[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 7.8.2008

COM(2008) 510 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Paziņojums par gaisa pārvadātāju un lidostu atbildības jomu gadījumā, ja pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, ceļojot ar gaisa transportu, iznīcināti, sabojāti vai nozaudēti to pārvietošanās palīglīdzekļi Dokuments attiecas uz EEZ

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Paziņojums par gaisa pārvadātāju un lidostu atbildības jomu gadījumā, ja pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, ceļojot ar gaisa transportu, iznīcināti, sabojāti vai nozaudēti to pārvietošanās palīglīdzekļi Dokuments attiecas uz EEZ

1. PAMATOJUMS

Padome un Eiropas Parlaments 2006. gada 5. jūlijā pieņēma Regulu (EK) Nr. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesībām, ceļojot ar gaisa transportu[1] (turpmāk “regula”). Minētās regulas kopējais mērķis ir nodrošināt, ka invalīdi un personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām netiek diskriminēti, ceļojot ar gaisa transportu. Politisko sarunu gaitā par Komisijas priekšlikumu un sakarā ar turpmāko 12. pantu “Kompensācija par nozaudētiem vai bojātiem ratiņkrēsliem, citiem pārvietošanās palīglīdzekļiem un palīdzības ierīcēm” Komisija 2005. gada 30. novembrī iekļaušanai protokolā iesniedza paziņojumu[2], kurā Komisija apņēmās uzsākt pētījumu par iespēju paplašināt Kopienas, valstu vai starptautiskajos tiesību aktos paredzētās gaisa transporta pasažieru tiesības gadījumā, ja pasažieru ratiņkrēsli vai citi pārvietošanās palīglīdzekļi ir iznīcināti, bojāti vai nozaudēti, tos pārvietojot lidostā vai pārvadājot gaisa kuģī, un ziņot par šo pētījumu.

Komisija publicēja paziņojumu par līgumu[3], lai veiktu "Pētījumu par kompensācijas sliekšņiem attiecībā uz bojātiem vai nozaudētiem pārvietošanās palīglīdzekļiem un palīdzības ierīcēm, kas pieder gaisa transporta pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām” (turpmāk “pētījums”), kurš ir pieejams Komisijas tīmekļa vietnē. Šā paziņojuma mērķis ir ziņot par pētījuma rezultātiem un iespēju paplašināt spēkā esošās tiesības.

2. PROBLēMAS JOMA

“ Nepatīkami, ja ir bojāta vai nozaudēta bagāža. Bojāti vai nozaudēti pārvietošanās palīglīdzekļi var izbojāt visu ceļojumu un ievērojami sarežģīt dzīvi uz ilgu laiku. Tā ir neatkarības un pašcieņas zaudēšana[4]. ”

Ievērojamai daļai pašreizējo ES iedzīvotāju ir pārvietošanās problēmas, tai skaitā nepieciešams ratiņkrēsls vai cits pārvietošanās palīglīdzeklis vai palīdzības ierīces (turpmāk “pārvietošanās palīglīdzekļi”). Personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām daļa iedzīvotāju kopskaitā, iespējams, palielinās, jo ES sabiedrība kopumā noveco.

Komisija nevēlas šajā paziņojumā atkārtot datus, kuri jau sniegti pētījumā, kas jālasa kā šā paziņojuma papildinājums. Tomēr, pamatojoties uz šiem datiem, Komisija atzīmē, ka ir skaidri rādītāji, ka pasažieri ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kuriem vajadzīgi pārvietošanās palīglīdzekļi, ceļo ar gaisa transportu mazāk nekā parastie iedzīvotāji. Ir diezgan iespējams, ka bailes par pārvietošanās palīglīdzekļu nozaudēšanu, sabojāšanu vai iznīcināšanu ir veicinošs aspekts, kas attur tos no ceļošanas un līdz ar to neļauj tiem iekļauties sabiedrībā. Šo baiļu pamatā ir vairāki objektīvi iemesli.

1. Ratiņkrēslu vai citu pārvietošanās palīglīdzekļu nozaudēšana vai bojājumi personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām atņem neatkarību un ietekmē ikvienu to ikdienas dzīves aspektu līdz brīdim, kad jautājums ir pienācīgi atrisināts.

2. Personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām saskaras ar risku to veselībai un drošībai, ja to pārvietošanās palīglīdzekļi ir nozaudēti, sabojāti vai iznīcināti, jo ne vienmēr tiek nodrošināti to aizvietotāji, un arī tad, ja tie tiek nodrošināti, aizvietotāji ne vienmēr ir piemēroti personas vajadzībām.

3. Laiks, kas aviokompānijām vai lidostām vajadzīgs pārvietošanās palīglīdzekļu nozaudēšanas vai sabojāšanas radīto praktisko problēmu atrisināšanai, ir neatbilstošs, ņemot vērā to vajadzības steidzamību.

