[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 14.11.2006

COM(2006) 697 galīgā redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Ekonomikas reformas un konkurētspēja. Galvenās atziņas 2006. gada Ziņojumā par Eiropas konkurētspēju

{SEC(2006) 1467}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Ekonomikas reformas un konkurētspēja . Galvenās atziņas 2006. gada Ziņojumā par Eiropas konkurētspēju

1. IEVADS. JAUNS ZIņOJUMS, ATBALSTOT EIROPAS IZAUGSMES UN NODARBINāTīBAS STRATēģIJU

Šajā paziņojumā ir izklāstīti atklājumi un atziņas, kas paustas Komisijas 2006. gada ziņojumā par Eiropas konkurētspēju[1].

Ziņojumā par konkurētspēju galvenā uzmanība pievērsta to jautājumu analīzei, kas saistīti ar sasniegumiem ražīguma jomā, kas ir konkurētspējas pamatrādītājs ilgākā laika periodā. Ar konkurētspēju šeit saprot valsts vai reģiona dzīves līmeņa ilgtspējīgu paaugstināšanos un pēc iespējas zemāku piespiedu bezdarba līmeni. Ražošanas nozares līmenī ar konkurētspēju saprot nozares stāvokļa saglabāšanu un uzlabošanu pasaules tirgū.

Līdz ar atjaunoto Lisabonas Izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju, kurā nodalīti makroekonomikas, mikroekonomikas un nodarbinātības uzdevumi, Ziņojums par konkurētspēju ir pārveidots, lai nodrošinātu vērā ņemamu analītisko pamatu Lisabonas stratēģijas mikroekonomikas pīlāram. No tā arī izriet šajā ziņojumā sniegtās problēmu analīzes tuvinājums politiskajai darba kārtībai.

Šā paziņojuma mērķis nav nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem vai rīcības plānu. Tam ir plašāks mērķis – atbalstīt lēmumu pieņemšanu, piedāvājot vairākus politiski svarīgus atklājumus un ieteikumus, kas iegūti ekonomikas analizē.

Pēc nesen veiktā Eiropas izaugsmes, ražīguma un nodarbinātības rādītāju pārskata ziņojumā ir aplūkoti dažādi aspekti, kas saistīti ar trim no četriem prioritāriem reformu programmas pasākumiem, kas bija piedāvāti 2006. gada pavasara Eiropadomē: zināšanas un inovācija, uzņēmējdarbības potenciāla atraisīšana un virzība uz efektīvu un integrētu enerģētikas politiku. Šādā secībā četrās nodaļās ir apskatīta Eiropas enerģijas tirgu liberalizācija, normatīvā vide Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas kontekstā, inovācijas finansēšana un „vadošo tirgu” koncepcija inovācijas politikā. Turklāt ziņojumā ir aplūkots konkurētspējas stāvoklis divās Eiropas augsto tehnoloģiju ražošanas nozarēs, proti, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) pakalpojumu un preču ražošanā un farmācijas nozarē. Nobeigumā sniegta statistikas analīze, kurā ietverti konkurētspējas rādītāji nozares līmenī.

2. VISPāRēJIE SASNIEGUMI KONKURēTSPēJAS JOMā. IEPRIECINOšAS PAZīMES, KAS NORāDA UZ TO, KA TIEK RISINāTS JAUTāJUMS PAR NELABVēLīGAJIEM REZULTāTIEM KONKURēTSPēJAS UZLABOšANā, KAS BIJA NOVēROJAMI PēDEJOS GADOS

Pēdējos desmit gados IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju 25 dalībvalstu Eiropas Savienībā ir bijis zemāks nekā ASV, un reālie IKP pieauguma, darba ražīguma un kopējo faktoru ražīguma pieauguma tempi Eiropas Savienībā 1990.–2004. gadā ir palēninājušies vai palikuši nemainīgi. Šīm tendencēm ir strukturālas iezīmes, un, balstoties uz šo atziņu, kam piekrīt Eiropas politikas veidotāji, ir vajadzīga adekvāta politiska reakcija. Eiropadome 2000. gadā Lisabonā vienojās par Eiropas konkurētspējas atjaunošanu. Lisabonas stratēģijā 2005. gadā tika ieviestas svarīgas izmaiņas, pievēršot lielāku uzmanību politikai, kas spēj radīt izaugsmi, kā arī lielāku un labāku nodarbinātību. Faktiski Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas galvenās jomas ir saistītas arī ar centieniem stimulēt ražīguma palielināšanu, ieguldot līdzekļus pētniecībā un attīstībā, uzlabojot Eiropas infrastruktūru, optimizējot cilvēkkapitālu un veicinot konkurenci. Tas ļautu labāk izmantot priekšrocības, ko piedāvā globalizācija. Šī stratēģija jāapskata plašākā kontekstā, ievērojot prasību pēc ilgtspējīgas attīstības, proti, ka pašreizējās vajadzības jāapmierina tā, lai tas nelabvēlīgi neietekmētu nākamo paaudžu spēju apmierināt savas vajadzības.

Pirmā iepriecinošā pazīme ir tendence, ka daudzās ES dalībvalstīs uzlabojas nodarbinātības rādītāji. Šo rezultātu zināmā mērā ir radījušas pēdējos gados pieņemtās reformas darba tirgus jomā. Neraugoties uz to, nodarbinātības līmenis lielākajā daļā valstu joprojām ir zemāks nekā Lisabonas stratēģijā nospraustie mērķi.

