–

INEOS Köln GmbH vārdā – S. Altenschmidt un A. Sitzer, Rechtsanwälte,

–

Umweltbundesamt vārdā – I. Budde, pārstāve,

–

Vācijas valdības vārdā – T. Henze, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – A. Becker un C. Zadra, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK (OV 2003, L 275, 32. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis) (OV 2009, L 140, 63. lpp.), (turpmāk tekstā – “Direktīva 2003/87)”, 10.a pantu, kā arī Komisijas Lēmumu 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Direktīvā 2003/87 (OV 2011, L 130, 1. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp INEOS Köln GmbH (turpmāk tekstā – “INEOS”) un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika), ko pārstāv Umweltbundesamt (Federālais Vides dienests, Vācija), par atteikumu šai sabiedrībai izdarīt labojumus pieteikumā par bezmaksas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu (turpmāk tekstā – “emisijas kvotas”) sadali trešajā tirdzniecības laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam.

3

Direktīvas 2003/87 1. pantā “Mērķis” ir paredzēts:

“Ar šo direktīvu izveido sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā (turpmāk “Kopienas sistēma”), lai veicinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanos rentablā un ekonomiski efektīvā veidā.

[..]”

4

Šīs direktīvas 10.a pantā “Kopienas mēroga pagaidu noteikumi, lai saskaņotu bezmaksas kvotu piešķiršanu” ir noteikts:

“1.   Komisija līdz 2010. gada 31. decembrim pieņem Kopienas mērogā pilnībā saskaņotus īstenošanas noteikumus [..] kvotu saskaņotai sadalei [..]

[..]

2.   Nosakot principus ex ante līmeņatzīmes izstrādei atsevišķās nozarēs un apakšnozarēs, par sākuma punktu pieņem nozares vai apakšnozares 10 % efektīvāko iekārtu darbības vidējo rādītāju Kopienā 2007. un 2008. gadā. [..]

[..]

5.   Maksimālais ikgadējais kvotu apjoms, ko izmanto, aprēķinot sadalāmās kvotas iekārtām, kuras nav iekļautas 3. punktā un kuras nav jaunas iekārtas, nedrīkst būt lielāka par summu, ko veido:

Vajadzības gadījumā izmanto vienotu starpnozaru korekcijas koeficientu.

[..]”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 11. pantu “Valstu īstenošanas pasākumi”:

“1.   Līdz 2011. gada 30. septembri[m] ikviena dalībvalsts publicē un iesniedz Komisijai valsts īstenošanas pasākumu sarakstu, kurā uzskaitītas dalībvalsts teritorijā esošās iekārtas, uz kurām attiecas šī direktīva, un visas bezmaksas kvotas, kas sadalītas ikvienai iekārtai dalībvalsts teritorijā par katru gadu attiecīgajā periodā un aprēķinātas saskaņā ar 10.a panta 1. punktā un 10.c pantā minētajiem noteikumiem.

2.   Līdz katra gada 28. februārim kompetentās iestādes piešķir kvotu apjomu, kas sadalāms attiecīgajā gadā, aprēķinot to saskaņā ar 10., 10.a un 10.c pantu.

[..]”

6

Lēmuma 2011/278 preambulas 15. apsvērums ir formulēts šādi:

“Dalībvalstīm jānodrošina, ka no operatoriem savāktie dati, kurus izmanto sadales vajadzībām, ir pilnīgi, konsekventi un maksimāli precīzi. Tie jāverificē neatkarīgam verificētājam, lai nodrošinātu, ka emisiju kvotu bezmaksas sadale pamatojas uz drošiem un uzticamiem datiem. Šajā lēmumā jānosaka konkrētas minimālās prasības datu vākšanai un verificēšanai, lai veicinātu sadales noteikumu saskaņotu un konsekventu piemērošanu.”

7

Šī lēmuma 7. pantā “Bāzes datu vākšana” ir paredzēts:

“1.   Katrai esošajai iekārtai, kas ir tiesīga bez maksas saņemt emisiju kvotas saskaņā ar 10.a pantu Direktīvā [2003/87], tostarp iekārtām, kuras ekspluatē tikai dažkārt, jo īpaši iekārtām, kuras tur rezervē vai gatavībā, un iekārtām, kuras darbojas sezonāli, dalībvalstis katram gadam laikposmā no 2005. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 31. decembrim vai, ja attiecināms, no 2009. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim, kurā iekārta ir darbojusies, no operatora iegūst visu attiecīgo informāciju un datus par katru IV pielikumā uzskaitīto parametru.

[..]

7.   Dalībvalstis pieprasa operatoriem iesniegt pilnīgus un konsekventus datus un nodrošināt, lai starp apakšiekārtām nav dublēšanās un nenotiek dubulta uzskaite. Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, lai operatori rīkotos pietiekami rūpīgi un iesniegtu datus ar vislielāko iespējamo precizitāti, kas ļauj pamatoti garantēt datu integritāti.

Šajā nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka katrs operators iesniedz arī ziņojumu par metodoloģiju, kurā iekļauts iekārtas apraksts, izmantotā kompilācijas metodoloģija, dažādie datu avoti, aprēķināšanas posmi un, ja nepieciešams, izmantotie pieņēmumi un izmantotā metodoloģija, lai piešķirtu emisijas attiecīgām apakšiekārtām saskaņā ar 6. punktu. Dalībvalstis var pieprasīt operatoram pierādīt iesniegto datu precizitāti un pilnīgumu.

