Help Print this page 

Document 32008R1126

Title and reference
Komisijas Regula (EK) Nr. 1126/2008 ( 2008. gada 3. novembris ), ar ko pieņem vairākus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002 (Dokuments attiecas uz EEZ)
  • In force
OJ L 320, 29.11.2008, p. 1–481 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
Special edition in Croatian: Chapter 13 Volume 046 P. 3 - 483

ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2008/1126/oj
Multilingual display
Text

29.11.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 320/1


KOMISIJAS REGULA (EK) Nr. 1126/2008

(2008. gada 3. novembris),

ar ko pieņem vairākus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 19. jūlija Regulu (EK) Nr. 1606/2002 par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu (1) un jo īpaši tās 3. panta 1. punktu,

tā kā:

(1)

Regula (EK) Nr. 1606/2002 paredz, ka par katru finanšu gadu, kas sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma, publiskām akciju sabiedrībām, kuras reglamentē dalībvalsts tiesību akti, atbilstīgi vairākiem nosacījumiem ir jāsagatavo konsolidētie pārskati saskaņā ar starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, kā noteikts minētās regulas 2. pantā.

(2)

Ar Komisijas 2003. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1725/2003, ar ko pieņem noteiktus starptautiskos grāmatvedības standartus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1606/2002 (2), pieņēma vairākus starptautiskos standartus un to interpretācijas, kas pastāvēja 2002. gada 14. septembrī. Ņemot vērā Eiropas Finanšu pārskatu padomdevējas grupas (EFPPG) tehnisko ekspertu grupas (TEG) sniegto ieteikumu, Komisija minētajā regulā izdarīja grozījumus, lai tajā iekļautu visus Starptautisko grāmatvedības standartu padomes (SGSP) iesniegtos standartus, kas Kopienā pieņemti līdz 2007. gada 31. decembrim, un visas Starptautisko finanšu pārskatu interpretācijas komitejas (SFPIK) iesniegtās interpretācijas, kuras Kopienā pieņemtas līdz 2008. gada 15. oktobrim, izņemot SGS 39 (standarts attiecas uz finanšu instrumentu atzīšanu un novērtēšanu), no kura izlaistas atsevišķas daļas.

(3)

Dažādie starptautiskie standarti pieņemti ar vairākām grozījumu regulām. Tas rada juridisko nenoteiktību un sarežģī starptautisko grāmatvedības standartu pareizu piemērošanu Kopienā. Lai vienkāršotu Kopienas tiesību aktus par grāmatvedības standartiem, skaidrības un pārredzamības labad ir lietderīgi vienā tekstā iestrādāt standartus, kas patlaban ir iestrādāti Regulā (EK) Nr. 1725/2003 un tiesību aktos, ar ko grozīta minētā regula.

(4)

Tāpēc Regula (EK) Nr. 1725/2003 jāaizstāj ar šo regulu.

(5)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Grāmatvedību regulējošās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

Regulas (EK) Nr. 1606/2002 2. pantā norādītie starptautiskie grāmatvedības standarti ir jāpieņem, kā noteikts šīs regulas pielikumā.

2. pants

Ar šo atceļ Regulu (EK) Nr. 1725/2003.

Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

3. pants

Šī regula stājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2008. gada 3. novembrī

Komisijas vārdā –

Komisijas loceklis

Charlie McCREEVY


(1)  OV L 243, 11.9.2002., 1. lpp.

(2)  OV L 261, 13.10.2003., 1. lpp.


PIELIKUMS

STARPTAUTISKIE GRĀMATVEDĪBAS STANDARTI

1. SGS

Finanšu pārskatu sniegšana

2. SGS

Krājumi

7. SGS

Naudas plūsmas pārskati

8. SGS

Grāmatvedības politika, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un kļūdas

10. SGS

Notikumi pēc bilances datuma

11. SGS

Būvlīgumi

12. SGS

Ienākuma nodokļi

16. SGS

Pamatlīdzekļi

17. SGS

Noma

18. SGS

Ieņēmumi

19. SGS

Darbinieku pabalsti

20. SGS

Valsts dotāciju uzskaite un informācijas atklāšana par valsts palīdzību

21. SGS

Ārvalstu valūtas kursu izmaiņu ietekme

23. SGS

Aizņēmumu izmaksas

24. SGS

Informācijas atklāšana par saistītajām pusēm

26. SGS

Pensijas pabalsta plānu uzskaite un pārskatu sniegšana

27. SGS

Konsolidētie un atsevišķie finanšu pārskati

28. SGS

Asociētajos uzņēmumos veikto ieguldījumu uzskaite

29. SGS

Finanšu pārskati valstīs ar hiperinflāciju

31. SGS

Līdzdalība kopuzņēmumos

32. SGS

Finanšu instrumenti: informācijas sniegšana

33. SGS

Peļņa par akciju

34. SGS

Starpperioda finanšu pārskatu sniegšana

36. SGS

Aktīvu vērtības samazināšanās

37. SGS

Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi

38. SGS

Nemateriālie aktīvi

39. SGS

Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtēšana

40. SGS

Ieguldījuma īpašums

41. SGS

Lauksaimniecība

1. SFPS

Starptautisko finanšu pārskatu standartu pirmreizējā pielietošana

2. SFPS

Akciju maksājumi

3. SFPS

Uzņēmējdarbības apvienošana

4. SFPS

Apdrošināšanas līgumi

5. SFPS

Pārdošanai turēti ilgtermiņa aktīvi un pārtrauktas darbības

6. SFPS

Minerālresursu izpēte un novērtēšana

7. SFPS

Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana

8. SFPS

Darbības segmenti

1. SFPIK

Izmaiņas esošajās likvidācijas, atjaunošanas un līdzīgās saistībās

2. SFPIK

Kooperatīvo uzņēmumu dalībnieku akcijas un līdzīgi instrumenti

4. SFPIK

Noteikšana, vai vienošanās ietver nomu

5. SFPIK

Tiesības uz likvidācijas, atjaunošanas un vides rehabilitācijas fondu procentu maksājumiem

6. SFPIK

Saistības, kas rodas no dalības īpašos tirgos – elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi

7. SFPIK

Pārveidošanas metodes piemērošana saskaņā ar 29. SGS Finanšu pārskati valstīs ar hiperinflāciju

8. SFPIK

2. SFPS darbības joma

9. SFPIK

Iegulto atvasinājumu atkārtota novērtēšana

10. SFPIK

Starpperioda finanšu pārskatu sniegšana un vērtības samazināšanās

11. SFPIK

2. SFPS – Darījumi ar koncerna (uzņēmumu) akcijām un pašu akcijām

7. PIK

Euro ieviešana

10. PIK

Valsts palīdzība – bez konkrētas saistības ar pamatdarbību

12. PIK

Konsolidācija – īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības

13. PIK

Kopīgi kontrolētas sabiedrības – kopuzņēmuma dalībnieku nemonetārie ieguldījumi

15. PIK

Operatīvā noma – stimuli

21. PIK

Ienākuma nodokļi – pārvērtēto nolietojumam nepakļauto aktīvu atgūšana

25. PIK

Ienākuma nodokļi – uzņēmuma vai tā akcionāru nodokļa statusa izmaiņas

27. PIK

Darījumu būtības novērtēšana, kuri ietver nomas juridisko formu

29. PIK

Informācijas atklāšana – pakalpojumu koncesijas darījums

31. PIK

Ieņēmumi – bartera darījumi, kuri ietver reklāmas pakalpojumus

32. PIK

Nemateriālie aktīvi – tīmekļa vietnes izmaksas

Pavairošana atļauta Eiropas ekonomikas zonā. Visas esošās tiesības saglabātas ārpus EEZ, izņemot tiesības pavairot personīgai lietošanai vai cita godīga darījuma nolūkā. Papildu informāciju var saņemt Starptautisko grāmatvedības standartu padomes tīmekļa vietnē www.iasb.org.

1. STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Finanšu pārskatu sniegšana

MĒRĶIS

1

Šā standarta mērķis ir noteikt vispārēja rakstura finanšu pārskatu sniegšanas principu, lai nodrošinātu salīdzināmību ar uzņēmuma iepriekšējo periodu finanšu pārskatiem un citu uzņēmumu finanšu pārskatiem. Lai sasniegtu šo mērķi, šajā standartā izklāstītas vispārējas prasības finanšu pārskatu sniegšanai, pamatnostādnes par to struktūru un minimālās prasības attiecībā uz finanšu pārskatu saturu. Konkrētu darījumu un citu notikumu atzīšana, novērtēšana un informācijas atklāšana ir aprakstīta citos standartos un interpretācijās.

DARBĪBAS JOMA

2

Šis standarts ir jāpiemēro visos vispārēja rakstura finanšu pārskatos, kuri sagatavoti un sniegti saskaņā ar Starptautiskajiem finanšu pārskatu standartiem (SFPS).

3

Vispārēja rakstura finanšu pārskati ir tādi, kas paredzēti lietotājiem, kuriem nav tiesību pieprasīt pārskatus, kas sagatavoti atbilstīgi viņu konkrētajām informācijas vajadzībām. Vispārēja rakstura finanšu pārskati ir tādi, kurus sniedz atsevišķi vai cita publiska dokumenta, piemēram, gada pārskata vai prospekta ietvaros. Šis standarts neattiecas uz saskaņā ar 34. SGS Starpperioda finanšu pārskatu sniegšana sagatavotu saīsinātu starpperioda finanšu pārskatu struktūru un saturu. Tomēr 13.–41. punkts attiecas uz šādiem finanšu pārskatiem. Šis standarts vienlīdz attiecas uz visiem uzņēmumiem, neatkarīgi no tā, vai tiem vajag sagatavot konsolidētos vai atsevišķos finanšu pārskatus, kā definēts 27. SGS Konsolidētie un atsevišķie finanšu pārskati.

4

[Svītrots]

5

Šajā standartā izmantota terminoloģija, kas ir piemērota uz peļņu orientētiem uzņēmumiem, ieskaitot sabiedriskā sektora uzņēmumus. Sabiedriskā sektora, privātiem vai valsts bezpeļņas uzņēmumiem, kas vēlas piemērot šo standartu, iespējams, vajadzēs koriģēt atsevišķu finanšu pārskatu posteņu nosaukumus un pašus finanšu pārskatus.

6

Līdzīgi uzņēmumiem, kuriem, saskaņā ar 32. SGS Finanšu instrumenti: Informācijas atklāšana un sniegšana noteikto definīciju nav pašu kapitāla (piem., dažiem kopējiem fondiem), un uzņēmumiem, kuru pamatkapitāls nav pašu kapitāls (piem., dažiem kooperatīviem uzņēmumiem), iespējams, būs nepieciešams pielāgot informācijas sniegšanu finanšu pārskatos par biedru vai vienību īpašnieku līdzdalību.

FINANŠU PĀRSKATU MĒRĶIS

7

Finanšu pārskati ir uzņēmuma finansiālā stāvokļa un finanšu darbības rezultātu strukturēts attēlojums. Vispārēja rakstura finanšu pārskatu mērķis ir sniegt tādu informāciju par uzņēmuma finansiālo stāvokli, finanšu darbības rezultātiem un naudas plūsmām, kura ir noderīga plašam lietotāju lokam saimniecisku lēmumu pieņemšanā. Finanšu pārskati arī parāda vadībai uzticēto līdzekļu pārvaldīšanas rezultātus. Lai sasniegtu šo mērķi, finanšu pārskati sniedz informāciju par uzņēmuma:

a)

aktīviem;

b)

saistībām;

c)

pašu kapitālu;

d)

ienākumiem un izdevumiem, ieskaitot guvumus un zaudējumus;

e)

citām izmaiņām pašu kapitālā; un

f)

naudas plūsmām.

Šī informācija kopā ar citu informāciju piezīmēs, palīdz finanšu pārskatu lietotājiem prognozēt uzņēmuma turpmākās naudas plūsmas un īpaši to laiku un noteiktību.

FINANŠU PĀRSKATU SASTĀVDAĻAS

8

Finanšu pārskatu pilns komplekts ietver:

a)

bilanci;

b)

peļņas vai zaudējumu aprēķinu;

c)

pārskatu par pašu kapitāla izmaiņām, kurā norādītas:

i)

visas pašu kapitāla izmaiņas; vai

ii)

pašu kapitāla izmaiņas, kuras nerodas no darījumiem ar pašu kapitāla turētājiem, kas darbojas saskaņā ar pašu kapitāla turētāju tiesībām;

d)

naudas plūsmas pārskatu; un

e)

piezīmes, kas ietver kopsavilkumu par nozīmīgām grāmatvedības politikām un citas skaidrojošas piezīmes.

9

Daudzi uzņēmumi ārpus finanšu pārskatiem sniedz vadības finanšu ziņojumu, kurā aprakstītas un izskaidrotas uzņēmuma darbības finansiālo rezultātu un finansiālā stāvokļa galvenās iezīmes un svarīgākās nenoteiktības, ar kurām tas saskaras. Šāds pārskats var ietvert ziņojumu par:

a)

galvenajiem faktoriem un ietekmēm, kas nosaka finanšu darbības rezultātus, tostarp par uzņēmuma darbības vides izmaiņām, uzņēmuma reakciju uz šīm izmaiņām un to sekām, un uzņēmuma ieguldījumu politiku, lai uzturētu un uzlabotu finanšu darbības rezultātus, ieskaitot dividenžu politiku;

b)

uzņēmuma finansēšanas avotiem un plānoto saistību attiecību pret pašu kapitālu; un

c)

uzņēmuma bilancē neatzītajiem līdzekļiem, saskaņā ar SFPS.

10

Daudzi uzņēmumi ārpus finanšu pārskatiem sniedz arī ziņojumus un pārskatus, piemēram, vides ziņojumus un pievienotās vērtības pārskatus, īpaši nozarēs, kurās vides faktori ir svarīgi, un gadījumos, kad darbinieki tiek uzskatīti par svarīgu lietotāju grupu. Ziņojumi un pārskati, kas tiek sniegti ārpus finanšu pārskatiem, neietilpst SFPS darbības jomā.

DEFINĪCIJAS

11

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Nepraktiska: Prasības piemērošana ir nepraktiska, ja uzņēmums ir darījis visu, lai šo prasību ievērotu un konstatējis, ka to piemērot nespēj.

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti (SFPS) ir standarti un interpretācijas, kuras pieņēmusi Starptautisko grāmatvedības standartu padome (SGSP). Tie ietver:

a)

Starptautiskos finanšu pārskatu standartus;

b)

Starptautiskos grāmatvedības standartus; un

c)

Starptautisko finanšu pārskatu interpretācijas komitejas (SFPIK) vai bijušās Pastāvīgās interpretācijas komitejas (PIK) sniegtās interpretācijas.

Būtisks: Posteņu neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana ir būtiska, ja tā var individuāli vai kolektīvi ietekmēt finanšu pārskatu lietotāju saimnieciska rakstura lēmumus, kurus viņi pieņem, pamatojoties uz finanšu pārskatiem. Būtiskums ir atkarīgs no neuzrādīšanas vai nepareizas uzrādīšanas apjoma un veida, ko novērtē saistītajos apstākļos. Noteicošais faktors varētu būt posteņa lielums, veids vai abu minēto faktoru kombinācija.

Piezīmes satur papildu informāciju tai, kas ir sniegta bilancē, peļņas vai zaudējuma aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā. Piezīmes sniedz paskaidrojumus par pārskatos uzrādītajiem posteņiem vai šo posteņu sīkāku sadalījumu, kā arī informāciju par posteņiem, kas neatbilst atzīšanai šajos pārskatos.

12

Lai novērtētu, vai neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana varētu ietekmēt lietotāju saimniecisko lēmumu pieņemšanu, un līdz ar to būtu būtiska, jāņem vērā lietotāju vajadzības. Pamatnostādnes par finanšu pārskatu sagatavošanu un sniegšanu 25. punkts nosaka, ka “tiek pieņemts, ka lietotājiem ir pietiekama pieredze saimnieciskajā, uzņēmējdarbībā un grāmatvedībā, un vēlme apgūt informāciju ar pietiekamu centību”. Tādēļ, veicot novērtējumu, jāņem vērā, kā neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana visticamāk varētu ietekmēt šādu lietotāju pieņemtos saimnieciskos lēmumus.

VISPĀRĒJI APSVĒRUMI

Patiesa uzrādīšana un atbilstība starptautiskajiem grāmatvedības standartiem

13

Finanšu pārskatiem patiesi jāuzrāda uzņēmuma finansiālais stāvoklis, darbības finansiālie rezultāti un naudas plūsmas. Patiesai uzrādīšanai nepieciešama precīzi sniegta informācija par darījumu rezultātiem, citiem notikumiem un apstākļiem saskaņā ar aktīvu, saistību, ienākumu un izdevumu definīcijām un atzīšanas kritērijiem, kas izklāstītipamatnostādnēs. Tiek pieņemts, ka SFPS piemērošana, nepieciešamības gadījumā sniedzot papildu informāciju, nodrošina tādu finanšu pārskatu sagatavošanu, kuri nodrošina patiesu uzrādīšanu.

14

Uzņēmumam, kura finanšu pārskati atbilst SFPS, par šādu atbilstību skaidri un bez ierobežojumiem jāpaziņo piezīmēs. Finanšu pārskati netiek raksturoti kā atbilstoši SFPS, ja tie neatbilst visām SFPS prasībām.

15

Faktiski visos gadījumos patiesu uzrādīšanu nodrošina ar atbilstību piemērojamiem SFPS. Patiesa uzrādīšana pieprasa, lai uzņēmums:

a)

izvēlētos un piemērotu grāmatvedības politikas saskaņā ar 8. SGS Grāmatvedības politikas, grāmatvedības aplēšu izmaiņas un kļūdas. 8. SGS nosaka autoritatīvo norādījumu hierarhiju, kuru vadība ņem vērā, ja nav standarta vai interpretācijas, kas jāpiemēro postenim;

b)

uzrādītu informāciju, tostarp grāmatvedības politikas, tā, lai šī informācija būtu nozīmīga, ticama, salīdzināma un saprotama;

c)

sniegtu papildu informāciju, ja atbilstība konkrētajām SFPS prasībām ir nepietiekama, lai lietotāji varētu izprast konkrētu darījumu, citu notikumu un apstākļu ietekmi uz uzņēmuma finansiālo stāvokli un darbības finansiālajiem rezultātiem.

16

Neatbilstīgas grāmatvedības politikas neattaisno ne informācijas atklāšana par grāmatvedības politikām, ne piezīmes vai paskaidrojošs materiāls.

17

Ļoti retos gadījumos, ja vadība secina, ka standartā vai interpretācijā ietvertās prasības ievērošana būtu tik maldinoša, ka tā būtu pretrunā ar pamatnostādnēs noteikto finanšu pārskatu mērķi, uzņēmumam jānovirzās no šīs prasības, sniedzot 18. punktā minētos paskaidrojumus, ja attiecīgā pamatnostādne šādu novirzi pieprasa vai neaizliedz.

18

Ja uzņēmums novirzās no standarta vai interpretācijas prasības, saskaņā ar 17. punktu, tam jānorāda:

a)

ka vadība ir secinājusi, ka finanšu pārskati patiesi uzrāda uzņēmuma finansiālo stāvokli, darbības finansiālos rezultātus un naudas plūsmas;

b)

ka finanšu pārskati atbilst piemērojamiem standartiem un interpretācijām, izņemot novirzi no atsevišķas prasības, lai nodrošinātu patiesu uzrādīšanu;

c)

standarta vai interpretācijas nosaukums, no kura uzņēmums ir novirzījies, novirzes būtība, tostarp metode, ko pieprasa standarts vai interpretācija, iemesls, kādēļ šī metode būtu maldinoša konkrētajos apstākļos, ka tā būtu pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, kas noteikts pamatnostādnēs, un pieņemtā metode; un

d)

novirzes finansiālā ietekme uz katru finanšu pārskatos uzrādīto posteni visos norādītajos periodos, par kuru būtu jāziņo, ievērojot prasību.

19

Ja uzņēmums iepriekšējā periodā ir novirzījies no standarta vai interpretācijas prasības un novirze ietekmē finanšu pārskatos atzītās summas pārskata periodā, tam jāatklāj informācija, kas ir izklāstīta 18. punkta c) un d) apakšpunktā.

20

Piemēram, 19. punkts tiek piemērots, ja uzņēmums iepriekšējā periodā ir novirzījies no standarta vai interpretācijas prasības aktīvu vai saistību novērtēšanai un ja novirze ietekmē pārskata perioda finanšu pārskatos uzrādīto aktīvu un saistību izmaiņu novērtēšanu.

21

Ļoti retos gadījumos, ja vadība secina, ka standartā vai interpretācijā ietvertās prasības ievērošana būtu tik maldinoša, ka tā būtu pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, kas noteikts pamatnostādnēs, bet ja attiecīgā pamatnostādne aizliedz novirzi no prasības, uzņēmumam maksimāli jāsamazina prasību formālās ievērošanas rezultātā radušos maldinošo aspektu ietekme, sniedzot šādu informāciju:

a)

attiecīgā standarta vai interpretācijas nosaukums, prasības veids un iemesls, kādēļ vadība ir secinājusi, ka atbilstība šai prasībai ir tik maldinoša konkrētajos apstākļos, ka tā ir pretrunā ar finanšu pārskatu mērķiem, kas noteikti pamatnostādnēs; un

b)

visos uzrādītajos periodos – korekcijas katram finanšu pārskatu postenim, kuras pēc vadības uzskatiem būtu nepieciešamas, lai nodrošinātu posteņa patiesu uzrādīšanu.

22

Saskaņā ar 17.–21. punktu, informācijas postenis varētu būt pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, ja tas patiesi neatspoguļo darījumus, citus notikumus un apstākļus, kurus tas vai nu pārstāv vai varētu pamatoti sagaidīt, ka pārstāvēs, un attiecīgi tas varētu ietekmēt finanšu pārskatu lietotāju saimnieciskos lēmumus. Novērtējot, vai atbilstība konkrētajām standarta vai interpretācijas prasībām būtu tik maldinoša, ka tā būtu pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, kas noteikts pamatnostādnēs, vadība ņem vērā:

a)

kādēļ finanšu pārskatu mērķis nav sasniegts konkrētajos apstākļos; un

b)

kā konkrētā uzņēmuma apstākļi atšķiras no apstākļiem citos uzņēmumos, kuri ir nodrošinājuši atbilstību prasībām. Ja citi uzņēmumi līdzīgos apstākļos nodrošina atbilstību prasībām, pastāv atspēkojams pieņēmums, ka uzņēmuma atbilstība prasībai nebūtu tik maldinoša, ka tās ievērošana būtu pretrunā ar finanšu pārskatu mērķi, kas noteikts Pamatnostādnēs.

Darbības turpināšana

23

Sagatavojot finanšu pārskatus, vadībai jānovērtē uzņēmuma spēja turpināt darbību. Finanšu pārskati jāsagatavo, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, ja vien vadība neplāno likvidēt uzņēmumu vai pārtraukt darbību, vai tai nav citas reālas alternatīvas uzņēmuma slēgšanai vai darbības pārtraukšanai. Ja, veicot novērtējumu, vadība zina par būtiskām nenoteiktībām saistībā ar notikumiem vai apstākļiem, kas var radīt nopietnas šaubas par uzņēmuma spēju turpināt darbību, šīs nenoteiktības jāatklāj. Ja finanšu pārskati nav sagatavoti, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, šis fakts jāatklāj kopā ar principu, pēc kāda finanšu pārskati ir sagatavoti, un iemeslu, kādēļ netiek uzskatīts, ka uzņēmums turpinās darbību.

24

Novērtējot to, vai darbības turpināšanas princips ir atbilstīgs, vadība ņem vērā visu pieejamo informāciju par nākamajiem periodiem vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma. Apsvēršanas pakāpe ir atkarīga no faktiem katrā konkrētā gadījumā. Ja uzņēmuma darbība ir bijusi rentabla un tam ir viegli pieejami finanšu līdzekļi, secinājumu par to, ka darbības turpināšanas princips ir atbilstīgs, var izdarīt bez sīkas analīzes. Citos gadījumos vadībai, iespējams, būs jāņem vērā plašs faktoru diapazons, kuri saistīti ar pašreizējo un paredzamo rentabilitāti, parādu atmaksas grafikiem un potenciālajiem aizstāšanas finansējuma avotiem, pirms tā var pārliecināties, ka darbības turpināšanas pieņēmums ir atbilstīgs.

Uzkrāšanas princips grāmatvedībā

25

Uzņēmumam jāsagatavo finanšu pārskati, izņemot naudas plūsmas informāciju, izmantojot uzkrāšanas principu grāmatvedībā.

26

Kad grāmatvedībā tiek izmantots uzkrāšanas princips, posteņus atzīst par aktīviem, saistībām, pašu kapitālu, ienākumiem un izdevumiem (finanšu pārskatu elementiem), ja tie atbilst šo elementu definīcijām un atzīšanas kritērijiem pamatnostādnēs.

Uzrādīšanas konsekvence

27

Posteņu uzrādīšana un klasifikācija finanšu pārskatos jāsaglabā periodu pēc perioda, ja vien:

a)

pēc nozīmīgas izmaiņas uzņēmuma darbības veidā vai finanšu pārskatu pārskatīšanas nav acīmredzams, ka cita uzrādīšana vai klasifikācija būtu atbilstošāka, ņemot vērā 8. SGS noteiktos kritērijus grāmatvedības politiku atlasei un piemērošanai; vai

b)

standarta vai interpretācijas prasības nosaka nepieciešamību veikt izmaiņas pārskatu sniegšanā.

28

Nozīmīga iegāde vai atsavināšana, vai finanšu pārskatu sniegšanas pārskatīšana varētu liecināt par to, ka finanšu pārskati jāsniedz citādi. Uzņēmums maina savu finanšu pārskata sniegšanu tikai, ja mainītā uzrādīšana nodrošina informāciju, kas ir ticama un ir svarīgāka finanšu pārskatu lietotājiem, un pārskatītā struktūra, iespējams, tiks izmantota arī nākamajos periodos, līdz ar to nepārkāpjot salīdzināmības prasības. Ja veic šādas izmaiņas pārskatu sniegšanā, uzņēmums pārklasificē salīdzināmo informāciju saskaņā ar 38. un 39. punktu.

Būtiskums un apvienošana

29

Katra būtiska līdzīgu posteņu klase finanšu pārskatos jāuzrāda atsevišķi. Atšķirīga veida vai funkcijas posteņi jāuzrāda atsevišķi, ja vien tie nav nebūtiski.

30

Finanšu pārskati veidojas daudzu darījumu vai citu notikumu apstrādes rezultātā, kurus apkopo grupās pēc to veida vai funkcijas. Pēdējais posms apvienošanas un klasifikācijas procesā ir koncentrētu un klasificētu datu sniegšana, kuri veido posteņus bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā vai piezīmēs. Ja postenis atsevišķi nav būtisks, tad pārskatos vai piezīmēs to apvieno ar citiem posteņiem. Postenis, kas nav pietiekami būtisks, lai to atsevišķi uzrādītu pārskatos, tomēr var būt pietiekami būtisks, lai to atsevišķi uzrādītu piezīmēs.

31

Būtiskuma principa piemērošana nozīmē, ka nav jāievēro konkrētas standarta vai interpretācijas prasības par informācijas atklāšanu, ja informācija nav būtiska.

Ieskaitīšana

32

Nedrīkst veikt aktīvu un saistību, kā arī ienākumu un izdevumu ieskaitu, ja vien to nepieprasa vai neatļauj standarts vai interpretācija.

33

Svarīgi, lai aktīvi un saistības, kā arī ienākumi un izdevumi, tiktu uzrādīti atsevišķi. Ieskaitīšana peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai bilancē, izņemot gadījumu, kad ieskaits atspoguļo darījuma vai cita notikuma būtību, mazina lietotāju spēju izprast veiktos darījumus, citus notikumus, apstākļus, kas ir radušies, kā arī novērtēt uzņēmuma nākotnes naudas plūsmas. Aktīvu novērtēšana, atskaitot vērtības samazināšanās uzkrājumus – piemēram, uzkrājumus novecojušiem krājumiem un uzkrājumus nedrošiem debitoru parādiem, nav ieskaits.

34

18. SGS Ieņēmumi definē terminu “ieņēmumi” un pieprasa tos novērtēt saņemtās vai saņemamās atlīdzības patiesajā vērtībā, atskaitot uzņēmuma sniegtās tirdzniecības un apjoma atlaides. Uzņēmums parastās darbības gaitā veic citus darījumus, kuri nerada ieņēmumus, bet ir neregulāri attiecībā pret pamatdarbību. Šo darījumu rezultātus uzrāda, ja šī uzrādīšana atspoguļo darījuma vai cita notikuma būtību, veicot ienākumu un saistīto izdevumu ieskaitu, kas rodas šā paša darījuma rezultātā. Piemēram:

a)

guvumus un zaudējumus, atsavinot ilgtermiņa aktīvus, ieskaitot ieguldījumus un pamatdarbības aktīvus, uzrāda, atskaitot no atsavināšanas ieņēmumiem aktīva uzskaites vērtību un saistītos pārdošanas izdevumus; un

b)

izdevumus, kas saistīti ar uzkrājumu, kas ir atzīti saskaņā ar 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi un atlīdzināti saskaņā ar vienošanos, kas noslēgta ar trešo personu (piemēram, piegādātāja garantijas līgums), var atņemt no attiecīgās atlīdzības.

35

Turklāt guvumus un zaudējumus, kas rodas līdzīgu darījumu grupas rezultātā, uzrāda pēc neto principa, piemēram, guvumi un zaudējumi no ārvalstu valūtas maiņas vai guvumi un zaudējumi no tirdzniecības nolūkiem turētiem finanšu instrumentiem. Tomēr šos guvumus un zaudējumus uzrāda atsevišķi, ja tie ir būtiski.

Salīdzināmā informācija

36

Ja vien kāds standarts vai interpretācija neatļauj vai nepieprasa citādi, jāatklāj iepriekšējā perioda salīdzināmā informācija attiecībā uz visām summām, kas ir iekļautas finanšu pārskatos. Ja tas ir svarīgi pārskata perioda finanšu pārskatu izprašanai, stāstījuma un aprakstošajā informācijā jāietver salīdzināmā informācija.

37

Dažos gadījumos finanšu pārskatos sniegtā stāstījuma informācija par iepriekšējo periodu(-iem) joprojām ir svarīga pārskata periodā. Piemēram, informāciju par juridisku strīdu, kura iznākums iepriekšējā bilances datumā nebija skaidrs un tas vēl jāatrisina, atklāj pārskata periodā. Lietotājiem ir nozīmīga informācija, ka iepriekšējā bilances datumā bija nenoteiktība un kādi pasākumi ir veikti attiecīgajā periodā, lai noskaidrotu šo nenoteiktību.

38

Ja tiek mainīta finanšu pārskatu posteņu uzrādīšana vai klasifikācija, salīdzināmās summas jāpārklasificē, izņemot, ja pārklasifikācija ir nepraktiska. Ja salīdzināmās summas ir pārklasificētas, uzņēmumam jānorāda:

a)

pārklasifikācijas veids;

b)

katra posteņa vai klases summa, kas ir pārklasificēta; un

c)

pārklasifikācijas iemesls.

39

Ja pārklasificēt salīdzināmās summas ir nepraktiski, uzņēmumam jānorāda:

a)

iemesls summu nepārklasificēšanai; un

b)

korekcijas veids, kurš būtu bijis jāveic, ja summas būtu pārklasificētas.

40

Starpperioda informācijas salīdzināmības uzlabošana palīdz lietotājiem saimniecisku lēmumu pieņemšanā, ļaujot novērtēt finanšu informācijā redzamās tendences plānošanas mērķiem. Dažos gadījumos, lai panāktu salīdzināmību ar pārskata periodu, salīdzināmo informāciju konkrētam periodam ir nepraktiski pārklasificēt. Piemēram, iepriekšējā periodā(-os) dati var nebūt apkopoti tā, lai varētu veikt pārklasificēšanu, un var nebūt iespējams atkārtoti iegūt šo informāciju.

41

8. SGS aplūko korekcijas salīdzināmai informācijai, kuras jāveic, ja uzņēmums maina grāmatvedības politiku vai labo kļūdu.

STRUKTŪRA UN SATURS

Ievads

42

Šis standarts pieprasa konkrētas informācijas atklāšanu bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā un pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un pieprasa informācijas atklāšanu par citiem posteņiem vai nu šajos pārskatos vai piezīmēs. 7. SGS Naudas plūsmas pārskati izklāstītas prasības naudas plūsmas pārskata sniegšanai.

43

Šajā standartā termins “informācijas atklāšana” dažreiz lietots plašā nozīmē, aptverot posteņus, kas uzrādīti bilancē, peļņas un zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā, kā arī piezīmēs. Arī citos standartos un interpretācijās ir pieprasīta informācijas atklāšana. Ja vien nav noteikts pretēji citur šajā standartā vai citā standartā, vai interpretācijā, šāda informācijas atklāšana tiek veikta vai nu bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām vai naudas plūsmas pārskatā (atbilstoši nepieciešamībai), vai piezīmēs.

Finanšu pārskatu identifikācija

44

Finanšu pārskati skaidri jāidentificē un jānošķir no citas informācijas tajā pašā publicētajā dokumentā.

45

SFPS attiecas tikai uz finanšu pārskatiem, nevis uz citu informāciju, kas uzrādīta gada pārskatā vai citā dokumentā. Tādēļ ir svarīgi, lai lietotāji var atšķirt informāciju, kas sagatavota, izmantojot SFPS, no citas informācijas, kas lietotājiem var būt noderīga, bet nav šo prasību priekšmets.

46

Katra finanšu pārskatu sastāvdaļa skaidri jāidentificē. Turklāt uzskatāmi jāatspoguļo un jāatkārto sekojošā informācija, ja tas vajadzīgs uzrādītās informācijas pienācīgai izpratnei:

a)

pārskatu sniedzēja uzņēmuma nosaukums vai citi rekvizīti un visas izmaiņas attiecīgajā informācijā kopš iepriekšējā bilances datuma;

b)

vai finanšu pārskati ir par atsevišķu uzņēmumu vai koncernu;

c)

bilances datums vai periods, kuru finanšu pārskati aptver, lai kurš ir atbilstīgs finanšu pārskatu attiecīgajai sastāvdaļai;

d)

uzrādīšanas valūta, kā noteikts 21. SGS Ārvalstu valūtas kursu izmaiņu ietekme; un

e)

noapaļošanas pakāpe, kuru lieto finanšu pārskatu summās.

47

Iepriekš 46. punktā paredzētās prasības parasti tiek ievērotas, uzrādot lappušu nosaukumus un saīsinātus aiļu nosaukumus katrā finanšu pārskatu lappusē. Vajadzīgs vērtējums, nosakot, kā vislabāk uzrādīt šo informāciju. Piemēram, ja finanšu pārskatus sniedz elektroniski, ne vienmēr tiek izmantotas atsevišķas lappuses; tādos gadījumos iepriekš minētos posteņus uzrāda pietiekami bieži, lai nodrošinātu finanšu pārskatos sniegtās informācijas pienācīgu izpratni.

48

Finanšu pārskatus bieži padara saprotamākus, uzrādot informāciju uzrādīšanas valūtas tūkstošu vai miljonu vienībās. Tas ir pieņemams, ja tiek atklāts noapaļošanas precizitātes līmenis un netiek izlaista būtiska informācija.

Pārskata periods

49

Finanšu pārskati jāsniedz vismaz reizi gadā. Ja mainās uzņēmuma bilances datums un gada finanšu pārskatus sniedz par periodu, kas ir garāks vai īsāks par vienu gadu, uzņēmumam papildus finanšu pārskatu aptvertajam periodam jāatklāj:

a)

iemesls, kādēļ izmantots garāks vai īsāks periods; un

b)

fakts, ka salīdzināmās summas peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pašu kapitāla izmaiņu pārskatā, naudas plūsmas pārskatā un attiecīgajās piezīmēs nav pilnīgi salīdzināmas.

50

Parasti finanšu pārskatus sagatavo konsekventi par viena gada periodu. Tomēr praktisku iemeslu dēļ daži uzņēmumi atzīst par labāku sniegt pārskatu, piemēram, par 52 nedēļu periodu. Šis standarts to neaizliedz, jo ir maz ticams, ka rezultātā sagatavotie finanšu pārskati būtiski atšķirsies no tiem, kas tiktu sniegti par vienu gadu.

Bilance

Atšķirība starp īstermiņa/ilgtermiņa

51

Uzņēmumam saskaņā ar 57.–67. punktu bilancē atsevišķi jāuzrāda apgrozāmie un ilgtermiņa aktīvi un īstermiņa un ilgtermiņa saistības, izņemot gadījumus, kad uzrādīšana, kas pamatojas uz likviditāti, sniedz ticamu informāciju, turklāt ir atbilstošāka. Ja piemēro šo izņēmumu, visi aktīvi un saistības jāuzrāda to aptuvenās likviditātes secībā.

52

Neatkarīgi no tā, kuru uzrādīšanas metodi pieņem, uzņēmumam par katru aktīvu un saistību posteni, kas ietver summas, kuras paredzēts atgūt vai samaksāt a) ne vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma un b) ne agrāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma, jānorāda summa, kuru paredzēts atgūt vai samaksāt ne agrāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

53

Ja uzņēmums piegādā preces vai sniedz pakalpojumus skaidri identificējamā darbības ciklā, atsevišķa apgrozāmo un ilgtermiņa aktīvu, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa saistību klasifikācija bilancē sniedz noderīgu informāciju, atdalot neto aktīvus, kuri pastāvīgi ir apritē kā darbības kapitāls, no tiem aktīviem, kurus izmanto uzņēmuma ilgtermiņa darbībā. Tas arī norāda aktīvus, kurus paredzēts realizēt kārtējā darbības cikla ietvaros, un saistības, kuru norēķina termiņš ir tajā pašā periodā.

54

Dažiem uzņēmumiem, kā, piemēram, finanšu iestādēm, aktīvu un saistību uzrādīšana augošā vai dilstošā likviditātes secībā sniedz informāciju, kas ir ticama un ir svarīgāka nekā īstermiņa vai ilgtermiņa uzrādīšana, tāpēc, ka uzņēmums nepiegādā preces vai nesniedz pakalpojumus skaidri identificējamā darbības ciklā.

55

Piemērojot 51. punktu, uzņēmumam ir atļauts uzrādīt dažus no tā aktīviem un saistībām likviditātes secībā, bet citus – izmantojot īstermiņa/ilgtermiņa klasifikāciju, ja šādā veidā tiek sniegta ticama un atbilstošāka informācija. Nepieciešamība pēc jaukta uzrādīšanas principa var rasties, ja uzņēmumam ir dažādas atšķirīgas darbības jomas.

56

Informācija par paredzamajiem aktīvu un saistību termiņiem ir noderīga, novērtējot uzņēmuma likviditāti un maksātspēju. 7. SFPS Finanšu instrumenti: informācijas atklāšana pieprasa finanšu aktīvu un finanšu saistību termiņa datumu atklāšanu. Finanšu aktīvi ir pircēju un pasūtītāju parādi un citi debitoru parādi, un finanšu saistības ir parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem un citi parādi kreditoriem. Informācija par nemonetāro aktīvu un saistību, piemēram, krājumu un uzkrājumu, paredzamo atgūšanas un norēķina termiņu ir noderīga arī neatkarīgi no tā, vai aktīvi un saistības ir klasificētas kā īstermiņa vai ilgtermiņa. Piemēram, uzņēmums atklāj krājumu summu, ko paredzēts atgūt vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

Apgrozāmie aktīvi

57

Aktīvi jāklasificē kā apgrozāmie aktīvi, ja tie atbilst jebkuram no šādiem kritērijiem:

a)

paredzams, ka tas tiks realizēts, vai tas ir paredzēts pārdošanai vai patēriņam uzņēmuma parastā darbības cikla ietvaros;

b)

tas tiek turēts galvenokārt tirdzniecības nolūkam;

c)

paredzams, ka tas tiks realizēts divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma; vai

d)

tie ir nauda vai tās ekvivalenti (kā noteikts 7. SGS), ja vien tos nav aizliegts mainīt vai izmantot, lai nokārtotu saistības vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

Visi citi aktīvi jāklasificē kā ilgtermiņa.