Tomēr līdz ar nesen gūtajiem panākumiem nodarbinātības līmeņa ziņā Eiropas Savienībā darba ražīgums palielinājās pavisam nedaudz. Šādu neiepriecinošu ES darba ražīguma pieaugumu var skaidrot gan ar vājiem ieguldījumiem, gan ar gausiem kopējo faktoru ražīguma pieauguma tempiem kopumā. Kopš palēninājuma, kas bija vērojams deviņdesmito gadu vidū, kopējo faktoru ražīguma pieaugums joprojām ir lēns. Tas liecina par to, ka turpmāk nedrīkst atlikt reformas, kuras atbilst Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā minētajām prioritātēm. Ražīguma pieaugums, kas izriet no ražošanas reorganizācijas un pārdales, darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanas, kā arī no jaunu ražojumu un procesu ieviešanas, jo īpaši, izmantojot informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), palielinātu pieprasījumu pēc ieguldījumiem un veicinātu turpmāku progresu darba ražīguma jomā kapitāla intensitātes palielināšanas ziņā.

Jaunākās norises liecina par ES ekonomikas izaugsmes paātrināšanos no 1,7 % 2005. gadā līdz 2,8 % 2006. gadā. To varētu uzskatīt par labāko ES–25 izaugsmes rādītāju kopš 2000. gada, un to pavada nodarbinātības līmeņa un ražīguma pieaugums un bezdarba līmeņa samazināšanās. Naftas cenu celšanās ir nepārprotami negatīvi, kaut arī ierobežoti, ietekmējusi Eiropas valstu izaugsmi. Modeļa simulācijas palīdz kvantitatīvi noteikt enerģijas cenu svārstību ilgtermiņa ietekmi un ilustrē šīs ietekmes lielo daudzveidību dažādās valstīs un nozarēs. Neraugoties uz šī gada enerģijas cenu pieaugumu, ES ekonomikas atveseļošanās nepārprotami noris ļoti veiksmīgi. Kopā ar izaugsmes un nodarbinātības partnerības jauno pārvaldību rodas unikāla izdevība enerģiski veikt vajadzīgās strukturālās reformas.

3. KONKURēTSPēJAS VIRZīTāJFAKTORI

Enerģijas tirgus liberalizācija : stimulu radītās spēcīgās reakcijas dēļ vēl uzmanīgāk jāveido politika

Eiropas enerģijas tirgu liberalizācijas process ir turpinājies kopš deviņdesmito gadu sākuma. Ziņojumā ir izvērtētas dažas Eiropas elektroenerģijas un gāzes tirgu liberalizācijas sekas un iztirzāti jautājumi, kas izriet no liberalizācijas kopumā, tostarp no pieredzes ārpus ES.

Atklājumi liecina par to, ka konkurences ieviešana kopumā ir radījusi lielāku skaitu ekonomiski izdevīgāku darbību, un daļu no šiem ieguvumiem izmanto patērētāji. Tomēr izrādījies, ka elektrības un gāzes vairumtirdzniecības tirgus īpaši reaģē uz ietekmi, ko nosaka gan pārmantotā ražošanas nozares struktūra, gan šo tirgu specifiskās iezīmes. Operatori, kuri darbojas šais tirgos, arī turpmāk ievērojami ietekmē ražošanu, importa apjomus un galveno infrastruktūru. Lai šo jautājumu risinātu, ir vajadzīgi efektīvi regulatori. Vairumā gadījumu jābūt atbilstošai konkurencei mazumtirdzniecības tirgos. Balstoties uz šo apgalvojumu, universālu un publisku pakalpojumu pienākumi, kā arī konkrēti noteikumi patērētāju tiesību aizsardzības jomā ir paredzēti direktīvās par enerģiju.

Pētniecības un attīstības jomā fakti par ietekmi uz inovāciju liecina par to, ka pēc liberalizācijas īstenošanas mainās pētniecības un attīstības darba struktūra: uzņēmumu interesi par tehnoloģiju inovāciju (sabiedrības interesēs) tagad aizstāj interese par izdevumus samazinošām tehnoloģijām un klientu apkalpošanu. Kamēr kopējie izdevumi pētniecības un attīstības jomā, šķiet, ir samazinājušies, šķietami lielāks uzsvars tiek likts uz inovāciju, kas veicina ražošanas efektivitāti. Tādējādi var būt vajadzīgi papildu politikas pasākumi, lai stimulētu fundamentālos pētījumus enerģētikas jomā un atjaunotu situāciju, kāda valdīja pirms liberalizācijas uzsākšanas.

Gan teorija, gan praktiskie piemēri rāda, ka liberalizētos tirgos cenas var vairāk svārstīties īsā laika periodā un biežāk nekā pirms liberalizācijas var rasties vajadzība pieprasījumu salāgot ar pieejamo jaudu. Ja arī dažkārt šādas cenu svārstības tiek uzskatītas par nevēlamām, pieprasījuma lielāka nozīme tirgus darbībā saskan ar efektivitātes pieaugumu ilgākā laika periodā. Vēl viens jautājums, kas jāņem vērā, ir tas, ka neatbilstoša tirgus struktūra var būt par pamatu neracionāli maziem ieguldījumiem[2], jo īpaši tad, ja cenas neatspoguļo enerģijas reālo vērtību, radot mazāku procentuālo atdevi no ieguldījumiem, vai ja neatbilstoša tirgu atsaistīšana liek tirgus operatoriem radīt labvēlīgākus nosacījumus saviem piegādes uzņēmumiem. Regulētos tirgos (tirgos, kuros ir attiecīgā infrastruktūra) mehānismu radīšana ekonomiski izdevīgu ieguldījumu veicināšanai ir jo īpaši vajadzīga tad, ja tas skar (pārrobežu) transporta jaudu. Mazākus ieguldījumus var radīt arī tādi faktori kā sarežģītas procedūras, ko noteikušas valstu iestādes. Nepietiekami ieguldījumi jaudas nodrošināšanā var izraisīt elektroenerģijas deficītu un strāvas padeves pārtraukumu.

