(1)

Komisija regulāri pārskata piecu direktīvu, kas veido pašreizējo tiesisko regulējumu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā darbību (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/19/EK (2002. gada 7. marts) par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (Piekļuves direktīva) ( 5 ), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/20/EK (2002. gada 7. marts) par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (Atļauju izsniegšanas direktīva) ( 6 ), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/21/EK (2002. gada 7. marts) par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) ( 7 ), Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) ( 8 ) un Direktīva 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ( 9 ) (turpmāk visas kopā “pamatdirektīva un īpašās direktīvas”)), lai jo īpaši apzinātu nepieciešamību izdarīt tajās grozījumus, lai ņemtu vērā tehnoloģiju un tirgus attīstību.

(2)

Šādā nolūkā Komisija izklāstīja savus atzinumus 2006. gada 29. jūnija Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanu.

(3)

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu ES tiesiskā regulējuma reforma, tostarp pastiprinot noteikumus par lietotājiem ar invaliditāti, ir nozīmīgs solis vienlaicīgā virzībā uz Vienotas Eiropas informācijas telpas un iekļaujošas informācijas sabiedrības izveidi. Šie mērķi ir iekļauti informācijas sabiedrības izveides stratēģiskajā pamatplānā, kas izklāstīts Komisijas 2005. gada 1. jūnija Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Iniciatīva i2010 – Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai”.

(4)

Universālā pakalpojuma būtiska prasība ir nodrošināt lietotājus pēc to pieprasījuma ar pieslēgumu publiskajam komunikāciju tīklam noteiktā atrašanās vietā par pieejamu cenu. Šī prasība attiecas uz vietējo, valsts mēroga un starptautisko telefona savienojumu nodrošināšanu, faksimila sakariem un datu sniegšanas pakalpojumiem, kuru nodrošināšanu dalībvalstis var ierobežot līdz tiešo lietotāju galvenajai atrašanās vietai vai dzīvesvietai. Nedrīkstētu pastāvēt ierobežojumi tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem šos pakalpojumus nodrošina, ļaujot izmantot kabeļu vai mobilo tehnoloģiju, kā arī ierobežojumi attiecībā uz to, kuri operatori pilda daļu vai visas universālā pakalpojuma saistības.

(5)

Datu savienojumam ar publisko komunikāciju tīklu noteiktā atrašanās vietā vajadzētu būt spējīgam uzturēt datu apmaiņu tādā ātrumā, kas ir pietiekams piekļuvei tiešsaistes pakalpojumiem, tādiem kā tiem, kurus nodrošina publiskais internets. Attiecīgā lietotāja interneta pieejas ātrums var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem, ietverot interneta nodrošinātāja(-u) pieslēgumu, kā arī attiecīgo pieslēguma izmantošanas lietojumprogrammu. Datu pārraides ātrums, kādu var uzturēt viens pieslēgums publiskajam komunikāciju tīklam, ir atkarīgs no abonenta gala iekārtas iespējām, kā arī no pieslēguma. Šā iemesla dēļ nav jānosaka īpašs datu vai bitu pārraides ātrums Kopienas līmenī. Ir vajadzīga elastīga pieeja, lai ļautu dalībvalstīm vajadzības gadījumā veikt pasākumus nolūkā nodrošināt to, ka datu savienojums spēj uzturēt datu pārraides apmierinošu ātrumu, kas ir pietiekams, lai nodrošinātu piekļuvi internetam, kā to noteikušas dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā valsts tirgu īpašos apstākļus, piemēram, joslas platumu, ko attiecīgajā dalībvalstī izmanto vairākums abonentu un tehnoloģiskās iespējas, ar noteikumu, ka šo pasākumu mērķis ir novērst traucējumus tirgū. Ja, pienācīgi ņemot vērā izmaksas un ieņēmumus, kā arī nemateriālo labumu, ko nodrošina attiecīgo pakalpojumu sniegšana, šādi pasākumi konkrētajam uzņēmumam rada netaisnīgu slogu, to izmaksas var iekļaut universālā pakalpojuma saistību jebkurā neto izmaksu aprēķinā. Var arī nodrošināt tīkla pamata infrastruktūras alternatīvu finansēšanu, saskaņā ar Kopienas tiesībām vai nu piesaistot Kopienas finansējumu, vai veicot valsts pasākumus.

(6)

Šis noteikums neskar Komisijas pienākumu veikt universālā pakalpojuma saistību pārskatīšanu, kas var ietvert šādu saistību finansēšanu saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 15. pantu, un vajadzības gadījumā Komisijas pienākumu iesniegt reformas priekšlikumu, lai ņemtu vērā sabiedrības interešu mērķus.

(7)

Skaidrības un vienkāršības labad šajā direktīvā iekļauti vienīgi grozījumi Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(8)

Neskarot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/5/EK (1999. gada 9. marts) par radioiekārtām un telekomunikāciju termināla iekārtām un to atbilstības savstarpējo atzīšanu ( 10 ) un jo īpaši tās 3. panta 3. punkta f) apakšpunktā ietvertās prasības par izmantošanas atvieglošanu personām ar invaliditāti, daži gala iekārtu aspekti, arī tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti, kura radusies veselības traucējumu vai novecošanas dēļ, paredzētas iekārtas patērētāju telpās, būtu jāietver Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) darbības jomā, lai atvieglinātu piekļuvi tīkliem un pakalpojumu lietojumu. Pie tādām iekārtām pašlaik pieder radio un televīzijas uztvērēju gala iekārtas, kā arī īpašas gala iekārtas vājdzirdīgiem lietotājiem.

(9)

Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, lai veicinātu tāda tirgus izveidi, kurā ir plaši pieejami ražojumi un pakalpojumi, arī tādi, kas domāti tiešajiem lietotājiem, kuri ir personas ar invaliditāti. To var panākt, inter alia, atsaucoties uz Eiropas standartiem, ieviešot elektronisku piekļuvi (e-piekļuvi) prasībām, ko izvirza publiskā iepirkuma procedūrām un uzaicinājumiem uz konkursu saistībā ar pakalpojumu nodrošināšanu, un īstenojot tiesību aktus, kuros ir atbalstītas tiešo lietotāju, kas ir personas ar invaliditāti, tiesības.

(10)

Ja uzņēmums, kurš saskaņā ar Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 4. pantu ir paredzēts, lai sniegtu universālu pakalpojumu, un šis uzņēmums, ņemot vērtā tā universālā pakalpojuma sniedzēja saistības, izvēlas būtisku vietējā piekļuves tīkla aktīvu daļu vai visus šos tīkla aktīvus, kas atrodas valsts teritorijā, nodot atsevišķai juridiskai vienībai, kam ir cits tiešais īpašnieks, valsts regulatīvajai iestādei būtu jānovērtē šāda darījuma sekas, lai nodrošinātu, ka universālā pakalpojuma saistības arī turpmāk attiecas uz visu valsts teritoriju vai uz konkrētām tās daļām. Šajā sakarībā uzņēmumam jau iepriekš par nodošanu būtu jāinformē valsts regulatīvā iestāde, kas uzticējusi pildīt universālā pakalpojuma saistības. Valsts regulatīvās iestādes novērtējumam nevajadzētu ierobežot darījuma pabeigšanu.

(11)

Tehnoloģiju attīstība ir novedusi pie taksofonu skaita būtiska samazinājuma. Lai nodrošinātu tehnoloģisko neitralitāti un sabiedrības nepārtrauktu piekļuvi balss telefonijai, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt tiesīgām uzlikt uzņēmumiem pienākumu nodrošināt ne tikai taksofonu pieejamību, kas apmierina tiešo lietotāju pamatotās vajadzības, bet arī vajadzības gadījumā šim nolūkam izveidot alternatīvus publiskās balss telefonijas piekļuves punktus.

