt no tā, ka piegādātājs nesniedz garantijas pakalpojumus visā Kopienā, savukārt visiem izplatītājiem ir pienākums nodrošināt garantijas pakalpojumus, un piegādātājs viņiem atlīdzina izdevumus par šā pakalpojuma sniegšanu – pat attiecībā uz ražojumiem, ko savā teritorijā pārdod citi izplatītāji. Šādu praksi vēl jo vairāk var uzskatīt par pircēja pārdošanas darbības ierobežošanu, ja piegādātājs to apvieno ar uzraudzības sistēmu, kuras mērķis ir pārbaudīt piegādāto preču faktisko galamērķi, piemēram, atšķirīgu etiķešu vai sērijas numuru izmantošana. Ja visiem izplatītājiem aizliedz pārdot preces vai pakalpojumus atsevišķiem tiešajiem lietotājiem, to tomēr neklasificē kā skaidri definētu ierobežojumu, ja ar attiecīgo ražojumu ir saistīts objektīvs pamatojums, piemēram, vispārējs aizliegums pārdot bīstamas vielas atsevišķiem klientiem drošības un veselības aizsardzības iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka arī pats piegādātājs tās nepārdod šiem klientiem. Arī tālākpārdevēja saistības attiecībā uz piegādātāja preču markas izstādīšanu neklasificē kā skaidri definētus ierobežojumus. 50) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta b) apakšpunktā skaidri definētajam ierobežojumam ir četri izņēmumi. Pirmais izņēmums piegādātājam ļauj panākt to, ka viņa tiešo pircēju aktīvā pārdošanas darbība aprobežojas ar teritoriju vai klientu grupu, kas ir ekskluzīvā kārtā iedalīta citam pircējam vai ko piegādātājs ir rezervējis sev. Teritorija vai klientu grupa ir ekskluzīvi iedalīta, ja piegādātājs piekrīt pārdot savu ražojumu tikai vienam izplatītājam izplatīšanai konkrētā teritorijā vai konkrētai klientu grupai, un piegādātājs un visi pārējie piegādātāja pircēji Kopienā aizsargā ekskluzīvo izplatītāju no aktīvas pārdošanas viņa teritorijā vai viņa klientu grupā. Piegādātājs drīkst apvienot ekskluzīvu teritorijas iedalīšanu un ekskluzīvu klientu grupas piešķiršanu, piemēram, ieceļot ekskluzīvu izplatītāju konkrētai klientu grupai noteiktā teritorijā. Aizsargājot ekskluzīvi iedalītas teritorijas vai klientu grupas, šajās teritorijās vai klientu grupās tomēr ir jāatļauj veikt pasīvo pārdošanu. Piemērojot Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta b) apakšpunktu, Komisija interpretē "aktīvu" un "pasīvu" pārdošanu šādā veidā: - "aktīva" pārdošana nozīmē aktīvu darbu ar atsevišķiem klientiem cita izplatītāja ekskluzīvajā teritorijā vai ekskluzīvajā klientu grupā, piemēram, sūtot tiešus pasta sūtījumus vai apmeklējot klientus; vai arī tas nozīmē aktīvu darbu ar konkrētu klientu grupu vai klientiem konkrētā teritorijā, kas ir ekskluzīvi iedalīta citam izplatītājam, un šajā gadījumā izmanto reklāmu plašsaziņas līdzekļos vai citu reklāmu, kas ir konkrēti vērsta uz šo klientu grupu vai vērsta uz klientiem šajā teritorijā; vai arī tas nozīmē noliktavas vai izplatīšanas punkta atvēršanu cita izplatītāja ekskluzīvajā teritorijā, - "pasīva" pārdošana nozīmē reaģēšanu uz atsevišķu klientu nepasūtītiem pieprasījumiem, tostarp preču vai pakalpojumu piegādi šiem klientiem. Pasīva pārdošana ir vispārēja reklāma plašsaziņas līdzekļos vai internetā, kas sasniedz klientus citu izplatītāju ekskluzīvajās teritorijās vai klientu grupās, bet kas ir saprātīgs veids, kā sasniegt klientus ārpus šīm teritorijām vai klientu grupām, piemēram, lai sasniegtu klientus neekskluzīvajās teritorijās vai paša teritorijā. 51) Visi izplatītāji drīkst izmantot internetu, lai reklamētu vai pārdotu ražojumus. Ierobežojumi attiecībā uz to, kā izplatītāji var izmantot internetu, varētu būt savietojami ar Grupālā atbrīvojuma regulu vienīgi tiktāl, ciktāl reklāma internetā vai pārdošana internetā novestu pie aktīvas pārdošanas citu izplatītāju ekskluzīvajās teritorijās vai klientu grupās. Vispār interneta izmantošanu neuzskata par aktīvu pārdošanu minētajās teritorijās vai klientu grupās, jo tas ir saprātīgs veids, kā sasniegt katru klientu. Tas, ka interneta izmantošana var atstāt ietekmi ārpus paša teritorijas vai klientu grupas, izriet no tehnoloģijas, t.i., ērta pieeja no jebkuras vietas. Ja klients apmeklē izplatītāja tīmekļa vietni un sazinās ar izplatītāju un ja šie kontakti noved pie pārdošanas, tajā skaitā pie piegādes, to uzskata par pasīvo pārdošanu. Valodai, ko izmanto tīmekļa vietnē vai saziņā, parasti nav nozīmes. Tīmekļa vietnes izmantošanu neuzskata par aktīvo pārdošanu, ja šī tīmekļa vietne nav konkrēta domāta klientiem, kas galvenokārt atrodas citam izplatītājam ekskluzīvi iedalītā teritorijā vai klientu grupā, piemēram, tādu reklāmkarogu vai saišu izmantošana piegādātāju tīmekļu vietnēs, kas ir konkrēti paredzētas minētajiem ekskluzīvi iedalītajiem klientiem. Par aktīvo pārdošanu tomēr uzskata nepieprasītus e-pasta ziņojumus, ko sūta atsevišķiem klientiem vai konkrētām klientu grupām. Tie paši apsvērumi attiecas uz pārdošanu, izmantojot katalogus. Neatkarīgi no iepriekš teiktā, piegādātājs var noteikt kvalitātes standartus attiecībā uz interneta izmantošanu preču tālākpārdošanā, gluži tāpat kā piegādātājs var noteikt kvalitātes standartus veikalam vai reklāmai un veicināšanas pasākumiem kopumā. Iepriekšminētais jo īpaši var attiekties uz selektīvo izplatīšanu. Tiešs aizliegums pārdot preces vai pakalpojumus internetā vai ar katalogu ir iespējams vienīgi tad, ja tam ir objektīvs pamatojums. Jebkurā gadījumā piegādātājs nevar viens pats izmantot pārdošanu un/vai reklāmu internetā. 52) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta b) apakšpunktā skaidri definētajam otrajam ierobežojumam ir trīs citi izņēmumi. Visi trīs izņēmumi ļauj ierobežot gan aktīvo, gan pasīvo pārdošanu. Tādējādi ir atļauts noteikt, ka vairumtirgotājs nepārdod preces tiešajiem lietotājiem, ka iecelts izplatītājs selektīvās izplatīšanas sistēmā nevienā tirdzniecības līmenī nepārdod preces nepilnvarotiem izplatītājiem tirgū, kurā izmanto šādu sistēmu, un ka pircējs, kas pērk detaļas iestrādāšanai ražojumos, nepārdod šīs detaļas tālāk piegādātāja konkurentiem. Termins "komponents" ietver visus starpproduktus, un termins "iestrāde" attiecas uz jebkuras izejvielas izmantošanu preču ražošanā. 53) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta c) apakšpunktā izklāstītais skaidri definētais ierobežojums saistīts ar to, ka aktīvo vai pasīvo pārdošanu selektīvā izplatīšanas tīkla dalībnieki veic tikai attiecībā uz tiešajiem lietotājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir profesionāli tiešie lietotāji vai galapatērētāji. Tas nozīmē, ka Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta d) apakšpunktā definētā selektīvā izplatīšanas tīkla tirgotājus nevar ierobežot attiecībā uz lietotājiem vai šo lietotāju uzdevumā strādājošiem pirkšanas aģentiem, kam tie var pārdot preces vai pakalpojumus. Piemēram, arī selektīvā izplatīšanas sistēmā tirgotājam jādod iespēja ievietot reklāmu un pārdot ar interneta starpniecību. Selektīvo izplatīšanu var apvienot ar ekskluzīvu izplatīšanu ar noteikumu, ka nekādi netiek ierobežota aktīvā un pasīvā pārdošana. Tāpēc piegādātājs var nolemt veikt piegādes tikai vienam tirgotājam vai ierobežotam tirgotāju skaitam attiecīgajā teritorijā. 54) Turklāt selektīvās izplatīšanas gadījumā var ierobežot tirgotāja spēju noteikt sava uzņēmuma telpu atrašanās vietu. Selektīvā tīkla tirgotājiem var neļaut veikt uzņēmējdarbību dažādās vietās esošās telpās vai atvērt jaunu tirdzniecības punktu citā vietā. Ja tirgotāja tirdzniecības vieta ir mobila ("veikals uz riteņiem"), var noteikt teritoriju, aiz kuras robežām mobilo tirgotavu nedrīkst izmantot. 55) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. punkta d) apakšpunktā noteiktais skaidri definētais ierobežojums attiecas uz to, ka šķērspiegādes selektīvā izplatīšanas sistēmā var veikt izraudzītu izplatītāju starpā. Tas nozīmē, ka līguma preču aktīvās vai pasīvās pārdošanas nepieļaušana vai ierobežošana selektīvu izplatītāju starpā var nebūt vienošanās vai saskaņotās prakses tiešais vai netiešais mērķis. Selektīvā tīkla izplatītājiem jādod iespēja iegādāties līguma preces no citiem izraudzītajiem izplatītājiem tīklā, kas darbojas tajā pašā vai citā tirdzniecības līmenī. Tas nozīmē, ka selektīvo izplatīšanu nevar apvienot ar vertikālajiem ierobežojumiem, kuru mērķis ir piespiest izplatītājus pirkt līguma preces vienīgi no attiecīga avota, piemēram, ekskluzīva iepirkšana. Tas arī nozīmē, ka selektīvā izplatīšanas tīklā izraudzītiem vairumtirgotājiem nevar noteikt ierobežojumus attiecībā uz preču pārdošanu izraudzītiem mazumtirgotājiem. 56) Grupālā atbrīvojuma regulas 4. panta e) apakšpunktā izklāstītais skaidri definētais ierobežojums attiecas uz vienošanos, kas neļauj tiešajiem lietotājiem, neatkarīgiem remontētājiem un pakalpojumu sniedzējiem iegādāties rezerves daļas tieši no šo rezerves daļu ražotāja vai nosaka ierobežojumus šajā sakarā. Vienošanās starp rezerves daļu ražotāju un pircēju, kas iestrādā šīs rezerves daļas savos ražojumos (sākotnējais iekārtu ražotājs (SIR)), nedrīkst ne tieši, ne netieši aizliegt vai ierobežot ražotāja rezerves daļu pārdošanu tiešajiem lietotājiem, neatkarīgiem remontētājiem vai pakalpojumu sniedzējiem. Netieši ierobežojumi jo īpaši var rasties, ja rezerves daļu piegādātājam ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz tādas tehniskās informācijas un īpašu iekārtu piegādi, kas ir vajadzīga lietotājiem, neatkarīgiem remontētājiem vai pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu izmantot rezerves daļas. Vienošanās tomēr var paredzēt ierobežojumus attiecībā uz rezerves daļu piegādi remontētājiem vai pakalpojumu sniedzējiem, kam sākotnējais iekārtu ražotājs ir uzticējis savu preču remontēšanu vai apkalpošanu. Citiem vārdiem sakot, sākotnējais iekārtu ražotājs var pieprasīt, lai viņa paša remonta un apkalpošanas tīkls iepērk rezerves daļas no viņa. 4. Nosacījumi saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 57) Grupālā atbrīvojuma regulas 5. pants izslēdz atsevišķas saistības no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas, pat ja tirgus daļas slieksnis nav pārsniegts. Taču Grupālā atbrīvojuma regulu turpina piemērot pārējai vertikālās vienošanās daļai, ja šī daļa ir nodalāma no saistībām, kam nepiemēro atbrīvojumu. 58) Pirmais izslēgums ir paredzēts Grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta a) apakšpunktā un attiecas uz konkurences aizliegumu. Konkurences aizliegums prasa, lai pircējs iegādātos no piegādātāja vai piegādātāja noteikta uzņēmuma vairāk nekā 80 % no pircēja kopējā līguma preču un pakalpojumu un to aizstājēju (skat. Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta b) apakšpunkta definīciju) iepirkuma apjoma, kāds tas ir bijis iepriekšējā gadā, tādējādi liedzot pircējam iegādāties konkurentu preces vai pakalpojumus vai nosakot, ka šādiem iepirkumiem jāveido mazāk nekā 20 % no visiem iepirkumiem. Ja par iepriekšējo gadu pirms līguma noslēgšanas pircējam nav pieejama attiecīga iepirkumu informācija, var izmantot pircēja aplēsi par kopējo prasību apjomu gadā. Minētajiem konkurences aizliegumiem nepiemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ja to darbības ilgums nav noteikts vai pārsniedz piecus gadus. Grupālā atbrīvojuma regulu nepiemēro arī tiem konkurences aizliegumiem, ko automātiski atjauno pēc piecu gadu ilgas spēkā esamības. Grupālā atbrīvojuma regulu tomēr piemēro konkurences aizliegumiem, ja to darbības ilgums ir pieci gadi vai mazāk vai ja to atjaunošanai pēc piecu gadu termiņa beigām ir vajadzīga abu pušu skaidra piekrišana, un nav tādu šķēršļu, kas pircējam neļautu faktiski izbeigt konkurences aizlieguma ievērošanu, kad ir pagājuši pieci gadi. Ja, piemēram, vienošanās paredz konkurences aizliegumu uz pieciem gadiem, un piegādātājs piešķir pircējam aizdevumu, nav jābūt tā, ka aizdevuma atmaksa neļauj pircējam faktiski pārtraukt konkurences aizlieguma ievērošanu, kad ir pagājuši pieci gadi; atmaksājamā summa ir jāsadala vienādās vai pakāpeniski sarūkošās daļās, un laika gaitā tai nav jāpalielinās. Tas neskar iespēju nesākt atmaksāšanu pirmajā gadā vai pirmajos divos gados, kamēr nav sasniegts noteikts pārdošanas apjoms – piemēram, ja tiek atvērts jauns izplatīšanas punkts. Pircējam jādod iespēja atmaksāt atlikušo parāda summu, ja konkurences aizlieguma termiņa beigās parāds vēl nav pilnībā nomaksāts. Tāpat arī, ja piegādātājs piešķir pircējam iekārtas, kas nav saistītas vienīgi ar viņu savstarpējām uzņēmējdarbības attiecībām, konkurences aizlieguma termiņa beigās pircējam jādod iespēja atpirkt iekārtas par tirgus cenu. 59) Piecu gadu termiņu nepiemēro, ja preces vai pakalpojumus pircējs pārdod tālāk "no telpām un zemes gabala, kas pieder piegādātājam vai ko piegādātājs nomā no trešām personām, kas nav saistītas ar pircēju." Tādā gadījumā konkurences aizlieguma termiņš var būt tāds pats kā laikposms, kādā pircējs izmanto tirdzniecības punktu (Grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta a) apakšpunkts). Šā izņēmuma piemērošanas iemesls ir šāds: parasti nevar gaidīt, ka piegādātājs atļaus pārdot konkurentu ražojumus telpās un uz zemes, kas pieder piegādātājam, bez piegādātāja atļaujas. Šo izņēmumu nevar attiecināt uz mākslīgi radītām īpašumtiesību formām, kuru mērķis ir izvairīties no piecu gadu termiņa ievērošanas. 60) Otrais izslēgums no grupālā atbrīvojuma ir paredzēts Grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta b) apakšpunktā un attiecas uz pēctermiņa konkurences aizliegumu. Šiem aizliegumiem parasti nepiemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ja vien aizliegums nav nepieciešams, lai aizsargātu zinātību, ko piegādātājs ir nodevis pircējam, ja tas attiecas vienīgi uz tirdzniecības punktu, kurā pircējs ir strādājis līguma darbības laikā, un attiecas uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu. Saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta f) punktā sniegto definīciju, minētajai zinātībai jābūt "ievērojamai", proti, "zinātībai jāietver informācija, kas pircējam ir nepieciešama, lai lietotu, pārdotu vai tālāk pārdotu līguma preces vai pakalpojumus". 61) Trešais izslēgums no grupālā atbrīvojuma ir paredzēts Grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta c) apakšpunktā un attiecas uz konkurentu preču pārdošanu selektīvās izplatīšanas sistēmā. Grupālā atbrīvojuma regula attiecas uz selektīvās izplatīšanas apvienojumu ar konkurences aizliegumu, kas vispār neļauj tirgotājiem tālāk pārdot konkurējošas preču markas. Šim aizliegumam tomēr nevar piemērot Grupālā atbrīvojuma regulu, ja piegādātājs tieši vai netieši liedz ieceltajiem dīleriem iepirkt ražojumus tālākpārdošanai no konkrētiem konkurējošiem piegādātājiem. Šā aizlieguma izslēgšanas mērķis ir nepieļaut situāciju, kad vairāki piegādātāji, kas izmanto tos pašus selektīvos izplatīšanas punktus, neļauj vienam konkrētam konkurentam vai atsevišķiem konkrētiem konkurentiem izmantot šos izplatīšanas punktus savu ražojumu izplatīšanai (konkurējoša piegādātāja pieejas tirgum ierobežošana, kas ir kolektīvā boikota forma) [19]. 5. Nelikumības prezumpcijas nepiemērošana ārpus Grupālā atbrīvojuma regulas 62) Neuzskata, ka vertikālās vienošanās, uz kurām neattiecas Grupālā atbrīvojuma regula, ir nelikumīgas, bet tām var būt vajadzīga atsevišķa izpēte. Uzņēmumi tiek rosināti veikt savu novērtējumu bez paziņošanas. Ja atsevišķu izpēti veic Komisija, tai ir jāpierāda, ka attiecīgā vienošanās ir 81. panta 1. punkta pārkāpums. Ja konstatē vērā ņemamu, pret konkurenci vērstu ietekmi, uzņēmumi var pamatot apgalvojumus par efektivitātes ieguvumu un paskaidrot, kāpēc konkrēta izplatīšanas sistēma varētu nodrošināt priekšrocības, kam ir būtiska nozīme attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem piemēro atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu. 6. Iepriekšēja paziņojuma nevajadzīgums 63) Ievērojot 4. panta 2. punktu Pirmajā Padomes 1962. gada 6. februāra Regulā Nr. 17, ar ko īsteno Līguma 85. un 86. pantu [20], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1216/1999 [21], uz vertikālu vienošanos var attiecināt atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu no tās spēkā stāšanās dienas, pat ja paziņojumu sniedz vēlāk. Praksē tas nozīmē to, ka nav jāsniedz iepriekšējs paziņojums. Strīda gadījumā uzņēmums joprojām var sniegt paziņojumu, un tad Komisija var piemērot atbrīvojumu attiecībā uz vertikālu vienošanos ar atpakaļejošu datumu, sākot no vienošanās spēkā stāšanās dienas, ja ir izpildīti visi četri 81. panta 3. punkta nosacījumi. Paziņotājai pusei nav jāpaskaidro, kāpēc par vienošanos nav paziņots ātrāk, un tai neatsaka atbrīvojuma piemērošanu ar atpakaļejošu datumu tikai tādēļ, ka tā nav ātrāk sniegusi paziņojumu. Katru paziņojumu vērtē atsevišķi. Šim Regulas Nr. 17 4. panta 2. punkta grozījumam ir jānovērš mākslīgi sarīkota tiesvedība attiecīgo valstu tiesās un tādējādi jānostiprina līgumu civiltiesiskā piemērojamība. Tiek ņemta vērā arī tāda situācija, kad uzņēmumi nav snieguši paziņojumu, jo ir uzskatījuši, ka uz vienošanos attiecas Grupālā atbrīvojuma regula. 64) Tā kā paziņojuma diena vairs neierobežo iespēju, ka Komisija piešķir atbrīvojumu, attiecīgo valstu tiesām ir jāvērtē, vai ir iespējams, ka 81. panta 3. punktu piemēro vertikālu vienošanos gadījumā, uz kurām attiecas 81. panta 1. punkts. Ja tas ir iespējams, tām ir jāaptur procedūra, kamēr Komisija nav pieņēmusi savu nostāju. Kamēr Komisija novērtē 81. panta 3. punkta piemērojamību, attiecīgo valstu tiesas tomēr var pieņemt pagaidu pasākumus tādā pašā veidā, kā to dara, kad tās saskaņā ar EK Līguma 234. pantu nosūta jautājumu Eiropas Kopienu Tiesai prejudiciāla nolēmuma saņemšanai. Nav jāaptur procedūra attiecībā uz tiesas izpildraksta izdošanu, ja attiecīgās valsts tiesas ir pilnvarotas novērtēt 81. panta 3. punkta piemērošanas iespējamību [22]. 65) Ja vien attiecīgo valstu tiesā nenotiek tiesvedība vai arī nav sūdzību, Komisijas izpildes politikā paziņojumus par vertikālu vienošanos neuzskata par prioritāti. Paziņojumi kā tādi nenodrošina vienošanās izpildes pagaidu spēkā esamību. Ja uzņēmumi nav ziņojuši par vienošanos, jo pilnīgā pārliecībā ir pieņēmuši, ka tirgus daļas slieksnis saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu nav bijis pārsniegts, Komisija nepiemēro soda naudu. 7. Nodalāmība 66) Grupālā atbrīvojuma regula paredz atbrīvojumu vertikālas vienošanās gadījumā ar nosacījumu, ka vertikālā vienošanās neietver un nepraktizē 4. pantā izklāstītos skaidri definētos ierobežojumus. Ja ir viens vai vairāki skaidri definēti ierobežojumi, Grupālā atbrīvojuma regula nav piemērojama attiecībā uz visu vertikālo vienošanos. Nodalāmība neattiecas uz skaidri definētajiem ierobežojumiem. 67) Nodalāmības noteikumu tomēr piemēro nosacījumiem, kas izklāstīti Grupālā atbrīvojuma regulas 5. pantā. Tāpēc grupālo atbrīvojumu nepiemēro vienīgi tai vertikālās vienošanās daļai, kas neatbilst 5. pantā izklāstītajiem nosacījumiem. 8. To ražojumu portfelis, ko izplata tajā pašā izplatīšanas sistēmā 68) Ja piegādātājs izmanto to pašu izplatīšanas līgumu, lai izplatītu vairākas preces/pakalpojumus, dažiem no tiem, ņemot vērā tirgus daļas slieksni, var piemērot Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumus, bet citiem – nevar. Tādā gadījumā Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumus piemēro precēm un pakalpojumiem, kuru gadījumā ir izpildīti piemērošanas nosacījumi. 69) Precēm vai pakalpojumiem, kam nepiemēro Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumus, piemēro parastos konkurences noteikumus, kas nozīmē to, ka: - nav grupālā atbrīvojuma, bet netiek arī automātiski izvirzīts pieņēmums par nelikumību, - ja ir pārkāpts 81. panta 1. punkts, un tam nevar piemērot atbrīvojumu, var apsvērt to, vai ir atbilstīgi līdzekļi konkurences problēmas atrisināšanai esošajā izplatīšanas sistēmā, - ja šādu atbilstīgu līdzekļu nav, attiecīgajam piegādātājam ir jānodrošina cita izplatīšanas sistēma. Šāda situācija var rasties arī tad, ja dažiem produktiem piemēro 82. panta noteikumus, bet citiem – nē. 9. Pārejas periods 70) Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro no 2000. gada 1. jūnija. Grupālā atbrīvojuma regulas 12. pants paredz pārejas posmu vertikālu vienošanos gadījumā, kas jau ir spēkā līdz 2000. gada 1. jūnijam un kas neatbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir Grupālā atbrīvojuma regulā paredzēto atbrīvojumu, bet kas atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulām, kuras bija spēkā līdz 2000. gada 31. maijam (Komisijas Regulas (EEK) Nr. 1983/83, (EEK) Nr. 1984/83 un (EEK) Nr. 4087/88). No 2000. gada 31. maija vairs nepiemēro arī Komisijas paziņojumu attiecībā uz Regulām (EEK) Nr. 1983/83 un 1984/83. Minēto vienošanos gadījumā vecās regulas var turpināt piemērot līdz 2001. gada 31. decembrim. Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumus piemēro attiecībā uz tādu piegādātāju vienošanos, kuru tirgus daļa nepārsniedz 30 % un kuri ir parakstījuši konkurences aizlieguma vienošanos ar saviem pircējiem uz laiku, kas pārsniedz piecus gadus, ja 2002. gada 1. janvārī konkurences aizlieguma vienošanās atlikušais termiņš nepārsniedz piecus gadus. IV. GRUPĀLĀ ATBRĪVOJUMA ATCELŠANA UN GRUPĀLĀ ATBRĪVOJUMA REGULAS PIEMĒROŠANAS PĀRTRAUKŠANA 1. Atcelšanas procedūra 71) Grupālā atbrīvojuma regulas noteikto likumības prezumpciju var atsaukt, ja uz vertikālo vienošanos, ko aplūko atsevišķi vai kopā ar līdzīgu vienošanos, kuru pilda konkurējoši piegādātāji vai pircēji, attiecas 81. panta 1. punkts, un tā neatbilst visiem 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Tā var būt, ja ekskluzīva piegādes līguma gadījumā piegādātājs vai pircējs, kura tirgus daļa nepārsniedz 30 %, noslēdz vertikālu vienošanos, kas nerada objektīvas priekšrocības, kas kompensētu kaitējumu, ko šī vienošanās nodara konkurencei. Tā jo īpaši var notikt, izplatot preces galapatērētājiem, kuri bieži vien ir nelabvēlīgākā stāvoklī, salīdzinot ar profesionāliem starpproduktu iepircējiem. Pārdodot preces vai pakalpojumus galapatērētājiem, vertikālas vienošanās radīti trūkumi var atstāt lielāku ietekmi nekā tad, ja pārdod un pērk starpproduktus. Ja nav izpildīti 81. panta 3. punkta nosacījumi, Komisija var atsaukt priekšrocības, ko Grupālā atbrīvojuma regula nodrošina saskaņā ar 6. pantu, un konstatēt 81. panta 1. punkta pārkāpumu. 72) Ja piemēro atcelšanas procedūru, Komisijai ir jāpierāda, ka uz vienošanos attiecas 81. panta 1. punkts un ka vienošanās neatbilst visiem četriem 81. panta 3. punkta nosacījumiem. 73) Nosacījumi, ar kādiem piešķir atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu, var jo īpaši nebūt izpildīti, ja pieeju attiecīgajam tirgum vai konkurenci šajā tirgū būtiski ierobežo konkurējošu piegādātāju vai pircēju noslēgtu līdzīgu vertikālu vienošanos paralēlo tīklu kumulatīvā iedarbība. Vertikālu vienošanos paralēlie tīkli ir jāuzskata par līdzīgiem, ja tie ietver ierobežojumus, kuri līdzīgi ietekmē tirgu. Līdzīgu ietekmi parasti novēro, ja konkurējošo piegādātāju vai pircēju praktizētie vertikālie ierobežojumi ietilpst vienā no četrām grupām, kas minētas 104. līdz 114. punktā. Piemēram, šāds stāvoklis var rasties, ja attiecīgajā tirgū daži piegādātāji praktizē pilnīgi kvalitatīvu selektīvu izplatīšanu, bet citi piegādātāji praktizē kvantitatīvu selektīvu izplatīšanu. Tādos apstākļos novērtējumā ir jāņem vērā pret konkurenci vērstā ietekme, ko atstāj katrs atsevišķais vienošanos tīkls. Attiecīgā gadījumā atsaukšana var attiekties vienīgi uz daudzuma ierobežojumiem, kas noteikti vairākiem pilnvarotiem izplatītājiem. Citi gadījumi, kad var pieņemt lēmumu par atcelšanu, ietver situāciju, kad pircējam, piemēram, ekskluzīvas piegādes vai ekskluzīvas izplatīšanas sistēmā, ir ievērojama tirgus spēja attiecīgajā nākamā posma tirgū, kur viņš tālāk pārdod preces vai sniedz pakalpojumus. 74) Vienīgi tos uzņēmumus, kuri to veicina vērā ņemamā apmērā, var uzskatīt par atbildīgiem par kumulatīvo iedarbību, kas vērsta pret konkurenci. 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums [23] neattiecas uz vienošanos, ko noslēguši uzņēmumi, kuru saistība ar kumulatīvo iedarbību ir nenozīmīga, un tāpēc tiem nepiemēro atcelšanas mehānismu. Minētā ieguldījuma novērtējumu veic saskaņā ar 137. līdz 229. punktā izklāstītajiem kritērijiem. 75) Lēmumam par atcelšanu var būt vienīgi ex nunc ietekme, kas nozīmē to, ka attiecīgo vienošanos izņēmuma statuss saglabājas neskarts līdz dienai, kurā atcelšana stājas spēkā. 76) Saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulas 7. panta noteikumiem dalībvalsts kompetentā iestāde var atcelt Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu attiecībā uz vertikālu vienošanos, ja tās ietekme, kas vērsta pret konkurenci, ir jūtama attiecīgās dalībvalsts teritorijā vai teritorijas daļā, kurai piemīt visas atsevišķam ģeogrāfiskam tirgum raksturīgās īpašības. Ja dalībvalstī nav stājušies spēkā tiesību akti, kas ļauj valsts kompetentajai iestādei piemērot Kopienas konkurences likumu vai vismaz atcelt Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumu piemērošanu, dalībvalsts var lūgt Komisiju šajā sakarā uzsākt procedūru. 77) Komisijai ir ekskluzīvas tiesības atcelt Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu attiecībā uz vertikālu vienošanos, kas ierobežo konkurenci attiecīgā ģeogrāfiskā tirgū, kurš pārsniedz vienas dalībvalsts teritoriju. Ja vienas dalībvalsts teritorija vai tās daļa veido attiecīgu ģeogrāfisko tirgu, Komisija un attiecīgā dalībvalsts var vienlaicīgi būt kompetentas atcelšanas jautājumā. Šādos gadījumos valsts konkurences iestādes bieži piemēro lēmumu decentralizētā veidā. Komisija tomēr patur tiesības izskatīt atsevišķus gadījumus, kuros Kopiena ir īpaši ieinteresēta, piemēram, gadījumus, kuros parādās jauns tiesību piemērošanas jautājums. 78) Valstu lēmumi par atcelšanu ir jāpieņem saskaņā ar procedūrām, kuras paredzētas attiecīgo valstu tiesību aktos, un tie ir spēkā vienīgi attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Šie valstu lēmumi nedrīkst traucēt Kopienas konkurences noteikumu vienotu piemērošanu un ietekmi, kādu atstāj pasākumi, kuri pieņemti, lai īstenotu minētos noteikumus [24]. Šā principa ievērošana nozīmē to, ka valstu konkurences iestādēm jāveic novērtējums saskaņā ar 81. pantu, ņemot vērā attiecīgos kritērijus, kurus ir izstrādājusi Eiropas Kopienu tiesa un Pirmās instances tiesa, kā arī ņemot vērā Komisijas paziņojumus un iepriekš pieņemtos lēmumus. 79) Komisija uzskata, ka ir jāizmanto konsultāciju mehānisms, kas ir paredzēts Paziņojumā par sadarbību starp valstu konkurences iestādēm un Komisiju [25], lai novērstu konfliktējošu lēmumu un procedūru dublēšanās risku. 2. Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšana 80) Grupālā atbrīvojuma regulas 8. panta noteikumi ļauj Komisijai ar regulas palīdzību izslēgt no Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas jomas līdzīgu vertikālu ierobežojumu paralēlos tīklus, ja tie aptver vairāk nekā 50 % no attiecīgā tirgus. Šāds pasākums nav domāts atsevišķiem uzņēmumiem, bet attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuru vienošanās ir definētas regulā, ar kuru pārtrauc Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu. 81) Tā kā Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšana saskaņā ar 6. pantu nozīmē pieņemt lēmumu, ar ko konstatē, ka atsevišķs uzņēmums ir pārkāpis 81. pantu, saskaņā ar 8. pantu regula vienīgi atceļ priekšrocības, ko nodrošina Grupālā atbrīvojuma regula attiecībā uz konkrētajiem ierobežojumiem un tirgu, un pilnībā atjauno 81. panta 1. un 3. punkta piemērošanu. Pēc tam, kad ir pieņemta regula, ar ko pārtrauc Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu attiecībā uz atsevišķiem vertikāliem ierobežojumiem konkrētā tirgū, 81. pantu atsevišķas vienošanās gadījumā piemēro, ņemot vērā kritērijus, kas izstrādāti attiecīgajā Eiropas Kopienu tiesas un Pirmās instances tiesas praksē, un Komisijas paziņojumus un iepriekš pieņemtus lēmumus. Attiecīgā gadījumā Komisija pieņem lēmumu par konkrētu gadījumu, pēc kura var vadīties visi uzņēmumi, kas darbojas attiecīgajā tirgū. 82) Lai aprēķinātu 50 % tirgus seguma attiecību, jāņem vērā katrs atsevišķais vertikālo vienošanos tīkls, kurš ietver ierobežojumus vai ierobežojumu kombinācijas, kas ietekmē tirgu līdzīgā veidā. Līdzīga ietekme parasti ir vērojama tad, ja ierobežojumi ietilpst vienā no četrām grupām, kas minētas 104. līdz 114. punktā. 83) 8. pants neparedz, ka Komisijai ir pienākums rīkoties, ja ir pārsniegta 50 % tirgus seguma attiecība. Vispārīgi runājot, Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšana ir vajadzīga, ja izskatās, ka pieeja attiecīgajam tirgum vai konkurence šajā tirgū ir vērā ņemami ierobežota. Tā jo īpaši var notikt, kad selektīvās izplatīšanas paralēlie tīkli, kas aptver vairāk nekā 50 % no tirgus, izmanto selekcijas kritērijus, kas nav vajadzīgi, ņemot vērā attiecīgo preču raksturu, vai vērš diskriminējošus pasākumus pret tāda veida izplatīšanu, kurā arī varētu pārdot attiecīgās preces. 84) Novērtējot 8. panta piemērošanas vajadzību, Komisija apsver, vai individuāla atcelšana nebūtu piemērotāks līdzeklis. Tas jo īpaši var būt atkarīgs no tā, cik daudz konkurējošu uzņēmumu rada kumulatīvu iedarbību tirgū, vai no tā, cik liels ir skarto ģeogrāfisko tirgu skaits Kopienā. 85) Visām regulām, kas pieņemtas saskaņā ar 8. pantu, skaidri jānorāda darbības joma. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, Komisijai ir jādefinē attiecīgais produkts un ģeogrāfiskais tirgus (tirgi), un, otrkārt, tai ir jāidentificē vertikālo ierobežojumu veids, kuram vairs nepiemēros Grupālā atbrīvojuma regulu. Attiecībā uz pēdējo aspektu Komisija var pielāgot savas regulas darbības jomu saskaņā ar konkurences problēmu, ko tā plāno atrisināt. Piemēram, kaut arī, nosakot 50 % tirgus seguma attiecību, ņem vērā visus vienas preču markas veicināšanas sistēmas paralēlos tīklus, Komisija tomēr var pārtraukt piemērot regulu tikai konkurences aizliegumam, kas pārsniedz noteiktu termiņu. Tādējādi tas varētu neskart vienošanās, kuras noslēgtas uz īsāku laiku vai kuras ir mazāk ierobežojošas, ņemot vērā to, ka to noteiktie ierobežojumi mazāk ierobežo pieeju tirgum. Tāpat arī, kad konkrētu selektīvu izplatīšanu tirgū praktizē kopā ar papildu ierobežojumiem, piemēram, konkurences aizliegumu vai daudzuma noteikšanu pircējam, Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšanas regulu var attiecināt vienīgi uz šādiem papildu ierobežojumiem. Attiecīgā gadījumā Komisija var arī paredzēt vadlīnijas, precizējot tirgus daļas apjomu, ko konkrētā tirgū var uzskatīt par nepietiekamu, lai atsevišķs uzņēmums varētu būtiski ietekmēt kumulatīvo iedarbību. 86) Pārejas laikposmam, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un kas Komisijai būs jānosaka saskaņā ar 8. panta 2. punktu, jābūt tādam, lai attiecīgie uzņēmumi varētu pielāgot savas vienošanās, ņemot vērā regulu, ar ko pārtrauc piemērot Grupālā atbrīvojuma regulu. 87) Regula, ar ko pārtrauc piemērot Grupālā atbrīvojuma regulu, neskar attiecīgo uzņēmumu izņēmuma statusu līdz dienai, kad tā stājas spēkā. V. TIRGUS DEFINĪCIJA UN TIRGUS DAĻAS APRĒĶINĀŠANA 1. Komisijas paziņojums par attiecīgā tirgus definīciju 88) Komisijas Paziņojums par attiecīgā tirgus definīciju Kopienas konkurences tiesību nolūkā [26] nosaka vadlīnijas attiecībā uz noteikumiem, kritērijiem un pierādījumiem, ko Komisija izmanto, izskatot tirgus definīcijas jautājumus. Šajās pamatnostādnēs minētais paziņojums netiks sīkāk izskaidrots, un tas ir jāizmanto par pamatu, risinot tirgus definīcijas jautājumus. Šīs pamatnostādnes aplūko vienīgi konkrētus jautājumus, kas rodas saistībā ar vertikāliem ierobežojumiem un kas nav aplūkoti vispārīgajā paziņojumā par tirgus definīciju. 2. Attiecīgais tirgus, ko izmanto, lai aprēķinātu 30 % tirgus daļas slieksni saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 89) Saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulas 3. pantu, izšķirošā nozīme grupālā atbrīvojuma piemērošanā parasti ir piegādātāja tirgus daļai. Ja vertikālas vienošanās ir noslēgtas starp mazumtirgotāju asociāciju un individuāliem dalībniekiem, asociācija ir dalībnieks, un tai ir jāņem vērā tirgus daļa, kas tai pieder kā piegādātājam. Pircēja tirgus daļu ņem vērā vienīgi Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta c) apakšpunktā definētās ekskluzīvās piegādes gadījumā – turklāt tikai to tirgus daļu, kam ir izšķiroša nozīme Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanā. 90) Lai aprēķinātu tirgus daļu, ir jānosaka attiecīgais tirgus. Šim nolūkam ir jādefinē attiecīgais produktu tirgus un attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus. Attiecīgais produktu tirgus ietver visas preces vai pakalpojumus, ko pircējs uzskata par savstarpēji aizvietojamiem, ņemot vērā to īpašības, cenas un paredzēto lietojumu. Attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus ietver teritoriju, kurā attiecīgie uzņēmumi nodarbojas ar attiecīgo preču un pakalpojumu piegādi un pieprasījumu, kurā konkurences apstākļi ir pietiekami viendabīgi un kura atšķiras no kaimiņos esošajām ģeogrāfiskajām teritorijām jo īpaši tāpēc, ka šajās teritorijās ievērojami atšķiras konkurences apstākļi. 91) Lai piemērotu Grupālā atbrīvojuma regulu, piegādātāja tirgus daļa ir viņa daļa attiecīgajā produktu un ģeogrāfiskajā tirgū, kurā viņš pārdod preces vai pakalpojumus saviem pircējiem [27]. 92. punktā sniegtajā piemērā tas ir A tirgus. Produktu tirgus pirmkārt ir atkarīgs no aizstājamības, raugoties no pircēja viedokļa. Ja piegādāto produktu izmanto kā izejvielu citu produktu ražošanai un galaproduktā tas parasti nav atpazīstams, produktu tirgu parasti definē, ņemot vērā tiešo pircēju vēlmes. Pircēju klientiem parasti nav izteiktu vēlmju attiecībā uz izejvielām, ko izmanto pircēji. Vertikālie ierobežojumi, par kuriem ir vienojies piegādātājs un izejvielu pircējs, parasti attiecas vienīgi uz starpproduktu pārdošanu un iepirkšanu nevis uz galaprodukta pārdošanu. Ja izplata galaproduktus, tiešo pircēju aizstājējpreču izvēli parasti ietekmē vai nosaka galapatērētāju vēlmes. Iepērkot galaproduktus, izplatītājs kā tālākpārdevējs nevar neņemt vērā galapatērētāju vēlmes. Turklāt izplatīšanas līmenī vertikālie ierobežojumi parasti attiecas ne tikai uz produktu pārdošanu piegādātāja un pircēja starpā, bet arī uz produktu tālākpārdošanu. Tā kā atšķirīgi izplatīšanas veidi parasti savā starpā konkurē, tirgu parasti nedefinē pēc izplatīšanas veida, ko tajā piemēro. Ja piegādātāji parasti pārdod produktu portfeli, produktu tirgu var noteikt viss portfelis, ja pircēji par aizstājējiem uzskata portfeļus nevis atsevišķus produktus. Tā kā pircēji A tirgū ir profesionāli pircēji, ģeogrāfiskais tirgus parasti ir plašāks par tirgu, kurā produktus pārdod tālāk galapatērētājiem. Bieži vien tādējādi tiek definēti valstu tirgi vai plašāki ģeogrāfiskie tirgi. 92) Ekskluzīvas piegādes gadījumā pircēja tirgus daļa ir viņa iepirkumu daļa attiecīgajā iepirkumu tirgū [28]. Turpmāk sniegtajā piemērā tas ir A tirgus. +++++ TIFF +++++ 93) Ja vertikālā vienošanās skar trīs personas, no kurām katra darbojas atšķirīgā tirdzniecības līmenī, to tirgus daļām abos līmeņos jābūt mazākām par noteikto 30 % tirgus daļas slieksni, lai tām varētu piemērot grupālu atbrīvojumu. Piemēram, ja vienošanās starp ražotāju, vairumtirgotāju (vai mazumtirgotāju asociāciju) un mazumtirgotāju paredz konkurences aizliegumu, gan ražotāja, gan vairumtirgotāja (vai mazumtirgotāju asociācijas) tirgus daļa nedrīkst pārsniegt 30 %, lai varētu piemērot grupālo atbrīvojumu. 94) Ja piegādātājs ražo gan pamatiekārtu, gan remonta vai rezerves detaļas šai iekārtai, piegādātājs bieži vien ir vienīgais vai galvenais piegādātājs remonta un rezerves detaļu sekundārajā tirgū. Tā var būt arī tad, ja piegādātājs (OEM piegādātājs) noslēdz apakšuzņēmuma līgumu par remonta vai rezerves detaļu ražošanu. Attiecīgais tirgus Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas nolūkā var būt pamatiekārtu tirgus, tajā skaitā rezerves detaļu vai atsevišķu pamatiekārtu tirgus un sekundārais tirgus atkarībā no apstākļiem konkrētajā gadījumā, piemēram, piemēroto ierobežojumu ietekme, iekārtu ekspluatācijas laiks un remonta vai aizstāšanas izmaksu lielums [29]. 95) Ja vertikāla vienošanās papildus līguma preču piegādei ietver arī noteikumus par intelektuālā īpašuma tiesībām – piemēram, noteikumu par piegādātāja tirdzniecības zīmes izmantošanu –, kas palīdz pircējam tirgot līguma preces, Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanā izšķirošā nozīme ir piegādātāja tirgus daļa tirgū, kurā viņš pārdod līguma preces. Ja franšīzes devējs nepiegādā preces tālākpārdošanai, bet nodrošina pakalpojumu paketi kopā ar noteikumu par intelektuālā īpašuma tiesībām, kas kopā veido uzņēmējdarbības metodi, par ko piešķir franšīzi, franšīzes devējam kā uzņēmējdarbības metodes nodrošinātājam ir jāņem vērā sava tirgus daļa. Šajā nolūkā franšīzes devējam ir jāaprēķina sava tirgus daļa tirgū, kurā izmanto minēto uzņēmējdarbības metodi un kurš ir tirgus, kurā franšīzes ņēmēji izmanto uzņēmējdarbības metodi, lai piegādātu preces vai pakalpojumus tiešajiem lietotājiem. Franšīzes devējam jānosaka tirgus daļa, pamatojoties uz to preču vai pakalpojumu vērtību, ko viņa franšīzes ņēmēji piegādā šajā tirgū. Šādā tirgū konkurenti var būt citu franšīzes uzņēmējdarbības metožu nodrošinātāji, bet tie var būt arī aizstājēju preču vai pakalpojumu piegādātāji, kas neizmanto franšīzi. Piemēram, neskarot šāda tirgus definīciju, ja pastāvētu ātrās ēdināšanas pakalpojumu tirgus, franšīzes devējam šajā tirgū būtu jāaprēķina sava tirgus daļa, pamatojoties uz franšīzes ņēmēju attiecīgajiem pārdošanas rādītājiem šajā tirgū. Ja franšīzes devējs papildus uzņēmējdarbības metodei piegādā arī atsevišķas izejvielas, piemēram, gaļu un garšvielas, franšīzes devējam ir jāaprēķina arī sava tirgus daļa tirgū, kurā pārdod šīs preces. 3. Attiecīgais tirgus, ko izmanto individuālu novērtējumu veikšanai 96) Lai novērtētu vertikālas vienošanās, kam nepiemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, var rasties vajadzība izpētīt papildu tirgus – ne tikai attiecīgos tirgus, kas definēti Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas nolūkā. Vertikāla vienošanās var ietekmēt ne tikai piegādātāja un pircēja tirgu, bet arī nākamā posma tirgus. Lai individuāli novērtētu vertikālu vienošanos, aplūko attiecīgos tirgus katrā tirdzniecības līmenī, ko skar vienošanās paredzētie ierobežojumi: i) Attiecībā uz "starpproduktiem vai pakalpojumiem", ko pircējs iestrādā savās precēs vai pakalpojumos, vertikālie ierobežojumi parasti ietekmē vienīgi piegādātāja un pircēja tirgu. Konkurences aizliegums, ko nosaka pircējam, piemēram, var ierobežot citu piegādātāju pieeju tirgum, bet nesamazina veikala konkurenci nākamā posma tirgū. Ekskluzīvas piegādes gadījumos tomēr ir svarīga pircēja pozīcija nākamā posma tirgū, jo pircēja darbība, kas ierobežo pieeju tirgum, var atstāt vērā ņemamu negatīvu ietekmi vienīgi tad, ja viņam piemīt tirgus spēja nākamā posma tirgū. ii) Attiecībā uz "galaproduktiem" mazāk ticams, ka pietiks ar piegādātāja un pircēja tirgus analīzi, jo vertikālie ierobežojumi var negatīvi ietekmēt tālākpārdošanas tirgu, proti, pircēja nākamā posma tirgu, samazinot preču marku savstarpējo konkurenci un preču markas iekšējo konkurenci. Piemēram, ekskluzīva izplatīšana var atstāt ne tikai tirgus pieeju ierobežojošu ietekmi uz piegādātāja un pircēja tirgu, bet tā jo īpaši var samazināt preču markas iekšējo konkurenci izplatītāju tālākpārdošanas teritorijās. Tālākpārdošanas tirgus ir jo īpaši svarīgs, ja pircējs ir mazumtirgotājs, kas pārdod preces vai pakalpojumus galapatērētājiem. Konkurences aizliegums, par kuru vienojas ražotājs un vairumtirgotājs, var ierobežot vairumtirgotāja pieeju citiem ražotājiem, bet veikala konkurences zudums vairumtirdzniecības līmenī ir maz iespējams. Tāda pati vienošanās, kas noslēgta ar mazumtirgotāju, tomēr var vēl vairāk samazināt veikala preču marku savstarpējo konkurenci mazumtirdzniecības tirgū. iii) Ja individuāli novērtē sekundāro tirgu, atkarībā no apstākļiem attiecīgais tirgus var būt pamatiekārtu tirgus vai sekundārais tirgus. Jebkurā gadījumā stāvoklis atsevišķā sekundārajā tirgū tiek novērtēts, ņemot vērā stāvokli pamatiekārtu tirgū. Mazāk nozīmīga pozīcija pamatiekārtu tirgū parasti samazina iespējamo, pret konkurenci vērsto ietekmi uz sekundāro tirgu. 4. Tirgus daļas aprēķināšana saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu 97) Tirgus daļas aprēķināšanā principā jāizmanto vērtības rādītāji. Ja vērtības rādītāji nav pieejami, var veikt būtiskas aplēses. Šajās aplēsēs var izmantot citu drošu tirgus informāciju, piemēram, daudzuma rādītājus (skat. Grupālā atbrīvojuma regulas 9. panta 1. punktu). 