Ziņojumā ietvertie ekonomiskās analīzes rezultāti rāda, ka politiskās reaģēšanas pasākumos vispirms vajadzētu pievērst uzmanību skaidrai tirgus dalībnieku tiesību un atbildības sadalei jo īpaši nepietiekama piedāvājuma periodos. Turklāt nenoteiktāku vairumtirdzniecības tirgu veicināšana, jo īpaši attiecībā uz nākotnes līgumiem, palīdzēs patērētājiem nodrošināties pret cenu svārstībām. Lai tirgus būtu efektīvs, ir vajadzīga lielāka pārredzamība – mehānisms, kas ES līmenī uzlabo pieprasījuma un piedāvājuma modeļu uzraudzību ES enerģijas tirgos, savukārt infrastruktūras, piegādes un uzglabāšanas iespējamo trūkumu atklāšana palīdzētu uzlabot enerģijas piegādes jautājumu caurskatāmību Eiropas Savienībā.

Visbeidzot, kā rāda teorētiskie un empīriskie rezultāti, neskaidra ir elektroenerģijas tirgu liberalizācijas ietekme uz vidi. Cenu samazināšanās palielinātu enerģijas patēriņu, bet uzlabota degvielas ekonomiskā efektivitāte un pārmaiņas tehnoloģiju izvēlē, kas kļūst iespējamas konkurences rezultātā, var samazināt kaitīgo vielu izplūdi[3]. Liberalizācija kopumā un vides aizsardzības mērķi saskan. Turklāt tā var arī nostiprināt ietekmi, ko rada uz tirgu balstīti vides aizsardzības instrumenti, piemēram, Eiropas Emisiju kvotu tirdzniecības sistēma.

Normatīvā vide : ļoti visaptveroša labāka regulējuma principu ievērošana, neraugoties uz nevienlīdzīgām saistībām

Uzņēmējdarbības vides uzlabošana, izmantojot uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumus un labāka regulējuma noteikumus, patlaban ir kopējs mērķis visā Eiropas Savienībā. Tādēļ labāka regulējuma instrumentu izplatīšana ir skaidri noteikta prioritāte Izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā. Tālab ļoti pozitīvi vērtējams tas, ka dalībvalstu 2005. gadā pieņemtajās Nacionālajās reformu programmās (NRP) ir atspoguļota vēlme reformēt praksi regulējuma jomā. Šīs reformas labi papildina Kopienas līmenī radīto labāka regulējuma iniciatīvu, kas ietver pašreizējo tiesību aktu vienkāršošanas programmu, sistemātisku jaunu tiesību aktu ietekmes novērtēšanu, labāku apspriešanos ar ieinteresētajām personām, kā arī administratīvā sloga noteikšanu un samazināšanu. Turklāt noris arī darbs pie kvantitatīvo mērķu nospraušanas administratīvā sloga samazināšanai.

Ir ārkārtīgi grūti nodalīt regulējuma ietekmi uz tautsaimniecību. Neraugoties uz to, nebūt ne tik apjomīgā ekonomikas literatūra šai jomā sniedz pierādījumus tam, ka regulējums var ievērojami pozitīvi vai negatīvi (ja izstrādāts nepietiekami) ietekmēt ekonomikas sasniegumus un inovāciju. Ziņojumā par konkurētspēju ir analizēti daudzie visu ES–25 dalībvalstu NRP un citos dokumentos ietvertie pasākumi labāka regulējuma jomā. Lai gan šādi pasākumi ievērojami atšķiras laika grafiku, dziļuma, institucionalizācijas pakāpes un iespējamās efektivitātes ziņā, vairums dalībvalstu tomēr ir paredzējušas šajā jomā veikt vienu vai vairākus nozīmīgus pasākumus. Turklāt dalībvalstis piedāvā pasākumus, kas dod skaidri pamanāmus ieguvumus īsā laikā, piemēram, kompleksās apkalpošanas centrus uzņēmējdarbības reģistrēšanai. Tādēļ NRP un pēdējā gada notikumi pēc šo dokumentu publicēšanas patiesi rāda, ka nepārprotami ir sperts solis pareizā virzienā attiecībā uz normatīvo vidi Eiropas Savienībā. Atsevišķu dalībvalstu piedāvāto pasākumu lielās atšķirības bieži vien liecina par to, ka dalībvalstis atrodas dažādos labāka regulējuma sistēmas izstrādes posmos.

