19.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 193/1

(1)

Pašlaik starptautiskās nodokļu sistēmas politiskās prioritātes aktualizē vajadzību nodrošināt, ka nodokli maksā tajā vietā, kur gūta peļņa un radīta vērtība. Tādēļ ir ļoti svarīgi atjaunot ticību nodokļu sistēmu taisnīgumam un ļaut valdībām faktiski īstenot fiskālo suverenitāti. Šie jaunie politiskie mērķi ir pārvērsti ieteikumos par konkrētu rīcību, kas saistīti ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) iniciatīvu, kura vērsta pret nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS). Eiropadome šo darbu ir atzinīgi novērtējusi 2013. gada 13. un 14. marta un 2013. gada 19. un 20. decembra secinājumos. Reaģējot uz to, ka nepieciešams nodrošināt taisnīgāku nodokļu uzlikšanu, Komisija 2015. gada 17. jūnija paziņojumā ir izklāstījusi Rīcības plānu par taisnīgu un efektīvu uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu Eiropas Savienībā.

(2)

Nobeiguma ziņojumi par 15 ESAO rīcības punktiem cīņā pret BEPS tika publiskoti 2015. gada 5. oktobrī. Padome šos rezultātus atzinīgi novērtēja 2015. gada 8. decembra secinājumos. Padomes secinājumos bija uzsvērta vajadzība ES līmenī rast vienotus, bet elastīgus risinājumus, kas būtu atbilstīgi ESAO BEPS secinājumiem. Turklāt secinājumos bija atbalstīta BEPS apkarošanas pasākumu efektīva, ātra un koordinēta īstenošana ES līmenī un pausts viedoklis, ka ES direktīvām vajadzības gadījumā vajadzētu būt vēlamajam līdzeklim, ar ko īstenot ESAO BEPS secinājumus ES līmenī. Iekšējā tirgus labas darbības nodrošināšanai ir būtiski, lai dalībvalstis vismaz īstenotu savas saistības saskaņā ar BEPS un plašākā kontekstā rīkotos nolūkā novērst nodokļu apiešanas praksi un nodrošinātu taisnīgu un faktisku nodokļu uzlikšanu Savienībā pietiekami saskanīgā un koordinētā veidā. Tirgū, kurā ekonomikas ir lielā mērā savstarpēji saistītas, ir nepieciešamas kopīgas stratēģiskas pieejas un koordinēta rīcība, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību un izmantotu visus maksimāli iespējamos pozitīvos ieguvumus no iniciatīvas, kas vērsta pret BEPS. Turklāt vienīgi ar kopīgiem noteikumiem varētu novērst tirgus sadrumstalotību un darīt galu pašreizējām neatbilstībām un tirgus kropļojumiem. Visbeidzot, tādi valstu īstenošanas pasākumi, kuriem visā Savienībā ir kopīgs pamats, nodokļu maksātājiem sniegtu juridisko noteiktību par to, ka minētie pasākumi ir saderīgi ar Savienības tiesībām.

(3)

Ir nepieciešams paredzēt noteikumus, lai pastiprinātu vidējo aizsardzības līmeni pret agresīvu nodokļu plānošanu iekšējā tirgū. Tā kā minētajiem noteikumiem būtu jāiekļaujas 28 dažādās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmās, tie būtu jāparedz kā vispārīgi noteikumi un īstenošana jāatstāj dalībvalstu ziņā, jo tās labāk spēj traktēt šo noteikumu īpašos elementus tādā veidā, lai tos pēc iespējas labāk pielāgotu savām uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmām. Šo mērķi varētu sasniegt, visā Savienībā valstu uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmām izveidojot minimālo aizsardzības līmeni pret nodokļu apiešanas praksi. Tādēļ ir nepieciešams koordinēt dalībvalstu reakciju 15 ESAO rīcības punktu rezultātu īstenošanā, kas vērsti pret BEPS, ar mērķi padarīt iedarbīgāku veidu, kā kopumā iekšējā tirgū vēršas pret nodokļu apiešanas praksi. Tādēļ ir nepieciešams noteikt kopīgu minimālo aizsardzības līmeni konkrētās iekšējā tirgus jomās.