58

Šis standarts izmanto terminu “ilgtermiņa”, lai apzīmētu materiālos, nemateriālos un finanšu aktīvus, kam ir ilgtermiņa raksturs. Tas neaizliedz lietot alternatīvus aprakstus, ja to nozīme ir skaidra.

59

Uzņēmuma darbības cikls ir laiks starp aktīvu iegādi apstrādei un viņu realizāciju naudā vai naudas ekvivalentos. Ja uzņēmuma parastais darbības cikls nav skaidri identificējams, tiek pieņemts, ka tā darbības ilgums ir divpadsmit mēneši. Apgrozāmie aktīvi ir aktīvi (piemēram, krājumi un pircēju un pasūtītāju parādi), ko pārdod, patērē vai realizē parastā darbības cikla ietvaros pat tad, ja tos nav paredzēts realizēt divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma. Apgrozāmie aktīvi ir aktīvi, kurus tur galvenokārt tirdzniecības nolūkam (finanšu aktīvi šajā kategorijā tiek klasificēti kā aktīvi, kas tiek turēti tirdzniecībai saskaņā ar 39. SGS Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtēšana) un ilgtermiņa finanšu aktīvu pašreizējā daļa.

Īstermiņa saistības

60

Saistības jāklasificē kā īstermiņa saistības, ja tās atbilst jebkuram no šādiem kritērijiem:

a)

ja ir paredzēts, ka par tām norēķināsies parastā darbības ciklā;

b)

tās tiek turētas galvenokārt tirdzniecības nolūkam;

c)

paredzams, ka tās tiks realizētas divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma; vai

d)

uzņēmumam nav beznosacījuma tiesību, lai atliktu saistību nokārtošanu vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

Visas citas saistības jāklasificē kā ilgtermiņa.

61

Dažas īstermiņa saistības, piemēram, parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem, daži uzkrātie personāla un citi pamatdarbības izdevumi, ir daļa no darbības kapitāla, kuru izmanto uzņēmuma parastā darbības cikla ietvaros. Šos pamatdarbības posteņus klasificē kā īstermiņa saistības pat tad, ja to norēķina termiņš ir vēlāk kā divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma. Tas pats parastais darbības cikls attiecas uz uzņēmuma aktīvu un saistību klasifikāciju. Ja uzņēmuma parastais darbības cikls nav skaidri identificējams, tiek pieņemts, ka tā darbības ilgums ir divpadsmit mēneši.

62

Citas īstermiņa saistības nepilda parastā darbības cikla ietvaros, bet to norēķina termiņš ir divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma vai tās tur galvenokārt tirdzniecības nolūkam. Piemēram, finanšu saistības, kas tiek klasificētas kā tirdzniecības nolūkam turētas saistības saskaņā ar 39. SGS, banku kredītu pārtēriņi un ilgtermiņa finanšu saistību īstermiņa daļa, maksājamās dividendes, ienākumu nodokļi un citi parādi kreditoriem. Finanšu saistības, kas nodrošina ilgtermiņa finansēšanu (t. i., tās nav daļa no darbības kapitāla, kuru izmanto uzņēmuma parastā darbības ciklā) un to norēķina termiņš nav divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma, saskaņā ar 65. un 66. punktu ir ilgtermiņa saistības.

63

Uzņēmums klasificē savas finanšu saistības kā īstermiņa saistības, ja to norēķina termiņš ir divpadsmit mēnešu laikā pēc bilances datuma, pat ja:

a)

sākotnējais termiņš bija ilgāks par divpadsmit mēnešiem; un

b)

vienošanās refinansēt vai pārskatīt ilgtermiņa maksājuma termiņus ir pabeigta pēc bilances datuma un pirms finanšu pārskati ir apstiprināti publiskošanai.

64

Ja uzņēmums cer un tam ir iespējas pašlaik izmantoto kredītresursu ietvaros refinansēt vai pārjaunot saistību nomaksas termiņu vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma, tad saistības klasificē kā ilgtermiņa saistības, pat ja, nerealizējot šos plānus, šīs saistības būtu sedzamas īsākā laika periodā. Tomēr, ja refinansēšana vai saistību pārjaunošana nav atkarīga no uzņēmuma ieskatiem (piemēram, nav līguma refinansēt), iespējamā refinansēšana netiek ņemta vērā un saistības tiek klasificētas kā īstermiņa saistības.

65

Ja uzņēmums pārkāpj ilgtermiņa aizdevuma līguma noteikumus pirms bilances datuma vai bilances datumā, kā rezultātā saistības jāsedz pēc pieprasījuma, saistību klasificē par īstermiņa, pat ja aizdevējs pēc bilances datuma un pirms finanšu pārskatu apstiprināšanas publiskošanai ir piekritis nepieprasīt pārkāpuma rezultātā radušos saistību atmaksu. Saistības tiek klasificētas kā īstermiņa saistības, jo bilances datumā uzņēmumam nav beznosacījuma tiesību atlikt saistību nokārtošanu vismaz divpadsmit mēnešus pēc šī datuma.

66

Tomēr saistības tiek klasificētas par ilgtermiņa saistībām, ja aizdevējs līdz bilances datumam ir piekritis nodrošināt perioda pagarinājumu, kas beidzas vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma, kurā uzņēmums var novērst pārkāpumu, un kura laikā aizdevējs nevar pieprasīt tūlītēju atmaksu.

67

Attiecībā uz aizdevumiem, kas tiek klasificēti kā īstermiņa saistības, ja šādi notikumi notiek starp bilances datumu un datumu, kad finanšu pārskati ir apstiprināti publiskošanai, šie notikumi atbilst informācijas atklāšanai kā nekoriģējoši notikumi, saskaņā ar 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma:

a)

ilgtermiņa refinansēšana;

b)

ilgtermiņa aizdevuma līguma pārkāpuma labošana; un

c)

aizdevēja dots termiņš ilgtermiņa aizdevuma līguma noteikumu pārkāpumu novēršanai, kas beidzas vismaz divpadsmit mēnešus pēc bilances datuma.

Informācija, kas jāsniedz bilancē

68

Bilances galvenajā daļā jābūt iekļautiem vismaz posteņiem, kas uzrāda sekojošas summas, ciktāl tās nav uzrādītas saskaņā ar 68.A punktu:

a)

pamatlīdzekļi;

b)

ieguldījumu īpašums;

c)

nemateriālie aktīvi;

d)

finanšu aktīvi (izņemot summas, kas norādītas e), h) un i) apakšpunktā);

e)

pēc pašu kapitāla metodes uzskaitīti ieguldījumi;

f)

bioloģiskie aktīvi;

g)

krājumi;

h)

pircēju un pasūtītāju parādi un citi debitoru parādi;

i)

nauda un tās ekvivalenti;

j)

parādi piegādātājiem un darbuzņēmējiem un citi parādi kreditoriem;

k)

uzkrājumi;

l)

finanšu saistības (izņemot summas, kas norādītas j) un k) apakšpunktā);

m)

saistības un aktīvi pārskata perioda nodoklim, kā noteikts 12. SGS Ienākuma nodoklis;

n)

atliktā nodokļa saistības un atliktā nodokļa aktīvi, kā noteikts 12. SGS;

o)

mazākuma līdzdalība, tiek uzrādīta pašu kapitālā; un

p)

emitētais kapitāls un rezerves, kuras ir attiecināmas uz mātesuzņēmuma kapitāla turētājiem.

68A

Bilances galvenajā daļā jāiekļauj arī posteņi, kas uzrāda šādas summas:

a)

kopējos aktīvus, kas klasificēti kā turēti pārdošanai, un aktīvus, kas ietverti atsavināšanas grupās, kas klasificētas kā turētas pārdošanai saskaņā ar 5. SFPS Pārdošanai turēti ilgtermiņa aktīvi un pārtrauktas darbības; un

b)

saistības, kas ietvertas atsavināšanas grupās, kas klasificētas kā turētas pārdošanai, saskaņā ar 5. SFPS.

69

Papildu posteņus, nosaukumus un starpsummas bilancē jāuzrāda, ja šī uzrādīšana ir svarīga, lai izprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli.

70

Ja uzņēmums bilancē atsevišķi klasificē apgrozāmos aktīvus, ilgtermiņa aktīvus un īstermiņa un ilgtermiņa saistības, tad atliktā nodokļa aktīvus (saistības) neklasificē kā apgrozāmos aktīvus (īstermiņa saistības).

71

Šajā standartā nav noteikta kārtība vai forma, kādā posteņi jāuzrāda. 68. punktā vienkārši sniegts to posteņu saraksts, kuru veids vai funkcija ir pietiekami atšķirīga, lai tos bilancē uzrādītu atsevišķi. Turklāt:

a)

posteņus iekļauj, ja posteņa lielums, veids vai funkcija vai līdzīgu posteņu apvienošana ir svarīga un atsevišķa uzrādīšana ir nepieciešama, lai saprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli; un

b)

lietotos aprakstus un posteņu secību vai līdzīgu posteņu apvienošanu var mainīt atbilstīgi uzņēmuma un tā darījumu veidam, lai sniegtu informāciju, kas ir būtiska uzņēmuma finansiālā stāvokļa izpratnei. Piemēram, finanšu iestāde var izdarīt grozījumus iepriekšminētajos aprakstos, lai sniegtu informāciju, kas ir būtiska finanšu iestādes darbībai.

72

Lēmumu par to, vai papildu posteņus uzrādīt atsevišķi, pamato ar vērtējumu par:

a)

aktīvu veidu un likviditāti;

b)

aktīvu funkciju uzņēmumā; un

c)

saistību summām, veidu un laiku.

73

Dažādu novērtēšanas principu lietošana dažādām aktīvu grupām liecina par to, ka to veids vai funkcija atšķiras, tādēļ tie jāuzrāda kā atsevišķi posteņi. Piemēram, atšķirīgas pamatlīdzekļu grupas var uzskaitīt izmaksu vērtībā vai pārvērtētās summās saskaņā ar 16. SGS Pamatlīdzekļi.

Informācija, kas jāsniedz bilancē vai piezīmēs

74

Uzņēmumam bilancē vai piezīmēs jāatklāj uzrādīto posteņu sīkāka klasifikācija, ko klasificē uzņēmuma darbībai piemērotā veidā.

75

Sīkāku klasifikāciju detalizētība bilancē ir atkarīga no SFPS prasībām un iesaistīto summu lieluma, veida un funkcijas. 72. punktā izklāstītie faktori tiek izmantoti, lai pieņemtu lēmumu par sīkākas klasifikācijas pamatojumu. Informācijas atklāšana par katru posteni ir atšķirīga, piemēram:

a)

pamatlīdzekļu posteņi tiek sadalīti klasēs saskaņā ar 16. SGS;

b)

parādus sadala summās, kā pircēju un pasūtītāju, saistīto pušu debitoru parādus, priekšapmaksas un citas summas.

c)

krājumus sīkāk klasificē saskaņā ar 2. SGS Krājumi, piemēram, preces pārdošanai, ražošanas izejvielas, materiāli, nepabeigtie ražojumi un gatavie ražojumi;

d)

uzkrājumus sadala atsevišķi uzkrājumos darbinieku pabalstiem un citiem posteņiem; un

e)

īpašnieku ieguldīto pašu kapitālu un rezerves sadala dažādās klasēs, piemēram, iemaksātais kapitāls, akciju emisijas uzcenojums un rezerves.

76

Uzņēmumam bilancē vai piezīmēs jāatklāj šāda informācija:

a)

par katru pamatkapitāla klasi:

i)

apstiprināto akciju skaits;

ii)

emitēto un pilnībā apmaksāto, kā arī emitēto, bet pilnībā neapmaksāto akciju skaits;

iii)

akcijas nominālvērtība vai tas, ka akcijām nav nominālvērtības;

iv)

apgrozībā esošo akciju skaita saskaņošana perioda sākumā un beigās;

v)

konkrētai klasei piešķirtās tiesības, priekšrocības un ierobežojumi, tostarp ierobežojumi attiecībā uz dividenžu sadali un kapitāla atmaksāšanu;

vi)

akcijas uzņēmumā, kuras pieder uzņēmumam vai tā meitasuzņēmumiem vai asociētiem uzņēmumiem; un

vii)

akcijas, kas rezervētas publiskošanai, uz kurām attiecas iespēju līgumi un līgumi akciju pārdošanai, ieskaitot līgumu noteikumus un summas; un

b)

katras pašu kapitālā iekļautās rezerves veida un mērķa apraksts.

77

Uzņēmumam bez pamatkapitāla, piemēram, personālsabiedrībai vai trestam, jāatklāj informācija, kas ir līdzvērtīga 76. punktā a) apakšpunktā pieprasītajai, norādot katras pašu kapitāla līdzdalības kategorijas izmaiņas periodā un katras pašu kapitāla līdzdalības kategorijas tiesības, priekšrocības un ierobežojumus.

Peļņas vai zaudējumu aprēķins

Konkrēta perioda peļņa vai zaudējumi

78

Visi ienākumu un izdevumu posteņi, kurus atzīst periodā, jāiekļauj peļņā vai zaudējumos, ja vien standarts vai interpretācija nepieprasa savādāk.

79

Parasti visi ienākumu un izdevumu posteņi, kurus atzīst periodā, tiek iekļauti peļņā un zaudējumos. Tas attiecas arī uz grāmatvedības aplēšu izmaiņu ietekmi. Tomēr var būt gadījumi, kad konkrētus posteņus var neiekļaut pārskata perioda peļņā vai zaudējumos. 8. SGS aplūko divus šādus gadījumus: kļūdu labošana un grāmatvedības politiku izmaiņu ietekme.

80

Citi standarti aplūko posteņus, kuri var atbilst ienākumu un izdevumu pamatnostādnes definīcijām, bet kurus parasti neiekļauj peļņā vai zaudējumos. Piemēri ietver pārvērtēšanas rezerves (sk. 16. SGS), it īpaši guvumus un zaudējumus, kas rodas pārrēķinot ārvalstu valūtās sastādītus finanšu pārskatus par uzņēmuma ārvalstu darbību (sk. 21. SGS), un guvumus un zaudējumus, kas radušies pārvērtējot pārdošanas nolūkiem turētos finanšu aktīvus. (sk. 39. SGS).

Informācija, kas jāsniedz peļņas vai zaudējumu aprēķinā

81

Peļņas vai zaudējumu aprēķinā jābūt iekļautiem vismaz posteņiem, kas par periodu uzrāda šādas summas:

a)

ieņēmumi;

b)

finanšu izmaksas;

c)

pēc pašu kapitāla metodes uzskaitīto asociēto uzņēmumu un kopuzņēmumu peļņas un zaudējumu daļa;

d)

nodokļu izdevumus;

e)

vienu summu, kas satur kopējo vērtību no i) peļņas vai zaudējumiem no pārtrauktām darbībām pēc nodokļu nomaksas un ii) peļņas vai zaudējumiem pēc nodokļu nomaksas, kas atzīti, novērtējot pārtraukto darbību patieso vērtību un atņemot pārdošanas izmaksas, vai aktīvu vai aktīvu grupu atsavināšanu, kas veido pārtraukto darbību; un

f)

peļņu vai zaudējumus.

82

Šādi posteņi peļņas vai zaudējumu aprēķinā jāatklāj kā perioda peļņas vai zaudējumu sadale:

a)

mazākuma daļas peļņa vai zaudējumi; un

b)

mātesuzņēmuma kapitāla turētāju peļņa vai zaudējumi.

83

Papildu posteņus, nosaukumus un starpsummas peļņas vai zaudējumu aprēķinā jāuzrāda, ja šī uzrādīšana ir svarīga, lai izprastu uzņēmuma finansiālos rezultātus.

84

Tādēļ, ka uzņēmuma dažādo darbību, darījumu un citu notikumu ietekme atšķiras pēc biežuma, guvuma vai zaudējuma potenciāla un prognozējamības, finanšu darbības finansiālo rezultātu sastāvdaļu atklāšana palīdz izprast sasniegtos finanšu darbības rezultātus un prognozēt turpmākos rezultātus. Peļņas vai zaudējumu aprēķinā iekļauj papildu posteņus un groza lietotos aprakstus un posteņu secību, ja tas ir vajadzīgs, lai izskaidrotu finansiālās darbības rezultātu elementus. Faktori, kas jāņem vērā, ir ienākumu un izdevumu sastāvdaļu būtiskums, veids un funkcija. Piemēram, finanšu iestāde var izdarīt grozījumus iepriekšminētajos aprakstos, lai sniegtu informāciju, kas ir būtiska finanšu iestādes darbībai. Ienākumu un izdevumu posteņu ieskaitu veic tikai tad, ja ir izpildīti 32. punktā ietvertie kritēriji.

85

Neviens no ienākumu vai izdevumu posteņiem netiek klasificēts kā ārkārtas postenis nedz peļņas vai zaudējumu aprēķinā, nedz piezīmēs.

Informācija, kas jāsniedz peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai piezīmēs

86

Ja ienākumu un izdevumu posteņi ir būtiski, to veids un summa jāatklāj atsevišķi.

87

Apstākļi, kas radītu nepieciešamību atsevišķi atklāt ienākumu un izdevumu posteņus ir:

a)

krājumu vērtības norakstīšana līdz neto pārdošanas vērtībai vai pamatlīdzekļu vērtības norakstīšana līdz atgūstamajai summai, kā arī šo norakstījumu apvērses;

b)

uzņēmuma darbību pārstrukturēšana un pārstrukturēšanas izmaksām izveidoto uzkrājumu apvērses;

c)

pamatlīdzekļu objektu atsavināšana;

d)

ieguldījumu atsavināšana;

e)

pārtrauktās darbības;

f)

tiesas prāvu pabeigšana; un

g)

citas uzkrājumu apvērses.

88

Uzņēmumam jāsniedz izdevumu analīze, izmantojot vai nu uz izdevumu vai to funkcijas veida balstīta klasifikāciju un izvēloties klasifikācijas veidu, kurš sniedz ticamu un atbilstīgāku informāciju.

89

Uzņēmumiem ieteicams peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādīt 88. punktā ietverto analīzi.

90

Izdevumus klasificē sīkāk, lai norādītu darbības finansiālo rezultātu sastāvdaļas, kas var atšķirties pēc biežuma, guvuma vai zaudējuma potenciāla un prognozējamības. Šo analīzi sniedz vienā no diviem veidiem.

91

Pirmo analīzes veidu sauc par izdevumu veida metodi. Izdevumus apvieno peļņas vai zaudējumu aprēķinā pēc to veida (piemēram, nolietojums, materiālu iegādes, transporta izmaksas, darbinieku pabalsti un reklāmas izmaksas) un nepārdala starp dažādām funkcijām uzņēmumā. Šo metodi var vienkārši piemērot, jo nav nepieciešama izdevumu sadale atbilstīgi funkcionālām klasifikāciju grupām. Klasifikācijas piemērs, lietojot izdevumu veida metodi, ir šāds:

Ieņēmumi

 

X

Citi ienākumi

 

X

Gatavo ražojumu un nepabeigto ražojumu krājumu izmaiņas

X

 

Izlietotās izejvielas un materiāli

X

 

Darbinieku pabalstu izmaksas

X

 

Nolietojuma un amortizācijas izdevumi

X

 

Citi izdevumi

X

 

Kopējie izdevumi

 

(X)

Peļņa

 

X

92

Otro analīzes veidu sauc par izdevumu funkcijas vai “pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksu” metodi, un tā klasificē izdevumus pēc to funkcijas kā daļu no pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksām, pārdošanas vai administratīvās darbības. Kā minimums, saskaņā ar šo metodi, uzņēmums atklāj pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksas atsevišķi no citiem izdevumiem. Šī metode var sniegt atbilstīgāku informāciju lietotājiem nekā izdevumu klasifikācija pēc veida, bet izmaksu sadalīšana pēc funkcijām var būt nereglamentēta sadale un lielā mērā ir saistīta ar vērtējumu. Klasifikācijas piemērs, lietojot izdevumu funkcijas metodi, ir šāds:

Ieņēmumi

X

Pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksas

(X)

Bruto peļņa

X

Citi ienākumi

X

Izplatīšanas izmaksas

(X)

Administratīvie izdevumi

(X)

Citi izdevumi

(X)

Peļņa

X

93

Uzņēmumiem, kas klasificē izdevumus pēc funkcijas, jāatklāj papildu informācija par izdevumu veidu, tostarp par nolietojuma un amortizācijas izdevumiem un darbinieku pabalstu izmaksām.

94

Izvēle starp izdevumu funkcijas metodi un izdevumu veida metodi ir atkarīga no vēsturiskiem un nozares faktoriem un uzņēmuma veida. Abas metodes sniedz norādi par tām izmaksām, kas varētu mainīties tieši vai netieši līdz ar uzņēmuma pārdošanas vai ražošanas apjomu. Tā kā katrai uzrādīšanas metodei ir savas priekšrocības dažāda veida uzņēmumos, šis standarts vadībai pieprasa izvēlēties visatbilstīgāko un ticamāko uzrādīšanu. Tomēr tā kā informācija par izdevumu veidu ir noderīga, prognozējot nākotnes naudas plūsmas, ir vajadzīga papildu informācijas atklāšana, ja lieto izdevumu funkcijas klasifikāciju. 93. punktā terminam “darbinieku pabalsti” ir tāda pati nozīme kā 19. SGS Darbinieku pabalsti.

95

Uzņēmumam peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām, vai piezīmēs jānorāda dividenžu summa, kas atzīta par peļņas sadali pašu kapitāla turētājiem attiecīgajā periodā, un saistītā summa par akciju.

Pārskats par pašu kapitāla izmaiņām

96

Uzņēmumam jāatspoguļo pašu kapitāla izmaiņu pārskats, pārskatā norādot:

a)

konkrētā perioda peļņu vai zaudējumus;

b)

katru konkrētā perioda ienākumu un izdevumu posteni, kuru citi standarti vai interpretācijas pieprasa atzīt tieši pašu kapitālā, un šo posteņu kopsummu;

c)

kopējos konkrētā perioda ienākumus un izdevumus (kurus aprēķina kā a) un b) apakšpunkta summu), atsevišķi norādot kopsummas, kas attiecināmas uz mātesuzņēmuma kapitāla turētājiem un mazākuma līdzdalību; un

d)

katrai paša kapitāla sastāvdaļai – grāmatvedības politiku izmaiņu ietekmi un kļūdu korekciju, kas atzīta saskaņā ar 8. SGS.

Pašu kapitāla izmaiņu pārskats, kas ietver tikai šos posteņus, ir jānosauc par atzīto ienākumu un izdevumu pārskatu.

97

Uzņēmumam pārskatā par izmaiņām pašu kapitālā vai piezīmēs jāuzrāda arī:

a)

pašu kapitāla izmaiņas, kuras rodas no darījumiem ar pašu kapitāla turētājiem, kas darbojas saskaņā ar pašu kapitāla turētāju tiesībām, atsevišķi norādot peļņas sadali pašu kapitāla turētājiem;

b)

nesadalītās peļņas atlikums (tas ir uzkrātā peļņa vai zaudējumi) perioda sākumā un bilances datumā, un izmaiņas attiecīgajā periodā; un

c)

katras akcionāru pašu kapitāla klases un rezerves uzskaites vērtība un saskaņošana perioda sākumā un beigās, atsevišķi atklājot katru izmaiņu.

98

Uzņēmuma pašu kapitāla izmaiņas starp diviem bilances datumiem atspoguļo tā neto aktīvu palielinājumu vai samazinājumu attiecīgajā periodā. Izņemot tās izmaiņas, kas rodas no darījumiem ar pašu kapitāla turētājiem, kas darbojas saskaņā ar pašu kapitāla turētāju tiesībām (piemēram, pašu kapitāla iemaksas, uzņēmumam piederošo pašu kapitāla instrumentu un dividenžu pārpirkšana) un darījumu izmaksas, kas tieši saistītas ar šādiem darījumiem, vispārējās pašu kapitāla izmaiņas attiecīgajā periodā atspoguļo ienākumu un izdevumu kopsummu, ieskaitot guvumus un zaudējumus, kurus izraisījušas uzņēmuma darbības konkrētajā periodā (vai nu šie ienākumu un izdevumu posteņi ir atzīti peļņā vai zaudējumos vai tieši iekļauti pašu kapitāla izmaiņās).

99

Šis standarts pieprasa, lai visi ienākumu un izdevumu posteņi, kurus atzīst periodā, tiktu iekļauti peļņā vai zaudējumos, ja vien cits standarts vai interpretācija nepieprasa savādāk. Citi standarti pieprasa dažus guvumus un zaudējumus (piemēram, pārvērtēšanas rezerves pieaugums vai samazinājums, atsevišķas ārvalstu valūtas kursa starpības, guvumi un zaudējumi, kas radušies, pārvērtējot pārdošanas nolūkiem turētus finanšu aktīvus, un pārskata perioda ienākumu nodokļa un atliktā nodokļa summas), atzīt tieši pašu kapitāla izmaiņās. Tā kā, novērtējot uzņēmuma finansiālā stāvokļa izmaiņas starp diviem bilances datumiem, ir svarīgi ņemt vērā visus ienākumu un izdevumu posteņus, šis standarts pieprasa pārskata par pašu kapitāla izmaiņām uzrādīšanu, kas norāda uzņēmuma kopējos ienākumus un izdevumus, ieskaitot tos, kurus atzīst tieši pašu kapitālā.

100

8. SGS pieprasa retrospektīvas korekcijas, lai līdz praktiski iespējamam apmēram atspoguļotu grāmatvedības politiku izmaiņu ietekmes rezultātus, izņemot gadījumus, kad pārejas noteikumi citā standartā vai interpretācijā pieprasa savādāk. 8. SGS arī pieprasa, lai korekcijas, kas nepieciešamas kļūdu labošanai, tiktu veiktas retrospektīvi, ja tas ir praktiski iespējams. Retrospektīvās korekcijas tiek iekļautas nesadalītajā peļņā, izņemot gadījumus, kad standarts vai interpretācija pieprasa citas pašu kapitāla sastāvdaļas retrospektīvu korekciju. 96. punkta d) apakšpunkts pieprasa pašu kapitāla izmaiņu pārskatā sniegt informāciju par grāmatvedības politiku maiņas un kļūdu labojumu rezultātā veikto retrospektīvo korekciju kopsummu un šo korekciju ietekmi uz katru pašu kapitāla posteni. Šīs korekcijas tiek atklātas par katru iepriekšējo periodu un konkrētā perioda sākumā.

101

96. un 97. punktā ietvertās prasības var izpildīt dažādos veidos. Viens piemērs ir tabulas formā, kas saskaņo katra paša kapitāla elementa sākuma un beigu atlikumus. Alternatīva ir uzrādīt tikai posteņus, kas izklāstīti 96. punktā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām. Saskaņā ar šo metodi posteņus, kuri aprakstīti 97. punktā, norāda piezīmēs.

Naudas plūsmas pārskats

102

Naudas plūsmas informācija sniedz finanšu pārskatu lietotājiem pamatojumu, lai novērtētu uzņēmuma spēju nodrošināt naudas un naudas ekvivalentu ieņēmumus, kā arī uzņēmuma vajadzības šo naudas plūsmu izlietošanai. 7. SGS izklāstītas prasības naudas plūsmas pārskata sniegšanai un attiecīgās informācijas atklāšanai.

Piezīmes

Struktūra

103

Piezīmes:

a)

sniedz informāciju par finanšu pārskatu sagatavošanas pamatprincipiem un konkrētām grāmatvedības politikām, kuras izmantotas saskaņā ar 108.–115. punktu;

b)

atklāj informāciju, kuru pieprasa SFPS, kas nav sniegta bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām vai naudas plūsmas pārskatā; un

c)

sniedz papildu informāciju, kas nav bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām vai naudas plūsmas pārskatā, bet ir svarīga, lai izprastu katru no tām.

104

Piezīmes pēc iespējas tiek sniegtas sistemātiskā veidā. Katrs postenis bilancē, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā jāuzrāda ar savstarpēju atsauci uz saistītu informāciju piezīmēs.

105

Piezīmes parasti sniedz secībā, kas palīdz lietotājiem izprast finanšu pārskatus un salīdzināt tos ar citu uzņēmumu finanšu pārskatiem:

a)

paziņojums par atbilstību SFPS (sk. 14. punktu);

b)

kopsavilkums par nozīmīgām grāmatvedības politikām, kas izmantotas (sk. 108. punktu);

c)

pamatojoša informācija par finanšu pārskatā, peļņas vai zaudējumu aprēķinā, pārskatā par pašu kapitāla izmaiņām un naudas plūsmas pārskatā uzrādītajiem posteņiem tādā secībā, kādā sniegts katrs pārskats un katrs postenis; un

d)

cita informācija, tostarp:

i)

iespējamās saistības (sk. 37. SGS) un neatzītās līgumos noteiktās apņemšanās; un

ii)

nefinanšu informācija, piemēram, uzņēmuma finanšu riska pārvaldības mērķi un politikas (sk. 7. SGS).

106

Dažos gadījumos var būt vajadzīgs vai vēlams mainīt konkrētu posteņu secību piezīmēs. Piemēram, informāciju par izmaiņām patiesajā vērtībā, kas atzītas peļņā vai zaudējumos, var apvienot ar informāciju par finanšu instrumentu termiņiem, lai gan pirmā attiecas uz informācijas atklāšanu peļņas vai zaudējumu aprēķinā, bet otrā attiecas uz bilanci. Tomēr pēc iespējas tiek saglabāta piezīmju sistemātiska struktūra.

107

Piezīmes, kas sniedz informāciju par finanšu pārskatu sagatavošanas pamatprincipiem un konkrētām grāmatvedības politikām, var uzrādīt kā finanšu pārskatu atsevišķu sastāvdaļu.

Informācijas atklāšana par grāmatvedības politikām

108

Uzņēmumam jānorāda kopsavilkums par nozīmīgām grāmatvedības politikām:

a)

novērtēšanas princips (vai principi), kas izmantots finanšu pārskatu sagatavošanā; un

b)

citas izmantotās grāmatvedības politikas, kas ir svarīgas, lai saprastu finanšu pārskatus.

109

Ir svarīgi, lai lietotāji būtu informēti par novērtēšanas pamatprincipiem vai principiem, kas izmantoti finanšu pārskatos (piemēram, sākotnējās izmaksas, kārtējās izmaksas, neto pārdošanas vērtība, patiesā vērtība vai atgūstamā summa), tāpēc, ka pamatprincipi, pēc kuriem finanšu pārskati tiek sagatavoti, būtiski ietekmē to analīzi. Ja finanšu pārskatos lieto vairāk par vienu novērtēšanas principu, piemēram, ja pārvērtē konkrētas aktīvu grupas, ir pietiekami norādīt aktīvu un saistību kategorijas, kurām piemēro katru novērtēšanas principu.

110

Pieņemot lēmumu par to, vai jāatklāj konkrēta grāmatvedības politika, vadība apsver, vai informācijas atklāšana palīdzētu lietotājiem izprast kā darījumi, citi notikumi un apstākļi atspoguļoti pārskatā ietvertajos finansiālajos darbības rezultātos un finansiālajā stāvoklī. Informācijas atklāšana par konkrētām grāmatvedības politikām ir īpaši noderīga lietotājiem, kad šīs politikas tiek atlasītas no standartos un interpretācijās atļautajām alternatīvajām politikām. Piemērs ir informācijas atklāšana, vai kopuzņēmuma dalībnieks atzīst savu līdzdalību kopīgi kontrolētajā sabiedrībā, izmantojot konsolidācijas vai pašu kapitāla metodi (sk. 31. SGS Līdzdalība kopuzņēmumos). Daži standarti sevišķi pieprasa atklāt informāciju par konkrētām grāmatvedības politikām, ieskaitot izvēles, kuras ir izdarījusi vadība starp dažādām pieļaujamajām politikām. Piemēram, 16. SGS pieprasa atklāt informāciju par novērtēšanas principiem, kurus lieto pamatlīdzekļu grupām. 23. SGS Aizņēmumu izmaksas pieprasa atklāt informāciju, vai aizņēmumu izmaksas tiek atzītas uzreiz kā izdevumi vai kapitalizētas kā daļa no atbilstošo aktīvu izmaksas.

111

Katrs uzņēmums ņem vērā savas darbības veidu un politikas, kuru atklāšanu finanšu pārskatu lietotāji sagaidītu par šāda veida uzņēmumu. Piemēram, no uzņēmuma, kuram jāmaksā ienākuma nodoklis, tiktu sagaidīts atklāt savas grāmatvedības politikas attiecībā uz ienākuma nodokļiem, ieskaitot tos, kuri piemērojami atliktā nodokļa saistībām un aktīviem. Ja uzņēmums veic nozīmīgu darbību ārvalstīs vai darījumus ārvalstu valūtā, tiktu sagaidīta grāmatvedības politiku atklāšana par ārvalstu valūtas guvumu un zaudējumu atzīšanu. Ja ir notikusi uzņēmējdarbības apvienošana, jāatklāj politikas, kuras pielietotas nemateriālās vērtības un mazākuma līdzdalības novērtēšanai.

112

Grāmatvedības politika var būt svarīga uzņēmuma darbības veida dēļ, pat ja pārskata un iepriekšējo periodu summas nav būtiskas. Tāpat ir arī lietderīgi atklāt katru svarīgu grāmatvedības politiku, kuru SFPS nav īpaši pieprasījis, bet tā ir izvēlēta un piemērota saskaņā ar 8. SGS.

113

Uzņēmumam kopsavilkumā par nozīmīgām grāmatvedības politikām vai citās piezīmēs jāatklāj informācija, vērtējumi, neskaitot tos, kas ietverti aplēsēs (sk. 116. punktu), kurus vadība ir izdarījusi uzņēmuma grāmatvedības politiku īstenošanas procesā, kuriem ir bijusi visnozīmīgākā ietekme uz finanšu pārskatos atzītām summām.

114

Uzņēmuma grāmatvedības politiku īstenošanas procesā vadība izdara dažādus vērtējumus, neskaitot tos, kuri ietverti aplēsēs, kas var būtiski ietekmēt finanšu pārskatos atzītās summas. Piemēram, vadība izdara vērtējumus, lai noteiktu:

a)

vai finanšu aktīvi ir līdz termiņa beigām turēti ieguldījumi;

b)

vai būtībā visi nozīmīgie finanšu aktīvu un iznomāto aktīvu īpašumtiesībām raksturīgi riski un labumi ir nodoti uz citiem uzņēmumiem;

c)

vai būtībā konkrētu preču pārdošana ir klasificējama kā finansējuma ieguves avots un tādējādi ieņēmumi no šādas realizācijas nebūtu atzīstami kā ienākumi; un

d)

vai attiecību būtība starp uzņēmumu un īpašam nolūkam dibinātu uzņēmumu, norāda, ka uzņēmums kontrolē īpašam nolūkam dibināto uzņēmumu.

115

Saskaņā ar 113. punktu sniegtā informācija tiek pieprasīta arī citu standartu kontekstā. Piemēram, 27. SGS pieprasa uzņēmumam atklāt iemeslus, kādēļ situācijā, kad vairāk nekā puse no uzņēmuma balsstiesībām vai potenciālām balsstiesībām tieši vai netieši ar meitasuzņēmumu starpniecību pieder uzņēmumam, šī līdzdalības daļa tomēr nenodrošina kontroli. 40. SGS pieprasa atklāt informāciju par kritērijiem, kurus uzņēmums izveidojis, lai atšķirtu ieguldījumu īpašumu no īpašnieka izmantota īpašuma un no īpašuma, kuru tur pārdošanai parastās uzņēmējdarbības gaitā, ja īpašuma klasifikācija ir sarežģīta.

Galvenie aplēses nenoteiktības avoti

116

Piezīmēs uzņēmumam jāatklāj informācija par galvenajiem pieņēmumiem attiecībā uz nākotni un citu nenoteiktību avotiem, kuri bilances datumā rada nozīmīgu risku nākamajā finanšu gadā izraisīt būtiskas izmaiņas aktīvos un saistībās. Attiecībā uz šiem aktīviem un saistībām, piezīmēs jāatklāj ziņas par:

a)

to veidu; un

b)

to uzskaites vērtību bilances datumā.

117

Dažu aktīvu un saistību uzskaites vērtību noteikšana prasa aplēst nenoteikto nākotnes notikumu ietekmi uz šiem aktīviem un saistībām bilances datumā. Piemēram, ja pēdējā laikā nav noteiktas tirgus cenas, kuras izmanto, lai novērtētu sekojošus aktīvus un saistības, ir nepieciešamas uz nākotni orientētas aplēses, lai novērtētu atgūstamo pamatlīdzekļu klases summu, krājumu tehnoloģisko novecošanos, uzkrājumus attiecībā uz nākotnē pabeidzamas tiesas prāvas iznākumu un darbinieku ilgtermiņa pabalstu saistības, piemēram, pensiju saistības. Šīs aplēses ietver pieņēmumus par tādiem posteņiem kā riska korekciju naudas plūsmām vai izmantotajām diskonta likmēm, nākotnes algas izmaiņām un nākotnes cenu izmaiņām, kas ietekmē citas izmaksas.

118

Galvenie pieņēmumi un citi galvenie aplēses nenoteiktības avoti, kas atklāti saskaņā ar 116. punktu, attiecas uz aplēsēm, kas pieprasa vadības visgrūtākos, vissubjektīvākos vai sarežģītākos vērtējumus. Tā kā pieaug mainīgo lielumu un pieņēmumu skaits, kas ietekmē iespējamā nākotnes lēmuma nenoteiktību, šie vērtējumi kļūst subjektīvāki un sarežģītāki, un parasti attiecīgi pieaug iespēja sekojošai būtiskai izmaiņai aktīvu un saistību uzskaites vērtībās.

119

116. punktā nav pieprasīta informācijas atklāšana par aktīviem un saistībām ar nozīmīgu risku, jo nākamā finanšu gadā to uzskaites vērtība varētu būtiski mainīties, ja bilances datumā tie tiek novērtēti patiesajā vērtībā, kas balstās uz pēdējā laikā noteiktām tirgus cenām (to patiesā vērtība nākamā finanšu gadā var būtiski mainīties, bet šīs izmaiņas neradīsies no pieņēmumiem vai citiem aplēses nenoteiktības avotiem bilances datumā).

120

Informācijas atklāšana 116. punktā ir sniegta tādā veidā, kas palīdz finanšu pārskatu lietotājiem saprast vērtējumus, kurus vadība izdara par nākotni un par citiem galvenajiem aplēses nenoteiktības avotiem. Sniegtās informācijas veids un apmērs mainās atkarībā no konkrētā pieņēmuma veida un citiem apstākļiem. Informācijas atklāšanas piemēri ir:

a)

pieņēmuma veids vai cita aplēses nenoteiktība;

b)

metožu, pieņēmumu un aplēšu uzskaites vērtību jutīgums, kas ir to aprēķinu pamatā, tostarp jutīguma iemesli;

c)

iespējamā lēmuma nenoteiktība un pamatoti iespējamo iznākumu diapazons nākamā finanšu gada laikā attiecībā uz ietekmēto aktīvu un saistību uzskaites vērtībām; un

d)

paskaidrojums izmaiņām, kas izdarītas iepriekšējiem pieņēmumiem attiecībā uz šiem aktīviem un saistībām, ja nenoteiktība paliek neatrisināta.