Šajā kontekstā jānorāda, ka pat tad, ja labāka regulējuma sistēma jau būtu ieviesta, tas ne vienmēr nozīmē ievērojami mazāku regulējumu. No septiņām dalībvalstīm, kuras, pamatojoties uz pašreizējiem rādītājiem, ir aptuveni klasificētas kā valstis ar relatīvi ierobežojošu regulatīvo vidi, kā to noteikusi ESAO, divas savās NRP piedāvā pasākumu kompleksu, kurā iekļauti visi vai gandrīz visi labāka regulējuma programmas elementi, un ka vairums pārējo valstu veic pasākumus vismaz divās jomās. Ievērojot iepriekš minēto, dažas no šīm astoņām dalībvalstīm, kurās ir brīvāka normatīvā vide, arī pieder pie tām valstīm, kuru pasākumi ietver visus vai gandrīz visus labāka regulējuma programmas elementus.

Arvien vairāk valstu (astoņpadsmit valstis) īsteno vai plāno īstenot savas ietekmes novērtēšanas (IN) sistēmas, atspoguļojot to, kas jau notiek Komisijā un nedaudzās citās dalībvalstīs. Tam vajadzētu palīdzēt nodrošināt augstāku regulēšanas kvalitāti nākotnē attiecībā uz svarīgiem valsts vai Eiropas konkurētspējas jautājumiem. Tomēr līdz šim panākumi ir gūti diezgan lēni, un jāatceras, ka, ieviešot IN sistēmu, ieguvumi būs jūtami tikai pēc dažiem gadiem. Turklāt tiek paustas bažas, ka vairākos gadījumos nopietns šķērslis var būt ierobežotie resursi. Ja vien šāds resursu pārdales jautājums netiks atrisināts, jauni tiesību akti varētu nedot kvalitātes uzlabojumu, kas izriet no IN, ar kura palīdzību integrētā procesa ietvaros regulāri novērtē ietekmi uz tautsaimniecību, sociālo aspektu un vidi.

Visaptverošas un integrētas labāka regulējuma sistēmas izveidei jākļūst par vidēja termiņa vai ilgtermiņa mērķi visās dalībvalstīs. Lai izveidotu šādas sistēmas pamatus, nepārprotami vajadzīga tūlītēja rīcība. Šādas sistēmas neatslābstoša izveide palīdzēs nodrošināt labākus apstākļus uzņēmējdarbībai, samazināt administratīvo slogu, kas dažās nozarēs ir īpaši liels, un barjeras iekļūšanai tirgū, kā arī veicināt konkurences palielināšanos, radīt vairāk jauninājumu un visbeidzot panākt lielāku ekonomisko izaugsmi. Labāka regulējuma vispārējais process vēl ir tikko aizsācies, un tā galīgie panākumi būs atkarīgi no daudziem faktoriem, kurus vēl nevar ņemt vērā. Liela nozīme būs arī tam, cik nopietna būs attieksme pret spēkā esošo priekšlikumu īstenošanu.

Šī analīze liek secināt, ka visā Eiropas Savienībā jau ir panākts zināms progress un ka visas dalībvalstis veic pasākumus attiecībā uz labāku regulējumu un uzņēmējdarbības vidi kopumā, taču reālie uzdevumi saglabājas. Protams, tām valstīm, kas līdz šim likušas mazāku uzsvaru uz labāka regulējuma politikām, gan neatliekamība, gan potenciālie ieguvumi, kas saistīti ar enerģiskāku labāka regulējuma programmas virzīšanu, ir lielāki nekā tām valstīm, kas šajā jomā jau ir pavirzījušās tālāk. Dalībvalstīm, kuras atrodas mazāk izdevīgā sākumpozīcijā, ir enerģiskāk jārīkojas, lai izveidotu visaptverošu labāka regulējuma sistēmu.

Inovācijas finansēšanai ir pievērsta pelnītā uzmanība, bet trūkumi politikā joprojām saglabājas

Ziņojumā vispirms uzmanība ir pievērsta īpašām, ar finansēšanu saistītām inovācijas problēmām un attiecīgajiem politiskajiem instrumentiem, kas paredzēti šo problēmu risināšanai. Valsts palīdzība var izpausties dažādi: kā tieši pasākumi, piemēram, dotācijas un aizdevumi, vai arī kā netieši pasākumi, piemēram, garantijas vai fiskāli stimuli, kas atbalsta pētniecību un attīstību, kā arī riska kapitāla atbalsta pasākumi. Ziņojumā ir iztirzāta laba valdības atbalsta prakse saskaņā ar ekonomikas teoriju, kā arī izklāstīti politiski svarīgi secinājumi. Tos papildina to inovācijas finansēšanas pasākumu pārskats, ko dalībvalstis iekļāvušas 2005. gada oktobrī izdotajās Nacionālajās reformu programmās.

Pēdējos gados aizvien vairāk valstu izmanto fiskālus stimulus pētniecības un attīstības veicināšanai, un daudzās no tām ir palielinājušies ieguvumi, ko sniedz ar pētniecībai un attīstībai piemērojamo nodokli saistītie noteikumi. Nacionālās reformu programmas, ar ko dalībvalstis nāca klajā 2005. gada oktobrī, šo tendenci apstiprina. Programmās arī atspoguļojas tas, ka valsts pārvaldes iestādes arvien lielāku nozīmi piešķir spēcīgai jaunas uzņēmējdarbības riska kapitāla nozarei, jo tiek ziņots par tās darbību; gandrīz visās dalībvalstīs tiek paplašināti vai īstenoti jauni pasākumi, īpašu uzmanību pievēršot investīcijām agrīnā stadijā. Vērā ņemama valstu grupa ziņo par pasākumiem, kas saistās ar uzņēmējdarbības mecenātiem. To ievērojot, maz uzmanības kopumā tiek pievērsts šāda riska kapitāla pārrobežu mobilitātes atvieglošanai. Tas pats sakāms par novatorisku projektu parādu finansēšanu, jo tikai nedaudzas dalībvalstis ziņo par pasākumiem šajā sakarā.

