Komisijas Paziņojums dalībvalstīm par reģionālās un konkurences politikas saikni,

stiprinot koncentrēšanu u savstarpēju atbilstību

(98/C 90/03)

Komisija pirmo ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju Savienībā sagatavoja 1996. gadā. Ziņojumā norādīts, ka līdzekļu novirzīšana problēmu apgabaliem, kas pazīstama kā "koncentrēšana", ir pamatprincips, kas stiprina kohēzijas politikas efektivitāti (6. nodaļas 2. iedaļa), un tajā secināts, jo īpaši, ka "saistībā ar līdzekļu koncentrēšanu visvairāk atpalikušajiem reģioniem dalībvalstīm un Komisijai nepieciešams vērsties pret neatbilstību starp tiem reģioniem, kurus atbalsta saskaņā ar valstu reģionālo politiku, un tiem reģioniem, kurus atbalsta saskaņā ar Savienības reģionālo politiku. Tiesībām uz Savienības reģionālo atbalstu nākotnē būtu jākļūst par vienu no kritērijiem, lai saņemtu palīdzību saskaņā ar dalībvalstu reģionālo politiku" (7. nodaļa).

Komisija 1997. gada jūlijā pieņemtajā Programmā 2000 vēlreiz uzsvēra, ka struktūrpalīdzības ģeogrāfiskās koncentrēšanas palielināšana bija nepieciešama, lai šī palīdzība kļūtu pārskatāmāka, efektīvāka un arī atbilstošāka Savienības konkurences politikai [1]. Tajā pašā dokumentā Komisija paziņoja, ka tiks samazināta to apgabalu ģeogrāfiskā platība, uz kuriem attiecas reģionālā palīdzība.

Visbeidzot Komisija savā rīcības plānā attiecībā uz vienoto tirgu ir norādījusi, ka tā sniegs jaunas pamatnostādnes reģionālajam valsts atbalstam, kuru mērķis būs samazināt nevienādības, koncentrējot atbalstu.

1. Problēmas pārskats

Koncentrēšana

Neraugoties uz attīstību, kas notikusi, kopš Kopiena ir sākusi reģionālās politikas īstenošanu, Savienībā joprojām pastāv nozīmīgas strukturālas nevienādības un viens no politikas pamatmērķiem joprojām ir palielināt ekonomisko un sociālo kohēziju, kā noteikts EK Līguma 130.a pantā. Savienībai jāturpina sniegt atbalstu ražošanas darbību ieviešanai un attīstībai tajos reģionos, kuru attīstība atpaliek, un tajos reģionos, kuros notiek ekonomiskās un sociālās pārmaiņas. Iepriekšēja pieredze liecina, ka, lai šāda palīdzība būtu efektīva reģionālās attīstības ziņā, to nevajadzētu izkliedēt apgabalos, kas ir pārāk lieli vai sadrumstaloti. Mums nepieciešams palielināt Kopienas līdzfinansējuma koncentrēšanu, ja mēs vēlamies sasniegt kritisko daudzumu un būtisku ietekmi, un, cita starpā, tas attiecas uz visvairāk skarto reģionu noteikšanu Savienībā.

Koncentrēšana ir vienlīdz nozīmīgs mērķis saistībā ar Kopienas konkurences politiku, kā noteikts Līguma 92., 93. un 94. pantā, jo koncentrēšana palīdzēs ierobežot valsts reģionālā atbalsta shēmu radītos trūkumus attiecībā uz iesaistīto ģeogrāfisko apgabalu apmēru, vienlaicīgi koncentrējoties uz reģioniem, kuri atpaliek attīstībā.