121

116. punktā, atklājot informāciju, nav nepieciešams atklāt budžeta informāciju vai prognozes.

122

Ja ir nepraktiski atklāt aplēses nenoteiktības galvenā pieņēmuma vai cita galvenā avota iespējamo ietekmi bilances datumā, uzņēmums atklāj informāciju, ka ir pamatoti iespējams, pamatojoties uz esošām zināšanām, ka iznākumi nākamā finanšu gada laikā, kas ir atšķirīgi no pieņēmumiem, varētu prasīt būtiskas korekcijas ietekmēto aktīvu un saistību uzskaites vērtībai. Visos gadījumos uzņēmums atklāj informāciju par konkrētā aktīva vai saistības (vai aktīvu un saistību grupas) veidu un uzskaites vērtību, kuru ir ietekmējis pieņēmums.

123

Informācijas atklāšana 113. punktā par konkrētiem vērtējumiem, kurus vadība ir izdarījusi uzņēmuma grāmatvedības politiku īstenošanas procesā, attiecas uz informācijas atklāšanu par galvenajiem aplēses nenoteiktības avotiem 116. punktā.

124

Informācijas atklāšanu par dažiem no galvenajiem pieņēmumiem, kas savādāk tiktu pieprasīta saskaņā ar 116. punktu, pieprasa citi standarti. Piemēram, 37. SGS konkrētos apstākļos pieprasa informācijas atklāšanu par galvenajiem pieņēmumiem attiecībā uz nākotnes notikumiem, kas ietekmē uzkrājumu grupas. 7. SFPS pieprasa informācijas atklāšanu par nozīmīgiem pieņēmumiem, kas izmantoti, lai novērtētu patiesajās vērtībās uzskaitīto finanšu aktīvu un finanšu saistību patiesās vērtības. 16. SGS pieprasa informācijas atklāšanu par nozīmīgiem pieņēmumiem, kas izmantoti, lai novērtētu pamatlīdzekļu pārvērtēto posteņu patiesās vērtības.

Kapitāls

124A

Uzņēmums atklāj informāciju, kas tā finanšu pārskatu lietotājiem ļauj novērtēt uzņēmuma mērķus, politikas un procesus kapitāla pārvaldībai.

124B

Lai ievērotu 124.A punktu, uzņēmums atklāj:

a)

kvalitatīvu informāciju par tā mērķiem, politikām un procesiem kapitāla pārvaldībai, ieskaitot (bet ne tikai):

i)

aprakstu par to, ko tas pārvalda kā kapitālu;

ii)

ja uzņēmums ir pakļauts ārēji noteiktām kapitāla prasībām – šo prasību raksturu un kā šīs prasības tiek iekļautas kapitāla pārvaldībā; un

iii)

kā tas īsteno savus mērķus kapitāla pārvaldībai.

b)

kopsavilkuma kvantitatīvus datus par to, ko tas pārvalda kā kapitālu. Daži uzņēmumi uzskata dažas finanšu saistības (piemēram, daži subordinētā kapitāla veidi) par kapitāla sastāvdaļu. Citi uzņēmumi uzskata kapitālu par tādu, no kura ir izslēgtas dažas pašu kapitāla sastāvdaļas (piemēram, sastāvdaļas, kas rodas no naudas plūsmas riska ierobežošanas instrumentiem).

c)

jebkuras atšķirības a) un b) punktā no iepriekšējā perioda.

d)

vai perioda laikā tas ievēroja ārēji noteiktas kapitāla prasības, kurām tas ir pakļauts.

e)

ja uzņēmums nav ievērojis šādas ārēji noteiktas kapitāla prasības, – šādas neievērošanas sekas.

Šo atklāto informāciju pamato ar informāciju, kas sniegta iekšēji uzņēmuma galvenajiem vadītājiem.

124C

Uzņēmums var pārvaldīt kapitālu daudzos veidos un būt pakļauts dažādām kapitāla prasībām. Piemēram, konglomerātā var būt iekļauti uzņēmumi, kas veic apdrošināšanas darbību un banku darbību, un uzņēmumi var darboties arī vairākās jurisdikcijās. Ja kopīgas informācijas atklāšana par kapitāla prasībām un tas, kā kapitāls tiek pārvaldīts, nesniedz noderīgu informāciju vai sagroza finanšu pārskata lietotāja izpratni par uzņēmuma kapitāla resursiem, uzņēmums atklāj atsevišķu informāciju par katru kapitāla prasību, kurai uzņēmums ir pakļauts.

Citas informācijas atklāšana

125

Uzņēmumam piezīmēs jāatklāj informācija par:

a)

dividenžu summu, kuru ieteica vai izsludināja pirms finanšu pārskatu apstiprināšanas publiskošanai, bet neatzīst par peļņas sadali pašu kapitāla turētājiem attiecīgajā periodā, un saistītā summa par akciju; un

b)

neatzīto kumulatīvo priekšrocību dividenžu summa.

126

Uzņēmumam jāatklāj šāda informācija, ja tā nav atklāta citur ar finanšu pārskatiem publicētajā informācijā:

a)

uzņēmuma atrašanās vieta un juridiskā forma, tā reģistrācijas valsts un juridiskā adrese (vai galvenā uzņēmējdarbības vieta, ja tā atšķiras no juridiskās adreses);

b)

uzņēmuma darbības veids un tā galvenās darbības apraksts; un

c)

mātesuzņēmuma un koncerna galīgā mātesuzņēmuma nosaukums.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

127

Uzņēmumam jāpiemēro šis standarts pārskatu periodiem, kuri sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka standarta piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu periodiem, kuri sākas pirms 2005. gada 1. janvāra, tam šis fakts jāatklāj.

127A

Uzņēmums piemēro 96. punkta grozījumus pārskata periodiem, kas sākas 2006. gada 1. janvārī vai vēlāk. Ja uzņēmums 19. SGS Darbinieku pabalsti – aktuārie guvumi un zaudējumi, koncernu plāni un informācijas atklāšana grozījumus piemēro agrākam periodam, šie grozījumi jāpiemēro attiecībā uz šo agrāko periodu.

127B

Uzņēmums piemēro 124.A–124.C punktu grozījumus pārskata periodiem, kas sākas 2007. gada 1. janvārī vai vēlāk. Ieteicama agrāka standarta piemērošana.

1. SGS ATCELŠANA (PĀRSKATĪTS 1997. GADĀ)

128

Šis standarts aizstāj 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana, kas pārskatīts 1997. gadā.

2. STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Krājumi

MĒRĶIS

1

Šā standarta mērķis ir noteikt grāmatvedības metodi krājumiem. Galvenais jautājums krājumu uzskaitē ir izmaksu summa, kas jāatzīst par aktīvu un jāpārnes uz nākamajiem periodiem līdz attiecīgo ieņēmumu atzīšanai. Šajā standartā sniegti norādījumi par izmaksu noteikšanu un to turpmāko atzīšanu par izdevumiem, tostarp par vērtības norakstījumu līdz neto pārdošanas vērtībai. Tajā sniegti arī norādījumi par izmaksu formulām, kuras lieto izmaksu attiecināšanai uz krājumiem.

DARBĪBAS JOMA

2

Šis standarts ir piemērojams visiem krājumiem, izņemot:

a)

nepabeigtie pasūtījumi saskaņā ar būvlīgumiem, tostarp tieši saistīti pakalpojumu līgumi (sk. 11. SGS Būvlīgumi);

b)

finanšu instrumenti (sk. 32. SGS Finanšu instrumenti: informācijas sniegšana un 39. SGS Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtēšana); un

c)

bioloģiskie aktīvi, kas saistīti ar lauksaimniecisko darbību un lauksaimniecības produktiem ražas novākšanas brīdī (sk. 41. SGS Lauksaimniecība).

3

Šis standarts neattiecas uz šādu krājumu novērtēšanu:

a)

lauksaimniecības un mežsaimniecības produktu ražotāju krājumi, lauksaimniecības produkti pēc ražas novākšanas un minerāli un minerālu produkti, ja tos novērtē neto pārdošanas vērtībā saskaņā ar attiecīgajās nozarēs iedibinātu praksi. Ja šādi krājumi tiek novērtēti neto pārdošanas vērtībā, šīs vērtības izmaiņas ir vērojamas attiecīgā perioda peļņā vai zaudējumos.

b)

preču brokeru-tirgotāju krājumi, kas tiek novērtēti pēc patiesās vērtības, atņemot pārdošanas izmaksas. Ja šādi krājumi tiek vērtēti pēc patiesās vērtības, atņemot pārdošanas izmaksas, izmaiņas patiesā vērtībā, atņemot pārdošanas izmaksas, ir uzrādāmas attiecīgā perioda peļņā vai zaudējumos.

4

Krājumus, kas minēti 3. punkta a) apakšpunktā, novērtē neto pārdošanas vērtībā noteiktos ražošanas posmos. Tas notiek, piemēram, kad novākti kultūraugi vai iegūti minerāli un to pārdošanu nodrošina saskaņā ar nestandartizētu nākotnes līgumu vai valsts garantiju, vai, ja tirgus ir aktīvs un risks, ka to neizdosies pārdot, ir neliels. Šie krājumi neietilpst šā standarta darbības jomā.

5

Brokeri-tirgotāji ir tie, kuri pērk vai pārdod preci citiem vai neatkarīgi no citiem. Krājumi, kuri minēti 3. punkta b) apakšpunktā, principā tiek iegūti ar mērķi pārdot tos tuvākajā nākotnē un gūt peļņu no cenas svārstībām vai brokera-tirgotāja peļņas. Ja šie krājumi tiek vērtēti pēc patiesās vērtības, atņemot pārdošanas izmaksas, tie tiek izslēgti no šā standarta darbības jomas.

DEFINĪCIJAS

6

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Krājumi ir aktīvi:

a)

pārdošanai parastā uzņēmējdarbības gaitā;

b)

ražošanas procesā, lai pēc tam tos pārdotu; vai

c)

materiālu vai izejvielu veidā, kas tiks patērēti ražošanas procesā vai pakalpojumu sniegšanā.

Neto pārdošanas vērtība ir parastās uzņēmējdarbības gaitā aplēstā pārdošanas cena, no kuras atskaitītas aplēstās pabeigšanas izmaksas un aplēstās nepieciešamās pārdošanas izmaksas.

Patiesā vērtība ir summa, pret kuru varētu apmainīt aktīvu vai nokārtot saistības starp informētām, ieinteresētām pusēm nesaistītu pušu darījumu nosacījumiem atbilstošā darījumā.

7

Neto pārdošanas vērtība attiecas uz neto summu, ko uzņēmums plāno saņemt, pārdodot krājumus parastā uzņēmējdarbības gaitā. Patiesā vērtība parāda summu, par kuru tie paši krājumi var tikt apmainīti starp zinošiem un ieinteresētiem pircējiem un pārdevējiem tirgū. Pirmā ir ar uzņēmumu saistītā vērtība; otrā tāda nav. Neto pārdošanas vērtība par krājumiem var nebūt vienāda ar patieso vērtību, atņemot pārdošanas izmaksas.

8

Krājumi ir preces, kas iepirktas un tiek turētas tālākpārdošanai, ieskaitot, piemēram, preces, kuras mazumtirgotājs iepircis un tur tālākpārdošanai, vai zeme un cits īpašums, kuru tur tālākpārdošanai. Krājumi ir arī uzņēmuma saražotie gatavie ražojumi vai nepabeigtie ražojumi, kā arī materiāli un izejvielas, kas paredzētas izlietošanai ražošanas procesā. Pakalpojumu sniedzēja gadījumā krājumos ietilpst pakalpojuma izmaksas, kā aprakstīts 19. punktā, par kurām uzņēmums vēl nav atzinis attiecīgos ieņēmumus (sk. 18. SGS Ieņēmumi).

KRĀJUMU NOVĒRTĒŠANA

9

Krājumi jānovērtē izmaksu vērtībā vai neto pārdošanas vērtībā atkarībā no tā, kurš no šiem rādītājiem ir zemāks.

Krājumu izmaksas

10

Krājumu izmaksās jāiekļauj visas iegādes, pārveidošanas un citas izmaksas, kas radušās, nogādājot krājumus to pašreizējā atrašanās vietā un stāvoklī.

Iegādes izmaksas

11

Krājumu iegādes izmaksās ietilpst pirkšanas cena, ievedmuitas nodokļi un citi nodokļi (izņemot tos, kurus uzņēmums var vēlāk atgūt no nodokļu administrācijām), transporta, pārkraušanas un citas izmaksas, kas ir tieši attiecināmas uz gatavo ražojumu, materiālu un pakalpojumu iegādi. Nosakot iegādes izmaksas, atskaita tirdzniecības atlaides, atlaides un citus līdzīgus posteņus.

Pārveidošanas izmaksas

12

Krājumu pārveidošanas izmaksas ir izmaksas, kas tieši saistītas ar ražošanas vienībām, piemēram, tiešās darbaspēka izmaksas. Tās ietver arī ražošanas nemainīgo un mainīgo pieskaitāmo izmaksu sistemātisku sadalījumu, kuras rodas, pārveidojot materiālus gatavos ražojumos. Ražošanas nemainīgās pieskaitāmās izmaksas ir tās netiešās ražošanas izmaksas, kuras saglabājas samērā nemainīgas neatkarīgi no ražošanas apjoma, piemēram, rūpnīcas ēku un iekārtu nolietojums un uzturēšana, kā arī rūpnīcas vadības un administrācijas izmaksas. Ražošanas mainīgās pieskaitāmās izmaksas ir tās netiešās ražošanas izmaksas, kuras mainās tieši vai gandrīz tieši līdz ar ražošanas apjomu, piemēram, netiešās materiālu izmaksas un netiešās darbaspēka izmaksas.

13

Ražošanas nemainīgo pieskaitāmo izmaksu attiecināšana uz pārveidošanas izmaksām pamatojas uz ražošanas iekārtu normālu jaudu. Normāla jauda ir ražošanas apjoms, kādu paredzēts sasniegt vidēji vairāku periodu vai sezonu laikā normālos apstākļos, ņemot vērā jaudas zudumu plānoto uzturēšanas pasākumu rezultātā. Var lietot faktisko ražošanas apjomu, ja tas aptuveni atbilst normālai jaudai. Nemainīgo pieskaitāmo izmaksu summa, ko attiecina uz katru ražošanas vienību, nepalielinās ražošanas apjoma samazināšanās vai dīkstāves rezultātā. Neattiecinātās pieskaitāmās izmaksas atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas. Periodos, kad ražošanas apjoms ir neparasti liels, nemainīgo pieskaitāmo izmaksu summu, ko attiecina uz katru ražošanas vienību, samazina, lai krājumu novērtējums nepārsniegtu izmaksas. Ražošanas mainīgās pieskaitāmās izmaksas attiecina uz katru ražošanas vienību, pamatojoties uz ražošanas iekārtu faktisko lietošanu.

14

Ražošanas procesa rezultātā vienlaicīgi var saražot vairāk nekā vienu produktu. Tas ir gadījumā, kad, piemēram, tiek ražoti salikti produkti vai pamatprodukts un blakusprodukts. Ja katra produkta pārveidošanas izmaksas nav atsevišķi identificējamas, tās racionāli un konsekventi sadala starp produktiem. Sadalījums var pamatoties, piemēram, uz katra produkta nosacīto pārdošanas vērtību ražošanas procesa posmā, kad produkti kļūst atsevišķi identificējami, vai ražošanas pabeigšanas posmā. Lielākā daļa blakusproduktu pēc sava rakstura ir nebūtiski. Tādos gadījumos tos bieži novērtē neto pārdošanas vērtībā un šo vērtību atskaita no pamatprodukta izmaksām. Tā rezultātā pamatprodukta uzskaites vērtība būtiski neatšķiras no tā izmaksām.

Citas izmaksas

15

Citas izmaksas iekļauj krājumu izmaksās tikai tad, ja tās rodas, nogādājot krājumus to pašreizējā atrašanās vietā un stāvoklī. Piemēram, var būt lietderīgi krājumu izmaksās iekļaut ar ražošanu nesaistītas pieskaitāmās izmaksas vai izmaksas, kas radušās, projektējot produktus konkrētiem klientiem.

16

Izmaksas, kuras neiekļauj krājumu izmaksās un atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas, ir, piemēram, šādas:

a)

pārmērīgas iztērēto materiālu, darbaspēka vai citu ražošanas izmaksu summas;

b)

uzglabāšanas izmaksas, ja vien šīs izmaksas nav vajadzīgas ražošanas procesā pirms nākamā ražošanas posma;

c)

pieskaitāmās administratīvās izmaksas, kuras nav saistītas ar krājumu nogādāšanu to pašreizējā atrašanās vietā un stāvoklī; un

d)

pārdošanas izmaksas.

17

23. SGS Aizņēmumu izmaksas definē noteiktus apstākļus, kad aizņēmumu izmaksas ir iekļautas krājumu izmaksās.

18

Uzņēmums var pirkt krājumus saskaņā ar atliktas vienošanās noteikumiem. Kad vienošanās ietver spēkā esošu finansēšanas daļu, tad šī daļa, piemēram, starpība starp iepirkuma cenu saskaņā ar parastiem kredīta nosacījumiem un samaksāto daudzumu, tiek uztverta kā procentu izdevumi finanšu periodā.

Krājumu izmaksas pakalpojuma sniedzējam

19

Ja pakalpojumu sniedzējiem ir krājumi, viņi tos vērtē pēc to izmaksu vērtības. Galvenokārt šīs izmaksas veido darbs un citas personāla izmaksas, kas tiešā veidā saistītas ar pakalpojuma sniegšanu, ieskaitot vadītāju personālu, un attiecināmie pieskaitāmie izdevumi. Darbaspēka un citas izmaksas, kas saistītas ar pārdošanas un vispārējo administratīvo personālu, neiekļauj, bet atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas. Krājumu izmaksas pakalpojuma sniedzējam neietver peļņu vai neattiecināmus izdevumus, kas bieži tiek ieskaitīti pakalpojuma sniedzēju prasītajā cenā.

No bioloģiskajiem aktīviem ievāktu lauksaimniecības produktu izmaksas

20

Saskaņā ar 41. SGS Lauksaimniecība, krājumus, kurus veido lauksaimniecības produkti, ko uzņēmums ievācis no bioloģiskajiem aktīviem, sākotnējās atzīšanas brīdī novērtē to patiesajā vērtībā, no kuras atskaitītas aplēstās pārdošanas izmaksas ražas novākšanas brīdī. Tās ir krājumu izmaksas šā standarta piemērošanas datumā.

Izmaksu novērtēšanas metodes

21

Krājumu izmaksu novērtēšanas metodes, piemēram, standarta izmaksu metodi vai mazumtirdzniecības metodi, var lietot ērtības labad, ja rezultāti aptuveni atbilst izmaksām. Standarta izmaksas pamatojas uz materiālu un izejvielu, darbaspēka, efektivitātes un jaudas izmantošanas normālu līmeni. Tās regulāri pārskata un nepieciešamības gadījumā maina, ņemot vērā pašreizējos apstākļus.

22

Mazumtirdzniecības metodi bieži lieto mazumtirdzniecības nozarē, lai novērtētu krājumus, kurus veido liels skaits strauji mainīgu posteņu, kuriem ir līdzīga peļņa, un attiecībā uz kuriem nevar lietot citas izmaksu noteikšanas metodes. Krājumu izmaksas nosaka, samazinot krājumu pārdošanas vērtību par attiecīgu bruto peļņas procentu. Nosakot šo procentu, ņem vērā krājumus, kuru cena ir noteikta zemāka par to sākotnējo pārdošanas cenu. Bieži katrai mazumtirdzniecības nodaļai lieto vidējo procentu.

Izmaksu formulas

23

Izmaksas tādām krājumu vienībām, kuras parasti nevar savstarpēji aizstāt, kā arī precēm vai pakalpojumiem, kurus saražo un novirza konkrētiem projektiem, jānosaka, konkrēti identificējot to atsevišķās izmaksas.

24

Izmaksu konkrēta identifikācija nozīmē, ka konkrētas izmaksas attiecina uz noteiktām krājumu vienībām. Šī metode ir lietderīga vienībām, kuras novirza konkrētam projektam, neatkarīgi no tā, vai tās ir nopirktas vai saražotas. Tomēr izmaksu konkrēta identifikācija nav lietderīga, ja ir daudz tādu krājumu vienību, kuras parasti var savstarpēji aizstāt. Tādos gadījumos varētu lietot metodi, kas paredz to vienību atlasi, kuras saglabāsies krājumos pārskata perioda beigās, un tādējādi aplēstu krājumu izmaksu ietekmi uz pārskata perioda peļņu vai zaudējumiem.

25

Krājumu izmaksas, izņemot 23. punktā minētos krājumus, tiks uzskaitītas, lietojot “pirmais iekšā – pirmais ārā” (FIFO) vai vidējo svērto izmaksu formulu. Uzņēmumam jālieto viena un tā pati izmaksu formula visiem līdzīga veida un lietojuma krājumiem uzņēmumā. Cita veida krājumiem vai krājumiem, kas izmantojami citādi, var būt nepieciešamas citas izmaksu formulas.

26

Piemēram, krājumus, kurus izmanto vienā uzņēmējdarbības segmentā, uzņēmumam var būt nepieciešams izmantot atšķirīgi no ierastā krājumu veida, kurus izmanto citā uzņēmējdarbības segmentā. Tomēr krājumu (vai attiecīgo nodokļa noteikumu) ģeogrāfiskās atrašanās vietas atšķirība pati par sevi nav pietiekama, lai attaisnotu dažādu izmaksu formulu lietošanu.

27

FIFO formula pamatojas uz pieņēmumu, ka tās krājumu vienības, kuras iepirktas vai saražotas pirmās, pārdod pirmās, un rezultātā vienības, kas paliek krājumos perioda beigās, ir tās, kuras iepirktas vai saražotas visvēlāk. Saskaņā ar vidējo svērto izmaksu formulu katras vienības izmaksas nosaka, pamatojoties uz līdzīgu vienību vidējām svērtajām izmaksām perioda sākumā un perioda laikā iepirktu vai saražotu līdzīgu vienību izmaksām. Vidējo lielumu var aprēķināt pa periodiem vai, saņemot katru papildu kravu, atkarībā no apstākļiem attiecīgajā uzņēmumā.

Neto pārdošanas vērtība

28

Krājumu izmaksas var būt neatgūstamas, ja šie krājumi ir bojāti, ja tie ir pilnīgi vai daļēji novecojuši vai ja to pārdošanas cenas ir samazinājušās. Krājumu izmaksas var būt neatgūstamas arī tad, ja ir palielinājušās aplēstās pabeigšanas izmaksas vai aplēstās pārdošanas izmaksas. Prakse, kad daļēji noraksta krājumu vērtību zemāk par to izmaksām līdz neto pārdošanas vērtībai, atbilst uzskatam, ka aktīvi nav jāuzskaita summās, kas pārsniedz gaidāmās summas, kas tiktu saņemtas, tos pārdodot vai lietojot.

29

Krājumu vērtību parasti noraksta līdz neto pārdošanas vērtībai vienību pa vienībai. Tomēr dažos gadījumos var būt lietderīgi sagrupēt līdzīgus vai saistītus posteņus. Šāds gadījums var būt krājumu vienības, kas pieder pie tā paša produkcijas veida, kuru mērķis vai lietošana ir līdzīga, kuras ražo un tirgo tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā un kuras praktiski nevar novērtēt atsevišķi no citām šā produkcijas veida vienībām. Nav lietderīgi norakstīt krājumu vērtību, pamatojoties uz krājumu klasifikāciju, piemēram, gatavie ražojumi, visi krājumi konkrētā uzņēmējdarbības segmentā. Pakalpojumu sniedzēji parasti uzkrāj izmaksas par katru pakalpojumu, kuram tiks noteikta atsevišķa pārdošanas cena. Tādēļ katrs šāds pakalpojums tiek uzskatīts par atsevišķu vienību.

30

Neto pārdošanas vērtības aplēses pamatojas uz visticamākajiem pierādījumiem, kas pieejami, veicot aplēses par paredzēto krājumu pārdošanas apjomu. Šajās aplēsēs ņem vērā cenas vai izmaksu svārstības, kas ir tieši saistītas ar notikumiem pēc perioda beigām, ja šie notikumi apstiprina apstākļus perioda beigās.

31

Neto pārdošanas vērtības aplēsēs ņem vērā arī nolūku, kādam krājumi tiek turēti. Piemēram, tam krājumu daudzumam, kuru tur, lai pildītu noteiktus pārdošanas vai pakalpojumu līgumus, neto pārdošanas vērtība pamatojas uz līgumcenu. Ja pārdošanas līgumi ir noslēgti par daudzumu, kas ir mazāks nekā turētie krājumi, pārsnieguma neto pārdošanas vērtība pamatojas uz vispārējām pārdošanas cenām. No noteiktiem pārdošanas līgumiem, kas pārsniedz turētos krājumu daudzumus, var rasties uzkrājumi vai iespējamās saistības. Šie uzkrājumi tiek aplūkoti 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi.

32

Materiālu un citu izejvielu vērtību, kuras tur izlietošanai krājumu ražošanā, nenoraksta zemāk par izmaksām, ja gatavos ražojumus, kuros tās tiks iestrādātas, paredzēts pārdot par izmaksām vai virs tām. Tomēr, ja materiālu cenas samazināšanās norāda, ka gatavo ražojumu izmaksas pārsniegs neto pārdošanas vērtību, materiālu vērtību noraksta līdz neto pārdošanas vērtībai. Tādos gadījumos materiālu aizstāšanas izmaksas var būt precīzākais pieejamais to neto pārdošanas vērtības mērs.

33

Katrā nākamajā periodā neto pārdošanas vērtību nosaka vēlreiz. Kad vairs nepastāv apstākļi, kuru dēļ iepriekš krājumu vērtība norakstīta zemāk par izmaksām, vai ir skaidri pierādījumi, ka ekonomisko apstākļu maiņas rezultātā ir palielinājusies neto pārdošanas vērtība, krājumu vērtības norakstījuma summu apvērš (t. i., apvērstā summa nevar būt mazāka kā sākotnējā norakstījuma summa) tā, lai jaunā uzskaites vērtība būtu vienāda ar izmaksām vai mainīto neto pārdošanas vērtību atkarībā no tā, kurš no šiem rādītājiem ir zemāks. Tas notiek, piemēram, kad krājumu vienība, kuru uzskaita neto pārdošanas vērtībā, jo tās pārdošanas cena ir samazinājusies, nākamajā periodā joprojām ir krājumos un tās pārdošanas cena ir palielinājusies.

IZDEVUMU ATZĪŠANA

34

Pārdodot krājumus, šo krājumu uzskaites vērtība jāatzīst par izdevumiem periodā, kurā tiek atzīti attiecīgie ieņēmumi. Summa, par kādu tiek veikta krājumu vērtības norakstīšana līdz neto pārdošanas vērtībai, un visi krājumu zudumi atzīstami par izdevumiem periodā, kurā veikta vērtības norakstīšana vai radušies zudumi. Krājumu vērtības norakstījuma apvērses summa, kas rodas no neto pārdošanas vērtības palielināšanās, atzīstama kā krājumu izdevumu samazinājums periodā, kad tiek veikta apvērse.

35

Dažus krājumus var attiecināt uz citiem aktīvu kontiem, piemēram, krājumus, kurus lieto kā pašradītu pamatlīdzekļu sastāvdaļu. Krājumi, kurus šādi attiecina uz citu aktīvu, atzīst par izdevumiem šā aktīva lietderīgās lietošanas laikā.

INFORMĀCIJAS ATKLĀŠANA

36

Finanšu pārskatos jāatklāj šāda informācija:

a)

grāmatvedības politikas, kuras pieņemtas krājumu novērtēšanai, tostarp pielietotā izmaksu formula;

b)

krājumu kopējā uzskaites vērtība un krājumu uzskaites vērtība, pamatojoties uz uzņēmumam atbilstošu krājumu klasifikāciju;

c)

patiesajā vērtībā uzskaitīto krājumu uzskaites summa, atņemot pārdošanas izmaksas;

d)

krājumu summa, kas atzīta par izdevumiem attiecīgajā periodā;

e)

jebkura krājumu summu norakstīšana, kas atzīta par izdevumiem noteiktā periodā saskaņā ar 34. punktu;

f)

jebkura norakstīto krājumu apvērstā summa, kas tiek atzīta kā krājumu samazinājums, tiek uzskatīta par noteiktā perioda izdevumu saskaņā ar 34. punktu;

g)

apstākļi vai notikumi, kas noveduši pie krājumu vērtības norakstījuma apvērses saskaņā ar 34. punktu; un

h)

saistību nodrošinājumam ieķīlāto krājumu uzskaites vērtība.

37

Finanšu pārskatu lietotājiem ir noderīga informācija par uzskaites vērtībām dažādās krājumu klasifikācijās un aktīvu izmaiņu apjomu. Izplatītas krājumu klasifikācijas ir preces pārdošanai, ražošanas izejvielas, materiāli, nepabeigtie pasūtījumi un gatavie ražojumi. Pakalpojumu sniedzēja krājumus var raksturot kā nepabeigtos pasūtījumus.

38

Krājumu summa, kas atzīta par izdevumiem attiecīgajā periodā, bieži tiek saukta par ražošanas izmaksām, un iepriekš tiek iekļauta pārdoto krājumu novērtējumā. Šī summa ietver arī nesadalītas ražošanas pieskaitāmās izmaksas, kā arī pārmērīgas krājumu ražošanas izmaksu summas. Uzņēmumā var pastāvēt apstākļi, kuru dēļ krājumu izmaksās nākas iekļaut citas izmaksas, piemēram, izplatīšanas izmaksas.

39

Daži uzņēmumi pieņem tādu peļņas vai zaudējumu aprēķina formātu, kura rezultātā tiek atklātas citas izmaksas, nevis krājumu izmaksas, kuras atzītas par izdevumiem attiecīgajā periodā. Saskaņā ar šo veidu uzņēmums sniedz izdevumu analīzi, izmantojot uz izdevumu veidu balstītu klasifikāciju. Tādā gadījumā uzņēmums atklāj izmaksas, kuras atzītas par izdevumiem par izejvielām un materiāliem, darbaspēka izmaksām un citām izmaksām kopā ar perioda krājumu izmaiņu neto summu.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

40

Uzņēmumam jāpiemēro šis standarts pārskatu periodiem, kuri sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka standarta piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu periodiem, kuri sākas pirms 2005. gada 1. janvāra, tam šis fakts jāatklāj.

CITU PAZIŅOJUMU ATSAUKŠANA

41

Šis standarts aizstāj 2. SGS Krājumi (pārskatīts 1993. gadā).

42

Šis standarts aizstāj 1. PIK Konsekvence – dažādas izmaksu formulas krājumiem.

7. STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Naudas plūsmas pārskati

MĒRĶIS

Informācija par uzņēmuma naudas plūsmām ir noderīga finanšu pārskatu lietotājiem, lai novērtētu uzņēmuma spēju radīt naudu un naudas ekvivalentus, kā arī uzņēmuma vajadzības šo naudas plūsmu izlietošanai. Lai pieņemtu saimnieciskus lēmumus, lietotājiem jānovērtē uzņēmuma spēja radīt naudu un naudas ekvivalentus, kā arī naudas radīšanas laiku un noteiktību.

Šā standarta mērķis ir pieprasīt informācijas sniegšanu par uzņēmuma naudas un naudas ekvivalentu vēsturiskajām izmaiņām ar naudas plūsmas pārskata palīdzību, kurā klasificētas perioda naudas plūsmas no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības.

DARBĪBAS JOMA

1

Uzņēmumam jāsagatavo naudas plūsmas pārskats saskaņā ar šā standarta prasībām un jāsniedz tas kā katra tā perioda finanšu pārskatu neatņemama sastāvdaļa, par kuru sniedz finanšu pārskatus.

2

Šis standarts aizstāj 7. SGS Finansiālā stāvokļa izmaiņu pārskats, kas apstiprināts 1977. gada jūlijā.

3

Uzņēmuma finanšu pārskatu lietotājus interesē tas, kā uzņēmums rada un izlieto naudu un naudas ekvivalentus. Tas tā ir neatkarīgi no uzņēmuma darbības veida un tā, vai naudu var uzskatīt par uzņēmuma produktu, kā tas var būt finanšu iestādes gadījumā. Iemesli, kādēļ uzņēmumiem ir vajadzīga nauda, būtībā ir vienādi, lai arī cik atšķirīga būtu to galvenā darbība, kas rada ieņēmumus. Tiem ir vajadzīga nauda, lai veiktu darbību, norēķinātos par pienākumiem un nodrošinātu atdevi ieguldītājiem. Tādēļ šis standarts pieprasa, lai visi uzņēmumi sniegtu naudas plūsmas pārskatu.

NAUDAS PLŪSMAS INFORMĀCIJAS PRIEKŠROCĪBAS

4

Naudas plūsmas pārskats, ja to lieto kopā ar citām finanšu pārskatu sastāvdaļām, sniedz informāciju, kas ļauj lietotājiem novērtēt uzņēmuma neto aktīvu izmaiņas, tā finanšu struktūru (tostarp tā likviditāti un maksātspēju) un tā spēju ietekmēt naudas plūsmu summas un laiku, lai pielāgotos mainīgiem apstākļiem un iespējām. Naudas plūsmas informācija ir noderīga, lai novērtētu uzņēmuma spēju radīt naudu un naudas ekvivalentus, un ļauj lietotājiem izveidot modeļus, lai novērtētu un salīdzinātu dažādu uzņēmumu nākotnes naudas plūsmu pašreizējo vērtību. Tā veicina arī dažādu uzņēmumu pamatdarbības rezultātu pārskatu salīdzināmību, jo tā novērš dažādu grāmatvedības metožu lietošanu vienādiem darījumiem un notikumiem.

5

Pagātnes naudas plūsmas informāciju bieži lieto kā norādi par nākotnes naudas plūsmu summu, laiku un noteiktību. Tā ir arī noderīga, lai pārbaudītu iepriekšējo novērtējumu precizitāti par nākotnes naudas plūsmām un sakarību starp rentabilitāti un neto naudas plūsmu, un cenu izmaiņu ietekmi.

DEFINĪCIJAS

6

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Nauda ir nauda kasē un pieprasījuma noguldījumi.

Naudas ekvivalenti ir īstermiņa ieguldījumi ar augstu likviditāti, kuri ir viegli pārvēršami noteiktās naudas summās un kuru vērtības izmaiņu risks ir neliels.

Naudas plūsmas ir naudas un naudas ekvivalentu ieplūde un aizplūde.

Pamatdarbība ir uzņēmuma galvenās darbības, kas rada ieņēmumus, un citas darbības, kas nav ieguldījumu vai finansēšanas darbības.

Ieguldījumu darbība ir ilgtermiņa aktīvu un citu ieguldījumu, kuri nav naudas ekvivalenti, iegāde un atsavināšana.

Finansēšanas darbība ir darbība, kas rada uzņēmuma pašu kapitāla un aizņēmumu apjoma un sastāva izmaiņas.

Nauda un naudas ekvivalenti

7

Naudas ekvivalentus tur naudas īstermiņa apņemšanos pildīšanai, nevis ieguldīšanai vai citiem mērķiem. Lai ieguldījumu uzskatītu par naudas ekvivalentu, tam jābūt viegli pārvēršamam noteiktā naudas summā un tā vērtības izmaiņu riskam jābūt nelielam. Tādēļ ieguldījumu parasti uzskata par naudas ekvivalentu tikai tad, ja tam ir īss termiņš, piemēram, trīs mēneši vai mazāk no iegādes datuma. Kapitāla ieguldījumi neietilpst naudas ekvivalentos, ja vien tie pēc būtības nav naudas ekvivalenti, piemēram, iegādātas priekšrocību akcijas ar īsu termiņu un noteiktu izpirkšanas datumu.

8

Aizņēmumus no bankām parasti uzskata par finansēšanas darbību. Tomēr dažās valstīs bankas kredītu pārtēriņi, kas atmaksājami pēc pieprasījuma, ir uzņēmuma naudas pārvaldīšanas neatņemama sastāvdaļa. Tādos gadījumos bankas kredītu pārtēriņi ir naudas un naudas ekvivalentu sastāvdaļa. Šo bankas vienošanos iezīme ir tā, ka konta atlikums bieži svārstās no neiztērēta līdz pārtērētam.

9

Naudas plūsmās neietilpst posteņu izmaiņas, kuri veido naudu un naudas ekvivalentus, jo šīs sastāvdaļas attiecas uz uzņēmuma naudas pārvaldīšanu, nevis pamatdarbību, ieguldījumu un finansēšanas darbību. Naudas pārvaldīšana ietver brīvo naudas līdzekļu ieguldīšanu naudas ekvivalentos.

NAUDAS PLŪSMAS PĀRSKATA SNIEGŠANA

10

Naudas plūsmas pārskatam jāparāda attiecīgā perioda naudas plūsmas, kuras klasificētas pēc pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības.

11

Uzņēmums uzrāda naudas plūsmas no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības tādā veidā, kas ir vispiemērotākais tā uzņēmējdarbībai. Klasifikācija pēc darbības veida sniedz informāciju, kas ļauj lietotājiem novērtēt šo darbību ietekmi uz uzņēmuma finansiālo stāvokli un naudas un naudas ekvivalentu summu. Šo informāciju var lietot arī, lai novērtētu sakarību starp šīm darbībām.

12

Viens darījums var ietvert naudas plūsmas, kuras klasificē dažādi. Piemēram, ja naudas atmaksāšana par aizdevumu ietver gan procentus, gan pamatsummu, procentu elementu var klasificēt kā pamatdarbību, bet pamatsummas elementu – kā finansēšanas darbību.

Pamatdarbība

13

Naudas plūsmu summa no pamatdarbības ir galvenais rādītājs par to, kādā apmērā uzņēmuma darbība ir radījusi pietiekamas naudas plūsmas, lai atmaksātu aizdevumus, uzturētu uzņēmuma darbības spēju, izmaksātu dividendes un veiktu jaunus ieguldījumus, neizmantojot ārējus finansējuma avotus. Informācija par pagātnes pamatdarbības naudas plūsmas noteiktām sastāvdaļām kopā ar citu informāciju ir noderīga, lai prognozētu nākotnes pamatdarbības naudas plūsmas.

14

Naudas plūsmas no pamatdarbības galvenokārt rodas no uzņēmuma galvenās darbības, kas rada ieņēmumus. Tādēļ tās parasti rodas no darījumiem vai citiem notikumiem, kurus ņem vērā, nosakot peļņu vai zaudējumus. Naudas plūsmas no pamatdarbības, ir, piemēram, šādas:

a)

naudas ieņēmumi no preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas;

b)

naudas ieņēmumi no autoratlīdzībām, maksām, komisijas maksām un citiem ieņēmumiem;

c)

naudas maksājumi preču piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem;

d)

naudas maksājumi darbiniekiem un viņu vārdā;

e)

apdrošināšanas sabiedrības naudas ieņēmumi un maksājumi par prēmijām un prasījumiem, mūža rentēm un citiem polišu labumiem;

f)

naudas maksājumi vai atmaksājumi par ienākuma nodokļiem, ja vien tos nevar konkrēti saistīt ar finanšu un ieguldījumu darbību, un

g)

naudas ieņēmumi un maksājumi no līgumiem, kurus tur darījumu vai tirdzniecības nolūkā.