(12)

Būtu jānodrošina, lai tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti, būtu tāda pati piekļuve pakalpojumiem, kāda ir citiem tiešajiem lietotājiem. Šajā ziņā tiešo lietotāju, kas ir personas ar invaliditāti, piekļuvei vajadzētu būt tādai pašai, kādu saņem citi tā paša pakalpojuma tiešie lietotāji, tikai ar citu līdzekļu starpniecību.

(13)

Definīcijas ir jāpielāgo, lai panāktu atbilstību tehnoloģiskās neitralitātes principam un sekotu tehnoloģiju attīstības tempam. Jo īpaši pakalpojuma sniegšanas nosacījumi būtu jānošķir no publiski pieejamu telefona pakalpojumu faktiskajiem definīcijas elementiem, t. i., elektroniskas komunikācijas pakalpojumi, kas sabiedrībai darīti pieejami vietējo vai vietējo un starptautisko izsaukumu veikšanai un saņemšanai tieši vai netieši, ar operatora izvēli vai iepriekšēju izvēli, vai ar tālākpārdošanas palīdzību, ar numuru vai numuriem attiecīgas attiecīgās valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā, neatkarīgi no tā, vai pakalpojumā izmanto ķēžu komutācijas vai pakešu komutācijas tehnoloģiju. Tādu pakalpojumu būtība nosaka, ka tie notiek divos virzienos, ļaujot abām pusēm sazināties. Pakalpojums, kas neatbilst visiem šiem nosacījumiem, piemēram, klikšķināma (click-through) programma klientu apkalpošanas tīkla lapā nav publiski pieejams telefona pakalpojums. Pie publiski pieejamiem telefona pakalpojumiem pieder arī tādi, kuri ir īpaši paredzēti tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti, un kuros izmanto tekstu pārsūtīšanas vai pilnīgu sarunu pakalpojumus.

(14)

Jāprecizē, ka pie netiešas pakalpojumu sniegšanas var piederēt situācijas, kad saziņa sākas, izvēloties informācijas nesēju vai iepriekš izvēloties informācijas nesēju, vai arī, ja pakalpojuma sniedzējs tālākpārdod vai pārdod ar citu zīmolu publiski pieejamus telefona pakalpojumus, ko sniedz cits uzņēmums.

(15)

Tehnoloģiju un tirgus attīstības rezultātā komunikāciju tīklos arvien vairāk izmanto interneta protokola (IP) tehnoloģiju, un patērētājiem paveras arvien plašākas iespējas izvēlēties starp vairākiem konkurējošiem balss pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nošķirt universālā pakalpojuma saistības par pieslēguma publiskajam sakaru tīklam nodrošināšanu noteiktā atrašanās vietā un saistības par publiski pieejamu telefonpakalpojumu nodrošināšanu. Šādai nošķiršanai nebūtu jāietekmē universālā pakalpojuma saistību darbības jomu, kas noteikta un pārskatīta Kopienas līmenī.

(16)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, jāpieņem lēmums, kuriem uzņēmumiem šajā direktīvā ir uzliktas universālā pakalpojuma saistības, attiecīgos gadījumos ņemot vērā uzņēmuma spēju un vēlmi uzņemties visas universālā pakalpojuma saistības vai to daļu. Tas neliedz dalībvalstīm iespēju izraudzīšanās procesā iekļaut īpašus ar efektivitāti pamatotus nosacījumus, ietverot, inter alia, ģeogrāfisko zonu vai sastāvdaļu grupēšanu vai nosakot īsākos pieļaujamos izraudzīšanās termiņus.

(17)

Valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai uzraudzīt mazumtirdzniecības tarifu līmeni un attīstības tendences pakalpojumiem, kas ir iekļauti universālā pakalpojuma saistību darbības jomā, pat ja dalībvalstī vēl nav izraudzīts uzņēmums, kas sniegtu universālo pakalpojumu. Tādos gadījumos pārraudzība būtu jāveic tā, lai neradītu pārliecīgu administratīvu nastu nedz valsts regulatīvajām iestādēm, nedz uzņēmumiem, kas sniedz šādu pakalpojumu.

(18)

Būtu jāsvītro liekās saistības, kas tika noteiktas, lai veicinātu pāreju no 1998. gada tiesiskā regulējuma uz 2002. gada regulējumu, kā arī citi noteikumi, kuri pārklājas ar Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīva) noteikumiem vai dublē tos.

(19)

Vairs nav nepieciešama un tāpēc būtu jāatceļ prasība mazumtirdzniecības līmenī nodrošināt nomāto līniju minimālo kopumu, kas bija nepieciešama, lai nodrošinātu 1998. gada tiesiskā regulējuma noteikumu piemērošanas turpināmību nomāto līniju jomā, kurā vēl nebija pietiekami pilnvērtīgas konkurences laikā, kad stājās spēkā 2002. gada regulējums.

(20)

Ja operatora izvēli vai operatora iepriekšēju izvēli turpinās tieši noteikt ar Kopienas tiesību aktiem, tas var kavēt tehnoloģiju attīstību. Šie līdzekļi drīzāk būtu jānosaka valsts regulatīvajām iestādēm tirgus analīzes rezultātā saskaņā ar Direktīvā 2002/21/EK (pamatdirektīva) izklāstītajām procedūrām un Direktīvas 2002/19/EK (Piekļuves direktīva) 12. pantā minētajiem pienākumiem.

(21)

Līgumos ietvertiem noteikumiem būtu jāattiecas ne tikai uz patērētājiem, bet arī uz citiem lietotājiem, galvenokārt mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas var dot priekšroku tādiem līgumiem, kas ir piemēroti patērētāju vajadzībām. Lai izvairītos no pakalpojumu sniedzējiem nevajadzīgi uzkrautām administratīvām nastām un sarežģītības saistībā ar MVU definēšanu, līgumos ietvertiem noteikumiem nevajadzētu automātiski attiekties uz tādiem citiem lietotājiem, izņemot gadījumus, ja viņi to lūdz. Dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgi pasākumi, lai veicinātu MVU informētību par tādu iespēju.

(22)

Tehnikas attīstības rezultātā turpmāk var izmantot citus identifikatoru veidus, papildus parastajiem numuru identifikatoru veidiem.

(23)

Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas pieļauj izsaukumus, būtu jānodrošina, lai to klienti saņemtu pienācīgu informāciju par to, vai ir iespējama piekļuve neatliekamās palīdzības dienestiem, kā arī par visiem pakalpojumu ierobežojumiem (piemēram, ierobežotu izsaucēju atrašanās vietas informāciju vai ātrās palīdzības izsaukumu maršrutēšanu). Šādiem pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu arī sniegt saviem klientiem precīzu un pārskatāmu informāciju sākotnējā līgumā un tad, ja notiktu kādi grozījumi piekļuves nodrošināšanā, piemēram, rēķinos ietvertajā informācijā. Informācijai būtu jāaptver visi ierobežojumi no teritoriālā pārklājuma viedokļa, balstoties uz iecerētiem pakalpojumu tehniskiem darbības parametriem un pieejamo infrastruktūru. Ja pakalpojumus nesniedz, izmantojot pārslēdzamu telefona tīklu, informācijai būtu jāaptver arī pietiekami uzticama piekļuve un informācija par izsaucēja atrašanās vietu salīdzinājumā ar pakalpojumiem, ko sniedz, izmantojot pārslēdzamu telefona tīklu, un ņemot vērā pašreizējo tehnoloģiju un kvalitātes standartus, kā arī pakalpojumu parametru kvalitāti, kas ir noteiktas saskaņā ar Direktīvu 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva).