Programmu un instrumentu lielā dažādība, kā arī bieži minētais nodoms tos pārskatīt un pārveidot rāda, ka notiek plaša eksperimentēšana. Te, protams, paveras iespējas vienam no otra mācīties un apmainīties ar labākās prakses pieredzi, ko varētu izmantot daudz vieglāk, ja pašreizējo pasākumu vērtēšana notiktu biežāk, sistemātiskāk un labāk salīdzināmā veidā. Dažreiz arī vienā valstī ir ļoti dažādi instrumenti, tādēļ ir vajadzīgs sistemātiskāks darbs, lai informētu potenciālos lietotājus, kā arī lai pašreizējos instrumentus vienkāršotu un padarītu pieejamākus.

Noslēgumā varētu secināt, ka vairāk pūļu jāveltī tam, lai atvieglotu jaunas uzņēmējdarbības riska kapitāla nodrošināšanu pāri robežām un novatorisku projektu parādu finansēšanu. Riska kapitāla nodrošinājums agrīnos uzņēmējdarbības posmos ir jautājums, ko risina daudzas dalībvalstis; tomēr šajā jomā noteikti būtu jādara vairāk. Arī pašreizējo programmu vērtēšana un vienkāršošana būtu jāveic sistemātiskāk, kā arī jāturpina savstarpēja mācīšanās politikas jomā.

Tomēr jāsaprot: ja arī šie centieni ir vajadzīgi, tie noteikti nav pietiekami, lai sasniegtu vispārīgāku mērķi, proti, padarīt Eiropas ekonomiku dinamiskāku un uz zināšanām balstītu. Līdztekus visaptverošas zinātnisko pētījumu, attīstības un inovāciju politikas izveidošanai būs vajadzīga arī tādu reformu īstenošana, kas ekonomiskās darbības padarīs enerģiskākas kopumā un īpaši tādās jomās kā uzņēmējdarbības vide, konkurence, ārējā tirdzniecība, izglītība un darba tirgus.

Vadošā tirgus metode var veicināt inovācijas politiku, kurā iespējams paredzēt globālās prasības

Ziņojumā ietverts literatūras pārskats par vadošā tirgus metodi, kas ir lietderīgs jēdziens, lai labāk izprastu faktorus, kas ir jauninājumu un jaunu tehnoloģiju globālo panākumu pamatā, īpaši konkurējošu novatorisku projektu gadījumā.

Vadošā tirgus metode galvenokārt ir svarīga uzņēmumiem, taču tā var palīdzēt arī valdībai veidot efektīvāku tehnoloģiju politiku, kas atvieglos izredzes valsts uzņēmumiem inovācijas pasākumos gūt potenciāli globālus panākumus. Šajā nolūkā var izmantot dažus universālus kritērijus dažādu inovācijas politikas sastāvdaļu veidošanā (no finansēšanas programmām un valsts iepirkuma līdz regulēšanai un standartu noteikšanai): globālam tirgum raksturīgo vajadzību un ārvalstu klientu interešu iestrādāšana politikā, iekšējā tirgus prasību pārnešana uz ārvalstīm, uzsvara likšana uz ražošanas izmaksu samazināšanu, dažādu novatorisku projektu konkurences pieļaušana un pasaulē valdošo tendenču ievērošana (kaut gan pēdējais kritērijs nav viegli izpildāms, jo ir grūti noteikt, vai konkrētas pārmaiņas uzskatāmas par globālu tendenci).

Tādējādi tas ir būtiski svarīgs jautājums jebkurā politikā, kas paredzēta tam, lai atbalstītu vadošā tirgus rašanos, sagatavotos globāliem tirgiem, izveidotu tādas inovācijas, kas atbilst šīm globālajām nākotnes vajadzībām un piedāvātu tik lielas izmaksu priekšrocības, lai pārējās valstis tiktu pārliecinātas šādai politikai sekot, netraucējot konkurējošu spēku darbību.

Lai vadošo tirgu koncepcija darbotos Eiropas līmenī, Komisija savā nesen izdotajā Paziņojumā par inovāciju[4] ir ierosinājusi vispirms apspriesties ar ieinteresētajām personām, īpaši ar tehnoloģiju platformām un Eiropas INNOVA iniciatīvā paredzētajām jauninājumu speciālistu grupām, lai noteiktu iespējamās jomas, kurās apvienojot pasākumus attiecībā uz piedāvājumu un pieprasījumu, varētu izveidot jauninājumiem labvēlīgu tirgu un, otrkārt, 2007. gadā uzsākt eksperimentālas vadošo tirgu iniciatīvas visperspektīvākajās jomās. Pamatojoties uz šo pieredzi, Komisija sagatavos visaptverošu vadošo tirgu stratēģiju.

4. KONKURēTSPēJA ATSEVIšķāS NOZARēS

Papildus tam, ka ziņojumā ir aplūkota ekonomiskā reforma (enerģijas tirgus liberalizācija, normatīvā vide) un inovācijas uzlabošanas politika, tajā ir analizēts konkurētspējas stāvoklis divos svarīgos, ātri augošās augsto tehnoloģiju nozarēs, proti, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT) preču un pakalpojumu ražošanas nozarē un farmācijas nozarē.