Savstarpēja atbilstība

Lēmumu pieņemšana Savienībā ir sistēma, kurā ir iesaistīti vairāki dalībnieki ar dažādiem institucionāliem pienākumiem. Jo īpaši tas attiecas uz reģionālo politiku. Piemēram, Komisija vienīgā atbild par to, lai pārbaudītu, vai valsts atbalsta shēmas (kā arī ar to saistīto noteikto apgabalu saraksti), par kurām dalībvalstis ir informējušas saskaņā ar Līguma 93. panta 3. punktu, ir saderīgas ar Līguma mērķiem, turpretim reģionālās un valsts iestādes pirmām kārtām atbild par palīdzības sniegšanu mazāk attīstītu reģionu tautsaimniecībām un Savienība dod savu ieguldījumu pakārtotā veidā, izmantojot strukturālo palīdzību. Struktūrfondi, cita starpā, šo atbalstu sniedz, līdzfinansējot tādas palīdzības shēmas saistībā ar ieguldījumu ražošanas darbībā, kas tiek plānotas un īstenotas valsts un/vai reģionālajā līmenī. Struktūrfondu palīdzība veido tikai samērā nelielu daļu no kopējiem dalībvalstu reģionālā atbalsta izdevumiem. Loģiski tas nozīmē to, ka ERAF būtu jāsniedz šī palīdzība tikai tiem apgabaliem, kuriem dalībvalstis pašas piešķir reģionālo atbalstu, lai gan tas neattur tās no palīdzības sniegšanas arī citiem reģioniem, ja tās to vēlas. Taču valsts reģionālā atbalsta shēmām jāsaņem iepriekšēja atļauja saskaņā ar Savienības politiku par valsts atbalstu, lai valsts atbalsta shēmas iekļautu apgabalus, kuriem ir tiesības saņemt palīdzību no struktūrfondiem. Tomēr šīs divas politikas jomas ir sarežģīti koordinēt tādēļ, ka ir vairāki dalībnieki ar dažādām pilnvarām, mērķiem un grafikiem. Šo situāciju kritizēja iesaistītie dalībnieki, piemēram, reģionālās un vietējās pašvaldības un Eiropas Parlaments.

Piemēram, apgabalos, kuriem pašlaik ir tiesības saņemt palīdzību no struktūrfondiem, bet nav tiesību saņemt atbalstu no reģionālajām valsts atbalsta shēmām saskaņā ar izņēmumiem 92. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktos, joprojām ir iespējams līdzfinansēt shēmas, lai palīdzētu maziem uzņēmumiem, un shēmas attiecībā uz vidi vai zinātnisko izpēti zemākā līmenī, nekā atļauts apgabalos, kuriem ir tiesības saņemt palīdzību saskaņā ar 92. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktiem. Šādos apgabalos struktūrfondi nespēj piesaistīt lielāko uzņēmumu ieguldījumus, lai gan reģionālajai attīstībai tas būtu ļoti vēlams rezonanses efekta dēļ un tādēļ, ka šie ieguldījumi veicinātu pieeju pasaules tirgiem. Nedrīkst pieļaut šādu pretrunu turpināšanos gan politisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ.

Komisija mēģināja ieviest lielāku atbilstību, kad 1993. gadā tā pārskatīja struktūrfondu noteikumus. Vēlāk, kad Komisija un dalībvalstis vienojās par noteikto apgabalu sarakstiem, īpaši, saskaņā ar 2. mērķi, kā arī saskaņā ar 5.b mērķi, Komisija atkārtoti mudināja dalībvalstis ieteikt apgabalus, kuriem ir tiesības uz palīdzību un kas atbilst attiecīgās valsts atbalsta norādījumiem. Tagad nepieciešams noteikt principu kopumu un laicīgi rast būtiskas attīstības iespējas šajā jomā nākamajam plānošanas periodam saskaņā ar struktūrfondiem (2000. līdz 2006. gadam).

Pamatā nepieciešamā atbilstība nodrošinātu to, ka katras dalībvalsts reģionus, kam ir tiesības uz palīdzību no struktūrfondiem, varētu iekļaut arī reģionālā valsts atbalsta shēmā.