Daži darījumi, piemēram, iekārtas pārdošana, var radīt guvumus vai zaudējumus, ko ņem vērā, nosakot peļņu vai zaudējumus. Tomēr naudas plūsmas saistībā ar šiem darījumiem ir naudas plūsmas no ieguldījumu darbības.

15

Uzņēmums var turēt vērtspapīrus un aizdevumus darījumu vai tirdzniecības nolūkā, kā rezultātā tie ir līdzīgi krājumiem, kuri īpaši iegādāti tālākpārdošanai. Tādēļ naudas plūsmas, kas rodas no darījumu vai tirgojamo vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas, klasificē par pamatdarbību. Tāpat finanšu iestāžu izsniegtos naudas avansus un aizdevumus parasti klasificē par pamatdarbību, jo tie attiecas uz šā uzņēmuma galveno darbību, kas rada ieņēmumus.

Ieguldījumu darbība

16

Ir svarīgi atsevišķi atklāt naudas plūsmas no ieguldījumu darbības, jo šīs naudas plūsmas rāda izdevumu apmēru par resursiem, kuri paredzēti nākotnes ienākumu un naudas plūsmu radīšanai. Naudas plūsmas no ieguldījumu darbības ir, piemēram, šādas:

a)

naudas maksājumi, lai iegādātos pamatlīdzekļus, nemateriālos aktīvus un citus ilgtermiņa aktīvus. Šie maksājumi ietver maksājumus, kas attiecas uz kapitalizētām attīstības izmaksām un pašradītiem pamatlīdzekļiem;

b)

naudas ieņēmumi no pamatlīdzekļu, nemateriālo aktīvu un citu ilgtermiņa aktīvu pārdošanas;

c)

naudas maksājumi, lai iegādātos citu uzņēmumu pašu kapitāla vai parāda instrumentus un līdzdalību kopuzņēmumos (kas nav maksājumi par instrumentiem, kurus uzskata par naudas ekvivalentiem vai tur darījumu vai tirdzniecības nolūkā);

d)

naudas ieņēmumi no citu uzņēmumu pašu kapitāla vai parāda instrumentu un līdzdalības kopuzņēmumos pārdošanas (kas nav nauda, kas saņemta par instrumentiem, kurus uzskata par naudas ekvivalentiem un kurus tur darījumu vai tirdzniecības nolūkā);

e)

naudas avansi un aizdevumi, kas izsniegti citām personām (kas nav finanšu iestādes izsniegti avansi un aizdevumi);

f)

naudas ieņēmumi no atmaksātiem avansiem un aizdevumiem, kas izsniegti citām personām (kas nav finanšu iestādes izsniegti avansi un aizdevumi);

g)

naudas maksājumi par standartizētiem nākotnes līgumiem, nestandartizētiem nākotnes līgumiem, iespēju līgumiem un mijmaiņas līgumiem, izņemot gadījumus, kad līgumus tur darījumu vai tirdzniecības nolūkā vai samaksāto naudu klasificē par finansēšanas darbību; un

h)

naudas ieņēmumi no standartizētiem nākotnes līgumiem, nestandartizētiem nākotnes līgumiem, iespēju līgumiem un mijmaiņas līgumiem, izņemot gadījumus, kad līgumus tur darījumu vai tirdzniecības nolūkā vai saņemto naudu klasificē par finansēšanas darbību.

Ja līgumu uzskaita kā tādu, kas ierobežo identificējamas pozīcijas risku, naudas plūsmas no līguma klasificē tādā pašā veidā kā naudas plūsmas pozīcijai, kurai ierobežo risku.

Finansēšanas darbība

17

Ir svarīgi atsevišķi atklāt naudas plūsmas no finansēšanas darbības, jo tas ir noderīgi, lai prognozētu uzņēmuma kapitāla nodrošinātāju prasījumus nākotnes naudas plūsmām. Naudas plūsmas no finansēšanas darbības ir, piemēram, šādas:

a)

naudas ieņēmumi no akciju vai citu pašu kapitāla instrumentu emisijas;

b)

naudas maksājumi īpašniekiem, lai iegādātos vai izpirktu uzņēmuma akcijas;

c)

naudas ieņēmumi no obligāciju, aizdevumu, parādzīmju, obligāciju, hipotēku un citu īstermiņa vai ilgtermiņa aizņēmumu emisijas;

d)

naudas atmaksājumi par aizņēmumiem; un

e)

nomnieka naudas maksājumi, lai samazinātu neizpildītās saistības par finanšu nomu.

NAUDAS PLŪSMAS NO PAMATDARBĪBAS PĀRSKATI

18

Uzņēmumam ir jāatklāj naudas plūsmas no pamatdarbības, izmantojot:

a)

tiešās metodes, atklājot galvenās bruto naudas ieņēmumu un bruto naudas maksājumu grupas; vai

b)

netiešās metodes, koriģējot peļņu vai zaudējumus ar nenaudas darījumu rezultātiem, atliktiem vai uzkrātiem iepriekšējo vai nākamo periodu pamatdarbības naudas ieņēmumiem vai maksājumiem un ienākumu vai izdevumu posteņiem saistībā ar naudas plūsmām no ieguldījumu vai finansēšanas darbības.

19

Uzņēmumiem ieteicams atklāt naudas plūsmas no pamatdarbības pēc tiešās metodes. Tiešā metode sniedz informāciju, kas var būt noderīga, lai aplēstu nākotnes naudas plūsmas, un kas nav pieejama, lietojot netiešo metodi. Lietojot tiešo metodi, informāciju par galvenajām bruto naudas ieņēmumu un bruto naudas maksājumu grupām var iegūt:

a)

no uzņēmuma grāmatvedības reģistriem; vai

b)

koriģējot pārdošanu, pārdoto preču un sniegto pakalpojumu izmaksas (procentu un tamlīdzīgi ienākumi, kā arī procentu izdevumi un tamlīdzīgi izdevumi finanšu iestādei) un citus peļņas vai zaudējumu aprēķina posteņus ar:

i)

krājumu un pamatdarbības debitoru parādu un parādu kreditoriem izmaiņām attiecīgajā periodā;

ii)

citiem nenaudas posteņiem; un

iii)

citiem posteņiem, kuru naudas rezultāti ir naudas plūsmas no ieguldījumu vai finansēšanas darbības.

20

Saskaņā ar netiešo metodi neto naudas plūsmu no pamatdarbības nosaka, koriģējot neto peļņu vai zaudējumus ar:

a)

krājumu un pamatdarbības debitoru parādu un parādu kreditoriem izmaiņām attiecīgajā periodā;

b)

nenaudas posteņiem, piemēram, nolietojums, uzkrājumi, atliktie nodokļi, nerealizētie guvumi un zaudējumi ārvalstu valūtā, asociēto uzņēmumu nesadalītā peļņa un mazākuma līdzdalība; un

c)

visiem citiem posteņiem, kuru naudas rezultāti ir naudas plūsmas no ieguldījumu vai finansēšanas darbības.

Neto naudas plūsmu no pamatdarbības var arī uzrādīt pēc netiešās metodes, norādot ieņēmumus un izdevumus, kas atklāti peļņas vai zaudējumu aprēķinā, un krājumu un pamatdarbības debitoru parādu un parādu kreditoriem izmaiņas attiecīgajā periodā.

PĀRSKATA PAR NAUDAS PLŪSMU NO IEGULDĪJUMU VAI FINANSĒŠANAS DARBĪBAS SNIEGŠANA

21

Uzņēmumam jāatklāj atsevišķi galvenās bruto naudas ieņēmumu un bruto naudas maksājumu grupas no ieguldījumu un finansēšanas darbības, izņemot gadījumus, kad 22. un 24. punktā minētās naudas plūsmas uzrāda pēc neto principa.

NAUDAS PLŪSMU ATKLĀŠANA PĒC NETO PRINCIPA

22

Naudas plūsmas no šādas pamatdarbības, ieguldījumu vai finansēšanas darbības var uzrādīt pēc neto principa:

a)

naudas ieņēmumi un maksājumi klientu vārdā, ja naudas plūsmas atspoguļo klienta, nevis uzņēmuma darbību; un

b)

naudas ieņēmumi un maksājumi par posteņiem, kuru apgrozījums ir ātrs, summas ir lielas un termiņi ir īsi.

23

22. punkta a) apakšpunktā minētie naudas ieņēmumi un maksājumi ir, piemēram, šādi:

a)

bankas pieprasījuma noguldījumu pieņemšana un atmaksāšana;

b)

klientu līdzekļi, kurus tur ieguldījumu sabiedrība; un

c)

īres maksas, kuras iekasē īpašnieku vārdā un kuras tie saņem.

22. punkta b) apakšpunktā minētie naudas ieņēmumi un maksājumi ir, piemēram, avansi un atmaksājums par:

a)

pamatsummām, kas attiecas uz kredītkaršu lietotājiem;

b)

ieguldījumu pirkšanu un pārdošanu; un

c)

citiem īstermiņa aizņēmumiem, piemēram, tiem, kuru termiņš ir līdz trīs mēnešiem.

24

Naudas plūsmas no šādām finanšu iestādes darbībām var atklāt pēc neto principa:

a)

naudas ieņēmumi un maksājumi par noguldījumu ar fiksētu atmaksas termiņu pieņemšanu un atmaksāšanu;

b)

noguldījumu izvietošana citās finanšu iestādēs un izņemšana no tām; un

c)

naudas avansi un aizdevumi klientiem un šo avansu un aizdevumu atmaksāšana.

ĀRVALSTU VALŪTAS NAUDAS PLŪSMAS

25

Naudas plūsmas no darījumiem ārvalstu valūtā jāgrāmato uzņēmuma funkcionālajā valūtā, summai ārvalstu valūtā piemērojot maiņas kursu starp funkcionālo valūtu un attiecīgo ārvalstu valūtu naudas plūsmas datumā.

26

Ārvalstu meitasuzņēmuma naudas plūsmas jāpārrēķina pēc valūtas maiņas kursa starp funkcionālo valūtu un attiecīgo ārvalstu valūtu naudas plūsmu datumā.

27

Naudas plūsmas ārvalstu valūtā uzrāda saskaņā ar 21. SGS Ārvalstu valūtas kursu izmaiņu ietekme. Tas ļauj lietot valūtas maiņas kursu, kas ir aptuveni līdzīgs faktiskajam kursam. Piemēram, var lietot vidējo svērto valūtas maiņas kursu kādā periodā, lai iegrāmatotu darījumus ārvalstu valūtā vai pārrēķinātu ārvalstu meitasuzņēmuma naudas plūsmas. Tomēr 21. SGS neļauj lietot valūtas maiņas kursu bilances datumā, pārrēķinot ārvalstu meitasuzņēmuma naudas plūsmas.

28

Nerealizētie guvumi un zaudējumi, kas rodas no ārvalstu valūtas maiņas kursu izmaiņām, nav naudas plūsmas. Tomēr valūtas maiņas kursa izmaiņu ietekmi uz naudu un naudas ekvivalentiem, kurus tur vai kuri jāatmaksā ārvalstu valūtā, uzrāda naudas plūsmas pārskatā, lai saskaņotu naudu un naudas ekvivalentus perioda sākumā un beigās. Šo summu uzrāda atsevišķi no naudas plūsmām no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības, un tajā iekļauj starpības, ja tādas pastāv, ja šīs naudas plūsmas būtu atklātas pēc valūtas maiņas kursa perioda beigās.

29

[Svītrots]

30

[Svītrots]

PROCENTI UN DIVIDENDES

31

Naudas plūsmas no saņemtajiem un izmaksātajiem procentiem un dividendēm jāatklāj katra atsevišķi. Katra no tām jāklasificē konsekventi periodu pēc perioda par pamatdarbību, ieguldījumu vai finansēšanas darbību.

32

Attiecīgajā periodā izmaksāto procentu kopsummu atklāj naudas plūsmas pārskatā neatkarīgi no tā, vai tā ir atzīta par izdevumiem peļņas vai zaudējumu aprēķinā vai kapitalizēta saskaņā ar 23. SGS Aizņēmumu izmaksas atļauto alternatīvo metodi.

33

Samaksātos procentus un saņemtos procentus un dividendes finanšu iestādes parasti klasificē par naudas plūsmām no pamatdarbības. Tomēr nav vienprātības par šo naudas plūsmu klasifikāciju citos uzņēmumos. Samaksātos procentus un saņemtos procentus un dividendes var klasificēt par naudas plūsmām no pamatdarbības, jo tās ņem vērā, nosakot peļņu vai zaudējumus. Samaksātos procentus un saņemtos procentus un dividendes var arī klasificēt attiecīgi par naudas plūsmām no finansēšanas darbības un naudas plūsmām no ieguldījumu darbības, jo tās ir finanšu resursu iegūšanas izmaksas vai atdeve no ieguldījumiem.

34

Izmaksātās dividendes var klasificēt par naudas plūsmu no finansēšanas darbības, jo tās ir finanšu resursu iegūšanas izmaksas. Izmaksātās dividendes var arī klasificēt par pamatdarbības naudas plūsmu sastāvdaļu, lai palīdzētu lietotājiem noteikt uzņēmuma spēju izmaksāt dividendes no pamatdarbības naudas plūsmām.

IENĀKUMA NODOKLIS

35

Naudas plūsmas no ienākuma nodokļiem jāatklāj atsevišķi un jāklasificē par naudas plūsmām no pamatdarbības, ja vien tās nevar konkrēti saistīt ar finansēšanas un ieguldījumu darbību.

36

Ienākuma nodokļi rodas no darījumiem, kas rada naudas plūsmas, kuras naudas plūsmas pārskatā klasificē par pamatdarbību, ieguldījumu vai finansēšanas darbību. Lai gan nodokļa izdevumus var viegli saistīt ar ieguldījumu vai finansēšanas darbību, ar nodokli saistītās naudas plūsmas bieži nav iespējams identificēt, un to rašanās periods var atšķirties no pamatā esošā darījuma naudas plūsmu rašanās perioda. Tādēļ samaksātos nodokļus paraksti klasificē par naudas plūsmām no pamatdarbības. Tomēr, ja nodokļa naudas plūsmu var saistīt ar atsevišķu darījumu, kas rada naudas plūsmas, kuras klasificē par ieguldījumu vai finansēšanas darbību, nodokļa naudas plūsmu klasificē attiecīgi par ieguldījumu vai finansēšanas darbību. Ja nodokļa naudas plūsmas attiecina uz vairāk nekā vienu darbības veidu, atklāj samaksāto nodokļu kopsummu.

IEGULDĪJUMI MEITASUZŅĒMUMOS, ASOCIĒTAJOS UN KOPUZŅĒMUMOS

37

Grāmatojot ieguldījumu asociētajā uzņēmumā vai meitasuzņēmumā pēc pašu kapitāla vai izmaksu metodes, ieguldītājs ierobežo tā atklāšanu naudas plūsmas pārskatā līdz naudas plūsmām starp sevi un ieguldījumu saņēmēju uzņēmumu, piemēram, līdz dividendēm un avansiem.

38

Uzņēmums, kurš atklāj tā līdzdalību kopīgi kontrolētā sabiedrībā (sk. 31. SGS Līdzdalība kopuzņēmumos), lietojot proporcionālo konsolidāciju, konsolidētajā naudas plūsmas pārskatā iekļauj kopīgi kontrolētās sabiedrības naudas plūsmu proporcionālo daļu. Uzņēmums, kas šo līdzdalību atklāj pēc pašu kapitāla metodes, savā naudas plūsmas pārskatā ietver naudas plūsmas, kas attiecas uz ieguldījumiem kopīgi kontrolētajā sabiedrībā, kā arī peļņas sadales un citus maksājumus vai ieņēmumus starp sevi un kopīgi kontrolēto sabiedrību.

MEITASUZŅĒMUMU VAI CITU UZŅĒMĒJDARBĪBAS VIENĪBU IEGĀDE UN ATSAVINĀŠANA

39

Kopīgās naudas plūsmas no meitasuzņēmumu vai citu uzņēmējdarbības vienību iegādes un atsavināšanas jāuzrāda atsevišķi un jāklasificē par ieguldījumu darbību.

40

Uzņēmumam kopumā par meitasuzņēmumu vai citu uzņēmējdarbības vienību iegādi un atsavināšanu attiecīgajā periodā jāatklāj šāda informācija:

a)

kopējā iegādes vai atsavināšanas atlīdzība;

b)

iegādes vai atsavināšanas atlīdzības daļa, kura samaksāta naudā un naudas ekvivalentos;

c)

naudas un naudas ekvivalentu summa iegādātajā vai atsavinātajā meitasuzņēmumā vai uzņēmējdarbības vienībā; un

d)

iegādātā vai atsavinātā meitasuzņēmuma vai uzņēmējdarbības vienības aktīvu un saistību summa, kas nav nauda vai naudas ekvivalenti un kas apkopotas pēc galvenajām kategorijām.

41

Atsevišķi uzrādot meitasuzņēmumu un citu uzņēmējdarbības vienību iegādes un atsavināšanas radītās naudas plūsmas kā vienotus posteņus, kā arī atsevišķi atklājot iegādāto vai atsavināto aktīvu un saistību summas, ir vieglāk nodalīt šīs naudas plūsmas no naudas plūsmām, kas rodas no citas pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības. Atsavināšanas radītās naudas plūsmas neatskaita no iegādes radītām naudas plūsmām.

42

Kopējo naudas summu, kas samaksāta vai saņemta kā pirkšanas vai pārdošanas atlīdzība, naudas plūsmas pārskatā atklāj, no tās atskaitot iegādātā vai atsavinātā uzņēmuma naudu un naudas ekvivalentus.

NENAUDAS DARĪJUMI

43

Ieguldījumu un finansēšanas darījumi, kuru veikšanai nav vajadzīga nauda vai naudas ekvivalenti, nav jāiekļauj naudas plūsmas pārskatā. Šie darījumi jāatklāj citur finanšu pārskatos tā, lai sniegtu visu nozīmīgo informāciju par šo ieguldījumu un finansēšanas darbību.

44

Daudzas ieguldījumu un finansēšanas darbības tieši neietekmē pārskata perioda naudas plūsmas, lai gan tās ietekmē uzņēmuma kapitāla un aktīvu struktūru. Nenaudas darījumu neiekļaušana naudas plūsmas pārskatā atbilst naudas plūsmas pārskata mērķim, jo šie posteņi neattiecas uz pārskata perioda naudas plūsmām. Nenaudas darījumi ir, piemēram, šādi:

a)

aktīvu iegāde, uzņemoties attiecīgās saistības tieši vai ar finanšu nomu;

b)

uzņēmuma iegāde ar pašu kapitāla emisiju; un

c)

parāda pārvēršana pašu kapitālā.

NAUDAS UN NAUDAS EKVIVALENTU SASTĀVDAĻAS

45

Uzņēmumam jāatklāj naudas un naudas ekvivalentu sastāvdaļas un jāuzrāda naudas plūsmas pārskata summu saskaņošana ar atbilstošajiem bilances posteņiem.

46

Ņemot vērā naudas pārvaldīšanas prakses un banku vienošanos daudzveidību pasaulē, un, lai pildītu 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana, uzņēmums atklāj politiku, kuru tas pieņem naudas un naudas ekvivalentu sastāva noteikšanai.

47

Naudas un naudas ekvivalentu sastāvdaļu noteikšanas politikas izmaiņas ietekmi, piemēram, finanšu instrumentu klasifikācijas izmaiņas, kuri iepriekš tika uzskatīti par uzņēmuma ieguldījumu portfeļa sastāvdaļu, atklāj saskaņā ar 8. SGS Grāmatvedības politika, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un kļūdas.

CITAS INFORMĀCIJAS ATKLĀŠANA

48

Uzņēmumam kopā ar vadības komentāriem jāatklāj uzņēmuma turētās nozīmīgās naudas un naudas ekvivalentu atlikumu summas, kuras koncernam nav pieejamas lietošanai.

49

Ir dažādi gadījumi, kuros uzņēmuma naudas un naudas ekvivalentu atlikumi koncernam nav pieejami lietošanai. Piemēram, meitasuzņēmuma naudas un naudas ekvivalentu atlikumi, kurš darbojas valstī, kurā ir spēkā valūtas kontrole vai citi juridiski ierobežojumi, kuru dēļ atlikumi nav pieejami mātesuzņēmuma vai citu meitasuzņēmumu vispārējai lietošanai.

50

Lietotājiem var būt svarīga papildu informācija, lai izprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli un likviditāti. Ieteicama šīs informācijas atklāšana kopā ar vadības komentāru, un tā var būt:

a)

neizmantotu aizņemšanās iespēju summa, kas var būt pieejamas pamatdarbības veikšanai nākotnē un kapitāla apņemšanos izpildei, norādot jebkurus šo iespēju izmantošanas ierobežojumus;

b)

naudas plūsmu kopējās summas no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības saistībā ar līdzdalību kopuzņēmumos, ko uzrāda, lietojot proporcionālo konsolidāciju;

c)

naudas plūsmu kopējā summa, kas atspoguļo pamatdarbības jaudas pieaugumu, atsevišķi no tām naudas plūsmām, kas vajadzīgas pamatdarbības jaudas uzturēšanai; un

d)

naudas plūsmu summa no pamatdarbības, ieguldījumu un finansēšanas darbības katrā segmentā (sk. 8. SFPS Darbības segmenti).

51

Atsevišķi jāatklāj naudas plūsmas, kas atspoguļo pamatdarbības jaudas pieaugumu, un naudas plūsmas, kas vajadzīgas pamatdarbības jaudas uzturēšanai, kā rezultātā lietotājs var noteikt, vai uzņēmuma ieguldījumi pamatdarbības jaudas uzturēšanai ir pietiekami. Uzņēmums, kura ieguldījumi pamatdarbības jaudas uzturēšanai nav pietiekami, iespējams, ziedo nākotnes rentabilitāti, lai uzturētu pašreizējo likviditāti un sadalītu peļņu īpašniekiem.

52

Segmentu naudas plūsmu atklāšana dod iespēju lietotājiem labāk izprast sakarību starp uzņēmējdarbības naudas plūsmām kopumā un to sastāvdaļu naudas plūsmām, kā arī segmentu naudas plūsmu pieejamību un dažādību.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

53

Šis standarts stājas spēkā attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas 1994. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma.

8. STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Grāmatvedības politika, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un kļūdas

MĒRĶIS

1

Šī standarta mērķis ir noteikt kritērijus grāmatvedības politikas izvēlei un maiņai, tai skaitā grāmatvedības metodēm un informācijas atklāšanai par izmaiņām grāmatvedības politikā, grāmatvedības aplēsēs un kļūdu labošanu. Šis standarts ir veidots, lai uzsvērtu uzņēmuma finanšu pārskatu nozīmību un ticamību, kā arī šo finanšu pārskatu salīdzināmību laika gaitā un ar citu uzņēmumu finanšu pārskatiem.

2

Prasības atklāt informāciju par grāmatvedības politiku, izņemot to, kas saistīta ar grāmatvedības politikas izmaiņām, ir noteikta 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana.

DARBĪBAS JOMA

3

Šis standarts ir piemērojams, izvēloties un piemērojot grāmatvedības politiku, uzskaitot izmaiņas grāmatvedības politikā, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un iepriekšējo periodu kļūdu labojumus.

4

Iepriekšējo periodu kļūdu labošanas ietekme uz nodokļiem un retrospektīvo korekciju ietekme uz nodokļiem, kas veiktas, lai piemērotu izmaiņas grāmatvedības politikā, tiek uzskaitītas un atklātas saskaņā ar 12. SGS Ienākuma nodokļi.

DEFINĪCIJAS

5

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Grāmatvedības politikas ir konkrēti principi, pamati, pieņēmumi, noteikumi un prakses, kuras uzņēmums piemēro finanšu pārskatu sagatavošanai un sniegšanai.

Izmaiņas grāmatvedības aplēsēs ir aktīvu vai saistību uzskaites vērtības korekcija vai periodiska aktīvu patēriņa summa, kas rodas pašreizējā statusa novērtējuma un ar aktīviem un saistībām saistīto gaidāmo nākotnes labumu un pienākumu rezultātā. Izmaiņas grāmatvedības aplēsēs rodas jaunas informācijas vai jaunu izmaiņu rezultātā un līdz ar to nav kļūdu korekcija.

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti (SFPS) ir standarti un interpretācijas, kuras pieņēmusi Starptautisko grāmatvedības standartu padome (SGSP). Tie ietver:

a)

Starptautiskos finanšu pārskatu standartus;

b)

Starptautiskos grāmatvedības standartus; un

c)

Starptautisko finanšu pārskatu interpretācijas komitejas (SFPIK) vai bijušās Pastāvīgās interpretācijas komitejas (PIK) sniegtās interpretācijas.

Būtisks: Posteņu neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana ir būtiska, ja tā var individuāli vai kolektīvi ietekmēt finanšu pārskatu lietotāju saimnieciska rakstura lēmumus, kurus viņi pieņem, pamatojoties uz finanšu pārskatiem. Būtiskums ir atkarīgs no neuzrādīšanas vai nepareizas uzrādīšanas apjoma un veida, ko novērtē saistītajos apstākļos. Noteicošais faktors varētu būt posteņa lielums, veids vai abu minēto faktoru kombinācija.

Iepriekšējo periodu kļūdas ir informācijas neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana uzņēmuma finanšu pārskatos vienā vai vairākos iepriekšējos periodos, kas rodas, neizmantojot vai nepareizi izmantojot ticamu informāciju, kas:

a)

bija pieejama, kad šo periodu finanšu pārskati tika apstiprināti publiskošanai; un

b)

pamatoti tiek uzskatīta par pieejamu un vērā ņemamu, sagatavojot un uzrādot šos finanšu pārskatus.

Šādas kļūdas ietver matemātiskas kļūdas, kļūdas grāmatvedības politikas piemērošanā, pārskatīšanos vai faktu nepareizu interpretāciju un krāpšanos.

Retrospektīva piemērošana ir jaunas grāmatvedības politikas piemērošana darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem tā, it kā šī politika vienmēr būtu tikusi piemērota.

Retrospektīva koriģēšana ir finanšu pārskatu elementu summu atzīšanas, novērtēšanas un atklāšanas labošana, it kā kļūda iepriekšējā periodā nekad nebūtu pieļauta.

Nepraktisks: Prasības piemērošana ir nepraktiska, ja uzņēmums ir darījis visu, lai šo prasību ievērotu un konstatējis, ka to piemērot nespēj. Noteiktam iepriekšējam periodam ir nepraktiski retrospektīvi piemērot izmaiņas grāmatvedības politikā vai veikt retrospektīvas korekcijas, lai labotu kļūdu, ja:

a)

retrospektīvas piemērošanas vai retrospektīvas korekcijas ietekme nav nosakāma;

b)

retrospektīvai piemērošanai vai retrospektīvai korekcijai ir nepieciešami pieņēmumi par to, kādi būtu vadības nodomi tajā periodā; vai

c)

retrospektīvai piemērošanai vai retrospektīvai korekcijai ir nepieciešamas būtiskas summas aplēses, un ir neiespējami objektīvi nošķirt informāciju par tām aplēsēm, kas:

i)

nodrošina pierādījumus par apstākļiem, kas eksistēja datumā(-os), kurā šīs summas tika atzītas, novērtētas vai atklātas; un

ii)

būtu pieejamas brīdī, kad finanšu pārskati par to iepriekšējo periodu tika apstiprināti publiskošanai,

no citas informācijas.

Perspektīva piemērošana: Izmaiņu grāmatvedības politikā un izmaiņu ietekmes grāmatvedības aplēsē perspektīva piemērošana attiecīgi ir:

a)

jaunas grāmatvedības politikas piemērošana darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, kas notikuši pēc datuma, kurā politika ir mainīta; un

b)

izmaiņas ietekmes grāmatvedības aplēsē atzīšana pašreizējā un nākotnes periodos, kurus ietekmē izmaiņas.

6

Lai novērtētu, vai neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana varētu ietekmēt lietotāju saimniecisko lēmumu pieņemšanu un līdz ar to būtu būtiska, jāņem vērā lietotāju vajadzības. Pamatnostādnes par finanšu pārskatu sagatavošanu un sniegšanu 25. punkts nosaka, ka “tiek pieņemts, ka lietotājiem ir pietiekama pieredze saimnieciskajā, uzņēmējdarbībā un grāmatvedībā, un vēlme apgūt informāciju ar pietiekamu centību”. Tādēļ, veicot novērtējumu, jāņem vērā, kā neuzrādīšana vai nepareiza uzrādīšana visticamāk varētu ietekmēt šādu lietotāju pieņemtos saimnieciskos lēmumus.

GRĀMATVEDĪBAS POLITIKAS

Grāmatvedības politiku atlase un piemērošana

7

Ja standarts vai interpretācija īpaši attiecas uz darījumu, citu notikumu vai apstākli, postenim piemērotā grāmatvedības politika vai politikas tiks noteiktas, piemērojot standartu vai interpretāciju un ņemot vērā jebkuras attiecīgās Ieviešanas norādes, kuras standartam vai interpretācijai izdevusi SGSP.

8

SFPS nosaka grāmatvedības politikas, kuras SGSP ir atzinusi par tādām, kuru piemērošanas rezultātā tiek sagatavoti finanšu pārskati, kas satur atbilstošu un ticamu informāciju par darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, uz kuriem tā attiecas. Šīs politikas nav jāpiemēro, ja to piemērošanas rezultāts nav būtisks. Tomēr ir nepareizi izveidot vai atstāt nelabotas nebūtiskas novirzes no SFPS, lai sasniegtu noteiktu uzņēmuma finansiālā stāvokļa, finansiālo rezultātu vai naudas plūsmu uzrādīšanu.

9

Standartu ieviešanas vadlīnijas, ko izdevusi SGSP, neveido šo standartu daļu, tāpēc tajos nav ietvertas prasības attiecībā uz finanšu pārskatiem.

10

Ja nav standarta vai interpretācijas, kas īpaši attiecināma uz darījumu, citu notikumu vai apstākli, vadībai jāizmanto tās vērtējums, izveidojot un piemērojot grāmatvedības politiku, kuras rezultātā rodas informācija, kas ir:

a)

svarīga lietotāju lēmumu pieņemšanas vajadzībām; un

b)

ticama, jo finanšu pārskati:

i)

godprātīgi parāda uzņēmuma finansiālo stāvokli, finansiālos rezultātus un naudas plūsmas;

ii)

atspoguļo darījumu, citu notikumu un apstākļu saimniecisko būtību, ne tikai juridisko formu;

iii)

ir neitrāli, t. i., objektīvi;

iv)

ir piesardzīgi; un

v)

ir pilnīgi visos būtiskajos aspektos.

11

Veicot 10. punktā aprakstīto vērtējumu, vadībai jāizmanto atsauces un jāņem vērā sekojošu avotu piemērojamība lejupejošā secībā:

a)

prasības un vadlīnijas standartos un interpretācijās, kurās rakstīts par līdzīgiem vai saistītiem jautājumiem; un

b)

definīcijas, atzīšanas kritēriji un novērtēšanas jēdzieni aktīviem, saistībām, ienākumiem un izdevumiem Vadlīnijās.

12

Veicot 10. punktā aprakstīto vērtējumu, vadība var arī ņemt vērā nesenos citu standartu noteicējinstitūciju paziņojumus, kas izmanto līdzīgas konceptuālās vadlīnijas, lai izstrādātu grāmatvedības standartus, citu grāmatvedības literatūru un nozarē pieņemtu praksi, ja tas nav pretrunā ar 11. punktā minētajiem avotiem.

Grāmatvedības politiku konsekvence

13

Uzņēmumam jāizvēlas un konsekventi jāpiemēro grāmatvedības politika līdzīgiem darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, ja vien standartā vai interpretācijā nav īpaši noteikta vai atļauta posteņu klasifikācija, kuriem citas politikas varētu būt piemērotākas. Ja standartā vai interpretācijā noteikta vai atļauta šāda klasifikācija, ir jāizvēlas un konsekventi jāpiemēro atbilstīga grāmatvedības politika katrai kategorijai.

Izmaiņas grāmatvedības politikā

14

Uzņēmumam ir jāmaina grāmatvedības politika tikai tad, ja:

a)

izmaiņas ir prasītas standartā vai interpretācijā; vai

b)

izmaiņu rezultātā finanšu pārskati nodrošina ticamu un svarīgāku informāciju par darījumu, citu notikumu vai apstākļu ietekmi uz uzņēmuma finansiālo stāvokli, finansiālajiem rezultātiem vai naudas plūsmām.

15

Finanšu pārskatu lietotājiem jādod iespēja salīdzināt uzņēmuma finanšu pārskatus laika gaitā, lai noteiktu finansiālā stāvokļa, finansiālo rezultātu un naudas plūsmu tendences. Tāpēc tādas pašas grāmatvedības politikas tiek piemērotas katrā periodā un no viena perioda uz nākamo, ja vien grāmatvedības politikas maiņa neatbilst vienam no 14. punkta kritērijiem.

16

Grāmatvedības politiku izmaiņas nav:

a)

grāmatvedības politikas piemērošana darījumiem, citiem notikumiem vai apstākļiem, kas būtībā atšķiras no tiem, kas bijuši iepriekš; un

b)

jaunas grāmatvedības politikas piemērošana darījumiem, citiem notikumiem vai apstākļiem, kas iepriekš nav notikuši vai kas bija nebūtiski.

17

Sākotnējā politikas piemērošana attiecībā uz aktīvu pārvērtēšanu saskaņā ar 16. SGS Pamatlīdzekļi vai 38. SGS Nemateriālie aktīvi ir grāmatvedības politikas maiņa, kura jāizskata kā pārvērtēšana saskaņā ar 16. SGS vai 38. SGS, nevis saskaņā ar šo standartu.

18

19.–31. punkts neattiecas uz grāmatvedības politikas maiņu, kas aprakstīta 17. punktā.

Grāmatvedības politikas izmaiņu piemērošana

19

Ņemot vērā 23. punktu:

a)

uzņēmumam ir jāuzskaita izmaiņas grāmatvedības politikā, kas radušās sākotnējās standarta vai interpretācijas piemērošanas rezultātā saskaņā ar konkrētiem pārejas noteikumiem, ja tādi ir, konkrētajā standartā vai interpretācijā; un

b)

ja uzņēmums maina grāmatvedības politiku pēc standarta vai interpretācijas sākotnējās piemērošanas, kas neietver konkrētus pārejas noteikumus attiecībā uz šo grāmatvedības politikas maiņu, vai brīvprātīgi maina grāmatvedības politiku, tam izmaiņas jāpiemēro retrospektīvi.

20

Šā standarta izpratnē agrāka standarta vai interpretācijas piemērošana nav brīvprātīga grāmatvedības politikas maiņa.

21

Ja nav standarta vai interpretācijas, kas īpaši attiecas uz darījumu, citu notikumu vai apstākli, vadība var saskaņā ar 12. punktu piemērot grāmatvedības politiku, kas aprakstīta citu standartu noteicējinstitūciju, kas izmanto līdzīgas konceptuālās vadlīnijas grāmatvedības standartu izstrādāšanā, nesenajos paziņojumos. Ja pēc šāda paziņojuma grozījumiem uzņēmums izvēlas mainīt grāmatvedības politiku, tad šāda maiņa tiek uzskatīta un atklāta kā brīvprātīga grāmatvedības politikas maiņa.

Retrospektīva piemērošana

22

Ņemot vērā 23. punktu, ja grāmatvedības politikas maiņa ir piemērota retrospektīvi saskaņā ar 19. punkta a) vai b) apakšpunktu, uzņēmumam jākoriģē katras ietekmētās pašu kapitāla sastāvdaļas sākuma atlikums agrākajam iepriekšējam uzrādītajam periodam un citi salīdzinošie atklātie rādītāji katram iepriekšējam uzrādītajam periodam, it kā jaunā grāmatvedības politika vienmēr būtu tikusi izmantota.

Retrospektīvās piemērošanas ierobežojumi

23

Ja retrospektīva piemērošana ir noteikta 19. punkta a) vai b) apakšpunktā, grāmatvedības politikas maiņa ir jāpiemēro retrospektīvi, izņemot gadījumus, kad ir nepraktiski noteikt maiņas ietekmi uz specifisku periodu vai maiņas kumulatīvo ietekmi.

24

Ja ir nepraktiski konkrētam periodam noteikt grāmatvedības politikas izmaiņas ietekmi uz salīdzināmo informāciju vienā vai vairākos iepriekšējos uzrādītos periodos, uzņēmumam jāpiemēro jauna grāmatvedības politika aktīvu un saistību uzskaites vērtībām par agrāko periodu, kurā iespējama retrospektīva piemērošana – tas var būt pašreizējais periods –, kā arī attiecīgi jāveic labojums katras ietekmētās pašu kapitāla sastāvdaļas sākuma bilancē šim periodam.

25

Ja pašreizējā perioda sākumā ir nepraktiski noteikt jaunas grāmatvedības politikas kumulatīvo ietekmi uz visiem iepriekšējiem periodiem, uzņēmumam ir jākoriģē salīdzinošā informācija, lai piemērotu jauno grāmatvedības politiku perspektīvi, sākot ar agrāko iespējamo datumu.

26

Ja uzņēmums piemēro jauno grāmatvedības politiku retrospektīvi, tas piemēro jauno grāmatvedības politiku salīdzinošajai informācijai par iepriekšējiem periodiem, tik tālu atpakaļ, cik iespējams. Retrospektīva piemērošana iepriekšējam periodam ir nepraktiska, ja vien nav iespējams noteikt kumulatīvo ietekmi gan uz sākuma, gan beigu atlikumiem tā perioda bilancēs. Rezultātā radusies korekcijas summa attiecībā uz periodiem, pirms finanšu pārskatā iekļautajiem periodiem, tiek attiecināta uz katras ietekmētās pašu kapitāla sastāvdaļas sākuma atlikumu agrākajā iepriekšējā uzrādītajā periodā. Parasti korekciju attiecina uz nesadalīto peļņu. Tomēr korekciju var attiecināt arī uz citu pašu kapitāla sastāvdaļu (piemēram, lai ievērotu standarta vai interpretācijas prasības). Jebkura cita informācija par iepriekšējiem periodiem, piemēram, finanšu datu vēsturiskie kopsavilkumi, arī tiek koriģēta tik tālu atpakaļ, cik vien iespējams.

27

Ja uzņēmumam ir nepraktiski ieviest jaunu grāmatvedības politiku retrospektīvi, jo tas nevar noteikt politikas ieviešanas kumulatīvo ietekmi uz visiem iepriekšējiem periodiem, uzņēmums saskaņā ar 25. punktu ievieš jauno politiku perspektīvi, sākot ar iespējami agrāko periodu. Tādēļ tas ignorē to kumulatīvo korekciju daļu attiecībā uz aktīviem, saistībām un pašu kapitālu, kas rodas pirms šī datuma. Grāmatvedības politikas maiņa ir atļauta pat tad, ja ir nepraktiski piemērot politiku retrospektīvi jebkuram iepriekšējam periodam. 50.–53. punktā sniegtas vadlīnijas, kad ir nepraktiski piemērot jaunu grāmatvedības politiku vienam vai vairākiem iepriekšējiem periodiem.