IKT ražošanas nozarē vajadzīga plašāka pētniecība un attīstība, kā arī politikas pasākumi, kas atvieglotu pārmaiņas

Attiecībā uz IKT ziņojumā secināts, ka Eiropas Savienībai ir salīdzinošas priekšrocības, jo tai ir augstas kvalitātes diferencētas preces, ko raksturo augstākas cenas. Lielāki starpproduktu tirdzniecības apjomi, kas ietver galvenokārt uzņēmumu savstarpējo tirdzniecību, norāda, ka daļa importa ir starpprodukti, ko izmanto sarežģītāku, augstākas vērtības preču izgatavošanai.

Globalizācija ir vairojusi iespējas sadalīt ražošanas procesu pa segmentiem un izvietot komponentu ražotnes, ievērojot dažādu atrašanās vietu relatīvās priekšrocības. Tādējādi mikročipus projektē Eiropā, bet mikročipu masveida ražošana notiek Dienvidaustrumāzijā; programmatūru izstrāde notiek Eiropas programmatūru laboratorijās, bet programmu kodēšana ir pārcelta uz Indiju. Specializēto ražojumu, piemēram, klienta prasībām pielāgotu datorprogrammu ražošanas vietu netālā atrašanās no klientiem ir vēl viens arguments par labu ražotņu izvietošanai Eiropas Savienībā. Ir pierādījumi, kas liecina, ka zinībietilpīgās ražošanas nozares, produktu izstrāde un stratēģiskā pētniecība un attīstība joprojām tiek izvietotas Eiropā, bet darbietilpīgā gatavu standartizētu preču ražošana ir pārcelta uz Āziju. Tomēr ieguldījumu palielināšana pētniecības un attīstības jomā Indijā un Ķīnā nākotnē šo situāciju var mainīt.

Ņemot vērā iepriekš minēto, IKT ražotāji jaunajās dalībvalstīs ir pierādījuši, ka Eiropas Savienībā joprojām ir iespējams saglabāt konkurētspēju zemu izmaksu un liela mēroga ražošanas jomās, piemēram, izolēto vadu, radio un TV aparātu un citu plaša patēriņa elektronisko preču, arī datoru, ražošanā. Tomēr maz iespējams, ka šāda produkcija var būt konkurētspējīga ilgākā laika periodā. Tādēļ vēl vairāk jānostiprina saikne starp inovācijas sistēmām Eiropā, lai pilnībā izdevīgi izmantotu relatīvi augsto darbaspēka kvalifikāciju ES–10 valstīs.

ES ir īpaši specializējusies sakaru un IT pakalpojumu sniegšanā, kā arī datorprogrammu ražošanā. IKT ražošanas jomā ES ir relatīvas priekšrocības augstas kvalitātes zinātnisko instrumentu, elektronikas preču un telekomunikāciju iekārtu ražošanā. Atbildot uz zemo izmaksu produktu ražotāju izaicinājumu, ir jākāpj augstāk pa kvalitātes kāpnēm un jānodrošina strauja jaunu novatorisku ražojumu plūsma, kas atbilst aizvien pieaugošajam pieprasījumam pēc jaunākajām precēm un pakalpojumiem. Šo mērķi būs vieglāk sasniegt, ja tiks izveidota pareiza, nozarei atbilstoša un vispārīgāka mikroekonomikas politika.

Salīdzinājumā ar citām nozarēm IKT nozarē Eiropas Savienībā notiek intensīva pētniecība un attīstība. Tomēr, ņemot vērā atpalikšanu, kas jau novērojama salīdzinājumā ar galvenajiem konkurentiem, turpmākai ieguldījumu palielināšanai pētniecības un attīstības jomā būs izšķiroša nozīme attiecībā uz ES konkurētspēju nākotnē. ES lielākajiem IKT nozares uzņēmumiem vajadzība ieguldīt līdzekļus nav tik liela kā mazākiem vai tikko izveidotiem uzņēmumiem. Tas norāda uz to, ka zinātniskā darba radīšanas un finansēšanas vājumam mazās inovāciju firmās ir vairāk sistēmisks raksturs, un šo problēmu nevar risināt tikai ar nozarei raksturīgiem pasākumiem; drīzāk gan jāpārskata horizontālie politikas pasākumi saistībā ar inovācijas finansēšanu. Turklāt tā nepārprotami ir nozare, kurā, apskatot konkrētās politikas, būtiska ir vadošo tirgu koncepcija.

Kopumā var teikt, ka IKT tirgi var būt ļoti dinamiski un ka inovācija ir galvenais faktors ilgtermiņa konkurētspējas nodrošināšanā. Līdztekus nozarei raksturīgiem politikas nosacījumiem, kas var atvieglot tās turpmāko attīstību, pielāgošanos pārmaiņām visvairāk var sekmēt vispārīgāka uzņēmējdarbības vide, bet jo īpaši tirgus regulējums un jauninājumu sistēma.

Farmācijas līdzekļi : sistēmas trūkumi ierobežo augošu nozari

Farmācijas nozarē Eiropā palielinās ražošana un nodarbinātība, kā arī tās daļa pasaules eksporta tirgū. Šie labie rādītāji daļēji sasniegti tālab, ka Eiropā vairs nav izvietoti ASV ražojumi, un arī tādēļ, ka ir palielinājusies izmaksu konkurētspēja šai nozarē.