(4)

Ir nepieciešams paredzēt noteikumus, kas piemērojami visiem tiem nodokļu maksātājiem, kuri maksā uzņēmumu ienākuma nodokli dalībvalstī. Ņemot vērā, ka rastos vajadzība aptvert plašāku valstu nodokļu klāstu, nav vēlams paplašināt šīs direktīvas darbības jomu, attiecinot to uz tādiem vienību veidiem, kuriem dalībvalstī nepiemēro uzņēmumu ienākuma nodokli, proti, jo īpaši caurskatāmām vienībām. Minētie noteikumi būtu jāpiemēro arī minēto uzņēmumu ienākuma nodokļu maksātāju pastāvīgām iestādēm, kuras var atrasties citā(-s) dalībvalstī(-s). Uzņēmumu ienākuma nodokļu maksātāji var būt dalībvalsts rezidenti nodokļu vajadzībām vai var būt izveidojuši uzņēmumu saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem. Tādu vienību pastāvīgās iestādes, kuru rezidences vieta nodokļu vajadzībām ir trešā valstī, arī būtu jāaptver šajos noteikumos, ja tās atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs.

(5)

Ir nepieciešams paredzēt noteikumus, kas vērsti pret nodokļu bāzes samazināšanu iekšējā tirgū un peļņas novirzīšanu ārpus iekšējā tirgus. Lai sekmētu šā mērķa sasniegšanu, ir nepieciešami noteikumi šādās jomās: procentu atskaitīšanas ierobežojumi, izceļošanas nodokļa uzlikšana, vispārējs noteikums par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu, noteikumi attiecībā uz kontrolētiem ārvalstu uzņēmumiem un noteikumi, ar ko vēršas pret hibrīdneatbilstībām. Gadījumos, kad minēto noteikumu piemērošana izraisa nodokļu dubultu uzlikšanu, nodokļu maksātājiem būtu jāsaņem atvieglojums, kas attiecīgā gadījumā izpaužas kā citā dalībvalstī vai trešā valstī samaksātā nodokļa atskaitīšana. Tādējādi noteikumiem vajadzētu būt ar mērķi ne vien vērsties pret nodokļu apiešanas praksi, bet arī izvairīties no citu tirgus šķēršļu radīšanas, piemēram, nodokļu dubultas uzlikšanas.

(6)

Cenšoties samazināt globālās nodokļu saistības, uzņēmumu grupas arvien vairāk mēģina BEPS, izmantojot pārmērīgi augstus procentu maksājumus. Procentu ierobežošanas noteikums ir nepieciešams, lai šādu praksi novērstu, ierobežojot nodokļu maksātāju iespējas atskaitīt pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas. Tādēļ ir nepieciešams noteikt atskaitāmo izdevumu īpatsvaru, par atsauci ņemot nodokļu maksātāja ar nodokli apliekamo peļņu pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas (EBITDA). Dalībvalstis varētu samazināt šo īpatsvaru vai noteikt laika ierobežojumu, vai ierobežot nesegto aizņēmumu izmaksu summu, ko var pārnest uz priekšu vai atpakaļ, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni. Ņemot vērā to, ka mērķis ir noteikt minimālos standartus, dalībvalstis varētu pieņemt alternatīvu pasākumu attiecībā uz nodokļu maksātāja peļņu pirms procentu maksājumiem un nodokļiem (EBIT), kas būtu noteikta tādā veidā, lai tā būtu ekvivalenta ar īpatsvaru, kas aprēķināts, pamatojoties uz EBITDA. Dalībvalstis varētu papildus šajā direktīvā paredzētajam procentu ierobežošanas noteikumam pielietot arī mērķtiecīgus noteikumus pret grupas iekšējo aizņēmuma finansēšanu, jo īpaši noteikumus par nepietiekamu kapitalizāciju. No nodokļa atbrīvotus ieņēmumus nebūtu jādzēš pret atskaitāmām aizņēmumu izmaksām. Tādēļ nosakot procentus, ko var atskaitīt, būtu jāņem vērā vienīgi apliekamie ienākumi.

(7)

Ja nodokļu maksātājs ir daļa no grupas, kura sniedz obligātos konsolidētos pārskatus, tad, piešķirot nodokļu maksātājiem tiesības atskaitīt lielākas pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas, varētu ņem vērā visas grupas parādsaistības pasaules līmenī. Varētu būt arī lietderīgi paredzēt noteikumus par pašu kapitāla atkāpes (equity escape) klauzulu, kad procentu ierobežošanas noteikums nav piemērojams, ja uzņēmums var pierādīt, ka tā pašu kapitāla īpatsvars tā kopējos aktīvos ir kopumā vienāds vai lielāks par līdzvērtīgo grupas īpatsvaru. Procentu ierobežošanas noteikums būtu jāpiemēro attiecībā uz nodokļu maksātāja pārsniedzošajām aizņēmumu izmaksām, neatkarīgi no tā, vai izmaksu pamatā esošais parāds radies valstī, pārrobežu situācijā Savienībā vai ar trešām valstīm, vai arī izmaksas radušās no trešām personām, saistītiem uzņēmumiem vai grupas iekšienē. Ja dalībvalstī ir vairāk par vienu grupas vienību, dalībvalsts var apsvērt visu vienā dalībvalstī esošo grupas vienību kopējo stāvokli, tostarp piemērojot vienībām atšķirīgas nodokļu sistēmas, lai grupas vienības varētu savstarpēji novirzīt peļņu vai procentu iespējas, piemērojot noteikumus, kas ierobežo procentu atskaitīšanu.