98) Ražošana pašu vajadzībām, proti, starpproduktu ražošana pašu lietošanai var būt ļoti nozīmīga, veicot konkurences analīzi – kā viens no konkurences ierobežojumiem vai arī, lai akcentētu uzņēmuma stāvokli tirgū. Ražošanu pašu vajadzībām tomēr neņem vērā, definējot tirgu un aprēķinot starpproduktu un pakalpojumu tirgus daļu. 99) Galaproduktu dubultās izplatīšanas gadījumā, t.i., ja galaproduktu ražotājs tirgū darbojas arī kā izplatītājs, tirgus definīcijā un tirgus daļas aprēķinos ir jāiekļauj arī preces, ko pārdod ražotājs un konkurējošie ražotāji, izmantojot savus integrētos izplatītājus un aģentus (skat. Grupālā atbrīvojuma regulas 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu). "Integrētie izplatītāji" ir saistīti uzņēmumi Grupālā atbrīvojuma regulas 11. panta nozīmē. VI. IZPILDES POLITIKA ATSEVIŠĶOS GADĪJUMOS 100) Vertikālie ierobežojumi parasti nodara mazāku ļaunumu, salīdzinot ar horizontālajiem ierobežojumiem. Galvenais iemesls, kāpēc attieksme pret vertikālu ierobežojumu ir iecietīgāka, salīdzinot ar horizontālu ierobežojumu, ir tas, ka horizontāls ierobežojums var attiekties uz vienošanos starp konkurentiem, kas ražo identiskas vai aizstājamas preces un pakalpojumus. Šādās horizontālās attiecībās viena uzņēmuma īstenota tirgus spēja (sava produkta augstāka cena) var nākt par labu konkurentiem. Tas var būt stimuls konkurentiem rosināt citam citu rīkoties pret konkurenci vērstā veidā. Vertikālās attiecībās viena uzņēmuma produkts ir izejviela otram uzņēmumam. Tas nozīmē, ka tad, ja uzņēmums, kas darbojas iepriekšējā posma tirgū, vai uzņēmums, kas darbojas nākamā posma tirgū, īsteno savu tirgus spēju, parasti tiek nelabvēlīgi ietekmēts pieprasījums pēc cita uzņēmuma produkta. Uzņēmumiem, kas noslēguši vienošanos, tāpēc parasti ir stimuls nepieļaut, ka cits uzņēmums īsteno savu tirgus spēju. 101) Tomēr sevis ierobežošana nebūtu jānovērtē par augstu. Ja uzņēmumam nav tirgus spējas, tas var vienīgi mēģināt palielināt savu peļņu, optimizējot ražošanas un izplatīšanas procesus, izmantojot vai neizmantojot vertikālos ierobežojumus. Ja uzņēmumam tomēr ir tirgus spēja, tas var mēģināt palielināt peļņu arī uz tiešo konkurentu rēķina, palielinot viņu izdevumus, uz pircēju rēķina un galu galā uz patērētāju rēķina, cenšoties piesavināties daļu no papildu vērtības. Tas var notikt, ja uzņēmums, kas darbojas iepriekšējā posma tirgū, un uzņēmums, kas darbojas nākamā posma tirgū, sadala papildu peļņu vai ja viens no tiem izmanto vertikālos ierobežojumus, lai piesavinātos visu papildu peļņu. 102) Novērtējot atsevišķus gadījumus, Komisija pieņem ekonomisku pieeju 81. panta piemērošanā vertikālajiem ierobežojumiem. Tādējādi, ja preču marku savstarpējā konkurence var izrādīties nepietiekama, 81. pantu piemēro vienīgi tiem uzņēmumiem, kam piemīt attiecīgas pakāpes tirgus spēja. Tādos gadījumos svarīgi ir aizsargāt preču marku savstarpējo konkurenci un preču markas iekšējo konkurenci, lai nodrošinātu efektivitātes ieguvumus un priekšrocības patērētājiem. 1. Analīzes sistēma 1.1. Vertikālo ierobežojumu negatīvā ietekme 103) Negatīvā ietekme uz tirgu, ko var radīt vertikālie ierobežojumi, kurus EK konkurences tiesības paredz ierobežot, ir šāda: i) citu piegādātāju vai citu pircēju pieejas tirgum ierobežošana, radot šķēršļus iekļūšanai tirgū; ii) preču marku savstarpējās konkurences samazināšana to uzņēmumu starpā, kas darbojas tirgū, tajā skaitā vieglāka slepenu vienošanos noslēgšana starp piegādātājiem vai pircējiem; ar slepenu vienošanos saprot gan tiešu slepenu vienošanos, gan slepenu vienošanos klusuciešot (apzināta paralēla rīcība); iii) preču markas iekšējās konkurences samazināšana starp tās pašas preču markas izplatītājiem; iv) šķēršļu likšana tirgus integrācijai, tajā skaitā galvenokārt klientu brīvas izvēles ierobežošana attiecībā uz preču vai pakalpojumu pirkšanu jebkurā pašu izvēlētā dalībvalstī. 104) Šādu negatīvu ietekmi var atstāt dažādi vertikāli ierobežojumi. Pēc formas dažādas vienošanās var tādā pašā veidā vērā ņemami ietekmēt konkurenci. Lai analizētu šo iespējamo negatīvo ietekmi, vertikālos ierobežojumus ir lietderīgi iedalīt četrās grupās: vienas preču markas veicināšanas grupa, ierobežotas izplatīšanas grupa, tālākpārdošanas cenas uzturēšanas grupa un tirgus sadalīšanas grupa. Visu grupu vertikālie ierobežojumi atstāj samērā līdzīgu negatīvu ietekmi uz konkurenci. 105) Iedalījums četrās grupās balstās uz tā sauktajiem vertikālo ierobežojumu pamatkomponentiem. 103. līdz 136. punktā ir analizētas četras dažādas grupas. 137. līdz 229. punktā ir analizētas vertikālās vienošanās, kā tās izmanto praksē, jo daudzas vertikālās vienošanās izmanto vairāk nekā vienu no šiem komponentiem. Vienas preču markas veicināšanas grupa 106) "Vienas preču markas veicināšanas grupā" ietilpst vienošanās, kuru galvenā iezīme ir tā, ka pircējs tiek rosināts pasūtīt konkrēta veida produktu no viena piegādātāja. Šo iezīmi cita starpā var konstatēt gadījumos, kad pircējam nosaka konkurences aizliegumu un daudzumu, kur saistību vai stimulu sistēma, par ko piegādātājs un pircējs ir vienojušies, liek pircējam iegādāties konkrētu produktu un tā aizstājējus vienīgi vai galvenokārt no viena piegādātāja. Tādu pašu iezīmi var konstatēt sasaistīšanā, kur saistību vai stimulu sistēma attiecas uz produktu, kas pircējam ir jāpērk, jo tas ir nosacījums cita atšķirīga produkta iegādei. Pirmo produktu dēvē par sasaistīto produktu, bet otro produktu dēvē par sasaistītājproduktu. 107) Ir četri galvenie negatīvās ietekmes veidi attiecībā uz konkurenci: 1) citi piegādātāji šajā tirgū nevar pārdot preces vai pakalpojumus konkrētajiem pircējiem, un tas var novest pie tā, ka tiek ierobežota pieeja tirgum, vai arī – sasaistīšanas gadījumā – pie tā, ka tiek ierobežota sasaistītā produkta pieeja tirgum; 2) tirgus daļas kļūst neelastīgākas, un tas var atvieglot slepenu vienošanos slēgšanu, ja to piemēro vairāki piegādātāji; 3) ciktāl tas attiecas uz galaproduktu izplatīšanu, konkrētie mazumtirgotāji pārdod tikai vienu preču marku un tāpēc viņu veikalos nav preču marku savstarpējās konkurences (nav veikala konkurences); un 4) sasaistīšanas gadījumā pircējam var nākties maksāt augstāku cenu par sasaistīto produktu nekā viņš to citkārt darītu. Visa minētā ietekme var novest pie preču marku savstarpējās konkurences samazināšanās. 108) Preču marku savstarpējās konkurences mazināšanos var novērst spēcīga sākotnējā konkurence piegādātāju starpā, lai iegūtu vienas preču markas veicināšanas līgumus, bet jo ilgāk turpinās konkurences aizliegums, jo lielāka iespēja, ka šī ietekme nebūs pietiekami spēcīga, lai kompensētu preču marku savstarpējās konkurences samazināšanos. Ierobežotas izplatīšanas grupa 109) "Ierobežotas izplatīšanas grupā" ietilpst vienošanās, kuru galvenā iezīme ir tā, ka ražotājs pārdod preces tikai vienam pircējam vai ierobežotam pircēju skaitam. Ražotājs tā var rīkoties, lai ierobežotu pircēju skaitu konkrētai teritorijai vai klientu grupai, vai arī, lai izvēlētos konkrēta tipa pircējus. Cita starpā šo iezīmi var konstatēt šādos gadījumos: - ekskluzīva izplatīšana un ekskluzīva klientu iedalīšana, ja piegādātājs pārdod preces vai pakalpojumus tikai vienam pircējam noteiktā teritorijā vai klientu kategorijā, - ekskluzīva piegāde un daudzuma noteikšana piegādātājam, ja saistību vai stimulu shēma, par kuru ir vienojušies piegādātājs un pircējs, liek piegādātājam pārdot preces vai pakalpojumus tikai vai galvenokārt vienam pircējam, - selektīva izplatīšana, kad nosacījumi, kas attiecināti uz izvēlētajiem tirgotājiem vai saskaņoti ar tiem, parasti ierobežo viņu skaitu, - sekundārā tirgus ierobežojumi, kas ierobežo komponentu piegādātāja iespējas pārdot. 110) Ir trīs galvenie negatīvās ietekmes veidi attiecībā uz konkurenci 1) atsevišķi pircēji šajā tirgū vairs nevar iegādāties preces vai pakalpojumus no konkrētā piegādātāja, un tas jo īpaši ekskluzīvas piegādes gadījumā var ierobežot pieeju iepirkumu tirgum; 2) ja lielākā daļa vai visi konkurējošie piegādātāji ierobežo mazumtirgotāju skaitu, ir vieglāk noslēgt slepenas vienošanās vai nu izplatītāja līmenī vai piegādātāja līmenī; un 3) tā kā mazāks skaits izplatītāju piedāvā produktu, samazinās preču markas iekšējā konkurence. Plašu ekskluzīvu teritoriju vai ekskluzīvas klientu iedalīšanas gadījumā var pilnībā likvidēt preču markas iekšējo konkurenci. Šāds preču markas iekšējās konkurences samazinājums savukārt var vājināt preču marku savstarpējo konkurenci. Tālākpārdošanas cenu uzturēšanas grupa 111) Tālākpārdošanas cenu uzturēšanas grupā (TCU) ietilpst vienošanās, kuru galvenā iezīme ir tā, ka pircējam ir pienākums vai viņu rosina pārdot preces tālāk par cenu, kas nav zemāka par noteiktu cenu vai nav augstāka par noteiktu cenu, vai arī par noteiktu cenu. Šajā grupā ietilpst minimālā, fiksētā, maksimālā un ieteiktā tālākpārdošanas cena. Maksimālās un ieteiktās tālākpārdošanas cenas, kas nav skaidri definēti ierobežojumi, tomēr var atstāt konkurenci samazinošu ietekmi. 112) Ir divi galvenie TCU negatīvās ietekmes veidi attiecībā uz konkurenci 1) preču markas iekšējās konkurences samazināšanās, un 2) labāka cenu pārredzamība. Fiksētās vai minimālās TCU gadījumā izplatītāji vairs nevar konkurēt attiecībā uz konkrētās preču markas cenu, kā rezultātā pilnībā likvidē preču markas cenas iekšējo konkurenci. Maksimālā vai ieteiktā cena tālākpārdevējiem var būt galvenais elements, kā rezultātā vairāk vai mazāk vienoti tiek piemērota attiecīgā cena. Labāka cenu pārredzamība un atbildība par cenu izmaiņām atvieglo horizontālu slepenu vienošanos slēgšanu starp ražotājiem un izplatītājiem – vismaz koncentrētā tirgū. Preču markas iekšējās konkurences samazināšanās, kā rezultātā samazinās spiediens attiecībā uz konkrētu preču cenu, var netieši izraisīt preču markas savstarpējās konkurences samazināšanos. Tirgus sadalīšanas grupa 113) Tirgus sadalīšanas grupā ietilpst vienošanās, kuru galvenā iezīme ir tā, ka pircējam ir noteikti ierobežojumi attiecībā uz to, kur viņš iepērk vai tālāk pārdod konkrētu preci. Šo iezīmi var konstatēt ekskluzīvu iepirkumu gadījumā, kad saistību vai stimulu shēma, par ko savā starpā ir vienojušies piegādātājs un pircējs, liek pircējam iegādāties konkrētu produktu, piemēram, X šķirnes alu, vienīgi no konkrētā piegādātāja, bet viņš drīkst pirkt un pārdot konkurējošus produktus, piemēram, konkurējošas alus šķirnes. Tas arī ietver ierobežojumus attiecībā uz teritoriju, kurā notiek tālākpārdošana, primārās kompetences teritorijas iedalīšanu, ierobežojumus attiecībā uz izplatītāja atrašanās vietu un ierobežojumus attiecībā uz tālākpārdošanu klientiem. 114) Galvenā negatīvā ietekme uz konkurenci ir preču markas iekšējās konkurences samazināšanās, kas var palīdzēt piegādātājam sadalīt tirgu, tādējādi aizkavējot tirgus integrāciju. Tas var atvieglot cenu diskrimināciju. Ja lielākā daļa vai visi konkurējošie piegādātāji ierobežo savu pircēju iepirkšanas vai tālākpārdošanas iespējas, vieglāk ir noslēgt slepenu vienošanos vai nu izplatītāja līmenī vai piegādātāja līmenī. 1.2. Vertikālo ierobežojumu pozitīvā ietekme 115) Svarīgi atzīt, ka vertikālajiem ierobežojumiem bieži ir pozitīva ietekme, jo tie jo īpaši veicina ar cenām nesaistītu konkurenci un uzlabo pakalpojumu kvalitāti. Ja uzņēmumam nav tirgus spējas, tas var mēģināt palielināt peļņu, vienīgi optimizējot ražošanas vai izplatīšanas procesus. Vairākos gadījumos vertikālie ierobežojumi var būt noderīgi, jo parastie darījumi atbilstoši tirgus vērtībai starp piegādātāju un pircēju, kuros nosaka vienīgi konkrēta darījuma cenu un apjomu, var novest pie tā, ka ieguldījumu un pārdošanas apjoms vairs nav optimāls. 116) Pamatnostādnes mēģina sniegt skaidru pārskatu par dažādiem vertikālo ierobežojumu pamatojumiem, un tās nav uzskatāmas par pilnīgu vai izsmeļošu pārskatu. Atsevišķu vertikālo ierobežojumu piemērošanu var pamatot ar šādiem iemesliem: 1) "Spekulatīvu izmantotāju problēmas" atrisināšana. Viens izplatītājs var "bez maksas" izmantot cita izplatītāja reklāmas augļus. Šā tipa problēma visbiežāk ir sastopama vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības līmenī. Lai nepieļautu šādu izmantošanu, var noderēt ekskluzīva izplatīšana vai tamlīdzīgi ierobežojumi. Izmantošanu var konstatēt arī piegādātāju starpā, piemēram, ja viens piegādātājs iegulda līdzekļus tirdzniecības veicināšanā pircēja telpās – mazumtirdzniecības līmenī vispār, tas var piesaistīt klientus arī viņa konkurentiem. Spekulatīvas izmantošanas problēmu var risināt, izmantojot konkurences aizlieguma tipa ierobežojumus. Jautājumam par spekulatīvu izmantošanu ir jābūt reālam, lai to uzskatītu par problēmu. Spekulatīva izmantošana pircēju starpā var notikt, vienīgi sniedzot pakalpojumus pirms pārdošanas nevis pēc pārdošanas. Produktam parasti ir jābūt relatīvi jaunam vai tehniski sarežģītam, jo klients citādi ļoti labi zinās, ko viņš vēlas, pamatojoties uz iepriekšējiem pirkumiem. Turklāt produkta vērtībai jābūt pietiekami augstai, citādi klients neuzskatīs, ka ir vērts iet uz vienu veikalu pēc informācijas un uz otru – pirkt produktu. Visbeidzot, nedrīkst būt tā, ka piegādātājs visiem pircējiem līgumā izvirza prasību sniegt pakalpojumus pirms pārdošanas. Spekulatīva izmantošana piegādātāju vidū arī ir vērojama vienīgi konkrētos gadījumos, proti, ja veicināšanas pasākumi notiek pircēja telpās un tie ir vispārīgi, t.i., neattiecas uz konkrētu preču marku. 2) "Jaunu tirgu atvēršana vai iekļūšana tajos" Ja ražotājs vēlas iespiesties jaunā ģeogrāfiskā tirgū, piemēram, pirmo reizi eksportēt preces uz citu valsti, var būt tā, ka izplatītājam ir jāveic īpaši "pirmās reizes ieguldījumi", lai ieviestu preču marku attiecīgajā tirgū. Lai pārliecinātu vietējo izplatītāju par to, ka šie ieguldījumi ir jāveic, var rasties vajadzība pēc izplatītāja teritoriālās aizsardzības, lai viņš varētu atgūt ieguldīto, kādu laiku pārdodot preces par augstāku cenu. Izplatītāji, kas darbojas citos tirgos, uz laiku ir jāattur no preču pārdošanas jaunajā tirgū. 1) punktā ir aprakstīts īpašs spekulatīvu izmantotāju problēmas gadījums. 3) "Sertificēšanas spekulatīvo izmantotāju problēma". Dažās nozarēs atsevišķi mazumtirgotāji ir pazīstami ar to, ka viņi pārdod vienīgi "kvalitatīvus" produktus. Tādā gadījumā, ieviešot jaunu produktu, ir svarīgi to pārdot tieši ar šādu mazumtirgotāju starpniecību. Ja ražotājs sākumā nevar pārdot savas preces vienīgi tādos veikalos, kas pārdod augstākās kvalitātes preces, viņš riskē ar statusa zaudēšanu, un produkta ieviešana var neizdoties. Tas nozīmē, ka, piemēram, ekskluzīvas izplatīšanas vai selektīvas izplatīšanas izmantošana ierobežotā laikposmā var būt pamatota. Ar to ir jāpietiek, lai garantētu jauna produkta ieviešanu tirgū, bet tas nevar turpināties tik ilgi, lai kavētu plaša mēroga izplatīšanu. Šādas priekšrocības vairāk ir iespējamas attiecībā uz "pieredzes" precēm vai sarežģītām precēm, kas galapatērētājam veido samērā lielu pirkumu. 4) Tā dēvētā "ieguldījumu aizturēšanas problēma" Reizēm piegādātājam vai pircējam ir jāveic ieguldījumi saistībā ar klientu, piemēram, jāiegādājas īpaša iekārta vai jānodrošina apmācība. Piemēram, komponentu ražotājs, kam jāizgatavo jaunas iekārtas un instrumenti, lai apmierinātu viena klienta konkrētas prasības. Ieguldītājs var nenodrošināt vajadzīgos līdzekļus, kamēr nav noslēgta konkrēta vienošanās par piegādi. Tāpat kā citos piemēros par spekulatīvu izmantošanu, arī šajā gadījumā tomēr ir vairāki nosacījumi, kas jāizpilda, kamēr pārāk maza ieguldījuma risks nav kļuvis reāls vai būtisks. Pirmkārt, ieguldījumiem jābūt saistītiem ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām. Piegādātāja ieguldījumu uzskata par saistītu ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām, ja pēc līguma darbības izbeigšanās piegādātājs to nevar izmantot, lai veiktu piegādes citiem klientiem, un to var pārdot vienīgi ar ievērojamiem zaudējumiem. Pircēja ieguldījumu uzskata par saistītu ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām, ja pēc līguma darbības izbeigšanās pircējs to nevar izmantot, lai pirktu un/vai izmantotu citu piegādātāju piegādātus produktus, un to var pārdot vienīgi ar ievērojamiem zaudējumiem. Tādējādi šis ieguldījums ir saistīts ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām, jo, piemēram, to var izmantot, vienīgi lai ražotu konkrētas preču markas komponentu vai uzglabātu konkrētu preču marku, un tādējādi to nevar izmantot rentablā veidā, lai ražotu vai tālāk pārdotu alternatīvas preces. Otrkārt, tam ir jābūt ilgtermiņa ieguldījumam, ko neatgūst īstermiņā. Treškārt, ieguldījumam ir jābūt asimetriskam;, t.i., viena līgumslēdzēja puse iegulda vairāk līdzekļu nekā otra puse. Ja minētie nosacījumi ir izpildīti, tas parasti ir labs iemesls izmantot vertikālu ierobežojumu uz laiku, kāds vajadzīgs ieguldījuma amortizēšanai. Attiecīgais vertikālais ierobežojums ir konkurences aizlieguma vai daudzuma noteikšanas tipa ierobežojums, ja ieguldījumu veic piegādātājs, un ekskluzīvas izplatīšanas, ekskluzīvas klientu iedalīšanas vai ekskluzīvas piegādes tipa ierobežojums, ja ieguldījumu veic pircējs. 5) "Īpaša ieguldījumu aizturēšanas problēma, kas var rasties būtiskas zinātības nodošanas gadījumā" Ja zinātība ir nodota, to vairs nevar paņemt atpakaļ, un zinātības nodrošinātājs var nevēlēties, ka to izmanto viņa konkurentu labā vai paši konkurenti. Šāda zinātības nodošana var attaisnot konkurences aizlieguma tipa ierobežojuma piemērošanu, ciktāl šī zinātība nav bijusi pieejama pircējam un ir būtiska un nepieciešama vienošanās izpildei. 81. panta 1. punkts parasti neattiecas uz šādiem gadījumiem. 6) "Apjomradīti ietaupījumi izplatīšanā" Lai izmantotu apjomradītus ietaupījumus un tādējādi pazeminātu sava produkta mazumtirdzniecības cenu, ražotājs varētu gribēt, lai ar produktu tālākpārdošanu nodarbojas ierobežots izplatītāju skaits. Šim nolūkam viņš varētu izmantot ekskluzīvu izplatīšanu, daudzuma noteikšanu minimālā iepirkuma prasības veidā, selektīvu izplatīšanu, kas ietver šādu prasību, vai ekskluzīvu iepirkšanu. 7) "Kapitāla tirgus trūkumi" Parastie kapitāla nodrošinātāji (bankas, akciju tirgus) var piedāvāt kapitālu, kura apjoms ir mazāks par optimālo apjomu, ja tiem ir nepilnīga informācija par aizņēmējiem vai nav pieejams pietiekams nodrošinājums aizdevuma piešķiršanai. Pircējam vai piegādātājam var būt labāka informācija un iespēja ar ekskluzīvu attiecību palīdzību sagādāt papildu nodrošinājumu savam ieguldījumam. Ja piegādātājs pircējam piešķir aizdevumu, tas var novest pie konkurences aizlieguma vai daudzuma noteikšanas pircējam. Ja pircējs piešķir aizdevumu piegādātājam, tas var būt iemesls, lai piegādātājam noteiktu ekskluzīvu piegādi vai daudzumu. 8) "Viendabīgums un kvalitātes standartizācija" Vertikāls ierobežojums var palīdzēt palielināt pārdošanas apjomu, veidojot preču markas tēlu, un tādējādi padarot produktu pievilcīgāku galapatērētājam, jo izplatītājiem ir jāievēro viendabīgums un kvalitātes standarti. Piemēram, to var novērot selektīvajā izplatīšanā un franšīzes piešķiršanā. 117) Astoņi stāvokļi, kas ir minēti 116. punktā, liecina, ka konkrētos apstākļos vertikālas vienošanās varētu palīdzēt panākt efektivitātes ieguvumus un attīstīt jaunus tirgus, un tas var kompensēt iespējamo negatīvo ietekmi. Vispār vislielāko atbalstu ir pelnījuši vertikālie ierobežojumi, kas paredzēti uz ierobežotu laiku un palīdz ieviest jaunus sarežģītus produktus vai aizsargāt ieguldījumus, kas ir saistīti ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām. Vertikāls ierobežojums reizēm ir vajadzīgs, ciktāl piegādātājs pārdod savu produktu pircējam (jo īpaši skat. 116. panta 1., 5., 6. un 8. punktā aprakstītos gadījumus). 118) Dažādos vertikālos ierobežojumus lielā mērā ir iespējams aizstāt. Tas nozīmē to, ka tādu pašu efektivitātes trūkuma problēmu var atrisināt ar dažādu vertikālo ierobežojumu palīdzību. Piemēram, apjomradītus ietaupījumus izplatīšanā, iespējams, var panākt, izmantojot ekskluzīvu izplatīšanu, selektīvu izplatīšanu, daudzuma noteikšanu vai ekskluzīvu iepirkšanu. Tas ir svarīgi, jo uz konkurenci atstātā negatīvā ietekme dažādiem vertikālajiem ierobežojumiem var būt atšķirīga. Tam ir nozīme, 81. panta 3. punktā aplūkojot nepieciešamību pēc ierobežojumiem. 1.3. Vertikālo ierobežojumu novērtēšanas vispārīgie noteikumi 119) Novērtējot vertikālos ierobežojumus no konkurences politikas viedokļa, var formulēt dažus vispārīgus noteikumus: 1) Vairumā gadījumu, ja runa ir par vertikālajiem ierobežojumiem, bažas par konkurenci var rasties vienīgi tad, ja ir nepietiekama preču marku iekšējā konkurence, t.i., ja piegādātāja vai pircēja līmenī vai arī abos līmeņos novēro attiecīgu tirgus spējas pakāpi. Tirgus spēja konceptuāli ir spēja paaugstināt cenu virs konkurentu cenām un vismaz īstermiņā gūt peļņu, kas pārsniedz parasto peļņu. Uzņēmumu tirgus spēja var būt zemāka par tirgus dominances līmeni, ko izmanto par slieksni, piemērojot 82. pantu. Ja nekoncentrētā tirgū savstarpēji konkurē daudzas firmas, var pieņemt, ka vertikālie ierobežojumi, kas nav skaidri definēti ierobežojumi, neatstās vērā ņemamu negatīvu ietekmi. Tirgu uzskata par nekoncentrētu, ja HHI indekss, t.i., visu uzņēmumu atsevišķo tirgus daļu lauciņu summa attiecīgajā tirgū, ir zemāks par 1000. 