1.   Šo direktīvu elektriskajām un elektroniskajām iekārtām (EEI) piemēro šādi:

2.   Šo direktīvu piemēro, neskarot prasības, kas paredzētas Savienības tiesību aktos par drošību un veselības aizsardzību un par ķīmiskām vielām, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembrim), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru (18), kā arī neskarot īpašus Savienības tiesību aktus par atkritumu apsaimniekošanu vai izstrādājumu konstrukciju.

3.   Šo direktīvu nepiemēro šādām EEI:

4.   Papildus 3. punktā norādītajām iekārtām no 2018. gada 15. augusta šo direktīvu nepiemēro šādām EEI:

5.   Ne vēlāk kā 2015. gada 14. augustā Komisija pārskata šīs direktīvas darbības jomu, kas noteikta šā panta 1. punkta b) apakšpunktā, tostarp kritērijus, lai III pielikumā noteiktu atšķirību starp liela un maza izmēra iekārtām, un iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šo jautājumu. Ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīvu priekšlikumu.

1.   Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

2.   Turklāt tiek piemērotas Direktīvas 2008/98/EK 3. pantā noteiktās definīcijas – “bīstami atkritumi”, “savākšana”, “dalīta savākšana”, “atkritumu rašanās novēršana”, “atkārtota izmantošana”, “apstrāde”, “reģenerācija”, “sagatavošana atkārtotai izmantošanai”, “pārstrāde” un “apglabāšana”.

1.   Dalībvalstis paredz attiecīgus pasākumus, lai samazinātu EEIA kā nešķirotu sadzīves atkritumu apglabāšanu, nodrošinātu visu savākto EEIA pareizu aptrādi un sasniegtu augstu EEIA dalītas savākšanas līmeni, jo īpaši un prioritāri attiecībā uz temperatūras maiņas iekārtām, kurās izmantotas ozonu noārdošas vielas un fluorētas siltumnīcefekta gāzes, dienasgaismas spuldzēm, kurās ir dzīvsudrabs, fotoelementu paneļiem un mazām iekārtām, kas minētas III pielikuma 5. un 6. kategorijā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecībā uz privāto mājsaimniecību EEIA:

Dalībvalstis var paredzēt EEIA īpašas atpakaļnodošanas sistēmas atbilstīgi a), b) un c) apakšpunktam gadījumiem, kad attiecīgajā iekārtā nav būtisku sastāvdaļu vai ja attiecīgā iekārta satur citādus atkritumus nekā EEIA.

3.   Dalībvalstis var izraudzīties uzņēmējus, kuriem ir atļauts savākt EEIA no privātām mājsaimniecībām, kā minēts 2. punktā.

4.   Dalībvalstis var prasīt, lai EEIA, kas nogādāti savākšanas vietās, kuras minētas 2. un 3. punktā, tiek nodoti ražotājiem vai trešajām personām, kas rīkojas to vārdā, vai arī tiek nodoti attiecīgām iestādēm vai uzņēmumiem, ja tos paredzēts sagatavot atkārtotai izmantošanai.

5.   Ja EEIA nav privātu mājsaimniecību EEIA un neskarot 13. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka šādus atkritumus savāc ražotāji vai trešās personas, kas darbojas to vārdā.

1.   Dalībvalstis aizliedz apglabāt dalīti savāktus EEIA, kas vēl nav apstrādāti, kā norādīts 8. pantā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka dalīti savāktu EEIA savākšana un transportēšana notiek tā, lai tiktu nodrošināti optimāli apstākļi, kuros EEIA sagatavot atkārtotai izmantošanai, pārstrādei un bīstamo vielu izplatības ierobežošanai.

Lai pēc iespējas labāk nodrošinātu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, dalībvalstis veicina to, ka – attiecīgi – savākšanas sistēmas vai iekārtas pirms katras turpmākās nosūtīšanas vajadzības gadījumā paredz savākšanas punktos no citiem dalīti savāktiem EEIA nodalīt tādus EEIA, kuri jāsagatavo atkārtotai izmantošanai, jo īpaši piekļuvi nodrošinot atkārtotas izmantošanas centru darbiniekiem.