(8)

Lai samazinātu noteikumu administratīvo un atbilstības nodrošināšanas slogu, būtiski nesamazinot noteikumu ietekmi uz nodokļiem, varētu būt lietderīgi paredzēt aizsardzības noteikumu (safe harbour rule), lai neto procenti būtu vienmēr atskaitāmi līdz noteiktai summai, ja atskaitījums ir lielāks par īpatsvaru, kas aprēķināts, pamatojoties uz EBITDA. Dalībvalstis varētu samazināt noteikto monetāro robežvērtību, lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni savas valsts nodokļu bāzei. Tā kā BEPS principā notiek ar pārmērīgi augstiem procentu maksājumiem starp vienībām, kas ir saistīti uzņēmumi, ir lietderīgi un nepieciešams ļaut procentu ierobežošanas noteikuma darbības jomā neiekļaut neatkarīgas vienības, ņemot vērā ierobežoto nodokļu apiešanas risku. Lai atvieglotu pāriešanu uz jauno procentu ierobežošanas noteikumu, dalībvalstis varētu paredzēt klauzulu par tiesībām saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus (grandfathering clause), kura attiektos uz pastāvošajiem aizdevumiem tiktāl, ciktāl to nosacījumi vēlāk netiek grozīti, proti, gadījumā, ja vēlāk tiek izdarīti grozījumi, tiesības saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus nepiemērotu nevienam aizdevuma summas vai ilguma palielinājumam, bet tās attiektos tikai uz aizdevuma sākotnējiem nosacījumiem. Neskarot valsts atbalsta noteikumus, dalībvalstis varētu neiekļaut arī pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas, kas radušās aizdevumos, ko izmanto, lai finansētu ilgtermiņa publiskās infrastruktūras projektus, ņemot vērā to, ka šādiem finansēšanas mehānismiem ir neliels BEPS risks vai tāda nav vispār. Šajā kontekstā dalībvalstīm vajadzētu pienācīgi pierādīt, ka publiskās infrastruktūras projektu finansēšanas mehānismiem ir īpašas iezīmes, kas pamato šādus noteikumus salīdzinājumā ar tiem finansēšanas mehānismiem, uz kuriem attiecina ierobežojošus noteikumus.

(9)

Lai gan ir vispārēji atzīts, ka uz finanšu sabiedrībām, proti, finanšu iestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām, arī būtu jāattiecina procentu atskaitīšanas ierobežojumi, tāpat ir atzīts arī tas, ka abām minētajām jomām ir īpašas iezīmes, kuru dēļ tām nepieciešama īpaši izstrādāta pieeja. Tā kā šajā jomā diskusijās starptautiskā un Savienības kontekstā vēl nav atrasts galīgs risinājums, pašlaik vēl nav iespējams ietvert konkrētus noteikumus finanšu un apdrošināšanas jomā un dalībvalstīm tāpēc būtu jāvar tos izslēgt no procentu ierobežošanas noteikumu darbības jomas.

(10)