4. Lielākajā daļā aviokompāniju un lidostu pastāvošās procedūras attiecībā uz to, kā rīkoties, saskaroties ar pārvietošanās palīglīdzekļu nozaudēšanu vai sabojāšanu, ir nepilnīgas, un darbinieku vidējais apmācības līmenis nepietiekams.

5. Ar pārvietošanās palīglīdzekļu nozaudēšanu, sabojāšanu vai iznīcināšanu saistītās finansiālās sekas personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, ceļojot ar gaisa transportu, rada papildu risku salīdzinājumā ar citiem pasažieriem.

6. Kompensācijas, ko gaisa pārvadātāji un lidostas sniedz par sabojātu, iznīcinātu vai nozaudētu pārvietošanās palīglīdzekli, ir ļoti atšķirīgas.

3. PēTīJUMA REZULTāTI — PROBLēMAS

Ar pārvietošanās palīglīdzekļiem saistīto faktisko negadījumu skaits gadā un uz uzņēmumu ir ļoti zems. Kopējais attiecīgo sūdzību skaits ir apmēram no 600 līdz 1000 gadījumiem gadā salīdzinājumā ar 706 miljoniem gaisa pasažieru, ko gadā pārvadā Eiropas Savienībā[5]. Tā ir attiecība no mazāk nekā vienas līdz ne vairāk kā pusotrai sūdzībai uz miljonu pasažieru.

Pētījumā analizēta gan ASV pieredze, gan stāvoklis Eiropā. Šīs divas analīzes nodrošina pietiekamu pamatu, lai būtu ticams, ka šis aprēķins ir tuvu faktiskajam skaitam. Pētījumā arī secināts, ka attiecībā gan uz problēmas kvantitatīvajiem, gan kvalitatīvajiem aspektiem ir vairāki aktuāli jautājumi, kuri būtu jāuzsver.

3.1. Kvantitatīvs mērķis — samazināt negadījumu skaitu

Personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvietošanās palīglīdzekļu iznīcināšanas, sabojāšanas vai nozaudēšanas gadījumu skaits ir saistīts ar pārvietošanās palīglīdzekļu pareizu pārvietošanu un iekraušanu gaisa kuģī un uzglabāšanu lidostās, kas ir būtiska personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvadāšanas nosacījumu daļa, lai apmierinātu to vajadzības, un kam vajadzīgo prasmju iegūšanai pareizi jāapmāca darbinieki. Mērķis joprojām ir ļaut personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām pēc iespējas ilgāk izmantot savu personīgo palīdzības ierīci. Vislabākais būtu, ja pārvietošanās palīglīdzekli persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām nodotu un pēc tam saņemtu atpakaļ pie gaisa kuģa durvīm visos tajos gadījumos, kad persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām nevar izmantot savu pārvietošanās palīglīdzekli gaisa kuģī. Citas procedūras var noteikt, ja tas nepieciešams drošības, drošuma vai praktisku iemeslu dēļ.

Pielikumā pie 2001. gada Aviokompāniju saistībām pasažieru apkalpošanā[6], ko parakstījuši lielākā daļa no Eiropas valstu gaisa pārvadātājiem (turpmāk „aviokompāniju saistības”), noteikts, ka aviokompānijām, kuras parakstījušas saistības, jāveic visi iespējamie pasākumi, lai novērstu pārvietošanās palīglīdzekļu vai citu palīdzības ierīču nozaudēšanu vai sabojāšanu; tās izstrādās savus apkalpošanas plānus, iekļaujot tajos aviokompāniju saistības; tās izstrādās darbinieku apmācības programmas un ieviesīs izmaiņas savās datorsistēmās, lai īstenotu aviokompāniju saistības; saistībās noteikts arī, ka „personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām jāpaliek pēc iespējas neatkarīgām.”

Lidostu brīvprātīgajās saistībās pasažieru apkalpošanā (turpmāk “lidostu saistības”), ko Eiropas lidostas izstrādāja Starptautiskās lidostu padomes Eiropas organizācijas[7] aizbildnībā, noteikts, ka “darbiniekiem tiks sniegta atbilstoša apmācība, lai tie spētu izprast un apmierināt personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzības”. Parakstītāju mērķis bija izstrādāt savus apkalpošanas plānus, balstoties uz saistībām, un iekļaut Eiropas Civilās aviācijas konferences ( ECAC ) dokumenta Nr. 30 (5. iedaļa)[8] un Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas[9] ( ICAO 9. pielikums) atbilstošos noteikumus.

ECAC dokumenta Nr. 30[10] 5.2.3.2. punktā teikts, ka “dalībvalstīm jāveicina tāda bukleta izplatīšana aviokompāniju un lidostu apkalpojošajam personālam, kurā izklāstītas procedūras un iespējas, kas jānodrošina, lai palīdzētu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, un kurā sniegta visa vajadzīgā informācija par šādu personu pārvadāšanas nosacījumiem un palīdzību, kas tiem jāsniedz, kā arī par pasākumiem, kas tiem jāveic. Tām jānodrošina, ka aviokompānijas savās rokasgrāmatās iekļauj visas procedūras attiecībā uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām”. Tā paša dokumenta 5.5. punktā teikts: „Dalībvalstīm lidostās personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām jānodrošina pārvietošanās pakalpojumi uz zemes, kas ietver apmācītus un kvalificētu darbiniekus, lai apmierinātu viņu vajadzības (...) atbilstošus palīglīdzekļus, lai tiem palīdzētu.”