8.   Ja datu trūkst, dalībvalstis pieprasa operatoram pienācīgi pamatot jebkādu datu trūkumu.

Dalībvalstis pieprasa, lai operators pirms verifikācijas vai vēlākais verificētāja veiktas verifikācijas laikā aizstātu visus trūkstošos datus ar konservatīvām [saprātīgām] aplēsēm, jo īpaši, pamatojoties uz nozares labāko praksi un jaunākajām zinātniskajām un tehniskajām zināšanām.

[..]”

8

Minētā lēmuma 8. pantā “Verificēšana” ir paredzēts:

“1.   Veicot datu savākšanu saskaņā ar 7. pantu, dalībvalstis pieņem tikai datus, kurus verificētājs verificējis kā pieņemamus. Verificēšanas process attiecas uz metodoloģijas ziņojumu un paziņotajiem parametriem, kas minēti 7. pantā un IV pielikumā. Tiek verificēta operatora sniegto datu uzticamība, ticamība un precizitāte, un verifikācijas atzinumā ar pamatotu precizitāti norāda, vai iesniegtie dati nav būtiski nepatiesi.

[..]

4.   Dalībvalstis iekārtai bez maksas nepiešķir emisiju kvotas, ja dati saistībā ar šo iekārtu nav verificēti kā apmierinoši.

[..]”

9

Lēmuma 2011/278 10. pantā “Sadale iekārtas līmenī” ir noteikts:

“1.   Pamatojoties uz saskaņā ar 7. pantu savāktajiem datiem, dalībvalstis katram gadam aprēķina bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu katrai esošai iekārtai to teritorijā, sākot no 2013. gada un turpmāk, saskaņā ar 2. līdz 8. punktu.

2.   Lai veiktu šādu aprēķinu, dalībvalstis vispirms [..] nosaka provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu atsevišķi katrai apakšiekārtai [..]

[..]

9.   Galīgais kopējais ikgadējais bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjoms katrai esošai iekārtai, izņemot iekārt[as], uz kurām attiecas 10.a panta 3. punkts Direktīvā [2003/87], ir provizoriskais kopējais ikgadējais bez maksas iedalīto emisiju kvotu apjoms, ko piešķir katrai iekārtai, kā noteikts 7. punktā, reizināts ar starpsektoru korekcijas koeficientu, kas noteikts atbilstīgi 15. panta 3. punktam.”

10

Šī lēmuma 11. pantā “Kvotu sadale attiecībā uz tvaika krekingu”, atkāpjoties no minētā lēmuma 10. panta 2. punktā aprakstītās metodes, ir paredzēta speciāla metode, lai noteiktu provizorisko ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu skaitu katrai produkta līmeņatzīmes apakšiekārtai, kas saistīta ar augstvērtīgu ķīmisko vielu ražošanu.

11

Atbilstoši minētā lēmuma 15. pantam “Valstu īstenošanas pasākumi”:

“1.   Saskaņā ar 11. panta 1. punktu Direktīvā [2003/87] dalībvalstis Komisijai līdz 2011. gada 30. septembrim iesniedz to iekārtu sarakstu, uz kurām to teritorijā attiecas Direktīva [2003/87] [..], izmantojot Komisijas sagatavoto elektronisko veidni.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā sarakstā par katru esošo iekārtu norāda šādas ziņas:

[..]

3.   Saņemot 1. punktā minēto sarakstu, Komisija novērtē katras iekārtas iekļaušanu sarakstā un saistītos provizoriskos ikgadējos bez maksas piešķiramos emisiju kvotu apjomus.

Pēc visu dalībvalstu paziņojumu saņemšanas par provizoriskajiem ikgadējiem bez maksas piešķiramo emisiju kvotu daudzumiem laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam Komisija nosaka vienoto starpsektoru korekcijas koeficientu, kas minēts Direktīvas [2003/87] 10.a panta 5. punktā. To nosaka, salīdzinot provizorisko kopējo ikgadējo iekārtām, kas nav elektroenerģijas ražotāji, bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjomu summu katrā gadā laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam [..] ar ikgadējo kvotu apjomu, ko aprēķina saskaņā ar Direktīvas [2003/87] 10.a panta 5. punktu iekārtām, kas nav elektroenerģijas ražotāj[as], vai jaunām iekārtām [..]

4.   Ja Komisija nenoraida iekārtas iekļaušanu sarakstā, tostarp atbilstošos šai iekārtai bez maksas sadalāmos provizoriskos kopējo ikgadējo emisiju kvotu daudzumus, attiecīgā dalībvalsts saskaņā ar šā lēmuma 10. panta 9. punktu nosaka galīgo ikgadējo bez maksas piešķiramo emisiju kvotu apjomu katram gadam laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam.

[..]”