2) Vertikālie ierobežojumi, kas samazina preču marku savstarpējo konkurenci, parasti ir kaitīgāki par vertikālajiem ierobežojumiem, kas samazina preču markas iekšējo konkurenci. Piemēram, konkurences aizliegums varētu atstāt lielāku negatīvu ietekmi, salīdzinot ar ekskluzīvu izplatīšanu. Konkurences aizliegums, kas, iespējams, ierobežo citu preču marku pieeju tirgum, var nepieļaut, ka šīs preču markas nokļūst tirgū. Ekskluzīva izplatīšana, kaut arī tā ierobežo preču markas iekšējo konkurenci, neliedz precēm nonākt pie galapatērētāja. 3) Vertikāli ierobežojumi, ko rada ierobežotas izplatīšanas grupa, trūkstot pietiekamai preču marku savstarpējai konkurencei, var ievērojami ierobežot patērētāju izvēli. Tie ir jo īpaši kaitīgi, ja pieeja tirgum ir ierobežota efektīvi strādājošiem izplatītājiem vai izplatītājiem, kuri izmanto atšķirīgu izplatīšanas veidu. Tas var samazināt jauninājumu apjomu izplatīšanas sistēmā un liedz patērētājiem saņemt no šiem izplatītājiem konkrētu pakalpojumu vai cenas-pakalpojuma apvienojumu. 4) Ekskluzīvi tirdzniecības pasākumi parasti atstāj sliktāku ietekmi uz konkurenci, salīdzinot ar neekskluzīviem pasākumiem. Izmantojot līguma tekstu vai praktiskos rezultātus, ekskluzīva tirdzniecība prasa, lai viena puse izpildītu visas vai praktiski visas prasības, ko izvirza otra puse. Piemēram, saskaņā ar konkurences aizliegumu pircējs iepērk tikai vienu preču marku. No otras puses, daudzuma noteikšana dod pircējam iespēju iegādāties arī konkurējošas preces. Tāpēc līdz ar daudzuma noteikšanu var samazināties pakāpe, kādā ierobežo pieeju tirgum. 5) Vertikālie ierobežojumi, par kuriem vienojas attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas nav firmas prece, parasti ir nekaitīgāki par ierobežojumiem, kas skar firmas preču un pakalpojumu izplatīšanu. Firmas zīmju izmantošana palielina produktu diferenciāciju un samazina produkta aizstājamību, kā rezultātā samazinās pieprasījuma elastīgums un pieaug cenu paaugstināšanas iespēja. Atšķirība starp firmas precēm un pakalpojumiem un precēm un pakalpojumiem bez firmas zīmes bieži sakrīt ar atšķirību starp starpproduktiem un pakalpojumiem un galaproduktiem un pakalpojumiem. Starpproduktus un pakalpojumus pārdod uzņēmumiem kā izejvielas citu preču vai pakalpojumu izgatavošanai, un parasti galaproduktos vai pakalpojumos tos neatpazīst. Starpproduktu pircēji parasti ir labi informēti klienti, kas spēj novērtēt kvalitāti, un tāpēc viņi mazāk uzticas preču zīmei vai tēlam. Galaproduktus tieši vai netieši pārdod galapatērētajiem, kas bieži vien vairāk uzticas preču zīmei un tēlam. Tā kā izplatītājiem (mazumtirgotājiem, vairumtirgotājiem) ir jāreaģē uz galapatērētāju pieprasījumu, konkurence var ciest vairāk, ja izplatītājiem ierobežo pieeju vienas vai vairāku preču marku pārdošanai, nekā tad, ja starpproduktu pircējiem liedz iepirkt konkurējošus produktus no atsevišķiem piegādes avotiem. Uzņēmumiem, kas iepērk starpproduktus vai pakalpojumus, parasti ir specializētas nodaļas vai konsultanti, kas seko līdzi piegādes tirgus attīstībai. Tā kā viņu darījumi ir apjomīgi, informācijas meklēšanas izmaksas parasti nav lielas. Tāpēc starpproduktu līmenī preču markas iekšējās konkurences zudums ir mazāk svarīgs. 6) Kopumā vertikālo ierobežojumu apvienošana pastiprina to negatīvo ietekmi. Atsevišķas vertikālo ierobežojumu kombinācijas tomēr ir labākas, raugoties no konkurences viedokļa, salīdzinot ar šo ierobežojumu izolētu izmantošanu. Piemēram, ekskluzīvā izplatīšanas sistēmā izplatītājam var rasties kārdinājums paaugstināt produktu cenas, jo ir samazinājusies preču markas iekšējā konkurence. Šādus cenu palielinājumus var ierobežot, izmantojot daudzuma noteikšanu vai nosakot maksimālo tālākpārdošanas cenu. 7) Vertikālo ierobežojumu iespējamā negatīvā ietekme pastiprinās, ja vairāki piegādātāji un to pircēji organizē tirdzniecību līdzīgā veidā. Tā dēvētā kumulatīvā iedarbība var radīt problēmas vairākās nozarēs. 8) Jo vairāk vertikālais ierobežojums ir saistīts ar zinātības nodošanu, jo lielāks iemesls ir paredzēt efektivitātes ieguvumu palielināšanos un jo lielāka varētu būt vajadzība pēc vertikāla ierobežojuma, lai aizsargātu nodoto zinātību vai radušās investīciju izmaksas. 9) Jo vairāk vertikālais ierobežojums ir saistīts ar ieguldījumiem, kas attiecas uz konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām, jo pamatotāks ir atsevišķu vertikālo ierobežojumu izmantojums. Izmantošanas ilguma pamatotība ir atkarīga no laikposma, kāds vajadzīgs, lai amortizētu ieguldījumu. 10) Jauna produkta gadījumā vai, ja esošu produktu pirmo reizi pārdod citā ģeogrāfiskā tirgū, uzņēmumam var būt grūti definēt tirgu, vai arī tā tirgus daļa var būt ļoti liela. Tā tomēr nav jāuzskata par lielu problēmu, jo vertikālie ierobežojumi, kas saistīti ar jaunu produktu vai ģeogrāfisku tirgu atvēršanu, parasti neierobežo konkurenci. Neatkarīgi no uzņēmuma tirgus daļas šis noteikums ir spēkā divus gadus pēc tam, kad produkts ir pirmo reizi laists tirgū. To piemēro visiem vertikālajiem ierobežojumiem, kas nav skaidri definēti, un jaunu ģeogrāfisku tirgu gadījumā – aktīvās un pasīvās pārdošanas ierobežojumiem, kas noteikti piegādātāja tiešajiem pircējiem, kuri atrodas citos tirgos, un starpniekiem jaunajā tirgū. Ja veic jauna produkta reālu testēšanu ierobežotā teritorijā vai ierobežotā klientu grupā, izplatītājiem, kas izraudzīti jaunā produkta pārdošanai izmēģinājuma tirgū, var noteikt aktīvās pārdošanas ierobežojumu ārpus izmēģinājuma tirgus uz laiku, kas nepārsniedz 1 gadu, neattiecinot 81. panta 1. punkta noteikumus. 1.4. Analīzes metodes 120) Vertikāla ierobežojuma novērtēšana vispār ietver šādus četrus posmus: 1) pirmkārt, iesaistītajiem uzņēmumiem ir jādefinē attiecīgais tirgus, lai noteiktu piegādātāja vai pircēja tirgus daļu atkarībā no attiecīgā vertikālā ierobežojuma (skat. 88. – 99. punktu, jo īpaši 89. – 95. punktu); 2) ja attiecīgā tirgus daļa nepārsniedz 30 % slieksni, uz vertikālo vienošanos attiecas Grupālā atbrīvojuma regula, ņemot vērā skaidri definētos ierobežojumus un nosacījumus, kas izklāstīti minētajā regulā; 3) ja attiecīgā tirgus daļa pārsniedz 30 % slieksni, jānovērtē, vai uz vertikālo vienošanos neattiecas 81. panta 1. punkts; 4) ja uz vertikālo vienošanos attiecas 81. panta 1. punkts, jāpārbauda, vai ir izpildīti nosacījumi, ar ko piešķir atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu. 1.4.1. Attiecīgie novērtējuma faktori saskaņā ar 81. panta 1. punktu 121) Novērtējot gadījumus, kuros ir pārsniegts 30 % tirgus daļas slieksnis, Komisija veic pilnu konkurences analīzi. Turpmāk minētie faktori ir vissvarīgākie, lai noteiktu, vai vertikāla vienošanās vērā ņemami ierobežo konkurenci saskaņā ar 81. panta 1. punktu: a) piegādātāja pozīcija tirgū; b) konkurentu pozīcija tirgū; c) pircēja pozīcija tirgū; d) ieejas šķēršļi; e) tirgus brieduma pakāpe; f) tirdzniecības pakāpe; g) produkta raksturojums; h) citi faktori. 122) Atsevišķu faktoru nozīme var būt atšķirīga katrā konkrētajā gadījumā, un tā ir atkarīga no visiem pārējiem faktoriem. Piemēram, piegādātāja lielā tirgus daļa parasti ir labs tirgus spējas rādītājs, bet tā var arī nenorādīt tirgus spēju, ja ir nelieli ieejas šķēršļi.. Tāpēc nav iespējams paredzēt stingrus noteikumus attiecībā uz individuālu faktoru nozīmi. Tomēr var apgalvot turpmāko. Piegādātāja pozīcija tirgū 123) Piegādātāja tirgus pozīciju pirmkārt un galvenokārt nosaka viņa tirgus daļa attiecīgajā produktu un ģeogrāfiskajā tirgū. Jo lielāka tirgus daļa, jo lielāka varētu būt tirgus spēja. Piegādātāja pozīcija tirgū kļūst spēcīgāka, ja piegādātājam ir atsevišķas izmaksu priekšrocības, salīdzinot ar konkurentiem. Šīs konkurētspējīgās priekšrocības var izrietēt no priekšrocības, ko nodrošina "iniciatora" stāvoklis (vislabākā atrašanas vieta u.c.), būtiskie patenti, moderna tehnoloģija, vadoša preču marka vai ļoti labs portfelis. Konkurentu pozīcija tirgū 124) Lai raksturotu konkurentu tirgus pozīciju, izmanto tos pašus rādītājus, proti, tirgus daļu un iespējamās konkurences priekšrocības. Jo spēcīgāki ir esošie konkurenti un jo lielāks ir to skaits, jo mazāks ir risks, ka attiecīgais piegādātājs vai pircējs varēs individuāli ierobežot pieeju tirgum, un jo mazāks ir preču marku savstarpējās konkurences mazināšanās risks. Ja konkurentu skaits paliek pavisam mazs un viņu pozīcija tirgū (lielums, izmaksas, pētniecības un attīstības potenciāls u.c.) ir samērā līdzīga, šāda tirgus uzbūve var palielināt slepenu vienošanos risku. Tirgus daļas, kas svārstās vai strauji mainās, parasti liecina par intensīvu konkurenci. Pircēja pozīcija tirgū 125) Pirktspēju nosaka pircēja pozīcija tirgū. Pirmais pirktspējas rādītājs ir pircēja tirgus daļa iepirkumu tirgū. Šī daļa atspoguļo to, cik svarīgs viņa pieprasījums ir iespējamajiem piegādātājiem. Citi indikatori raksturo pircēja pozīciju tālākpārdošanas tirgū, tostarp sniedz priekšstatu par viņa tirdzniecības punktu ģeogrāfisko izvietojumu, pircēja/izplatītāja paša preču markām un viņa reputāciju galapatērētāju vidū. Pirktspējas ietekme attiecībā uz pretkonkurences ietekmes iespējamību dažādiem vertikāliem ierobežojumiem ir dažāda. Pirktspēja var jo īpaši palielināt negatīvo ietekmi, ja ierobežojumi pārstāv ierobežotās izplatīšanas un tirgus sadalīšanas grupas, piemēram, ekskluzīva piegāde, ekskluzīva izplatīšana un kvantitatīvi selektīva izplatīšana. Ieejas šķēršļi 126) Ieejas šķēršļus mēra pēc tā, ciktāl tirgū pārstāvētie uzņēmumi var palielināt cenu virs konkurences cenu līmeņa – parasti virs vidējām minimālajām kopējām izmaksām – un gūt paaugstinātu peļņu, nepiesaistot tirgum jaunpienācējus. Bez ieejas šķēršļiem šo peļņu likvidētu jaunpienācēji, kas ātri un viegli iespiestos tirgū. Ieejas šķēršļi ir zemi, ja viena vai divu gadu laikā tirgū varētu ienākt jauns dalībnieks, kas nepieļaus paaugstinātu peļņu vai samazinās to. 127) Ieejas šķēršļus var radīt daudzi faktori, piemēram, apjomradīti ietaupījumi un diversifikācijas radīti ietaupījumi, valsts noteikumi, jo īpaši tad, ja tie paredz ekskluzīvas tiesības, valsts atbalsts, importa tarifi, intelektuālā īpašuma tiesības, īpašumtiesības uz resursiem, ja piegāde ir ierobežota, piemēram, dabas radītu ierobežojumu dēļ [30], pati nepieciešamākā materiāli tehniskā bāze, "iniciatora" priekšrocības un klientu lojalitāte preču markai, ko nodrošinājusi spēcīga reklāma. Arī vertikālie ierobežojumi un vertikālā integrācija var būt ieejas šķērslis, apgrūtinot pieeju un ierobežojot (potenciālo) konkurentu pieeju tirgum. Ieejas šķēršļi var pastāvēt vienīgi piegādātāja vai pircēja līmenī vai arī abos līmeņos. 128) Jautājums par to, vai daži no šiem faktoriem ir jāraksturo kā ieejas šķēršļi, ir atkarīgs no tā, vai tie ir saistīti ar zaudētām izmaksām. Zaudētās izmaksas ir izmaksas, kas jāsedz, ieejot vai aktīvi darbojoties tirgū, un ko zaudē, izstājoties no tirgus. Izdevumi par reklāmu, lai veidotu klientu lojalitāti, parasti ir zaudētas izmaksas, ja vien aizejošais uzņēmums nevarētu pārdot savas preču markas vai izmantot tās citur, neciešot zaudējumus. Jo lielākas ir zaudētās izmaksas, jo vairāk potenciālajiem jaunpienācējiem jāapsver risks, kas saistīts ar ienākšanu tirgū, un jo vairāk tirgū pārstāvētie uzņēmumi var draudēt, ka tie izturēs jauno konkurenci, jo zaudētās izmaksas ļoti sadārdzina tirgū pārstāvēto uzņēmumu aiziešanu no tirgus. Ja, piemēram, izplatītāji ir saistīti ar ražotāju sakarā ar konkurences aizliegumu, pieejas tirgum ierobežošanas ietekme būs vēl lielāka, ja sava izplatītāju tīkla izveide potenciālajam ienācējam nozīmēs zaudētas izmaksas. 129) Ienākšana tirgū parasti ir saistīta ar zaudētām izmaksām – reizēm lielākām, reizēm mazākām. Tāpēc faktiskā konkurence parasti ir efektīvāka, un novērtējumā tai ir lielāka nozīme nekā potenciālajai konkurencei. Tirgus brieduma pakāpe 130) Nobriedis tirgus ir tāds tirgus, kas jau kādu laiku pastāv, kurā izmanto labi zināmu un plaši lietotu tehnoloģiju un kas īpaši nemainās, kur nav preču marku jauninājumu un kurā pieprasījums ir relatīvi stabils vai sarūkošs. Tādā tirgū negatīvas ietekmes iespēja ir lielāka nekā dinamiskākā tirgū. Tirdzniecības līmenis. 131) Tirdzniecības līmenis ir saistīts ar atšķirību starp starpproduktiem un galaproduktiem un pakalpojumiem. Kā norādīts iepriekš, starpproduktu un pakalpojumu līmenī negatīva ietekme ir mazāk iespējama. Produkta raksturojums 132) Novērtējot iespējamo negatīvo un iespējamo pozitīvo ietekmi, produkta raksturojumam ir nozīme – jo īpaši attiecībā uz galaproduktiem. Novērtējot iespējamo negatīvo ietekmi, ir svarīgi, vai produkti tirgū ir viendabīgāki vai neviendabīgāki, vai produkts ir dārgs un aizņem lielu daļu no patērētāja budžeta, vai arī tas ir lēts, un vai produkts ir vienreizējs pirkums vai arī to pērk atkārtoti. Vertikālie ierobežojumi parasti var atstāt negatīvāku ietekmi, ja produkts ir neviendabīgāks, lētāks un vairāk atgādina vienreizēju pirkumu. Citi faktori 133) Novērtējot konkrētus ierobežojumus, var ņemt vērā citus faktorus. Šie faktori var būt: kumulatīvā iedarbība, t.i., tirgu aptver līdzīgas vienošanās, vienošanos spēkā esamības termiņš, vai vienošanās ir "uzspiesta" (galvenokārt vienai personai piemēro ierobežojumus vai saistības) vai "saskaņota" (abas puses uzņemas ievērot ierobežojumus vai saistības), tiesiskā vide un rīcība, kas var norādīt uz slepenu vienošanos vai atvieglot tās noslēgšanu, piemēram, noteicošas cenas, iepriekš paziņotas cenu izmaiņas un diskusijas par "pareizo" cenu, neelastīgas cenas, reaģējot uz jaudas pārpalikumu, cenu diskriminācija un slepenas norunas pagātnē. 1.4.2. Attiecīgie novērtējuma faktori saskaņā ar 81. panta 3. punktu 134) Attiecībā uz 81. panta 3. punkta piemērošanu ir četri kumulatīvi nosacījumi: - vertikālā vienošanās palīdz uzlabot ražošanu vai izplatīšanu vai arī veicināt tehnikas un ekonomikas attīstību, - vertikālā vienošanās atvēl klientiem taisnīgu daļu no gūtajiem labumiem, - vertikāla vienošanās nedrīkst noteikt attiecīgajiem uzņēmumiem vertikālus ierobežojumus, kas nav vajadzīgi šo labumu sasniegšanai, - vertikālā vienošanās nedod šādiem uzņēmumiem iespēju likvidēt konkurenci būtiskai daļai attiecīgo ražojumu. 135) Pēdējais kritērijs par konkurences likvidēšanu būtiskai daļai attiecīgo ražojumu ir saistīts ar dominances jautājumu. Ja uzņēmumam ir dominējoša pozīcija vai tas kļūst dominējošs vertikālās vienošanās rezultātā, uz vertikālo vienošanos, kam ir vērā ņemama pret konkurenci vērsta ietekme, principā nevar attiecināt atbrīvojumu. 81. panta 1. punktu tomēr var nepiemērot vertikālās vienošanās gadījumā, ja ir objektīvs pamatojums, piemēram, ja šāda vienošanās ir vajadzīga, lai aizsargātu ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām saistītus ieguldījumus vai nodotu būtisku zinātību, bez kuras nevar notikt atsevišķu preču un pakalpojumu piegāde vai iepirkšana. 136) Ja piegādātājs un pircējs neieņem dominējošu pozīciju, svarīgi kļūst pārējie trīs kritēriji. Pirmais kritērijs, kas attiecas uz ražošanas vai izplatīšanas uzlabošanu un tehnikas vai ekonomikas attīstības veicināšanu, ir saistīts ar 115. līdz 118. punktā aprakstīto efektivitātes ieguvuma tipu. Šie efektivitātes ieguvumi ir jāpamato, un tiem ir jānodrošina tīra pozitīva ietekme. Spekulatīvi apgalvojumi par izmantošanas nepieļaušanu vai vispārīgi apgalvojumi par izmaksu ietaupīšanu netiek akceptēti. Nevar pieņemt izmaksu ietaupījumus, ko nodrošina vienīgi tirgus spējas īstenošana vai pret konkurenci vērsta rīcība. Otrkārt, ekonomiskajām priekšrocībām jāattiecas ne tikai uz pusēm, kas noslēgušas vienošanos, bet arī uz patērētāju. Parasti priekšrocību nodošana klientam ir atkarīga no konkurences intensitātes attiecīgajā tirgū. Konkurences spiediens parasti nodrošina to, ka izmaksu ietaupījumus nodod tālāk zemāku cenu veidā vai ka uzņēmumiem ir stimuls pēc iespējas ātrāk ieviest tirgū jaunus produktus. Tāpēc, ja tirgū uztur pietiekamu konkurenci, kas efektīvi ierobežo puses, kas noslēgušas vienošanos, konkurences process parasti nodrošina to, ka klienti saņem atbilstīgu ekonomisko priekšrocību daļu. Trešajam kritērijam ir nozīme, nodrošinot to, ka atsevišķas pozitīvas ietekmes gūšanai izvēlas ierobežojumu, kas vismazāk ir vērsts pret konkurenci. 2. Konkrētu vertikālo ierobežojumu analīze 137) Vertikālas vienošanās var ietvert divu vai vairāku 103. līdz 114. punktā aprakstīto vertikālo ierobežojumu komponentu kombināciju. Turpmāk tiek analizēti visbiežāk sastopamie vertikālie ierobežojumi un vertikālo ierobežojumu kombinācijas, ievērojot analīzes metodes, kas ir izstrādātas 120. līdz 136. punktā. 2.1. Vienas preču markas veicināšana 138) Konkurences aizlieguma sistēmas pamatā ir saistību vai stimulu shēma, kas pircējam liek pirkt praktiski visas preces vai pakalpojumus no viena piegādātāja konkrētā tirgū. Tas nenozīmē to, ka pircējs var pirkt preces tikai tieši no piegādātāja, bet to, ka pircējs nepērk un nepārdod tālāk vai savos ražojumos neiestrādā konkurentu preces vai pakalpojumus. Iespējamie konkurences riski ir konkurējošo piegādātāju un potenciālo piegādātāju pieejas tirgum ierobežošana, slepenu vienošanos veicināšana piegādātāju starpā kumulatīvas izmantošanas gadījumā un veikala preču marku savstarpējās konkurences zudums, ja pircējs ir mazumtirgotājs, kas pārdod preces galapatērētājam. Visi trīs ierobežojošās ietekmes veidi tieši ietekmē preču marku savstarpējo konkurenci. 139) Vienas preču markas veicināšanai piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, ja piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 % un konkurences aizlieguma termiņš nepārsniedz piecus gadus. Ja ir pārsniegts tirgus daļas slieksnis vai arī piecu gadu termiņš, atsevišķus gadījumus novērtē, pamatojoties uz turpmāk minētajiem ieteikumiem. 140) "Piegādātāja stāvoklim tirgū" ir vislielākā nozīme, novērtējot konkurences aizlieguma iespējamo, pret konkurenci vērsto ietekmi. Parasti šā tipa saistības nosaka piegādātājs, un piegādātājam un pircējam ir līdzīgas vienošanās ar citiem pircējiem. 141) Svarīga nav tikai piegādātāja pozīcija tirgū, bet arī apjoms un laika periods, kādā viņš piemēro konkurences aizliegumu. Jo lielāka ir viņa sasaistītā tirgus daļa, t.i., tā viņa tirgus daļa, kurā pārdošana notiek saskaņā ar vienas preču markas veicināšanas saistībām, jo būtiskāka varētu būt pieejas ierobežošana tirgum. Tāpat arī – jo garāks ir konkurences aizlieguma piemērošanas termiņš, jo būtiskāka varētu būt pieejas ierobežošana tirgum. Parasti neuzskata, ka konkurences aizliegumi, kas ir spēkā mazāk nekā gadu un ko izmanto uzņēmumi, kas nav dominējoši, atstāj vērā ņemamu, pret konkurenci vērstu ietekmi vai tīri negatīvu ietekmi. Konkurences aizliegumiem, kas ir spēkā vienu līdz piecus gadus un ko izmanto tirgū nedominējoši uzņēmumi, parasti ir pienācīgi jālīdzsvaro ietekme, kas atbalsta konkurenci, un ietekme, kas ir vērsta pret konkurenci; savukārt tiek uzskatīts, ka konkurences aizliegumi attiecībā uz lielāko ieguldījumu veidu daļu, kuri ir spēkā ilgāk par pieciem gadiem, nav vajadzīgi, lai panāktu vēlamo efektivitātes ieguvumu, vai arī efektivitātes ieguvums nekompensē pieejas tirgum ierobežošanu, ko rada aizliegums. Dominējoši uzņēmumi nedrīkst noteikt konkurences aizliegumus saviem pircējiem, ja vien tie nevar objektīvi pamatot šādu komerciālu praksi saskaņā ar 82. pantu. 142) Novērtējot piegādātāja tirgus spēju, svarīga ir "konkurentu pozīcija tirgū". Kamēr konkurenti ir pietiekamā skaitā un pietiekami spēcīgi, nav sagaidāma vērā ņemama ietekme, kas vērsta pret konkurenci. Konkurējošo piegādātāju pieejas tirgum ierobežošana ir iespējama vienīgi tad, ja viņi ir ievērojami mazāki par piegādātāju, kas piemēro konkurences aizliegumu. Konkurentu pieejas tirgum ierobežošana ir maz ticama, ja tiem ir līdzīga pozīcija tirgū un tie var piedāvāt produktus, kas ir vienlīdz pievilcīgi. Tādā gadījumā tomēr var ierobežot potenciālo ienācēju pieeju tirgum, ja vairāki lielākie piegādātāji attiecīgajā tirgū noslēdz konkurences aizlieguma līgumus ar ievērojamu skaitu pircēju (kumulatīvās iedarbības stāvoklis). Tāds stāvoklis ir arī tad, ja konkurences aizlieguma vienošanās var atvieglot slepenu vienošanos panākšanu starp konkurējošiem piegādātājiem. Ja šiem piegādātājiem individuāli piemēro Grupālā atbrīvojuma regulu, var rasties vajadzība atcelt grupālo atbrīvojumu, lai novērstu šādu negatīvu kumulatīvu iedarbību. Sasaistītu tirgus daļu, kas ir mazāka par 5 %, parasti neuzskata par būtisku ieguldījumu kumulatīvajā iedarbībā, kas ietver pieejas tirgum ierobežošanu. 