Tomēr šīs brīvprātīgās vienošanās ne vienmēr tiek pienācīgi ņemtas vērā. Pirmkārt, tikai daži uzņēmumi un lidostas ES faktiski ir izstrādājuši savus plānus vai klientu apkalpošanas politiku, lai īstenotu šīs brīvprātīgās vienošanās. Otrkārt, tie, kas to izdarījuši, ir pieņēmuši tādus atšķirīgus plānus vai politiku, ka to rezultātā personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām aizsardzības līmenis ir ļoti atšķirīgs. Treškārt, šie plāni un klientu apkalpošanas politika ne vienmēr ir publicēti, tāpēc personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir ļoti sarežģīti jau iepriekš uzzināt, kāda varētu būt situācija.

Sakarā ar lidostu saistībām vairumā lidostu labprātīgi sniedz palīdzību personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Tomēr procedūras, atbilstoši kurām personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir atļauts nokļūt līdz gaisa kuģa durvīm savā ratiņkrēslā vai saņemt savu ratiņkrēslu pēc ielidošanas, dažādās lidostās ir ļoti atšķirīgas.

3.2. Kvalitatīvs mērķis — samazināt negadījuma sekas

3.2.1. Pašreizējais vienotas procedūras trūkums noved pie tūlītējiem risinājumiem uz vietas

Pārvietošanās palīglīdzekļiem nodarīto bojājumu pakāpei var būt nopietnas sekas ne tikai to radīto izmaksu dēļ. Jautājums ir gan par laiku, kurā persona ar ierobežotām pārvietošanās spējām nevarēs izmantos savu palīglīdzekli, gan par ilgo laiku, līdz tiem beidzot izmaksā kompensāciju. Grūtības noskaidrot, kur sūtīt sūdzības par bojājumu un kam lūgt palīdzību pēc ielidošanas bieži vien nepazīstamā lidostā, palielina laiku un stresu, kas saistīts ar kaut vai pagaida risinājuma rašanu praktiskām ikdienas dzīves problēmām, esot bez pārvietošanās palīglīdzekļa.

Pašlaik nav starptautisku, Kopienas vai valstu tiesību aktu par tūlītējas palīdzības sniegšanu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kuru pārvietošanās palīglīdzeklis ir nozaudēts, sabojāts vai iznīcināts, vai par to, kā šī tūlītējā palīdzība jāsniedz, vai kādi ir šādas palīdzības būtiskie aspekti.

Aviokompāniju saistībās nav sīka izklāsta, kā jārīkojas ar attiecīgajām kompensācijas prasībām vai kādi pasākumi jāveic uz vietas, ja ir bojāts vai nozaudēts ratiņkrēsls vai cits pārvietošanās palīglīdzeklis.

Vairumam lidostu nav politikas par prasībām attiecībā uz sabojātiem vai iznīcinātiem ratiņkrēsliem vai pārvietošanās palīglīdzekļiem. Noteikumi par kompensāciju un procedūras, atbilstoši kurām lidostas nodrošina pārvietošanās palīglīdzekļu aizvietošanu, dažādās lidostās ir atšķirīgas, lai gan pastāv lidostu saistības[11]. Tā rezultāts var būt nepilnības un pretrunas attiecībā uz aizvietošanu un kompensāciju personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kuru palīglīdzekļi ir iznīcināti vai sabojāti laikā, kad par tiem atbild lidosta. Tas noteikti rada neskaidrību un apmulsumu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kas nekad nezina, kā rīkoties vai pie kā vērsties, ja noticis negadījums ar to pārvietošanās palīglīdzekli.

3.2.2. Aviokompāniju un lidostu atbildības rakstura un ierobežojumu atšķirības

Tradicionāli pastāv aviokompāniju un lidostu atbildības rakstura un ierobežojumu atšķirības. Šīs atšķirības var apmulsināt ieinteresētās personas.

3.2.2.1. Pārvietošanās palīglīdzekļu pārvadāšana gaisa kuģī (aviokompānijas atbildība)

Pašlaik palīdzību personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām sniedz gaisa pārvadātāji kā lidlauka pakalpojumu. Gaisa pārvadātāji var sniegt palīdzību vai nu tieši, vai izmantojot trešā uzņēmuma pakalpojumus, vai ar lidostas starpniecību, ja tā darbojas kā pakalpojumu sniedzējs gaisa pārvadātājam. Aviokompānijas atbildību pašlaik ierobežo ar dažādām starptautiskām konvencijām[12], Kopienas regulām, ar kurām šīs starptautiskās konvencijas īsteno ES[13], un juridiskām vai administratīvām procedūrām, ko citas valstis nosaka ES uzņēmumiem, kuri vēlas ienākt to valsts tirgos. Uzņēmumi var atteikties no savas ierobežotās atbildības un piekrist kompensēt nozaudētu pārvietošanās palīglīdzekļu vai to remonta pilnu vērtību.