Izceļošanas nodokļus izmanto, lai valsts uzliktu nodokli tāda nodokļu maksātāja, kas pārvieto aktīvus vai savu rezidenci nodokļu vajadzībām ārpus valsts nodokļu jurisdikcijas, jebkura kapitāla pieauguma, kas radies tās teritorijā, ekonomiskajai vērtībai, pat ja minētais pieaugums izceļošanas laikā vēl nav realizēts. Tādēļ ir nepieciešams konkretizēt situācijas, kurās uz nodokļu maksātājiem attiecas noteikumi par izceļošanas nodokli un tā nerealizētajam kapitāla pieaugumam, kas ietverts pārvietotajos aktīvos, uzliek nodokli. Lietderīgi ir arī precizēt, ka aktīvu, tostarp naudas, pārvešana starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem neietilpst paredzētā noteikuma par izceļošanas nodokļa uzlikšanu darbības jomā. Lai aprēķinātu summas, ir būtiski noteikt pārvietoto aktīvu tirgus vērtību aktīvu izceļošanas brīdī, pamatojoties uz nesaistītu uzņēmumu darījuma principu. Lai nodrošinātu noteikuma saderību ar kredīta metodes izmantošanu, ir vēlams ļaut dalībvalstīm atsaukties uz brīdi, kad tiesības uzlikt nodokli pārvietotajam aktīvam tiek zaudētas. Tiesības uzlikt nodokli būtu jānosaka valsts līmenī. Ir arī jāļauj saņēmējai valstij apstrīdēt izceļošanas valsts noteikto pārvietoto aktīvu vērtību, ja tā neatbilst aktīvu tirgus vērtībai. Dalībvalstis šādā nolūkā varētu izmantot pastāvošos strīdu izšķiršanas mehānismus. Nepieciešams risināt izceļošanas nodokļa piemērošanu Savienībā un paskaidrot nosacījumus, lai atbilstu Savienības tiesībām. Minētajās situācijās nodokļu maksātājiem vajadzētu būt tiesīgiem vai nu nekavējoties samaksāt novērtēto izceļošanas nodokļa summu, vai atlikt nodokļa summas maksāšanu, to veicot pa daļām vairāku gadu laikā, iespējams ar procentiem un garantiju.

Šim nolūkam dalībvalstis varētu pieprasīt, lai attiecīgie nodokļu maksātāji nepieciešamo informāciju ietver deklarācijā. Izceļošanas nodoklis nebūtu jāiekasē gadījumos, kad aktīvi tiek pārvesti pagaidu kārtā, ja ir paredzēts tos pārvietot atpakaļ uz aktīvu pārvedēja dalībvalsti un ja pārvešana notikusi, lai ievērotu prudenciālās kapitāla prasības, vai likviditātes pārvaldības nolūkiem, vai vērtspapīru finansēšanas darījumos, vai ja aktīvi iesniegti kā nodrošinājums.

(11)

Vispārējus noteikumus par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu (GAAR) nodokļu sistēmās izmanto, lai vērstos pret ļaunprātīgu nodokļu praksi, kas vēl nav aptverta konkrētiem gadījumiem paredzētos noteikumos. Proti, GAAR izmantošanas nolūks ir novērst nepilnības, neskarot konkrētu ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumu piemērojamību. Savienībā GAAR būtu jāpiemēro vienīgi struktūrām, kuras ir neīstas; pretējā gadījumā nodokļu maksātājam būtu jādod tiesības saviem tirdzniecības darījumiem izvēlēties visefektīvāko nodokļu struktūru. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt to, ka GAAR valstu līmenī, Savienības līmenī un ar trešām valstīm piemēro vienotā veidā, lai nebūtu atšķirību to piemērošanas tvērumā un rezultātos valstu līmenī un pārrobežu situācijās. Dalībvalstīm nebūtu jāliedz piemērot sodus, ja piemēro GAAR. Izvērtējot, vai struktūra būtu uzskatāma par neīstu, dalībvalstīm varētu būt iespēja ņemt vērā visus pamatotos ekonomiskos iemeslus, tostarp finanšu darbības.

(12)