143) Ja lielākā piegādātāja tirgus daļa ir mazāka par 30 % un piecu lielāko piegādātāju tirgus daļa (koncentrācijas likme (KL) 5) ir mazāka par 50 %, nav sagaidāms, ka veidosies viena vai kumulatīva, pret konkurenci vērsta iedarbība. Ja potenciālais jaunpienācējs nevar iekļūt tirgū ar peļņu, tas varētu būt saistīts ar citiem faktoriem, nevis ar konkurences aizliegumu – piemēram, ar klientu vēlmēm. Konkurences problēma nevarētu rasties, ja, piemēram, 50 uzņēmumi, no kuriem viens aizņem nozīmīgu tirgus daļu, ir iesaistījušies sīvā konkurences cīņā konkrētā tirgū. 144) "Ieejas šķēršļi" ir svarīgi, lai noteiktu vai patiešām tiek ierobežota pieeja tirgum. Ja konkurējošiem piegādātājiem ir relatīvi viegli iegūt jaunus pircējus vai atrast alternatīvus pircējus produktam, pieejas tirgum ierobežošana nevarētu sagādāt reālu problēmu. Tomēr gan ražošanas, gan izplatīšanas līmenī bieži ir ieejas šķēršļi. 145) "Pretsvars no pircēju puses" ir būtisks, jo spēcīgi pircēji nepieļaus, ka viņiem vienkārši atņem iespēju izmantot konkurējošu preču vai pakalpojumu piegādes. Tāpēc vienīgi izkliedētu pircēju gadījumā pastāv risks, ka varētu ierobežot pieeju tirgum, neņemot vērā efektivitātes ieguvumu un atstājot nelabvēlīgu ietekmi uz galapatērētājiem. Taču gadījumos, kad konkurences aizlieguma vienošanos slēdz ar lieliem pircējiem, pieejas tirgum ierobežošana var atstāt būtisku iespaidu. 146) Visbeidzot, ja ierobežo pieeju tirgum, būtisks ir "tirdzniecības līmenis". Starpproduktu gadījumā ir mazāka varbūtība, ka tiks ierobežota pieeja tirgum. Ja starpprodukta piegādātājam nav dominējošs stāvoklis tirgū, konkurējošie piegādātāji joprojām var strādāt ar pietiekami lielu "brīvā" pieprasījuma daļu. Ja nav dominējoša stāvokļa, bet ir kumulatīva iedarbība, tomēr var būtiski ierobežot faktisko vai potenciālo konkurentu pieeju tirgum. Būtiska kumulatīva iedarbība nevarētu veidoties, kamēr sasaistīti ir mazāk nekā 50 % tirgus. Ja piegādātājs ieņem dominējošu stāvokli, jebkuras saistības pirkt produktus vienīgi vai galvenokārt no dominējošā piegādātāja var būtiski ierobežot pieeju tirgum. Jo spēcīgāka ir dominance, jo lielāks ir risks, ka citu konkurentu pieeja tirgum varētu tikt ierobežota. 147) Ja vienošanās attiecas uz galaprodukta piegādi vairumtirdzniecības līmenī, atbilde uz jautājumu par to, vai dominances neesamības gadījumā varētu rasties konkurences problēma, lielā mērā ir atkarīga no vairumtirdzniecības veida un ieejas šķēršļiem vairumtirdzniecības līmenī. Reāls risks, ka varētu tikt ierobežota pieeja tirgum, nepastāv, ja konkurējošie ražotāji var viegli izveidot savu vairumtirdzniecības sistēmu. Tas, vai ieejas šķēršļi ir zemi, daļēji ir atkarīgs no vairumtirdzniecības veida, t.i., vai vairumtirgotāji var efektīvi tirgot vienīgi to produktu, uz kuru attiecas vienošanās (piemēram, saldējums) vai arī efektīvāk ir tirgot visu produktu klāstu (piemēram, saldēti pārtikas produkti). Pēdējā gadījumā ražotājam, kas pārdod tikai vienu produktu, nav izdevīgi veidot pašam savu vairumtirdzniecības sistēmu. Tādā gadījumā pret konkurenci vērsta ietekme var rasties arī dominances neesamības gadījumā. Turklāt var rasties kumulatīvās iedarbības problēmas, ja vairāki piegādātāji piesaista lielāko daļu no pieejamajiem vairumtirgotājiem. 148) Attiecībā uz galaproduktiem pieeju tirgum parasti varētu ierobežot mazumtirdzniecības līmenī, ņemot vērā ievērojamos ieejas šķēršļus, ar ko sastopas vairums ražotāju, kas vēlas atvērt mazumtirdzniecības veikalus savu produktu pārdošanai. Turklāt tieši mazumtirdzniecības līmenī konkurences aizlieguma vienošanās var samazināt veikala preču markas iekšējo konkurenci. Tieši šā iemesla dēļ, ja piegādātājs, kam nav dominējoša stāvokļa tirgū, piesaista 30 % vai vairāk no attiecīgā tirgus, mazumtirdzniecības līmenī galaproduktus var skart būtiska, pret konkurenci vērsta iedarbība, ņemot vērā visus pārējos būtiskos faktorus. Dominējoša uzņēmuma gadījumā pat neliela sasaistīta tirgus daļa jau var radīt būtisku, pret konkurenci vērstu iedarbību. Jo spēcīgāka ir dominance, jo lielāks ir risks, ka citu konkurentu pieeja tirgum varētu tikt ierobežota. 149) Mazumtirdzniecības līmenī var rasties arī kumulatīva iedarbība saistībā ar pieejas tirgum ierobežošanu. Ja visu uzņēmumu tirgus daļas ir mazākas par 30 %, kumulatīva iedarbība saistībā ar pieejas tirgum ierobežošanu nevarētu veidoties, ja kopējā piesaistītā tirgus daļa ir mazāka par 40 %, un tāpēc nav domājama grupālā atbrīvojuma atcelšana. Šis rādītājs var būt lielāks, ja ņem vērā citus faktorus, piemēram, konkurentu skaitu, ieejas šķēršļus u.c. Ja nav tā, ka visiem uzņēmumiem tirgus daļa ir zem Grupālā atbrīvojuma regulas noteiktā sliekšņa, bet neviens no tiem nav dominējošs uzņēmums, kumulatīva iedarbība saistībā ar pieejas tirgum ierobežošanu nevarētu veidoties, ja kopējā piesaistītā tirgus daļa ir mazāka par 30 %. 150) Ja pircējs izmanto telpas un zemi, kas pieder piegādātājam vai ko piegādātājs nomā no trešās personas, kura nav saistīta ar pircēju, efektīvu pasākumu piemērošanas iespējas ir ierobežotas, ja vēlas samazināt iespējamo iedarbību, ko izraisa pieejas tirgum ierobežošana. Nav domājams, ka Komisija iejauksies, ja nav dominējošu uzņēmumu. 151) Atsevišķās nozarēs var būt sarežģīti pārdot vairāk nekā vienu preču marku vienā vietā, un tādā gadījumā problēmu saistībā ar pieejas tirgum ierobežošanu labāk var atrisināt, ierobežojot līgumu darbības termiņu. 152) Var paredzēt, ka tāda pati iedarbība kā konkurences aizliegumam būs arī tā dēvētajai "angļu klauzulai", kas prasa, lai pircējs ziņotu par jebkuru labāku piedāvājumu, un ļauj viņam pieņemt šādu piedāvājumu vienīgi tad, ja piegādātājs nevar piedāvāt neko atbilstošu. Turklāt, palielinot tirgus pārredzamību, piegādātāju starpā ir vieglāk panākt slepenas vienošanās. "Angļu klauzulu" var izmantot, nosakot arī daudzumus. Daudzuma noteikšana pircējam ir vājāka konkurences aizlieguma forma, kurā piegādātājs un pircējs vienojas par stimuliem un saistībām, kas paredz, ka pircējs lielākoties iegādāsies preces no viena piegādātāja. Piemēram, daudzuma noteikšana var izpausties kā minimālā iepirkuma prasība vai nelineāri izcenojumi, piemēram, atlaižu shēmas atkarībā no daudzuma, atlaižu shēmas atkarībā no lojalitātes vai divdaļīgs tarifs (fiksēta maksa un cena par vienu vienību). Daudzuma noteikšana pircējam līdzīgi kā konkurences aizliegums ierobežo pieeju tirgum, vienīgi tās iedarbība ir vājāka. Visu šo dažādo veidu novērtējums ir atkarīgs no tā, kā tie ietekmē tirgu. Turklāt 82. pants īpaši attur dominējošus uzņēmumus no "angļu klauzulas" vai lojalitātes atlaižu sistēmas piemērošanas. 153) Ja konstatē vērā ņemamu iedarbību, kas vērsta pret konkurenci, rodas jautājums par iespējamo atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu, ciktāl piegādātājs neieņem dominējošu stāvokli. Konkurences aizlieguma gadījumā īpaši nozīmīgi varētu būt efektivitātes ieguvumi, kas aprakstīti 116. punkta 1. apakšpunktā (izmantošana piegādātāju starpā), 4., 5. apakšpunktā (ieguldījumu aizturēšanas problēmas) un 7. apakšpunktā (kapitāla tirgus trūkumi). 154) Iespējams, ka 116. punkta 1., 4. un 7. apakšpunktā aprakstītā efektivitātes ieguvuma gadījumā daudzuma noteikšana pircējam varētu būt mazāk ierobežojoša alternatīva. Konkurences aizliegums varētu būt vienīgais stabilais veids, kā panākt 116. punkta 5. apakšpunktā aprakstīto efektivitātes ieguvumu (ieguldījumu aizturēšanas problēma, kas attiecas uz zinātības nodošanu). 155) Ja piegādātājs ir veicis ieguldījumu, kas ir saistīts ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām (skatīt 4. efektivitātes ieguvumu 116. punktā), konkurences aizlieguma vai daudzuma noteikšanas vienošanās uz ieguldījuma amortizācijas laiku kopumā atbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Ja ieguldījumi saistībā ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām ir lieli, konkurences aizliegums uz laiku, kas pārsniedz piecus gadus, var būt pamatots. Ieguldījumi, kas saistīti ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām, varētu būt, piemēram, piegādātāja veikta iekārtas uzstādīšana vai noregulēšana, ja šo iekārtu pēc tam var izmantot vienīgi detaļu ražošanai konkrēta pircēja vajadzībām. Vispārēji vai ar tirgu saistīti ieguldījumi, kas nodrošina papildu jaudu, parasti netiek uzskatīti par ieguldījumiem, kas saistīti ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām. Ja piegādātājs tomēr izveido jaunu ražotni, kas ir īpaši saistīta ar konkrēta pircēja darbību – piemēram, uzņēmums, kas ražo metāla kārbas, izveido jaunu kārbu ražotni savās telpās vai blakus pārtikas ražotāja konservu rūpnīcai –, šī jaunā ražotne varētu būt ekonomiski stabila vienīgi tad, ja tā ražos produkciju konkrētajam klientam, un tādā gadījumā uzskata, ka šis ieguldījums ir saistīts ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām. 156) Ja piegādātājs piešķir pircējam aizdevumu vai iekārtas, kas nav saistītas ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām, ar to parasti nepietiek, lai pamatotu izņēmumu attiecībā uz iedarbību, kādu uz tirgu atstāj pieejas tirgum ierobežošana. Gadījumi, kad kapitāla tirgū konstatē trūkumus – efektīvāk, ja produkta piegādātājs nevis banka piešķir aizdevumu (skat. 7. efektivitātes ieguvumu 116. pantā), – ir ierobežoti. Pat ja produkta piegādātājs būtu visefektīvākais kapitāla nodrošinātājs, konkurences aizliegumu var pamatot ar aizdevumu vienīgi tad, ja pircēju nekas nekavē pārtraukt konkurences aizlieguma ievērošanu un atmaksāt atlikušo parāda summu jebkurā laikā, nemaksājot soda naudu. Tas nozīmē, ka atmaksājamā parāda summa ir jāsadala vienādās vai sarūkošās daļās un laika gaitā tai nav jāpalielinās, un pircējam ir jādod iespēja atpirkt piegādātāja piešķirto iekārtu par tirgus cenu. Tas neskar iespēju nesākt atmaksāšanu pirmajā gadā vai pirmajos divos gados, kamēr nav sasniegts noteikts pārdošanas apjoms – piemēram, ja tiek atvērts jauns izplatīšanas punkts. 157) Būtiskas zinātības nodošana (5. efektivitātes ieguvums 116. pantā) parasti kalpo par pamatojumu konkurences aizlieguma piemērošanai visu piegādes līguma darbības laiku, piemēram, franšīzes gadījumā. 158) Dominējoša stāvokļa neesamības gadījumā konkurences aizlieguma apvienojums ar ekskluzīvu izplatīšanu arī var kalpot par pamatojumu konkurences aizlieguma piemērošanai visu līguma darbības laiku. Pēdējā gadījumā konkurences aizliegums varētu uzlabot ekskluzīvā izplatītāja veikto izplatīšanu attiecīgajā teritorijā (skat. 161. līdz 177. punktu). 159) Konkurences aizlieguma piemērs Tirgus noteicējs attiecīgās valsts spontānā patēriņa preču tirgū, kas aizņem 40 % tirgus, pārdod lielāko daļu savu preču (90 %) caur saistītiem mazumtirgotājiem (sasaistīta tirgus daļa 36 %). Saskaņā ar vienošanos mazumtirgotājiem vismaz četrus gadus ir jāiepērk preces vienīgi no tirgus noteicēja. Tirgus noteicējs ir īpaši labi pārstāvēts visblīvāk apdzīvotajos rajonos, piemēram, galvaspilsētā. Uzņēmuma konkurentiem, kuru pavisam ir 10 un no kuriem daži ir pieejami vienīgi uz vietas, ir daudz mazākas tirgus daļas, no kurām vislielākā ir 12 %. Šie 10 konkurenti kopā apgādā vēl 10 % tirgus, izmantojot saistītus tirdzniecības punktus. Tirgū ir izteikta preču marku un produktu diferenciācija. Tirgus noteicēja preču markas ir visspēcīgākās. Tas vienīgais regulāri rīko reklāmas kampaņas valsts mērogā. Uzņēmums piegādā saistītajiem mazumtirgotājiem īpašas vitrīnas savu preču uzglabāšanai. Tirgū rezultāts ir tāds, ka potenciālajiem jaunpienācējiem un tirgū pārstāvētajiem uzņēmumiem, kam nav saistītu tirdzniecības punktu, ir ierobežota pieeja 46 % (36 % + 10 %) no tirgus. Potenciālajiem jaunpienācējiem vēl grūtāk ir iekļūt blīvi apdzīvotos rajonos, kur pieeju tirgum ierobežo vēl vairāk, kaut arī tieši šiem rajoniem viņi dotu priekšroku, iespiežoties tirgū. Turklāt izteiktas preču marku un produktu diferenciācijas dēļ, kā arī augsto informācijas meklējumu izmaksu dēļ, salīdzinot ar produkta cenu, veikala preču marku savstarpējās konkurences trūkums noved pie papildu labklājības zuduma klientu vidū. Iespējamie efektivitātes ieguvumi no tirdzniecības vietu ekskluzivitātes, par kuru tirgus noteicējs apgalvo, ka tā izriet no samazinātām transporta izmaksām un līdzekļu ieguldīšanas īpašu vitrīnu nodrošināšanā, ir ierobežoti un neatsver negatīvo ietekmi uz konkurenci. Efektivitātes ieguvumi ir ierobežoti, un transporta izmaksas ir saistītas ar daudzumu nevis ar ekskluzivitāti, un īpašo vitrīnu nodrošināšanai nav vajadzīga īpaša zinātība, un tās neattiecas tikai uz vienu preču marku. Attiecīgi neizskatās, ka būtu izpildīti nosacījumi, ar kādiem piešķir atbrīvojumu. 160) Daudzuma noteikšanas piemērs ražotājs X, kas aizņem 40 % tirgus, pārdod 80 % savu produktu, izmantojot līgumus, kuros noteikts, ka tālākpārdevējam ir jāiepērk vismaz 75 % minētā produkta veida no ražotāja X. X apmaiņā piedāvā finansējumu un iekārtas ar izdevīgām likmēm. Līgumi ir noslēgti uz pieciem gadiem, kuru laikā ir paredzēts atmaksāt aizdevumu vienādās daļās. Tomēr pēc pirmajiem diviem gadiem pircējiem ir iespēja izbeigt līgumu, paziņojot par to sešus mēnešus iepriekš, ja viņi atmaksā atlikušo parādu un atpērk iekārtas par tirgus cenu. Pēc pieciem gadiem iekārtas nonāk pircēja īpašumā. Lielākā daļa konkurentu ir mazi uzņēmumi, kopā to ir divpadsmit, un vislielākais no tiem aizņem 20 % tirgus, un tie slēdz līdzīgus dažāda termiņa līgumus. Ražotāji, kas aizņem mazāk nekā 10 % tirgus, bieži vien slēdz līgumus uz ilgāku laiku un paredz mazāk izdevīgus līguma izbeigšanas noteikumus. ražotāja X līgumi ļauj 25 % preču iegādāties no konkurentiem. Pēdējo trīs gadu laikā tirgū ir ienākuši divi jauni ražotāji, kopā aizņemot 8 % tirgus – daļēji viņi to ir panākuši, pārņemot vairāku tālākpārdevēju aizņēmumus un apmaiņā noslēdzot līgumus ar šiem tālākpārdevējiem. ražotāja X saistītā tirgus daļa ir 24 % (0,75 × 0,80 × 40 %). Pārējo ražotāju saistītā tirgus daļa ir aptuveni 25 %. Tāpēc vismaz pirmos divus gadus, kamēr piegādes līgumi ir spēkā, potenciālajiem jaunpienācējiem un tirgū pārstāvētajiem uzņēmumiem, kam nav saistītu tirdzniecības vietu, kopumā nav brīvas pieejas aptuveni 49 % no tirgus. Tirgū redzams, ka tālākpārdevējiem bieži ir grūti saņemt aizdevumu no bankas, un tie vispār ir pārāk mazi, lai iegūtu kapitālu ar citiem līdzekļiem, piemēram, izlaižot akcijas. Turklāt ražotājs X var pierādīt, ka pārdošanas koncentrēšana ierobežotā tālākpārdevēju lokā ļauj viņam uzlabot pārdošanas plānošanu un ietaupīt transporta izdevumus. Ņemot vērā to, ka ražotāja X līgumi ļauj pircējiem iegādāties 25 % preču citur, ka reāli līgumu ir iespējams pārtraukt pirms termiņa, ka tirgū nesen ir ienākuši divi jauni uzņēmēji un ka aptuveni puse tālākpārdevēju nav piesaistīti konkrētam ražotājam, ražotāja X piemērotā daudzuma noteikšana 75 % apmērā varētu atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu. 2.2. Ekskluzīva izplatīšana 161) Ekskluzīvas izplatīšanas līgumā piegādātājs apņemas pārdot savu produkciju tikai vienam izplatītājam tālākpārdošanai konkrētā teritorijā. Tajā pašā laikā izplatītājam parasti nosaka ierobežojumus attiecībā uz aktīvu pārdošanu citās ekskluzīvajās teritorijās. Iespējamie konkurences riski galvenokārt ir samazināta preču markas iekšējā konkurence un tirgus sadalīšana, kas jo īpaši var veicināt cenu diskrimināciju. Ja lielākā daļa piegādātāju vai visi piegādātāji izmanto ekskluzīvu izplatīšanu, tas var veicināt slepenas vienošanās gan piegādātāju, gan izplatītāju līmenī. 162) Ekskluzīvajai izplatīšanai piemēro atbrīvojumu saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu, ja piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 %, pat ja to apvieno ar citiem vertikālajiem ierobežojumiem, kas nav skaidri definēti, piemēram, konkurences aizliegums, kura termiņš nepārsniedz piecus gadus, daudzuma noteikšana vai ekskluzīva iepirkšana. Grupālā atbrīvojuma regulā paredzēto atbrīvojumu ekskluzīvās izplatīšanas un selektīvās izplatīšanas apvienojumam piemēro vienīgi tad, ja citās teritorijās nav ierobežota aktīvā pārdošana. Ja tirgus daļa pārsniedz 30 % slieksni, atsevišķu ekskluzīvās izplatīšanas gadījumu novērtēšanā jāņem vērā šādi ieteikumi. 163) Liela nozīme ir piegādātāja un tā konkurentu pozīcijai tirgū, jo preču markas iekšējās konkurences zudums var radīt problēmas vienīgi tad, ja ir ierobežota preču marku savstarpējā konkurence. Jo spēcīgāka ir "piegādātāja pozīcija", jo nozīmīgāks ir preču markas iekšējās konkurences zudums. Ja tirgus daļa pārsniedz 30 % slieksni, iespējamais risks ir ievērojama preču markas iekšējās konkurences samazināšanās. Lai saņemtu atbrīvojumu, preču markas iekšējās konkurences zudums ir jālīdzsvaro ar reālu efektivitātes ieguvumu. 164) "Konkurentu pozīcijai" var būt divkārša nozīme. Ja konkurenti ir spēcīgi, preču markas iekšējās konkurences samazinājumu parasti atsver pietiekama preču marku savstarpējā konkurence. Ja konkurentu skaits tomēr ir pārāk mazs, un viņu pozīcija tirgū ir samērā līdzīga attiecībā uz tirgus daļu, jaudu un izplatīšanas tīklu, pastāv slepenas vienošanās risks. Preču markas iekšējās konkurences zudums var palielināt minēto risku, jo īpaši, ja vairākiem piegādātājiem ir līdzīgas izplatīšanas sistēmas. Ekskluzīva vairāku preču zīmju tirdzniecība, t.i., ja dažādi piegādātāji izvēlas to pašu ekskluzīvo izplatītāju attiecīgajā teritorijā, vēl vairāk var palielināt slepenu vienošanos risku. Ja tirgotājam piešķir ekskluzīvas tiesības izplatīt divus vai vairākus konkurējošus produktus tajā pašā teritorijā, šo preču marku savstarpējā konkurence varētu tikt būtiski ierobežota. Jo lielāka ir vairāku preču zīmju tirgotāja izplatīto preču marku kumulatīvā tirgus daļa, jo lielāks ir slepenas vienošanās risks un jo vairāk samazinās preču marku savstarpējā konkurence. Minētie kumulatīvās iedarbības stāvokļi var būt par iemeslu Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšanai, ja piegādātāju tirgus daļas ir mazākas par Grupālā atbrīvojuma regulas noteikto slieksni. 165) "Ieejas šķēršļi", kas var traucēt piegādātājiem veidot jaunus izplatītājus vai meklēt alternatīvus izplatītājus, nav tik nozīmīgi, novērtējot ekskluzīvās izplatīšanas iespējamo, pret konkurenci vērsto iedarbību. Citu piegādātāju pieeja tirgum netiek ierobežota, ciktāl ekskluzīvo izplatīšanu neapvieno ar vienas preču markas veicināšanu. 166) Citu izplatītāju pieejas tirgum ierobežošana nerada problēmas, ja piegādātājs, kuram ir ekskluzīva izplatīšanas sistēma, izvēlas lielu skaitu ekskluzīvu izplatītāju tajā pašā tirgū, un šie ekskluzīvie izplatītāji bez ierobežojumiem var pārdot produktu citiem izplatītājiem, kas nav izvēlēti. Citu izplatītāju pieejas tirgum ierobežošana tomēr var radīt problēmas, ja pirktspēja un tirgus spēja skar nākamā posma tirgu – jo īpaši lielās teritorijās, kur ekskluzīvais izplatītājs kļūst par ekskluzīvo pircēju visam tirgum. Kā piemēru var minēt lielveikalu tīklu, kas kļūst par noteicošas preču markas vienīgo izplatītāju attiecīgās valsts pārtikas mazumtirdzniecības tirgū. Ekskluzīvas vairāku preču zīmju tirdzniecības gadījumā citu izplatītāju pieeja tirgum var tikt ierobežota vēl vairāk. Ja konkrētajam gadījumam ir piemēroti Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumi, bet katra piegādātāja tirgus daļa ir mazāka par 30 %, tas var būt par iemeslu grupālā atbrīvojuma atcelšanai. 167) "Pirktspēja" arī var palielināt slepenu vienošanos risku pircēju vidū, ja ekskluzīvu izplatīšanas sistēmu vienam vai vairākiem piegādātājiem uzspiež nozīmīgi pircēji, kas, iespējams, atrodas dažādās teritorijās. 168) "Tirgus briedums" ir svarīgs, jo preču markas iekšējās konkurences zudums un cenu diskriminācija var radīt nopietnas problēmas brieduma pakāpi sasniegušā tirgū, bet tirgū ar augošu pieprasījumu, tehnoloģijas maiņu un mainīgām tirgus pozīcijām tam var nebūt tik liela nozīme. 169) "Tirdzniecības līmenis" ir svarīgs, jo vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības līmenī iespējamās negatīvās sekas var būt atšķirīgas. Ekskluzīvu izplatīšanu galvenokārt izmanto galaproduktu un pakalpojumu izplatīšanā. Preču markas iekšējās konkurences zudums ir jo īpaši iespējams mazumtirdzniecības līmenī lielās teritorijās, jo attiecībā uz nozīmīgu preču marku galapatērētājiem var būt mazas izvēles iespējas – tirgotājs ar lielām cenām/kvalitatīviem pakalpojumiem un tirgotājs ar zemām cenām/zemas kvalitātes pakalpojumiem. 