Padomes direktīva

(1987. gada 22. jūnijs),

ar ko attiecībā uz kredītapdrošināšanu un galvojuma apdrošināšanu groza Padomes Pirmo direktīvu 73/239/EEK (1973. gada 24. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana

(87/343/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 57. panta 2. punktu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu [1],

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu [2],

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu [3],

tā kā Padomes Pirmā direktīva 73/239/EEK (1973. gada 24. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana [4], kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 76/580/EEK [5], ir novērsusi vairākas atšķirības dalībvalstu likumos, lai atvieglotu šādas uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu;

tā kā minētās direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā noteikts, ka — "kamēr nav notikusi koordinēšana, ko paredzēts īstenot četros gados pēc šīs direktīvas paziņošanas" — direktīvu neattiecina uz "eksporta kredītapdrošināšanas operācijām uz valsts rēķina vai ar tās atbalstu"; tā kā direktīvā noteikto apdrošināto personu aizsardzību nodrošina pati valsts gadījumos, kad eksporta kredītapdrošināšanu īsteno uz valsts rēķina vai ar tās garantijām, tad šo direktīvu arī turpmāk nevajadzētu attiecināt uz šādām operācijām, kamēr nav notikusi koordinēšana;

tā kā minētās direktīvas 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka tikmēr, "kamēr nav notikusi koordinēšana, kas jāveic četros gados pēc šīs direktīvas paziņošanas, Vācijas Federatīvā Republika var uzturēt spēkā noteikumu, kas tās teritorijā aizliedz reizē veikt darījumus veselības apdrošināšanā, kredītapdrošināšanā un galvojuma apdrošināšanā, kā arī atbildības apdrošināšanā, nodrošinot tiesisku aizsardzību pret trešām personām savstarpēji vai ar citām nozarēm"; tā kā no tā izriet, ka ir ierobežota aģentūru un filiāļu veidošana; tā kā šīs direktīvas mērķis ir šo stāvokli labot;

tā kā minētā direktīva pietiekami aizsargā apdrošināto personu intereses attiecībā uz galvojuma apdrošināšanu; tā kā būtu jāatceļ aizliegums Vācijas Federatīvajā Republikā reizē nodarboties ar galvojuma apdrošināšanu un citām apdrošināšanas nozarēm;

tā kā apdrošināšanas uzņēmumiem, kuros kredītapdrošināšanas darbība ir tikai pavisam niecīga daļa no to kopējās darbības, ir vajadzīga izlīdzināšanas rezerve, kas nav daļa no maksātspējas rezerves; tā kā šo rezervi vajadzētu aprēķināt, izmantojot šajā direktīvā izklāstītās metodes, ko uzskata par līdzvērtīgām;

tā kā, ņemot vērā kredītapdrošināšanas prasījumu cikliskumu, lai aprēķinātu vidējo prasījumu apjomu Direktīvas 73/239/EEK 16. panta 2. punkta nozīmē, kredītapdrošināšanu vajadzētu pielīdzināt apdrošināšanai pret riskiem, kas saistīti ar vētru, krusu un salu;

tā kā kredītapdrošināšanas riska īpatnības nosaka to, ka uzņēmumiem, kuri veic šo darbību, vajadzētu veidot lielāku garantijas fondu, nekā tas pašlaik prasīts minētajā direktīvā;

tā kā uzņēmumiem, no kuriem prasa šādu saistību ievērošanu, vajadzētu atvēlēt pietiekami ilgu laiku;

tā kā šādu pienākumu nav jāuzliek uzņēmumiem, kuru darbības šajā apdrošināšanas nozarē nepārsniedz noteiktu apjomu;

tā kā, ņemot vērā šīs direktīvas noteikumus attiecībā uz kredītapdrošināšanu, nav vairs pamatojuma tam, ka Vācijas Federatīvā Republika uztur spēkā aizliegumu reizē nodarboties ar kredītapdrošināšanu un citām apdrošināšanas nozarēm, un tāpēc šo aizliegumu vajadzētu atcelt,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Ar šo Direktīvu 73/239/EEK groza šādi:

1. Direktīvas 2. panta 2. punkta d) apakšpunktu aizstāj ar šādu apakšpunktu:

"d) kamēr nav notikusi koordinēšana, eksporta kredītapdrošināšanas operācijas uz valsts rēķina vai ar tās garantijām, vai arī gadījumos, kad apdrošinātājs ir valsts."