12

Atbilstoši Lēmuma 2011/278 IV pielikumam “Parametri atsauces datu vākšanai attiecībā uz integrētajām iekārtām”, lai vāktu šī lēmuma 7. panta 1. punktā paredzētos atsauces datus, dalībvalstīm ir jāprasa operatoram iesniegt attiecībā uz katru iekārtu un apakšiekārtu par visiem bāzes laikposma kalendārajiem gadiem (2005. līdz 2008. vai 2009. un 2010. gadu) it īpaši siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju, kā arī siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju no kurināmā un no procesiem kopējo daudzumu.

13

2011. gada 21. jūlijaTreibhausgas-Emissionshandelsgesetz (Likums par tirdzniecību ar siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotām; BGBl. 2011 I, 1475. lpp., turpmāk tekstā – “TEHG”) 9. panta 1.–4. punkts ir formulēti šādi:

“(1)   Iekārtu operatoriem bezmaksas emisijas kvotas piešķir saskaņā ar principiem, kas ir noteikti Direktīvas 2003/87 [..] spēkā esošās redakcijas 10.a pantā un Lēmumā 2011/278 [..]

(2)   Piešķiršanas nosacījums ir kompetentajā iestādē iesniegts pieteikums. Bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu iesniedz termiņā, ko kompetentā iestāde paziņo Bundesanzeiger vismaz trīs mēnešus pirms tā beigām. Termiņu paziņo, cik drīz vien iespējams, pēc tam, kad stājas spēkā Rīkojums par kvotu sadales noteikumiem saskaņā ar 10. pantu. Ja pieteikums tiek iesniegts novēloti, nav tiesību saņemt bezmaksas kvotas. Pieteikumam pievieno tiesību pārbaudei nepieciešamos dokumentus. Ja rīkojumā saskaņā ar 10. pantu nav noteikts citādi, verificētājs saskaņā ar 21. pantu verificē kvotu sadales pieteikumā norādītos faktiskos datus.

(3)   Kompetentā iestāde aprēķina provizoriski piešķiramās kvotas, Bundesanzeiger publicē visu šā likuma piemērošanas jomā ietilpstošo iekārtu sarakstu un provizoriski piešķiramās kvotas, kā arī iesniedz šo sarakstu Eiropas Komisijai. Provizoriski piešķiramo kvotu aprēķinā ņem vērā tikai tādus operatora sniegtus datus, kas ir pietiekami uzticami. [..]

(4)   Kompetentā iestāde pirms tirdzniecības laikposma sākuma pieņem lēmumu par bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanu par iekārtu tās operatoram, kurš ir iesniedzis pieteikumu saskaņā ar 2. punkta otro teikumu paziņotajā termiņā. [..]”

14

2011. gada 26. septembraVerordnung über die Zuteilung von Treibhausgas-Emissionsberechtigungen in der Handelsperiode 2013 bis 2020 (Noteikumi par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu sadali 2013. līdz 2020. tirdzniecības gadā; BGBl. 2011 I, 1921. lpp.) 5. panta “Atsauces datu vākšana” 1. punktā ir paredzēts, ka iekārtas operatoram kopā ar bezmaksas sadales pieteikumu par esošajām iekārtām ir jāiesniedz ziņas par iekārtu, kā arī ziņas par katru sadales elementu.

15

Publikācijā Vācijas Obligāto Juridisko Paziņojumu Federālā Vēstneša elektroniskajā versijā (elektronischer Bundesanzeiger, eBAnz AT118 2011 B1) 2011. gada 20. oktobrī Deutsche Emissionshandelsstelle (Vācijas Emisijas kvotu tirdzniecības dienests; turpmāk tekstā – “DEHSt”) norādīja, ka TEHG 9. panta 2. punktā paredzētais termiņš beigsies 2012. gada 23. janvārī.

16

INEOS ekspluatē iekārtu ķīmisko produktu ražošanai naftas tvaika krekinga procesā augstā temperatūrā. Uz šo iekārtu kopš 2008. gada 1. janvāra attiecas emisijas kvotu iegādes pienākums.

17

2012. gada 23. janvārīINEOS tam paredzētajā termiņā iesniedza DEHSt bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu šai iekārtai saskaņā ar TEHG 9. panta 1. punktu tirdzniecības laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam, balstoties uz bāzes laikposmu no 2005. līdz 2008. gadam. Piemērojot minētā panta 2. punktu, termiņš šādu pieteikumu iesniegšanai izbeidzās tajā pašā dienā. No Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka minēto pieteikumu verificēja neatkarīga kontroles iestāde. Tas it īpaši ietvēra provizoriski piešķiramo ikgadējo emisijas kvotu daudzumu, kas sasniedza 574635 kvotas saskaņā ar aprēķiniem, ko INEOS izdarīja, piemērojot Lēmuma 2011/278 11. pantā paredzēto speciālo aprēķina metodi attiecībā uz tvaika krekingu.

18

Ar 2014. gada 17. februāra lēmumu DEHSt par šo tirdzniecības laikposmu piešķīra INEOS kopējo kvotu daudzumu 3867032, attiecībā uz attiecīgās iekārtas emisijām precizējot, ka piešķiršana ir balstīta uz datiem, ko INEOS ir paziņojis sadales pieteikumā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

19

2014. gada 11. martāINEOS iesniedza administratīvu sūdzību par apstrīdēto lēmumu DEHSt, apgalvojot, ka DEHSt esot bijis jāņem vērā noteikti papildu dati attiecībā uz tiešo emisiju aprēķinu 2006. un 2007. gadā.