Visi šie juridiskie dokumenti darbojas atbilstoši vienam un tam pašam mehānismam — pārvadātāja atbildības prezumpcija reģistrētas bagāžas gadījumā[14]. Tas nozīmē, ka cietušajam nebūs jāpierāda pārvadātāja vaina, lai pārvadātājs uzņemtos atbildību. Vienīgais, kas personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām jāpierāda, ir tas, ka bojājums vai nozaudēšana notikusi, kamēr pārvietošanās palīglīdzeklis bija pārvadātāja pārziņā (parasti saukts arī par “pārvadāšanas laikposmu”).

Attiecībā uz pārvietošanās palīglīdzekli, kurš reģistrēts pie reģistrācijas letes (ko vienmēr veic pārvadātājs vai veic tā vārdā) un pēc tam marķēts kā bagāža, ir diezgan skaidrs, ka pārvadāšanas laikposms sākas brīdī, kad sākas reģistrēšanas procedūra. Tas pats attiecas uz bagāžu, kas ir “piegāde salonā”. Lai gan pārvietošanās palīglīdzeklis var būt marķēts, pirms to faktiski nodod pārvadātājam (pie izejas uz iekāpšanu vai pie gaisa kuģa durvīm), pārvadātāja atbildībai būtu jāiestājas tikai brīdī, kad pārvietošanās palīglīdzekli fiziski nodod pārvadātājam (vai nu pie izejas uz iekāpšanu, vai pie gaisa kuģa durvīm).

3.2.2.2. Pārvietošanās palīglīdzekļa pārvietošana lidostā (lidostas atbildība)

Kopš regula pilnībā stājusies spēkā 2008. gada 26. jūlijā, lidostas ir uzņēmušās atbildību par palīdzības sniegšanu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Lidostas atbildība principā nav ierobežota[15] un ir noteikta saskaņā ar valstu tiesību aktiem par atbildību/atlīdzināmu kaitējumu. Tas, ka piemērojamais tiesiskais regulējums lidostām un aviokompānijām ir atšķirīgs, rada divas lielas attiecīgās atbildības rakstura atšķirības. Pirmkārt, lidostas atbildība parasti ir balstīta uz pierādītu lidostas vadības dienesta vainu. Otrkārt, ja lidostas atbildība nav ierobežota, aviokompānijas atbildība noteikti ir ierobežota. Tas nozīmē, ka lidostas gadījumā personai ar ierobežotām pārvietošanās spējām būs jāpierāda pāridarītāja vaina tiesā, ja lidosta neatzīst prasību (kas tā nav, ja atbildīgs ir gaisa pārvadātājs), bet tā var atgūt visus zaudējumus (kas tā nav, ja atbildīgs ir gaisa pārvadātājs, jo tā atbildība parasti ir ierobežota).

3.2.3. Kompensācijas summa un procedūra

Personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām organizācijas ilgu laiku ir uzstājušas, ka jānosaka neierobežota atbildība, ja negadījumi ar pārvietošanās palīglīdzekļiem notiek gan laikā, kad tos pārvieto lidostā, gan pārvadāšanas laikā gaisa kuģī. Šo pieeju veicina moderno pārvietošanās palīglīdzekļu augstā cena[16] un saskaņā ar starptautiskajām konvencijām, jo īpaši Monreālas Konvenciju[17], par bagāžu noteiktie pašreizējās atbildības salīdzinoši zemie ierobežojumi, kas patiešām liek domāt, ka kompensācijas summa saskaņā ar starptautiskajām konvencijām var nebūt atbilstoša visos gadījumos.

Lielākā daļa gaisa pārvadātāju nodrošina kompensāciju saskaņā ar Monreālas Konvenciju. Pārvietošanās palīglīdzekļiem nodarītais kaitējums ar vērtību virs SDR 1000 ir pasažieru pašu risks, ja vien brīdī, kad reģistrētā bagāža tika nodota pārvadātājam, pasažieris nav īpaši deklarējis ieinteresētību par nogādāšanu galapunktā un nav samaksājis papildu summu, ja konkrētajā gadījumā tas ir ticis prasīts[18]. Īpašu apdrošināšanu pārvietošanās palīglīdzekļiem, ko izmanto personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām, piedāvā tikai mazākums uzņēmumu un niecīgs lidostu skaits. Vairums gaisa pārvadātāju un lidostu nepiedāvā īpašu apdrošināšanas segumu par sabojātiem vai iznīcinātiem ratiņkrēsliem vai pārvietošanās palīgierīcēm.