2. Pašreizējās situācijas pārskats

2.1. Savstarpēja atbilstība kā atbildība, ko dala Komisija, Padome un dalībvalstis

Hronoloģiskā secībā Kopienas politikas attīstībā apgabali, kuriem ir tiesības uz palīdzību saskaņā ar konkurences politiku, bija pirmie, kas tika noteikti, izmantojot metodi, ko Komisija laida klajā 1988. gadā (OV C 212, 12.8.1988.), lai gan Komisija jau precizēja un pastiprināja pamatprincipus reģionālā atbalsta koordinēšanai kopš 1997. gada. Valsts atbalsta shēmu pārskatīšana ir vienīgi Komisijas atbildība, un tā apstiprina noteiktos reģionus katrā dalībvalstī, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts piedāvājumu.

Attiecībā uz palīdzību no struktūrfondiem šobrīd ir četri mērķi saistībā ar reģioniem, t.i., 1., 2., 5.b un 6. mērķis.

Padome, vienprātīgi pieņemot lēmumus saskaņā ar Komisijas piedāvājumu, līdz šim noteica 1. mērķa reģionus. Teorētiski šie ir NUTS II reģioni, kuros IKP uz vienu iedzīvotāju (pirktspējas paritāte) ir mazāks nekā 75 % no Kopienas vidējā IKP. Bet, kā norādīts kohēzijas ziņojuma 6. nodaļas 2. iedaļā, "politisko kompromisu rezultātā 1993. gadā saskaņā ar 1. mērķi tika iekļauti [reģioni, kuros bija] 7,4 miljoni cilvēku, 8 % no kopējā iedzīvotāju skaita, kam ir tiesības uz palīdzību un kas dzīvo reģionos, kuros IKP uz iedzīvotāju ir lielāks par 75 % no Savienības vidējā".

Austrijas, Somijas un Zviedrijas Pievienošanās aktā 1995. gadā tika noteikti 6. mērķa reģioni, t.i., reģioni, kuros iedzīvotāju blīvums ir mazāks nekā astoņi cilvēki uz kvadrātkilometru.

Saskaņā ar Padomes noteikto kārtību Komisija ir noteikusi 2. un 5.b mērķa apgabalus, pamatojoties uz Kopienas sociālekonomiskajiem kritērijiem, kā arī uz valstu kritērijiem, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm. Tās nosūta savus priekšlikumus Komisijai, un par tiem notiek sarunas starp dalībvalstīm un Komisiju. Kā jau minēts, lielais skaits dažādu dalībnieku ar saviem pienākumiem un dažādiem īstenošanas grafikiem kavēja mēģinājumus turpmāk samazināt pretrunas pēdējā plānošanas periodā, lai gan tā būtu lieliska iespēja to darīt.

2.2. Statistikas dati

No 1994. līdz 1999. gadam 50,6 % no Savienības iedzīvotājiem (ES-15) dzīvo reģionos, kuriem ir tiesības uz Kopienas strukturālo atbalstu, kamēr 46,7 % dzīvo apgabalos, kuriem var piešķirt atbrīvojumu saskaņā ar 92. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Kā norāda šie skaitļi, atsevišķi reģioni, kuriem ir tiesības uz palīdzību no struktūrfondiem, nevar vienlaicīgi saņemt valsts atbalstu reģionālā nolūkā. Šīs divas tabulas norāda noteikto reģionu divu kopumu pārklāšanās pakāpi. Tomēr jāuzsver, ka norādītie skaitļi ir tikai aptuveni orientieri, jo tie ir apkopoti attiecībā uz visu Kopienu un plānošanas perioda laikā iekļautajos faktiskajos apgabalos ir neliela novirze.

NORĀDĪTO APGABALU SAVSTARPĒJA ATBILSTĪBA SASKAŅĀ AR STRUKTŪRFONDIEM UN VALSTS ATBALSTA SHĒMĀM

1. tabula

(Kopienas iedzīvotāju procentuālais daudzums) |

| Reģioni, kam ir tiesības uz struktūrfondu palīdzību | Reģioni, kam nav tiesību uz struktūrfondu palīdzību | Kopā |

Apgabali, kuros ir valsts atļautais reģionālais atbalsts (92. panta 3. punkts) | 44,0 | 2,7 | 46,7 |

Apgabali, kuros nav valsts atļautā reģionālā atbalsta | 6,6 | 46,7 | 53,3 |

Kopā | 50,6 | 49,4 | 100 |

Šie skaitļi norāda, ka 6,6 % Kopienas iedzīvotāju dzīvo reģionos, kam ir tiesības uz struktūrfondu palīdzību, kur konkurences politika nepieļauj reģionālā atbalsta piešķiršanu.