1.   Neskarot 5. panta 1. punktu, katra dalībvalsts nodrošina ražotāja atbildības principa īstenošanu un to, ka tā iznākumā minimālais savākšanas apjoms tiek sasniegts ik gadu. No 2016 minimālais savākšanas apjoms ir 45 %, un to aprēķina, izmantojot to EEIA kopējo svaru, kas attiecīgajā gadā un dalībvalstī savākti saskaņā ar 5. un 6. pantu, un izsakot to kā procentuālo daļu no to EEI vidējā svara, kas attiecīgajā dalībvalstī ir laistas tirgū trīs iepriekšējos gados. Dalībvalstis nodrošina, lai savākto EEIA apjoms pakāpeniski pieaugtu laikposmā no 2016. līdz 2019. gadam, ja vien jau nav sasniegts šā punkta otrajā daļā noteiktais savākšanas apjoms.

No 2019. gada minimālais savākšanas apjoms, kas ir jāsasniedz katru gadu, ir 65 % no to EEI vidējā svara, kuras attiecīgajā dalībvalstī ir laistas tirgū trīs iepriekšējos gados, vai arī 85 % no minētās dalībvalsts teritorijā radītajiem EEIA.

Līdz 2015. gada 31. decembrim turpina piemērot prasību, ka dalītas atkritumu savākšanas apjoms no privātām mājsaimniecībām ir vidēji vismaz četri kilogrami EEIA uz iedzīvotāju gadā vai arī tāds pats EEIA apjoms kā svars, kas šajā dalībvalstī vidēji tika savākts trīs iepriekšējos gados – atkarībā no tā, kurš no šiem abiem rādītājiem ir lielāks.

Dalībvalstis drīkst noteikt lielākus EEIA dalītas savākšanas apjomus, un tādā gadījumā dalībvalstis par to informē Komisiju.

2.   Lai konstatētu, vai ir sasniegts minimālais savākšanas apjoms, dalībvalstis nodrošina, ka tām bez maksas paziņo informāciju par saskaņā ar 5. pantu dalīti savāktiem EEIA, tostarp vismaz informāciju par EEIA:

3.   Atkāpjoties no 1. punkta, Bulgārija, Čehijas Republika, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Rumānija, Slovēnija un Slovākija nepieciešamās infrastruktūras trūkuma un zemā EEI patēriņa apjoma dēļ var pieņemt lēmumu:

4.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 20. pantu, nosakot nepieciešamos pārejas posma pielāgojumus, lai pārvarētu grūtības, kas dalībvalstīm rodas, pildot 1. punktā paredzētās prasības.

5.   Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šā panta īstenošanai, Komisija līdz 2015. gada 14. augustam pieņem īstenošanas aktus, ar ko izveido vienotu metodoloģiju valsts tirgū laisto EEI svara aprēķināšanai un vienotu metodoloģiju, lai aprēķinātu katrā dalībvalstī radīto EEIA apjomu izteiktu svara mērvienībās. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

6.   Komisija līdz 2015. gada 14. augustam iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to termiņu pārskatīšanu, kas attiecas uz 1. punktā minētajiem savākšanas apjomiem, un par iespēju noteikt individuālus savākšanas apjomus vienai vai vairākām III pielikumā paredzētajām EEI kategorijām vai veidiem, jo īpaši temperatūras maiņas iekārtām, fotoelementu paneļiem, mazām iekārtām, mazām IT un telekomunikācijas iekārtām un dzīvsudrabu saturošām spuldzēm. Attiecīgā gadījumā ziņojumam pievieno leģislatīvu priekšlikumu.

7.   Ja Komisija, pamatojoties uz ietekmes izpēti, uzskata, ka savākšanas apjoms, kura pamatā ir radītie EEIA, ir jāpārskata, tā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei leģislatīvu priekšlikumu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka visi dalīti savāktie EEIA tiek pienācīgi apstrādāti.

2.   Pienācīga apstrāde, kas nav sagatavošana atkārtotai izmantošanai, un reģenerācijas vai pārstrādes darbības ietver vismaz atbrīvošanu no visiem šķidrumiem un selektīvu apstrādi atbilstīgi VII pielikumam.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka ražotāji vai trešās personas, kas darbojas to vārdā, izveido sistēmas, lai nodrošinātu EEIA reģenerāciju, izmantojot labākos pieejamos paņēmienus. Ražotāji var izveidot sistēmas individuāli vai kolektīvi. Dalībvalstis nodrošina, ka katra iestāde vai uzņēmums, kas veic savākšanas vai apstrādes operācijas, EEIA apstrādā un glabā saskaņā ar VIII pielikumā noteiktajām tehniskajām prasībām.