(24)

Atkarībā no gala iekārtām klienta līgumā būtu konkrēti jānorāda visi ierobežojumi, ko pakalpojumu sniedzējs piemēro iekārtu lietošanai, piemēram, izmantojot mobilos telefonus ar SIM kartes atslēgšanu (SIM-locking), ja tādi ierobežojumi nav aizliegti attiecīgas valsts tiesību aktos, un visi maksājumi par līguma laušanu – vienalga, pirms vai pēc līguma beigu datuma, par ko ir panākta vienošanās, arī visas izmaksas, ko uzliek, lai paturētu iekārtas.

(25)

Neuzliekot pakalpojumu sniedzējam pienākumu, kas paredzētu veikt darbības, kuras būtu iedarbīgākas un stiprākas par tām, ko prasa saskaņā ar Kopienas tiesībām, patērētāju līgumā būtu jānorāda, kādas darbības, ja pakalpojumu sniedzējs tās veic, viņš varētu veikt drošības vai neaizskaramības starpgadījumu, apdraudējumu vai vāju vietu gadījumā.

(26)

Lai pievērstos jautājumiem, kas skar sabiedrības intereses no komunikāciju pakalpojumu lietojuma viedokļa, un aicinātu sargāt citu cilvēku tiesības un brīvības, attiecīgām valstu iestādēm būtu jāspēj radīt un ar pakalpojumu sniedzēju palīdzību izplatīt par šādu pakalpojumu informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Tas varētu ietvert sabiedrības intereses skarošu informāciju par autortiesību pārkāpumiem, citiem nelikumīgiem lietojumiem un kaitīga satura izplatīšanu, kā arī padomus un līdzekļus aizsardzībai pret personu drošības apdraudējumiem, kas dažos apstākļos var, piemēram, rasties no personas informācijas izpaušanas, kā arī pret privātās dzīves un personas datu apdraudējumiem, un padomus par viegli lietojamas un konfigurējamas programmatūras pieejamību, kas dotu iespēju aizsargāt bērnus vai mazāk aizsargātas personas. Informāciju varētu koordinēt, izmantojot Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) 33. panta 3. punktā ietverto sadarbības procedūru. Tāda informācija, kas skar sabiedrības intereses, būtu jāatjaunina, kad vien tas ir vajadzīgs, un tā būtu jādara pieejama viegli saprotamā iespiestā un elektroniskā formā, kā noteikusi katra dalībvalsts, un publiski pieejamās attiecīgu iestāžu tīkla lapās. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāvar uzlikt pienākumu pakalpojumu sniedzējiem izplatīt tādu standartizētu informāciju visiem klientiem tā, kā attiecīgu valsts regulatīvās iestādes to uzskata par piemērotu. Ja dalībvalstis to prasa, tāda informācija būtu jāiekļauj arī līgumos. Tomēr šādas informācijas izplatīšanai nebūtu uzņēmumiem jārada pārmērīgs apgrūtinājums. Dalībvalstīm būtu jāprasa, lai šādu informāciju izplatītu, izmantojot komunikācijas līdzekļus, ko uzņēmumi izmanto ikdienas saziņā ar abonentiem.

(27)

Abonentu tiesības lauzt līgumu bez soda piemērošanas attiecas uz grozījumiem līgumu nosacījumos, ko nosaka elektronisko komunikāciju tīkla operatori un/vai pakalpojumu sniedzēji.

(28)

Lietotājiem būtu jāvar izlemt, kādu saturu tie vēlas sūtīt un saņemt un kādus pakalpojumus, lietotnes, tehniku un programmatūru tie vēlas šim nolūkam izmantot, neskarot nepieciešamību saglabāt tīklu un pakalpojumu integritāti un drošību. Konkurences tirgus lietotājiem sniegs plašu satura, lietotņu un pakalpojumu izvēli. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāveicina lietotāju spējas piekļūt informācijai un izplatīt to, un izmantot lietotnes un pakalpojumus pēc savas izvēles, kā tas noteikts Direktīvas 2002/21/EK (pamatdirektīvas) 8. pantā. Elektroniskās komunikācijas kļūst aizvien svarīgākas gan patērētājiem, gan uzņēmējsabiedrībām, tāpēc lietotāji jebkurā gadījumā būtu pilnībā jāinformē par jebkādiem ierobežojošiem apstākļiem, ko elektronisko komunikāciju pakalpojumu izmantošanas jomā nosaka tīkla operators un/vai pakalpojumu sniedzējs. Šādā informācijā pēc pakalpojumu sniedzēja ieskatiem būtu jāprecizē vai nu attiecīgā satura, lietotnes vai pakalpojuma veids, vai atsevišķas lietotnes vai pakalpojumi, vai arī abi minētie. Atkarībā no izmantotās tehnoloģijas un ierobežojuma veida šādu ierobežojumu piemērošanai var būt vajadzīga patērēju piekrišana saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(29)

Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) nedz atļauj, nedz aizliedz operatoru saskaņā ar valsts tiesībām noteiktos nosacījumus, kas ierobežo piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm un/vai to izmantošanu, bet prasa sniegt informāciju par šādiem nosacījumiem. Dalībvalstīm, kas vēlas īstenot pasākumus attiecībā uz lietotāju piekļuvi pakalpojumiem un lietotnēm un/vai to izmantošanu, jāievēro iedzīvotāju pamattiesības, tostarp saistībā ar privāto dzīvi un taisnīgu tiesu, un jebkuros šādos pasākumos būtu pilnībā jāņem vērā Kopienas līmenī noteiktie politikas mērķi, piemēram, Kopienas informācijas sabiedrības attīstības veicināšana.

(30)

Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) nav prasīts, lai operatori uzraudzītu to tīklos pārraidīto informāciju vai sāktu tiesvedību pret saviem klientiem šādas informācijas dēļ, kā arī nav noteikts, ka operatori par šo informāciju ir saucami pie atbildības. Atbildību saistībā ar represīvām darbībām vai kriminālvajāšanu nosaka valstu tiesību akti, ievērojot pamattiesības un pamatbrīvības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesu.

(31)

Kamēr nav attiecīgu Kopienas noteikumu, saturu, programmas un pakalpojumus uzskata par likumīgiem vai kaitīgiem saskaņā ar attiecīgu valstu materiālajām un procesuālajām tiesībām. Tas ir attiecīgu dalībvalstu, nevis elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu uzdevums – pienācīgā kārtā pieņemt lēmumu par to, vai saturs, programmas un pakalpojumi ir likumīgi vai kaitīgi. Pamatdirektīva un īpašās direktīvas neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) ( 11 ), kurā, inter alia, ir definēts vienkāršu līniju (mere conduit) noteikums pakalpojumu sniegšanas starpniekiem.

(32)

Pārredzamu, atjauninātu un salīdzināmu tarifu pieejamība ir būtisks elements patērētājiem tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence un kurā pakalpojumus piedāvā vairāki uzņēmumi. Elektronisko komunikāciju pakalpojumu patērētājiem vajadzētu būt iespējai bez grūtībām salīdzināt dažādu tirgū piedāvāto pakalpojumu cenas, pamatojoties uz viegli pieejamā veidā publiskotu informāciju par tarifiem. Lai atvieglotu cenu salīdzināšanu, valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt iespējai pieprasīt no operatoriem labāku informācijas pārskatāmību (tostarp attiecībā uz tarifiem, patēriņa tendencēm un citu attiecīgu statistiku) un nodrošināt, ka trešām personām ir tiesības bez maksas izmantot šādu publiski pieejamu informāciju, ko publiskojuši šādi uzņēmumi. Tāpat valsts regulatīvajām iestādēm vajadzētu būt pienākumam darīt pieejamus cenrāžus, ja tādi netiek piedāvāti tirgū. Operatoriem nevajadzētu būt tiesībām saņemt jebkādu atlīdzību par tādas informācijas izmantošanu, kas jau ir publiskota un tādējādi nodota atklātībā. Turklāt lietotāji un patērētāji pirms pakalpojuma iegādes būtu pienācīgi jāinformē par attiecīgo cenu vai piedāvātā pakalpojuma veidu, jo īpaši, ja par bezmaksas tālruņa numura izmantošanu ir noteikta papildu maksa. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāvar prasīt, lai tādu informāciju sniegtu parasti, un dažu kategoriju pakalpojumiem, ko tās nosaka, tūlīt pirms savienojuma, ja vien valsts tiesību aktos nav noteikts citādi. Nosakot, kādu kategoriju izsaukumiem ir vajadzīga informācija par cenām pirms savienojuma, valsts regulatīvajām iestādēm būtu pienācīgi jāņem vērā pakalpojumu būtība, cenu veidošanās apstākļi, kas uz to attiecas, un – vai tos sniedz tāds pakalpojumu sniedzējs, kas nesniedz elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Neskarot Direktīvu 2000/31/EK (Direktīva par elektronisko tirdzniecību), uzņēmumiem arī vajadzētu, ja dalībvalstis to prasa, sniegt abonentiem informāciju, kas skar sabiedrības intereses un ko sagatavo attiecīgas valstu iestādes, inter alia, par visbiežāk sastopamajiem pārkāpumiem un to juridiskajām sekām.