2. Direktīvas 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā svītro vārdus "kredītapdrošināšanā un galvojumu apdrošināšanā".

3. Iekļauj šādu pantu:

"15.a pants

1. Katra dalībvalsts pieprasa to teritorijā reģistrētiem uzņēmumiem, kas apdrošina riskus, kuri iekļauti pielikuma A punktā minētajā 14. nozarē (turpmāk tekstā – "kredītapdrošināšana"), veidot izlīdzināšanas rezervi, no kuras kompensēt jebkādu tehnisko deficītu, vai arī prasījumus, kas pārsniedz vidējo prasījumu apjomu minētajā nozarē konkrētā finanšu gadā.

2. Izlīdzināšanas rezervi aprēķina saskaņā ar katras dalībvalsts noteikumiem, izmantojot vienu no četrām metodēm, kas izklāstītas pielikuma D punktā un ko uzskata par līdzvērtīgām.

3. Līdz apjomam, kuru aprēķina pēc pielikuma D punktā dotajām metodēm, maksātspējas rezerves aprēķināšanas nolūkā izlīdzināšanas rezervi neņem vērā.

4. Dalībvalstis uzņēmumus var atbrīvot no saistībām veidot izlīdzināšanas rezervi kredītapdrošināšanā, ja par kredītapdrošināšanu saņemtās prēmijas un maksājumi nepārsniedz 4 % no uzņēmumu prēmiju un maksājumu kopējā apjoma un ir mazāki par ECU 2500000."

4. Direktīvas 16. panta 2. punkta otro teikumu aizstāj ar šādu tekstu:

"Taču tiem uzņēmumiem, kuri galvenokārt apdrošina tikai vienu vai vairākus riskus, kas saistīti ar kredītu, vētru, krusu vai salu, prasījumu vidējo apjomu aprēķina, pamatojoties uz pēdējiem septiņiem finanšu gadiem."

5. Direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmo ievilkumu aizstāj ar šādiem ievilkumiem:

"— ECU 1400000 gadījumā, ja apdrošina visus vai dažus no riskiem, kas iekļauti pielikuma A punktā minētajā 14. nozarē. Šo nosacījumu piemēro visiem uzņēmumiem, kuru prēmiju un maksājumu apjoms minētajā nozarē katrā no pēdējiem trim finanšu gadiem pārsniedzis ECU 2500000 vai 4 % no attiecīgā uzņēmuma prēmiju vai maksājumu kopējā apjoma;

— ECU 400000 gadījumā, ja apdrošina visus vai dažus no riskiem, kas iekļauti pielikuma A punktā minētajās nozarēs ar 10., 11., 12., 13. un 15. numuru, un gadījumos, uz kuriem neattiecas šī punkta pirmais ievilkums — arī ar 14. numuru."

6. Direktīvas 17. panta 2. punktu papildina ar šādu daļu:

"d) Ja uzņēmumam, kas nodarbojas ar kredītapdrošināšanu, pieprasa palielināt a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minēto fondu līdz ECU 1400000, tad attiecīgā dalībvalsts šādam uzņēmumam atvēl:

- trīs gadus, lai palielinātu fondu līdz ECU 1000000,

- piecus gadus, lai palielinātu fondu līdz ECU 1200000,

- septiņus gadus, lai palielinātu fondu līdz ECU 1400000.

Šo laiku sāk skaitīt no dienas, kad izpildīti a) apakšpunkta pirmajā ievilkumā minētie nosacījumi."

7. Direktīvas 19. pantā iekļauj šādu punktu:

"1.a Attiecībā uz kredītapdrošināšanu, uzņēmums uzraudzības iestādei dara pieejamus pārskatus, kuros atspoguļoti gan ar šo apdrošināšanas nozari saistītie tehniskie rezultāti, gan tehniskās rezerves."