4.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 20. pantu attiecībā uz VII pielikuma grozīšanu, lai ieviestu citas apstrādes metodes, kas nodrošina vismaz tādu pašu cilvēku veselības un vides aizsardzību.

Komisija prioritārā kārtā izvērtē, vai jāizdara grozījumi attiecīgajos ierakstos par mobilo telefonu iespiedshēmas platēm un šķidro kristālu displejiem. Komisiju aicina izvērtēt, vai ir nepieciešami grozījumi VII pielikumā attiecībā uz nanomateriālus saturošām EEI.

5.   Rūpējoties par vides aizsardzību, dalībvalstis var noteikt savākto EEIA apstrādes minimālos kvalitātes standartus.

Nosakot šādus kvalitātes standartus, dalībvalstis par to informē Komisiju, kura tos publicē.

Komisija ne vēlāk kā 2013. gada 14. februārī pieprasa Eiropas standartizācijas organizācijām izstrādāt Eiropas standartus attiecībā uz EEIA apstrādi, tostarp arī reģenerāciju, pārstrādi un sagatavošanu atkārtotai lietošanai. Minētos standartus nosaka atbilstoši jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem.

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šā panta īstenošanai, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar ko nosaka minimālos kvalitātes standartus, jo īpaši pamatojoties uz Eiropas standartizācijas organizāciju izstrādātiem standartiem. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Atsauci uz Komisijas pieņemtajiem standartiem publicē.

6.   Dalībvalstis veicina iestāžu vai uzņēmumu, kas veic apstrādes procesu, sertificētas vides apsaimniekošanas sistēmas ieviešanu saskaņā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1221/2009 (2009. gada 25. novembris) par organizāciju brīvprātīgu dalību Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) (23).

1.   Dalībvalstis saskaņā ar Direktīvas 2008/98/EK 23. pantu nodrošina, lai katra iestāde vai uzņēmums, kas veic apstrādi, saņemtu kompetentās iestādes atļauju.

2.   Atbrīvojumi no prasības iegūt atļauju, nosacījumi atbrīvojumiem un reģistrācija ir saskaņā ar attiecīgi 24., 25. un 26. pantu Direktīvā 2008/98/EK.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. un 2. punktā minētajā atļaujā vai reģistrācijā ir visi nosacījumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atbilstību 8. panta 2., 3. un 5. punktam un sasniegtu reģenerācijas mērķus, ko nosaka 11. pants.

1.   Apstrādi var veikt arī ārpus attiecīgās dalībvalsts vai Savienības ar noteikumu, ka EEIA transportē saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1013/2006 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1418/2007 (2007. gada 29. novembris) par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1013/2006 III vai IIIA pielikumā uzskaitītu dažu atkritumu eksportu reģenerācijai uz valstīm, uz kurām neattiecas ESAO Lēmums par atkritumu pārrobežu pārvietošanas kontroli (24).

2.   No Savienības eksportētos EEIA ieskaita šīs direktīvas 11. pantā noteikto saistību un mērķu izpildē vienīgi tad, ja eksportētājs saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 1013/2006 un (EK) Nr. 1418/2007 var pierādīt, ka apstrāde ir notikusi atbilstīgi nosacījumiem, kas ir līdzvērtīgi šīs direktīvas prasībām.

3.   Komisija ne vēlāk kā 2014. gada 14. februārī pieņem deleģētos aktus saskaņā ar 20. pantu attiecībā uz sīki izstrādātiem noteikumiem, ar ko papildina šā panta 2. punktā izklāstītos noteikumus, jo īpaši kritērijus līdzvērtīgu apstākļu novērtēšanai.

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai ražotāji izpildītu V pielikumā noteiktos minimālos mērķus attiecībā uz visiem EEIA, kas dalīti savākti saskaņā ar 5. pantu un nosūtīti apstrādei saskaņā ar 8., 9. un 10. pantu.