(33)

Patērētājiem būtu jāsaņem informācija par to, kādas ir viņu tiesības lietot personisku informāciju abonentu sarakstos, un jo īpaši par tādu sarakstu mērķi vai mērķiem, kā arī tiesībām netikt iekļautiem publiski pieejamos abonentu sarakstos bez maksas, kā paredzēts Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju). Tāpat patērētāji būtu jāinformē par sistēmām, kuras ļauj informāciju iekļaut sarakstu datu bāzēs, bet kuras neatklāj šādu informāciju sarakstu pakalpojumu lietotājiem.

(34)

Tirgū, kurā valda pilnvērtīga konkurence, būtu jānodrošina, ka lietotājiem ir iespēja saņemt kvalitatīvu pakalpojumu, kas atbilstu to prasībām, tomēr konkrētos gadījumos var būt nepieciešams publiskos komunikāciju tīklos garantēt minimālo kvalitātes līmeni, lai novērstu pakalpojuma kvalitātes pazemināšanos, piekļuves bloķēšanu un datu plūsmas palēnināšanos tīklos. Lai ievērotu pakalpojuma kvalitātes prasības, operatori var piemērot procedūras, lai izmērītu un kontrolētu datu plūsmu konkrētā tīkla posmā nolūkā nepieļaut, ka attiecīgajā posmā datu plūsma ir maksimāla vai pārmērīga, kas var radīt tīkla pārslodzi un zemu veiktspēju. Valsts regulatīvajai iestādei, darbojoties saskaņā ar pamatdirektīvas un īpašo direktīvu noteikumiem, vajadzētu kontrolēt šīs procedūras, lai nodrošinātu, ka tās neierobežo konkurenci, jo īpaši vēršoties pret diskriminējošu uzvedību. Vajadzības gadījumā valsts regulatīvā iestāde var noteikt minimālās pakalpojuma kvalitātes prasības uzņēmumiem, kas nodrošina publisko komunikāciju tīklus, lai panāktu, ka pakalpojumi un lietotnes, kas atkarīgi no tīkla, tiek nodrošināti ievērojot minimālos kvalitātes standartus, kurus pārbauda Komisija. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jādod tiesības rīkoties, lai nepieļautu pakalpojumu kvalitātes pazemināšanos, tostarp datu plūsmas traucējumus un palēnināšanos, tādējādi kaitējot patērētājiem. Tomēr, tā kā nepastāvīgi kvalitātes uzlabojumi var būtiski kavēt iekšējā tirgus attīstību, Komisijai būtu jānovērtē visas prasības, ko valsts regulatīvās iestādes gatavojas noteikt, lai regulatīvus pasākumus varētu ieviest visā Kopienā un vajadzības gadījumā izplatītu komentārus un ieteikumus ar mērķi panākt konsekventu kvalitātes uzlabojumu piemērošanu visā Kopienā.

(35)

Nākotnes IP tīklos, kur pakalpojuma sniegšana var būt nošķirta no tīkla nodrošināšanas, dalībvalstīm būtu jānosaka vispiemērotākie pasākumi, kas veicami, lai katastrofālu tīkla darbības pārrāvumu vai force majeure gadījumā nodrošinātu piekļuvi publiski pieejamiem telefona pakalpojumiem, izmantojot publiskos komunikāciju tīklus, un nepārtrauktu neatliekamās palīdzības dienestu pieejamību, ņemot vērā dažādu tipu abonentu prioritātes un tehniskos ierobežojumus.

(36)

Lai nodrošinātu to, ka tiešie lietotāji, kas ir personas ar invaliditāti, var izmantot konkurenci un izvēlēties pakalpojumu sniedzējus tāpat kā lielākā daļa tiešo lietotāju, attiecīgajām valstu iestādēm attiecīgā gadījumā un atbilstīgi konkrētās valsts apstākļiem būtu jānorāda patērētāju aizsardzības prasības, kas jāievēro uzņēmumiem, kuri sniedz publiski pieejamus elektronisko komunikāciju pakalpojumus. Šādas prasības jo īpaši var ietver prasību, lai uzņēmumi nodrošinātu to, ka tiešie lietotāji, kas ir personas ar invaliditāti, var izmantot viņu pakalpojumus ar tādiem pašiem noteikumiem, arī tādām pašām cenām un tarifiem kā tie, ko viņi piedāvā pārējiem tiešajiem lietotājiem, un iekasēt tādas pašas cenas par pakalpojumiem neatkarīgi no viņiem radītām papildu izmaksām. Citas prasības var attiekties uz uzņēmumu savstarpējiem vairumtirdzniecības mehānismiem.

(37)

Operatora palīdzības pakalpojumi ietver vairākus atšķirīgus pakalpojumus lietotājiem. Par šādu pakalpojumu sniegšanu komerciālās sarunās būtu jāvienojas publisko komunikāciju tīklu operatoriem un operatora palīdzības pakalpojumu sniedzējiem, kā tas notiek jebkura cita klientu atbalsta dienesta gadījumā, un tādējādi nav vajadzības arī turpmāk prasīt šādu pakalpojumu sniegšanu. Tāpēc attiecīgās saistības būtu jāatceļ.

(38)

Sarakstu aptauju pakalpojumi būtu jāsniedz, un bieži vien tos sniedz tirgus konkurences apstākļos, saskaņā ar 5. pantu Komisijas Direktīvā 2002/77/EK (2002. gada 16. septembris) par konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgū ( 12 ). Veicot vairumtirdzniecības pasākumus, ar kuriem nodrošina tiešo lietotāju (gan fiksēto, gan mobilo sakaru lietotāju) datu iekļaušanu datu bāzēs, būtu jāievēro personas datu aizsardzības noteikumi, tostarp Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) 12. pants. Būtu jāparedz šādu datu uz izmaksām orientēta sniegšana pakalpojumu sniedzējiem, paredzot iespēju dalībvalstīm izveidot centralizētu mehānismu, lai uzziņu dienestiem sniegtu apkopotu visaptverošu informāciju, un jānodrošina tīkla piekļuve atbilstīgi pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem, lai nodrošinātu, ka tiešie lietotāji var pilnībā izmantot konkurences sniegtās iespējas, kuras galīgais mērķis ir atcelt šo pakalpojumu mazumtirdzniecības regulējumu un sniegt uzziņu pakalpojumus saskaņā ar pamatotiem un pārredzamiem nosacījumiem.