Turpretī 2,7 % Kopienas iedzīvotāju dzīvo reģionos, uz kuriem attiecas valsts reģionālā atbalsta shēma, bet kuriem nav tiesību uz struktūrfondu palīdzību. Šī nav īpaša problēma. Turpretim tas veicina atbilstību starp reģionālā atbalsta shēmu politiku un pašas Kopienas palīdzību no struktūrfondiem, jo tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir ierobežotas iespējas īstenot to situācijām īpaši piemērotus reģionālās politikas mērķus papildus kopīgi noteiktajiem apgabaliem Kopienas reģionālās politikas nolūkā.

2. tabula

Valsts iedzīvotāju procentuālais sastāvs reģionos, kam ir tiesības uz struktūrfondu palīdzību, bet kas nav iekļauti valsts reģionālā atbalsta shēmās

B | D | DK | E | EL | F | IRL | I | L | NL | A | P | S | FIN | UK | EU |

0 | 5,3 | 0 | 8,9 | 0 | 9,6 | 0 | 7,5 | 6,4 | 10,4 | 5,9 | 0 | 8,7 | 12,6 | 9,0 | 6,6 |

Pilnīga atbilstība jau ir piecās valstīs: Beļģijā, Dānijā un trīs dalībvalstīs, kuru teritorijas ir klasificētas 1. mērķī. Turpretī visās pārējās dalībvalstīs parādās lielas atšķirības.

3. Priekšlikums saskaņotai pieejai

3.1. Pienākumu uzlabota noteikšana

Lai sasniegtu atbilstību starp divām noteikto reģionu kopām, tā tiek balstīta uz vispārēju priekšstatu par dažādiem iesaistītiem līdzekļiem tā, lai tie varētu virzīties uz šo kopējo mērķi, pamatojoties uz grafiku, kas nodrošinās, ka tas tiek sasniegts.

Komisija, Padome, Parlaments un dalībvalstis ir atbildīgas par lielākas atbilstības sasniegšanu:

- Komisija, kas vienīgā ir atbildīga par valsts atbalstiem un dala atbildību par struktūrpolitiku ar dalībvalstīm un Padomi, ir uzsvērusi, ka nepieciešama atbilstība un lielāka ģeogrāfiskā koncentrēšana. Komisija 1997. gada 16. decembra lēmumā par valsts atbalsta vadlīnijām ir attiecīgi grozījusi noteikumus par reģionālajām atbalsta shēmām un ierosinās Padomei precizēt reglamentatīvās normas un izpildes kārtību attiecībā uz struktūrfondiem. Komisija atrodas izdevīgā situācijā, lai nodrošinātu vispārēji koordinētu pieeju.

- Padomei un Parlamentam jāņem vērā atbilstības un koncentrēšanas nepieciešamība, pieņemot jaunus noteikumus par struktūrfondiem.

- Valsts iestādēm, kas atbild par reģionālo politiku, jāuzņemas pienākumi attiecībā uz atbilstību un koncentrēšanas intensitāti un jāpiedalās atbilstoši savai kompetencei.

Ir svarīgi, lai noteikumi tiek pieņemti laikā gan saskaņā ar valsts reģionālā atbalsta shēmām, gan struktūrfondiem, lai tie varētu stāties spēkā 2000. gada 1. janvārī. Valsts shēmas ir Komisijas atbildība tās īpašo pilnvaru dēļ, bet pārējos gadījumos atbildību uzņemas Komisija, Padome, Parlaments un dalībvalstis.