Informācijas atklāšana

28

Ja sākotnējā standarta vai interpretācijas piemērošana ietekmē pašreizējo vai jebkuru iepriekšējo periodu, tai būtu šāda ietekme, izņemot gadījumus, kad ir nepraktiski noteikt korekcijas summu, vai tā varētu ietekmēt nākamos periodus, uzņēmumam ir jāatklāj:

a)

standarta vai interpretācijas nosaukums;

b)

fakts, ka grāmatvedības politikas maiņa ir veikta saskaņā ar pārejas noteikumiem, ja tas atbilst konkrētai situācijai;

c)

grāmatvedības politikas izmaiņas raksturs;

d)

pārejas noteikumu apraksts, ja tas atbilst konkrētai situācijai;

e)

pārejas noteikumi, kuri varētu ietekmēt nākotnes periodus, ja tas atbilst konkrētai situācijai;

f)

korekcijas summa pašreizējā un katrā iepriekšējā uzrādītajā periodā, ja ir praktiski to noteikt:

i)

ietekme uz katru finanšu pārskata aprēķina posteni; un

ii)

ietekme uz pamatpeļņu par akciju un mazināto peļņu par akciju, ja 33. SGS Peļņa par akciju attiecas uz uzņēmumu;

g)

korekcijas summas attiecībā uz periodiem, pirms finanšu pārskatā uzrādītajiem periodiem, ja ir praktiski tās noteikt; un

h)

ja 19. punkta a) vai b) apakšpunktā noteiktā retrospektīvā piemērošana noteiktam iepriekšējam periodam vai periodiem pirms finanšu pārskatā uzrādītajiem periodiem ir nepraktiska, apstākļi, kas izraisījuši šādu situāciju, un apraksts par to, kā un kad grāmatvedības politikas maiņa tika ieviesta.

Nākamo periodu finanšu pārskatos nav nepieciešams atkārtoti atklāt informāciju.

29

Ja brīvprātīga grāmatvedības politikas maiņa ietekmē pašreizējo vai jebkuru iepriekšējo periodu, tai būtu šāda ietekme, izņemot gadījumus, kad ir nepraktiski noteikt korekcijas summu, vai tā varētu ietekmēt nākamos periodus, uzņēmumam ir jāatklāj:

a)

grāmatvedības politikas izmaiņas raksturs;

b)

iemesli, kāpēc ieviestā jaunā grāmatvedības politika nodrošina ticamāku un būtiskāku informāciju;

c)

korekcijas summa pašreizējā un katrā iepriekšējā uzrādītajā periodā, ja ir praktiski to noteikt:

i)

ietekme uz katru finanšu pārskata aprēķina posteni; un

ii)

ietekme uz pamatpeļņu par akciju un mazināto peļņu par akciju, ja 33. SGS attiecas uz uzņēmumu;

d)

korekcijas summas attiecībā uz periodiem pirms finanšu pārskatā uzrādītajiem periodiem, ja ir praktiski tās noteikt; un

e)

ja retrospektīva piemērošana noteiktam iepriekšējam periodam vai periodiem pirms finanšu pārskatā uzrādītajiem periodiem ir nepraktiska, apstākļi, kas izraisījuši šādu situāciju, un apraksts par to, kā un kad grāmatvedības politikas maiņa tika ieviesta.

Nākamo periodu finanšu pārskatos nav nepieciešams atkārtoti atklāt informāciju.

30

Ja uzņēmums nav ieviesis jaunu standartu vai interpretāciju, kas ir publiskota, bet nav vēl stājusies spēkā, uzņēmumam ir jāatklāj:

a)

šis fakts; un

b)

zināma vai pamatoti novērtējama informācija, kas ir būtiska, lai novērtētu iespējamo jaunā standarta vai interpretācijas piemērošanas ietekmi uz uzņēmuma finanšu pārskatiem sākotnējās piemērošanas periodā.

31

Izpildot 30. punkta prasības, uzņēmumam jāizvērtē šādas informācijas atklāšana:

a)

jaunā standarta vai interpretācijas nosaukums;

b)

grāmatvedības politikas gaidāmās izmaiņas vai izmaiņu raksturs;

c)

datums, līdz kuram standarts vai interpretācija jāievieš;

d)

datums, kurā uzņēmums sākotnēji plāno ieviest standartu vai interpretāciju; un

e)

vai nu:

i)

viedoklis par to, kāda būs standarta vai interpretācijas sākotnējās ieviešanas ietekme uz uzņēmuma finanšu pārskatiem; vai

ii)

ja šāda ietekme nav zināma vai pamatoti novērtējama, paziņojums par šo faktu.

GRĀMATVEDĪBAS APLĒŠU IZMAIŅAS

32

Uzņēmējdarbībai piemītošo nenoteiktību rezultātā daudzus finanšu pārskatu posteņus nevar novērtēt precīzi, bet var tikai aplēst. Aplēsē ir iekļauti vērtējumi, kas balstīti uz pēdējo pieejamo ticamo informāciju. Piemēram, aplēses ir nepieciešamas:

a)

sliktiem parādiem;

b)

novecojušiem krājumiem;

c)

finanšu aktīvu vai finanšu saistību patiesai vērtībai;

d)

nolietojamo aktīvu lietderīgās lietošanas laikam vai nākotnes saimniecisko labumu patēriņa paredzētajām tendencēm un

e)

garantijas saistībām.

33

Pamatotu aplēšu lietošana ir svarīga finanšu pārskatu sagatavošanas daļa un nemazina to ticamību.

34

Aplēse ir jāpārskata, ja mainās apstākļi, uz kuriem aplēse ir balstīta, vai arī ja ir iegūta jauna informācija vai lielāka pieredze. Pēc sava rakstura aplēses pārskatīšana neattiecas uz iepriekšējiem periodiem un tā nav kļūdas korekcija.

35

Aplēses veidošanas pamata maiņa ir grāmatvedības politikas maiņa, un tā nav grāmatvedības aplēses maiņa. Ja ir grūti nošķirt grāmatvedības politikas maiņu no grāmatvedības aplēses maiņas, tā tiek uzskatīta par grāmatvedības aplēses maiņu.

36

Grāmatvedības aplēses izmaiņas ietekme, izņemot izmaiņu, uz kuru attiecas 37. punkts, tiek atzīta perspektīvi, iekļaujot to peļņā vai zaudējumos:

a)

periodā, kurā notikušas izmaiņas, ja izmaiņas ietekmē tikai šo periodu, vai

b)

periodā, kurā notikušas izmaiņas, un nākamajos periodos, ja izmaiņas ietekmē tos abus.

37

Ja grāmatvedības aplēses maiņa rada izmaiņas aktīvos un saistībās vai attiecas uz pašu kapitāla posteni, tā jāatzīst, koriģējot attiecīgā aktīva, saistību vai pašu kapitāla posteņa uzskaites vērtību periodā, kurā izmaiņas notikušas.

38

Grāmatvedības aplēses maiņas ietekmes perspektīvā atzīšana nozīmē, ka maiņa ir piemērota darījumiem, citiem notikumiem un apstākļiem, sākot ar aplēses izmaiņas datumu. Grāmatvedības aplēses maiņa var ietekmēt tikai pašreizējā perioda peļņu vai zaudējumus vai peļņu un zaudējumus gan pašreizējam periodam, gan nākamajiem periodiem. Piemēram, slikto parādu summas aplēses izmaiņas ietekmē tikai pārskata perioda peļņu vai zaudējumus, tādēļ tās atzīst pašreizējā periodā. Tomēr izmaiņas nolietojamā aktīva aplēstajā lietderīgās lietošanas laikā vai nākotnes saimniecisko labumu patēriņa paredzētajās tendencēs ietekmē nolietojuma izmaksas pārskata periodā un katrā nākamā periodā aktīva atlikušajā lietderīgās lietošanas laikā. Abos gadījumos pārskata perioda izmaiņu ietekmi atzīst par pārskata perioda ienākumiem vai izdevumiem. Ietekme, ja tāda ir, uz nākamajiem periodiem tiek atzīta kā ienākumi vai izdevumi tajos nākamajos periodos.

Informācijas atklāšana

39

Uzņēmumam ir jāatklāj grāmatvedības aplēses raksturs un summas, kas ietekmē pārskata periodu vai varētu ietekmēt nākamos periodus, izņemot ietekmes uz nākamajiem periodiem informācijas atklāšanu, ja ir nepraktiski novērtēt šo ietekmi.

40

Ja ietekmes summas uz nākamajiem periodiem netiek atklātas, jo ir nepraktiski tās noteikt, uzņēmumam šis fakts ir jāatklāj.

KĻŪDAS

41

Kļūdas var rasties attiecībā uz finanšu pārskatu elementu atzīšanu, novērtēšanu, sniegšanu vai atklāšanu. Finanšu pārskati neatbilst SFPS, ja tajos ir būtiskas vai nebūtiskas kļūdas, kas pieļautas tīšām, lai parādītu noteiktu uzņēmuma finansiālo stāvokli, finansiālos rezultātus vai naudas plūsmas. Potenciālās pārskata perioda kļūdas, kas tajā periodā ir atklātas, tiek koriģētas pirms tiek atļauta finanšu pārskatu publiskošana. Tomēr būtiskas kļūdas dažreiz netiek atklātas līdz pat nākamajam periodam, un šīs iepriekšējā perioda kļūdas tiek koriģētas salīdzinošajā informācijā, kas sniegta nākamā perioda finanšu pārskatos (sk. 42.–47. punktus).

42

Ņemot vērā 43. punkta prasības, uzņēmumam retrospektīvi jākoriģē būtiskās iepriekšējā perioda kļūdas pirmajā finanšu pārskatu komplektā, kuru atļauts publiskot pēc kļūdas atklāšanas:

a)

koriģējot uzrādīto iepriekšējā(-o) perioda(-u), kurā kļūda radusies, salīdzināmās summas vai

b)

koriģējot aktīvu, saistību un pašu kapitāla sākuma atlikumus agrākajam iepriekšējam uzrādītajam periodam, ja kļūda radusies pirms agrākā iepriekšējā uzrādītā perioda.

Retrospektīvās koriģēšanas ierobežojumi

43

Iepriekšējā perioda kļūda jālabo retrospektīvi, izņemot tad, ja ir nepraktiski noteikt periodam raksturīgu kļūdas ietekmi vai kļūdas kumulatīvo ietekmi.

44

Ja ir nepraktiski noteikt periodam raksturīgas kļūdas ietekmi salīdzinošajai informācijai par vienu vai vairākiem iepriekšējiem uzrādītajiem periodiem, uzņēmumam ir jākoriģē aktīvu, saistību un pašu kapitāla sākuma atlikumi agrākajam periodam, kuram ir praktiski piemērot retrospektīvas korekcijas (tas var būt arī pašreizējais pārskata periods).

45

Ja ir nepraktiski noteikt kļūdas kumulatīvo ietekmi pārskata perioda sākumā uz visiem iepriekšējiem periodiem, tad uzņēmumam ir jākoriģē salīdzinošā informācija, lai labotu kļūdu perspektīvi, sākot ar agrāko iespējamo datumu.

46

Iepriekšējā perioda kļūdas koriģēšana tiek izslēgta no tā perioda peļņas vai zaudējumiem, kurā kļūda tikusi atklāta. Jebkura atklātā informācija par iepriekšējiem periodiem, ieskaitot finanšu datu vēsturiskos kopsavilkumus, tiek koriģēta tik tālu atpakaļ, cik tas praktiski ir iespējams.

47

Ja ir nepraktiski noteikt kļūdas summas (piemēram, kļūda grāmatvedības politikas ieviešanā) attiecībā uz visiem iepriekšējiem periodiem, uzņēmums saskaņā ar 45. punktu perspektīvi koriģē salīdzinošo informāciju, sākot ar agrāko iespējamo datumu. Tādēļ tas ignorē kumulatīvo korekciju daļu attiecībā uz aktīviem, saistībām un pašu kapitālu, kas radusies pirms šī datuma. 50.–53. punktā sniegtas vadlīnijas, kad ir nepraktiski piemērot jaunu grāmatvedības politiku vienam vai vairākiem iepriekšējiem periodiem

48

Kļūdu korekcijas atšķiras no grāmatvedības aplēses izmaiņām. Grāmatvedības aplēses pēc būtības ir aptuvenas vērtības, kuras var būt jāpārskata, ja kļūst zināma papildu informācija. Piemēram, ienākumi vai zaudējumi, kuri atzīti iespējamās situācijas noskaidrošanas rezultātā, nav kļūdas koriģēšana.

Informācijas atklāšana par iepriekšējo periodu kļūdām

49

Piemērojot 42. punktu, uzņēmumam jāatklāj šāda informācija:

a)

iepriekšējā perioda kļūdas raksturs;

b)

katram iepriekšējam uzrādītajam periodam, ja iespējams, korekciju summas:

i)

ietekme uz katru finanšu pārskata aprēķina posteni un

ii)

ietekme uz pamatpeļņu par akciju un mazināto peļņu par akciju, ja 33. SGS attiecas uz uzņēmumu;

c)

korekciju summas agrākā uzrādītā iepriekšējā perioda sākumā un

d)

ja retrospektīva korekcija attiecībā uz noteiktu iepriekšējo periodu ir nepraktiska, apstākļi, kas izraisījuši šādu situāciju, un apraksts tam, kā un kopš kura laika kļūda tika labota.

Nākamo periodu finanšu pārskatos nav nepieciešams atkārtoti atklāt informāciju.

NEIZPILDĀMĪBA ATTIECĪBĀ UZ RETROSPEKTĪVU PIEMĒROŠANU UN RETROSPEKTĪVU KORIĢĒŠANU

50

Dažos gadījumos ir nepraktiski koriģēt salīdzināmo informāciju vienam vai vairākiem iepriekšējiem periodiem, lai panāktu salīdzināmību ar pārskata periodu. Piemēram, iespējams, ka dati par iepriekšējo(-iem) periodu(-iem) nav apkopoti tā, lai ļautu vai nu jaunas grāmatvedības politikas retrospektīvu piemērošanu (ieskaitot, 51.–53. punkta mērķiem, tās perspektīvo piemērošanu iepriekšējiem periodiem), vai retrospektīvu koriģēšanu, lai koriģētu iepriekšējā perioda kļūdu, un var būt nepraktiski atkārtoti iegūt informāciju.

51

Bieži ir nepieciešams veikt aplēses, piemērojot grāmatvedības politiku finanšu pārskatu posteņiem, kas atzīti vai atklāti attiecībā uz darījumiem, citiem notikumiem vai apstākļiem. Aplēsei ir raksturīga subjektivitāte, un tās var veikt pēc bilances datuma. Potenciāli aplēses veikt ir grūtāk, ja retrospektīvi jāpiemēro grāmatvedības politika vai jāveic retrospektīva korekcija, lai koriģētu iepriekšējā perioda kļūdu ilgāka laika perioda dēļ, kas pagājis kopš attiecīgā darījuma, cita notikuma vai apstākļa. Tomēr aplēšu mērķis attiecībā uz iepriekšējiem periodiem ir tāds pats kā aplēsēm, kas veiktas pārskata periodā, proti, aplēsēm ir jāatspoguļo apstākļi, kas bija spēkā darījuma, cita notikuma vai apstākļa brīdī.

52

Tāpēc, retrospektīvi piemērojot jaunu grāmatvedības politiku vai koriģējot iepriekšējā perioda kļūdu, nepieciešama atsevišķa informācija, kas:

a)

nodrošina pierādījumus par apstākļiem, kas bija spēkā datumā(-os), kurā(-os) notika darījums, cits notikums vai apstāklis; un

b)

būtu pieejama brīdī, kad finanšu pārskati par to iepriekšējo periodu tika apstiprināti publiskošanai,

no citas informācijas. Dažiem aplēšu veidiem (piemēram, patiesās vērtības aplēse, kas nav balstīta uz novēroto cenu vai citu novērotu informāciju) ir nepraktiski nošķirt šādus informācijas veidus. Ja retrospektīvai piemērošanai vai retrospektīvai koriģēšanai nepieciešama nozīmīga aplēse, attiecībā uz kuru ir neiespējami nošķirt šos divus informācijas veidus, ir nepraktiski retrospektīvi piemērot jaunu grāmatvedības politiku vai retrospektīvi koriģēt iepriekšējā perioda kļūdu.

53

Piemērojot jaunu grāmatvedības politiku vai koriģējot summas par iepriekšējo periodu nav jāņem vērā iepriekš notikušais, vai nu izdarot pieņēmumus par to, kādi būtu bijuši vadības nodomi iepriekšējā periodā, vai aplēšot atzītās, novērtētās vai atklātās summas. Piemēram, ja uzņēmums koriģē iepriekšējā perioda kļūdu, aplēšot finanšu aktīvus, kas iepriekš klasificēti kā līdz termiņa beigām turēti ieguldījumi saskaņā ar 39. SGS Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtēšana – tas nemaina to aplēses pamatu periodam, ja vadība vēlāk nolemj tos neturēt līdz termiņa beigām. Bez tam, ja uzņēmums koriģē iepriekšējā perioda kļūdu, aprēķinot tā saistības par darbinieku uzkrātajiem slimību atvaļinājumiem saskaņā ar 19. SGS Darbinieku pabalsti, tas neņem vērā informāciju par neparasti smagu gripas sezonu nākamā perioda laikā, kas ir pieejama pēc tam, kad finanšu pārskati par iepriekšējo periodu ir autorizēti publiskošanai. Tas, ka nozīmīgas aplēses bieži ir nepieciešamas, ja tiek mainīta par iepriekšējiem periodiem uzrādītā salīdzinošā informācija, nekavē salīdzinošās informācijas ticamu korekciju vai labošanu.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

54

Uzņēmumam jāpiemēro šis standarts pārskatu periodiem, kuri sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka standarta piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu periodiem, kuri sākas pirms 2005. gada 1. janvāra, tam šis fakts jāatklāj.

CITU PAZIŅOJUMU ATSAUKŠANA

55

Šis standarts aizstāj 8. SGS Perioda neto peļņa vai zaudējumi, fundamentālas kļūdas un grāmatvedības politiku izmaiņas, kas pārskatīts 1993. gadā.

56

Šis standarts aizstāj šīs interpretācijas:

a)

2. PIK Konsekvence – aizņēmumu izmaksu kapitalizācija un

b)

18. PIK Konsekvence – alternatīvas metodes

10. STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Notikumi pēc bilances datuma

MĒRĶIS

1

Šā standarta mērķis ir noteikt:

a)

kad uzņēmumam jākoriģē finanšu pārskati, ņemot vērā notikumus pēc bilances datuma; un

b)

informācija, kas uzņēmumam jāatklāj par datumu, kad finanšu pārskati tika apstiprināti publiskošanai, un par notikumiem pēc bilances datuma.

Standarts arī nosaka, ka uzņēmums nedrīkst sagatavot finanšu pārskatus, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, ja notikumi pēc bilances datuma liecina par to, ka darbības turpināšanas princips nav atbilstīgs.

DARBĪBAS JOMA

2

Šis standarts jālieto, lai uzskaitītu un atklātu notikumus pēc bilances datuma.

DEFINĪCIJAS

3

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Notikumi pēc bilances datuma ir gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi notikumi, kas notiek starp bilances datumu un datumu, kurā finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai. Var izdalīt divu veidu notikumus:

a)

notikumi, kas sniedz pierādījumus par apstākļiem, kas pastāvējuši bilances datumā (koriģējoši notikumi pēc bilances datuma); un

b)

notikumi, kas liecina par apstākļiem, kas radušies pēc bilances datuma (nekoriģējoši notikumi pēc bilances datuma).

4

Finanšu pārskatu apstiprināšanas publiskošanai process atšķirsies atkarībā no vadības struktūras, likumā noteiktām prasībām un finanšu pārskatu sagatavošanas un noformēšanas kārtības.

5

Dažos gadījumos uzņēmumam finanšu pārskati jāiesniedz apstiprināšanai akcionāriem pēc tam, kad finanšu pārskati ir publiskoti. Tādos gadījumos finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai publiskošanas datumā, nevis datumā, kad finanšu pārskatus apstiprina akcionāri.

PiemērsUzņēmuma vadība 20x2. gada 28. februārī sagatavo finanšu pārskatu projektu par 12 mēnešu periodu līdz 20x1. gada 31. decembrim. 20x2. gada 18. martā valde izskata finanšu pārskatus un apstiprina tos publiskošanai. Uzņēmums paziņo savu peļņu un citu izvēlētu finanšu informāciju 20x2. gada 19. martā. Finanšu pārskati tiek darīti pieejami akcionāriem un citiem interesentiem 20x2. gada 1. aprīlī. 20x2. gada 15. maijā finanšu pārskatus apstiprina akcionāru ikgadējā sanāksmē un pēc tam 20x2. gada 17. maijā apstiprinātos finanšu pārskatus iesniedz pārvaldes iestādei.Finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai 20x2. gada 18. martā (datums, kad valde tos apstiprina publiskošanai).

6

Dažos gadījumos uzņēmuma vadībai finanšu pārskati jāiesniedz apstiprināšanai uzraudzības padomei (tās sastāvā ir vienīgi personas, kas nepieder pie uzņēmuma vadības). Tādos gadījumos finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai, kad vadība tos apstiprina iesniegšanai uzraudzības padomei.

Piemērs20x2. gada 18. martā uzņēmuma vadība apstiprina finanšu pārskatus iesniegšanai uzraudzības padomei. uzraudzības padomes sastāvā ir vienīgi personas, kas nepieder pie uzņēmuma vadības, un var būt darbinieku pārstāvji un citi interesenti. Uzraudzības padome apstiprina finanšu pārskatus 20x2. gada 26. martā. finanšu pārskati tiek darīti pieejami akcionāriem un citiem interesentiem 20x2. gada 1. aprīlī. 20x2. gada 15. maijā finanšu pārskatus apstiprina akcionāru ikgadējā sanāksmē un pēc tam 20x2. gada 17. maijā finanšu pārskatus iesniedz pārvaldes iestādei.Finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai 20x2. gada 18. martā (datums, kad vadība tos apstiprina iesniegšanai uzraudzības padomei).

7

Notikumi pēc bilances datuma ir visi notikumi līdz datumam, kad finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai, pat tad, ja šie notikumi notiek pēc peļņas publiska paziņojuma vai citas izvēlētas finanšu informācijas publicēšanas.

ATZĪŠANA UN NOVĒRTĒŠANA

Koriģējoši notikumi pēc bilances datuma

8

Uzņēmumam jākoriģē finanšu pārskatos atzītās summas, lai atspoguļotu koriģējošus notikumus pēc bilances datuma.

9

Koriģējoši notikumi pēc bilances datuma, kuru rezultātā uzņēmumam jākoriģē finanšu pārskatos atzītās summas vai jāatzīst iepriekš neatzīti posteņi, ir, piemēram, šādi:

a)

tiesas lēmuma izpilde pēc bilances datuma, kas apstiprina, ka uzņēmumam ir bijis pašreizējs pienākums bilances datumā. Uzņēmums koriģē iepriekš atzītas saistības saistībā ar šo tiesas lēmumu saskaņā ar 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi vai atzīst jaunas saistības. Uzņēmums nevis vienkārši atklāj iespējamās saistības, bet tiesas lēmums sniedz papildu pierādījumus, kas tika ņemti vērā saskaņā 37. SGS 16. punktu.

b)

informācijas saņemšana pēc bilances datuma, kas liecina, ka aktīva vērtība bilances datumā bija samazinājusies vai ka jākoriģē iepriekš atzītā zaudējumu summa saistībā ar aktīva vērtības samazinājumu. Piemēram:

i)

klienta bankrots pēc bilances datuma parasti apstiprina, ka zaudējumi pircēju un pasūtītāju parādu kontā pastāvēja jau bilances datumā un ka uzņēmumam jākoriģē pircēju un pasūtītāju konta uzskaites vērtība; un

ii)

krājumu pārdošana pēc bilances datuma var sniegt pierādījumus par to neto pārdošanas vērtību bilances datumā.

c)

iegādāto aktīvu izmaksu noteikšana pēc bilances datuma vai ieņēmumi no pārdotajiem aktīviem pēc bilances datuma.

d)

peļņas sadales vai prēmijas maksājumu summas noteikšana pēc bilances datuma, ja uzņēmumam bija pašreizējs juridisks vai prakses radīts pienākums bilances datumā veikt šādus maksājumus notikumu rezultātā pirms šā datuma (sk. 19. SGS Darbinieku pabalsti).

e)

krāpšanas vai kļūdu atklāšana, kas liecina, ka finanšu pārskati ir nepareizi.

Nekoriģējoši notikumi pēc bilances datuma

10

Uzņēmumam nav jākoriģē finanšu pārskatos atzītās summas, lai atspoguļotu nekoriģējošus notikumus pēc bilances datuma.

11

Nekoriģējošs notikums pēc bilances datuma ir, piemēram, ieguldījumu tirgus vērtības samazinājums starp bilances datumu un datumu, kad finanšu pārskatus apstiprina publiskošanai. Tirgus vērtības samazinājums parasti nav saistīts ar ieguldījumu stāvokli bilances datumā, bet atspoguļo apstākļus, kas ir radušies vēlāk. Tādēļ uzņēmums nekoriģē finanšu pārskatos atzītās ieguldījumu summas. Tāpat uzņēmums neprecizē atklātās ieguldījumu summas bilances datumā, lai gan tam var būt jāsniedz papildu informācija saskaņā ar 21. punktu.

Dividendes

12

Ja uzņēmums deklarē dividendes kapitāla instrumenta turētājiem (atbilstoši definīcijai 32. SGS Finanšu instrumenti: informācijas sniegšana) pēc bilances datuma, uzņēmums bilances datumā nedrīkst atzīt šīs dividendes par saistībām.

13

Ja dividendes ir deklarētas (t. i., dividendes ir attiecīgi apstiprinātas un nav vairs uzņēmuma rīcībā) pēc bilances datuma, bet pirms finanšu pārskati ir apstiprināti publiskošanai, dividendes netiek atzītas kā saistības bilances datumā, jo tās neatbilst pašreizējo pienākumu kritērijiem 37. SGS. Šādas dividendes tiek atklātas finanšu pārskatu piezīmēs saskaņā ar 1. SGS Finanšu pārskatu sniegšana.

DARBĪBAS TURPINĀŠANA

14

Uzņēmums nedrīkst sagatavot finanšu pārskatus, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, ja vadība pēc bilances datuma nosaka, ka tā plāno likvidēt uzņēmumu vai pārtraukt darbību vai ka tai nav citas reālas alternatīvas uzņēmuma slēgšanai vai darbības pārtraukšanai.

15

Pamatdarbības rezultātu un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās pēc bilances datuma var likt apsvērt, vai darbības turpināšanas pieņēmums joprojām ir lietderīgs. Ja darbības turpināšanas pieņēmums vairs nav lietderīgs, ietekme ir tik nozīmīga, ka šis standarts pieprasa veikt uzskaites pamata būtiskas izmaiņas, nevis koriģēt summas, kas atzītas pēc sākotnējā uzskaites principa.

16

1. SGS nosaka pieprasītās informācijas atklāšanu, ja:

a)

finanšu pārskati netiek sagatavoti, pamatojoties uz darbības turpināšanas pieņēmumu, vai

b)

vadība ir informēta par būtiskām nenoteiktībām saistībā ar notikumiem vai apstākļiem, kas var radīt ievērojamas šaubas par uzņēmuma spēju turpināt darbību. Notikumi vai apstākļi, kuri jāatklāj, var rasties pēc bilances datuma.

INFORMĀCIJAS ATKLĀŠANA

Apstiprināšanas publiskošanai datums

17

Uzņēmumam jāatklāj datums, kad finanšu pārskati tika apstiprināti publiskošanai, un kurš šo apstiprinājumu deva. Ja uzņēmuma īpašnieki vai citi ir tiesīgi mainīt finanšu pārskatus pēc publiskošanas, uzņēmumam šis fakts jāatklāj.

18

Lietotājiem ir svarīgi zināt, kad finanšu pārskati tika apstiprināti publiskošanai, jo finanšu pārskati neatspoguļo notikumus pēc šā datuma.

Informācijas precizēšana par apstākļiem bilances datumā

19

Ja uzņēmums pēc bilances datuma saņem informāciju par apstākļiem, kas pastāvēja bilances datumā, uzņēmumam jāprecizē atklātā informācija par šiem apstākļiem, ņemot vērā jauno informāciju.

20

Dažos gadījumos uzņēmumam jāprecizē finanšu pārskatos atklātā informācija, lai atspoguļotu pēc bilances datuma saņemto informāciju pat tad, ja šī informācija neietekmē uzņēmuma finanšu pārskatos atzītās summas. Atklātā informācija jāprecizē, piemēram, kad pēc bilances datuma kļūst pieejami pierādījumi par iespējamām saistībām, kuras pastāvēja bilances datumā. Papildus apsvērumam, vai saistības tagad jāatzīst vai jāmaina saskaņā ar 37. SGS, uzņēmums precizē atklāto informāciju par iespējamajām saistībām, ņemot vērā šos pierādījumus.

Nekoriģējoši notikumi pēc bilances datuma

21

Ja nekoriģējoši notikumi pēc bilances datuma ir būtiski, informācijas neatklāšana var ietekmēt lietotāju saimnieciskos lēmumus, kas pieņemti uz finanšu pārskatu pamata. Tādēļ uzņēmumam jāatklāj informācija katrai būtiskai nekoriģējoša notikuma kategorijai pēc bilances datuma:

a)

notikuma veids un

b)

tā finanšu ietekmes aplēse vai apgalvojums, ka šādu aplēsi nevar veikt.

22

Šie ir nekoriģējošu notikumu pēc bilances datuma piemēri, par kuriem informācija parasti tiktu atklāta:

a)

liela uzņēmējdarbības apvienošana pēc bilances datuma (3. SFPS Uzņēmējdarbības apvienošana pieprasa tādos gadījumos atklāt noteiktu informāciju) vai liela meitasuzņēmuma atsavināšana;

b)

paziņojot par plānu pārtraukt darbību;

c)

lielu aktīvu iegāde, aktīvu klasifikācija kā turētiem pārdošanai saskaņā ar 5. SFPS Pārdošanai turēti ilgtermiņa aktīvi un pārtrauktas darbības, citu aktīvu atsavināšana vai galveno aktīvu piespiedu atsavināšana, ko veic valsts;

d)

lielas ražošanas iekārtas iznīcināšana ugunsgrēkā pēc bilances datuma;

e)

lielas pārstrukturēšanas izziņošana vai tās īstenošanas uzsākšana (sk. 37. SGS);

f)

lieli darījumi ar parastajām akcijām un potenciāli darījumi ar parastajām akcijām pēc bilances datuma (33. SGS Peļņa par akciju prasīts uzņēmumam atklāt to darījumu raksturojumu, kuri nav saistīti ar kapitalizācijas emisiju vai prēmijakciju emisiju, akciju sadali vai reverso akciju sadali);

g)

pārmērīgi lielas aktīvu cenu vai ārvalstu valūtas maiņas kursu izmaiņas pēc bilances datuma;

h)

nodokļa likmju vai nodokļa tiesību aktu izmaiņas, kas ieviestas vai izsludinātas pēc bilances datuma, kurām ir nozīmīga ietekme uz pārskata perioda un atliktā nodokļa aktīviem un saistībām (sk. 12. SGS Ienākuma nodokļi);

i)

nozīmīgas apņemšanās vai iespējamo saistību uzņemšanās, piemēram, izsniedzot nozīmīgus galvojumus; un

j)

lielas tiesas prāvas uzsākšana vienīgi to notikumu rezultātā, kas radās pēc bilances datuma.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

23

Uzņēmumam jāpiemēro šis standarts pārskatu periodiem, kuri sākas 2005. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma. Ieteicama agrāka standarta piemērošana. Ja uzņēmums piemēro šo standartu periodiem, kuri sākas pirms 2005. gada 1. janvāra, tam šis fakts jāatklāj.

10. SGS ATCELŠANA (PĀRSKATĪTS 1999. GADĀ)

24

Šis standarts aizstāj 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma (pārskatīts 1999. gadā).

11.STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Būvlīgumi

MĒRĶIS

Šā standarta mērķis ir noteikt grāmatvedības metodi ieņēmumiem un izmaksām, kas ir saistītas ar būvlīgumiem. Būvlīgumu ietvaros veiktās darbības rakstura dēļ datums, kad uzsāk līgumā noteikto darbību, un datums, kad šo darbību pabeidz, parasti ir dažādos pārskata periodos. Tādēļ galvenais jautājums būvlīgumu uzskaitē ir līguma ieņēmumu un līguma izmaksu sadale pa pārskata periodiem, kuros veic būvdarbus. Šajā standartā lieto atzīšanas kritērijus, kuri noteikti pamatnostādnēs par finanšu pārskatu sagatavošanu un sniegšanu, lai noteiktu, kad līguma ieņēmumi un līguma izmaksas jāatzīst par ieņēmumiem un izdevumiem peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Tas sniedz arī praktiskus norādījumus par šo kritēriju lietošanu.

DARBĪBAS JOMA

1

Šis standarts jāpiemēro būvlīgumu uzskaitei darbuzņēmēju finanšu pārskatos.

2

Šis standarts aizstāj 11. SGS Būvlīgumu uzskaite, kas apstiprināts 1978. gadā.

DEFINĪCIJAS

3

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Būvlīgums ir īpaši sagatavots līgums par aktīva vai aktīvu kopuma būvēšanu, kuri ir cieši savstarpēji saistīti vai savstarpēji atkarīgi to projekta, tehnoloģijas un funkcijas vai to galīgā nolūka vai lietojuma dēļ.

Nemainīgas cenas līgums ir būvlīgums, kura ietvaros darbuzņēmējs piekrīt nemainīgai līgumcenai vai nemainīgai likmei par ražojuma vienību, kas dažos gadījumos ir pakļauta izmaksu palielināšanās noteikumiem.

Izmaksu ar uzcenojumu līgums ir būvlīgums, kura ietvaros darbuzņēmējam atmaksā pieļaujamās vai citādi noteiktas izmaksas kopā ar šo izmaksu procentuālo daļu vai nemainīgu maksu par pakalpojumiem.

4

Būvlīgumu var noslēgt par viena aktīva, piemēram, tilta, ēkas, dambja, cauruļvada, ceļa, kuģa vai tuneļa būvniecību. Būvlīgums var arī attiekties uz vairāku aktīvu būvniecību, kuri ir cieši savstarpēji saistīti vai savstarpēji atkarīgi to projekta, tehnoloģijas un funkcijas vai to galīgā nolūka vai lietojuma dēļ; šādi līgumi ir, piemēram, par pārstrādes uzņēmumu un citu kompleksu mašīnu vai iekārtu būvniecību.

5

Šajā standartā būvlīgumi ir:

a)

līgumi par tādu pakalpojumu sniegšanu, kuri ir tieši saistīti ar aktīva būvniecību, piemēram, par projekta vadītāju un arhitektu pakalpojumiem; un

b)

līgumi par aktīvu nojaukšanu vai atjaunošanu un vides atjaunošanu pēc aktīvu nojaukšanas.

6

Būvlīgumus formulē vairākos veidos, kurus šajā standartā klasificē nemainīgas cenas līgumos un izmaksu ar uzcenojumu līgumos. Dažiem būvlīgumiem var būt gan nemainīgas cenas līguma, gan izmaksu ar uzcenojumu līguma īpašības, piemēram, ja izmaksu ar uzcenojumu līgumam ir noteikta maksimālā cena. Tādos gadījumos darbuzņēmējam jāapsver visi 23. un 24. punkta nosacījumi, lai noteiktu, kad atzīt līguma ieņēmumus un izdevumus.

BŪVLĪGUMU APVIENOŠANA UN SEGMENTĒŠANA

7

Šā standarta prasības parasti piemēro katram būvlīgumam atsevišķi. Tomēr noteiktos gadījumos šo standartu jāpiemēro atsevišķi identificējamām viena līguma sastāvdaļām vai līgumu grupai kopumā, lai atspoguļotu līguma vai līgumu grupas būtību.

8

Ja līgums aptver vairākus aktīvus, katra aktīva objekta būvniecība jāuzskata par atsevišķu būvlīgumu, ja:

a)

par katru aktīvu ir iesniegti atsevišķi priekšlikumi;

b)

par katru aktīvu vienošanās ir notikusi atsevišķi, un būvuzņēmējs un klients varēja pieņemt vai noraidīt to līguma daļu, kura attiecas uz katru aktīvu; un

c)

var identificēt katra aktīva izmaksas un ieņēmumus.

9

Līgumu grupa neatkarīgi no tā, vai tie ir līgumi ar vienu vai vairākiem klientiem, jāuzskata par vienu būvlīgumu, ja:

a)

vienošanās par līgumu grupu notiek kopumā;

b)

līgumi ir tik cieši savstarpēji saistīti, ka būtībā tie ir viena projekta daļa ar kopēju peļņu; un

c)

līgumus izpilda vienlaicīgi vai secīgi.

10

Līgumā var paredzēt papildu aktīva būvniecību pēc klienta izvēles vai līgumā var izdarīt grozījumus, lai iekļautu papildu aktīva būvniecību. Papildu aktīva būvniecība jāuzskata par atsevišķu būvlīgumu, ja:

a)

aktīvs pēc projekta, tehnoloģijas vai funkcijas būtiski atšķiras no aktīva vai aktīviem, par kuriem noslēgts sākotnējais līgums, vai

b)

par aktīva cenu vienojas, neatsaucoties uz sākotnējo līgumcenu.

LĪGUMA IEŅĒMUMI

11

Līguma ieņēmumos jāiekļauj:

a)

ieņēmumu sākotnējā summa, par kuru vienojas līgumā; un

b)

līgumdarba, prasījumu un veicināšanas maksājumu izmaiņas:

i)

ja ir ticams, ka tās radīs ieņēmumus; un

ii)

tās var ticami novērtēt.

12

Līguma ieņēmumus novērtē saņemtās vai saņemamās atlīdzības patiesajā vērtībā. Līguma ieņēmumu novērtēšanu ietekmē dažādas nenoteiktības, kuras ir atkarīgas no nākotnes notikumu iznākuma. Aplēses bieži jāpārskata notikumu un nenoteiktību noskaidrošanas rezultātā. Tādēļ līguma ieņēmumu summa dažādos periodos var palielināties vai samazināties. Piemēram:

a)

darbuzņēmējs un klients var vienoties par izmaiņām vai prasījumiem, kuri palielina vai samazina līguma ieņēmumus periodā pēc sākotnējās līguma noslēgšanas;

b)

ieņēmumu summa, par kuru vienojas nemainīgas cenas līgumā, var palielināties izmaksu palielināšanās rezultātā;

c)

līguma ieņēmumu summa var samazināties soda naudu rezultātā par darbuzņēmēja izraisītiem līguma izpildes kavējumiem, vai

d)

ja nemainīgas cenas līgums ietver nemainīgu cenu par ražojuma vienību, līguma ieņēmumi palielinās, palielinoties vienību skaitam.

13

Izmaiņas ir klienta rīkojums mainīt darba apjomu, ko veic saskaņā ar līgumu. Izmaiņu rezultātā līguma ieņēmumi var palielināties vai samazināties. Izmaiņas ir, piemēram, aktīva specifikāciju vai projekta izmaiņas un līguma termiņa izmaiņas. Izmaiņas iekļauj līguma ieņēmumos, ja:

a)

ir ticams, ka klients piekritīs izmaiņām un ieņēmumu summai, kas rodas šo izmaiņu rezultātā; un

b)

var ticami novērtēt ieņēmumu summu.

14

Prasījums ir summa, ko darbuzņēmējs mēģina iegūt no klienta vai citas personas kā to izmaksu atlīdzību, kuras nav iekļautas līgumcenā. Prasījuma pamatā var būt, piemēram, klienta izraisīti kavējumi, specifikāciju vai projekta kļūdas un apstrīdamas izmaiņas līgumdarbā. Prasījumu radīto ieņēmumu summu novērtēšana ir pakļauta lielai nenoteiktībai un bieži ir atkarīga no sarunu rezultāta. Tādēļ prasījumus iekļauj līguma ieņēmumos tikai tad, ja:

a)

sarunas ir sasniegušas tādu stadiju, ka ir ticams, ka klients piekritīs prasījumam; un

b)

summu, kādu klients iespējami pieņems, var ticami novērtēt.