(39)

Tiešajiem lietotājiem vajadzētu būt iespējai izsaukt neatliekamās palīdzības dienestus un piekļūt tiem, izmantojot jebkura veida telefona pakalpojumus, ar ko nodrošina iespēju veikt balss izsaukumus ar numuru vai numuriem valsts vai starptautiskajā numerācijas plānā. Dalībvalstis, kurās līdztekus numuram “112” tiek izmantoti valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuri, var uzņēmumiem uzlikt līdzvērtīgas saistības par piekļuvi šiem valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem. Neatliekamās palīdzības iestādēm būtu jāspēj apstrādāt izsaukumus uz numuru “112” un atbildēt uz tiem vismaz tikpat ātri un efektīvi kā uz izsaukumiem, ko veic uz valsts neatliekamās palīdzības dienestu numuriem. Lai uzlabotu Eiropas Savienībā ceļojošu iedzīvotāju aizsardzību un drošību, svarīgi ir labāk informēt par numuru “112”. Tādēļ iedzīvotāji, ceļojot ikvienā dalībvalstī, būtu pilnībā jāinformē – jo īpaši ar informāciju, kas sniegta starptautiskajās autoostās, dzelzceļa stacijās, ostās vai lidostās un telefona abonentu sarakstos, taksofona kabīnēs, abonentiem izsniegtajos materiālos un rēķinos – par to, ka visā Kopienā “112” var izmantot kā vienotu neatliekamās palīdzības dienestu numuru. Tas galvenokārt ir dalībvalstu pienākums, bet Komisijai vajadzētu arī turpmāk gan atbalstīt, gan papildinātu dalībvalstu ierosmes, lai uzlabotu un regulāri izvērtētu sabiedrības informētību par “112”. Lai uzlabotu iedzīvotāju aizsardzību, būtu jāpastiprina pienākums sniegt informāciju par izsaucēja atrašanās vietu. Jo īpaši uzņēmumiem būtu jādara pieejama informācija par izsaucēja atrašanās vietu ātrās palīdzības dienestiem, tiklīdz izsaukums pienāk attiecīgā dienestā, neatkarīgi no izmantotās tehnoloģijas. Lai reaģētu uz tehnoloģijas attīstību, tostarp uz iespēju iegūt aizvien precīzāku informāciju par izsaucēja atrašanās vietu, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt tehniskās izpildes pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi numura “112”pakalpojumiem Kopienā, kas nāktu par labu iedzīvotājiem. Šādi pasākumi nedrīkstētu ierobežot dalībvalstu avārijas dienestu pakalpojumus.

(40)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas tiešajiem lietotājiem sniedz elektronisku komunikāciju pakalpojumus, veicot izsaukumu no vietēja numura uz vietēju numuru attiecīgas valsts vai starptautiskā numerācijas sistēmā, nodrošina uzticamu un precīzu piekļuvi ātrās palīdzības dienestiem, ņemot vērā vietējās specifikācijas un kritērijus. No tīkliem neatkarīgiem uzņēmumiem var nebūt iespēju kontrolēt tīklus, un viņi nevar nodrošināt, ka ātrās palīdzības izsaukumus, izmantojot viņu pakalpojumu, maršrutē tikpat droši, jo varbūt viņi nevar garantēt pakalpojuma pieejamību, ņemot vērā, ka tie nekontrolē ar infrastruktūru saistītas problēmas. No tīkliem neatkarīgiem uzņēmumiem zvanītāja atrašanās vietas noteikšana varētu nebūt vienmēr tehniski realizējama. Kad būs ieviesti starptautiski atzīti standarti, kas nodrošina precīzu un uzticamu ātrās palīdzības pakalpojumu maršrutēšanu un savienojumus ar ātrās palīdzības pakalpojumiem, no tīkliem neatkarīgu pakalpojumu sniedzējiem arī būtu tādā līmenī jāpilda pienākumus saistībā ar informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, kas salīdzināms ar citiem uzņēmumiem prasīto līmeni.

(41)

Dalībvalstīm būtu jāveic īpaši pasākumi, lai nodrošinātu, ka neatliekamās palīdzības dienesti, tostarp numurs “112”, ir vienlīdz pieejami arī tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti, jo īpaši nedzirdīgajiem, vājdzirdīgajiem, cilvēkiem ar runas defektiem un lietotājiem, kas vienlaikus ir nedzirdīgi un neredzīgi. Šādi pasākumi varētu ietvert īpašu gala iekārtu nodrošināšanu vājdzirdīgiem lietotājiem, teksta telefonijas pakalpojumus vai citas īpašas iekārtas.

(42)

Starptautiskā koda “3883” (Eiropas Telenumerācijas telpas (ETNS)) ieviešanu pašreiz kavē nepietiekama informētība un procedūras prasību pārmērīgā birokrātija, kā rezultātā neveidojas pieprasījums. Lai veicinātu ETNS pilnveidi, dalībvalstīm, kurām Starptautiskā telesakaru savienība ir piešķīrusi starptautisko kodu “3883”, atbildība par tās pārvaldību, numuru piešķiršanu un veicināšanu, ievērojot pirmā līmeņa domēna “.eu” ieviešanas pieredzi, būtu jādeleģē pastāvošai atsevišķai organizācijai, kuru Komisija izraugās saskaņā ar atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu atlases procedūru. Šai organizācijai vajadzētu arī uzdot izstrādāt priekšlikumus par sabiedrisko pakalpojumu lietotnēm, kas izmanto ETNS kopīgiem Eiropas pakalpojumiem, piemēram kopīgu numuru, lai paziņotu par mobilās gala iekārtas zādzību.

(43)

Ņemot vērā īpašos aspektus saistībā ar ziņošanu par pazudušiem bērniem, un to, ka pašlaik piekļuve minētiem pakalpojumiem ir maza, dalībvalstīm vajadzētu ne tikai rezervēt numuru, bet arī bez kavēšanās censties nodrošināt, ka dienests, kam ziņot par pazudušiem bērniem, reāli darbojas to teritorijās ar numuru “116000”. Tālab dalībvalstīm vajadzības gadījumā, inter alia, būtu jāorganizē konkursa procedūra, lai aicinātu ieinteresētās puses sniegt minēto pakalpojumu.

(44)

Balss izsaukumi joprojām ir pats tiešākais un uzticamākais paņēmiens, kā piekļūt ātrās palīdzības dienestiem. Citi saziņas paņēmieni, piemēram, īsziņas, var būt mazāk uzticami, un uz tiem var nereaģēt uzreiz. Dalībvalstis tomēr, ja tās uzskata par vajadzīgu, var veicināt citādas piekļuves izstrādi un īstenošanu ātrās palīdzības dienestiem, kura spētu nodrošināt balss izsaukumiem līdzīgu piekļuvi.

(45)

Komisija saskaņā ar Lēmumu 2007/116/EK (2007. gada 15. februāris) par valstu numuru sērijas, kas sākas ar 116, rezervēšanu saskaņotiem numuriem, kuri paredzēti saskaņotiem pakalpojumiem ar sociālo vērtību ( 13 ), ir lūgusi dalībvalstis rezervēt numurus “116” numuru diapazonā dažiem pakalpojumiem ar sociālu vērtību. Minētā lēmuma attiecīgie noteikumi būtu jāatspoguļo Direktīvā 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva), lai tos ciešāk integrētu elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu normatīvajā sistēmā, un sekmētu lietotāju ar invaliditāti piekļuvi.