8. Pirmās direktīvas pielikumam pievieno šīs direktīvas pielikuma D punktu.

2. pants

Dalībvalstis īsteno pasākumus, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 1990. gada 1. janvārim. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Dalībvalstis piemēro šos pasākumus, vēlākais, no 1990. gada 1. jūlija.

3. pants

Pēc šīs direktīvas paziņošanas [6], dalībvalstis dara Komisijai zināmus galvenos savu tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, kuru reglamentē šī direktīva.

4. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Luksemburgā, 1987. gada 22. jūnijā

Padomes vārdā —

priekšsēdētājs

L. Tindemans

[1] OV C 245, 29.9.1979., 7. lpp. unOV C 5, 7.1.1983., 2. lpp.

[2] OV C 291, 10.11.1980., 70. lpp.

[3] OV C 146, 16.6.1980., 6. lpp.

[4] OV L 228, 16.8.1973., 3. lpp.

[5] OV L 189, 13.7.1976., 13. lpp.

[6] Šī direktīva tika izziņota dalībvalstīm 1987. gada 25. jūnijā.

--------------------------------------------------

PIELIKUMS

"D. Metodes, pēc kurām aprēķina izlīdzināšanas rezervi kredītapdrošināšanas nozarē

1. metode

1. Attiecībā uz riskiem, kas iekļauti pielikuma A punktā minētājā 14. nozarē, (turpmāk tekstā – "kredītapdrošināšana"), uzņēmumi veido izlīdzināšanas rezervi, no kuras segt iespējamo tehnisko deficītu minētajā nozarē konkrētā finanšu gadā.

2. Šādā rezervē katrā finanšu gadā ieskaita 75 % no jebkāda tehniskā atlikuma, kas radies kredītapdrošināšanas nozarē, ar nosacījumu, ka atlikuma summa nepārsniedz 12 % no neto prēmijām vai maksājumiem, līdz rezerve ir sasniegusi 150 % no neto prēmiju un maksājumu lielākā gada apjoma, kāds saņemts iepriekšējos piecos finanšu gados.

2. metode

1. Attiecībā uz riskiem, kas iekļauti pielikuma A punktā minētājā 14. nozarē, (turpmāk tekstā – "kredītapdrošināšana"), uzņēmumi veido izlīdzināšanas rezervi, no kuras segt iespējamo tehnisko deficītu minētajā nozarē konkrētā finanšu gadā.

2. Izlīdzināšanas rezerves minimums ir 134 % no prēmiju vai maksājumu vidējā apjoma, kāds saņemts ik gadus pēdējos piecos finanšu gados, no kura atņemtas cesijas un pieskaitīti pārapdrošināšanas līgumi.

3. Šajā rezervē katrā no turpmākajiem finanšu gadiem ieskaita 75 % no jebkāda tehniskā atlikuma, kas radies šajā nozarē, līdz rezerve ir vismaz vienāda ar minimumu, ko aprēķina saskaņā ar šīs metodes 2. punktu.

4. Dalībvalstis var izstrādāt īpašus noteikumus, kā aprēķināt rezerves un/vai ikgadējās nodevas lielumu, ja tiek pārsniegti šajā direktīvā noteiktie minimālie lielumi.

3. metode

1. Pielikuma A punktā minētājā 14. nozarē, (turpmāk tekstā – "kredītapdrošināšana"), veido izlīdzināšanas rezervi, lai kompensētu prasījumus, kas šajā apdrošināšanas nozarē pārsniedz finanšu gada vidējo apjomu.

2. Izlīdzināšanas rezervi aprēķina pēc turpmāk izklāstītās metodes.

Visus aprēķinus saista ar paša apdrošinātāja ienākumiem un izdevumiem.

Izlīdzināšanas rezervē ieskaita summas, kas konkrētā finanšu gadā radušās no nenotikušiem prasījumiem, līdz rezerve sasniegusi prasīto lielumu, vai arī atjaunota līdz tam.