20

2015. gada 3. septembrīDEHSt noraidīja šo sūdzību, pamatojoties it īpaši uz to, ka jaunie dati nevarēja tikt ņemti vērā bezmaksas emisijas kvotu sadalei, jo INEOS tos esot iesniedzis tikai 2015. gada aprīlī saistībā ar administratīvo sūdzību, tātad vairāk nekā trīs gadus pēc sadales pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām, proti, pēc 2012. gada 23. janvāra. DEHSt ir norādījis, ka ne tikai TEHG 9. panta 2. punktā esot paredzēts likumīgs noilguma termiņš, bet arī jebkādus šajā pieteikumā iekļautu datu grozījumus nepieļaujot valsts procedūras ciešā saistība ar Savienības tiesībās paredzēto kvotu sadales procedūru.

21

2015. gada 29. septembrīINEOS pret šo lēmumu par atteikumu cēla prasību Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija), apgalvojot it īpaši, ka tas kļūdas dēļ neesot sniedzis noteiktus datus par tiešajām emisijām 2006. un 2007. gadā, kļūdaini pieņemdams, ka šie dati jau ir DEHSt rīcībā, lai gan uz attiecīgo iekārtu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma tika attiecināta, tikai sākot no 2008. gada 1. janvāra. INEOS uzskata, ka DEHSt esot bijis tas jāuzaicina papildināt vai labot datus, kas sniegti sakarā ar sadales pieteikumu.

22

Iesniedzējtiesas ieskatā, tā kā Savienības tiesībās nepārprotami nav ietverta tiesību norma attiecībā uz tiesiskajām sekām, kādas ir jāsaista ar ziņām, ko operators ir sniedzis pēc valsts tiesībās paredzētā sadales pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām, ir jānoskaidro, vai TEHG 9. panta 2. punkts, saskaņā ar kuru tiesības uz bezmaksas kvotu sadali nepastāv novēlota pieteikuma gadījumā, ir saderīgs ar Direktīvas 2003/87 un Lēmuma 2011/278 tiesību normām.

23

Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Direktīvas [2003/87] 10.a panta, kā arī Lēmuma [2011/278] tiesību normas nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā tirdzniecības laikposmam no 2013. līdz 2020. gadam ir paredzēts materiālās tiesības izbeidzošs termiņš laikus neiesniegtiem pieteikumiem par bezmaksas emisijas kvotu sadali esošām iekārtām un turklāt nav pieļauts kvotu sadales pieteikumā labot kļūdas vai papildināt (nepilnīgus) datus, kuri atklājas tikai pēc dalībvalsts tiesībās noteiktā termiņa beigām?”

24

Uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa jautā, vai Direktīvas 2003/87 10.a pants un Lēmums 2011/278 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā, lai iesniegtu bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu par laikposmu no 2013. līdz 2020. gadam, ir paredzēts noilguma termiņš, kuram beidzoties, pieteicējam nav nekādas iespējas labot vai papildināt savu pieteikumu.

25

No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šis jautājums ir uzdots saistībā ar strīdu, kurā iekārtas, uz kuru attiecas emisijas kvotu tirdzniecības sistēma kopš 2008. gada 1. janvāra, operators, šajā gadījumā INEOS, savā bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumā kļūdas dēļ nav norādījis zināmus atsauces datus, proti, tos, kas attiecas uz šīs iekārtas tiešajām emisijām 2006. un 2007. gadā. Ir skaidrs, ka, ja nebūtu šīs kļūdas, šis operators būtu saņēmis vairāk bezmaksas emisijas kvotu.

26

Vispirms ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/87 mērķis ir izveidot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu, lai samazinātu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas atmosfērā līdz tādam līmenim, kas nepieļautu bīstamu antropogēnu ietekmi uz klimatu, un tās galamērķis ir vides aizsardzība (it īpaši skat. spriedumu, 2017. gada 8. marts, ArcelorMittal Rodange un Schifflange, C‑321/15, EU:C:2017:179, 24. punkts).

27

Šī sistēma ir balstīta uz ekonomisku loģiku, kas mudina katru tās dalībnieku izdalīt mazāku siltumnīcas efektu izraisošo gāzu daudzumu, nekā atļauj tiem sākotnēji piešķirtās kvotas, lai pārpalikumu nodotu citam dalībniekam, kas radījis lielāku emisiju daudzumu, nekā atļauj tam piešķirtās kvotas (it īpaši skat. spriedumu, 2017. gada 8. marts, ArcelorMittal Rodange un Schifflange, C‑321/15, EU:C:2017:179, 22. punkts).

28

Tātad Direktīvas 2003/87 mērķis ir laikā līdz 2020. gadam ekonomiski efektīvos apstākļos samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu kopējās emisijas Eiropas Savienībā par vismaz 20 %, salīdzinot ar 1990. gada līmeni (spriedums, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 23. punkts).

29

Šajā nolūkā Direktīvas 2003/87 10.a pantā ir paredzēts iekārtām noteiktās darbības nozarēs piešķirt bezmaksas emisijas kvotas, kuru daudzums pakāpeniski tiek samazināts laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, lai panāktu šo bezmaksas kvotu pilnīgu likvidēšanu 2027. gadā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 24. punkts, kā arī 2016. gada 26. oktobris, Yara Suomi u.c., C‑506/14, EU:C:2016:799, 46. punkts).