(46)

vienotais tirgus nozīmē to, ka tiešajiem lietotājiem ir iespēja piekļūt visiem numuriem, kas iekļauti citu dalībvalstu valstu numerācijas plānos, un piekļūt pakalpojumiem, tostarp informācijas sabiedrības pakalpojumiem, Kopienā izmantojot numurus, kas nav piesaistīti noteiktai ģeogrāfiskai atrašanās vietai, tostarp bezmaksas numurus un speciālo pakalpojumu numurus. Tiešajiem lietotājiem vajadzētu būt arī iespējai piekļūt numuriem no Eiropas Telenumerācijas telpas (ETNS) un universālajiem starptautiskajiem bezmaksas numuriem (UIFN). Nedrīkst kavēt pārrobežu piekļuvi numuru resursiem un saistītajiem pakalpojumiem, izņemot objektīvi pamatotus gadījumus, piemēram, lai apkarotu krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, saistībā ar atsevišķiem speciālajiem pakalpojumiem, vai gadījumus, kad numurs ir definēts kā tikai valsts mēroga numurs (piemēram, valsts īsais kods) vai kad tas ir tehniski vai ekonomiski neiespējami. Lietotājus būtu jau iepriekš nepārprotami un pilnībā jāinformē par jebkurām maksām, ko piemēro bezmaksas numuriem, piemēram, maksu par starptautisko izsaukumu uz numuriem, kas pieejami ar parasto starptautisko izsaukuma kodu starpniecību.

(47)

Lai pilnībā izmantotu konkurences vides piedāvātās priekšrocības, patērētājiem vajadzētu būt iespējai izdarīt izvēli, pamatojoties uz informāciju, un mainīt pakalpojumu sniedzēju, kad tas ir patērētāju interesēs. Ir svarīgi nodrošināt, lai patērētājus šādā gadījumā nekavētu tiesiski, tehniski vai praktiski šķēršļi, tostarp līguma nosacījumi, procedūras, maksājumi u. c. Tas neizslēdz iespēju līgumā ar patērētāju noteikt samērīgu minimālo līguma termiņu. Elektronisko sakaru tirgos, kuros valda pilnvērtīga konkurence, numura saglabāšana ir galvenais faktors, kas patērētājiem atvieglo izvēli un veicina faktisku konkurenci, un tādēļ tā jāīsteno pēc iespējas ātrāk, lai numurs tiktu funkcionāli aktivizēts vienas darba dienas laikā un lietotājs nezaudētu pakalpojumu ilgāk kā vienu darba dienu. Valsts regulatīvās iestādes var noteikt vispārējo numuru pārcelšanas procesu, ņemot vērā valsts noteikumus par līgumiem un tehnoloģijas attīstību. Dažās dalībvalstīs gūtā pieredze liecina, ka, pārejot pie cita operatora, pastāv risks nomainīt numuru bez abonenta piekrišanas. Lai gan šis jautājums ir tiesībaizsardzības iestāžu kompetencē, dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām attiecībā uz operatora maiņas procedūru noteikt samērīgus minimālos pasākumus, tostarp paredzot atbilstīgas sankcijas, kas ir nepieciešami šāda riska ierobežošanai, lai garantētu to, ka patērētāji visā pārslēgšanās procesā ir aizsargāti, nemazinot patērētāju interesi par šo procedūru.

(48)

Juridiskas saistības, kas jāievēro, var uzlikt tikai noteiktiem radio un televīzijas apraides kanāliem un papildu pakalpojumiem, ko nodrošina konkrēts plašsaziņas pakalpojumu sniedzējs. Saistības, kas jāievēro, dalībvalstīm būtu precīzi jāpamato savos valsts tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka šādas saistības ir pārskatāmas, samērīgas un pienācīgi definētas. Tādēļ saistības, kas jāievēro, būtu jāizstrādā tā, lai tās pietiekami veicinātu efektīvas investīcijas infrastruktūrā. Saistības, kas jāievēro, būtu regulāri jāpārskata, lai tās neatpaliktu no tehnoloģiju un tirgus attīstības tempa un lai nodrošinātu to nepārtrauktu samērīgumu ar īstenojamajiem mērķiem. Pie papildu pakalpojumiem pieder pakalpojumi, lai uzlabotu piekļuvi tiešajiem lietotājiem, kas ir personas ar invaliditāti, piemēram, izmantojot videotekstu, subtitrus, audioaprakstu un surdotulkojumu, bet ne tikai.

(49)

Lai novērstu pašreizējos trūkumus attiecībā uz apspriešanos ar patērētājiem un pienācīgi ņemtu vērā iedzīvotāju intereses, dalībvalstīs būtu jāizveido piemērots apspriešanās mehānisms. Šāds mehānisms varētu būt struktūra, kas neatkarīgi no valsts regulatīvajām iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem pētītu ar patērētājiem saistītus jautājumus, piemēram, patērētāju rīcības modeļus un mehānismus pakalpojumu sniedzēju nomaiņai, un kas darbotos pārskatāmi un dotu savu ieguldījumu sistēmā, ko šobrīd izmanto, lai apspriestos ar ieinteresētajām personām. Turklāt varētu izstrādāt mehānismu, kā sākt attiecīgu sadarbību jautājumos, kas attiecas uz likumīga satura izplatīšanu. Sadarbības procedūrās, par ko būtu panākta vienošanās saskaņā ar tādiem mehānismiem, tomēr nevajadzētu pieļaut regulāru interneta lietojuma pārraudzību.

(50)

Par saistībām, kuras uzliktas uzņēmumiem, kas izraudzīti kā uzņēmumi ar vispārēju pakalpojumu sniegšanas saistībām būtu jāpaziņo Komisijai.

(51)

Direktīva 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) nodrošina to dalībvalstu noteikumu saskaņošanu, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzību ekvivalentā līmenī, jo īpaši tiesību uz privāto dzīvi un konfidencialitāti aizsardzību, saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē un lai nodrošinātu šādu datu, elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīvu apriti Kopienā. Ja pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, lai gala iekārta būtu konstruēta tādā veidā, kas garantē personas datu un privātās dzīves aizsardzību, ir pieņemti saskaņā ar Direktīvu 1999/5/EK vai Padomes Lēmumu 87/95/EEK (1986. gada 22. decembris) par standartizāciju informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju jomā ( 14 ), šādiem pasākumiem būtu jāatbilst tehnoloģiskās neitralitātes principam.

(52)

Būtu rūpīgi jāseko IP adrešu izmantošanas tendencēm, ņemot vērā jau paveikto darbu, cita starpā arī to, ko paveikusi Darba grupa par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 29. pantu ( 15 ), un ņemot vērā priekšlikumus, kuru īstenošana varētu būt lietderīga.

(53)

Datu plūsmas informācijas apstrāde tikai tādā apjomā, kas vajadzīgs tīkla un informācijas drošības nolūkā, piemēram, lai nodrošinātu tīkla vai informācijas sistēmu spēju zināmā uzticamības līmenī pretoties nejaušiem gadījumiem vai nelikumīgām un ļaunprātīgām darbībām, kas apdraudētu uzglabāto un nosūtīto datu pieejamību, autentiskumu, integritāti un konfidencialitāti, kā arī saistīto pakalpojumu drošību, kurus piedāvā šie tīkli vai sistēmas, vai caur kurām tie ir pieejami, nodrošinot to ar drošības tehnoloģiju un pakalpojumu sniedzēju palīdzību, kad tie darbojas kā datu kontrolētāji saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 7. panta f) apakšpunktu. Tas, piemēram, palīdzēs novērst neatļautu piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ļaunprātīgu kodu izplatīšanu, kā arī apturēt uzbrukumus pakalpojumiem un novērst datoru un elektronisko komunikāciju sistēmu bojājumus.

(54)

Elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tirgu liberalizācija līdz ar straujo tehnoloģiju attīstību veicina konkurenci un ekonomikas izaugsmi, un rezultātā tiešajiem lietotājiem publiskajos elektronisko komunikāciju tīklos ir pieejams plašs un daudzveidīgs pakalpojumu klāsts. Jānodrošina, lai patērētājiem un lietotājiem neatkarīgi no konkrētā pakalpojuma sniegšanai izmantotās tehnoloģijas tiktu piedāvāta līdzvērtīga privātās dzīves un personas datu aizsardzība.