Kontrolētu ārvalstu uzņēmumu (CFC) noteikumu rezultātā kontrolēta meitasuzņēmuma ienākumu, kuram uzlikts zems nodoklis, attiecina uz tā mātesuzņēmumu. Tādējādi mātesuzņēmums kļūst par šā attiecinātā ienākuma nodokļa subjektu tajā valstī, kurā ir tā rezidence nodokļu vajadzībām. Atkarībā no konkrētās valsts politiskajām prioritātēm CFC noteikumu adresāts var būt viss meitasuzņēmums, kam uzlikts zems nodoklis, īpašas ienākumu kategorijas vai ienākums, kurš ir mākslīgi novirzīts uz meitasuzņēmumu. Jo īpaši, lai nodrošinātu, ka CFC noteikumi ir samērīga atbilde uz bažām par BEPS, ir būtiski, lai dalībvalstis, kuras savus CFC noteikumus attiecina tikai uz ienākumiem, kas ir mākslīgi novirzīti meitasuzņēmumam, pievērstos tieši tām situācijām, kad lielākā daļa lēmumu pieņemšanas darbību, kuru dēļ ir radušies novirzīti ienākumi kontrolētā meitasuzņēmuma līmenī, tiek veikta nodokļu maksātāja dalībvalstī. Lai samazinātu administratīvo slogu un atbilstības izmaksas, vajadzētu būt arī pieņemamam, ka minētās dalībvalstis atbrīvo konkrētas vienības ar zemu peļņu vai zemu peļņas daļu, kas rada mazāku nodokļu apiešanas risku. Līdz ar to ir nepieciešams, lai CFC noteikumi attiektos arī uz tādu pastāvīgu iestāžu peļņu, ja nodokļu maksātāja dalībvalstī šādai peļņai nepiemēro nodokli vai ja tā ir atbrīvota no nodokļa. Tomēr nav nepieciešams saskaņā ar CFC noteikumiem uzlikt nodokli pastāvīgu iestāžu peļņai, kam ir atteikts atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar valsts noteikumiem, jo šīs pastāvīgās iestādes tiek traktētas kā kontrolēti ārvalstu uzņēmumi. Lai nodrošinātu augstāku aizsardzības līmeni, dalībvalstis varētu samazināt kontroles robežvērtību vai izmantot augstāku robežvērtību, reāli samaksāto uzņēmumu ienākuma nodokli salīdzinot ar uzņēmumu ienākuma nodokli, kas tiktu iekasēts nodokļu maksātāja dalībvalstī. Dalībvalstis, transponējot CFC noteikumus savos valsts tiesību aktos, varētu izmantot pietiekami augstu nodokļa likmes daļēju robežvērtību.

Vēlams risināt šāda veida situācijas gan trešās valstīs, gan Savienībā. Lai ievērotu pamatbrīvības, ienākumu kategorijām vajadzētu būt kombinētām ar izņēmumiem attiecībā uz būtību, kuru mērķis ir ierobežot noteikumu ietekmi Savienībā, attiecinot tos tikai uz gadījumiem, kad CFC neveic būtisku saimniecisko darbību. Ir svarīgi, lai nodokļu administrācijas un nodokļu maksātāji sadarbotos nolūkā apkopot attiecīgos faktus un apstākļus, lai noteiktu, vai ir jāpiemēro noteikums par izņēmumu. Vajadzētu būt pieņemamam, ka dalībvalstis, transponējot CFC noteikumus valstu tiesību aktos, izmanto trešo valstu baltos, pelēkos vai melnos sarakstus, kuri ir sastādīti, pamatojoties uz noteiktiem šajā direktīvā izklāstītiem kritērijiem, un kuros var būt iekļauts uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes līmenis, vai izmanto dalībvalstu baltos sarakstus, kas sastādīti uz minētā pamata.

(13)

Hibrīdneatbilstības rodas maksājumu (finanšu instrumentu) vai vienību atšķirīga juridiskā raksturojuma dēļ, un šīs atšķirības nāk klajā divu jurisdikciju tiesību sistēmu mijiedarbībā. Šādu neatbilstību sekas bieži ir dubulta atskaitīšana (proti, atskaitīšana abās valstīs) vai ienākuma atskaitīšana vienā valstī un tā neiekļaušana nodokļa bāzē otrā valstī. Lai neitralizētu hibrīdneatbilstības pasākumu ietekmi, ir nepieciešams paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem neatbilstības gadījumā vienai no divām jurisdikcijām būtu jāatsakās no tāda maksājuma atskaitījuma, kas rada šādu rezultātu. Šajā kontekstā ir lietderīgi precizēt, ka pasākumu, kas paredzēti, lai risinātu hibrīdneatbilstības šajā direktīvā, mērķis ir novērst neatbilstības situācijas, kuras radušās finanšu instrumenta vai vienības juridiskā raksturojuma atšķirību dēļ, un ar tiem nav paredzēts ietekmēt dalībvalsts nodokļu sistēmas vispārējās iezīmes. Lai gan dalībvalstis Rīcības kodeksa jautājumu grupā (uzņēmējdarbības nodokļi) ir vienojušās par hibrīda vienību un hibrīda pastāvīgo iestāžu nodokļu režīmu Savienībā, kā arī par hibrīda vienību nodokļu režīmu attiecībās ar trešām valstīm, vēl ir nepieciešams pieņemt saistošus noteikumus. Ir ļoti svarīgi turpināt darbu pie hibrīdneatbilstībām starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī pie citām hibrīdneatbilstībām, piemēram, tādām, kas saistītas ar pastāvīgām iestādēm.