Neraugoties uz to, kopējā situācija tomēr ir satraucoša. Salīdzinot ar ASV, Eiropas farmācijas nozare ievērojami atpaliek darba ražīguma ziņā – pat daudz vairāk nekā tās vispārējie ražošanas rādītāji. Ražīguma pieaugumu ASV galvenokārt radīja kapitāla intensitātes palielināšana, savukārt Eiropā vissvarīgākais komponents bija kopējo faktoru ražīguma (KFR) pieaugums. Investīcijas ražošanas iekārtās Eiropā pieauga mērenā tempā.

Kopš 2000. gada ASV ir nostiprinājusi savu centrālo nozīmi kā novatorisku farmācijas līdzekļu radītāja. ASV firmām pieder lielākā daļa no visiem biofarmācijas patentiem, un šis vadošais stāvoklis joprojām nostiprinās. ASV firmām arī ir centrālā nozīme novatoriskā darba dalīšanā visā pasaulē attiecībā uz farmaceitisko līdzekļu ražošanu, kā to apliecina ASV kopizgudrojumu patentu īpatsvars starptautiskā mērogā. Šīs tendences apstiprina dati par atsaucēm uz patentiem. ASV nacionālās inovācijas sistēmas iekšējā struktūra spēcīgi atbalsta konkurējošas priekšrocības un vadošo nozīmi ražošanas nozarē. Īpaši svarīga nozīme ir biotehnoloģijas nozarei, kurā jaunas pētniecības iespējas tiek apvienotas ar klīnisko un tirgus pasākumu izvēršanu.

ASV farmaceitisko līdzekļu tirgus ir gan koncentrētāks, gan nestabilāks, salīdzinot ar Eiropas tirgiem. Citiem vārdiem sakot, ASV tirgus lielā koncentrācija nenozīmē, ka tam ir mazāka konkurētspēja. Tieši otrādi: ASV tirgu raksturo sīva sāncensība; produktu nomaiņa notiek daudz biežāk nekā ES un Japānā; nopietnu konkurenci rada nepatentēto zāļu ražotāji. ASV tirgus darbība atbilst tirgum, ko raksturo Šumpetera ( Schumpeterian ) hipotēze par konkurenci, kur jauninājumu radītāji var uz laiku gūt peļņu no šķietama monopola, bet tas savukārt liek sasparoties konkurentiem un radīt jauninājumus; tā rezultātā strauji rodas vēl novatoriskāki ražojumi un notiek lielas pārmaiņas tirgus daļu sadalījumā. Eiropas Savienībā dinamiska konkurence kopumā ir mazāk redzama, it īpaši dažās Eiropas kontinenta valstīs.

Eiropa atpaliek no ASV spējas radīt, organizēt un uzturēt inovācijas procesus un ražīguma pieaugumu farmaceitisko līdzekļu ražošanā. Turklāt ASV notiek neproporcionāli liela daļa no visas pētniecības un attīstības farmācijas nozarē, un tas negatīvi ietekmē gan kopējo nodarbinātību ar augstu pievienoto vērtību, gan papildu investīcijas klīniskos pētījumos.

Ar Eiropas sociālās nodrošināšanas iestāžu centieniem īstenot izmaksu ierobežošanas politiku var kaut kādā mērā izskaidrot atšķirīgo dinamiku, kas raksturo ES farmācijas ražošanas nozari, salīdzinot ar ASV. Tomēr šīs atšķirības nevar izskaidrot tikai ar nozarei raksturīgiem faktoriem. Atšķirības rodas arī tādēļ, ka Eiropā relatīvi trūkst dinamiskas attieksmes pret reformām tādās jomās kā darbaspēka un kapitāla tirgus, izglītības sistēmas, valsts līdzekļu tērēšana un tirgus regulēšanas režīmi. Uz to, piemēram, norāda jauno, uz tehnoloģijām orientēto uzņēmumu relatīvais dinamikas trūkums pētniecības un attīstības projektu radīšanā un attīstīšanā.

Ņemot vērā trūkumus konkurētspējas jomā Eiropā, kas vismaz daļēji skaidrojami ar izkropļojumiem, ko rada spēkā esošā cenu noteikšanas un kompensācijas politika, Komisija nākusi klajā ar iniciatīvu risināt dažus no aktuālajiem jautājumiem, izveidojot Farmācijas forumu. 2005. gada jūnijā izveidotais forums pirmoreiz pulcina kopā augstākā līmeņa lēmumu pieņēmējus no dalībvalstīm, ražošanas nozares un no pārējām ieinteresētajām personām. Pamatojoties uz iepriekš veikto darbu, proti, G10 Zāļu procesu, aplūkošanai forumā ir piedāvāti trīs temati: „Informācija pacientiem”, „Zāļu salīdzinošā iedarbība” un „Cenu veidošanas un kompensāciju noteikšana”.

It īpaši divi pēdējie jautājumi bijuši par iemeslu tam, ka farmaceitisko līdzekļu vienotais tirgus ES ir deformēts, jo dažādu valstu lēmumi par cenu noteikšanu un kompensācijām un atšķirīgās prasības zāļu salīdzinošās iedarbības noteikšanā ir radījuši nevēlamas sekas arī pārējās dalībvalstis, kur darbojas citādas sistēmas, un bieži radījuši neparedzētus sarežģījumus ES tirgū kopumā.