Uzskata, ka prasījumi nav notikuši, ja prasījumu apjoms konkrētā finanšu gadā ir zemāks nekā prasījumu vidējais apjoms konkrētā atskaites periodā. Nenotikušu prasījumu summu aprēķina, reizinot atšķirību starp abiem minētajiem apjomiem ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Nepieciešamajai summai jābūt sešas reizes lielākai nekā standarta atšķirībai starp prasījumu apjomu atskaites periodā no prasījumu vidējā apjoma, kas reizināta ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Ja kādā finanšu gadā prasījumi pārsniedz caurmēru, to segšanai nepieciešamo summu ņem no izlīdzināšanas rezerves. Uzskata, ka prasījumi pārsnieguši caurmēru, ja prasījumu apjoms konkrētā finanšu gadā ir lielāks nekā prasījumu vidējais apjoms. Papildprasījumu summu aprēķina, reizinot atšķirību starp abiem minētajiem apjomiem ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Neatkarīgi no praktiski pieteiktajiem prasījumiem, katrā finanšu gadā pirmām kārtām izlīdzināšanas rezervē ieskaita 3,5 % no minētās rezerves prasītā lieluma, līdz ir sasniegts vai atjaunots tās prasītais lielums.

Atskaites periods nedrīkst būt īsāks par 15 gadiem un ilgāks par 30 gadiem. Izlīdzināšanas rezerve nav jāveido, ja atskaites periodā nav reģistrēti apdrošināšanas zaudējumi.

Nepieciešamo izlīdzināšanas rezervi un summas, ko paredzēts segt no šīs rezerves, var samazināt, ja prasījumu vidējais apjoms atskaites periodā kopā ar izdevumu apjomu liecina, ka prēmijās ietverta drošības rezerve.

4. metode

1. Pielikuma A punktā minētājā 14. nozarē (šeit turpmāk "kredītapdrošināšana") veido izlīdzināšanas rezervi, lai kompensētu prasījumus, kas šajā apdrošināšanas nozarē pārsniedz finanšu gada vidējo apjomu.

2. Izlīdzināšanas rezervi aprēķina pēc turpmāk izklāstītās metodes.

Visus aprēķinus saista ar paša apdrošinātāja ienākumiem un izdevumiem.

Izlīdzināšanas rezervē ieskaita summas, kas konkrētā finanšu gadā radušās no nenotikušiem prasījumiem, līdz rezerve sasniegusi maksimāli prasīto lielumu.

Uzskata, ka prasījumi nav notikuši, ja prasījumu apjoms konkrētā finanšu gadā ir zemāks nekā prasījumu vidējais apjoms atskaites periodā. Nenotikušo prasījumu summu aprēķina, reizinot atšķirību starp abiem minētajiem apjomiem ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Maksimāli prasīto summu iegūst, reizinot ar seši standarta atšķirību starp prasījumu apjomu atskaites periodā no prasījumu vidējā apjoma, kas reizināta ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Ja kādā finanšu gadā prasījumi pārsniedz caurmēru, to segšanai nepieciešamo summu ņem no izlīdzināšanas rezerves, līdz šī rezerve sasniedz minimāli nepieciešamo lielumu. Uzskata, ka prasījumi pārsniedz caurmēru, ja prasījumu apjoms konkrētā finanšu gadā ir lielāks nekā prasījumu vidējais apjoms. Papildprasījumu summu aprēķina, reizinot atšķirību starp abiem minētajiem apjomiem ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Minimāli nepieciešamo summu iegūst, reizinot ar trīs standarta atšķirību starp prasījumu apjomu atskaites periodā no prasījumu vidējā apjoma, kas reizināta ar konkrētā finanšu gadā iekasēto prēmiju summu.

Atskaites periods nedrīkst būt īsāks par 15 gadiem un ilgāks par 30 gadiem. Izlīdzināšanas rezervi nav jāveido, ja atskaites periodā nav reģistrēti apdrošināšanas zaudējumi.

Gan nepieciešamo izlīdzināšanas rezervi, gan summas, ko paredzēts šajā rezervē iemaksāt, vai arī no tās segt, var samazināt, ja prasījumu vidējais apjoms atskaites periodā kopā ar izdevumu apjomu liecina, ka prēmijās ietverta drošības rezerve un ka šī drošības rezerve ir pusotras reizes lielāka nekā prasījumu apjomu standarta atšķirība atskaites periodā. Tādā gadījumā attiecīgās summas reizina ar koeficientu, ko iegūst, viens komats pieci reizinot ar standarta novirzi un drošības rezervi."

--------------------------------------------------