(14)

Ir nepieciešams precizēt, ka šajā direktīvā paredzēto noteikumu, kas vērsti pret nodokļu apiešanu, īstenošanai nebūtu jāskar nodokļu maksātāja pienākumu ievērot nesaistītu uzņēmumu darījuma principu vai attiecīgā gadījumā dalībvalstu tiesības koriģēt nodokļu saistības, palielinot tās, saskaņā ar nesaistītu uzņēmumu darījuma principu.

(15)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (3) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju. Tiesības uz personas datu aizsardzību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (4), attiecas uz personas datu apstrādi, ko veic šīs direktīvas jomā.

(16)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas galvenais mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus kopējo noturību pret nodokļu apiešanas praksi pārrobežu situācijās, šo mērķi nevar pietiekami labi sasniegt, dalībvalstīm rīkojoties atsevišķi. Valstu uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas ir atšķirīgas, un dalībvalstu neatkarīga rīcība tikai palielinātu iekšējā tirgū tiešo nodokļu jomā pastāvošo sadrumstalotību. Tādējādi neefektivitāte un traucējumi saglabātos atšķirīgu valstu pasākumu mijiedarbībā. Rezultāts būtu saskaņotības trūkums. Ņemot vērā to, ka liela apmēra neefektivitāte iekšējā tirgū galvenokārt izraisa pārrobežu rakstura problēmas, novēršanas pasākumi būtu jāpieņem Savienības līmenī. Tādēļ ir svarīgi pieņemt risinājumus, kas darbojas visā iekšējā tirgū, un to var labāk panākt Savienības līmenī. Tādējādi Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar subsidiaritātes principu, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai. Nosakot minimālo aizsardzības līmeni iekšējā tirgū, šīs direktīvas mērķis ir panākt vien minimālo saskaņotības pamatlīmeni Savienībā, kas nepieciešams tās mērķu sasniegšanai.

(17)

Komisijai būtu jāizvērtē šīs direktīvas īstenošana pēc četriem gadiem no tās stāšanās spēkā un par to jāziņo Padomei. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai visa informācija, kas nepieciešama šim novērtējumam,

1)

“aizņēmumu izmaksas” ir procentu izdevumi par jebkāda veida parādu, citi izdevumi, kas ir ekonomiski līdzvērtīgi procentiem un izmaksām, kas radušās saistībā ar līdzekļu iegūšanu, kā definēts valsts tiesību aktos, tostarp, bet ne tikai, maksājumi atbilstoši aizdevumiem saistībā ar līdzdalību peļņā, aprēķinātie procenti par tādiem instrumentiem kā konvertējamas obligācijas un nulles kupona obligācijas, piešķīrumi saskaņā ar alternatīviem finansēšanas mehānismiem, piemēram, islāmisko finanšu sistēmu, finanšu nomas maksājumu finanšu izmaksu elementi, kapitalizēti procenti, kas iekļauti attiecīgā aktīva bilances vērtībā, vai kapitalizētu procentu amortizācija, summas, kuras aprēķina, izmantojot finansējuma atdevi saskaņā ar transfertcenu noteikšanas noteikumiem, ja tādi ir piemērojami, nosacīto procentu summas saskaņā ar atvasinātiem instrumentiem vai riska ierobežošanas mehānismiem saistībā ar vienības aizņēmumiem, noteikti ieguvumi un zaudējumi no ārvalstu valūtas maiņas saistībā ar aizņēmumiem un instrumentiem, kas saistīti ar finansējuma piesaisti, finansēšanas mehānismu garantijas maksas, administrēšanas maksas un līdzīgas izmaksas saistībā ar naudas līdzekļu aizņēmumiem;

2)

“pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas” ir summa, par kuru nodokļu maksātāja atskaitāmās aizņēmumu izmaksas pārsniedz apliekamus ienākumus no procentiem un citus ekonomiski līdzvērtīgus apliekamus ienākumus, kurus nodokļu maksātājs saņem saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

3)

“taksācijas periods” ir taksācijas gads, kalendārais gads vai jebkurš cits nodokļu vajadzībām atbilstīgs periods;

4)

“saistīts uzņēmums” ir:

Ja fiziska persona vai vienība tur tiešu vai netiešu dalību nodokļu maksātājā un vienā vai vairākās vienībās ar 25 procentiem vai vairāk balsstiesību vai kapitāla, visas attiecīgās vienības, tostarp nodokļu maksātājs, uzskatāmas par saistītiem uzņēmumiem.

Šīs direktīvas 9. panta nolūkā un tad, ja neatbilstībā ir iesaistīta hibrīda vienība, šo definīciju groza tā, lai 25 procentu prasība tiktu aizstāta ar 50 procentu prasību.