3.2. Ierosinātā metode un grafiks

Programmā 2000 Komisija skaidri norādīja, ka Eiropas Savienības iedzīvotāju procentuālais daudzums, kuram ir tiesības uz struktūrpalīdzību saskaņā ar paredzamo 1. un 2. mērķi, jāsamazina no pašreizējā 51 % līdz daudzumam no 35 % līdz 40 %, un ka vispārējam skaitlim būs jābūt mazākam par iedzīvotāju daudzumu reģionos, uz kuriem attiecas 92. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 92. panta 3. punkta c) apakšpunkts (apvienoti kopā). Komisija norādīja arī to, ka jāsamazina valsts reģionālā atbalsta shēmu piešķiršana.

Sekojot šiem rādītājiem, 1997. gada 16. decembra lēmumā par valsts atbalsta augšējo robežu Komisija ir noteikusi 42,7 % iedzīvotāju nodrošinājuma kopējo vispārējo skaitli saskaņā ar 92. panta 3. punktu un a) apakšpunktu plānošanas periodam no 2000. gada līdz 2006. gadam, t.i., samazinājumu par četriem procentu punktiem, salīdzinot ar pašreizējo 46,7 % nodrošinājumu. Komisija nesen noteica dalībvalstīm pasākumus, kas būs nepieciešami saskaņā ar Līguma 93. panta 1. punktu, lai īstenotu jauno reģionālā atbalsta režīmu līdz noteiktajam datumam saskaņā ar jaunajiem valsts atbalsta noteikumiem, ko tā ir pieņēmusi. 42,7 % ir augstāks apjoms, nekā no 35 % līdz 40 % noteiktais, kas Programmā 2000 paredzēts tai iedzīvotāju daļai, kurai ir tiesības saņemt palīdzību saskaņā ar turpmāko 1. un 2. mērķi, kas dod iespēju vispārējai atbilstībai visā Savienībā. Tādējādi šīs divas norādījumu sistēmas būs kā divi koncentriskie loki Savienībai kopumā. Šī saikne būs jāatspoguļo visās 15 dalībvalstīs, jo īpaši, lai 2. mērķa nosacījumi attiektos uz apgabaliem, kas noteikti 92. panta 3. punkta c) apakšpunktā.

Kā norādīts Programmā 2000, visattālāko reģionu īpašā situācija nozīmē, ka tos var iekļaut 1. mērķī kā īpašus gadījumus. Tieši tāpat arī visattālākie ziemeļu reģioni ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu, kuriem pašlaik ir tiesības uz palīdzību saskaņā ar 6. mērķi, bet uz kuriem neattiecas 1. mērķis, jāuzskata par īpašiem gadījumiem. Reģioni, kuri atpaliek attīstībā (piemēram, uz kuriem attiecas 1. mērķis), jānosaka, stingri piemērojot kritēriju par 75 % IKP uz iedzīvotāju, lai tie sakristu ar tiem reģioniem, kas atbilst atkāpei saskaņā ar 92. panta 3. punktu, citādi vispārējie centieni nodrošināt atbilstību, kā arī saskaņā ar struktūrfondiem prasītā koncentrēšana, tiks apšaubīti. Reģionu saraksts attiecībā uz 1. mērķi tiks pabeigts 1999. gada sākumā, pamatojoties uz jaunākajiem datiem, kas ir pieejami 1998. gada pēdējā ceturkšņa sākumā.

Attiecībā uz jauno 2. mērķi atbilstību nepieciešams nodrošināt saskaņā ar 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kam jāattiecas uz reģioniem, uz kuriem attiecas tādi paši noteikumi kā uz 1. mērķi vai kuriem ir tiesības uz īpašiem pasākumiem, bet kas neatbilst izņēmumam saskaņā ar 92. panta 3. punkta a) apakšpunktu. Lēmumā paredzot augšējo atbalsta robežu, Komisija nosaka katras valsts nodrošinājuma pakāpi, kuru summējot (t.i., 92. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu) iegūst 42,7 %. Šiem skaitļiem būtu jānodrošina tas, ka katras valsts 2. mērķa saraksts ir 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta saraksta robežās.