30

Saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a panta 1. punktu Komisija Lēmumā 2011/278 ir noteikusi saskaņotus noteikumus Savienības līmenī attiecībā uz šo bezmaksas emisijas kvotu sadali. Šajos saskaņotajos noteikumos ir konkretizēta būtiska prasība līdz minimumam samazināt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū (spriedums, 2016. gada 22. jūnijs, DK Recycling und Roheisen/Komisija, C‑540/14 P, EU:C:2016:469, 53. punkts).

31

INEOS uzskata, ka Savienības likumdevējs tādējādi ir veicis visu ar bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumiem saistīto aspektu, tostarp procesuālo aspektu, pilnīgu saskaņošanu tādējādi, ka šajā ziņā dalībvalstīm nav nekādas rīcības brīvības. Gan no Lēmuma 2011/278 atbilstošo normu formulējuma, it īpaši tā 7., 8. un 10. panta, gan no tā sistēmas un mērķa izrietot, ka tajā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt no operatoriem savākto atsauces datu pilnību, precizitāti un saskanību. Savukārt šajā lēmumā neesot paredzēts, ka šie dalībvalstu pienākumi varētu tikt ierobežoti ar termiņu vai ka tās varētu noteikt pašas savus noilguma termiņus.

32

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības likumdevēja ieviestā procedūra bezmaksas emisijas kvotu sadalei laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam būtībā ietver trīs atsevišķus posmus.

33

Vispirms pirmajā posmā saskaņā ar Lēmuma 2011/278 7. pantu dalībvalstīm no operatoriem par katru esošo iekārtu, kas atbilst šādas piešķiršanas nosacījumiem, ir jāvāc visa lietderīgā informācija un dati principā par visiem gadiem laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam, kuros iekārta ir darbojusies, attiecībā uz katru šī lēmuma IV pielikumā uzskaitīto parametru, kuri ļauj noteikt šīs sadales apjomus (spriedums, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 25. punkts).

34

Saskaņā ar Lēmuma 2011/278 8. panta 1. punktu dalībvalstīm šajā nolūkā bija jāpieņem vienīgi tie dati, kurus verificētājs, kam ir jāpārliecinās par to uzticamību, ticamību un precizitāti, lai nonāktu pie atzinuma, kurā ar pamatotu precizitāti ir norādīts, vai iesniegtie dati ir vai nav būtiski nepatiesi, ir atzinis par pieņemamiem.

35

Pamatojoties uz tādējādi iegūto informāciju, dalībvalstīm saskaņā ar Lēmuma 2011/278 10. pantu katram gadam ir jāaprēķina provizorisko bezmaksas piešķiramo emisijas kvotu skaits katrai to teritorijā esošai iekārtai kopš 2013. gada (spriedums, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 26. un 34. punkts).

36

Šī pirmā posma beigās katrai dalībvalstij ir pienākums atbilstoši Direktīvas 2003/87 11. panta 1. punktam un Lēmuma 2011/278 15. panta 1. un 2. punktam publicēt un iesniegt Komisijai līdz 2011. gada 30. septembrim to teritorijā esošo iekārtu un apakšiekārtu sarakstu, uz kurām attiecas šī direktīva, precizējot katrai no tām provizoriski piešķirto kvotu apjomu par visu laikposmu no 2013. līdz 2020. gadam.

37

Pēc tam otrajā posmā pēc šī saraksta saņemšanas un tā kā būtībā dalībvalstu aprēķinātais kopējais provizoriskais ikgadējais daudzums pārsniedz ražošanai paredzēto maksimālo apmēru, kas atbilst Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punktā norādītajam kvotu maksimālajam ikgadējam daudzumam, Komisijai proporcionāli ir jāsamazina šis dalībvalstu aprēķinātais provizoriskais daudzums, piemērojot šajā tiesību normā paredzēto “starpsektoru korekcijas koeficientu”, kas atbilst attiecībai starp minēto provizorisko daudzumu un šo maksimālo apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 28. aprīlis, Borealis Polyolefine u.c., C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311, 62., kā arī 63. punkts).

38

Visbeidzot trešajā posmā dalībvalstīm atbilstoši Lēmuma 2011/278 15. panta 4. un 5. punktam ir jānosaka bezmaksas piešķirto emisijas kvotu galīgais ikgadējais daudzums katram gadam laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, saskaņā ar šī lēmuma 10. panta 9. punktu reizinot provizorisko bezmaksas emisijas kvotu kopējo ikgadējo daudzumu ar šo starpnozaru korekcijas koeficientu. Atbilstoši Direktīvas 2003/87 11. panta 2. punktam dalībvalstīm ir jāizsniedz par attiecīgo gadu piešķirtās kvotas vēlākais līdz tā 28. februārim.