15

Veicināšanas maksājumi ir papildu summas, kuras maksā darbuzņēmējam, ja tiek izpildīti vai pārsniegti noteikti darbības rezultātu standarti. Piemēram, līgums var noteikt veicināšanas maksājumu darbuzņēmējam par līguma agrāku izpildi. Veicināšanas maksājumus iekļauj līguma ieņēmumos, ja:

a)

līgums ir tādā izpildes stadijā, ka ir ticams, ka tiks izpildīti vai pārsniegti noteiktie darbības rezultātu standarti; un

b)

veicināšanas maksājumu summu vai ticami novērtēt.

LĪGUMA IZMAKSAS

16

Līguma izmaksās jāiekļauj:

a)

izmaksas, kuras tieši attiecas uz konkrētu līgumu;

b)

izmaksas, kuras attiecināmas uz līguma darbību kopumā un kuras var iedalīt šim līgumam; un

c)

citas šāda veida izmaksas, kuras īpaši sedz klients saskaņā ar līguma noteikumiem.

17

Izmaksas, kuras tieši attiecas uz konkrētu līgumu, ir:

a)

objekta darbaspēka izmaksas, tostarp attiecībā uz objekta uzraudzību;

b)

būvniecībā izlietoto materiālu izmaksas;

c)

līgumā paredzēto lietojamo mašīnu un iekārtu nolietojums;

d)

mašīnu, iekārtu un materiālu transportēšanas izmaksas uz būvlaukumu un no tā;

e)

mašīnu un iekārtu nomas izmaksas;

f)

projekta un ar līgumu tieši saistītās tehniskās palīdzības izmaksas;

g)

labošanas un garantijas darba aplēstās izmaksas, ieskaitot gaidāmas garantijas izmaksas; un

h)

trešo personu prasījumi.

Šīs izmaksas var samazināt jebkādi nejauši ienākumi, kas nav iekļauti līguma ieņēmumos, piemēram, ienākumi no pārpalikušo materiālu pārdošanas un mašīnu un iekārtu atsavināšanas, beidzoties līguma termiņam.

18

Izmaksas, kuras var attiecināt uz līguma darbību kopumā un kuras var iedalīt konkrētiem līgumiem, ir:

a)

apdrošināšana;

b)

projekta un ar konkrētu līgumu tieši nesaistītas tehniskās palīdzības izmaksas; un

c)

būvniecības pieskaitāmās izmaksas.

Šīs izmaksas sadala, lietojot metodes, kuras ir sistemātiskas un racionālas un kuras konsekventi piemēro visām izmaksām, kam ir līdzīgas īpašības. Sadale pamatojas uz parasto būvniecības darba tempu. Būvniecības pieskaitāmās izmaksas ir, piemēram, būvniecībā iesaistīto darbinieku algu aprēķina sagatavošanas un apstrādes izmaksas. Izmaksas, kuras var attiecināt uz līguma darbību kopumā un var iedalīt konkrētiem līgumiem, ir arī aizņēmumu izmaksas, ja darbuzņēmējs pieņem 23. SGS Aizņēmumu izmaksas atļauto alternatīvo metodi.

19

Izmaksas, kuras īpaši sedz klients saskaņā ar līguma noteikumiem, var būt dažas vispārējās administratīvās izmaksas un attīstības izmaksas, kuru atlīdzināšana ir paredzēta līguma noteikumos.

20

Izmaksas, kuras nevar attiecināt uz līguma darbību vai nevar iedalīt līgumam, neiekļauj būvlīguma izmaksās. Šīs izmaksas ir:

a)

vispārējās administratīvās izmaksas, kuru atlīdzināšana līgumā nav noteikta;

b)

pārdošanas izmaksas;

c)

pētniecības un attīstības izmaksas, kuru atlīdzināšana līgumā nav noteikta; un

d)

dīkstāvē esošu mašīnu un iekārtu nolietojums, kuras nelieto konkrētam līgumam.

21

Līguma izmaksās iekļauj izmaksas, kuras ir attiecināmas uz līgumu periodā no līguma iegūšanas līdz līguma galīgai izpildei. Tomēr izmaksas, kuras tieši attiecas uz līgumu un kuras radušās, lai iegūtu līgumu, arī iekļauj līguma izmaksās, ja tās var atsevišķi identificēt un ticami novērtēt un ja ir ticams, ka līgums tiks iegūts. Ja izmaksas, kuras ir radušās, lai iegūtu līgumu, atzīst par izdevumiem periodā, kurā tās rodas, tās neiekļauj līguma izmaksās, ja līgumu iegūst kādā no nākamajiem periodiem.

LĪGUMA IEŅĒMUMU UN IZMAKSU ATZĪŠANA

22

Ja būvlīguma iznākumu var ticami aplēst, ar būvlīgumu saistītie līguma ieņēmumi un līguma izmaksas jāatzīst attiecīgi par ieņēmumiem un izdevumiem, ņemot vērā līguma darbības izpildes stadiju bilances datumā. No būvlīguma gaidāmie zaudējumi uzreiz jāatzīst par izdevumiem saskaņā ar 36. punktu.

23

Nemainīgas cenas līguma gadījumā būvlīguma iznākumu var ticami aplēst, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

a)

var ticami novērtēt kopējos līguma ieņēmumus;

b)

ir ticams, ka ar līgumu saistītie saimnieciskie labumi ieplūdīs uzņēmumā;

c)

bilances datumā var ticami novērtēt gan līguma izmaksas līguma pabeigšanai, gan līguma izpildes stadiju; un

d)

līguma izmaksas, kuras ir attiecināmas uz līgumu, var skaidri identificēt un ticami novērtēt tā, lai faktiski radušās līguma izmaksas varētu salīdzināt ar iepriekšējām aplēsēm.

24

Izmaksu ar uzcenojumu līguma gadījumā būvlīguma iznākumu var ticami aplēst, ja ir izpildīti visi šādi nosacījumi:

a)

ir ticams, ka ar līgumu saistītie saimnieciskie labumi ieplūdīs uzņēmumā; un

b)

var skaidri identificēt un ticami novērtēt līguma izmaksas, kuras ir attiecināmas uz līgumu, neatkarīgi no tā, vai tās ir īpaši atlīdzināmas vai ne.

25

Ieņēmumu un izdevumu atzīšanu, ņemot vērā līguma izpildes stadiju, bieži sauc par procentuālās izpildes metodi. Saskaņā ar šo metodi līguma ieņēmumus saskaņo ar līguma izmaksām, kuras ir radušās, lai sasniegtu konkrēto izpildes stadiju, kā rezultātā uzrāda ieņēmumus, izdevumus un peļņu, kuru var attiecināt uz pabeigto darba daļu. Šī metode sniedz noderīgu informāciju par līguma darbības apjomu un darbības rezultātiem attiecīgajā periodā.

26

Saskaņā ar procentuālās izpildes metodi līguma ieņēmumus atzīst par ieņēmumiem peļņas vai zaudējumu aprēķinā tajos pārskata periodos, kuros ir veikts darbs. Līguma izmaksas parasti atzīst par izdevumiem peļņas vai zaudējumu aprēķinā tajos pārskata periodos, kuros ir veikts darbs, uz kuru tie attiecas. Tomēr gaidāmos līguma kopējo izmaksu pārsniegumus pār līguma kopējiem ieņēmumiem uzreiz atzīst par izdevumiem saskaņā ar 36. punktu.

27

Darbuzņēmējam var būt radušās līguma izmaksas, kuras attiecas uz līguma turpmāko darbību. Šīs līguma izmaksas atzīst par aktīvu, ja ir ticams, ka tās tiks atgūtas. Šīs izmaksas ir summa, kas jāsaņem no klienta, un tās bieži klasificē par nepabeigtu pasūtījumu saskaņā ar līgumu.

28

Būvlīguma iznākumu var ticami aplēst tikai tad, ja ir ticams, ka ar līgumu saistītie saimnieciskie labumi ieplūdīs uzņēmumā. Tomēr, ja rodas nenoteiktība par līguma ieņēmumos jau ietvertas un peļņas vai zaudējumu aprēķinā jau atzītas summas iekasējamību, neiekasējamo summu vai summu, kuras atgūšana vairs nav ticama, atzīst par izdevumiem, nevis par līguma ieņēmumu summas korekciju.

29

Uzņēmums parasti spēj veikt ticamas aplēses pēc tāda līguma noslēgšanas, kas nosaka:

a)

katras personas īstenojamās tiesības attiecībā uz būvējamo aktīvu;

b)

atlīdzību, kas pienākas vai jāmaksā; un

c)

norēķina veidu un termiņiem.

Parasti ir arī nepieciešams, lai uzņēmumam būtu efektīva iekšējā finanšu budžeta sastādīšanas un atskaites sistēma. Turpinot līguma izpildi, uzņēmums pārskata un nepieciešamības gadījumā pārstrādā aplēses par līguma ieņēmumiem un līguma izmaksām. Vajadzība pēc šīs pārstrādāšanas nebūt nenozīmē, ka līguma iznākumu nevar ticami aplēst.

30

Līguma izpildes stadiju var noteikt dažādos veidos. Uzņēmums lieto to metodi, ar kuru var ticami novērtēt veikto darbu. Atkarībā no līguma veida metodes var ietvert:

a)

līdz šim veiktā darba līguma izmaksu īpatsvaru aplēstajās līguma kopējās izmaksās;

b)

veiktā darba apskatus; vai

c)

līgumdarba fiziskās daļas izpildi.

Maksājumi par padarīto darbu un avansa maksājumi, kas saņemti no klientiem, bieži neatspoguļo paveikto darbu.

31

Ja izpildes stadiju nosaka, pamatojoties uz līguma izmaksām, kas radušās līdz noteiktam datumam, tad tikai tās līguma izmaksas, kuras atspoguļo veikto darbu, iekļauj izmaksās, kas radušās līdz noteiktam datumam. Līguma izmaksas, kuras neiekļauj, ir, piemēram:

a)

līguma izmaksas, kuras attiecas uz līguma turpmāko darbību, piemēram, materiālu izmaksas, kuri ir piegādāti būvlaukumā vai rezervēti lietošanai saskaņā ar līgumu, bet kuri vēl nav uzstādīti, izlietoti vai izmantoti līguma izpildes laikā, ja vien šie materiāli nav īpaši izgatavoti līguma vajadzībām; un

b)

maksājumi, kas veikti apakšuzņēmējiem pirms apakšlīgumā paredzētā darba izpildes.

32

Ja būvlīguma iznākumu nevar ticami aplēst, tad:

a)

ieņēmumi jāatzīst tikai radušos līguma izmaksu apmērā, par kurām ir ticams, ka tās tiks atgūtas; un

b)

līguma izmaksas jāatzīst par izdevumiem tajā periodā, kurā tās rodas.

No būvlīguma gaidāmie zaudējumi uzreiz jāatzīst par izdevumiem saskaņā ar 36. punktu.

33

Līguma sākotnējās stadijās līguma iznākumu bieži vien nevar ticami aplēst. Tomēr var būt ticams, ka uzņēmums atgūs radušās līguma izmaksas. Tādēļ līguma ieņēmumus atzīst tikai tad, ja gaidāma radušos izmaksu atgūšana. Tā kā līguma iznākumu nevar ticami aplēst, peļņu neatzīst. Tomēr, lai gan līguma iznākumu nevar ticami aplēst, var būt ticams, ka līguma kopējās izmaksas pārsniegs līguma kopējos ieņēmumus. Tādos gadījumos gaidāmos līguma kopējo izmaksu pārsniegumus pār līguma kopējiem ieņēmumiem uzreiz atzīst par izdevumiem saskaņā ar 36. punktu.

34

Līguma izmaksas, kuru atgūšana nav ticama, uzreiz atzīst par izdevumiem. Gadījumi, kad radušos līguma izmaksu atgūstamība nav ticama un kad līguma izmaksas var būt uzreiz jāatzīst par izdevumiem, attiecas, piemēram, uz šādiem līgumiem:

a)

kas nav pilnībā īstenojami, t. i., to juridiskais spēks tiek nopietni apšaubīts;

b)

kuru pabeigšana ir atkarīga no nepabeigtas tiesas prāvas iznākuma vai tiesību aktiem;

c)

par īpašumiem, kurus, iespējams, konfiscēs vai atsavinās piespiedu kārtā;

d)

kuros noteiktos pienākumus klients nevar izpildīt; vai

e)

kurus darbuzņēmējs nevar pabeigt vai citādi izpildīt savus līgumā noteiktos pienākumus.

35

Ja nenoteiktības, kuras traucēja ticami aplēst līguma iznākumu, vairs nepastāv, ieņēmumi un izdevumi, kas saistīti ar būvlīgumu, jāatzīst saskaņā ar 22. punktu, nevis saskaņā ar 32. punktu.

GAIDĀMO ZAUDĒJUMU ATZĪŠANA

36

Ja ir ticams, ka līguma kopējās izmaksas pārsniegs līguma kopējos ieņēmumus, gaidāmie zaudējumi uzreiz jāatzīst par izdevumiem.

37

Šo zaudējumu summu nosaka neatkarīgi no:

a)

tā, vai līgumā paredzētais darbs ir uzsākts vai ne;

b)

līguma darbības izpildes stadijas; vai

c)

peļņas summas, kas sagaidāma no citiem līgumiem, kurus neuzskata par vienu būvlīgumu saskaņā ar 9. punktu.

IZMAIŅAS APLĒSĒS

38

Procentuālās izpildes metodi piemēro kumulatīvi katrā pārskata periodā līguma ieņēmumu un līguma izmaksu kārtējām aplēsēm. Tādēļ līguma ieņēmumu vai līguma izmaksu aplēses izmaiņu ietekmi vai līguma iznākuma aplēses izmaiņu ietekmi uzskaita kā grāmatvedības aplēses izmaiņas (sk. 8. SGS Grāmatvedības politika, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un kļūdas) Mainītās aplēses lieto, lai noteiktu ieņēmumu un izdevumu summu, kuru atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā izmaiņu veikšanās periodā un nākamajos periodos.

INFORMĀCIJAS ATKLĀŠANA

39

Uzņēmums atklāj šādu informāciju:

a)

līguma ieņēmumu summa, kuru atzīst par perioda ieņēmumiem;

b)

metodes, kas lietotas, lai noteiktu līguma ieņēmumus, kurus atzīst periodā; un

c)

metodes, kas lietotas, lai noteiktu nepabeigto līgumu izpildes stadiju.

40

Attiecībā uz bilances datumā nepabeigtiem līgumiem uzņēmumam jāatklāj šāda informācija:

a)

līdz šim radušos izmaksu kopsumma un atzītā peļņa (no kuras atskaitīti atzītie zaudējumi);

b)

saņemto avansa maksājumu summa; un

c)

ieturējumu summa.

41

Ieturējumi ir padarītā darba rēķinu summas, kas netiek maksātas, kamēr nav izpildīti līgumā paredzētie nosacījumi šo summu samaksai vai kamēr nav novērsti trūkumi. Padarītā darba rēķini ir summas, kas aprēķinātas par līgumā paredzētā darba izpildi neatkarīgi no tā, vai klients tās ir samaksājis vai ne. Avansa maksājumi ir summas, kuras darbuzņēmējs saņēmis pirms attiecīgā darba izpildes.

42

Tāpēc uzņēmumam jāuzrāda:

a)

kā aktīvs – bruto summa, kas jāsaņem no klientiem par līgumdarbu; un

b)

kā pasīvs – bruto summa, kas jāmaksā klientiem par līgumdarbu.

43

Bruto summa, kas jāsaņem no klientiem par līgumdarbu, ir neto summa, kas aprēķināta šādi:

a)

radušās izmaksas plus atzītā peļņa; mīnus

b)

atzīto zaudējumu un padarītā darba rēķinu summa

attiecībā uz visiem nepabeigtiem līgumiem, par kuriem radušās izmaksas plus atzītā peļņa (mīnus atzītie zaudējumi) pārsniedz padarītā darba rēķinus.

44

Bruto summa, kas jāmaksā klientiem par līgumdarbu, ir neto summa, kas aprēķināta šādi:

a)

radušās izmaksas plus atzītā peļņa; mīnus

b)

atzīto zaudējumu un padarītā darba rēķinu summa

attiecībā uz visiem nepabeigtiem līgumiem, par kuriem padarītā darba rēķini pārsniedz radušās izmaksas plus atzīto peļņu (mīnus atzītie zaudējumi).

45

Uzņēmums atklāj iespējamās saistības un iespējamos aktīvus saskaņā ar 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi. Iespējamās saistības un iespējamie aktīvi var veidoties no tādiem posteņiem kā garantijas izmaksas, prasījumi, soda naudas vai iespējamie zaudējumi.

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

46

Šis standarts stājas spēkā finanšu pārskata periodiem, kas sākas 1995. gada 1. janvārī vai pēc šī datuma.

12. STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Ienākuma nodokļi

MĒRĶIS

Šā standarta mērķis ir noteikt ienākuma nodokļu grāmatvedības metodi. Ienākumu nodokļu uzskaitē galvenais jautājums ir tas, kā uzskaitīt ietekmi, ko uz pārskata perioda un nākotnes nodokli rada:

a)

uzņēmuma bilancē atzīto aktīvu (saistību) uzskaites vērtības atgūšana (samaksāšana) nākotnē; un

b)

darījumi un citi notikumi pārskata periodā, kurus atzīst uzņēmuma finanšu pārskatos.

Aktīva vai saistību atzīšanai ir raksturīgs tas, ka pārskatu sniedzējs uzņēmums paredz atgūt vai samaksāt attiecīgā aktīva vai saistību uzskaites vērtību. Ja ir ticams, ka šīs uzskaites vērtības atgūšana vai samaksāšana palielinās (samazinās) nākotnes nodokļa maksājumu summu salīdzinājumā ar summu, kas veidotos, ja atgūšana vai samaksāšana neietekmētu nodokļus, šis standarts prasa uzņēmumam atzīt atliktā nodokļa saistības (atliktā nodokļa aktīvu), pieļaujot zināmus ierobežotus izņēmumus.

Šis standarts pieprasa, lai ietekmi, kādu uz nodokļiem rada darījumi un citi notikumi, uzņēmums uzskaitītu tādā pašā veidā, kādā tas uzskaita pašus darījumus un citus notikumus. Tādējādi peļņas vai zaudējumu aprēķinā atzītu darījumu un citu notikumu nodokļa ietekmi arī atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Pašu kapitālā tieši atzītu darījumu un citu notikumu nodokļa ietekmi arī atzīst tieši pašu kapitālā. Līdzīgi atliktā nodokļa aktīvu un saistību uzskaite uzņēmējdarbības apvienošanā ietekmē nemateriālās vērtības, kas radušās šajā uzņēmējdarbības apvienošanā vai jebkura iegādātāja līdzdalības pārsnieguma summu iegādātā identificējamo aktīvu, saistību un iespējamo saistību neto patiesajā vērtībā pār apvienošanas izmaksām.

Šis standarts aplūko arī to, kā atzīstami atliktā nodokļa aktīvi, kas rodas no neizmantotiem nodokļa zaudējumiem vai neizmantotiem nodokļa kredītiem, kā finanšu pārskatos uzrādāmi ienākuma nodokļi un kā atklājama informācija par ienākuma nodokļiem.

DARBĪBAS JOMA

1

Šis standarts jālieto ienākuma nodokļu uzskaitei.

2

Šajā standartā ienākuma nodokļi ir visi iekšzemes un ārvalstu nodokļi, kuri pamatojas uz peļņu, kas apliekama ar nodokli. Ienākuma nodokļi ir arī nodokļi, piemēram, ieturamie nodokļi, kuri meitasuzņēmumam, asociētajam uzņēmumam vai kopuzņēmumam pēc peļņas sadales jāmaksā pārskatu sniedzējam uzņēmumam.

3

[Svītrots]

4

Šis standarts neaplūko valsts dotāciju (sk. 20. SGS Valsts dotāciju uzskaite un informācijas atklāšana par valsts palīdzību) vai ieguldījumu nodokļa kredītu grāmatvedības metodes. Taču šis standarts aplūko pagaidu starpību uzskaiti, kuras var rasties no šīm dotācijām vai ieguldījumu nodokļa kredītiem.

DEFINĪCIJAS

5

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Grāmatvedības peļņa ir perioda peļņa vai zaudējumi pirms nodokļa izdevumu atskaitīšanas.

Ar nodokli apliekamā peļņa (nodokļa zaudējumi) ir perioda peļņa (zaudējumi), kuru nosaka saskaņā ar nodokļu administrāciju izstrādātajiem noteikumiem un par kuru maksā (atgūst) ienākuma nodokļus.

Nodokļa izdevumi (nodokļa ienākumi) ir kopējā summa, kuru iekļauj perioda neto peļņas vai zaudējumu noteikšanā un kura attiecas uz pārskata perioda nodokli un atlikto nodokli.

Pārskata perioda nodoklis ir maksājamo (atgūstamo) ienākuma nodokļu summa, kura attiecas uz perioda ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumiem).

Atliktā nodokļa saistības ir ienākuma nodokļu summas, kuras ir maksājamas nākamajos periodos un kuras attiecas uz pagaidu starpībām, kas apliekamas ar nodokli.

Atliktā nodokļa aktīvi ir ienākuma nodokļu summas, kuras ir atgūstamas nākamajos periodos un kuras attiecas uz:

a)

atskaitāmām pagaidu starpībām;

b)

neizmantoto nodokļa zaudējumu pārcelšanu uz nākamajiem periodiem; un

c)

neizmantoto nodokļa kredītu pārcelšanu uz nākamajiem periodiem.

Pagaidu starpības ir starpības starp aktīva vai saistību nodokļa bāzi un tā uzskaites vērtību bilancē. Pagaidu starpības var būt:

a)

ar nodokli apliekamas pagaidu starpības, kas ir pagaidu starpības, kuru rezultātā veidosies ar nodokli apliekamas summas, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus) nākamajos periodos, kad ir atgūta vai samaksāta aktīva vai saistību uzskaites vērtība; vai

b)

atskaitāmas pagaidu starpības, kas ir pagaidu starpības, kuru rezultātā veidosies atskaitāmas summas, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus) nākamajos periodos, kad ir atgūta vai samaksāta aktīva vai saistību uzskaites vērtība.

Aktīva vai saistību nodokļa bāze ir summa, kuru attiecina uz šo aktīvu vai saistībām nodokļa aprēķina vajadzībām.

6

Nodokļa izdevumos (nodokļa ienākumos) ietilpst pārskata perioda nodokļa izdevumi (pārskata perioda nodokļa ienākumi) un atliktā nodokļa izdevumi (atliktā nodokļa ienākumi).

Nodokļa bāze

7

Aktīva nodokļa bāze ir summa, kuru atskaitīs nodokļa aprēķina vajadzībām no saimnieciskiem labumiem, kuri apliekami ar nodokli un ieplūdīs uzņēmumā, tam atgūstot aktīva uzskaites vērtību. Ja šie saimnieciskie labumi nebūs apliekami ir nodokli, aktīva nodokļa bāze ir vienāda ar tā uzskaites vērtību.

Piemēri

1.

Mašīna maksāja 100. nodokļa aprēķina vajadzībām 30 atskaitīja kā nolietojumu pārskata periodā un iepriekšējos periodos, un atlikušās izmaksas atskaitīs nākamajos periodos kā nolietojumu vai kā atskaitījumu, atsavinot mašīnu. Ieņēmumi, kuri rodas no mašīnas lietošanas, ir apliekami ar nodokli, guvumi, atsavinot mašīnu, tiks aplikti ar nodokli, un atsavināšanas zaudējumi tiks atskaitīti nodokļa aprēķina vajadzībām. Mašīnas nodokļa bāze ir 70.

2.

Saņemamo procentu uzskaites vērtība ir 100. attiecīgie procentu ieņēmumi tiks aplikti ar nodokli pēc kases principa. Saņemamo procentu nodokļa bāze ir nulle.

3.

Pircēju un pasūtītāju parādu uzskaites vērtība ir 100. attiecīgie ieņēmumi jau ir iekļauti ar nodokli apliekamajā peļņā (nodokļa zaudējumos). Pircēju un pasūtītāju parādu nodokļa bāze ir 100.

4.

No meitasuzņēmuma saņemamo dividenžu uzskaites vērtība ir 100. dividendes neapliek ar nodokli. Būtībā aktīva visa uzskaites vērtība ir atskaitāma no saimnieciskajiem labumiem. rezultātā saņemamo dividenžu nodokļa bāze ir 100 (1).

5.

Aizdevuma debitora parāda uzskaites vērtība ir 100. aizdevuma atmaksāšana neietekmēs nodokļus. Aizdevuma nodokļa bāze ir 100.

8

Saistību nodokļa bāze ir to uzskaites vērtība, no kuras atskaitīta nodokļa aprēķina vajadzībām atskaitāma summa par šīm saistībām nākamajos periodos. Avansā saņemto ieņēmumu rezultātā radušos saistību nodokļa bāze ir uzskaites vērtība, no kuras atskaitīta to ieņēmumu summu, kurus neapliks ar nodokli nākamajos periodos.

Piemēri

1.

Īstermiņa saistībās ietilpst uzkrātie izdevumi, kuru uzskaites vērtība ir 100. attiecīgos izdevumus atskaitīs nodokļa aprēķina vajadzībām pēc kases principa. Uzkrāto izdevumu nodokļa bāze ir nulle.

2.

Īstermiņa saistībās ietilpst avansā saņemtie procentu ieņēmumi, kuru uzskaites vērtība ir 100. attiecīgos procentu ieņēmumus aplika ar nodokli pēc kases principa. Avansā saņemto procentu nodokļa bāze ir nulle.

3.

Īstermiņa saistībās ietilpst uzkrātie izdevumi, kuru uzskaites vērtība ir 100. attiecīgie izdevumi jau ir atskaitīti nodokļa aprēķina vajadzībām. Uzkrāto izdevumu nodokļa bāze ir 100.

4.

Īstermiņa saistībās ietilpst uzkrātās soda naudas, kuru uzskaites vērtība ir 100. soda naudas nav atskaitāmas nodokļa aprēķina vajadzībām. Uzkrāto soda naudu nodokļa bāze ir 100  (2).

5.

Maksājama aizdevuma uzskaites vērtība ir 100. aizdevuma atmaksāšana neietekmēs nodokļus. Aizdevuma nodokļa bāze ir 100.

9

Dažiem posteņiem ir nodokļa bāze, bet tos bilancē neatzīst par aktīviem un saistībām. Piemēram, pētniecības izmaksas atzīst par izdevumiem, nosakot grāmatvedības peļņu periodā, kurā šie izdevumi radušies, bet nav pieļaujams, ka tos atskaita līdz vēlākam periodam, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus). Starpība starp pētniecības izmaksu nodokļa bāzi, kas ir summa, kādu nodokļu administrācijas atļaus atskaitīt nākamajos periodos, un uzskaites vērtību nulli ir atskaitāma pagaidu starpība, kuras rezultātā rodas atliktā nodokļa aktīvs.

10

Ja aktīva vai saistību nodokļa bāze nav uzreiz acīmredzama, ir lietderīgi ņemt vērā šī standarta pamatprincipu: ja ir ticams, ka šīs uzskaites vērtības atgūšana vai samaksāšana palielinās (samazinās) nākotnes nodokļa maksājumu summu salīdzinājumā ar summu, kas veidotos, ja atgūšana vai samaksāšana neietekmētu nodokļus, uzņēmumam, pieļaujot zināmus ierobežotus izņēmumus, ir jāatzīst atliktā nodokļa saistības (atliktā nodokļa aktīvu). C piemērā aiz 52. punkta raksturoti gadījumi, kad ir lietderīgi ņemt vērā šo pamatprincipu, piemēram, ja aktīva vai saistību nodokļa bāze ir atkarīga no atgūšanas vai samaksāšanas veida.

11

Konsolidētajos finanšu pārskatos pagaidu starpības nosaka, aktīvu un saistību uzskaites vērtības konsolidētajos finanšu pārskatos salīdzinot ar attiecīgo nodokļa bāzi. Nodokļa bāzi nosaka pēc konsolidētās nodokļu deklarācijas tajās jurisdikcijās, kurās šo deklarāciju iesniedz. Citās jurisdikcijās nodokļa bāzi nosaka pēc katra koncerna uzņēmuma nodokļu deklarācijām.

PĀRSKATA PERIODA NODOKĻA SAISTĪBU UN PĀRSKATA PERIODA NODOKĻU AKTĪVU ATZĪŠANA

12

Pārskata perioda nodoklis par pārskata periodu un iepriekšējiem periodiem jāatzīst par saistībām nesamaksātās summas apmērā. Ja summa, kura jau ir samaksāta par pārskata periodu un iepriekšējiem periodiem, pārsniedz summu, kas jāmaksā par šiem periodiem, pārsniegums jāatzīst par aktīvu.

13

Labums, kas attiecas uz nodokļa zaudējumiem un ko var ieskaitīt atpakaļ, lai atgūtu iepriekšējā perioda pārskata perioda nodokļus, jāatzīst par aktīvu.

14

Ja nodokļa zaudējumus izmanto, lai atgūtu iepriekšējā perioda pārskata perioda nodokli, uzņēmums atzīst labumu par aktīvu tajā periodā, kurā nodokļa zaudējumi rodas, jo ir ticams, ka labums ieplūdīs uzņēmumā, un labumu var ticami novērtēt.

ATLIKTĀ NODOKĻA SAISTĪBU UN ATLIKTĀ NODOKĻA AKTĪVU ATZĪŠANA

AR NODOKLI APLIEKAMAS PAGAIDU STARPĪBAS

15

Atliktā nodokļa saistības jāatzīst visām ar nodokli apliekamām pagaidu starpībām, ja vien atliktā nodokļa saistības nerada:

a)

nemateriālās vērtības sākotnēju uzskaiti; vai

b)

aktīva vai saistību sākotnējo atzīšanu darījumā, kas:

i)

nav uzņēmējdarbības apvienošana; un

ii)

darījuma laikā neietekmē ne grāmatvedības peļņu, ne ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus).

Tomēr ar nodokli apliekamām pagaidu starpībām, kuras saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalību kopuzņēmumos, atliktā nodokļa saistības jāatzīst saskaņā ar 39. punktu.

16

Aktīva atzīšanai ir raksturīgi tas, ka tā uzskaites vērtība tiks atgūta tādu saimniecisko labumu veidā, kuri ieplūdīs uzņēmumā nākamajos periodos. Ja aktīva uzskaites vērtība pārsniedz tā nodokļa bāzi, ar nodokli apliekamo saimniecisko labumu summa pārsniegs to summu, ko atļaus atskaitīt nodokļa aprēķina vajadzībām. Šī starpība ir ar nodokli apliekamā pagaidu starpība, un pienākums maksāt rezultātā radušos ienākuma nodokļus nākamajos periodos ir atliktā nodokļa saistības. Uzņēmumam atgūstot aktīva uzskaites vērtību, ar nodokli apliekamā pagaidu starpība tiks apvērsta un uzņēmumam radīsies ar nodokli apliekama peļņa. Tādējādi ir ticams, ka saimnieciskie labumi aizplūdīs no uzņēmuma nodokļa maksājumu veidā. Tādēļ šis standarts pieprasa atzīt visas atliktā nodokļa saistības, izņemot 15. un 39. punktā minētajos gadījumos.

PiemērsAktīva, kas maksāja 150, uzskaites vērtība ir 100. uzkrātais nolietojums nodokļa aprēķina vajadzībām ir 90 un nodokļa likme ir 25 %.Aktīva nodokļa bāze ir 60 (izmaksas 150 mīnus uzkrātais nolietojums nodokļa aprēķina vajadzībām 90). Lai atgūtu uzskaites vērtību 100, uzņēmumam jānopelna ar nodokli apliekamais ienākums 100, bet uzņēmums varēs atskaitīt tikai nolietojumu nodokļa aprēķina vajadzībām 60. rezultātā uzņēmumam atgūstot aktīva uzskaites vērtību, tas maksās ienākuma nodokļus 10 (40 pēc 25 % likmes). Starpība starp uzskaites vērtību 100 un nodokļa bāzi 60 ir ar nodokli apliekamā pagaidu starpība 40. tādēļ uzņēmums atzīst atliktā nodokļa saistības 10 (40 pēc 25 % likmes), kas ir ienākuma nodokļi, kurus uzņēmums maksās pēc aktīva uzskaites vērtības atgūšanas.

17

Dažas pagaidu starpības rodas, iekļaujot ienākumus vai izdevumus grāmatvedības peļņā vienā periodā, bet ar nodokli apliekamajā peļņā – citā periodā. Šīs pagaidu starpības bieži raksturo kā laika starpības. Tālāk minēti tāda veida pagaidu starpību piemēri, kuras ir ar nodokli apliekamas pagaidu starpības un kuras tādēļ rada atliktā nodokļa saistības:

a)

procentu ieņēmumus iekļauj grāmatvedības peļņā, pamatojoties uz laika proporcionālu sadalījumu, bet dažās jurisdikcijās tos var iekļaut ar nodokli apliekamajā peļņā pēc naudas iekasēšanas. Ikvienam bilancē atzītam debitoru parādam nodokļa bāze attiecībā uz šiem ieņēmumiem ir nulle, jo ieņēmumi neietekmē ar nodokli apliekamo peļņu līdz naudas iekasēšanai;

b)

nolietojums, kuru izmanto ar nodokli apliekamās peļņas (nodokļa zaudējumu) noteikšanai, var atšķirties no nolietojuma, kuru izmanto grāmatvedības peļņas noteikšanai. Pagaidu starpība ir starpība starp aktīva uzskaites vērtību un tā nodokļa bāzi, kas ir aktīva sākotnējā vērtība pēc visiem atskaitījumiem attiecībā uz šo aktīvu, kurus atļāvušas nodokļu administrācijas, lai noteiktu pārskata perioda un iepriekšējo periodu ar nodokli apliekamo peļņu. Rodas ar nodokli apliekama pagaidu starpība, un tā rada atliktā nodokļa saistības, ja tiek paātrināts nolietojums nodokļa aprēķina vajadzībām (ja nolietojums nodokļa aprēķina vajadzībām nav tik ātrs kā nolietojums grāmatvedības vajadzībām, rodas atskaitāma pagaidu starpība, un tās rezultātā veidojas atliktā nodokļa aktīvs); un

c)

attīstības izmaksas var kapitalizēt un amortizēt nākamajos periodos, nosakot grāmatvedības peļņu, bet atskaitīt, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu periodā, kurā tās rodas. Šo attīstības izmaksu nodokļa bāze ir nulle, jo tās jau ir atskaitītas no peļņas, kas ir apliekama ar nodokli. Pagaidu starpība ir starpība starp attīstības izmaksu uzskaites vērtību un to nodokļa bāzi, kas ir nulle.

18

Pagaidu starpības rodas arī tad, kad:

a)

izmaksas no uzņēmējdarbības apvienošanas attiecina, uzskaitot iegādātus identificējamus aktīvus un pārņemtas saistības, ņemot vērā to patiesās vērtības, bet neveic līdzvērtīgu korekciju nodokļa aprēķina vajadzībām (sk. 19. punktu);

b)

aktīvus pārvērtē un neveic līdzvērtīgu korekciju nodokļa aprēķina vajadzībām (sk. 20. punktu);

c)

uzņēmējdarbības apvienošanā radusies nemateriālā vērtība (sk. 21. punktu);

d)

sākotnēji atzīstot aktīva vai saistību nodokļa bāzi, tā atšķiras no aktīva vai saistību sākotnējās uzskaites vērtības, piemēram, ja uzņēmums gūst labumu no valsts dotācijām, kuras nav apliekamas ar nodokli un attiecas uz aktīviem (sk. 22. un 33. punktu); vai

e)

uzskaites vērtība ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos vai līdzdalībai kopuzņēmumos kļūst atšķirīga no ieguldījuma vai līdzdalības nodokļa bāzes (sk. 38.–45. punktu).

Uzņēmējdarbības apvienošana

19

Uzņēmējdarbības apvienošanas izmaksas attiecina, uzskaitot iegādātos identificējamos aktīvus un pārņemtās saistības pēc to patiesajām vērtībām iegādes datumā. Pagaidu starpības rodas, ja iegādāto identificējamo aktīvu un pārņemto saistību nodokļa bāzes neietekmē uzņēmējdarbības apvienošana vai ja tās ietekme ir atšķirīga. Piemēram, ja aktīva uzskaites vērtību palielina līdz tā patiesajai vērtībai, bet aktīva nodokļa bāze paliek to izmaksu līmenī, kas bija iepriekšējam īpašniekam, rodas ar nodokli apliekama pagaidu starpība, kuras rezultātā rodas atliktā nodokļa saistības. Rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības ietekmē nemateriālo vērtību (sk. 66. punktu).

Aktīvu patiesās vērtības

20

SFPS pieļauj vai pieprasa, lai zināmi aktīva posteņi tiktu bilancē uzskaitīti pēc patiesās vērtības vai pārvērtēti (sk., piemēram, 16. SGS Pamatlīdzekļi, 38. SGS Nemateriālie aktīvi, 39. SGS Finanšu instrumenti: atzīšana un novērtēšana un 40. SGS Ieguldījuma īpašums). Dažās jurisdikcijās aktīva pārvērtēšana vai cita veida pārveidošana patiesajā vērtībā ietekmē pārskata perioda ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus). Rezultātā aktīva nodokļa bāzi koriģē un nerodas pagaidu starpība. Citās jurisdikcijās aktīva pārvērtēšana vai pārveidošana neietekmē ar nodokli apliekamo peļņu pārvērtēšanas vai pārveidošanas periodā, un rezultātā aktīva nodokļa bāzi nekoriģē. Tomēr uzskaites vērtības atgūšana nākotnē izraisīs ar nodokli apliekamu saimniecisko labumu ieplūdi uzņēmumā, un nodokļa aprēķina vajadzībām atskaitāmā summa atšķirsies no šo saimniecisko labumu summas. Starpība starp pārvērtēta aktīva uzskaites vērtību un tā nodokļa bāzi ir pagaidu starpība, un tā rada atliktā nodokļa saistības vai aktīvu. Tas attiecas pat uz gadījumiem, ja:

a)

uzņēmums neplāno atsavināt aktīvu. Tādos gadījumos aktīva pārvērtēto uzskaites vērtību atgūs, aktīvu lietojot, un tādējādi radīsies ar nodokli apliekami ienākumi, kas pārsniegs nolietojumu, kāds būs pieļaujams nodokļa aprēķina vajadzībām nākamajos periodos; vai

b)

kapitāla pieauguma nodokli atliek, ja ieņēmumus no aktīva atsavināšanas iegulda līdzīgos aktīvos. Tādos gadījumos nodokli galu galā būs jāmaksā, pārdodot vai izmantojot līdzīgos aktīvus.

Nemateriālā vērtība

21

Uzņēmējdarbības apvienošanā radušos nemateriālo vērtību vērtē kā apvienošanas izmaksu pārsniegumu pār iegādātā uzņēmuma līdzdalību iegādātā uzņēmuma identificējamo aktīvu, saistību un iespējamo saistību neto patiesajā vērtībā. Daudzas nodokļu administrācijas neļauj samazināt nemateriālās vērtības uzskaites vērtību kā atskaitāmus izdevumus, lai noteiktu ar nodokli apliekamo peļņu. Turklāt šajās jurisdikcijās nemateriālās vērtības izmaksas bieži nav atskaitāmas, ja meitasuzņēmums atsavina pamatā esošu uzņēmējdarbību. Šajās jurisdikcijās nemateriālās vērtības nodokļa bāze ir nulle. Ikviena starpība starp nemateriālās vērtības uzskaites vērtību un tās nodokļa bāzi nulli ir ar nodokli apliekamā pagaidu starpība. Taču šis standarts neļauj atzīt rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības, jo nemateriālā vērtība ir atlikusī vērtība, un atliktā nodokļa saistību atzīšana palielinātu nemateriālās vērtības uzskaites vērtību.