Saskaņā ar pētījumu tikai mazākums ES uzņēmumu personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ļauj deklarēt, ka to pārvietošanās palīglīdzekļiem ir augstāka vērtība un ka par to attiecīgi var izvirzīt prasību. Šo uzņēmumu vidū daži ierobežo papildvērtības deklarācijas līdz noteiktai summai virs kompensācijas robežvērtības, kas noteikta ar starptautiskajiem un ES noteikumiem, bet zem pārvietošanās palīglīdzekļa faktiskās cenas. Vairāki pārvadātāji norādīja, ka īpašas vērtības deklarēšana ir saistīta ar “papildmaksu, [kas] jāmaksā pasažierim”.

Visas ieinteresētās personas piekrīt, ka izmaksas par personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām vajadzību nodrošināšanu nedrīkst tieši pāriet personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Tomēr tikai daži ir izdarījuši loģisku secinājumu un kompensē visas izmaksas par pārvietošanās palīglīdzekļu sabojāšanu vai nozaudēšanu. Regula nostiprina principu, ka palīdzība personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām jāsniedz bez papildu maksas[19], bet tās darbības jomā nav iekļauta konkrēta kompensācijas summa, ko nosaka saskaņā ar “starptautiskajiem, Kopienas un dalībvalstu tiesību aktiem[20]”.

Jāatzīmē, ka attiecībā uz dzelzceļa transportu ar Kopienas tiesību aktiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem noteikts pilnīgas kompensācijas pienākums, ja dzelzceļa pārvadājumu uzņēmums ir atbildīgs par pārvietošanās līdzekļu pilnīgu vai daļēju zudumu vai bojājumiem[21].

3.2.4. Pārvietošanās palīglīdzekļu iekļaušana “bagāžas” definīcijā vai izslēgšana no tās

Personas ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārstāvošo organizāciju un vairākuma civilās aviācijas iestāžu, kas atbildēja uz aptauju saistībā ar pētījumu, viedoklis ir tāds, ka pārvietošanās palīglīdzekļus nevajadzētu uzskatīt par bagāžu. Šīs izslēgšanas mērķis ir tāds, ka uz pārvietošanās palīglīdzekļiem nevajadzētu attiecināt aviokompāniju ierobežotas atbildības noteikumus, kas paredzēti starptautiskajās konvencijās. Tā rezultātā aviokompānijām un lidostām būtu jākompensē nozaudēta pārvietošanās palīglīdzekļa pilna cena vai tā remonta izmaksas.

ASV Gaisa pārvadātāju piekļuves aktā ( Air Carrier Access Act ( ACAA )) nav noteikta pārvietošanās palīglīdzekļa definīcija un tas nav nepārprotami izslēgts no bagāžas definīcijas, tomēr, ja notiek negadījums ar pārvietošanās palīglīdzekli, ACAA nosaka pilnu, objektīvu atbildību bez finanšu ierobežojumiem visiem pārvadātājiem, kuri vēlas apkalpot vietējos maršrutus Amerikas Savienotajās Valstīs[22]. ASV Transporta departaments paredz drīz grozīt savus noteikumus, ar ko īsteno ASV Gaisa pārvadātāju piekļuves aktu, lai uz ārzemju gaisa pārvadātājiem, kas veic pārvadājumus uz un no Amerikas Savienotajām Valstīm, attiecinātu lielāko daļu no prasībām saistībā ar invaliditāti, kas pašlaik attiecinātas uz ASV pārvadātājiem saskaņā ar 382. daļu, tostarp saistībā ar rīkošanos ar pārvietošanās palīglīdzekļiem un palīdzības ierīcēm.

Pašreizējie Kanādas tiesību akti attiecībā uz personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir Gaisa pārvadājumu noteikumu VII daļa: pārvadāšanas noteikumi un nosacījumi [23]. Kanādas Transporta aģentūra, šķiet, definē pārvietošanās palīglīdzekļus kā prioritāri reģistrētas personīga rakstura bagāžas vienības, neskatoties uz to, ka pārvietošanās palīglīdzekļi nav izslēgti no bagāžas definīcijas strictu sensu . Tādā veidā Kanādas Transporta aģentūra neatļauj uzņēmumiem, kas darbojas to teritorijā, piemērot pārvietošanās palīglīdzekļiem starptautisko konvenciju ierobežotas atbildības noteikumus attiecībā uz iznīcinātu, sabojātu vai nozaudētu bagāžu. Ir vienošanās, ka, lai nolaistos Kanādā, gaisa pārvadātājam jāievēro Kanādas noteikumi. Šķiet, ka šo vienošanos nav mēģinājis apstrīdēt neviens ārzemju pārvadātājs.