39

Šajā gadījumā, kā tas izriet jau no šī sprieduma 25. punkta, TEHG 9. panta 2. punktā paredzētais noilguma termiņš, par ko ir runa pamatlietā, attiecas uz šīs procedūras pirmo posmu, kurā it īpaši operatoriem atbilstoši Lēmuma 2011/278 7. pantam bija jāsniedz kompetentajām valsts iestādēm šī lēmuma IV pielikumā uzskaitītie atsauces dati par laikposmu no 2005. līdz 2008. gadam par katru attiecīgo iekārtu.

40

Jākonstatē, ka – pretēji tam, ko apgalvo INEOS, – Savienības likumdevējs nekādā ziņā nav veicis pilnīgu šī procedūras posma saskaņošanu. Lai gan, protams, ar Direktīvu 2003/87 un Lēmumu 2011/278 tā ir iezīmēta, ne šajā direktīvā, ne šajā lēmumā nav noteikts termiņš, kurā operatoram ir jāiesniedz savs sadales pieteikums, un vēl mazāk termiņš, kurā šis operators varētu vajadzības gadījumā labot vai papildināt šī pieteikuma pamatojumam iesniegtos datus.

41

Šajā ziņā ir jānorāda, ka Lēmuma 2011/278 7. panta 8. punktā ir precizēts, ka datu trūkuma gadījumā dalībvalstīm ir jāpieprasa operatoram pienācīgi pamatot jebkādu datu “trūkumu” un aizstāt “visus daļēji pieejamos datus” ar saprātīgām aplēsēm, tomēr nenosakot procedūru, kas ļautu labot vai papildināt sniegtos datus. Tāpat, kaut arī šī lēmuma 8. pantā dalībvalstīm ir aizliegts pieņemt datus, ko verificētājs nav atzinis par pieņemamiem, šajā tiesību normā nav noteikts termiņš vai procedūra nepieņemamu datu labošanai.

42

Šādos apstākļos, tā kā nav Savienības tiesību regulējuma par procesuālajiem noteikumiem attiecībā uz bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikuma iesniegšanu un verifikāciju, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānoregulē šie noteikumi atbilstīgi procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi kā normas, kuras regulē līdzīgas iekšējas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 29. punkts).

43

Attiecībā uz līdzvērtības principu ne no viena Tiesā iesniegtā lietas materiāla neizriet un šajā procedūrā nav apgalvots, ka pamatlietā aplūkotais noilguma termiņš būtu pretrunā šim principam. Katrā ziņā, kā Komisija to pamatoti ir norādījusi, nostāja šajā ziņā ir jāpauž iesniedzējtiesai.

44

Runājot par efektivitātes principu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ikviens gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālā tiesību norma nepadara par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesību piemērošanu, ir jāanalizē, ņemot vērā šīs tiesību normas nozīmi visā procesā, tā norisi un tā īpatnības dažādās valsts instancēs. Šajā perspektīvā vajadzības gadījumā it īpaši ir jāņem vērā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un procesa efektīva norise (it īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 42. punkts).

45

It īpaši attiecībā uz noilguma termiņiem Tiesa ir nospriedusi, ka attiecībā uz valsts tiesisko regulējumu, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, dalībvalstīm ir jānosaka termiņi, ņemot vērā it īpaši pieņemamo lēmumu nozīmīgumu ieinteresētajām personām, piemērojamo procedūru un tiesību aktu sarežģītību, personu, kas var tikt ietekmētas, skaitu un citas publiskas vai privātas intereses, kas jāņem vērā (it īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 20. oktobris, Danqua, C‑429/15, EU:C:2016:789, 44. punkts).

46

Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka noilguma termiņa noteikšana principā atbilst efektivitātes prasībai, jo ar to tiek īstenots tiesiskās noteiktības pamatprincips, kas aizsargā vienlaicīgi gan ieinteresēto personu, gan attiecīgo administrāciju. Šādi termiņi principā nevar padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu to tiesību īstenošanu, kas ir piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (it īpaši skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, TDC, C‑327/15, EU:C:2016:974, 98. punkts).

47

No minētā izriet, ka tiesiskās noteiktības interesēs tādu saprātīgu termiņu noteikšana, kuros iestājas noilgums, ir saderīga ar Savienības tiesībām (spriedums, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 28. punkts).

48

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka datums, kurā beidzās TEHG 9. panta 2. punktā paredzētais bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu iesniegšanas termiņš, bija noteikts 2012. gada 23. janvāris. Kā izriet no šī sprieduma 15. punkta, ir skaidrs, ka šis datums ir norādīts 2011. gada 20. oktobra oficiālajā publikācijā. Turklāt no rakstveida apsvērumiem, ko Tiesai iesniegusi Vācijas valdība un kas šajā jautājumā nav apstrīdēti, izriet, ka šī termiņa beigu datums arī tajā pašā dienā tika darīts zināms operatoriem tiem nosūtītā elektroniskā pasta vēstulē un tas tika norādīts paziņojumā presei.

49

No minētā izriet, ka pamatlietā operatoriem noteiktais noilguma termiņš to bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu iesniegšanai saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu un atbilstošajām Lēmuma 2011/278 normām laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam nedaudz pārsniedza trīs mēnešus.

50

Tādējādi ir jānosaka, vai šāds termiņš nevar padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu Savienības tiesībās paredzētu tiesību izmantošanu tādam operatoram, kāds ir INEOS pamatlietā.