5)

“finanšu sabiedrība” ir jebkura no šādām vienībām:

6)

“aktīvu pārvešana” ir darbība, kuras rezultātā dalībvalsts zaudē tiesības uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem, aktīviem vienlaikus paliekot tā paša nodokļu maksātāja juridiskā vai ekonomiskā īpašumā;

7)

“rezidences nodokļu vajadzībām pārcelšana” ir darbība, kuras rezultātā nodokļu maksātājs zaudē vienas dalībvalsts rezidenci nodokļu vajadzībām un iegūst citas dalībvalsts vai trešās valsts rezidenci nodokļu vajadzībām;

8)

“pastāvīgās iestādes darījumdarbības pārcelšana” ir darbība, kuras rezultātā nodokļu maksātājs zaudē ar nodokli apliekamu klātbūtni dalībvalstī un iegūst ar nodokli apliekamu klātbūtni citā dalībvalstī vai trešā valstī, nekļūstot par minētās dalībvalsts vai trešās valsts rezidentu nodokļu vajadzībām;

9)

“hibrīdneatbilstības pasākumi” ir situācija starp nodokļu maksātāju vienā dalībvalstī un saistītu uzņēmumu citā dalībvalstī vai strukturēts mehānisms starp dalībvalstu pusēm, kura rezultāts finanšu instrumenta vai vienības juridiskā raksturojuma atšķirību dēļ ir šāds:

a)

vienību, kurai grupas vārdā ir atļauts piemērot noteikumus vai kurai tie ir jāpiemēro atbilstoši tam, kā noteikts valsts tiesību aktos nodokļu jomā;

b)

vienību grupā, kā noteikts saskaņā ar valsts tiesību aktiem nodokļu jomā, kura nekonsolidē savu locekļu rezultātus nodokļu vajadzībām.

a)

atskaitīt pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas līdz EUR 3 000 000;

b)

pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas atskaitīt pilnā apmērā, ja nodokļu maksātājs ir neatkarīga vienība.

a)

aizdevumiem, kas noslēgti pirms 2016. gada 17. jūnija, taču izslēgšanu neattiecina uz nekādiem vēlākiem šādu aizdevumu grozījumiem;

b)

aizdevumiem, ko izmanto, lai finansētu ilgtermiņa publiskās infrastruktūras projektu, kuram projekta īstenotājs, aizdevuma izmaksas, aktīvi un ienākumi – viss ir Savienībā.

a)

pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas atskaitīt pilnā apmērā, ja tas var pierādīt, ka tā pašu kapitāla īpatsvars tā kopējos aktīvos ir vienāds ar līdzvērtīgo īpatsvaru visai grupai vai ir lielāks par to, un ar šādiem nosacījumiem:

vai

b)

atskaitīt pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas par summu, kas pārsniedz to, kuru tam būtu tiesības atskaitīt saskaņā ar 1. punktu. Šāda augstāka pārsniedzošo aizņēmumu izmaksu atskaitījuma robeža attiecas uz nodokļu maksātāja konsolidēto grupu finanšu grāmatvedības nolūkā un to aprēķina divos posmos:

a)

pārnest uz priekšu bez laika ierobežojuma pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas, kuras nevar atskaitīt tekošajā taksācijas periodā saskaņā ar 1.–5. punktu;

b)

pārnest uz priekšu bez laika ierobežojuma un atpakaļ – uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, – pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas, kuras nevar atskaitīt tekošajā taksācijas periodā saskaņā ar 1.–5. punktu; vai

c)

pārnest uz priekšu bez laika ierobežojuma pārsniedzošās aizņēmumu izmaksas un – uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, – neizmantotās procentu iespējas, kuras nevar atskaitīt tekošajā taksācijas periodā saskaņā ar 1.–5. punktu.

a)

nodokļu maksātājs pārved aktīvus no galvenā biroja uz savu pastāvīgo iestādi citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja galvenā biroja dalībvalstij pārvešanas dēļ vairs nav tiesību uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem;

b)

nodokļu maksātājs pārved aktīvus no pastāvīgas iestādes dalībvalstī uz savu galveno biroju vai citu pastāvīgo iestādi citā dalībvalstī vai trešā valstī, ja pastāvīgās iestādes dalībvalstij pārvešanas dēļ vairs nav tiesību uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem;

c)

nodokļu maksātājs pārceļ rezidenci nodokļu vajadzībām uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, izņemot tos aktīvus, kuriem saglabājas faktiskā saikne ar pastāvīgo iestādi pirmajā dalībvalstī;

d)

nodokļu maksātājs pārved savas pastāvīgās iestādes darījumdarbību no vienas dalībvalsts uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, un ja pastāvīgās iestādes dalībvalstij pārvešanas dēļ vairs nav tiesību uzlikt nodokli pārvestajiem aktīviem.