Ja netiek ievērots Komisijas ieteikums stingri turēties pie 75 % kritērija, lai izvēlētos reģionus, kuri atpaliek attīstībā (t.i., 1. mērķis), tā rezultātā netiks panākta ne vien 92. panta 3. punkta a) apakšpunkta un 1. mērķa atbilstība, bet arī 92. panta 3. punkta c) apakšpunkta un 2. mērķa atbilstība, kam norādīta 42,7 % vispārējā augšējā robeža un atšķirīgas attiecīgās valsts augšējās robežas.

Komisija nepieņems reģionu saskaņā ar jauno 2. mērķi, ja vien attiecīgā dalībvalsts neuzņemas iekļaut to atbalstāmo apgabalu sarakstā, par kuriem paziņots Komisijai saskaņā ar 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Tomēr pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija varētu iekļaut citus reģionus jaunajā 2. mērķī kā izņēmumus. Tas tiktu ierobežots katrai dalībvalstij līdz 2 % no attiecīgās valsts iedzīvotājiem, uz kuriem neattiecas 1. mērķis, un saskaņā ar ģeogrāfiskās koncentrēšanas vispārējo mērķi (t.i., 1. un 2. mērķim kopā jāietver no 35 % līdz 40 % no Savienības kopējā iedzīvotāju skaita (EUR-15)).

Pašreizējā brīdī Programma 2000 ierosina, lai tiktu sastādīts 2. mērķa apgabalu saraksts, pamatojoties uz kritērijiem, par kuriem Kopiena ir vienojusies sadarbībā ar dalībvalstīm, ņemot vērā to reģionālās prioritātes. Faktiskā izvēles metode tiks definēta jaunajos struktūrfondu noteikumos. Lai abi noteikto reģionu saraksti varētu stāties spēkā 2000. gada 1. janvārī, Komisija lūgs dalībvalstīm iesniegt priekšlikumus par reģioniem, kuriem nepieciešams sniegt palīdzību no struktūrfondiem tūlīt pēc struktūrfondu noteikumu pieņemšanas un vēlākais līdz 1999. gada 31. martam.

Komisija aicina Padomi un dalībvalstis veikt visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanu laikā. Attiecībā uz reģionālo valsts atbalsta shēmu reģioniem Komisija nesen ir ieteikusi dalībvalstīm, lai tās sniedz paziņojumus pēc iespējas drīz, bet vēlākais līdz 1999. gada 31. martam. Komisija pieņems lēmumu par reģionālā atbalsta sarakstiem saskaņā ar attiecīgo kārtību un termiņiem, ko šoreiz nosaka vēlākais līdz 1999. gada 31. decembrim.

Komisija šobrīd nevar pateikt, kāds būs iedzīvotāju daudzums 2. mērķim atbilstošajos reģionos, jo to noteikšanas metode nebūs piemērojama, kamēr netiks pieņemti jaunie struktūrfondu noteikumi. Šādos apstākļos tiks izmantoti pieejamie jaunākie sociālekonomiskie dati.

3.3. Pārejas posma pasākumi

Divu noteikšanas uzdevumu laikā veikto koncentrēšanas centienu rezultātā vairāki Savienības reģioni pēc 2000. gada zaudēs savu pašreizējo statusu. Šīs "pakāpeniskās samazināšanas" ieviešana būs atšķirīga atkarībā no tā, kura no divām politikas jomām tiks iesaistīta. Kā norādīts Programmā 2000, atbilstību to starpā tomēr nodrošinās tas, ka "pasākumi reģioniem, kuri gūs labumu no struktūrfondu pārejas (pakāpeniskas samazināšanas) atbalsta, atbildīs konkurences noteikumiem par valsts atbalstu."

4. Secinājumi

Atlikuši dažādi posmi, kas jāpiemēro, un tajos ir iesaistīti dažādi dalībnieki, bet Komisija ir ieguldījusi darbu, lai nodrošinātu divu noteikto reģionu sarakstu atbilstību no 2000. gada. Ar šo paziņojumu Komisija vēlētos aicināt valstu valdības rīkoties gan pēc savas iniciatīvas, gan kopīgi ar Padomes kompetentajām iestādēm.