51

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka, lai gan Direktīvas 2003/87 10.a pantā un Lēmumā 2011/278 atsevišķiem operatoriem, kāds ir INEOS, ir piešķirtas tiesības iegūt bezmaksas emisijas kvotas laikposmā no 2013. līdz 2020. gadam, šis operators tomēr nav apgalvojis šajā gadījumā, ka šis termiņš, kas nedaudz pārsniedz trīs mēnešus, būtu bijis pārāk īss, lai iesniegtu tā sadales pieteikumu, šo tiesību izmantošanai, tāpat arī minētais operators ir iesniedzis šo pieteikumu minētajā termiņā. Turklāt, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 87. punktā, Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norādīts nekas tāds, kas ļautu domāt, ka aplūkotais noilguma termiņš padarīja par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu šo tiesību izmantošanu.

52

Savukārt no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, kā tas jau ir norādīts šī sprieduma 25. un 39. punktā, ka šis operators apstrīd neiespējamību papildināt šo pieteikumu pēc šī termiņa beigām, lai labotu tā iesniegtus kļūdainus datus par viņa iekārtu emisijām.

53

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, noilguma termiņš principā ir saderīgs ar efektivitātes principu, lai gan šāda termiņa beigšanās attiecīgajām personām gluži dabiski var kļūt par šķērsli daļēji vai pilnībā īstenot savas tiesības (it īpaši skat. spriedumus, 2000. gada 16. maijs, Preston u.c., C‑78/98, EU:C:2000:247, 34. punkts; 2003. gada 18. septembris, Pflücke, C‑125/01, EU:C:2003:477, 35. punkts, kā arī 2011. gada 8. septembris, Q‑Beef un Bosschaert, C‑89/10 un C‑96/10, EU:C:2011:555, 36. punkts).

54

Tādējādi tikai ar to, ka pamatlietā aplūkotais noilguma termiņš pats par sevi kavē bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikuma iesniedzēju iesniegt papildu datus pēc šī termiņa beigām, nevar pašu par sevi būt pietiekami, lai pierādītu, ka ir pārkāpts efektivitātes princips.

55

No minētā izriet, ka neviens no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem neļauj uzskatīt, ka šāds noilguma termiņš varētu padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikuma iesniegšanu, lai īstenotu tiesības saņemt bezmaksas emisijas kvotas saskaņā ar Direktīvas 2003/87 10.a pantu, kā arī Lēmumu 2011/278.

56

Tomēr INEOS apgalvo, ka no dalībvalstu pienākuma, aprēķinot šīs kvotas, balstīties uz iespējami precīzākiem un pilnīgākiem atsauces datiem izriet, ka kompetentajām valsts iestādēm, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu, ir jālikvidē jebkādi procesuālie noteikumi, kā, piemēram, pamatlietā aplūkotais noilguma termiņš, kas liedz labot kļūdainus datus.

57

Šajā ziņā ir taisnība, kā Tiesa jau ir uzvērusi, ka saskaņā ar Lēmuma 2011/278 7. panta 7. punktu, skatītu kopā ar minētā lēmuma preambulas 15. apsvērumu, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai dati, kas ir iegūti no operatoriem un izmantoti bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanai, būtu pilnīgi un saskanīgi un lai tie būtu iespējami precīzi (spriedums, 2016. gada 8. septembris, E.ON Kraftwerke, C‑461/15, EU:C:2016:648, 27. un 37. punkts).

58

Šajā pašā aspektā, kā izriet jau no šī sprieduma 34. punkta, Lēmuma 2011/278 8. panta 1. punktā dalībvalstīm ir prasīts nodrošināt, ka verifikators kontrolē šo datu “uzticamību, ticamību un precizitāti”, lai verifikācijas atzinumā ar “pamatotu precizitāti” norādītu, vai iesniegtie dati ir vai nav būtiski nepatiesi.

59

Šāda precizitātes prasība dalībvalstīm, kā tas izriet gan no šīm tiesību normām, gan no Lēmuma 2011/278 preambulas 15. apsvēruma, ir noteikta tāpēc, lai tās varētu īstenot siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas samazināšanas mērķi, kas ir atgādināts šī sprieduma 26.–28. punktā, konsekventi un saskaņoti piemērojot kvotu sadales noteikumus.

60

Tomēr, kā izriet tostarp no Lēmuma 2011/278 7. panta 7. un 8. punkta formulējuma, dalībvalstīm noteiktā precizitātes prasība prasa operatoru sadarbību un šajā ziņā liek arī tiem ievērot dažādus pienākumus, tostarp it īpaši pienākumu paziņot izsmeļošus, saskanīgus un iespējami precīzus datus, kā arī pienākumu nodrošināt pietiekamu rūpību.

61

Ar šiem operatoriem paredzētajiem sadarbības pienākumiem tādējādi, kā to pamatoti ir norādījis Federālais Vides birojs un Vācijas valdība, skaidri ir mēģināts mudināt tos, tā kā tie ir vistuvāk bezmaksas emisijas kvotu aprēķināšanai vajadzīgo atsauces datu avotam, izrādīt vajadzīgo rūpību, lai nodrošinātu, cik vien iespējams, precīzu datu savākšanu, un tas ir darīts tāpēc, lai dalībvalstis pašas varētu izpildīt savus pienākumus atbilstoši Lēmuma 2011/278 7. un 8. pantam un tādējādi īstenot Direktīvas 2003/87 mērķi samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas.