2.   Šo mērķu sasniegšanu aprēķina katrai kategorijai, tādu EEIA svaru, kuri ienāk iekārtā reģenerēšanai vai pārstrādei/sagatavošanai atkārtotai izmantošanai pēc pienācīgas apstrādes saskaņā ar 8. panta 2. punktu, attiecībā uz reģenerēšanu vai pārstrādi katrai kategorijai, dalot ar visu to EEIA svaru, kas konkrētajā kategorijā ir savākti dalīti, un izsakot to kā procentuālo daļu.

Mērķapjomu aprēķinos neiekļauj iepriekšējas darbības, tostarp šķirošanu un pirms reģenerācijas notikušu glabāšanu.

3.   Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šā panta īstenošanai, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar ko ievieš papildu noteikumus par aprēķina metodi minimālo mērķu piemērošanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka, aprēķinot šos mērķapjomus, ražotāji vai trešās personas, kas darbojas to vārdā, EEIA sastāvdaļu, materiālu un svara uzskaiti veic, tos izvadot (“izvade”) no savākšanas iekārtām, ievietojot (“ievade”) apstrādes iekārtās un izvadot (“izvade”) no tām, un ievadot (“ievade”) reģenerācijas iekārtā vai pārstrādes iekārtā / iekārtā, kurā veic sagatavošanu atkārtotai izmantošanai.

Dalībvalstis nodrošina arī to, ka 6. punkta īstenošanas nolūkā tiek dokumentēts produktu un materiālu svars, tos izvadot (“izvade”) no reģenerācijas vai pārstrādes iekārtas vai iekārtas, kurā veic sagatavošanu atkārtotai izmantošanai.

5.   Dalībvalstis veicina jaunu reģenerācijas, pārstrādes un apstrādes tehnoloģiju izstrādi.

6.   Pamatojoties uz Komisijas ziņojumu, kam vajadzības gadījumā pievienots leģislatīvais priekšlikums, Eiropas Parlaments un Padome līdz 2016. gada 14. augustam pārskata V pielikuma 3. daļā minētos reģenerācijas mērķus, izskata iespēju noteikt atsevišķus mērķus attiecībā uz EEIA, kas jāsagatavo atkārtotai izmantošanai, un pārskata šā panta 2. punktā minēto aprēķināšanas metodi, lai analizētu mērķu noteikšanas iespējamību, pamatojoties uz produktiem un materiāliem, kas rodas reģenerācijas, pārstrādes un sagatavošanas atkārtotai lietošanai procesos (“izvade”).

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ražotāji paredz finansējumu vismaz to privāto mājsaimniecību EEIA savākšanai, apstrādei, reģenerācijai un apglabāšanai videi nekaitīgā veidā, kuri nogādāti saskaņā ar 5. panta 2. punktu izveidotajās savākšanas vietās.

2.   Dalībvalstis, ja vajadzīgs, var mudināt ražotājus finansēt arī izmaksas, kas rodas saistībā ar EEIA savākšanu no privātām mājsaimniecībām un to nogādāšanu savākšanas vietās.

3.   Saistībā ar tiem izstrādājumiem, kas tirgū laisti pēc 2005. gada 13. augusta, katrs ražotājs atbild par 1. punktā minētā procesa finansēšanu attiecībā uz paša ražoto izstrādājumu atkritumiem. Ražotājs var izvēlēties, vai šīs saistības pildīt individuāli vai pievienojoties kopsistēmai.

Dalībvalstis nodrošina, lai, laižot tirgū izstrādājumu, katrs ražotājs sniedz galvojumu par visu EEIA apsaimniekošanas finansēšanu un lai ražotāji skaidri marķē savus izstrādājumus saskaņā ar 15. panta 2. punktu. Šis galvojums nodrošina 1. punktā minētā procesa finansējumu šim izstrādājumam. Šis galvojums var izpausties kā ražotāja dalība attiecīgās EEIA apsaimniekošanas finansēšanas shēmās, pārstrādes apdrošināšana vai bloķēts bankas konts.

4.   Lai finansētu apsaimniekošanas izmaksas par EEIA, ko rada izstrādājumi, kuri laisti tirgū 2005. gada 13. augustā vai pirms minētās dienas (“iepriekš radušies atkritumi”), paredz tādu vienas vai vairāku sistēmu ieviešanu, kurās visi izdevumu rašanās laikā tirgū esošie ražotāji veic proporcionālas iemaksas, piemēram, proporcionāli katra iekārtas tipa tirgus daļai.