Farmācijas foruma nolūks ir rast izeju, kas ieviestu līdzsvaru attiecībā uz diviem mērķiem – sabiedrības veselības labā nodrošināt pacientiem iespēju par pieņemamu cenu izmantot jaunās zāles un vajadzību radīt prognozējamu uzņēmējdarbības vidi, lai jauninājumu radītāji saņemtu ekonomisku atlīdzību. Atrodot pareizo līdzsvars un radot vidi, kas rosinās inovāciju, tiks veicināta nozares konkurētspēja. Pēc jautājumu apspriešanas uz šo principu pamata jāveic konkrēti pasākumi ES un īpaši dalībvalstu līmenī, lai Eiropa atkal kļūtu par pasaules centru farmaceitiskās inovācijas jomā.

5. A PKOPOJUMS

Eiropas valstu tautsaimniecības konkurētspējas uzlabošana noteikti ir ilgstošs un daudzpusīgs pasākums. 2006. gada ziņojumā par Eiropas konkurētspēju ir aplūkotas vairākas uz pamatnosacījumiem vērstas reformas (iespējas izmantot inovācijas finansējumu, labāka regulācija), kā arī īpaši svarīgs resurss – enerģijas tirgus. Ziņojumā arī noskaidrots, kādu ieguldījumu vadošo tirgu koncepcija varētu dot tālredzīgākas inovācijas politikas veidošanā. Turklāt ziņojumā ir iztirzātas jaunākās tendences un uzdevumi attiecībā uz divu augošu augsto tehnoloģiju nozaru – IKT un farmācijas nozares – konkurētspēju.

Ņemot vērā uzdevumu atbalstīt Lisabonas stratēģijas mikroekonomikas pīlāru, ziņojumā ir dokumentētas jomas, kurās var būt nepieciešami papildu pasākumi, piemēram, enerģijas tirgus reformu gadījumā, jautājumos, kas saistīti ar patērētāju ieguvumiem no ekonomiskās efektivitātes uzlabošanās un efektīviem regulatoriem, ieguldījumiem ilgtermiņa fundamentālo pētījumu un infrastruktūras, drošuma un ietekmes uz vidi jomā. Uzņēmējdarbības jomā ziņojumā ir ieteikts visām dalībvalstīm veikt kādus pasākumus attiecībā uz labāku regulējumu un uzņēmējdarbības vides regulējumu kopumā, bet tām dalībvalstīm, kam sākumpozīcija nav tik izdevīga, būtu jāveic lielāks darbs, lai izveidotu pilnīgi attīstītu labāka regulējuma sistēmu.

Attiecībā uz inovācijas politiku ziņojumā norādīts, ka jaunas uzņēmējdarbības riska kapitālam ir vajadzīgs atbalsts sākumposmā, ka jāatvieglo šāda pārrobežu riska kapitāla operācijas, kā arī uzsvērts, ka relatīvi maza uzmanība tiek pievērsta inovācijas finansēšanas atvieglošanai ar kredītu palīdzību. Turklāt ziņojumā ir izklāstīti faktori, kas palīdzētu radīt uz vadošo tirgu orientētu inovācijas politiku, t.i., globālā tirgus vajadzību un ārvalstu klientu interešu ievērošana, iekšējā tirgus prasību pārnešana uz ārvalstīm, uzsvara likšana uz ražošanas izmaksu samazināšanu, atļauja savstarpēji konkurēt dažādiem novatoriskiem projektiem, kā arī ar globālām tendencēm saistītu jautājumu risināšana.

IKT ražošanas nozarēm un farmācijas nozarei ir maz kopēju iezīmju, izņemot to, ka tās abas pieskaitāmas augsto tehnoloģiju nozarēm. IKT nozarē tendences galvenokārt nosaka tehnoloģija, bet farmācijā būtiska nozīme ir veselības izmaksu politikai. Tomēr daži trūkumi, piemēram, skaidri izteikta pētniecības un attīstības intensitātes nepietiekamība un relatīvs jaunu novatorisku firmu trūkums ir kopējas iezīmes abās nozarēs. Turklāt ir skaidrs, ka līdztekus konkrētiem pasākumiem nozares ietvaros, kas vajadzīgi un tiek aplūkoti īpašos forumos, konkurētspēja būtiski uzlabotos, ja tiktu veiktas horizontālāka līmeņa reformas, kam Lisabonas programmā piešķirta prioritāte, piemēram, inovācijas finansēšanas, vispārējās uzņēmējdarbības vides, pētniecības, izglītības un darba tirgus funkcionēšanas reformas.

[1] Komisijas personāla (14.11.2006) darba dokuments SEC(2006) 1467 „2006. gada Ziņojums par Eiropas konkurētspēju”.

[2] „Tirgus modelis” ietver vairākus elementus: vairumtirdzniecības tirgus, mazumtirdzniecības tirgus, degvielas/kurināmā tirgus, jaudu tirgus, sastrēgumu regulēšanas mehānismus un līdzsvarošanas mehānismus.

[3] Pēdējais minētais rezultāts ir atkarīgs no katrai valstij raksturīgās sākumpozīcijas.

[4] Komisijas 2006. gada 13. septembra Paziņojums COM(2006) 502 „Zināšanu izmantošana praksē. Plaša mēroga inovācijas stratēģija ES”.