170) Ražotājs, kas izvēlas vairumtirgotāju par ekskluzīvu izplatītāju, parasti to izvēlas lielākai teritorijai, piemēram, visai dalībvalstij. Ciktāl vairumtirgotājs var bez ierobežojuma pārdot preces nākamā posma mazumtirgotājiem, nav sagaidāma vērā ņemama, pret konkurenci vērsta iedarbība, ja ražotājs neieņem dominējošu pozīciju. Iespējamo preču markas iekšējās konkurences zudumu vairumtirdzniecības līmenī var viegli kompensēt ar efektivitātes ieguvumu loģistikā, reklāmā u.c., jo īpaši, ja ražotājs atrodas citā valstī. Nav domājams, ka tiks ierobežota citu vairumtirgotāju pieeja tirgum minētajā teritorijā, jo piegādātājam, kura tirgus daļa pārsniedz 30 %, parasti ir pietiekama kaulēšanās spēja, lai neizvēlētos mazāk efektīvu vairumtirgotāju. Iespējamais risks attiecībā uz ekskluzīvas vairāku preču zīmju tirdzniecības preču markas iekšējo konkurenci tomēr ir lielāks vairumtirdzniecības līmenī nevis mazumtirdzniecības līmenī. 171) Ekskluzīvas izplatīšanas apvienošana ar vienas preču markas veicināšanu var radīt papildu problēmu – citu piegādātāju pieejas tirgum ierobežošanu, jo īpaši blīva ekskluzīvu izplatītāju tīkla gadījumā mazās teritorijās vai kumulatīvas iedarbības gadījumā. Tādā gadījumā var rasties vajadzība piemērot iepriekšminētos principus, kas attiecas uz vienas preču markas veicināšanu. Ja minētais apvienojums būtiski neierobežo pieeju tirgum, ekskluzīvas izplatīšanas un vienas preču markas veicināšanas apvienojums tomēr var veicināt konkurenci, stimulējot ekskluzīvo izplatītāju veltīt visus pūliņus konkrētas preču markas pārdošanai. Tāpēc, ja netiek ierobežota pieeja tirgum, kā minēts, ekskluzīvas izplatīšanas apvienojumam ar konkurences aizliegumu atbrīvojums ir piemērojams visā vienošanās laikā, jo īpaši vairumtirdzniecības līmenī. 172) Ekskluzīvas izplatīšanas apvienojums ar ekskluzīvu iepirkšanu palielina iespējamo risku attiecībā uz konkurenci – samazināta preču markas iekšējā konkurence un tirgus sadalīšana var jo īpaši veicināt cenu diskrimināciju. Ekskluzīva izplatīšana jau ierobežo klientu iespējas pirkt un pārdot preces dažādos tirgos, tāpat kā tā ierobežo izplatītāju skaitu un parasti nosaka ierobežojumus arī izplatītājiem attiecībā uz aktīvu pārdošanu. Ekskluzīva pirkšana, kas ekskluzīvajiem izplatītājiem liek iegādāties konkrētas preču markas krājumus tieši no ražotāja, ekskluzīvajiem izplatītājiem turklāt atņem iespēju pirkt un pārdot preces dažādos tirgos, jo viņi nevar iepirkt preces no citiem izplatītājiem sistēmā. Tas palielina piegādātāja iespējas ierobežot preču markas iekšējo konkurenci, vienlaikus piemērojot atšķirīgus pārdošanas nosacījumus. Tāpēc nav domājams, ka varētu piemērot atbrīvojumu ekskluzīvas izplatīšanas un ekskluzīvas iepirkšanas apvienojumam, ja piegādātāju tirgus daļa pārsniedz 30 % – ja vien nenovēro skaidri redzamus un būtiskus efektivitātes ieguvumus, kā rezultātā samazinās cenas visiem galapatērētājiem. Minēto efektivitātes ieguvumu trūkums var novest pie grupālā atbrīvojuma atcelšanas arī tad, ja piegādātāja tirgus daļa ir mazāka par 30 %. 173) "Produkta raksturojumam" nav tik būtiskas nozīmes, novērtējot iespējamo, pret konkurenci vērsto ekskluzīvās izplatīšanas iedarbību. Tam tomēr ir nozīme, ja izskata iespējamos efektivitātes ieguvumus – proti, pēc tam, kad ir konstatēta vērā ņemama, pret konkurenci vērsta iedarbība. 174) Ekskluzīva izplatīšana var radīt efektivitātes ieguvumu, jo īpaši, ja preču markas aizsardzībai vai nostiprināšanai ir vajadzīgi izplatītāju ieguldījumi. Vispār arguments par efektivitātes ieguvumu ir pārliecinošāks, ja runa ir par jauniem produktiem, sarežģītiem produktiem, produktiem, par kuru īpašībām ir grūti spriest pirms patērēšanas (tā dēvētie pieredzes produkti) vai par kuru īpašībām ir grūti spriest pat pēc patēriņa (tā dēvētie uzticības produkti). Turklāt ekskluzīva izplatīšana var nodrošināt loģistikas izdevumu ietaupījumus sakarā ar apjomradītiem ietaupījumiem transporta un izplatīšanas jomā. 175) Ekskluzīvās izplatīšanas piemērs vairumtirdzniecības līmenī A ir tirgus noteicējs vienas ilglietojuma preces tirgū. A pārdod savu produkciju ar ekskluzīvu vairumtirgotāju palīdzību. Mazākās dalībvalstīs vairumtirgotāja apkalpotā teritorija ir visa valsts, lielākās dalībvalstīs – reģions. Šie ekskluzīvie izplatītāji pārdod produktu visiem mazumtirgotājiem attiecīgajās teritorijās. Viņi nepārdod šo produktu galapatērētājiem. Vairumtirgotāji ir atbildīgi par reklāmu savā tirgū. Tas ietver vietējo pasākumu sponsorēšanu, kā arī paskaidrojumu sniegšanu mazumtirgotājiem par jauno produktu un šā produkta reklamēšanu. Šajā tirgū tehnoloģija un produktu jauninājumi attīstās samērā strauji, un svarīga nozīme ir mazumtirgotāju un galapatērētāju apkalpošanai pirms pārdošanas. Vairumtirgotājiem nav jāiegādājas visi konkrētās A piegādātāja preču markas produkti no paša ražotāja, un ir iespējams praktizēt preču pirkšanu un pārdošanu dažādos tirgos, jo transporta izmaksas ir samērā zemas, salīdzinot ar produkta vērtību. Vairumtirgotājiem nav noteikts konkurences aizliegums. Mazumtirgotāji pārdod arī vairākas konkurējošu piegādātāju preču markas, un mazumtirdzniecības līmenī nav noslēgtas vienošanās par ekskluzīvu vai selektīvu izplatīšanu. Eiropas tirgū A aizņem aptuveni 50 % no tirgus, kurā pārdod preces vairumtirgotājiem. Viņa tirgus daļa dažādu valstu mazumtirdzniecības tirgū svārstās no 40 līdz 60 %. Katras valsts tirgū A ir 6 līdz 10 konkurenti. B, C un D ir vislielākie konkurenti un arī ir pārstāvēti katras valsts tirgū, un viņu tirgus daļa svārstās no 20 līdz 5 %. Pārējie ražotāji ir attiecīgo valstu ražotāji ar mazāku tirgus daļu. B, C un D ir līdzīgi izplatīšanas tīkli, savukārt vietējie ražotāji mēdz pārdot savu produkciju tieši mazumtirgotājiem. Iepriekšminētajā vairumtirdzniecības tirgū samazinātas preču markas iekšējās konkurences un cenu diskriminācijas risks ir neliels. Pirkšana un pārdošana dažādos tirgos un preču markas iekšējās konkurences trūkums vairumtirdzniecības līmenī nav būtisks. Mazumtirdzniecības līmenī netiek kavēta preču markas iekšējā konkurence un preču marku savstarpējā konkurence. Turklāt preču marku savstarpējo konkurenci lielākoties neskar ekskluzīvas vienošanās vairumtirdzniecības līmenī. Līdz ar to, ja pastāv pret konkurenci vērsta iedarbība, izskatās, ka ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem piešķir atbrīvojumu. 176) Ekskluzīvas vairāku preču zīmju tirdzniecības piemērs oligopolā tirgū Attiecīgās valsts galaparodukta tirgū ir četri tirgus noteicēji, un katram no tiem ir 20 % tirgus daļa. Šie četri tirgus noteicēji pārdod savu produktu mazumtirdzniecības līmenī ar ekskluzīvu tirgotāju palīdzību. Mazumtirgotājiem ir iedalīta ekskluzīva teritorija, kas atbilst pilsētai, kurā tie atrodas, vai pilsētas rajonam, ja pilsēta ir liela. Vairumā teritoriju šie četri tirgus noteicēji ir izvēlējušies to pašu ekskluzīvo tirgotāju ("vairāku preču zīmju tirdzniecības uzņēmums"). Pārējos 20 % no attiecīgās valsts tirgus aizņem mazi vietējie ražotāji, no kuriem lielākais aizņem 5 % no attiecīgās valsts tirgus. Šie vietējie ražotāji parasti pārdod savu produkciju ar citu mazumtirgotāju palīdzību, jo īpaši tāpēc, ka četru lielāko piegādātāju ekskluzīvie izplatītāji kopumā izrāda mazu interesi par mazāk pazīstamu un lētāku preču marku pārdošanu. Tirgū ir izteikta preču marku un produktu diferenciācija. Šie četri tirgus noteicēji rīko plašas reklāmas kampaņas un tiem ir spēcīgas preču markas, savukārt mazie ražotāji nereklamē savus produktus visas valsts līmenī. Tirgus ir samērā nobriedis, pieprasījums ir stabils un netiek ieviesti nozīmīgi produktu un tehnoloģijas jauninājumi. Produkts ir samērā vienkāršs. Šādā oligopolā tirgū pastāv slepenas vienošanās risks četru tirgus noteicēju vidū. Šo risku palielina notiekošā vairāku preču zīmju tirdzniecība. Preču markas iekšējo konkurenci ierobežo teritoriju ekskluzivitāte. Konkurence četru noteicošo preču marku starpā samazinās mazumtirdzniecības līmenī, jo viens mazumtirgotājs nosaka cenu visām četrām preču markām katrā teritorijā. Vairāku preču zīmju tirdzniecība nozīmē - ja viens ražotājs samazina savas preču markas cenu, mazumtirgotājs nelabprāt nodos šo cenas samazinājumu galapatērētājam, jo tādējādi samazināsies pārējo preču marku pārdošanas apjoms un peļņa no tā. Līdz ar to ražotāji nav tik ieinteresēti savstarpējas cenu konkurences radīšanā. Preču marku savstarpējā cenu konkurence veidojas galvenokārt ar mazo ražotāju preču markām, kas kotējas zemāk. Iespējamie argumenti par ekskluzīvo izplatītāju (kopējo) efektivitātes ieguvumu ir ierobežoti, jo produkts ir relatīvi vienkāršs, tālākpārdošanai nav vajadzīgi īpaši ieguldījumi vai apmācība, un reklamēšana notiek galvenokārt ražotāju līmenī. Kaut arī katra tirgus noteicēja tirgus daļa ir mazāka par noteikto slieksni, atbrīvojuma piešķiršana saskaņā ar 81.panta 3. punktu nav pamatota, un, iespējams, ka grupālais atbrīvojums ir jāatceļ. 177) Ekskluzīvas izplatīšanas un ekskluzīvas iepirkšanas apvienojuma piemērs A ražotājs ir noteicējs vienas lielgabarīta ilglietojuma preces tirgū Eiropā, un lielākajā daļā dalībvalstu tas aizņem 40 līdz 60 % tirgus. Katrā dalībvalstī tam ir apmēram septiņi konkurenti, kuru tirgus daļas ir ievērojami mazākas – lielākā konkurenta tirgus daļa ir 10 %. Šie konkurenti ir pārstāvēti tikai vienas dalībvalsts vai divu dalībvalstu tirgos. A caur savām filiālēm dalībvalstīs pārdod produkciju ekskluzīviem izplatītājiem mazumtirdzniecības līmenī, un izplatītājiem nav atļauts veikt aktīvu pārdošanu citam cita teritorijā. Turklāt mazumtirgotājiem ir jāiepērk A ražotāja produkcija tikai no A ražotāja filiāles attiecīgajā dalībvalstī. Mazumtirgotāji, kas pārdod A ražotāja preču marku, ir šā tipa produkta galveni tālākpārdevēji savā teritorijā. Viņi tirgo arī konkurentu preces, bet ar atšķirīgām sekmēm un ieinteresētību. A noteiktās cenu atšķirības starp tirgiem ir 10 – 15 %, tirgus iekšienē A nosaka mazāk atšķirīgas cenas. Mazumtirdzniecības līmenī tas nozīmē mazākas cenu atšķirības. Pieprasījums un piedāvājums tirgū ir relatīvi stabils, un tajā nav vērojamas būtiskas tehnoloģiju izmaiņas. Šajā tirgū preču markas iekšējās konkurences zudumu nosaka ne tikai ekskluzīvu teritoriju esamība mazumtirdzniecības līmenī, bet arī ekskluzīvas iepirkšanas saistības, kas noteiktas mazumtirgotājiem. Ekskluzīvas iepirkšanas saistības palīdz nodalīt tirgus un teritorijas, padarot pirkšanu un pārdošanu dažādos tirgos neiespējamu. Ekskluzīvie mazumtirgotāji arī nevar veikt aktīvu pārdošanu cits cita teritorijā un praktiski izvairās no piegāžu veikšanas ārpus savas teritorijas. Tas nozīmē cenu diskriminācijas iespējamību. Tā kā tā ir lielgabarīta prece, ar pirkšanu un pārdošanu dažādos tirgos nevar nodarboties arī klienti vai neatkarīgi tirgotāji. Iespējamie efektivitātes ieguvuma argumenti, ko nodrošina šāda sistēma saistībā ar apjomradītiem ietaupījumiem transporta un reklāmas jomā mazumtirdzniecībā, nevarētu kompensēt cenu diskriminācijas un samazinātas preču markas iekšējās konkurences negatīvo iedarbību. Līdz ar to neizskatās, ka būtu izpildīti nosacījumi, ar kādiem piešķir atbrīvojumu. 2.3. Ekskluzīva klientu sadale 178) Vienojoties par ekskluzīvu klientu sadali, piegādātājs apņemas pārdot savu produkciju tikai vienam izplatītājam tālākpārdošanai konkrētai klientu kategorijai. Tajā pašā laikā izplatītājam parasti nosaka ierobežojumus attiecībā uz aktīvu pārdošanu citām ekskluzīvi iedalītajām klientu kategorijām. Iespējamie konkurences riski galvenokārt ir samazināta preču markas iekšējā konkurence un tirgus sadalīšana, kas jo īpaši var veicināt cenu diskrimināciju. Ja lielākā daļa piegādātāju vai visi piegādātāji izmanto ekskluzīvu klientu sadali, tas var veicināt slepenas vienošanās gan piegādātāju, gan izplatītāju līmenī. 179) Ekskluzīvajai klientu sadalei piemēro atbrīvojumu saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu, ja piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 % – pat tad, ja to apvieno ar citiem vertikālajiem ierobežojumiem, kas nav skaidri definēti, piemēram, konkurences aizliegums, daudzuma noteikšana vai ekskluzīva iepirkšana. Ekskluzīvas klientu sadales un selektīvas izplatīšanas apvienojums parasti ir skaidri definēts ierobežojums, jo parasti izraudzītajiem izplatītājiem nav atļauts nodarboties ar aktīvu pārdošanu tiešajiem lietotājiem. Ja tirgus daļa pārsniedz noteikto 30 % slieksni, ekskluzīvas klientu sadales novērtēšanā mutatis mutandis piemēro 161. līdz 177. punktā sniegtos ieteikumus, ņemot vērā turpmāk minētās īpašās piezīmes. 180) Klientu sadale parasti padara klientiem grūtāku preču iepirkšanu dažādos tirgos. Turklāt, tā kā katram izraudzītajam izplatītājam ir iedalīta sava klientu kategorija, neizraudzītajiem izplatītājiem var rasties grūtības ar produkta iegādi, ja viņi neietilpst attiecīgajā kategorijā. Tas samazina neizraudzīto izplatītāju iespējas nodarboties ar pirkšanu un pārdošanu dažādos tirgos. Tāpēc, ja ir pārsniegts 30 % tirgus daļas slieksnis saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu, ekskluzīvai klientu sadalei nevarētu piemērot atbrīvojumu, ja vien nekonstatē skaidrus un vērā ņemamus efektivitātes ieguvumus. 181) Ekskluzīvu klientu sadali galvenokārt izmanto starpproduktiem, kā arī vairumtirdzniecības līmenī, ja tas attiecas uz galaproduktiem, kur var nodalīt klientu grupas ar konkrētām atšķirīgām prasībām. 182) Ekskluzīva klientu sadale var nodrošināt efektivitātes ieguvumu, jo īpaši, ja izplatītājiem jāiegulda līdzekļi, piemēram, konkrētas iekārtas uzstādīšanā, prasmju apguvē vai zinātības pārņemšanā, lai pielāgotu preci vai pakalpojumu konkrētās klientu kategorijas prasībām. Šo ieguldījumu amortizācijas periods atbilst ekskluzīvas klientu sadales sistēmas pamatotas piemērošanas ilgumam. Kopumā argumenti ir spēcīgāki attiecībā uz jauniem vai sarežģītiem produktiem un produktiem, kas jāpielāgo atsevišķa klienta vēlmēm. Identificējamas atšķirīgas vajadzības vairāk attiecas uz starpproduktiem, proti, produktiem, ko pārdod dažādu kategoriju profesionāliem pircējiem. Galapatērētāju sadale nevarētu radīt efektivitātes ieguvumus un tāpēc nav domājams, ka tai varētu piemērot atbrīvojumu. 183) Ekskluzīvas klientu sadales piemērs Uzņēmums ir izstrādājis sarežģītu sprinkleru iekārtu. Sprinkleru iekārtu tirgū uzņēmums pašreiz aizņem 40 %. Kad uzņēmums sāka pārdot sarežģīto sprinkleru iekārtu, ar iepriekšējo iekārtu tas sev bija nodrošinājis 20 % tirgus. Jaunā tipa sprinklera uzstādīšana ir atkarīga no ēkas veida, kurā to uzstāda, un no ēkas izmantošanas (birojs, ķīmiskā rūpnīca, slimnīca u.c.). Uzņēmums ir izraudzījies vairākus izplatītājus, kas pārdod un uzstāda sprinkleru iekārtu. Katram izplatītājam ir jāapmāca darbinieki, lai viņi pārzinātu sprinkleru uzstādīšanas vispārīgās un konkrētās prasības attiecībā uz konkrētu klientu kategoriju. Lai nodrošinātu izplatītāju specializāciju, uzņēmums katram izplatītājam iedalīja ekskluzīvu klientu kategoriju un aizliedza nodarboties ar aktīvu pārdošanu cita izplatītāja ekskluzīvajai klientu kategorijai. Pēc pieciem gadiem visiem ekskluzīvajiem izplatītājiem būs atļauts veikt aktīvu pārdošanu visām klientu kategorijām, tādējādi izbeidzot ekskluzīvas klientu sadales sistēmu. Pēc tam piegādātājs var uzsākt pārdošanu jauniem izplatītājiem. Tirgus ir samērā dinamisks, nesen tajā ir parādījušies divi jaunpienācēji, un ir ieviestas vairākas jaunas tehnoloģijas. Konkurenti, kuru tirgus daļa svārstās no 25 līdz 5 %, arī modernizē savas preces. Tā kā ekskluzivitātes noteikumu piemēro ierobežotā laikposmā un tā palīdz nodrošināt to, ka izplatītāji atgūst ieguldītos līdzekļus un vispirms pievēršas darbam ar konkrētu klientu kategoriju, lai apgūtu attiecīgo jomu, un tā kā šķiet, ka dinamiskā tirgū iespējamā, pret konkurenci vērstā iedarbība ir ierobežota, izskatās, ka ir izpildīti nosacījumi, ar kādiem piešķir atbrīvojumu. 2.4. Selektīva izplatīšana 184) Selektīvas izplatīšanas vienošanās tāpat kā ekskluzīvas izplatīšanas vienošanās, no vienas puses, ierobežo pilnvaroto tirgotāju skaitu, un, no otras puses, ierobežo tālākpārdošanas iespējas. Tā atšķiras no ekskluzīvas izplatīšanas ar to, ka tirgotāju skaita ierobežojums nav atkarīgs no teritoriju skaita, bet gan no atlases kritērijiem, kas pirmām kārtām ir saistīti ar produkta raksturojumu. Vēl viena atšķirība no ekskluzīvās izplatīšanas ir tā, ka tālākpārdošanas ierobežojums nav ierobežojums attiecībā uz aktīvo pārdošanu kādā teritorijā, bet aizliegums pārdot nepilnvarotiem izplatītājiem, kā rezultātā vienīgie pircēji ir izraudzītie tirgotāji un galapatērētāji. Selektīvo izplatīšanu gandrīz vienmēr izmanto, lai izplatītu firmas galaproduktus. 185) Iespējamie konkurences riski ir šādi: preču markas iekšējās konkurences samazināšanās un – jo īpaši kumulatīvās iedarbības gadījumā – atsevišķu izplatītāju pieejas tirgum ierobežošana un slepenu vienošanos veicināšana piegādātāju vai pircēju starpā. Lai novērtētu selektīvās izplatīšanas iespējamo, pret konkurenci vērsto iedarbību saskaņā ar 81. panta 1. punktu, jānodala pilnīga kvalitatīvā selektīvā izplatīšana un kvantitatīvā selektīvā izplatīšana. Pilnīgā kvalitatīvā selektīvajā izplatīšanā tirgotājus izvēlas saskaņā ar objektīviem kritērijiem, ko nosaka produkta raksturojums, piemēram, pārdevēju apmācība, tirdzniecības punktā sniegtā apkalpošana, pārdošanā esošais konkrētais produktu klāsts u.c. [31]. Šādu kritēriju piemērošana tieši neierobežo tirgotāju skaitu. Uzskata, ka uz pilnīgu kvantitatīvu selektīvo izplatīšanu neattiecas 81. panta 1. punkts, jo trūkst pret konkurenci vērstas iedarbības – ar noteikumu, ka ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, attiecīgā produkta raksturojumam ir jābūt tādam, kas pieprasa selektīvās izplatīšanas sistēmas izmantošanu, proti, ka šīs sistēmas izmantošana ir leģitīma prasība, ņemot vērā attiecīgā produkta raksturu, lai saglabātu produkta kvalitāti un nodrošinātu pienācīgu izmantošanu. Otrkārt, tālākpārdevēji ir jāizvēlas, ņemot vērā kvalitatīvus objektīvus kritērijus, ko vienādi piemēro visiem potenciālajiem tālākpārdevējiem un nepiemēro diskriminējošā veidā. Treškārt, jānosaka tikai nepieciešamie kritēriji [32]. Kvantitatīva selektīvā izplatīšana ietver papildu atlases kritērijus, kas tiešāk ierobežo potenciālo tirgotāju skaitu, piemēram, pieprasot konkrētu minimālo vai maksimālo apgrozījumu, nosakot tirgotāju skaitu u.c. 186) Ja tirgus daļa nepārsniedz 30 %, uz kvalitatīvo un kvantitatīvo selektīvo izplatīšanu attiecina atbrīvojumu saskaņā ar Grupālā atbrīvojuma regulu, pat ja tā ir apvienota ar citiem vertikālajiem ierobežojumiem, kas nav skaidri definēti, piemēram, konkurences aizliegums vai ekskluzīva izplatīšana – ar noteikumu, ka pilnvarotajiem izplatītājiem nav noteikts ierobežojums attiecībā uz aktīvo pārdošanu savā starpā un tiešajiem lietotājiem. Grupālā atbrīvojuma regula paredz atbrīvojumu selektīvajai izplatīšanai neatkarīgi no attiecīgā produkta raksturojuma. Ja produkta raksturojums tomēr nav tāds, ka būtu vajadzīga selektīvā izplatīšana, šī izplatīšanas sistēma parasti nenodrošina pietiekamu efektivitātes ieguvumu, kas kompensētu preču markas iekšējās konkurences būtisku samazinājumu. Ja konstatē vērā ņemamu, pret konkurenci vērstu iedarbību, Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanu varētu atcelt. Turklāt, lai novērtētu selektīvo izplatīšanu atsevišķos gadījumos, uz kuriem neattiecas Grupālā atbrīvojuma regula, kā arī tad, ja selektīvās izplatīšanas paralēlie tīkli izraisa kumulatīvu iedarbību, tiek sniegti turpmāk minētie ieteikumi. 187) Novērtējot iespējamo, pret konkurenci vērsto iedarbību, liela nozīme ir piegādātāja un tā konkurentu pozīcijai tirgū, jo preču markas iekšējās konkurences zudums var radīt problēmas vienīgi tad, ja ir ierobežota preču marku savstarpējā konkurence. Jo spēcīgāka ir piegādātāja pozīcija, jo nozīmīgāks ir preču markas iekšējās konkurences zudums. Vēl viens svarīgs faktors ir selektīvās izplatīšanas tīklu skaits vienā tirgū. Ja selektīvo izplatīšanu tirgū izmanto tikai viens piegādātājs, kurš neieņem dominējošu stāvokli, kvantitatīva selektīva izplatīšana parasti nerada negatīvu iedarbību ar noteikumu, ka līguma precēm, ņemot vērā to raksturu, prasa selektīvas izplatīšanas sistēmas izmantošanu, un ar nosacījumu, ka piemērotie atlases kritēriji ir vajadzīgi attiecīgo preču efektīvas izplatīšanas nodrošināšanai. Realitātē tomēr šķiet, ka selektīvo izplatīšanu attiecīgā tirgū izmanto vairāki piegādātāji. 188) Konkurentu stāvoklim var būt divkārša nozīme, un tam ir īpaša nozīme kumulatīvās iedarbības gadījumā. Ja konkurenti ir spēcīgi, preču markas iekšējās konkurences samazinājumu parasti atsver pietiekama preču marku savstarpējā konkurence. Ja lielākā daļa galveno piegādātāju tomēr izmanto selektīvo izplatīšanu, būtiski samazināsies preču markas iekšējā konkurence un, iespējams, ka atsevišķu kategoriju izplatītājiem tiks ierobežota pieeja tirgum, kā arī palielināsies risks, ka šie galvenie piegādātāji savā starpā var noslēgt slepenu vienošanos. Risks, ka var tikt ierobežota efektīvāku izplatītāju pieeja tirgum, vienmēr ir lielāks selektīvās izplatīšanas nevis ekskluzīvās izplatīšanas gadījumā, ņemot vērā selektīvās izplatīšanas ierobežojumu attiecībā uz pārdošanu nepilnvarotiem tirgotājiem. Tas notiek, lai selektīvās izplatīšanas sistēmu padarītu par slēgtu sistēmu, un nepilnvarotajiem tirgotājiem nedotu iespēju iegādāties preču krājumus. Tādējādi selektīvā izplatīšanas sistēma ir īpaši labi piemērota tam, lai novērstu cenu atlaižu noteicēju ietekmi uz ražotāja peļņu, kā arī uz pilnvaroto tirgotāju peļņu. 