4. RISINāJUMS PROBLēMāM — REGULA (EK) NR. 1107/2006

4.1. Kvantitatīvs mērķis — samazināt negadījumu skaitu

Kā izklāstīts šā paziņojuma 3.1. punktā, īpašu procedūru trūkums attiecībā uz rīkošanos ar ratiņkrēsliem vai citiem pārvietošanās palīglīdzekļiem un tas, ka apmācība par rīkošanos ar ratiņkrēsliem vai citiem pārvietošanās palīglīdzekļiem nav nodrošināta visās lidostās vai aviokompānijās, norāda, ka iespējams viegli veikt uzlabojumus. Regulā (EK) Nr. 1107/2006 šis trūkums pašreizējā situācijā ir risināts, nosakot juridiskas saistības attiecībā gan uz vajadzīgajām procedūrām, gan darbinieku apmācību, lai nodrošinātu atbilstošu palīdzību personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām[24].

Šādas juridiskas saistības cita starpā ietver pārvietošanās palīglīdzekļu pārvietošanu lidostā un to pārvadāšanu gaisa kuģī. Tāpēc aviokompāniju un gaisa pārvadātāju sniegtās palīdzības kvalitātei un atbilstībai būtu ievērojami jāuzlabojas. Īpašas reģistrācijas procedūras un darbinieku apmācība par rīkošanos ar pārvietošanās līdzekļiem paaugstinās informētību gan darba devēju, gan darbinieku vidū un palīdzēs vēl vairāk samazināt negadījumu skaitu un smagumu, kā arī personāla un saimnieciskās izmaksas.

4.2. Kvalitatīvs mērķis — samazināt negadījuma sekas

Šā paziņojuma 3.2.1. punktā iztirzātas nepilnības attiecībā uz to, ka pašreiz trūkst vienotas procedūras, kas nodrošinātu tūlītējus risinājumus uz vietas bojāta vai nozaudēta pārvietošanās palīglīdzekļa gadījumā. Regula (EK) Nr. 1107/2006 daļēji aizpilda šo juridisko vakuumu. Pirmkārt, Regulas (EK) Nr. 1107/2006 I pielikumā, nosakot palīdzību, kas sniedzama lidostā, īpaši iekļauta „bojātu vai nozaudētu pārvietošanās palīglīdzekļu pagaidu aizstāšana, atzīstot, ka tos ne vienmēr ir iespējams aizstāt tieši ar tādiem pašiem palīglīdzekļiem” [25]. Otrkārt, 9. pantā noteikts juridisks pienākums lidostām noteikt „kvalitātes standartus I pielikumā norādītajai palīdzībai un konstatēt, kādi resursi vajadzīgi, lai tos sasniegtu”.

Attiecībā uz aviokompāniju un lidostu atbildības rakstura un ierobežojumu atšķirībām, kas minētas šā paziņojuma 3.2.2. punktā, Regulas (EK) Nr. 1107/2006 12. pantā noteikts kompensācijas pienākums „saskaņā ar starptautiskajiem, Kopienas un dalībvalstu tiesību aktiem”.

Komisija stingri uzraudzīs, kā lidostas un aviokompānijas īsteno šo pienākumu jaunajā kontekstā, kas noteikts ar šo regulu, lai turpmāk novērtētu, vai būtu ieteicama lidostu atbildības precīzākas definīcijas iekļaušana, līdzīgi kā Regulā (EK) Nr. 889/2002 noteikts attiecībā uz gaisa pārvadātājiem.

Attiecībā uz kompensācijas summu un attiecīgo procedūru , kas iztirzāta šā paziņojuma 3.2.3. punktā, ar pārvietošanās palīglīdzekļiem saistīto negadījumu skaits jau tā ir neliels, un jaunajai aizsardzībai, ko sniedz Regula (EK) Nr. 1107/2006, vajadzētu palīdzēt vēl vairāk samazināt negadījumu skaitu un to sekas. Tāpēc šķiet skaidrs, ka, izmainot pašreizējos noteikumus, ko piemēro attiecībā uz kompensācijām, jebkādām saimnieciska rakstura sekām, ko šie negadījumi radītu uzņēmumiem, nebūtu lielas saimnieciskas ietekmes uz pārvadātājiem vai lidostām.

Visbeidzot, šā paziņojuma 3.2.4. punktā iztirzāts jautājums, vai pārvietošanās palīglīdzekļus vajadzētu uzskatīt par iekļautiem jēdzienā „bagāža”. Šis jautājums ir būtisks, jo tas saistīts ar kompensācijas summu, tā kā ar starptautiskajām konvencijām noteiktās atbildības ierobežojumi attiecas tikai uz bagāžu. Daži no Kopienas lielākajiem gaisa pārvadājumu partneriem jau ir izstrādājuši detalizētas administratīvās procedūras attiecībā uz tiesībām, kādas šajā jautājumā ir personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām. Vispārīgi runājot, šīs administratīvās procedūras gaisa pārvadātājiem un dažreiz lidostām nosaka objektīvu atbildību un pilnīgas kompensācijas pienākumu. Eiropas gaisa pārvadātāji, kas apkalpo transkontinentālos reisus uz Kanādu vai iekšzemes reisus ASV vai Kanādā, ārpus Kopienas robežām jau ievēro šos noteikumus. Daži uzņēmumi jau ir atteikušies no savas ierobežotās atbildības, īstenojot savu klientu apkalpošanas politiku vai piemērojot iekšējos kvalitātes standartus.