(55)

Saskaņā ar elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu tiesiskā regulējuma mērķiem, subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem un juridiskās noteiktības, kā arī Eiropas uzņēmumu un valsts regulatīvo iestāžu efektivitātes nolūkā Direktīva 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) ir vērsta uz publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem un neattiecas uz slēgtām lietotāju grupām un uzņēmumu tīkliem.

(56)

Tehnoloģiju attīstība dod iespēju izstrādāt jaunas lietotnes, kuru pamatā ir datu vākšanas un identifikācijas ierīces, kas varētu būt bezkontakta ierīces, kuras izmanto radiofrekvences. Piemēram, radiofrekvenču identifikācijas ierīces (RFID) izmanto radiofrekvences, lai no tagiem ar unikālu identifikatoru tvertu datus, ko pēc tam var pārraidīt pa izveidotajiem komunikāciju tīkliem. Šādu tehnoloģiju plaša izmantošana, ja tā iedzīvotājiem ir pieņemama, var dot ievērojamu ekonomisku un sociālu ieguvumu un tādējādi būtiski veicināt iekšējā tirgus darbību. Lai to panāktu, ir jānodrošina, ka tiek aizsargātas visas personu pamattiesības, tostarp tiesības uz privātās dzīves un personas datu aizsardzību. Ja šādas ierīces pieslēdz publiski pieejamiem elektronisko komunikāciju tīkliem vai tās izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus kā pamata infrastruktūru, būtu jāpiemēro Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) attiecīgie noteikumi, tostarp noteikumi par drošību, informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietu un konfidencialitāti.

(57)

Publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējam būtu jāveic atbilstīgi tehniski un organizatoriski pasākumi, lai garantētu savu pakalpojumu drošību. Neskarot Direktīvu 95/46/EK, šādiem pasākumiem būtu jānodrošina, ka personas datiem var piekļūt tikai pilnvarots personāls ar likumu atļautiem mērķiem un ka personas dati, ko uzglabā vai pārraida, kā arī tīkls un pakalpojumi, ir aizsargāti. Turklāt būtu jāizveido personas datu apstrādes drošības politika, lai noteiktu sistēmas vājās vietas, un regulāri būtu jāveic pārraudzība, kā arī preventīva, koriģējoša un negatīvu ietekmi mazinoša darbība.

(58)

Kompetentajām valsts iestādēm būtu jāveicina iedzīvotāju interešu aizstāvība, inter alia cenšoties nodrošināt personas datu un privātās dzīves augstu aizsardzību. Šādā nolūkā kompetento valsts iestāžu rīcībā vajadzētu būt pienākumu veikšanai nepieciešamajiem līdzekļiem, tostarp visaptverošiem un uzticamiem datiem par faktiskiem drošības pārkāpumiem, kā rezultātā tikuši kompromitēti personas dati. Šīm iestādēm būtu jāuzrauga īstenotie pasākumi un jāizplata paraugprakse, ar to iepazīstinot publiski pieejamo elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējus. Tādēļ pakalpojumu sniedzējiem būtu jāuztur ar personas datiem saistīto pārkāpumu reģistrs, lai kompetentās valsts iestādes varētu veikt turpmāku analīzi un novērtējumu.

(59)

Kopienas tiesību akti uzliek pienākumus datu kontrolieriem attiecībā uz personas datu apstrādi, tostarp pienākumu īstenot atbilstīgus tehniskus un organizatoriskus aizsardzības pasākumus pret, piemēram, datu pazaudēšanu. Prasības attiecībā uz ziņošanu par datu aizsardzības pārkāpumiem, kas noteiktas Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) nodrošina ziņošanas sistēmu kompetentajām iestādēm un attiecīgajām privātpersonām, kad personas dati tikuši kompromitēti. Šīs ziņošanas sistēmas attiecas vienīgi uz drošības pārkāpumiem elektroniskās saziņas nozarē. Tomēr vispārējās iedzīvotāju interesēs ir tas, lai tiktu paziņots par drošības defektiem, kā rezultātā viņu personas dati var pazust vai citādi tikt kompromitēti, kā arī lai tiktu paziņots par pieejamajiem vai ieteicamajiem drošības pasākumiem, kurus tie var veikt, lai samazinātu iespējamos ekonomiskos zaudējumus vai sociālo kaitējumu, ko varētu radīt šādi drošības defekti. Šī iedzīvotāju interese saņemt paziņojumu neattiecas vienīgi uz elektronisko sakaru nozari, tāpēc skaidras, obligātas paziņošanas prasības, kas piemērojamas visām nozarēm, kā arī informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, būtu Kopienas līmenī jāuzskata par prioritāti. Kamēr Komisija vēl nav veikusi pārskatu par visiem atbilstīgajiem Kopienas tiesību aktiem šajā jomā, Komisijai, apspriežoties ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, būtu bez kavēšanās jāveic atbilstīgie pasākumi, lai veicinātu to, ka visā Kopienā piemēro principus, kas ietverti noteikumos par ziņošanu par datu aizsardzības pārkāpumiem Direktīvā 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), neatkarīgi no nozares vai datu veida.

(60)

Kompetentajām valsts iestādēm būtu jāpārrauga veiktie pasākumi un būtu jāizplata paraugprakse publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem.

(61)

Ja uz personas datu aizsardzības pārkāpumiem nereaģē pienācīgi un savlaicīgi, tie var abonentam vai attiecīgajai personai radīt būtiskus ekonomiskos zaudējumus un sociālo kaitējumu. Tādēļ, tiklīdz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējs uzzina par šādu pārkāpumu, tam būtu jāpaziņo par pārkāpumu kompetentajai valsts iestādei. Abonenti vai individuālie lietotāji, kuru dati un privātā dzīve var tikt negatīvi skarti šo pārkāpumu dēļ, būtu bez kavēšanās jābrīdina un jāinformē, lai tie varētu veikt nepieciešamos piesardzības pasākumus. Pārkāpums būtu jāuzskata kā negatīvi ietekmējošs abonenta vai individuālā lietotāja datus un privāto dzīvi, ja tā rezultātā var notikt, piemēram, identitātes zādzība vai krāpšana, fizisks kaitējums, būtisks pazemojums vai kaitējums reputācijai saistībā ar publiski pieejamu komunikācijas pakalpojumu sniegšanu Kopienā. Paziņojumā būtu jāiekļauj informācija par pasākumiem, kurus pakalpojuma sniedzējs veicis, reaģējot uz pārkāpumu, un ieteikumi attiecīgajiem abonentiem vai individuālajiem lietotājiem.

(62)

Īstenojot pasākumus, ar ko transponē Direktīvu 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), dalībvalstu iestādēm un tiesām būtu ne tikai jāskaidro valsts tiesību akti atbilstīgi šai direktīvai, bet būtu jānodrošina arī tas, lai tie nepaļautos uz minētās direktīvas skaidrojumu, kas varētu būt pretrunā ar pamattiesībām vai Kopienas tiesību aktu pamatprincipiem, piemēram, proporcionalitātes principu.

(63)

Būtu jāparedz noteikumi, lai pieņemtu tehniskās izpildes pasākumus attiecībā uz apstākļiem, formātu un procedūrām, kas piemērojamas saistībā ar informēšanas un ziņošanas prasībām, nolūkā panākt privātās dzīves aizsardzību un pārraidīto vai apstrādāto personas datu drošību pienācīgā līmenī saistībā ar elektronisko komunikāciju tīklu izmantošanu iekšējā tirgū.