189) Ja Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro atsevišķiem selektīvās izplatīšanas tīkliem, kumulatīvās iedarbības gadījumā var apsvērt iespēju atcelt grupālo atbrīvojumu vai pārtraukt Grupālā atbrīvojuma regulas noteikumu piemērošanu. Taču kumulatīvās iedarbības problēma nevarētu rasties, ja tirgus daļa, ko aptver selektīvā izplatīšana, ir mazāka par 50 %. Tāpat arī nevarētu rasties problēmas, ja tirgus seguma attiecība pārsniedz 50 %, bet piecu lielāko piegādātāju (CR5) kopējā tirgus daļa ir mazāka par 50 %. Ja gan CR5, gan tirgus daļa, ko aptver selektīvā izplatīšana, pārsniedz 50 %, novērtējums var būt atšķirīgs atkarībā no tā, vai visi pieci lielākie piegādātāji izmanto selektīvo izplatīšanu. Jo spēcīgāka ir to konkurentu pozīcija, kas neizmanto selektīvo izplatīšanu, jo mazāka ir iespēja, ka citu izplatītāju pieeja tirgum tiks ierobežota. Ja visi pieci lielākie piegādātāji izmanto selektīvo izplatīšanu, konkurences problēmas var jo īpaši rasties saistībā ar vienošanos, kas piemēro kvantitatīvus atlases kritērijus, tieši ierobežojot pilnvaroto tirgotāju skaitu. 81. panta 3. punkta nosacījumi parasti nevar būt izpildīti, ja attiecīgās selektīvās izplatīšanas sistēmas liedz pieeju tirgum jauniem izplatītājiem, kas var adekvāti pārdot attiecīgos produktus, jo īpaši tiem, kas paredz cenu atlaides, tādējādi ierobežojot izplatīšanu par labu atsevišķiem esošajiem tirdzniecības kanāliem un kaitējot galapatērētāju interesēm. Netiešākas kvantitatīvās selektīvās izplatīšanas formas, kas rodas, piemēram, apvienojot pilnīgas kvalitatīvas atlases kritērijus ar tirgotājiem noteiktajām prasībām panākt minimālo gada iepirkumu apjomu, retāk atstāj tīru negatīvu iedarbību, ja attiecīgais apjoms neveido būtisku daļu no tirgotāja kopējā apgrozījuma, ko panāk ar attiecīgā veida produktiem, un nepārsniedz apjomu, kas piegādātājam ir vajadzīgs, lai atgūtu ieguldījumus, kas saistīti ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām, un/vai realizētu apjomradītus ietaupījumus izplatīšanā. Attiecībā uz individuāliem ieguldījumiem, parasti neuzskata, ka piegādātājs, kura tirgus daļa ir mazāka par 5 %, būtiski veicina kumulatīvo iedarbību. 190) "Ieejas barjeras" izraisa interesi galvenokārt tad, ja tiek ierobežota nepilnvarotu tirgotāju pieeja tirgum. Ieejas barjeras vispār ir uzskatāmas par selektīvu izplatīšanu, ko parasti izmanto firmas preču ražotāji. Izslēgtiem mazumtirgotājiem parasti ir vajadzīgs laiks un apjomīgi ieguldījumi, lai laistu tirgū savas preču markas vai iegādātos konkurētspējīgus preču krājumus citur. 191) "Pirktspēja" var palielināt risku, ka tirgotāji savā starpā slepeni vienojas, un tādējādi vērā ņemami maina selektīvās izplatīšanas iespējamās, pret konkurenci vērstās iedarbības analīzi. Efektīvāku mazumtirgotāju pieeju tirgum var jo īpaši ierobežot, ja spēcīga tirgotāju organizācija nosaka atlases kritērijus piegādātājam, lai ierobežotu izplatīšanu organizācijas biedru interesēs. 192) Grupālā atbrīvojuma regulas 5. panta c) apakšpunkts paredz, ka piegādātājs nedrīkst noteikt saistības, kas pilnvarotajiem tirgotājiem tieši vai netieši liek nepārdot konkrētu konkurējošu piegādātāju preču markas. Šis nosacījums jo īpaši paredzēts tam, lai nepieļautu horizontālas slepenas vienošanās, kas izslēdz konkrētas preču markas, izveidojot vadošo piegādātāju preču marku selektīvu "klubu". Nav domājams, ka šādām saistībām varētu piemērot atbrīvojumu, ja CR5 ir vienāds ar 50 % vai lielāks – ja vien neviens no piegādātājiem, kas nosaka minētās saistības, nepieder pie pieciem lielākajiem piegādātājiem tirgū. 193) Citu piegādātāju pieejas tirgum ierobežošana parasti nav problēma, ciktāl pārējie piegādātāji var izmantot tos pašus izplatītājus, t.i., ciktāl selektīvo izplatīšanas sistēmu neapvieno ar vienas preču markas veicināšanu. Ja pilnvaroto izplatītāju tīkls ir blīvs vai, ja veidojas kumulatīvā iedarbība, selektīvās izplatīšanas un konkurences aizlieguma apvienojums var radīt risku, ka citiem piegādātājiem pieeja tirgum tiks ierobežota. Tādā gadījumā piemēro iepriekšminētos principus attiecībā uz vienas preču markas veicināšanu. Ja selektīvo izplatīšanu neapvieno ar konkurences aizliegumu, problēmu joprojām var radīt konkurējošo piegādātāju pieejas tirgum ierobežošana, ja vadošie piegādātāji izmanto ne tikai pilnīgi kvalitatīvas atlases kritērijus, bet nosaka saviem izplatītājiem arī atsevišķas papildu saistības, piemēram, pienākumu rezervēt šo piegādātāju produktiem obligātu vietu veikalā vai nodrošināt to, ka šo tirgotāja pārdoto produktu apjoms sastāda obligātu procentu no tirgotāja kopējā apgrozījuma. Nav domājams, ka tāda problēma varētu rasties, ja selektīvās izplatīšanas aptvertā tirgus daļa ir mazāka par 50 % vai – gadījumā, kad šī seguma attiecība ir pārsniegta – ja piecu lielāko piegādātāju tirgus daļa ir mazāka par 50 %. 194) Tirgus briedums ir svarīgs, jo preču markas iekšējās konkurences zudums un iespējamā piegādātāju vai tirgotāju pieejas tirgum ierobežošana var radīt nopietnas problēmas brieduma pakāpi sasniegušā tirgū, bet tirgū ar augošu pieprasījumu, tehnoloģijas maiņu un mainīgām tirgus pozīcijām tam var nebūt tik liela nozīme. 195) Selektīvā izplatīšana var būt efektīva, ja tā nodrošina loģistikas izdevumu ietaupījumu sakarā ar apjomradītiem ietaupījumiem transportēšanas jomā, un tas var notikt neatkarīgi no produkta rakstura (6. efektivitātes ieguvums 116. punktā). Taču selektīvās izplatīšanas sistēmās tas parasti ir margināls ieguvums. Lai palīdzētu atrisināt spekulatīvas izmantošanas problēmu izplatītāju starpā (1. efektivitātes ieguvums 116. punktā) vai arī, lai palīdzētu veidot preču markas tēlu (8. efektivitātes ieguvums 116. punktā), ļoti liela nozīme ir produkta raksturam. Vispār arguments par efektivitātes ieguvumu ir pārliecinošāks, ja runa ir par jauniem produktiem, sarežģītiem produktiem, produktiem, par kuru īpašībām ir grūti spriest pirms patērēšanas (tā dēvētie pieredzes produkti) vai par kuru īpašībām ir grūti spriest pat pēc patēriņa (tā dēvētie uzticības produkti). Selektīvās un ekskluzīvās izplatīšanas apvienojums varētu būt 81. panta pārkāpums, ja to izmanto piegādātājs, kura tirgus daļa pārsniedz 30 %, vai kumulatīvas iedarbības gadījumā arī tad, ja var brīvi veikt aktīvu pārdošanu dažādās teritorijās. Izņēmuma kārtā šis apvienojums var atbilst 81. panta 3. punkta nosacījumiem, ja tas ir vajadzīgs, lai aizsargātu būtiskus un ar konkrētām uzņēmējdarbības attiecībām saistītus ieguldījumus, ko veikuši pilnvaroti tirgotāji (4. efektivitātes ieguvums 116. punktā). 196) Lai nodrošinātu to, ka ir izvēlēts ierobežojums, kas vismazāk ir vērsts pret konkurenci, būtiski saprast, vai tādus pašus efektivitātes ieguvumus var panākt par salīdzināmu cenu, piemēram, izvirzot prasības tikai attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu. 197) Kvantitatīvas selektīvās izplatīšanas piemērs Ilglietojuma preču tirgū tirgus noteicējs (A preču marka), kura tirgus daļa ir 35 %, pārdod savu produktu galapatērētājiem, izmantojot selektīvas izplatīšanas tīklu. Lai iekļautos tīklā, ir jāizpilda vairāki kritēriji: veikalā jāstrādā apmācītiem darbiniekiem un jānodrošina pakalpojumi pirms pārdošanas, veikalā ir jābūt īpašai zonai, kurā notiek tirdzniecība ar attiecīgo produktu un tamlīdzīgiem augstās tehnoloģijas produktiem, un veikalam ir jāpārdod plašs piegādātāja produkta modeļu klāsts, un šie modeļi ir jāizvieto pievilcīgā veidā. Turklāt to mazumtirgotāju skaitu, kam ļauj darboties tīklā, ierobežo tieši, nosakot maksimālo mazumtirgotāju skaitu uz konkrētu iedzīvotāju skaitu katrā rajonā vai pilsētā. A ražotājam šajā tirgū ir 6 konkurenti. Lielākie konkurenti B, C un D aizņem attiecīgi 25, 15 un 10 % tirgus, savukārt citiem ražotājiem ir mazākas tirgus daļas. A ir vienīgais ražotājs, kas izmanto selektīvu izplatīšanu. A preču markas selektīvie izplatītāji vienmēr pārdod dažas konkurējošas preču markas. Konkurējošās preču markas tomēr plaši pārdod arī tajos veikalos, kas neietilpst A ražotāja selektīvajā izplatīšanas tīklā. Izplatīšanas kanāli ir dažādi: piemēram, B un C preču markas pārdod lielākajā daļā A ražotāja izvēlēto veikalu, kā arī citos veikalos, kas nodrošina augstas kvalitātes pakalpojumus, un supermārketos. D preču marku galvenokārt pārdod veikalos ar augstu apkalpošanas līmeni. Tehnoloģija šajā tirgū attīstās samērā ātri, un galvenie piegādātāji, izmantojot reklāmu, uztur priekšstatu, ka viņu produkti ir ļoti kvalitatīvi. Šajā tirgū selektīvās izplatīšanas seguma attiecība ir 35 %. A ražotāja selektīvās izplatīšanas sistēma tieši neskar preču marku savstarpējo konkurenci. Var samazināties A ražotāja preču markas iekšējā konkurence, bet klientiem ir pieejami mazumtirgotāji, kas piedāvā zema līmeņa apkalpošanu/zemas cenas par B un C preču markām, kuru kvalitātes tēls ir salīdzināms ar A preču markas tēlu. Turklāt pieeja augstas kvalitātes pakalpojumu mazumtirgotājiem, kas tirgo citas preču markas, nav ierobežota, jo atlasīto izplatītāju spēja pārdot konkurējošas preču markas nav ierobežota, un A preču markas mazumtirgotāju skaita kvantitatīvais ierobežojums dod iespēju citiem augstas kvalitātes pakalpojumu mazumtirgotājiem izplatīt konkurējošas preces. Šajā gadījumā, ņemot vērā pakalpojumu prasības un efektivitātes ieguvumus, ko tās varētu nodrošināt, kā arī ierobežoto ietekmi uz preču markas iekšējo konkurenci, nosacījumi, ar kādiem A selektīvās izplatīšanas tīklam piešķir atbrīvojumu, varētu būt izpildīti. 198) Piemērs selektīvai izplatīšanai ar kumulatīvu iedarbību Konkrētas sporta preces tirgū ir septiņi ražotāji, kuru tirgus daļas attiecīgi ir 25 %, 20 %, 15 %, 15 %, 10 %, 8 % un 7 %. Pieci lielākie ražotāji izplata savas preces, izmantojot kvantitatīvu selektīvo izplatīšanu, savukārt divi mazākie ražotāji izmanto atšķirīga veida izplatīšanas sistēmas, kā rezultātā selektīvās izplatīšanas seguma attiecība ir 85 %. Selektīvās izplatīšanas tīklu pieejas kritēriji ražotāju starpā ir diezgan vienādi: veikaliem ir vajadzīgs apmācīts personāls un jāsniedz pakalpojumi pirms pārdošanas, veikalā jābūt īpašai zonai, kas paredzēta preces pārdošanai, un ir noteikta šīs zonas minimālā platība. Veikalam ir jāpārdod plašs attiecīgo preču marku klāsts un jāizstāda prece pievilcīgā veidā, veikalam jāatrodas tirdzniecības ielā, un attiecīgā tipa precei ir jāsastāda vismaz 30 % no veikala kopējā apgrozījuma. Kopumā visām piecām preču markām par selektīvo izplatītāju ir izraudzīts tas pats tirgotājs. Abas preču markas, kuru izplatīšanai neizmanto selektīvo izplatīšanu, parasti pārdod mazumtirgotāji, kuru specializācija nav tik izteikta un kuru pakalpojumu līmenis ir zemāks. Pieprasījums un piedāvājums tirgū ir stabils, un preču markas tēls un preču diferenciācija ir izteikta. Pieciem tirgus noteicējiem ir izteikts preču zīmes tēls, kas izveidots ar reklāmas un sponsorēšanas palīdzību, savukārt abi mazākie ražotāji ir izvēlējušies lētāku produktu stratēģiju bez izteikta preču zīmes tēla. Šajā tirgū tiem, kas piedāvā zemākas cenas, pieeja piecām vadošajām preču markām ir liegta. Prasība, lai šā tipa prece sastādītu vismaz 30 % no tirgotāja darbības apjoma, kā arī kritēriji attiecībā uz noformējumu un pakalpojumiem pirms pārdošanas, izslēdz lielāko daļu cenu atlaižu piedāvātāju no pilnvaroto tirgotāju tīkla. Līdz ar to patērētājiem neatliek nekas cits, kā pirkt piecas vadošās preču markas augstas kvalitātes pakalpojumu/augstu cenu veikalos. Tas noved pie preču marku iekšējās konkurences samazināšanās piecu vadošo preču marku starpā. Tas, ka divas mazākās preču markas var iegādāties zemas kvalitātes pakalpojumu/zemu cenu veikalos, nekompensē iepriekšminēto, jo piecu vadošo preču marku tēls ir daudz labāks. Vairāku preču zīmju tirdzniecība ierobežo arī preču marku savstarpējo konkurenci. Kaut arī pastāv zināma preču markas iekšējā konkurence, un mazumtirgotāju skaits netiek tieši ierobežots, iekļaušanās kritēriji ir pietiekami stingri, lai katrā teritorijā būtu maz piecu vadošo preču marku mazumtirgotāju. Efektivitātes ieguvumi, kas saistīti ar šīm kvantitatīvajām selektīvajām izplatīšanas sistēmām, ir mazi: produkts nav ļoti sarežģīts un prasība pēc īpaši kvalitatīvas apkalpošanas nav pamatota. Ja vien ražotāji nevar pierādīt, ka ar selektīvās izplatīšanas tīklu ir saistīti nepārprotami efektivitātes ieguvumi, iespējams, ka grupālais atbrīvojums būs jāatceļ kumulatīvās iedarbības dēļ – samazinās klientu izvēles iespējas un palielinās cenas. 2.5. Franšīzes 199) Franšīzes līgumi ietver intelektuālā īpašuma tiesību licences, kas attiecas uz tirdzniecības zīmēm vai markām un zinātību, lai lietotu un izplatītu preces vai sniegtu pakalpojumus. Papildus intelektuālā īpašuma tiesību licencei līguma darbības laikā franšīzes devējs parasti sniedz franšīzes ņēmējam komerciālu vai tehnisku palīdzību. Licence un palīdzība ir franšīzei nodotās uzņēmējdarbības metodes neatņemamas sastāvdaļas. Franšīzes ņēmējs par konkrētās uzņēmējdarbības izmantošanu franšīzes devējam parasti maksā franšīzes maksu. Franšīze var ļaut franšīzes devējam ar ierobežotiem ieguldījumiem izveidot vienotu tīklu savu produktu izplatīšanai. Papildus uzņēmējdarbības metodes nodrošināšanai franšīzes līgumi parasti ietver dažādu vertikālo ierobežojumu apvienojumu attiecībā uz izplatāmajiem produktiem, jo īpaši selektīvu izplatīšanu un/vai konkurences aizliegumu un/vai ekskluzīvu izplatīšanu vai minēto ierobežojumu vājākas formas. 200) Grupālā atbrīvojuma regulas attiecināšana uz franšīzes līgumā ietvertā intelektuālā īpašuma tiesību licencēm ir aplūkota 23. līdz 45. punktā. Attiecībā uz vertikālajiem preču un pakalpojumu pirkšanas, pārdošanas un tālākpārdošanas ierobežojumiem franšīzes līgumā, piemēram, selektīvā izplatīšana, konkurences aizliegums vai ekskluzīvā izplatīšana, Grupālā atbrīvojuma regulu piemēro, ja franšīzes devēja vai franšīzes devēja izraudzītā piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 % slieksni [33]. Ieteikumi, kas iepriekš tika sniegti attiecībā uz šiem ierobežojumu veidiem, attiecas arī uz franšīzēm, ievērojot šādas īpašas piezīmes: 1) Saskaņā ar 8. vispārīgo noteikumu (skat. 119. punktu), jo svarīgāka ir zinātības nodošana, jo labāk vertikālie ierobežojumi atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu. 2) Uz konkurences aizliegumu precēm vai pakalpojumiem, ko iegādājas franšīzes ņēmējs, neattiecas 81. panta 1. punkts, ja aizliegums ir vajadzīgs, lai uzturētu kopējo identitāti un franšīzes tīkla reputāciju. Šādos gadījumos saskaņā ar 81. panta 1. punktu nav svarīgs arī konkurences aizlieguma ilgums, ciktāl tas nepārsniedz paša franšīzes līguma ilgumu. 201) Franšīzes piemērs Ražotājs ir radījis jaunu saldumu pārdošanas veidu tā dēvētajos "joku veikalos", kur pēc klienta pieprasījuma saldumus var īpaši iekrāsot. Saldumu ražotājs ir arī izstrādājis iekārtas saldumu iekrāsošanai. Ražotājs ražo arī krāsvielas. Krāsvielas kvalitātei un svaigumam ir ļoti liela nozīme labu saldumu ražošanā. Ražotājs ir guvis panākumus saldumu izplatīšanā, izmantojot vairākus pašam piederošus mazumtirdzniecības uzņēmumus ar vienādu tirdzniecības zīmi un vienotu "joku" tēlu (veikalu iekārtojuma stils, kopēja reklāma u.c.). Lai paplašinātu tirdzniecību, ražotājs ir ieviesis franšīzes sistēmu. Franšīzes ņēmējiem ir jāiepērk saldumi, krāsviela un iekrāsošanas iekārta no ražotāja, viņiem ir jāveido tas pats tēls un jāizmanto tā pati tirdzniecības zīme, jāmaksā franšīzes maksa, jāpiedalās kopīgajā reklāmā un jānodrošina franšīzes devēja sagatavotās rokasgrāmatas konfidencialitāte. Turklāt franšīzes ņēmējiem ir atļauts nodarboties ar pārdošanu tikai telpās, par kurām tie ir vienojušies ar franšīzes devēju, viņiem ir atļauts pārdot saldumus tiešajiem lietotājiem vai citiem franšīzes ņēmējiem, bet viņi nedrīkst pārdot citus saldumus. Franšīzes devējam ir pienākums neizraudzīt citu franšīzes ņēmēju un pašam neatvērt tirdzniecības uzņēmumu teritorijā, uz kuru attiecas līgums. Franšīzes devējam ir pienākums arī atjaunināt un turpināt attīstīt savu produkciju, uzņēmuma attīstības izredzes un rokasgrāmatu, kā arī darīt šos uzlabojumus pieejamus visiem franšīzes ņēmējiem mazumtirdzniecībā. Franšīzes līgumus slēdz uz 10 gadiem. Saldumu mazumtirgotāji iegādājas saldumus attiecīgās valsts tirgū vai no attiecīgās valsts ražotājiem, kas ņem vērā valsts iedzīvotāju gaumi, vai no vairumtirgotājiem, kas importē saldumus no ārzemju ražotājiem, un pārdod tos papildus vietējo ražotāju produkcijai. Šajā tirgū franšīzes devēja produkcija konkurē ar citām saldumu preču markām. Franšīzes devēja tirgus daļa ir 30 % no mazumtirgotājiem pārdoto saldumu tirgus. Konkurenci rada vairākas attiecīgās valsts preču markas un starptautiskās preču markas, ko reizēm ražo lieli pārtikas ražotāji, kas diversificē savu darbību. Potenciālo saldumu pārdevēju ir daudz – tabakas izstrādājumu tirgotāji, vispārīga rakstura pārtikas mazumtirgotāji, kafetērijas un specializēti saldumu veikali. Pārtikas iekrāsošanas iekārtu tirgū franšīzes devēja tirgus daļa ir 10 %. Lielāko daļu pienākumu, kas ietverti franšīzes līgumos, var novērtēt kā nepieciešamus, lai aizsargātu intelektuālā īpašuma tiesības vai uzturētu franšīzes tīkla kopējo identitāti un reputāciju, un uz tiem neattiecas 81. panta 1. punkts. Pārdošanas ierobežojumi (līguma teritorija un selektīvā izplatīšana) nodrošina franšīzes ņēmējiem stimulu ieguldīt līdzekļus iekrāsošanas iekārtā un franšīzes koncepcijā un, ja ne obligāti, tad vismaz palīdzēt uzturēt kopējo identitāti, tādējādi kompensējot preču markas iekšējās konkurences zudumu. Konkurences aizliegums, kas izslēdz citu saldumu marku pārdošanu veikalos visā līguma darbības laikā, franšīzes devējam tiešām ļauj saglabāt tirdzniecības punktu vienotību un neļaut konkurentiem gūt labumu no viņa tirdzniecības zīmes. Pieeja tirgum netiek būtiski ierobežota, ņemot vērā lielo potenciālo tirdzniecības vietu skaitu, kas pieejams citiem saldumu ražotājiem. Šā franšīzes devēja franšīzes līgumi varētu atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu, ciktāl uz tajos ietvertajiem nosacījumiem attiecas 81. panta 1. punkts. 2.6. Eksluzīva piegāde 202) Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta c) apakšpunktā definētā ekskluzīvā piegāde ir ierobežotās izplatīšanas galējā forma, ciktāl tas attiecas uz pircēju skaita ierobežojumu: līgumā ir norādīts, ka Kopienā ir tikai viens pircējs, kam piegādātājs var pārdot konkrētu galaproduktu. Attiecībā uz starpproduktiem un pakalpojumiem ekskluzīva piegāde nozīmē, ka Kopienā ir tikai viens pircējs vai ka Kopienā ir tikai viens pircējs konkrētas izmantošanas nolūkā. Attiecībā uz starpproduktiem vai pakalpojumiem ekskluzīvu piegādi bieži dēvē par industriālo piegādi. 203) Grupālā atbrīvojuma regulas 1. panta c) apakšpunktā definētajai ekskluzīvajai piegādei piemēro atbrīvojumu ar Grupālā atbrīvojuma regulas 2. panta 1. punktu apvienojumā ar 3. panta 2. punktu, ja pircēja tirgus daļa nepārsniedz 30 %, pat ja tā ir apvienota ar citiem vertikālajiem ierobežojumiem, kas nav skaidri definēti, piemēram, ar konkurences aizliegumu. Ja tirgus daļa pārsniedz noteikto slieksni, atsevišķu ekskluzīvas piegādes gadījumu novērtēšanā jāņem vērā šādi ieteikumi. 204) Ekskluzīvas piegādes galvenais risks attiecībā uz konkurenci ir citu pircēju pieejas tirgum ierobežošana. Pircēja tirgus daļa iepriekšējā posma iepirkumu tirgū acīmredzami ir svarīga, novērtējot pircēja spēju "uzspiest" ekskluzīvu piegādi, kas citiem pircējiem liedz pieeju preču krājumiem. Pircēja nozīme nākamā posma tirgū tomēr ir faktors, kas nosaka to, vai var rasties konkurences problēma. Ja pircējam nav tirgus spējas nākamā posma tirgū, nevar paredzēt vērā ņemamu negatīvu ietekmi attiecībā uz klientiem. Negatīvu ietekmi tomēr var paredzēt, ja pircēja tirgus daļa nākamā posma piegādes tirgū, kā arī iepriekšējā posma iepirkumu tirgū pārsniedz 30 %. Ja pircēja tirgus daļa iepriekšējā posma tirgū nepārsniedz 30 %, joprojām ir iespējams ierobežot pieeju tirgum, jo īpaši, ja pircēja tirgus daļa nākamā posma tirgū pārsniedz 30 %. Tādā gadījumā var pieprasīt grupālā atbrīvojuma atcelšanu. Ja uzņēmums ieņem dominējošu stāvokli nākamā posma tirgū, jebkurš pienākums piegādāt produktus vienīgi vai galvenokārt dominējošajam pircējam viegli var atstāt būtisku, pret konkurenci vērstu ietekmi. 