21A

Tālāki atliktā nodokļa saistību samazinājumi, kas ir neuzskaitīti, jo tie radušies no nemateriālās vērtības sākotnējās uzskaites, tiek arī uzskaitīti kā radušies no nemateriālās vērtības sākotnējās uzskaites, un tāpēc saskaņā ar 15. punkta a) apakšpunktu netiek uzskaitīti. Piemēram, ja uzņēmējdarbības apvienošanā iegādātā nemateriālā vērtība maksā 100, bet nodokļu bāze ir nulle, 15. punkta a) apakšpunkts neļauj uzņēmumam uzskaitīt rezultātā radušos atliktā nodokļa saistību. Ja vēlāk uzņēmums uzskaita nolietojuma zaudējumus 20 šai nemateriālajai vērtībai, ar nodokli apliekamo īslaicīgās starpības summu, kas attiecas uz nemateriālo vērtību, samazina no 100 uz 80, kā rezultātā rodas neuzskaitīto atliktā nodokļa saistību vērtības samazinājums. Šo samazinājumu neuzskaitīto atliktā nodokļa saistību vērtībā arī uztver attiecībā pret nemateriālās vērtības sākotnējo uzskaiti, un tāpēc saskaņā ar 15. punkta a) apakšpunktu to nav atļauts uzskaitīt.

21B

Atliktā nodokļa saistības ar nodokli apliekamām starpībām attiecībā pret nemateriālo vērtību tomēr uzskaita, ja vien tās nav radušās no nemateriālās vērtības sākotnējās uzskaites. Piemēram, ja nemateriālā vērtība iegūta uzņēmējdarbības apvienošanā un tās cena ir 100, tā tiek atņemta nodokļu vajadzībām ar 20 procentu likmi gadā, kas sākas ar iegādes gadu, nemateriālās vērtības nodokļu bāze ir 100 sākotnējā uzskaitē un 80 iegādes gada beigās. Ja nemateriālās vērtības uzskaites vērtība iegādes gada beigās joprojām ir nemainīga 100, ar nodokli apliekamā īslaicīgā starpība 20 veidojas šī gada beigās. Tā kā ar nodokli apliekamā īslaicīgā starpība neattiecas uz nemateriālās vērtības sākotnējo uzskaiti, uzskaita rezultātā radušos atliktā nodokļa saistības.

Aktīva vai saistību sākotnējā atzīšana

22

Pagaidu starpība var rasties, veicot aktīva vai saistību sākotnējo atzīšanu, piemēram, ja visas aktīva izmaksas vai to daļa nebūs atskaitāma nodokļa aprēķina vajadzībām. Šīs pagaidu starpības grāmatvedības metode ir atkarīga no tā darījuma veida, kura dēļ veikta aktīva sākotnējā atzīšana:

a)

uzņēmējdarbības apvienošanā uzņēmums uzskaita jebkuru atliktā nodokļa saistības vai aktīvu, un tas ietekmē nemateriālās vērtības summu vai jebkāda pārsnieguma summu pār apvienošanas izmaksām iegādātāja līdzdalības iegādātā uzņēmuma identificējamo aktīvu, saistību un iespējamo saistību neto patiesajā vērtībā (sk. 19. punktu);

b)

ja darījums ietekmē grāmatvedības peļņu vai ar nodokli apliekamo peļņu, uzņēmums atzīst atliktā nodokļa saistības vai aktīvu un atzīst rezultātā radušos atliktā nodokļa izdevumus vai ienākumus peļņas vai zaudējumu aprēķinā (sk. 59. punktu);

c)

ja darījums nav uzņēmējdarbības apvienošana un neietekmē ne grāmatvedības peļņu, ne ar nodokli apliekamo peļņu, ja nepastāv 15. un 24. punktā paredzētais atbrīvojums, uzņēmums atzītu rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības vai aktīvu un par tādu pašu summu koriģētu aktīva vai saistību uzskaites vērtību. Šīs korekcijas padarītu finanšu pārskatus mazāk pārskatāmus. Tādēļ šis standarts neļauj uzņēmumam atzīt rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības vai aktīvu, ne veicot sākotnējo atzīšanu, ne arī turpmāk (sk. piemēru nākamajā lappusē). Turklāt uzņēmums neatzīst neatzīto atliktā nodokļa saistību vai aktīva turpmākās izmaiņas aktīva nolietošanās laikā.

Piemērs, kas ilustrē 22. punkta c) apakšpunktuUzņēmums paredz lietot aktīvu, kas maksāja 1 000, visu tā lietderīgās lietošanas laiku, kas ir pieci gadi, un tad atsavināt to par atlikušo vērtību nulli. Nodokļa likme ir 40 %. Aktīva nolietojums nav atskaitāms nodokļa aprēķina vajadzībām. Atsavinot aktīvu, kapitāla pieaugums nebūtu apliekams ar nodokli un kapitāla zaudējumi nebūtu atskaitāmi.Atgūstot aktīva uzskaites vērtību, uzņēmums gūs ar nodokli apliekamus ienākumus 1 000 un nodokļos samaksās 400. uzņēmums neatzīst rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības 400, jo tās radušās, veicot aktīva sākotnējo atzīšanu. Nākamajā gadā aktīva uzskaites vērtība ir 800. gūstot ar nodokli apliekamus ienākumus 800, uzņēmums nodokļos samaksās 320. uzņēmums neatzīst rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības 320, jo tās radušās, veicot aktīva sākotnējo atzīšanu.

23

Saskaņā ar 32. SGS Finanšu instrumenti: informācijas sniegšana salikta finanšu instrumenta (piemēram, konvertējama obligācija) emitents klasificē instrumenta saistību sastāvdaļu par saistībām un pašu kapitāla sastāvdaļu par pašu kapitālu. Dažās jurisdikcijās saistību sastāvdaļas nodokļa bāze, veicot sākotnējo atzīšanu, ir vienāda ar saistību un pašu kapitāla sastāvdaļu summas sākotnējo uzskaites vērtību. Rezultātā ar nodokli apliekamā pagaidu starpība rodas, pašu kapitāla sastāvdaļu sākotnēji atzīstot atsevišķi no saistību sastāvdaļas. Tādēļ nepiemēro 15. punkta b) apakšpunktā minēto izņēmumu. Rezultātā uzņēmums atzīst rezultātā radušās atliktā nodokļa saistības. Saskaņā ar 61. punktu par atlikto nodokli tieši debetē pašu kapitāla sastāvdaļas uzskaites vērtību. Saskaņā ar 58. punktu turpmākās atliktā nodokļa saistību izmaiņas atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā par atliktā nodokļa izdevumiem (ienākumiem).

Atskaitāmās pagaidu starpības

24

Atliktā nodokļa aktīvs jāatzīst visām atskaitāmām pagaidu starpībām, ja ir varbūtība, ka tiks gūta ar nodokli apliekama peļņa, pret kuru varēs izmantot atskaitāmo pagaidu starpību, ja vien atliktā nodokļa aktīvu nerada aktīva vai saistību sākotnējo uzskaiti darījumā, kas:

a)

nav uzņēmējdarbības apvienošana; un

b)

darījuma laikā neietekmē ne grāmatvedības peļņu, ne ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus).

Tomēr atskaitāmām pagaidu starpībām, kuras saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalību kopuzņēmumos, atliktā nodokļa aktīvs jāatzīst saskaņā ar 44. punktu.

25

Saistību atzīšanai ir raksturīgi tas, ka uzskaites vērtība tiks samaksāta nākamajos periodos, kad no uzņēmuma aizplūdīs resursi, kuri ietver saimnieciskos labumus. Resursiem aizplūstot no uzņēmuma, visas summas vai to daļas var atskaitīt, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu periodā pēc tā perioda, kurā atzīst saistības. Tādos gadījumos pastāv pagaidu starpība starp saistību uzskaites vērtību un to nodokļa bāzi. Tādējādi rodas atliktā nodokļa aktīvs, kas attiecas uz nākamajos periodos atgūstamiem ienākuma nodokļiem, kad attiecīgo saistību daļu varēs atskaitīt, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu. Tāpat, ja aktīva uzskaites vērtība ir mazāka par tā nodokļa bāzi, no starpības rodas atliktā nodokļa aktīvs, kas attiecas uz nākamajos periodos atgūstamiem ienākuma nodokļiem.

PiemērsUzņēmums atzīst saistības 100 par uzkrātām preču garantijas izmaksām. Nodokļa aprēķina vajadzībām preču garantijas izmaksas neatskaitīs, kamēr uzņēmums nesamaksās prasījumus. Nodokļa likme ir 25 %.Saistību nodokļa bāze ir nulle (uzskaites vērtība 100, no kuras atskaita nodokļa aprēķina vajadzībām atskaitāmu summu un kura attieksies uz šīm saistībām nākamajos periodos). Norēķinoties par saistībām to uzskaites vērtībā, uzņēmums samazinās nākotnes ar nodokli apliekamo peļņu par 100 un rezultātā samazinās nākotnes nodokļa maksājumus par 25 (100 pēc 25 % likmes). Starpība starp uzskaites vērtību 100 un nodokļa bāzi nulli ir atskaitāma pagaidu starpība 100. tādēļ uzņēmums atzīst atliktā nodokļa aktīvu 25 (100 pēc 25 % likmes), ja ir ticams, ka uzņēmums nākamajos periodos gūs pietiekamu ar nodokli apliekamo peļņu, lai gūtu labumu no samazinātiem nodokļa maksājumiem.

26

Tālāk minēti tādu atskaitāmo pagaidu starpību piemēri, kuras rada atliktā nodokļa aktīvus:

a)

pensijas pabalsta izmaksas var atskaitīt, nosakot grāmatvedības peļņu, kad darbinieks sniedz pakalpojumu, bet tās var atskaitīt, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu, uzņēmumam veicot iemaksas fondā vai arī uzņēmumam maksājot pensijas pabalstus. Pagaidu starpība starp saistību uzskaites vērtību un to nodokļa bāzi; saistību nodokļa bāze parasti ir nulle. Šī atskaitāmā pagaidu starpība radīs atliktā nodokļa aktīvu, kad saimnieciskie labumi ieplūdīs uzņēmumā atskaitījuma veidā no peļņas, kas ir apliekama ar nodokli, veicot iemaksas vai izmaksājot pensijas pabalstus;

b)

pētniecības izmaksas atzīst par izdevumiem, nosakot grāmatvedības peļņu periodā, kurā šie izdevumi rodas, bet nav pieļaujams, ka tos atskaita līdz vēlākam periodam, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus). Starpība starp pētniecības izmaksu nodokļa bāzi, kas ir tāda summa, kādu nodokļu administrācijas atļaus atskaitīt nākamajos periodos, un uzskaites vērtību nulli ir atskaitāma pagaidu starpība, kuras rezultātā rodas atliktā nodokļa aktīvs;

c)

uzņēmējdarbības apvienošanas izmaksas attiecina, uzskaitot iegādātos identificējamos aktīvus un pārņemtās saistības pēc to patiesajām vērtībām iegādes datumā. Kad saistības pārņem iegādes datumā, bet, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu, saistītās izmaksas neatskaita līdz vēlākam periodam, rodas atskaitāma pagaidu starpība, no kuras rodas atliktā nodokļa aktīvs. Atliktā nodokļa aktīvs rodas arī tad, kad iegādātā identificējamā aktīva patiesā vērtība ir mazāka par tā nodokļa bāzi. Abos gadījumos rezultātā izveidojies atliktā nodokļa aktīvs ietekmē nemateriālo vērtību (sk. 66. punktu); un

d)

dažus aktīvus var uzskaitīt to patiesajā vērtībā vai tos var pārvērtēt, neveicot līdzvērtīgu korekciju nodokļa aprēķina vajadzībām (sk. 20. punktu). Atskaitāma pagaidu starpība rodas, ja aktīva nodokļa bāze pārsniedz tā uzskaites vērtību.

27

Nosakot ar nodokli apliekamo peļņu nākamajos periodos, no atskaitāmo pagaidāmo starpību apvērses rodas atskaitījumi. Tomēr saimnieciskie labumi ieplūdīs uzņēmumā kā samazināti nodokļa maksājumi tikai tad, ja tas gūst pietiekamu ar nodokli apliekamo peļņu, pret kuru var veikt atskaitījumu ieskaitu. Tādēļ uzņēmums atzīst atliktā nodokļa aktīvus tikai tad, ja ir ticams, ka radīsies ar nodokli apliekama peļņa, pret kuru varēs izmantot atskaitāmās pagaidu starpības.

28

Ir ticams, ka būs pieejama ar nodokli apliekama peļņa, pret kuru var izmantot atskaitāmo pagaidu starpību, ja ir pietiekamas ar nodokli apliekamas pagaidu starpības, kas attiecas uz to pašu nodokļu administrāciju un to pašu ar nodokli apliekamo uzņēmumu, un šo starpību apvērse gaidāma:

a)

tajā pašā periodā, kurā gaidāma atskaitāmās pagaidu starpības apvērse; vai

b)

periodos, kuros nodokļa zaudējumus no atliktā nodokļa aktīva var pārnest uz iepriekšējiem vai nākamajiem periodiem.

Tādos gadījumos atliktā nodokļa aktīvu atzīst periodā, kurā rodas atskaitāmās pagaidu starpības.

29

Ja ar nodokli apliekamās pagaidu starpības, kas attiecas uz to pašu nodokļu administrāciju un to pašu ar nodokli apliekamo uzņēmumu, ir nepietiekamas, atliktā nodokļa aktīvu atzīst, ja:

a)

ir ticams, ka uzņēmumam būs pietiekama ar nodokli apliekamā peļņa, kas attiecas uz to pašu nodokļu administrāciju un to pašu ar nodokli apliekamo uzņēmumu tajā pašā periodā, kurā notikusi atskaitāmās pagaidu starpības apvērse (vai periodos, kuros nodokļa zaudējumus no atliktā nodokļa aktīva var pārnest uz iepriekšējiem vai nākamajiem periodiem). Novērtējot iespējas gūt pietiekamu ar nodokli apliekamu peļņu nākamajos periodos, uzņēmums neņem vērā ar nodokli apliekamās summas, kas rodas no atskaitāmām pagaidu starpībām, kuru rašanās gaidāma nākamajos periodos, jo atliktā nodokļa aktīvs no šīm atskaitāmām pagaidu starpībām radīs nepieciešamību pēc turpmākās peļņas, kas ir apliekama ar nodokli, lai to varētu izmantot; vai

b)

uzņēmumam, kas radīs ar nodokli apliekamu peļņu attiecīgajos periodos, ir pieejamas nodokļa plānošanas iespējas.

30

Nodokļa plānošanas iespējas ir darbības, kuras uzņēmums veiktu, lai radītu vai palielinātu ar nodokli apliekamos ienākumus kādā konkrētā periodā pirms pārnestu nodokļa zaudējumu vai nodokļa kredīta termiņa beigām. Piemēram, dažās jurisdikcijās ar nodokli apliekamo peļņu var radīt vai palielināt:

a)

izvēloties aplikt ar nodokli saņemtus vai saņemamus procentu ienākumus;

b)

atliekot prasījumu par atsevišķiem atskaitījumiem no peļņas, kas ir apliekama ar nodokli;

c)

pārdodot un, iespējams, saņemot atpakaļ nomā aktīvus, kuru vērtība ir palielinājusies, bet kuru nodokļa bāze nav koriģēta, lai atspoguļotu šo vērtības pieaugumu; un

d)

pārdodot aktīvu, kurš rada ar nodokli neapliekamus ienākumus (piemēram, dažās jurisdikcijās – valsts obligāciju), lai nopirktu citus ieguldījumus, kuri rada ar nodokli apliekamus ienākumus.

Ja nodokļa plānošanas iespējas pārceļ ar nodokli apliekamo peļņu no vēlāka perioda uz agrāku, tad pārnestu nodokļa zaudējumu vai nodokļa kredīta izmantošana joprojām ir atkarīga no turpmākās peļņas, kas ir apliekama ar nodokli, kura radusies no avotiem, kas nav nākotnē rodošās pagaidu starpības.

31

Ja uzņēmumam nesen bijuši zaudējumi, uzņēmums ņem vērā 35. un 36. punktā sniegtos norādījumus.

32

[Svītrots]

Aktīva vai saistību sākotnējā atzīšana

33

Viens gadījums, kad rodas atliktā nodokļa aktīvs, veicot aktīva sākotnējo atzīšanu, ir, kad atskaita ar nodokli neapliekamu uz aktīvu attiecināmu valsts dotāciju, iegūstot aktīva uzskaites vērtību, bet nodokļa aprēķina vajadzībām to neatskaita no aktīva amortizējamās summas (citiem vārdiem, no tā nodokļa bāzes); aktīva uzskaites vērtība ir mazāka par tā nodokļa bāzi, un tas rada atskaitāmu pagaidu starpību. Valsts dotācijas var arī uzskatīt par atliktajiem ienākumiem; tādā gadījumā starpība starp atliktajiem ienākumiem un tā nodokļa bāzi nulli ir atskaitāma pagaidu starpība. Neatkarīgi no tā, kuru uzrādīšanas metodi uzņēmums lieto, tas neatzīst rezultātā radušos atliktā nodokļa aktīvu 22. punktā minētā iemesla dēļ.

Neizmantoti nodokļa zaudējumi un neizmantoti nodokļa kredīti

34

Atliktā nodokļa aktīvs jāatzīst par neizmantotiem nodokļa zaudējumiem un neizmantotiem nodokļa kredītiem, kas pārnesti uz nākamajiem periodiem, ja ir ticams, ka nākotnē būs pieejama ar nodokli apliekama peļņa, pret kuru varēs izmantot neizmantotos nodokļa zaudējumus un neizmantotos nodokļa kredītus.

35

Kritēriji to atliktā nodokļa aktīvu atzīšanai, kuri rodas no neizmantoto nodokļa zaudējumu un nodokļa kredītu pārnešanas uz nākamajiem periodiem, ir tādi paši kā kritēriji, pēc kuriem atzīst atliktā nodokļa aktīvus no atskaitāmām pagaidu starpībām. Tomēr neizmantotu nodokļa zaudējumu esamība pārliecinoši pierāda, ka ar nodokli apliekamā peļņa nākotnē var nebūt pieejama. Tādēļ, ja uzņēmumam nesen bijuši zaudējumi, tas atzīst atliktā nodokļa aktīvu no neizmantotiem nodokļa zaudējumiem vai nodokļa kredītiem tikai tad, ja uzņēmumam ir pietiekama ar nodokli apliekama pagaidu starpība vai pastāv citi pārliecinoši pierādījumi tam, ka būs pieejama pietiekama ar nodokli apliekamā peļņa, pret kuru uzņēmums varēs izmantot neizmantotos nodokļa zaudējumus vai neizmantotos nodokļa kredītus. Tādos gadījumos 82. punkts pieprasa atklāt atliktā nodokļa aktīva summu un pierādījumu veidu, kas attaisno tā atzīšanu.

36

Novērtējot ar nodokli apliekamās peļņas ticamību, pret kuru varēs izmantot neizmantotos nodokļa zaudējumus vai neizmantotos nodokļa kredītus, uzņēmums apsver šādus kritērijus:

a)

vai uzņēmumam ir pietiekamas ar nodokli apliekamas pagaidu starpības, kas attiecas uz to pašu nodokļu administrāciju un to pašu ar nodokli apliekamo uzņēmumu, no kurām radīsies ar nodokli apliekamas summas, pret kurām varēs izmantot neizmantotos nodokļa zaudējumus vai neizmantotos nodokļa kredītus, pirms ir beidzies to termiņš;

b)

vai ir ticams, ka uzņēmumam radīsies ar nodokli apliekama peļņa, pirms būs beidzies neizmantoto nodokļa zaudējumu vai neizmantoto nodokļa kredītu termiņš;

c)

vai neizmantotie nodokļa zaudējumi rodas identificējamu iemeslu dēļ, kuru atkārtošanās ir maz ticama; un

d)

vai uzņēmumam ir pieejamas nodokļa plānošanas iespējas (sk. 30. punktu), kurš radīs ar nodokli apliekamu peļņu periodā, kurā varēs izmantot neizmantotos nodokļa zaudējumus vai neizmantotos nodokļa kredītus.

Atliktā nodokļa aktīvu neatzīst, ja nav ticams, ka būs pieejama ar nodokli apliekama peļņa, pret kuru varēs izmantot neizmantotos nodokļa zaudējumus vai neizmantotos nodokļa kredītus.

Neatzīto atliktā nodokļa aktīvu pārvērtēšana

37

Katrā bilances datumā uzņēmums pārvērtē neatzītos atliktā nodokļa aktīvus. Uzņēmums atzīst iepriekš neatzītu atliktā nodokļa aktīvu, ja ir kļuvis ticams, ka turpmākā ar nodokli apliekamā peļņa ļaus atgūt atliktā nodokļa aktīvu. Piemēram, tirdzniecības nosacījumu uzlabošana var palielināt ticamību, ka uzņēmums varēs radīt pietiekamu ar nodokli apliekamo peļņu nākotnē, lai atliktā nodokļa aktīvs atbilstu 24. vai 34. punktā izklāstītajiem atzīšanas kritērijiem. Cits piemērs ir, kad uzņēmums pārvērtē atliktā nodokļa aktīvus uzņēmējdarbības apvienošanas datumā vai pēc tam (sk. 67. un 68. punktu).

Ieguldījumi meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalība kopuzņēmumos

38

Pagaidu starpības rodas, kad uzskaites vērtība ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos vai līdzdalībai kopuzņēmumos (proti, mātesuzņēmuma vai ieguldītāja daļai meitasuzņēmuma, filiāles, asociētā uzņēmuma vai ieguldījumu saņēmēja uzņēmuma neto aktīvos, ieskaitot nemateriālās vērtības uzskaites vērtību) kļūst atšķirīga no ieguldījuma vai līdzdalības nodokļa bāzes (kas bieži ir izmaksas). Šīs atšķirības var rasties daudzos dažādos gadījumos, piemēram:

a)

meitasuzņēmumu, filiāļu, asociēto uzņēmumu un kopuzņēmumu nesadalītās peļņas esamība;

b)

ārvalstu valūtas kursu izmaiņas, kad mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums atrodas dažādās valstīs; un

c)

asociētajā uzņēmumā veikta ieguldījuma uzskaites vērtības samazinājums līdz tā atgūstamajai summai.

Konsolidētajos finanšu pārskatos pagaidu starpība var atšķirties no tās pagaidu starpības, kas saistīta ar šo ieguldījumu mātesuzņēmuma atsevišķajos finanšu pārskatos, ja mātesuzņēmums savos atsevišķajos finanšu pārskatos ieguldījumu uzskaita izmaksās vai pārvērtētajā summā.

39

Uzņēmumam jāatzīst atliktā nodokļa saistības visām ar nodokli apliekamām pagaidu starpībām, kas saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalību kopuzņēmumos, izņemot gadījumus, ja ir izpildīti abi šie nosacījumi:

a)

mātesuzņēmums, ieguldītājs vai kopuzņēmuma dalībnieks var kontrolēt pagaidu starpības apvērses laiku; un

b)

ir ticams, ka tuvākajā laikā nenotiks pagaidu starpības apvērse.

40

Tā kā mātesuzņēmums kontrolē sava meitasuzņēmuma dividenžu politiku, mātesuzņēmums var kontrolēt laiku, kurā tiks apvērstas ar ieguldījumu saistītās pagaidu starpības (ieskaitot pagaidu starpības, kas rodas ne tikai no nesadalītās peļņas, bet arī no jebkurām ārvalstu valūtas pārrēķināšanas starpībām). Turklāt bieži nav iespējams noteikt ienākuma nodokļu summu, kas būtu jāmaksā, kad tiks apvērsta pagaidu starpība. Tādēļ tad, kad mātesuzņēmums ir noteicis, ka šī peļņa tuvākajā laikā netiks sadalīta, mātesuzņēmums neatzīst atliktā nodokļa saistības. Tādi paši apsvērumi attiecas uz ieguldījumiem filiālēs.

41

Uzņēmuma nemonetāros aktīvus un saistības novērtē to funkcionālajā valūtā (sk. 21. SGS Ārvalstu valūtas kursu izmaiņu ietekme). Ja uzņēmuma ar nodokli apliekamo peļņu vai nodokļa zaudējumus (un tātad tā nemonetāro aktīvu un saistību nodokļa bāzi) nosaka citā valūtā, valūtas kursa izmaiņas rada pagaidu starpības, kā rezultātā veidojas atzītas atliktā nodokļa saistības vai (saskaņā ar 24. punktu) aktīvs. Par rezultātā radušos atlikto nodokli debetē vai kreditē peļņas vai zaudējumu aprēķinu (sk. 58. punktu).

42

Ieguldītājs asociētajā uzņēmumā nekontrolē šo uzņēmumu un parasti nevar noteikt tā dividenžu politiku. Tādēļ, ja nepastāv vienošanās, saskaņā ar kuru asociētā uzņēmuma peļņa tuvākajā laikā netiks sadalīta, ieguldītājs atzīst atliktā nodokļa saistības, kas rodas no pagaidu starpībām, kas ir apliekamas ar nodokli un ir saistītas ar ieguldījumu asociētajā uzņēmumā. Dažos gadījumos ieguldītājs nevar noteikt nodokļa summu, kas būtu maksājama, ja ieguldītājs atgūtu asociētajā uzņēmumā veiktā ieguldījuma izmaksas, bet var noteikt, ka šī summa būs vienāda ar minimālo summu vai pārsniegs to. Tādos gadījumos atliktā nodokļa saistības novērtē šajā summā.

43

Vienošanās starp kopuzņēmumā iesaistītām personām parasti paredz peļņas sadali un nosaka, vai lēmumiem par šiem jautājumiem vajadzīga visu kopuzņēmuma dalībnieku piekrišana vai noteikta kopuzņēmuma dalībnieku vairākuma piekrišana. Ja kopuzņēmuma dalībnieks var kontrolēt peļņas sadali un ir ticams, ka peļņa tuvākajā laikā netiks sadalīta, atliktā nodokļa saistības neatzīst.

44

Uzņēmumam jāatzīst atliktā nodokļa aktīvs visām atskaitāmām pagaidu starpībām, kuras rodas no ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalības kopuzņēmumos, tikai tad, ja ir ticams, ka:

a)

tuvākajā laikā tiks apvērsta pagaidu starpība; un

b)

būs pieejama ar nodokli apliekama peļņa, pret kuru var izmantot pagaidu starpību.

45

Lemjot par to, vai atliktā nodokļa aktīvu atzīst atskaitāmām pagaidu starpībām, kas saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumiem un līdzdalību kopuzņēmumos, uzņēmums ņem vērā 28.–31. punktā ietvertos norādījumus.

RĀDĪTĀJI

46

Pārskata perioda nodokļa saistības (aktīvi) par pārskata periodu un iepriekšējiem periodiem jānovērtē summā, kas jāmaksā (jāatgūst no) nodokļu administrācijām, izmantojot nodokļa likmes (un nodokļa tiesību aktus), kas ir spēkā vai būs spēkā līdz bilances datumam.

47

Atliktā nodokļa aktīvi un saistības jānovērtē pēc nodokļa likmēm, kuru piemērošana gaidāma periodā, kad realizēs aktīvu vai izpildīs saistības, pamatojoties uz nodokļa likmēm (un nodokļa tiesību aktiem), kas ir spēkā vai būs spēkā līdz bilances datumam.

48

Pārskata perioda un atliktā nodokļa aktīvus un saistības parasti novērtē, lietojot faktiskās nodokļa likmes (un nodokļa tiesību aktus). Tomēr dažās jurisdikcijās valdības paziņojumi par nodokļa likmēm (un nodokļa tiesību aktiem) var faktiski stāties spēkā pēc vairākiem mēnešiem kopš paziņošanas. Tādos gadījumos nodokļa aktīvus un saistības novērtē, lietojot paziņoto nodokļa likmi (un nodokļa tiesību aktus).

49

Ja uz dažādiem ar nodokli apliekamo ienākumu līmeņiem attiecas dažādas nodokļa likmes, atliktā nodokļa aktīvus un saistības novērtē, izmantojot vidējās likmes, kuru piemērošana gaidāma attiecībā uz peļņu, kas ir apliekama ar nodokli, (nodokļa zaudējumiem) periodos, kuros gaidāma pagaidu starpību apvērse.

50

[Svītrots]

51

Atliktā nodokļa saistību un atliktā nodokļa aktīvu novērtēšanai jāatspoguļo tāda ietekme uz nodokli, kura izrietētu no tā, kādā veidā bilances datumā uzņēmums paredz atgūt vai samaksāt aktīvu un saistību uzskaites vērtību.

52

Dažās jurisdikcijās veids, kādā uzņēmums atgūst (samaksā) aktīva (saistību) uzskaites vērtību, var ietekmēt vienu vai abus šādus lielumus:

a)

piemērojamo nodokļa likmi, uzņēmumam atgūstot (samaksājot) aktīva (saistību) uzskaites vērtību; un

b)

aktīva (saistību) nodokļa bāzi.

Tādos gadījumos uzņēmums novērtē atliktā nodokļa saistības un atliktā nodokļa aktīvus, lietojot nodokļa likmi un nodokļa bāzi, kas atbilst gaidāmajam atgūšanas vai maksāšanas veidam.

A piemērsAktīva uzskaites vērtība ir 100 un nodokļa bāze ir 60. aktīvu pārdodot, piemērotu 20 % nodokļa likmi, un citiem ienākumiem piemērotu 30 % nodokļa likmI.Uzņēmums atzīst atliktā nodokļa saistības 8 (40 pēc 20 % likmes), ja tas paredz pārdot aktīvu, to turpmāk nelietojot, un atliktā nodokļa saistības 12 (40 pēc 30 % likmes), ja tas paredz saglabāt aktīvu un atgūt tā uzskaites vērtību, lietojot aktīvu.B piemērsAktīvu, kura izmaksas ir 100 un uzskaites vērtība ir 80, pārvērtē uz 150. nodokļa aprēķina vajadzībām neveic līdzvērtīgu korekciju. Uzkrātais nolietojums nodokļa aprēķina vajadzībām ir 30 un nodokļa likme ir 30 %. Ja aktīva pārdošanas cena pārsniegs tā izmaksas, uzkrāto nolietojumu nodokļa aprēķina vajadzībām 30 iekļaus ar nodokli apliekamajos ienākumos, bet pārdošanas ieņēmumus, kuri pārsniegs izmaksas, neapliks ar nodokli.Aktīva nodokļa bāze ir 70 un pastāv ar nodokli apliekama pagaidu starpība 80. Ja uzņēmums paredz atgūt uzskaites vērtību, lietojot aktīvu, tam jāgūst ar nodokli apliekamie ienākumi 150, bet uzņēmums varēs atskaitīt tikai nolietojumu 70. pamatojoties uz iepriekš minēto, atliktā nodokļa saistības ir 24 (80 pēc 30 % likmes). Ja uzņēmums paredz atgūt uzskaites vērtību, aktīvu tūlīt pārdodot un saņemot 150, atliktā nodokļa saistības aprēķina šādi:

 

Ar nodokli apliekamā pagaidu starpība

Nodokļa likme

Atliktā nodokļa saistības

Uzkrātais nolietojums nodokļa aprēķina vajadzībām

30

30 %

9

Ieņēmumi, kuri pārsniedz izmaksas

50

Nulle

Kopā

80

 

9

(Piezīme: saskaņā ar 61. punktu pašu kapitālu tieši debetē par papildu atlikto nodokli, kas rodas pārvērtēšanas rezultātā)C piemērsFakti ir tādi paši kā b piemērā, izņemot to, ka aktīva pārdošanas cena pārsniegs tā izmaksas, uzkrāto nolietojumu nodokļa aprēķina vajadzībām iekļaus ar nodokli apliekamajos ienākumos (nodokļa likme 30 %) un pārdošanas ieņēmumus apliks ar nodokli pēc 40 % likmes pēc tam, kad būs atskaitītas pēc inflācijas koriģētās izmaksas 110.Ja uzņēmums paredz atgūt uzskaites vērtību, lietojot aktīvu, tam jāgūst ar nodokli apliekamie ienākumi 150, bet uzņēmums varēs atskaitīt tikai nolietojumu 70. pamatojoties uz iepriekš minēto, nodokļa bāze ir 70, pastāv ar nodokli apliekama pagaidu starpība 80, un atliktā nodokļa saistības ir 24 (80 pēc 30 % likmes), kā b piemērā. Ja uzņēmums paredz atgūt uzskaites vērtību, pārdodot aktīvu uzreiz par 150, uzņēmums varēs atskaitīt indeksētās izmaksas 110. neto ieņēmumus 40 apliks ar nodokli pēc 40 % likmes. turklāt uzkrāto nolietojumu nodokļa aprēķina vajadzībām 30 iekļaus ar nodokli apliekamajos ienākumos un apliks ar nodokli pēc 30 % likmes. Pamatojoties uz iepriekš minēto, nodokļa bāze ir 80 (110 mīnus 30), pastāv ar nodokli apliekama pagaidu starpība 70, un atliktā nodokļa saistības ir 25 (40 pēc 40 % likmes plus 30 pēc 30 % likmes). Ja nodokļa bāze nav uzreiz acīmredzama šajā piemērā, var būt lietderīgi ņemt vērā 10. punktā minēto pamatprincipu. (Piezīme: saskaņā ar 61. punktu pašu kapitālu tieši debetē par papildu atlikto nodokli, kas rodas pārvērtēšanas rezultātā)

52A

Dažās jurisdikcijās ienākuma nodokļus maksā pēc augstākas vai zemākas likmes, ja visu neto peļņu vai nesadalīto peļņu vai tās daļu izmaksā kā dividendi uzņēmuma akcionāriem. Dažās citās jurisdikcijās ienākuma nodokļi var būt atmaksājami vai maksājami, ja visu neto peļņu vai nesadalīto peļņu vai tās daļu izmaksā kā dividendi uzņēmuma akcionāriem. Tādos gadījumos pārskata perioda un atliktā nodokļa aktīvus un saistības novērtē pēc nodokļa likmes, kuru piemēro nesadalītai peļņai.

52B

52.A punktā aprakstītajos gadījumos dividenžu ienākuma nodokļa sekas atzīst, kad atzīst dividendes izmaksāšanas saistības. Dividenžu ienākuma nodokļa sekas ir tiešāk saistītas ar pagātnes darījumiem vai notikumiem nekā ar īpašniekiem veiktajiem maksājumiem. Tādēļ dividenžu ienākuma nodokļa sekas atzīst perioda peļņā vai zaudējumos, kā noteikts 58. punktā, izņemot gadījumus, kad dividenžu ienākuma nodokļa sekas rodas no 58. punkta a) un b) apakšpunktā aprakstītajiem gadījumiem.

Piemērs, kas ilustrē 52.A un 52.B punktuTālāk dotajā piemērā aplūkota uzņēmuma pārskata perioda un atliktā nodokļa aktīvu un saistību novērtēšana jurisdikcijā, kurā ienākuma nodokļi par nesadalīto peļņu maksājami pēc augstākas likmes (50 %), atmaksājot noteiktu summu, kad peļņa tiek sadalīta. Nodokļa likme par sadalīto peļņu ir 35 %. bilances datumā 20x1. gada 31. decembrī uzņēmums neatzīst to dividenžu saistības, kuras ieteiktas vai izsludinātas pēc bilances datuma. rezultātā 20x1. gadā dividendes netiek atzītas. 20x1. gada ar nodokli apliekamie ienākumi ir 100 000. neto ar nodokli apliekamā pagaidu starpība par 20x1. gadu ir 40 000.Uzņēmums atzīst pārskata perioda nodokļa saistības un pārskata perioda ienākuma nodokļa izdevumus 50 000. summu, kas ir potenciāli atgūstama nākotnes dividenžu rezultātā, neatzīst par aktīvu. Uzņēmums arī atzīst atliktā nodokļa saistības un atliktā nodokļa izdevumus 20 000 (40 000 pēc 50 % likmes), kas ir ienākuma nodokļi, kurus uzņēmums maksās, kad tas atgūst vai maksā aktīvu un saistību uzskaites vērtības, pamatojoties uz nesadalītai peļņai piemērojamo nodokļa likmi.Pēc tam 20x2. gada 15. martā uzņēmums atzīst par saistībām dividendes 10 000 no iepriekšējās pamatdarbības peļņas.20X2. gada 15. martā uzņēmums atzīst ienākuma nodokļu atmaksu 1 500 (15 % no dividendēm, kuras atzītas par saistībām) par pārskata perioda nodokļa aktīvu un par pārskata perioda ienākuma nodokļa izdevumu samazinājumu par 20x2. gadu.

53

Atliktā nodokļa aktīvi un saistības nav jādiskontē.

54

Lai ticami noteiktu atliktā nodokļa aktīvus un saistības, pamatojoties uz diskontēšanu, detalizēti jānosaka katras pagaidu starpības apvērses laiks. Daudzos gadījumos nav iespējams sastādīt laika grafiku vai tas ir ļoti sarežģīti. Tādēļ nav pareizi pieprasīt atliktā nodokļa aktīvu un saistību diskontēšanu. Diskontēšanas atļaušana, bet ne pieprasīšana radītu atliktā nodokļa aktīvus un saistības, kuras nevarētu salīdzināt starp uzņēmumiem. Tādēļ šis standarts nepieprasa un neatļauj atliktā nodokļa aktīvu un saistību diskontēšanu.

55

Pagaidu starpības nosaka, ņemot vērā aktīva vai saistību uzskaites vērtību. To dara arī tad, kad pašu uzskaites vērtību nosaka, pamatojoties uz diskontēšanu, piemēram, gadījumā, kad pastāv pienākumi maksāt pensijas pabalstu (sk. 19. SGS Darbinieku pabalsti).

56

Atliktā nodokļa aktīva uzskaites vērtība jāpārskata katrā bilances datumā. Uzņēmumam jāsamazina atliktā nodokļa aktīva uzskaites vērtība, ja vairs nav ticams, ka būs pieejama pietiekama ar nodokli apliekamā peļņa, kas ļautu izmantot labumu no visa šā atliktā nodokļa aktīva vai tā daļas. Jebkurš šāds samazinājums jāapvērš, ja kļūst ticams, ka būs pieejama pietiekama ar nodokli apliekamā peļņa.

PĀRSKATA PERIODA UN ATLIKTĀ NODOKĻA ATZĪŠANA

57

Darījuma vai cita notikuma pārskata perioda un atliktā nodokļa ietekmes uzskaite atbilst paša darījuma vai notikuma uzskaitei. Šo principu īsteno 58.–68.C punkts.

Peļņas vai zaudējumu aprēķins

58

Pārskata perioda un atliktais nodoklis jāatzīst par ienākumiem vai izdevumiem un jāiekļauj perioda peļņā vai zaudējumos, izņemot gadījumus, kad nodoklis rodas no:

a)

darījuma vai notikuma, kurš atzīts tajā pašā vai citā periodā tieši pašu kapitālā (sk. 61. līdz 65. punktus); vai

b)

uzņēmējdarbības apvienošana (sk. 66. līdz 68. punktu).