Kā liecina šie piemēri, var paredzēt dažādus risinājumus attiecībā uz kompensācijas summu, ko maksā par iznīcinātu, sabojātu vai nozaudētu pārvietošanās palīglīdzekli, lai šo summu tuvinātu šāda pārvietošanās palīglīdzekļa reālajai vērtībai. Šo mērķi var panākt, mēģinot interpretēt vai definēt bagāžas jēdzienu tā, lai izslēgtu pārvietošanās palīglīdzekļus, tai pat laikā nodrošinot šādiem pārvietošanās palīglīdzekļiem juridisko segumu saskaņā ar piemērojamajām starptautiskajām konvencijām, vai alternatīvi – atceļot vai pārskatot finansiālās kompensācijas ierobežojumus saskaņā ar šīm starptautiskajām konvencijām. Visbeidzot, aviokompānijas un lidostas varētu brīvprātīgi atteikties no pašreizējās ierobežotās atbildības attiecībā uz pārvietošanās palīglīdzekļiem.

Komisija uzskata, ka ir vērts šo jautājumu izskatīt ICAO līmenī, ar mērķi attiecībā uz nozaudētiem, sabojātiem vai iznīcinātiem pārvietošanās palīglīdzekļiem likvidēt vai pārskatīt jebkādus finansiālus ierobežojumus, kas noteikti Monreālas Konvencijā. Komisija apzinās grūtības, kas saistītas ar atkārtotām sarunām par starptautisku konvenciju. Tomēr tas, ka dažas ICAO dalībvalstis vienpusēji nolēmušas grozīt savus noteikumus un savos iekšzemes reisos noteikt pilnu kompensāciju par pārvietošanās palīglīdzekļiem, norāda, ka šāda ES iniciatīva varētu saņemt politisku atbalstu.

Komisija uzskata, ka starpposmā Regulas (EK) Nr. 1107/2006 pilnīga piemērošana uzlabos personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām pašreizējo tiesību uzraudzību un izpildes nodrošināšanu saistībā ar kompensāciju par iznīcinātu, sabojātu vai nozaudētu pārvietošanās līdzekli un/vai tā aizstāšanu, kā arī palīdzību, kas jāsniedz uz vietas, ja notiek negadījums. Pirms izlemt, vai izvirzīt likumdošanas priekšlikumu par šiem jautājumiem, Komisija uzskata, ka ir apdomīgi ļaut Regulai (EK) Nr. 1107/2006 kļūt piemērojamai, pirms novērtēt tās ietekmi uz iespējamo negadījumu skaita samazināšanos. Ņemot vērā pašreizējo praksi citās valstīs un Kopienas tiesību aktus, ar ko regulē dzelzceļa pārvadājumus, Komisija īstermiņā rosina aviokompānijas brīvprātīgi atteikties no savas ierobežotās atbildības.

5. SECINĀJUMI

7. Komisija atgādina lidostām un aviokompānijām par to pienākumu ieviest kvalitātes standartus, apmācību un procedūras, kas nepieciešamas attiecībā uz rīkošanos ar pārvietošanās palīglīdzekļiem un attiecībā uz tiesībām, kādas ir pasažieriem ar ierobežotām pārvietošanās spējām, ja notiek negadījums saistībā ar to pārvietošanās palīglīdzekļiem, jo īpaši ievērojot ECAC dokumentu Nr. 30 un attiecīgos tā pielikumus.

8. Attiecībā uz kompensācijas summu un, lai to tuvinātu pārvietošanās palīglīdzekļu faktiskajai vērtībai, Komisija ierosinās Padomei, ka Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm uzsāk iniciatīvu ICAO ietvaros ar mērķi precizēt vai definēt terminu “bagāža”, lai izslēgtu pārvietošanās palīglīdzekļus, vai, alternatīvi, likvidēt vai pārskatīt jebkādus atbildības ierobežojumus Monreālas Konvencijas ietvaros par nozaudētiem, sabojātiem vai iznīcinātiem pārvietošanās līdzekļiem.

9. Komisija rosina aviokompānijas ES brīvprātīgi atteikties no saviem pašreizējiem atbildības ierobežojumiem, lai kompensācijas summu tuvinātu pārvietošanās palīglīdzekļu faktiskajai vērtībai.

10. Komisija 2008.-2009. gadā uzraudzīs dalībvalstu, gaisa pārvadātāju un lidostu atbilstību Kopienas tiesību aktiem, tai skaitā Regulai (EK) Nr. 1107/2006.

11. Komisija rosina ieinteresētās personas veikt labāku un sistemātiskāku datu vākšanu par prasībām, kas saistītas ar pārvietošanās palīglīdzekļiem.