Komisija iesaka šādu rīcību:

a) jaunajos struktūrfondu noteikumos Padomei jānosaka reģioni, kuri atpaliek attīstībā, stingri piemērojot 75 % augšējo robežu IKP uz vienu iedzīvotāju, lai šie reģioni būtu vienlīdzīgi tiem reģioniem, uz kuriem attiecas atkāpe 92. panta 3. punkta a) apakšpunktā, un arī jāizvairās no turpmākām pretrunām starp 2. mērķa sarakstu un noteiktajiem reģioniem saskaņā ar 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu;

b) ņemot vērā vadlīnijas par reģionālā valsts atbalsta shēmām, kuras Komisija pieņēma 1997. gada 16. decembrī, dalībvalstis tiek aicinātas saskaņā ar 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu paziņot par visiem reģioniem, kas noteikti kā 1. mērķa reģioni vai uz kuriem attiecas atsevišķs režīms;

c) Komisija pašreiz paziņo, ka atbilstoši paredzamajiem struktūrfondu noteikumiem tā nepieņems reģionu, kas var pretendēt uz palīdzību saskaņā ar jauno 2. mērķi, ja vien attiecīgā dalībvalsts neuzņemas iekļaut to reģionu sarakstā, kas ir tiesīgi saņemt palīdzību un par kuriem ir paziņots saskaņā ar 92. panta. 3. punkta c) apakšpunktu.

Tomēr attiecīgi pamatotos gadījumos Komisija varētu iekļaut citus reģionus jaunajā 2. mērķī kā izņēmumus. Katrai dalībvalstij tie tiktu ierobežoti līdz ne vairāk kā 2 % no attiecīgās valsts iedzīvotājiem, uz kuriem neattiecas 1. mērķis, un saskaņā ar ģeogrāfiskās koncentrēšanas vispārējo mērķi (t.i., 1. un 2. mērķim kopā jāietver no 35 % līdz 40 % Savienības kopējā iedzīvotāju skaita (EUR-15));

d) Komisija uzsver, ka reģionālā atbalsta shēmu vadlīnijas nosaka tiesības saņemt palīdzību no struktūrfondiem kā galveno izvēles kritēriju ar nosacījumu, ka tiek ievērota noteiktā augšējā robeža, un ka reģioni, kuriem ir tiesības saņemt palīdzību no fondiem, nav noteikti to reģionu sarakstos, kuri saņem valsts atbalstu;

e) Komisija nodrošinās to, ka šie divi reģionu noteikšanas pasākumi sākas un beidzas laikā saskaņā ar attiecīgo kārtību, lai abi noteikto reģionu saraksti var stāties spēkā 2000. gada 1. janvārī.

Attiecībā uz struktūrfondiem šis pasākums tiks sākts tūlīt pēc jauno noteikumu pieņemšanas, kam savukārt ir jānotiek laikā, lai dalībvalstis varētu nosūtīt Komisijai savus priekšlikumus par noteiktajiem reģioniem vēlākais līdz 1999. gada 31. martam. Attiecībā uz reģionālā valsts atbalsta shēmām dalībvalstu priekšlikumi būs jāpaziņo Komisijai, cik drīz vien iespējams, bet vēlākais līdz 1999. gada 31. martam;

f) Komisija norāda, ka augšējā robeža attiecībā uz kopējo Kopienas iedzīvotāju skaitu Savienības reģionos (ES-15), kas izvēlēta saskaņā ar 92. panta 3. punkta a) apakšpunktu un 92. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ir 42,7 % laika posmā no 2000. gada līdz 2006. gadam;

g) Komisija nosūtīs šo paziņojumu dalībvalstīm un publicēs to Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

Briselē, 1998. gada 17. martā

Komisijas vārdā —

Komisijas locekle

Monika Wulf-Mathies

[1] "Tas novedīs pie dalījuma apgabalos, kas ir mazāk izkliedēts un pēc iespējas atbilstīgāks apgabaliem, kuri saņem palīdzību no dalībvalstīm saskaņā ar Līguma 92. panta. 3. punkta c) apakšpunktu".

--------------------------------------------------