(64)

Nosakot sīki izstrādātus noteikumus par formātu un kārtību, kādā jāpaziņo par personas datu aizsardzības pārkāpumiem, būtu pienācīgi jāņem vērā apstākļi, kādos noticis pārkāpums, tostarp tas, vai personas dati ir bijuši aizsargāti ar piemērotiem tehniskiem aizsarglīdzekļiem, ar kuru palīdzību var efektīvi ierobežot identitātes viltošanas vai cita veida ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību. Turklāt, izstrādājot šādus noteikumus un kārtību, būtu jāņem vērā tiesībaizsardzības iestāžu likumīgās intereses gadījumos, kad priekšlaicīga atklāšana varētu nevajadzīgi kavēt pārkāpuma apstākļu izmeklēšanu.

(65)

Programmatūra, ar kuras palīdzību trešās personas labā slepeni uzrauga lietotāja darbības vai iejaucas lietotāja gala iekārtu darbībā (“spiegprogrammatūra”), ir nopietns drauds lietotāju privātās dzīves neaizskaramībai, tāpat kā vīrusi. Jānodrošina lietotāju privātās telpas augsta līmeņa un līdzvērtīga aizsardzība neatkarīgi no tā, vai nevēlamā spiegprogrammatūra vai vīrusi tiek netīši lejupielādēti ar elektronisko komunikāciju tīklu starpniecību vai nonākuši lietotāja iekārtā un slepeni instalēti ar programmatūras, ko izplata ar citu ārējo atmiņas nesēju, piemēram, ar kompaktdisku, lasāmatmiņas kompaktdisku (CD-ROM), USB atslēgu, starpniecību. Dalībvalstīm būtu jāveicina informācijas sniegšana tiešajiem lietotājiem par pieejamajiem piesardzības pasākumiem un jāmudina veikt vajadzīgos pasākumus, lai gala iekārtas aizsargātu pret vīrusiem un spiegprogrammatūrām.

(66)

Trešās personas var gribēt uzglabāt informāciju uz lietotāja aprīkojuma, vai piekļūt jau saglabātai informācijai dažādu iemeslu dēļ – sākot no likumīgiem (piemēram, noteikta veida sīkdatnes), līdz pat tādiem, kas saistīti ar neatļautu ielaušanos privātā sfērā (piemēram, spiegprogrammatūra un vīrusi). Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai lietotājiem tiktu sniegta skaidra un visaptveroša informācija, iesaistoties darbībās, kuru rezultātā varētu notikt šāda datu uzglabāšana vai piekļūšana informācijai. Veidi, kādos tiek sniegta informācija, piedāvātas tiesības atteikties, būtu jāveido lietotājiem iespējami draudzīgāki. Atbrīvojums no pienākuma sniegt informāciju un piedāvāt tiesības atteikties būtu pieļaujams vienīgi situācijās, kurās tehniskā uzglabāšana vai piekļuve ir strikti nepieciešama likumīgā nolūkā – lai nodrošinātu īpaša pakalpojuma izmantošanu, kuru nepārprotami ir pieprasījis abonents vai lietotājs. Ja tas ir tehniski iespējami un efektīvi, saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK attiecīgiem noteikumiem lietotāja vēlme piekrist apstrādei var tikt izteikta, izmantojot atbilstīgus iestatījumus pārlūkprogrammā vai citā lietotnē. Šo prasību piemērošana būtu jāpadara efektīvāka ar pastiprinātajām pilnvarām, kas piešķirtas attiecīgajām valsts iestādēm.

(67)

Pasākumi abonentu aizsardzībai pret privātās dzīves aizskārumu, ko ar elektroniskā pasta starpniecību veic tiešās tirdzniecības nolūkos, izplatot neprasītu saziņu, būtu piemērojami arī SMS, MMS un citiem līdzīgu lietotņu veidiem.

(68)

Elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji veic būtiskus ieguldījumus, lai apkarotu nelūgtus komerciālus paziņojumus (surogātpastu). Tiem arī labāk nekā tiešajiem lietotājiem ir pieejamas zināšanas un resursi, kas nepieciešami surogātpasta izplatītāju atklāšanai un apzināšanai. Tāpēc e-pasta pakalpojumu sniedzējiem un citu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai uzsākt tiesisku darbību pret surogātpasta izplatītājiem un tādējādi aizstāvēt klientu intereses kā daļu no savām uzņēmējdarbības likumīgajām interesēm.

(69)

Nepieciešams Kopienā pienācīgā līmenī nodrošināt privātās dzīves aizsardzību un pārraidīto vai apstrādāto personas datu drošību saistībā ar elektronisko komunikāciju tīklu izmantošanu, tāpēc ir jānosaka efektīvas īstenošanas un izpildes pilnvaras nolūkā pienācīgi veicināt atbilstības ievērošanu. Kompetentām valsts iestādēm un, attiecīgā gadījumā, citām attiecīgām valsts struktūrām vajadzētu būt pietiekamām pilnvarām un resursiem, lai efektīvi izmeklētu neatbilstības gadījumus, tostarp iespējai iegūt jebkādu tām nepieciešamo attiecīgo informāciju, pieņemt lēmumus par sūdzībām un piemērot sankcijas neatbilstības gadījumos.

(70)

Šīs direktīvas īstenošanai un izpildei bieži vien ir vajadzīga sadarbība starp divu vai vairāku valsts regulatīvajām iestādēm, piemēram, lai cīnītos pret pārrobežu surogātpastu un spiegprogrammatūrām. Lai šādos gadījumos nodrošinātu sekmīgu un ātru sadarbību, procedūras, kas, piemēram, attiecas uz apjomu un formātu vai termiņiem, kas jāievēro iestādēm, apmainoties ar informāciju, būtu jānosaka attiecīgajām valsts iestādēm, Komisijai tās pārbaudot. Šādas procedūras ļaus arī saskaņot pienākumus, ko secīgi uzliek tirgus dalībniekiem, tādējādi veicinot vienlīdzīgu noteikumu izveidi Kopienā.

(71)

Pārrobežu sadarbība un noteikumu izpilde būtu jāstiprina atbilstīgi spēkā esošajiem Kopienas pārrobežu izpildes mehānismiem, piemēram, tiem, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 2006/2004 (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) ( 16 ), izdarot grozījumus minētajā regulā.

(72)

Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību ( 17 ).

(73)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt īstenošanas pasākumus attiecībā uz piekļuves efektivitāti “112” pakalpojumiem, kā arī, lai pielāgotu pielikumus tehniskajam progresam vai pieprasījuma izmaiņām tirgū. Tā būtu arī jāpilnvaro pieņemt īstenošanas pasākumus saistībā ar prasībām par informēšanu un paziņošanu, kā arī datu apstrādes drošību. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus Direktīvas 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) elementus, papildinot tās ar jauniem nebūtiskiem elementiem, ir jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru. Ņemot vērā, ka regulatīvās kontroles procedūras piemērošana parastajos termiņos varētu dažās izņēmuma situācijās kavēt īstenošanas pasākumu laicīgu pieņemšanu, Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai būtu steidzami jārīkojas, lai nodrošinātu šo pasākumu laicīgu pieņemšanu.

(74)

Pieņemot izpildes pasākumus saistībā ar datu apstrādes drošību, Komisijai būtu jāapspriežas ar visām atbilstīgajām Eiropas iestādēm un organizācijām (Eiropas Tīklu un informācijas drošības aģentūru (ENISA)), Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju un saskaņā ar Direktīvas 95/46/EK 29. pantu izveidoto Darba grupu par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi, kā arī citām ieinteresētajām personām, jo īpaši tādēļ, lai gūtu informāciju par labākajām pieejamajām tehniskajām un ekonomiskajām metodēm, kā uzlabot Direktīvas 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) īstenošanu.

(75)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīva 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un Direktīva 2002/58/EK(Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju).

(76)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu ( 18 ) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kurās pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp Direktīvām 2002/22/EK (Universālā pakalpojuma direktīva) un 2002/58/EK (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) un to transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,