12. Regulas (EK) Nr. 1107/2006 17. pantā paredzētajā ziņojumā Komisija iekļaus nodaļu par tiesībām, kādas ir personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām, kuru pārvietošanās palīglīdzekļi ir nozaudēti, sabojāti vai iznīcināti. Komisija tad novērtēs faktisko situācijas attīstību pēc Regulas (EK) Nr. 1107/2006 stāšanās spēkā un šo secinājumu 2. punktā minētās, ICAO ietvaros uzsāktās iniciatīvas virzību. Ja novērtēšanas rezultātā atklāsies, ka vajadzīgie uzlabojumi nav panākti, Komisija ierosinās atbilstošu likumdošanas priekšlikumu, lai uzlabotu saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem spēkā esošās tiesības attiecībā uz gaisa transporta pasažieriem, kuru ratiņkrēsli vai citi pārvietošanās palīglīdzekļi ir iznīcināti, sabojāti vai nozaudēti pārvietošanas laikā lidostā vai pārvadāšanas laikā gaisa kuģī, tostarp risinot jautājumu par pašreizējā kompensācijas sliekšņa pārskatīšanu un nepieciešamību labāk definēt lidostas atbildību.

[1] OV L 204, 26.7.2006., 1. lpp.

[2] Padomes darba dokuments Nr. 15206/05 (COD 2005/007).

[3] Paziņojums par līgumu 2006/S 111-118193, 14.6.2006.

[4] No personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām apvienības atbildes konsultantiem.

[5] ES 2005. gadā pārvadāti 705,8 miljoni gaisa transporta pasažieru.

[6] Aviokompāniju saistības pasažieru apkalpošanā: skatīt 8. pantu un pielikumu.

[7] ACI Eiropas organizācija (2001. gads), Lidostu brīvprātīgās saistības pasažieru apkalpošanā un īpašais protokols, lai apmierinātu personu ar ierobežotu pārvietošanās spēju vajadzības.

[8] ECAC politikas paziņojums civilās aviācijas uzlabošanas jomā ( ECAC . CEAC DOK Nr. 30 (I DAĻA) 10. izdevums/2006. gada decembris.

[9] Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas standarti un ieteicamā prakse (Čikāgas Konvencijas 9. pielikums).

[10] Skatīt 8. zemsvītras piezīmi.

[11] Skatīt 6. zemsvītras piezīmi.

[12] Šīs konvencijas ir: 1 — Varšavā 1929. gada oktobrī parakstītā Konvencija par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, saīsinājums — 1929. gada Varšavas Konvencija. 2 — Protokols par grozījumiem 1929. gada 12. oktobra Varšavas Konvencijā par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas parakstīts Hāgā, 28.9.1955., saīsinājums — 1955. gada Hāgas Protokols. 3 — Konvencija par dažu starptautisko gaisa pārvadājumu noteikumu unifikāciju, kas parakstīta Monreālā 28.5.1999., saīsinājums — 1999. gada Monreālas Konvencija.

[13] Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 13. maija Regula (EK) Nr. 889/2002, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību nelaimes gadījumos (OV L 140, 30.5.2002., 2. lpp.).

[14] Skatīt Regulas (EK) Nr. 889/2002 1. panta 10. punktu.

[15] Uz lidostu atbildību neattiecas neviena starptautiska konvencija vai Kopienas tiesību akts.

[16] Piemēram, elektriskie ratiņkrēsli var maksāt līdz EUR 10 000.

[17] Līdz SDR 1000 (aptuvenā summa euro, balstoties uz SDR vērtību 10.3.2008. saskaņā ar SVF SDR novērtējumu, ir EUR 1060).

[18] Saskaņā ar Monreālas Konvencijas 22.2. pantā un Regulas (EK) Nr. 889/2002 1. panta 5. punktā noteikto.

[19] Skatīt Regulas (EK) Nr. 1107/2006 8. pantu.

[20] Skatīt Regulas (EK) Nr. 1107/2006 12. pantu.

[21] Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulas (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (OV 315, 31.12.2007., 14. lpp.) 25. pants.

[22] Gaisa pārvadātāju piekļuves akts ( ACAA ) aizliedz diskrimināciju ceļojumā ar gaisa transportu pret cilvēkiem ar invaliditāti. ASV Transporta departaments ir izdevis noteikumus (14 CFR 382. daļa), ar ko ievieš ACAA un kas skaidri attiecas uz rīkošanos ar pārvietošanās palīglīdzekļiem un palīgierīcēm.

[23] Pārvadāšanas noteikumi un nosacījumi, kas izdoti saskaņā ar Kanādas Pārvadājumu aktu. Akta V daļa attiecas uz personu ar invaliditāti pārvadāšanu. Šīs V daļas 155. iedaļā izskaidroti noteikumi attiecībā uz sabojātu vai nozaudētu palīglīdzekli.

[24] Skatīt regulas 9. un 11. pantu.

[25] Skatīt Regulas (EK) Nr. 1107/2006 I pielikumu.