205) Svarīga ir ne tikai pircēja pozīcija iepriekšējā un nākamā posma tirgū, bet arī apjoms un laikposms, kādā viņš piemēro ekskluzīvās piegādes saistības. Jo lielāka ir piesaistītā piegādes daļa un jo garāks ir ekskluzīvās piegādes noteikuma darbības laiks, jo nozīmīgāka varētu būt pieejas tirgum ierobežošana. Ekskluzīvas piegādes līgumiem, kas ir noslēgti uz mazāk nekā pieciem gadiem un ko izmanto tirgū nedominējoši uzņēmumi, parasti ir jālīdzsvaro ietekme, kas atbalsta konkurenci, un ietekme, kas ir vērsta pret konkurenci, savukārt tiek uzskatīts, ka līgumi attiecībā uz lielāko ieguldījumu veidu daļu, kuri ir spēkā ilgāk par pieciem gadiem, nav vajadzīgi, lai panāktu vēlamo ieguvumu, vai arī ieguvumi nekompensē pieejas tirgum ierobežošanu, ko rada šādi ilgtermiņa ekskluzīvas piegādes līgumi. 206) Konkurējošo pircēju pozīcija iepriekšējā posma tirgū ir svarīga, jo ir iespējams, ka konkurējošajiem pircējiem tiks ierobežota pieeja tirgum pret konkurenci vērstu iemeslu dēļ, t.i., lai palielinātu viņu izdevumus, ja viņi ir krietni mazāki par pircēju, kas nosaka ierobežojumus. Nav domājams, ka konkurējošo pircēju pieeja tirgum tiks ierobežota, ja šiem konkurentiem ir līdzīga pirktspēja un viņi var piegādātājiem piedāvāt līdzīgas pārdošanas iespējas. Tādā gadījumā pieeju tirgum varētu ierobežot tikai potenciālo jaunpienācēju gadījumā, kuri nevarētu iegādāties preču krājumus, ja vairāki lielie pircēji visi noslēdz ekskluzīvas piegādes līgumus ar lielāko piegādātāju daļu tirgū. Šāda kumulatīva iedarbība varētu būt par iemeslu Grupālā atbrīvojuma regulas piemērošanas pārtraukšanai. 207) "Ieejas šķēršļi" piegādātāja līmenī ir svarīgi, lai noteiktu, vai patiešām tiek ierobežota pieeja tirgum. Ciktāl konkurējošajiem pircējiem ir izdevīgi pašiem nodrošināt preces vai pakalpojumus, izmantojot vertikālu iepriekšējā posma integrāciju, pieejas tirgum ierobežošana nevarētu radīt reālas problēmas. Bieži vien tomēr ir vērojami nozīmīgi ieejas šķēršļi. 208) Būtisks ir pretsvars no piegādātāju puses, jo nozīmīgi piegādātāji neļaus tik vienkārši atņemt sev iespēju sadarboties ar alternatīviem pircējiem. Tāpēc pieejas tirgum ierobežošana galvenokārt ir risks vāju piegādātāju un spēcīgu pircēju gadījumā. Ja piegādātāji ir spēcīgi, ekskluzīvu piegādi var novērot apvienojumā ar konkurences aizliegumu. Ja konstatē apvienojumu ar konkurences aizliegumu, piemēro noteikumus, kas izstrādāti attiecībā uz vienas preču markas veicināšanu. Ja abas puses ir veikušas ar konkrētajām uzņēmējdarbības attiecībām saistītus ieguldījumus (ieguldījumu aizturēšanas problēma), ekskluzīvas piegādes un konkurences aizlieguma apvienojums, t.i., savstarpēja ekskluzivitāte industriālas piegādes līgumos parasti ir pamatota, ja nav dominējošas pozīcijas tirgū. 209) Visbeidzot, attiecībā uz pieejas tirgum ierobežošanu būtisks ir tirdzniecības līmenis un produkta raksturojums. Pieejas tirgum ierobežošana ir mazāk iespējama starpprodukta gadījumā vai tad, ja produkts ir viendabīgs. Pirmkārt, ražotājs, kura pieeja tirgum ir ierobežota un kurš izmanto konkrētas izejvielas, parasti elastīgāk atbild uz klientu pieprasījumu, salīdzinot ar vairumtirgotāju/mazumtirgotāju, atbildot uz galapatērētāja pieprasījumu, kur liela nozīme ir preču markām. Otrkārt, iespējamā piegādes avota zaudēšanai ir mazāka nozīme, raugoties no tāda ražotāja viedokļa, kam ir ierobežota pieeja tirgum, ja produkti ir viendabīgi, nekā tad, ja tie ir neviendabīgi ar atšķirīgām kategorijām un kvalitāti. 210) Attiecībā uz viendabīgiem starpproduktiem, ja nekonstatē dominējošo stāvokli, pret konkurenci vērstai iedarbībai varētu piemērot atbrīvojumu. Attiecībā uz firmas galaproduktiem vai diferencētiem starpproduktiem ieejas šķēršļu gadījumā ekskluzīva piegāde var radīt vērā ņemamu, pret konkurenci vērstu iedarbību, ja konkurējošie pircēji ir samērā mazi, salīdzinot ar pircēju, kas ierobežo pieeju tirgum, pat ja šis pircējs neieņem dominējošu stāvokli nākamā posma tirgū. 211) Ja konstatē vērā ņemamu iedarbību, kas vērsta pret konkurenci, atbrīvojums saskaņā ar 81. panta 3. punktu ir iespējams, ciktāl uzņēmums neieņem dominējošu stāvokli. Ieguldījumu aizturēšanas problēmas gadījumā (116. punkta 4. un 5. apakšpunkts) var paredzēt efektivitātes ieguvumus, un tas vairāk ir iespējams starpproduktu nevis galaproduktu gadījumā. Citi efektivitātes ieguvumi ir mazāk iespējami. Iespējamie apjomradītie ietaupījumi izplatīšanā (116. punkta 6. apakšpunkts) nevarētu pamatot ekskluzīvas piegādes izvēli. 212) Ja ir ieguldījumu aizturēšanas problēma un vēl jo vairāk, ja ir apjomradīti ietaupījumi izplatīšanā, daudzuma noteikšana piegādātājam, piemēram, minimālās piegādes prasība, varētu būt mazāk ierobežojoša alternatīva. 213) Ekskluzīvas piegādes piemērs Konkrēta tipa detaļu tirgū (starpproduktu tirgus) A piegādātājs vienojas ar B pircēju izstrādāt atšķirīgu detaļas variantu, izmantojot paša zinātību un apjomīgus ieguldījumus jaunās iekārtās, kā arī B pircēja piegādātās specifikācijas. B vajadzēs ieguldīt lielus līdzekļus, lai iestrādātu jauno detaļu. Viņi vienojas, ka A piegādās jauno ražojumu tikai B pircējam piecus gadus, sākot no dienas, kad ražojumu laiž tirgū. B pienākums ir piecus gadus iegādāties jauno ražojumu tikai no A. Gan A, gan B var turpināt attiecīgi pārdot un pirkt citus detaļas variantus citur. B pircēja tirgus daļa iepriekšējā posma detaļu tirgū un nākamā posma galaproduktu tirgū ir 40 %. Detaļu piegādātāja tirgus daļa ir 35 %. Diviem citiem detaļu piegādātājiem ir 20 – 25 % tirgus daļa, un vēl ir vairāki mazi piegādātāji. Ņemot vērā apjomīgos ieguldījumus, vienošanās varētu atbilst nosacījumiem, ar kādiem piešķir atbrīvojumu sakarā ar efektivitātes ieguvumu un ietekmi, kādu atstāj pieejas tirgum ierobežošana. Citu pircēju pieeju konkrētajam detaļas variantam ierobežo piegādātājs, kura tirgus daļa ir 35 %, un ir citi detaļu piegādātāji, kas varētu izstrādāt līdzīgus jaunus ražojumus. Citu piegādātāju pieeja B pircēja pieprasījuma apmierināšanai ir ierobežota līdz 40 % no tirgus. 214) Ekskluzīvās piegādes pamatā ir tiešs vai netiešs piegādātāja pienākums pārdot preci tikai vienam pircējam. Daudzuma noteikšana piegādātājam pamatojas uz stimuliem, par ko vienojies piegādātājs un pircējs un kas piegādātājam liek pārdot savu preci galvenokārt vienam pircējam. Daudzuma noteikšana piegādātājam var atstāt līdzīgu, bet mērenāku ietekmi nekā ekskluzīva piegāde. Daudzuma noteikšanas novērtējums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā ir ierobežota pārējo pircēju pieeja iepriekšējā posma tirgum. 2.7. Sasaistīšana 215) Sasaistīšana pastāv, ja piegādātājs pārdod produktu ar nosacījumu, ka no piegādātāja vai no piegādātāja izraudzīta uzņēmuma tiek iepirkts cits, atšķirīgs produkts. Pirmo produktu dēvē par sasaistītājproduktu, bet otro produktu dēvē par sasaistīto produktu. Ja sasaistīšanu objektīvi nepamato produktu raksturojums vai komerciālais lietojums, šāda prakse var nozīmēt pārkāpumu 82. panta nozīmē [34]. 81. pantu var piemērot attiecībā uz horizontālu vienošanos vai saskaņotu praksi konkurējošu piegādātāju starpā, kas padara viena produkta pārdošanu atkarīgu no cita, atšķirīga produkta iegādes. Sasaistīšana var būt arī vertikāls ierobežojums, uz ko attiecas 8. pants, ja attiecībā uz sasaistīto produktu tā nozīmē pienākumu veicināt vienu preču marku (skat. 138. līdz 160. punktu). Šajās pamatnostādnēs ir aplūkots vienīgi pēdējais gadījums. 216) To, kas ir uzskatāms par atšķirīgu produktu, pirmkārt nosaka pircēju pieprasījums. Divi produkti ir atšķirīgi, ja sasaistīšanas neesamības gadījumā, raugoties no pircēja viedokļa, viņi produktus iegādājas divos dažādos tirgos. Piemēram, tā kā klienti vēlas iegādāties kurpes ar kurpju saitēm, kurpju ražotāji piegādā kurpes ar kurpju saitēm. Tāpēc kurpju pārdošana ar kurpju saitēm nenozīmē sasaistīšanu. Preču kombinācijas bieži vien kļūst par vispārpieņemtu praksi, ja produkta īpašības ir tādas, ka tehniski sarežģīti ir piegādāt vienu produktu, nepiegādājot otru produktu. 217) Sasaistīšanas galvenā negatīvā iedarbība uz konkurenci ir pieejas sasaistītā produkta tirgum ierobežošana. Sasaistīšana nozīmē to, ka attiecībā uz sasaistīto produktu pircējam tādā vai citādā veidā tiek noteikts vismaz daudzums. Ja attiecībā uz sasaistīto produktu vēl papildus vienojas par konkurences aizliegumu, pieaug iespēja ierobežot pieeju sasaistītā produkta tirgum. Sasaistīšana var novest arī pie virskonkurētspējīgām cenām, jo īpaši trīs gadījumos. Pirmkārt, ja sasaistītais produkts un saistītājprodukts pircējam ir daļēji aizstājami. Otrkārt, ja sasaistīšana pieļauj cenu diskrimināciju saskaņā ar to, kā pircējs izmanto saistītājproduktu, piemēram, tintes kasetes sasaistīšana ar fotokopēšanas iekārtu pārdošanu (mērīšana). Treškārt, ja ilgtermiņa līgumu gadījumā vai pēcpārdošanas tirgus gadījumā, kad pamatiekārtai ir ilgs nomaiņas termiņš, klientiem ir grūti aprēķināt sasaistīšanas sekas. Visbeidzot, sasaistīšana var nozīmēt arī lielākus ieejas šķēršļus gan sasaistītājprodukta, gan sasaistītā produkta tirgū. 218) Sasaistīšanai piemēro atbrīvojumu ar 2. panta 1. punktu apvienojumā ar Grupālā atbrīvojuma regulas 3. punktu, ja piegādātāja tirgus daļa sasaistītā produkta un sasaistītājprodukta tirgū nepārsniedz 30 %. To var apvienot ar citiem vertikāliem ierobežojumiem, kas nav skaidri definēti, piemēram, konkurences aizliegums vai daudzuma noteikšana attiecībā uz sasaistītājproduktu vai ekskluzīva iepirkšana. Ja tirgus daļa pārsniedz noteikto slieksni, atsevišķu sasaistīšanas gadījumu novērtēšanā jāņem vērā šādi ieteikumi. 219) Piegādātāja pozīcijai sasaistītājprodukta tirgū acīmredzami ir vislielākā nozīme, novērtējot iespējamo iedarbību uz konkurenci. Parasti šā tipa vienošanos nosaka piegādātājs. Piegādātāja nozīmīgums sasaistītājprodukta tirgū ir galvenais iemesls, kāpēc pircējam var būt grūti noraidīt sasaistīšanas pienākumu. 220) Novērtējot piegādātāja tirgus spēju, svarīga ir konkurentu pozīcija sasaistītājprodukta tirgū. Ciktāl konkurenti ir pietiekamā skaitā un spēcīgi, nevar gaidīt pret konkurenci vērstu iedarbību, jo pircējiem ir pietiekami daudz alternatīvu, lai iegādātos sasaistītājproduktu bez sasaistītā produkta, ja vien citi piegādātāji neizmanto līdzīgu sasaistīšanu. Turklāt ieejas šķēršļi sasaistītājprodukta tirgū ir būtiski, nosakot piegādātāja pozīciju tirgū. Ja sasaistīšanu apvieno ar konkurences aizliegumu attiecībā uz sasaistītājproduktu, ievērojami nostiprinās piegādātāja pozīcija. 221) Pirktspēja ir būtiska, jo nozīmīgus pircējus tik vienkārši nevar piespiest pieņemt sasaistīšanu, ja viņi nesaņem vismaz daļu no iespējamā efektivitātes ieguvuma. Tāpēc sasaistīšana, kuras pamatā nav efektivitātes ieguvuma, galvenokārt nozīmē risku, kur pircējiem nav nozīmīgas pirktspējas. 222) Ja konstatē vērā ņemamu iedarbību, kas vērsta pret konkurenci, rodas jautājums par iespējamo atbrīvojumu saskaņā ar 81. panta 3. punktu, ciktāl uzņēmums neieņem dominējošu stāvokli. Sasaistīšanas pienākums var palīdzēt radīt efektivitātes ieguvumu, kas izriet no kopējas ražošanas vai kopējas izplatīšanas. Ja sasaistīto produktu neražo piegādātājs, efektivitātes ieguvums var rasties arī tad, ja piegādātājs lielos daudzumos iepērk sasaistīto produktu. Lai uz sasaistīšanu varētu attiecināt atbrīvojumu, tomēr ir jāpierāda, ka vismaz daļa no izmaksu samazinājuma attiecas arī uz patērētāju. Tāpēc atbrīvojumu parasti neattiecina uz sasaistīšanu, ja mazumtirgotājs regulāri var iegūt tādu pašu vai līdzvērtīgu produktu piegādes ar tādiem pašiem vai labākiem nosacījumiem, salīdzinot ar piegādātāju, kas izmanto sasaistīšanas praksi. Vēl vienu efektivitātes ieguvumu var nodrošināt tad, ja sasaistīšana palīdz nodrošināt attiecīgu viendabību un standarta kvalitāti (skat. 8. efektivitātes ieguvumu 116. punktā). Taču ir jāpierāda, ka pozitīvu ietekmi nevar panākt vienlīdz efektīvi, pieprasot pircējam lietot vai tālākpārdot produktus, kas atbilst minimālajiem kvalitātes standartiem, neprasot, lai pircējs tos iepērk no piegādātāja vai uzņēmuma, ko izraudzījis piegādātājs. 81. panta 1. punkts parasti neattiecas uz prasībām par minimālajiem kvalitātes standartiem. 81. panta 1. punkts var neattiekties arī uz gadījumu, kad sasaistītājprodukta piegādātājs pircējam nosaka piegādātājus, no kuriem pircējam ir jāpērk sasaistītais produkts, piemēram, tāpēc, ka minimālo kvalitātes standartu formulēšana nav iespējama, jo īpaši, ja sasaistītājprodukta piegādātājs negūst tiešu (finansiālu) labumu no tā, ka viņš izraugās sasaistītā produkta piegādātājus. 223) Virskonkurētspējīgu cenu iedarbību kā tādu uzskata par vērstu pret konkurenci. Iedarbība, kādu atstāj pieejas tirgum ierobežošana, ir atkarīga no tā, cik liels ir sasaistītais procents no pārdošanas kopapjoma sasaistītā produkta tirgū. Lai atbildētu uz jautājumu par to, ko var uzskatīt par vērā ņemamu pieejas tirgum ierobežošanu saskaņā ar 81. panta 1. punktu, var izmantot vienas preču markas veicināšanas analīzi. Ja tirgus daļa pārsniedz 30 % slieksni, atbrīvojuma attiecināšana uz sasaistīšanu ir maz iespējama, ja vien nekonstatē skaidri redzamu efektivitātes ieguvumu, ko vismaz daļēji saņem patērētāji. Atbrīvojums ir vēl mazāk iespējams, ja sasaistīšanu apvieno ar konkurences aizliegumu vai nu attiecībā uz sasaistīto produktu, vai attiecībā uz sasaistītājproduktu. 224) Grupālā atbrīvojuma atcelšana ir iespējama, ja no sasaistīšanas nav efektivitātes ieguvuma, vai arī, ja minētie efektivitātes ieguvumi netiek nodoti tālāk patērētājam (skat. 222. punktu). Atcelšana ir iespējama arī kumulatīvās iedarbības gadījumā, ja vairums piegādātāju izmanto līdzīgu sasaistīšanas sistēmu, kur iespējamie efektivitātes ieguvumi pat daļēji netiek nodoti patērētājiem. 2.8. Ieteiktās un maksimālās tālākpārdošanas cenas 225) Uz tālākpārdošanas cenas ieteikšanu tālākpārdevējam vai prasību, lai tālākpārdevējs ievērotu maksimālo tālākpārdošanas cenu, – ievērojot 46. līdz 56. punkta komentārus par TCU – attiecas Grupālā atbrīvojuma regula, ja piegādātāja tirgus daļa nepārsniedz 30 % slieksni. Ja tirgus daļa pārsniedz noteikto slieksni un ja atceļ grupālo atbrīvojumu, tiek sniegti turpmāk minētie ieteikumi. 226) Iespējamais maksimālo un ieteikto cenu risks attiecībā uz konkurenci, pirmkārt, ir tāds, ka maksimālā vai ieteiktā cena tālākpārdevējiem būs galvenais elements, un to varētu ievērot visi vai lielākā daļa no viņiem. Otrs risks attiecībā uz konkurenci ir tāds, ka maksimālās vai ieteiktās cenas var atvieglot slepenu vienošanos slēgšanu starp piegādātājiem. 227) Novērtējot maksimālo vai ieteikto tālākpārdošanas cenu ietekmi, kas vērsta pret konkurenci, vissvarīgākais faktors ir piegādātāja pozīcija tirgū. Jo spēcīgāka ir piegādātāja pozīcija tirgū, jo lielāks ir risks, ka maksimālā tālākpārdošanas cena vai ieteiktā tālākpārdošanas cena novedīs pie tā, ka tālākpārdevēji vairāk vai mazāk piemēros vienādu minēto cenu, jo viņi to var izmantot par galveno elementu. Viņiem var būt grūti atkāpties no cenas, ko viņi uzskata par vēlamo tālākpārdošanas cenu, ko piedāvā tik nozīmīgs piegādātājs tirgū. Šādos apstākļos maksimālās tālākpārdošanas cenas vai ieteiktās tālākpārdošanas cenas noteikšana var būt 81. panta 1. punkta pārkāpums, ja tas noved pie vienāda cenu līmeņa. 228) Novērtējot maksimālo vai ieteikto tālākpārdošanas cenu ietekmi, kas vērsta pret konkurenci, otrais svarīgākais faktors ir konkurentu pozīcija tirgū. Jo īpaši šaurā oligopolā tirgū maksimālo vai ieteikto cenu izmantošana vai publicēšana var atvieglot slepenu vienošanos slēgšanu piegādātāju starpā, apmainoties ar informāciju par vēlamajām cenām un samazinot zemāku tālākpārdošanas cenu iespēju. Maksimālo vai ieteikto tālākpārdošanas cenu noteikšana, kas atstāj minēto ietekmi, arī var būt 81. panta 1. punkta pārkāpums. 2.9. Citi vertikālie ierobežojumi 229) Iepriekš ir aprakstīta tikai daļa no vertikālajiem ierobežojumiem un to kombinācijām. Ir arī citi ierobežojumi un kombinācijas, par kuriem šajā dokumentā nav sniegtas tiešas norādes. Tie tomēr ir jāaplūko saskaņā ar tiem pašiem principiem, izmantojot tos pašus vispārīgos noteikumus un tāpat vēršot uzmanību uz to, kā tie ietekmē tirgu. [1] OV L 336, 29.12.1999., 21. lpp. [2] Skat. inter alia Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Grundig-Consten v Commission [1966] ECR 299; lietā 56/65 Technique Minière v Machinenbau Ulm [1966] ECR 235; un Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas nolēmumu lietā T-77/92 Parker Pen v Commission [1994] ECR II 549. [3] Skat. 1997. gada 9. decembra Paziņojumu par mazāk svarīgiem nolīgumiem, OV C 372, 9.12.1997., 13. lpp. [4] Skat. Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas nolēmumu lietā T-7/93 Langnese-Iglo v Commission [1995] ECR II-1533, 98. punkts. [5] Skat. Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu lietā 5/69 Völk v Vervaecke [1969] ECR 295; lietā 1/71 Cadillon v Höss [1971] ECR 351 un lietā C-306/96 Javico v Yves Saint Laurent [1998] ECR I-1983, 16. un 17. punkts. [6] OV L 107, 30.4.1996., 4. lpp. [7] OV 139, 24.12.1962., 2921./62. lpp. [8] OV L 382, 31.12.1986., 17. lpp. [9] OV L 145, 29.6.1995., 25. lpp. [10] Dokumenta projekts, kas publicēts OV C 118, 27.4.2000., 14. lpp. [11] Skat. Paziņojumu par jēdziena "atbilstīgs tirgus" definīciju Kopienas konkurences likumos, OV C 372, 9.12.1997., 5. lpp., 20.-24. punkts, Komisijas Trīspadsmito ziņojumu par konkurences politiku, 55. punkts, un Komisijas Lēmumu 90/410/EEK lietā Nr. IV/32 009 - Elopak/Metal Box-Odin, OV L 209, 8.8.1990., 15. lpp. [12] Skat. Paziņojumu par apakšuzņēmuma līgumiem, OV C 1, 3.1.1979., 2. lpp. [13] OV L 31, 9.2.1996., 2. lpp. [14] OV L 145, 29.6.1995., 25. lpp. [15] OV L 53, 22.2.1985., 1. lpp. [16] OV L 53, 22.2.1985., 5. lpp. [17] OV L 306, 11.11.1997., 12. lpp. [18] Skat., piemēram, Komisijas Lēmumu 91/562/EEK lietā Nr. IV/32 737 - Eirpage, OV L 306, 7.11.1991., 22. lpp., jo īpaši 6. punktu. [19] Tādu netiešo pasākumu piemērs, kas nozīmē izslēgšanu, var atrast Komisijas Lēmumā 92/428/EEK lietā Nr. IV/33 542 - Parfum Givenchy (OV L 236, 19.8.1992., 11. lpp.). [20] OV 13, 21.2.1962., 204./62. lpp. [21] OV L 148, 15.6.1999., 5. lpp. [22] Lieta C-234/89 Delimitis v Henninger Bräu [1991] ECR I-935, 52. punkts. [23] Nolēmums Delimitis lietā. [24] Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums lietā 14/68 Walt Wilhelm and Others v Bundeskartellamt [1969] ECR 1, 4. punkts un nolēmums Delimitis lietā. [25] OV C 313, 15.10.1997., 3. lpp., 49. līdz 53. punkts [26] OV C 372, 9.12.1997., 5. lpp. [27] Piemēram, Holandes tirgus attiecībā uz jaunām kravas automašīnu un autobusu aizstājējriepām Michelin lietā (Lieta 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie Michelinv Commission [1983] ECR 3461), dažādi gaļas tirgi Dānijas lopkautuvju lietā: Komisijas Lēmums 2000/42/EK Lietā Nr. IV/M.1313 - Danish Crown/Vestjyske Slagterier, OV L 20, 25.1.2000., 1. lpp. [28] Iepirkuma tirgus piemērus skat. Komisijas Lēmumā 1999/674/EK Lietā Nr. IV/M.1221 - Rewe/Meinl, OV L 274, 23.10.1999., 1. lpp. [29] Skat., piemēram, Pelikan/Kyocera - XXV Ziņojums par konkurences politiku, 87. punkts, un Komisijas Lēmumu 91/595/EEK Lietā Nr. IV/M.12 - Varta/Bosch, OV L 320, 22.11.1991., 26. lpp., Komisijas Lēmumu Lietā Nr. IV/M.1094 - Caterpillar/Perkins Engines, OV C 94, 28.3.1998., 23. lpp., un Komisijas Lēmumu lietā Nr. IV/M.768 - Lucas/Varity, OV C 266, 13.9.1996., 6. lpp. Skat. arī Eastman Kodak Co v Image Technical Services, Inc et al, ASV Augstākā Tiesa, Nr. 90 1029. Skat. Arī 56. punktu Komisijas Paziņojumā par jēdziena "atbilstīgs tirgus" definīciju Kopienas konkurences likumos. [30] Skat. Komisijas Lēmumu 97/26/EK (Lieta Nr. IV/M.619 - Gencor/Lonrho), (OV L 11, 14.1.1997., 30. lpp.). [31] Skat., piemēram, Pirmās instances tiesas nolēmumu Lietā Nr. T-88/92 Groupement d'achat Édouard Leclerc v Commission [1996] ECR II-1961. [32] Skat. Eiropas Kopienu Tiesas nolēmumu lietā 31/80 L'Oréal v PVBA [1980] ECR 3775, 15. un 16. punkts; lietā 26/76 Metro I [1977] ECR 1875, 20. un 21. punkts; lietā 107/82 AEG [1983] ECR 3151, 35. punkts; un Pirmās instances tiesas nolēmumu lietā T-19/91 Vichy v Commission [1992] ECR II-415, 65. punkts. [33] Skat. arī punktus AEG [1983] ECR 3151, 35. punktu; un Pirmās instances tiesas nolēmumu lietā T-19/91 Vichy v Commission [1992] ECR II-415, 65. punkts. Skat. arī 89. līdz 95. punktu, jo īpaši 95. punktu. [34] Eiropas Kopienu Tiesas nolēmums lietā C-333/94 P Tetrapak v Commission[1996] ECR I-5951, 37. punkts. --------------------------------------------------