62

Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts ir norādījis savu secinājumu 93. un 94. punktā, ir jākonstatē, ka minētā precizitātes prasība ir operatoru un dalībvalstu kopīgā atbildība un ka tātad – pretēji tam, ko apgalvo INEOS, – nevar tikt uzskatīts, ka Lēmumā 2011/278 šiem operatoriem ir paredzētas jebkādas tādas tiesības uz bezmaksas emisijas kvotu aprēķināšanai iesniegto datu precizitāti, ko tie varētu izvirzīt pret savu dalībvalsti. No minētā izriet, ka šī lēmuma faktiska piemērošana nevar uzlikt kompetentajām valsts iestādēm pienākumu likvidēt procesuālus noteikumus, kā, piemēram, pamatlietā aplūkoto noilguma termiņu, lai ļautu operatoram labot kļūdainus datus, ko tas pats ir iesniedzis šajā termiņā.

63

No minētā izriet, ka neviens no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem neļauj uzskatīt, ka ar tādu noilguma termiņu kā pamatlietā aplūkotais būtu pārkāpts efektivitātes princips.

64

Šāds vērtējums rodas vēl jo vairāk pamatlietas apstākļos, jo no lietas materiāliem, ko Tiesai ir iesniegusi Vācijas valdība un ko INEOS šajā jautājumā nav apstrīdējis, izriet, ka kopš 2011. gada oktobra kompetentās valsts iestādes vairākkārt attiecīgajiem operatoriem ir norādījušas, ka attiecībā uz iekārtām, kas, kā INEOS iekārta pamatlietā, ir iekļautas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, tikai sākot no 2008. gada 1. janvāra, papildus ir jāpaziņo attiecīgie dati, kas ir uzskaitīti 2011. gada 26. septembra Noteikumu par siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu sadali 2013. līdz 2020. tirdzniecības gadā 5. pantā, attiecībā uz bāzes laikposmu no 2005. līdz 2008. gadam.

65

Turklāt ir jānorāda, ka šajā gadījumā kļūdainu datu labošana, lai tiktu piešķirtas papildu bezmaksas emisijas kvotas, ja tas būtu iespējams, notiktu ne tikai pēc pirmā posma beigām, bet arī pēc procedūras, kas izriet no apstrīdētā lēmuma paziņošanas, trešā un pēdējā posma beigām.

66

Šāds novēlots labojums varētu būt pretējs tiesiskās noteiktības principam, jo pastāvētu risks, ka jebkura bezmaksas kvotu piešķiršana bezgalīgi paliktu provizoriska, jo procedūras pirmais posms vienmēr varētu tikt uzsākts no jauna. No tā izrietētu bezmaksas emisijas kvotu piešķiršanas procedūras pareizas norises nopietns traucējums.

67

Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo INEOS, atšķirīga interpretācija nekādi nevar tikt izsecināta no 2016. gada 28. aprīļa sprieduma Borealis Polyolefine u.c. (C‑191/14, C‑192/14, C‑295/14, C‑389/14 un no C‑391/14 līdz C‑393/14, EU:C:2016:311). Protams, minētā sprieduma 97. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka Komisijai ir jāprasa dalībvalstīm izdarīt “vajadzīgos labojumus” sniegtajos datos par emisijām. Tomēr tajās lietās, kā tas izriet no tā paša sprieduma 94. un 95. punkta, kļūda izrietēja no tā, ka Komisija bija ņēmusi vērā dalībvalstu iesniegtus datus par emisijām laikposmā, kas nav norādīts Direktīvas 2003/87 10.a panta 5. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā. Vienīgi šīs kļūdas nopietnības dēļ, kas ievērojami ietekmētu vienoto starpnozaru korekcijas koeficientu un in fine bezmaksas piešķiramo kvotu skaitu, tiesiskās noteiktības princips neliedza apšaubīt šo koeficientu ar ex nunc iedarbību kopš minētā sprieduma 111. punktā norādītā brīža.

68

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/87 10.a pants, kā arī Lēmums 2011/278 ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā, lai iesniegtu bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu par laikposmu no 2013. līdz 2020. gadam, ir paredzēts noilguma termiņš, kuram beidzoties, pieteicējam nav nekādas iespējas labot vai papildināt savu pieteikumu, jo šis termiņš nevar padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu šāda pieteikuma iesniegšanu.

69

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2003. gada 13. oktobris), ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes Direktīvu 96/61/EK, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/29/EK (2009. gada 23. aprīlis), 10.a pants, kā arī Komisijas Lēmums 2011/278/ES (2011. gada 27. aprīlis), ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Direktīvā 2003/87, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā nav tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkotā, kurā, lai iesniegtu bezmaksas emisijas kvotu sadales pieteikumu par laikposmu no 2013. līdz 2020. gadam, ir paredzēts noilguma termiņš, kuram beidzoties, pieteicējam nav nekādas iespējas labot vai papildināt savu pieteikumu, jo šis termiņš nevar padarīt par praktiski neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu šāda pieteikuma iesniegšanu.