a)

nodokļu maksātājs pārved aktīvus no galvenā biroja uz pastāvīgo iestādi citā dalībvalstī vai trešā valstī, kura ir puse Līgumā par Eiropas Ekonomikas zonu (“EEZ līgums”);

b)

nodokļu maksātājs pārved aktīvus no pastāvīgās iestādes dalībvalstī uz galveno biroju vai uz citu pastāvīgo iestādi citā dalībvalstī vai trešā valstī, kura ir puse EEZ līgumā;

c)

nodokļu maksātājs pārceļ rezidenci nodokļu vajadzībām uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, kura ir puse EEZ līgumā;

d)

nodokļu maksātājs pārceļ pastāvīgās iestādes darījumdarbību uz citu dalībvalsti vai trešo valsti, kura ir puse EEZ līgumā.

a)

pārvestie aktīvi vai nodokļu maksātāja pastāvīgās iestādes darījumdarbība tiek pārdota vai kā citādi atsavināta;

b)

pārvestie aktīvi pēc tam tiek pārvesti uz trešo valsti;

c)

nodokļu maksātāja rezidence nodokļu vajadzībām vai tā pastāvīgās iestādes darījumdarbība pēc tam tiek pārcelta uz trešo valsti;

d)

nodokļu maksātājs bankrotē vai tiek likvidēts;

e)

nodokļu maksātājs nepilda savas saistības attiecībā uz maksājumu pa daļām un neizlabo savu stāvokli saprātīgā termiņā, kas nepārsniedz 12 mēnešus.

a)

vienības gadījumā nodokļu maksātājs pats vai kopā ar saviem saistītajiem uzņēmumiem tur tiešu vai netiešu dalību vairāk nekā 50 procentu balsstiesību apmērā vai tam tieši vai netieši pieder vairāk nekā 50 procenti no kapitāla, vai tas ir tiesīgs saņemt vairāk nekā 50 procentus no šīs saimnieciskās vienības peļņas; un

b)

vienības vai pastāvīgās iestādes reāli samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis par ieņēmumiem ir zemāks nekā starpība starp uzņēmumu ienākuma nodokli, kas būtu iekasēts no vienības vai pastāvīgās iestādes atbilstīgi piemērojamai uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmai nodokļa maksātāja dalībvalstī, un reālo uzņēmumu ienākuma nodokli, ko vienība vai pastāvīgā iestāde ir samaksājusi par ienākumiem.

a)

vienības nesadalītos ienākumus vai pastāvīgās iestādes ienākumus, ko iegūst no šādām kategorijām:

Šo punktu nepiemēro, ja kontrolēts ārvalstu uzņēmums veic būtisku saimniecisko darbību, izmantojot personālu, aprīkojumu, aktīvus un telpas, par ko liecina attiecīgie fakti un apstākļi.

Ja kontrolētais ārvalstu uzņēmums ir trešās valsts, kas nav EEZ līguma puse, rezidents vai atrodas tajā, dalībvalstis var nolemt nepiemērot iepriekšējo daļu.

vai

b)

vienības vai pastāvīgās iestādes nesadalītos ienākumus, ko iegūst no neīstām struktūrām, kuru izveidošanas objektīvais iemesls ir nodokļu priekšrocību gūšana.

Piemērojot šo punktu, struktūru vai to virkni uzskata par neīstu, ciktāl vienībai vai pastāvīgajai iestādei nebūtu piederējuši aktīvi vai tā nebūtu uzņēmusies riskus, kuri rada visus tās ienākumus vai daļu no tās ienākumiem, ja tā nebūtu bijusi tāda uzņēmuma kontrolē, kurā nozīmīgi amatpersonu pienākumi, kas skar minētos aktīvus un riskus, tiek pildīti un ir par iemeslu kontrolētā uzņēmuma ienākumu gūšanai.

a)

ar grāmatvedības peļņu, kas nepārsniedz EUR 750 000, un ar ienākumiem, kas nav gūti no tirdzniecības un nepārsniedz EUR 75 000; vai

b)

kuras grāmatvedības peļņa nepārsniedz 10 procentus no tās darbības izmaksām attiecīgajā taksācijas periodā.