59

Lielākā daļa atliktā nodokļa saistību un atliktā nodokļa aktīvu rodas, ienākumus vai izdevumus iekļaujot grāmatvedības peļņā vienā periodā, bet ar nodokli apliekamajā peļņā (nodokļa zaudējumos) – citā periodā. Rezultātā izveidojušos atliktos nodokļus atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Piemēram:

a)

procentu, autoratlīdzību vai dividenžu ieņēmumus saņem ar pēcmaksu un iekļauj grāmatvedības peļņā proporcionāli laika sadalījumam saskaņā ar 18. SGS Ieņēmumi, bet ar nodokli apliekamajā peļņā (nodokļa zaudējumos) – pēc kases principa; un

b)

nemateriālo aktīvu izmaksas ir kapitalizētas saskaņā ar 38. SGS un tiek amortizētas peļņas vai zaudējumu aprēķinā, bet tika atskaitītas nodokļa aprēķina vajadzībām to rašanās brīdī.

60

Atliktā nodokļa aktīvu un saistību uzskaites vērtība var mainīties pat tad, ja attiecīgo pagaidu starpību summa nemainās. To var izraisīt, piemēram:

a)

nodokļa likmju vai nodokļa tiesību aktu izmaiņas;

b)

atliktā nodokļa aktīvu atgūstamības pārvērtēšana; vai

c)

aktīva gaidāmā atgūšanas veida izmaiņas.

Rezultātā radušos atlikto nodokli atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā, izņemot gadījumus, kad tas attiecas uz posteņiem, par kuriem tieši debetēts vai kreditēts pašu kapitāls (sk. 63. punktu).

Posteņi, par kuriem tieši kreditē vai debetē pašu kapitālu

61

Par pārskata perioda nodokli un atlikto nodokli tieši jādebetē vai jākreditē pašu kapitāls, ja nodoklis attiecas uz posteņiem, par kuriem tieši kreditēts vai debetēts pašu kapitāls tajā pašā vai citā periodā.

62

Starptautiskie finanšu pārskatu standarti pieprasa vai pieļauj, ka par dažiem posteņiem tieši kreditē vai debetē pašu kapitālu. Šādi posteņi ir, piemēram:

a)

uzskaites vērtības izmaiņas, kas rodas pamatlīdzekļu pārvērtēšanas rezultātā (sk. 16. SGS);

b)

nesadalītās peļņas, kas radusies retrospektīvas grāmatvedības politikas maiņas dēļ vai kļūdas koriģēšanas dēļ, sākuma atlikuma korekcija (sk. 8. SGS Grāmatvedības politika, izmaiņas grāmatvedības aplēsēs un kļūdas);

c)

valūtas kursa starpības, kas rodas, pārrēķinot struktūrvienības ārvalstīs finanšu pārskatus (sk. 21. SGS); un

d)

summas, kas rodas, veicot salikta finanšu instrumenta pašu kapitāla sastāvdaļas sākotnējo atzīšanu (sk. 23. punktu).

63

Izņēmuma gadījumos var būt grūti noteikt pārskata perioda un atliktā nodokļa summu, ja nodoklis attiecas uz posteņiem, par kuriem kreditēts vai debetēts pašu kapitāls. Tas var būt, piemēram, gadījumā, kad:

a)

pastāv ienākuma nodokļa likmju gradācija un nav iespējams noteikt likmi, pēc kuras ar nodokli apliekamās peļņas (nodokļa zaudējumu) īpašā sastāvdaļa ir aplikta ar nodokli;

b)

nodokļa likmes vai citu nodokļa noteikumu izmaiņas ietekmē atliktā nodokļa aktīvu vai saistības, kas (pilnīgi vai daļēji) attiecas uz posteni, par kuru iepriekš debetēts vai kreditēts pašu kapitāls; vai

c)

uzņēmums nosaka, ka atliktā nodokļa aktīvs jāatzīst vai ka tas vairs nav jāatzīst pilnīgi, un atliktā nodokļa aktīvs (pilnīgi vai daļēji) attiecas uz posteni, par kuru iepriekš debetēts vai kreditēts pašu kapitāls.

Tādos gadījumos pārskata perioda un atliktais nodoklis, kas attiecas uz posteņiem, par kuriem kreditēts vai debetēts pašu kapitāls, pamatojas uz attiecīgās jurisdikcijas personas pārskata perioda un atliktā nodokļa pamatotu proporcionālu sadalījumu vai citu metodi, saskaņā ar kuru attiecīgajos apstākļos sadale ir atbilstošāka.

64

16. SGS neprecizē, vai uzņēmumam katru gadu no pārvērtēšanas pārsnieguma uz nesadalīto peļņu jāpārnes summa, kas ir vienāda ar starpību starp pārvērtēta aktīva nolietojumu vai amortizāciju un nolietojumu vai amortizāciju, kas pamatojas uz šā aktīva izmaksām. Ja uzņēmums veic šo pārnešanu, pārnestā summa ir bez attiecīgiem atliktajiem nodokļiem. Līdzīgi apsvērumi attiecas uz pārnešanu, kuru veic, atsavinot pamatlīdzekļu objektu.

65

Kad aktīvs ir pārvērtēts nodokļa aprēķina vajadzībām un pārvērtēšana attiecas uz iepriekšējā perioda pārvērtēšanu grāmatvedības vajadzībām vai pārvērtēšanu, ko paredzēts veikt nākamajā periodā, par aktīva pārvērtēšanas un nodokļa bāzes korekcijas nodokļa ietekmi kreditē vai debetē pašu kapitālu tajos periodos, kuros tā rodas. Tomēr, ja pārvērtēšana nodokļa aprēķina vajadzībām neattiecas uz iepriekšējā perioda pārvērtēšanu grāmatvedības vajadzībām vai pārvērtēšanu, ko paredzēts veikt nākamajā periodā, nodokļa bāzes korekcijas nodokļa ietekmi atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

65A

Ja uzņēmums maksā dividendes akcionāriem, tam var būt jāmaksā dividenžu daļa nodokļu administrācijām akcionāru vārdā. Daudzās jurisdikcijās šo summu sauc par ieturamo nodokli. Par šo summu kā dividenžu daļu, kas samaksāta vai maksājama nodokļu administrācijām, debetē pašu kapitālu.

Atliktie nodokļi, kas rodas no uzņēmējdarbības apvienošanas

66

Kā skaidrots 19. punktā un 26. punkta c) apakšpunktā, pagaidu starpības var rasties uzņēmējdarbības apvienošanā. Saskaņā ar 3. SFPS Uzņēmējdarbības apvienošana uzņēmums atzīst rezultātā radušos atliktā nodokļa aktīvus (ja tie atbilst 24. punktā minētajiem atzīšanas kritērijiem) vai atliktā nodokļa saistības par identificējamiem aktīviem un saistībām iegādes datumā. Rezultātā šie atliktā nodokļa aktīvi un saistības ietekmē nemateriālo vērtību vai jebkura iegādātāja līdzdalības pārsnieguma summu iegādātā uzņēmuma identificējamo aktīvu, saistību un iespējamo saistību neto patiesajā vērtībā pār apvienošanas izmaksām. Tomēr saskaņā ar 15. punkta a) apakšpunktu uzņēmums neuzskaita atliktā nodokļa saistības, kas radušās no nemateriālās vērtības sākotnējās uzskaites.

67

Uzņēmējdarbības apvienošanas rezultātā iegādātājs var uzskatīt par ticamu, ka tas atgūs savu atliktā nodokļa aktīvu, kas nebija atzīts pirms uzņēmējdarbības apvienošanas. Piemēram, iegādātājs var izmantot labumu no saviem neizmantotajiem nodokļa zaudējumiem pret iegādātā uzņēmuma turpmāko ar nodokli apliekamo peļņu. Šādos gadījumos iegādātājs uzskaita atliktā nodokļa aktīvu, bet neieskaita to kā grāmatvedības daļu uzņēmējdarbības apvienošanai, un tāpēc neņem to vērā nemateriālās vērtības noteikšanā vai jebkura iegādātāja līdzdalības pārsnieguma summas noteikšanā iegādātā uzņēmuma identificējamo aktīvu, saistību un iespējamo saistību neto patiesajā vērtībā pār apvienošanas izmaksām.

68

Ja iegādātā uzņēmuma ienākuma nodokļa zaudējumu potenciālo ieguvumu pārnes uz nākamajiem periodiem vai citu atlikto nodokļu aktīvi neatbilst 3. SFPS kritērijiem par atsevišķu uzskaiti, ja uzņēmējdarbības apvienošanu sākotnēji uzskaita, bet vēlāk realizē, iegādātājs uzskaitīs rezultātā radušos atliktā nodokļa ieņēmumus peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Turklāt iegādātājs:

a)

samazina nemateriālās vērtības uzskaites vērtību līdz summai, kuru uzskaitītu, ja atlikto nodokļu aktīvu uzskaitītu kā identificējamu aktīvu, sākot ar tā iegādes vērtību; un

b)

uzskaita nemateriālās vērtības uzskaites vērtības samazinājumu kā izdevumi.

Tomēr šī procesa rezultātā nevajadzētu rasties iegādātāja līdzdalības iegādātā uzņēmuma pārsniegumam identificējamo aktīvu, saistību vai iespējamo saistību neto patiesajā vērtībā pār apvienošanas izmaksām vai palielināties iepriekš uzskaitīta jebkura šāda pārsnieguma summai.

PiemērsUzņēmums iegādājās meitasuzņēmumu, kuram bija atskaitāmas pagaidu starpības 300. iegādes brīdī nodokļa likme bija 30 %. Rezultātā izveidojies atliktā nodokļa aktīvs 90 nebija atzīts par identificējamu aktīvu, nosakot nemateriālo vērtību 500, kas radās uzņēmējdarbības apvienošanas rezultātā. Divus gadus pēc apvienošanas uzņēmums novērtēja, ka turpmākā ar nodokli apliekamā peļņa būtu pietiekama, lai uzņēmums atgūtu labumu no visām atskaitāmajām pagaidu starpībām.Uzņēmums uzskaita atliktā nodokļa aktīvu 90 un peļņas vai zaudējumu aprēķinā – atliktā nodokļa ieņēmumus 90. uzņēmums arī samazina nemateriālās vērtības uzskaites vērtību par 90 un uzskaita izdevumus par šādu summu peļņas vai zaudējumu aprēķinā. rezultātā nemateriālās vērtības izmaksas samazinātas par 410, kas ir summa, kura tiktu uzskaitīta, ja atliktā nodokļa aktīvu 90 uzskaitītu kā identificējamu aktīvu iegādes datumā. Ja nodokļa likmi palielinātu par 40 procentiem, uzņēmumam vajadzētu uzskaitīt atliktā nodokļa aktīvu 120 (300 ar 40 procentu likmi) un peļņas vai zaudējumu aprēķinā – atliktā nodokļa ieņēmumus 120. Ja nodokļa likmi samazinātu līdz 20 procentiem, uzņēmumam vajadzētu uzskaitīt atliktā nodokļa aktīvu 60 (300 ar 20 procentu likmi) un atliktā nodokļa ieņēmumus 60. abos gadījumos uzņēmums samazinātu arī nemateriālās vērtības uzskaites vērtību par 90 un uzskaitītu izdevumus par šādu summu peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

Pārskata perioda un atliktais nodoklis, kas rodas no maksājumiem ar akcijām

68A

Dažās nodokļu jurisdikcijās uzņēmums saņem nodokļu atvilkumu (t. i., summa, kas ir atskaitāma, lai noteiktu ar nodokli apliekamo peļņu), kas attiecas uz akcijās, akcijas iespējas līgumos vai citos uzņēmuma pašu kapitāla instrumentos izmaksāto samaksu. Nodokļu atvilkuma summa var atšķirties no saistītās kumulatīvās samaksas izdevumiem un var parādīties vēlākā pārskata periodā. Piemēram, dažās jurisdikcijās uzņēmums var atzīt izdevumus patēriņam par saņemtajiem darbinieku pakalpojumiem kā atlīdzību par piešķirtajiem akciju iespējas līgumiem saskaņā ar 2. SFPS Maksājums ar akcijām un nesaņemt nodokļu atvilkumu, kamēr akciju iespējas līgumi netiek izmantoti ar nodokļu atvilkumu novērtējumu, kas balstās uz nodokļa akcijas cenu izmantošanas datumā.

68B

Tā kā pētniecības izmaksām, kas aprakstītas šā standarta 9. punktā un 26. punkta b) apakšpunktā, starpība starp līdz konkrētam datumam saņemto nodokļu bāzi (kas ir summa, kādu nodokļu administrācija atļaus atskaitīt nākamajos periodos) un nulles uzskaites vērtību, ir atskaitāmā pagaidu starpība, no kuras rodas atliktā nodokļa aktīvs. Ja summa, kuru nodokļu administrācija pieļaus kā atvilkumu nākotnes periodos, nav zināma perioda beigās, tā jāaplēš, balstoties uz informāciju, kas pieejama perioda beigās. Piemēram, ja summa, kuru nodokļu administrācija atļaus kā atvilkumu nākotnes periodos, ir atkarīga no uzņēmuma akcijas cenas nākotnes datumā, atskaitāmā pagaidu starpībai jābalsta uz uzņēmuma akcijas cenu perioda beigās.

68C

Kā atzīmēts 68.A punktā, nodokļa atskaitījuma summa (vai paredzētais nākotnes nodokļa atskaitījums, kas novērtēts saskaņā ar 68.B punktu), var atšķirties no saistītās kumulatīvās samaksas izdevumiem. Standarta 58. punktā prasīts, lai spēkā esošo un atlikto nodokli uzskaitītu kā ieņēmumus vai izdevumus un iekļautu peļņas vai zaudējumu aprēķinā attiecīgajā periodā, izņemot tad, ja nodoklis radies no a) darījuma vai notikuma, kas uzskaitīts tajā pašā vai citā periodā, vai b) uzņēmējdarbības apvienošanas. Ja nodokļa atskaitījuma summa (vai aplēstais nākotnes atskaitījums) pārsniedz saistītās kumulatīvās samaksas izdevumu summu, tas norāda, ka nodokļa atskaitījums attiecas ne tikai uz samaksas izdevumiem, bet arī uz nodokļa posteni. Šajā situācijā saistīto spēkā esošā vai atliktā nodokļa pārsniegumu jāuzskaita tieši kapitālā.

UZRĀDĪŠANA

Nodokļa aktīvi un nodokļa saistības

69

[Svītrots]

70

[Svītrots]

Ieskaits

71

Uzņēmumam jāveic pārskata perioda nodokļa aktīvu un pārskata perioda nodokļa saistību ieskaits tikai tad, ja uzņēmums:

a)

ir juridiski tiesīgs veikt atzīto summu ieskaitu; un

b)

paredz norēķināties neto vai vienlaicīgi realizēt aktīvu un nokārtot saistības.

72

Lai gan pārskata perioda nodokļa aktīvus un saistības atzīst un novērtē atsevišķi, bilancē to ieskaitu veic pēc kritērijiem, kuri ir līdzīgi finanšu instrumentu kritērijiem, kuri noteikti 32. SGS. Uzņēmums parasti ir juridiski tiesīgs veikt pārskata perioda nodokļa aktīvu ieskaitu pret pārskata perioda nodokļa saistībām, ja pārskata perioda nodokļa aktīvs un saistības attiecas uz ienākuma nodokļiem, kurus noteikusi viena nodokļu administrācija, un šī nodokļu administrācija atļauj uzņēmumam veikt vai saņemt vienu neto maksājumu.

73

Konsolidētajos finanšu pārskatos viena koncerna uzņēmuma pārskata perioda nodokļa aktīva ieskaitu pret cita koncerna uzņēmuma pārskata perioda nodokļa saistībām veic tikai tad, ja attiecīgie uzņēmumi ir juridiski tiesīgi veikt vai saņemt vienu neto maksājumu un uzņēmumi paredz veikt vai saņemt šo neto maksājumu vai vienlaicīgi atgūt aktīvu un nokārtot saistības.

74

Uzņēmumam jāveic atliktā nodokļa aktīvu un atliktā nodokļa saistību ieskaits tikai tad, ja:

a)

uzņēmums ir juridiski tiesīgs veikt pārskata perioda nodokļa aktīvu ieskaitu pret pārskata perioda nodokļa saistībām; un

b)

atliktā nodokļa aktīvi un atliktā nodokļa saistības attiecas uz ienākuma nodokļiem, kurus noteikusi viena nodokļu administrācija:

i)

tam pašam ar nodokli apliekamam uzņēmumam; vai

ii)

dažādiem ar nodokli apliekamiem uzņēmumiem, kuri paredz norēķināties par pārskata perioda nodokļa saistībām un aktīviem pēc neto principa vai vienlaicīgi pārdot aktīvus un izpildīt saistības katrā nākamajā periodā, kurā paredz samaksāt vai atgūt ievērojamas atliktā nodokļa saistību vai aktīvu summas.

75

Lai izvairītos no nepieciešamības sastādīt detalizētu grafiku par laiku, kurā paredzama katras pagaidu starpības apvērse, šis standarts pieprasa, lai uzņēmums veiktu tā paša ar nodokli apliekamā uzņēmuma atliktā nodokļa aktīva ieskaitu pret atliktā nodokļa saistībām tikai tad, ja atliktā nodokļa aktīvs un saistības attiecas uz ienākuma nodokļiem, kurus noteikusi viena nodokļu administrācija, un uzņēmums ir juridiski tiesīgs veikt pārskata perioda nodokļa aktīvu ieskaitu pret pārskata perioda nodokļa saistībām.

76

Retos gadījumos uzņēmums var būt juridiski tiesīgs veikt ieskaitu un paredzēt norēķināties ar neto maksājumu dažos periodos, bet ne citos. Tādos retos gadījumos var būt nepieciešams detalizēts grafiks, lai ticami noteiktu, vai viena ar nodokli apliekama uzņēmuma atliktā nodokļa saistību rezultātā palielināsies nodokļa maksājumi tajā pašā periodā, kurā cita ar nodokli apliekamās uzņēmuma atliktā nodokļa aktīva rezultātā samazināsies šā otrā ar nodokli apliekamā uzņēmuma maksājumi.

Nodokļa izdevumi

Nodokļa izdevumi (ienākumi), kuri attiecas uz parastās darbības peļņu vai zaudējumiem

77

Nodokļa izdevumi (ienākumi), kuri attiecas uz parastās darbības peļņu vai zaudējumiem, jāuzrāda peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

Valūtas kursa starpības atliktā ārvalstu nodokļa saistībām vai aktīviem

78

21. SGS pieprasa atsevišķas valūtas kursa starpības atzīt par ienākumiem vai izdevumiem, bet neprecizē, kur šīs starpības jāuzrāda peļņas vai zaudējumu aprēķinā. Tātad, ja valūtas kursa starpības par atliktā ārvalstu nodokļa saistībām vai aktīviem atzīst peļņas vai zaudējumu aprēķinā, šīs starpības var klasificēt par atliktā nodokļa izdevumiem (ienākumiem), ja šī uzrādīšana tiek uzskatīta par visnoderīgāko finanšu pārskatu lietotājiem.

INFORMĀCIJAS ATKLĀŠANA

79

Nodokļa izdevumu (ienākumu) svarīgākās sastāvdaļas jāatklāj atsevišķi.

80

Nodokļa izdevumu (ienākumu) sastāvdaļās var iekļaut:

a)

pārskata perioda nodokļa izdevumus (ienākumus);

b)

jebkuras korekcijas, kuras attiecīgajā periodā atzītas par iepriekšējo periodu pārskata perioda nodokļiem;

c)

atliktā nodokļa izdevumu (ienākumu) summu, kas attiecas uz pagaidu starpību rašanos un apvērsi;

d)

atliktā nodokļa izdevumu (ienākumu) summu, kas attiecas uz nodokļa likmju izmaiņām vai aplikšanu ar jauniem nodokļiem;

e)

labuma summu, kas rodas no iepriekš neatzītiem iepriekšējā perioda nodokļa zaudējumiem, nodokļa kredīta vai pagaidu starpības, ko lieto pārskata perioda nodokļa izdevumu samazināšanai;

f)

labuma summu no iepriekš neatzītiem iepriekšējā perioda nodokļa zaudējumiem, nodokļa kredīta vai pagaidu starpības, ko lieto atliktā nodokļa izdevumu samazināšanai;

g)

atliktā nodokļa izdevumus, kuri rodas no atliktā nodokļa aktīva vērtības daļēja norakstījuma vai iepriekšēja vērtības daļēja norakstījuma apvērses saskaņā ar 56. punktu; un

h)

nodokļa izdevumu (ieņēmumu) summa saistībā ar tām izmaiņām grāmatvedības politikā un kļūdām, kas iekļautas peļņā un zaudējumos saskaņā ar 8. SGS, jo tos nevar aprēķināt retrospektīvi.

81

Atsevišķi jāatklāj arī šāda informācija:

a)

pārskata perioda un atliktā nodokļa kopsumma, kuri attiecas uz posteņiem, par kuriem debetēts vai kreditēts pašu kapitāls;

b)

svītrots;

c)

paskaidrojums par sakarību starp nodokļa izdevumiem (ienākumiem) un grāmatvedības peļņu vienā vai abos šādos veidos:

i)

skaitliska saskaņošana starp nodokļa izdevumiem (ienākumiem) un grāmatvedības peļņu, kuru reizina ar piemērojamo nodokļa likmi(-ēm), atklājot arī bāzi, pamatojoties uz kuru aprēķina piemērojamo nodokļa likmi(-es); vai

ii)

skaitliska saskaņošana starp vidējo faktisko nodokļa likmi un piemērojamo nodokļa likmi, atklājot arī bāzi, pamatojoties uz kuru aprēķina piemērojamo nodokļa likmi;

d)

paskaidrojums par piemērojamās nodokļa likmes(-ju) izmaiņām salīdzinājumā ar iepriekšējo pārskata periodu;

e)

atskaitāmo pagaidu starpību, neizmantoto nodokļa zaudējumu un neizmantoto nodokļa kredītu summa (un termiņš, ja tāds ir), kuriem bilancē neatzīst atliktā nodokļa aktīvu;

f)

pagaidu starpību kopsumma, kuras saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalību kopuzņēmumos un kurām nav atzītas atliktā nodokļa saistības (sk. 39. punktu);

g)

par katru pagaidu starpības veidu un par katru neizmantoto nodokļa zaudējumu un neizmantoto nodokļa kredītu veidu:

i)

atliktā nodokļa aktīvu un saistību summa, kura atzīta bilancē par katru uzrādīto periodu;

ii)

atliktā nodokļa ienākumu vai izdevumu summa, kura atzīta peļņas vai zaudējumu aprēķinā, ja tā nav acīmredzama no to summu izmaiņām, kuras atzītas bilancē;

h)

attiecībā uz pārtrauktām darbībām – nodokļa izdevumi par:

i)

guvumiem vai zaudējumiem pārtraukšanas brīdī; un

ii)

peļņu vai zaudējumiem no parastās darbības attiecīgajā periodā saistībā ar pārtraukto darbību līdz ar attiecīgajām summām par katru uzrādīto iepriekšējo periodu; un

i)

to dividenžu ienākuma nodokļa summas sekas uzņēmuma akcionāriem, kuras ieteica vai izsludināja pirms finanšu pārskatu apstiprināšanas publiskošanai, bet neatzīst par saistībām finanšu pārskatos.

82

Uzņēmumam jāatklāj atliktā nodokļa aktīva summa un pierādījumu būtība, kas attaisno tā atzīšanu, ja:

a)

atliktā nodokļa aktīva izmantošana ir atkarīga no turpmākās ar nodokli apliekamās peļņas, kas pārsniedz peļņu no esošo ar nodokli apliekamo pagaidu starpību apvērses; un

b)

uzņēmumam ir bijuši zaudējumi pārskata vai iepriekšējā periodā nodokļa jurisdikcijā, uz kuru attiecas atliktā nodokļa aktīvs.

82A

52.A punktā aprakstītajos gadījumos uzņēmumam jāatklāj potenciālo ienākuma nodokļa seku raksturs, kuras radīsies, izmaksājot dividendes akcionāriem. Turklāt uzņēmumam jāatklāj potenciālās ienākuma nodokļa seku summas, kuras iespējams praktiski noteikt, un to, vai ir kādas potenciālās ienākuma nodokļa sekas, kuras nevar praktiski noteikt.

83

[Svītrots]

84

81. punkta c) apakšpunktā paredzētā informācija dod iespēju finanšu pārskatu lietotājiem izprast, vai sakarība starp nodokļa izdevumiem (ienākumiem) un grāmatvedības peļņu ir neparasta, un izprast svarīgus faktorus, kuri varētu ietekmēt šo sakarību nākotnē. Sakarību starp nodokļa izdevumiem (ienākumiem) un grāmatvedības peļņu var ietekmēt tādi faktori kā, piemēram, ieņēmumi, kurus neapliek ar nodokļiem, izdevumi, kuri nav atskaitāmi, nosakot ar nodokli apliekamo peļņu (nodokļa zaudējumus), nodokļa zaudējumu ietekme un ārvalstu nodokļa likmju ietekme.

85

Skaidrojot sakarību starp nodokļa izdevumiem (ienākumiem) un grāmatvedības peļņu, uzņēmums lieto piemērojamo nodokļa likmi, kura sniedz finanšu pārskatu lietotājiem visnozīmīgāko informāciju. Bieži visnozīmīgākā likme ir tā iekšzemes nodokļa likme valstī, kurā atrodas uzņēmums, kas apvieno valsts nodokļa likmes ar jebkurām vietējo nodokļu likmēm, kurus aprēķina būtībā līdzīgam ar nodokli apliekamās peļņas (nodokļa zaudējumu) apjomam. Tomēr uzņēmumam, kurš darbojas vairākās jurisdikcijās, var būt nozīmīgāk apkopot atsevišķus saskaņojumus, kas sagatavoti, lietojot iekšzemes likmi katrā atsevišķā jurisdikcijā. Tālāk piemērā ilustrēts, kā izvēlētā piemērojamā nodokļa likme ietekmē skaitliskā saskaņojuma uzrādīšanu.

Piemērs, kas ilustrē 85. punktu19X2. gadā uzņēmuma grāmatvedības peļņa savā jurisdikcijā (a valstī) bija 1 500 (19X1. gadā: 2 000), un b valstī tā bija 1 500 (19X1. gadā: 500). Nodokļa likme a valstī ir 30 % un b valstī ir 20 %. A valstī izdevumi 100 (19x1. gadā: 200) nav atskaitāmi nodokļa aprēķina vajadzībām.Tālāk minēts piemērs saskaņošanai ar iekšzemes nodokļa likmi.

 

19X1. GADS

 

19X2. GADS

Grāmatvedības peļņa

2 500

 

3 000

Nodoklis pēc iekšzemes likmes 30 %

750

 

900

Izdevumu ietekme uz nodokli, kuri nav atskaitāmi nodokļa aprēķina vajadzībām

60

 

30

Zemāku nodokļa likmju ietekme b valstī

(50)

 

(150)

Nodokļa izdevumi

760

 

780


Tālāk minēts saskaņošanas piemērs, kas sagatavots, apkopojot atsevišķos saskaņojumus katras valsts jurisdikcijā. Pēc šīs metodes ietekme, kuru rada starpības starp pārskatu sniedzēja uzņēmuma paša iekšzemes nodokļa likmi un iekšzemes nodokļa likmi citās jurisdikcijās, neparādās kā atsevišķs postenis saskaņošanā. Lai atbilstīgi 81. panta d) apakšpunktam paskaidrotu piemērojamās nodokļa likmes(-ju) izmaiņas, uzņēmumam var būt jāizklāsta ietekme, kuru rada nodokļa likmju vai dažādās jurisdikcijās gūtās kopējās peļņas nozīmīgas izmaiņas.

Grāmatvedības Peļņa

2 500

 

3 000

Nodoklis pēc iekšzemes likmēm, kuras piemērojamas peļņai attiecīgajā valstī

700

 

750

Izdevumu Ietekme Uz Nodokli, Kuri Nav Atskaitāmi Nodokļa Aprēķina Vajadzībām

60

 

30

Nodokļa Izdevumi

760

 

780

86

Vidējo faktisko nodokļa likmi iegūst, dalot nodokļa izdevumus (ienākumus) ar grāmatvedības peļņu.

87

Bieži nav iespējams aprēķināt neatzīto atliktā nodokļa saistību summu, kuras rodas no ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos un līdzdalības kopuzņēmumos (sk. 39. punktu). Tādēļ šis standarts pieprasa uzņēmumam atklāt pamatā esošo pagaidu starpību kopsummu, bet nepieprasa atklāt atliktā nodokļa saistības. Tomēr, ja iespējams, uzņēmumiem ieteicams atklāt neatzīto atliktā nodokļa saistību summas, jo finanšu pārskatu lietotāji šo informāciju var uzskatīt par noderīgu.

87A

82.A punkts pieprasa uzņēmumam atklāt potenciālo ienākuma nodokļa seku raksturu, kuras radīsies, izmaksājot dividendes akcionāriem. Uzņēmums atklāj svarīgas ienākuma nodokļa sistēmas iezīmes un faktorus, kuri ietekmēs dividenžu potenciālā ienākuma nodokļa summu.

87B

Dažreiz var nebūt iespējams aprēķināt potenciālā ienākuma nodokļa kopsummu, kas rastos, izmaksājot dividendes akcionāriem. Tas var būt, piemēram, gadījumā, kad uzņēmumam ir daudzi ārvalstu meitasuzņēmumi. Tomēr pat tādos gadījumos dažas kopsummas daļas var būt viegli nosakāmas. Piemēram, konsolidētā koncernā mātesuzņēmums un daži tā meitasuzņēmumi var būt samaksājuši ienākuma nodokļus par nesadalīto peļņu pēc augstākas likmes un zināt summu, kas tiktu atmaksāta, izmaksājot akcionāriem turpmākās dividendes no konsolidētās nesadalītās peļņas. Tādā gadījumā atklāj atmaksājamo summu. Attiecīgā gadījumā uzņēmums atklāj arī to, ka pastāv papildu potenciālas ienākuma nodokļa sekas, kuras praktiski nav nosakāmas. Mātesuzņēmuma atsevišķajos finanšu pārskatos, ja tādi ir, informācijas atklāšana par potenciālajām ienākuma nodokļa sekām attiecas uz mātesuzņēmuma nesadalīto peļņu.

87C

Uzņēmumam, kuram jāatklāj 82.A punktā paredzētā informācija, var pieprasīt atklāt arī informāciju par pagaidu starpībām, kuras saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, filiālēs un asociētajos uzņēmumos vai līdzdalību kopuzņēmumos. Tādos gadījumos uzņēmums to ņem vērā, nosakot informāciju, kas jāatklāj saskaņā ar 82.A punktu. Piemēram, uzņēmumam var pieprasīt atklāt pagaidu starpību kopsummu, kuras saistītas ar ieguldījumiem meitasuzņēmumos, kuriem ir atzītas atliktā nodokļa saistības (sk. 81. punkta f) apakšpunktu). Ja nav iespējams aprēķināt neatzīto atliktā nodokļa saistību summas (sk. 87. punktu), var būt dividenžu potenciālā ienākuma nodokļa summas, kuras praktiski nevar noteikt un kuras saistītas ar šiem meitasuzņēmumiem.

88

Uzņēmums atklāj jebkuras ar nodokļiem saistītās iespējamās saistības un iespējamos aktīvus saskaņā ar 37. SGS Uzkrājumi, iespējamās saistības un iespējamie aktīvi. Iespējamās saistības un iespējamie aktīvi var rasties, piemēram, no neatrisinātiem strīdiem ar nodokļu administrācijām. Tāpat, ja nodokļa likmju vai nodokļa tiesību aktu izmaiņas tiek ieviestas vai izsludinātas pēc bilances datuma, uzņēmums atklāj šo izmaiņu nozīmīgo ietekmi uz tā pārskata perioda un atliktā nodokļa aktīviem un saistībām (sk. 10. SGS Notikumi pēc bilances datuma).

SPĒKĀ STĀŠANĀS DATUMS

89

Šis standarts stājas spēkā attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas 1998. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma, izņemot, kā noteikts 91. punktā. Ja uzņēmums piemēro šo standartu attiecībā uz finanšu pārskatiem par periodiem, kuri sākas pirms 1998. gada 1. janvāra, uzņēmumam jāatklāj fakts, ka tas ir piemērojis šo standartu 1979. gadā apstiprinātā 12. SGS Ienākuma nodokļu uzskaite vietā.

90

Šis standarts aizstāj 12. SGS Ienākuma nodokļu uzskaite, kas apstiprināts 1979. gadā.

91

52.A, 52.B, 65.A punkts, 81. punkta i) apakšpunkts, 82.A, 87.A, 87.B, 87.C punkts, kā arī 3. un 50. punkta svītrošana stājas spēkā attiecībā uz gada finanšu pārskatiem (3) par periodiem, kuri sākas 2001. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma. Ieteicama agrāka pieņemšana. Ja agrāka pieņemšana ietekmē finanšu pārskatus, uzņēmumam jāatklāj šis fakts.


(1)  Saskaņā ar šo analīzi nepastāv ar nodokli apliekama pagaidu starpība. Alternatīva analīze: uzkrāto saņemamo dividenžu nodokļa bāze ir nulle, un nulles nodokļa bāzi piemēro rezultātā iegūtajai ar nodokli apliekamai pagaidu starpībai 100. saskaņā ar abām analīzēm nepastāv atliktā nodokļa saistības.

(2)  Saskaņā ar šo analīzi nepastāv atskaitāma pagaidu starpība. alternatīva analīze: uzkrāto maksājamo soda naudu nodokļa bāze ir nulle, un nulles nodokļa bāzi piemēro rezultātā iegūtajai atskaitāmai pagaidu starpībai 100. saskaņā ar abām analīzēm nepastāv atliktā nodokļa aktīvs.

(3)  91. punktā minēti “gada finanšu pārskati” saskaņā ar spēkā stāšanās datumu precīzākas norādīšanas principiem, kas pieņemti 1998. gadā. 89. punktā minēti “finanšu pārskati”.

16.STARPTAUTISKAIS GRĀMATVEDĪBAS STANDARTS

Pamatlīdzekļi

MĒRĶIS

1

Šā standarta mērķis ir noteikt grāmatvedības metodi pamatlīdzekļiem, lai finanšu pārskatu lietotāji var izšķirt informāciju par uzņēmuma ieguldījumiem pamatlīdzekļos un izmaiņām šajos ieguldījumos. Galvenie jautājumi pamatlīdzekļu uzskaitē ir aktīvu atzīšana, to uzskaites vērtību noteikšana, nolietojuma izmaksas un zaudējumi no vērtības samazināšanās, kas jāatzīst attiecībā uz tiem.

DARBĪBAS JOMA

2

Šis standarts jāpiemēro pamatlīdzekļu uzskaitē, izņemot gadījumus, ja kāds cits grāmatvedības standarts pieprasa vai pieļauj citu grāmatvedības metodi.

3

Šis standarts neattiecas uz:

a)

pamatlīdzekļiem, kas klasificēti kā pārdošanai turēti, saskaņā ar 5. SFPS Pārdošanai turēti ilgtermiņa aktīvi un pārtrauktas darbības;

b)

bioloģiskajiem aktīviem saistībā ar lauksaimniecisko darbību (sk. 41. SGS Lauksaimniecība);

c)

izpētes un novērtēšanas aktīvu atzīšanu un novērtēšanu (sk. 6. SFPS Minerālresursu izpēte un novērtēšana); vai

d)

tiesībām iegūt derīgos izrakteņus un derīgo izrakteņu krājumus, piemēram, naftu, dabas gāzi un līdzīgus neatjaunojamus resursus.

Tomēr šis standarts attiecas uz pamatlīdzekļiem, ko izmanto b)–d) apakšpunktā aprakstīto aktīvu attīstīšanai vai saglabāšanai.

4

Citos standartos var būt prasīts atzīt pamatlīdzekļu posteni, balstoties uz atšķirīgu metodi nekā noteikts šajā standartā. Piemēram, 17. SGS Noma uzņēmumam prasīts novērtēt tā iznomāto pamatlīdzekļu posteņa atzīšanu, balstoties uz risku un atlīdzības nodošanu. Tomēr šajos gadījumos visus citus grāmatvedības metodes aspektus šiem aktīviem, tostarp nolietojumam, nosaka šā standarta prasības.

5

Uzņēmumam jāpiemēro šis standarts īpašumam, kas tiek veidots vai attīstīts tā, lai nākotnē to varētu izmantot kā ieguldījumu īpašumu, bet pašreizējā brīdī vēl neatbilst “ieguldījumu īpašuma” definīcijai, kas sniegta 40. SGS Ieguldījuma īpašums. Kad veidošana vai attīstība ir pabeigta, īpašums kļūst par ieguldījumu īpašumu, un uzņēmumam ir jāpiemēro 40. SGS. 40. SGS attiecas arī uz ieguldījumu īpašumu, ja tas tiek pārveidots turpmākai lietošanai par ieguldījumu īpašumu. Uzņēmums, kas izmanto izmaksu modeli ieguldījumu īpašumam saskaņā ar 40. SGS, jāizmanto šajā standartā noteiktais izmaksu modelis.

DEFINĪCIJAS

6

Šajā standartā lietoto terminu nozīme ir šāda:

Uzskaites vērtība ir vērtība, kādā aktīvu atzīst pēc uzkrātā nolietojuma un uzkrāto zaudējumu no vērtības samazināšanās atskaitīšanas.

Izmaksas ir samaksātās naudas vai naudas ekvivalentu summa, vai izlietotās atlīdzības patiesā vērtība, lai iegādātos aktīvu, tā iegādes vai būvniecības brīdī, vai, kur piemērojams, summa, kuru attiecina uz šo aktīvu, sākotnēji atzīstot saskaņā ar citu SFPS konkrētām prasībām, piem., 2. SFPS Maksājums ar akcijām.

Amortizējamā summa ir aktīva izmaksas vai cita summa, kas aizstāj izmaksas, mīnus tā atlikusī vērtība.

Nolietojums ir aktīva amortizējamās summas sistemātiska sadalīšana tā lietderīgās lietošanas laikā.

Uzņēmumam specifiskā vērtība ir esošā naudas plūsmas vērtība, ko uzņēmums sagaida saņemt no turpmākas aktīva izmantošanas un no tā atsavināšanas lietderīgās lietošanas beigās, vai sagaida, ka tā radīsies pēc saistību nokārtošanas.

Patiesā vērtība ir summa, pret kuru varētu apmainīt aktīvu starp informētām, ieinteresētām pusēm nesaistītu pušu darījumu nosacījumiem atbilstošā darījumā.

Zaudējumi no vērtības samazināšanās ir summa, par kādu aktīva uzskaites vērtība pārsniedz tā atgūstamo summu.

Pamatlīdzekļi ir materiāli posteņi, kurus:

a)

tur, lai izmantotu preču ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai, iznomāšanai citiem vai administratīvā nolūkā; un

b)

plāno izmantot ilgāk nekā vienu periodu.

Atgūstamā summa ir aktīva neto pārdošanas cena vai tā lietošanas vērtība atkarībā no tā, kurš no šiem rādītājiem ir lielāks.

Aktīvu atlikusī vērtība ir aplēstā summa, kādu uzņēmums iegūtu, ja aktīvu atsavinātu pēc aplēsto atsavināšanas izmaksu atņemšanas, atkarībā no aktīvu vecuma un stāvokļa, kādā tie ir savas lietderīgās izmantošanas laika beigās.

Lietderīgās lietošanas laiks ir:

a)

laika periods, kurā uzņēmums paredzējis lietot aktīvu; vai

b)

produkcijas vai līdzīgu vien