5.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, ar kuriem nodrošina, lai tiktu izstrādāti piemēroti mehānismi vai kompensācijas procedūras, lai atlīdzinātu ražotāju iemaksas, ja EEI tiek nodotas, lai laistu tirgū ārpus attiecīgās dalībvalsts teritorijas. Šādus mehānismus vai procedūras var izstrādāt ražotāji vai trešās personas, kas darbojas to vārdā.

6.   Komisiju aicina ziņot līdz 2015. gada 14. augustam par iespēju izstrādāt kritērijus, ar kuriem iekļauj ekspluatācijas beigu patiesās izmaksas, kas attiecībā uz EEIA jāsedz ražotājiem, un vajadzības gadījumā iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei leģislatīvu priekšlikumu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka ražotāji nodrošina finansējumu EEIA savākšanai, apstrādei, reģenerācijai un apglabāšanai videi nekaitīgā veidā attiecībā uz izstrādājumiem, kas tirgū laisti pēc 2005. gada 13. augusta un kas saņemti no lietotājiem, kuri nav privātas mājsaimniecības.

Aizstājot iepriekš radušos atkritumus ar jauniem līdzvērtīgiem izstrādājumiem vai ar jauniem izstrādājumiem, kuri pilda to pašu funkciju, šo izstrādājumu ražotāji paredz šādu izmaksu finansējumu. Dalībvalstis kā alternatīvu var noteikt pilnīgu vai daļēju atbildību par šo finansējumu arī lietotājiem, kas nav privātas mājsaimniecības.

Citu iepriekš radušos atkritumu gadījumā izmaksu finansējumu veic lietotāji, kas nav privātas mājsaimniecības.

2.   Neskarot šo direktīvu, ražotāji un lietotāji, kas nav privātas mājsaimniecības, slēdzot līgumus, var paredzēt citas finansējuma metodes.

1.   Dalībvalstis var pieprasīt, lai ražotāji, pārdodot jaunus izstrādājumus pircējiem, norāda izmaksas par savākšanu, apstrādi un apglabāšanu videi nekaitīgā veidā. Minētās izmaksas nepārsniedz faktisko izmaksu precīzāko novērtējumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka EEI lietotāji privātās mājsaimniecībās saņem vajadzīgo informāciju par:

3.   Dalībvalstis paredz attiecīgus pasākumus, lai patērētāji piedalītos EEIA savākšanā un lai viņi veicinātu atkārtotas izmantošanas, apstrādes un reģenerācijas procesa attīstību.

4.   Lai līdz minimumam samazinātu to, ka EEIA apglabā kā nešķirotus sadzīves atkritumus, un sekmētu EEIA dalītu savākšanu, dalībvalstis nodrošina, ka ražotāji – saskaņā ar Eiropas standartu EN 50419 (25) – ar IX pielikumā norādīto simbolu pienācīgi marķē EEI. Izņēmuma gadījumos, kad tas ir vajadzīgs sakarā ar izstrādājuma izmēru vai funkciju, simbolu uzdrukā uz attiecīgās EEI iepakojuma, lietošanas instrukcijas vai garantijas apliecības.

5.   Dalībvalstis var pieprasīt, lai visu vai daļu no 2., 3. un 4. punktā prasītās informācijas ražotāji un/vai izplatītāji sniegtu, piemēram, lietošanas instrukcijā, tirdzniecības punktā un rīkojot sabiedrības informēšanas kampaņas.

1.   Lai sekmētu EEIA sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pareizai apstrādei, nekaitējot videi, to skaitā apkopei, modernizācijai, renovācijai un pārstrādei, dalībvalstis ievieš vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka ražotāji bez maksas sniedz informāciju par katras jauna tipa Savienības tirgū pirmo reizi laistas EEI sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un apstrādi viena gada laikā pēc iekārtas laišanas tirgū. Ciktāl tas ir vajadzīgs centriem, kas sagatavo atkārtotai izmantošanai un apstrādes un pārstrādes iekārtām, lai tie nodrošinātu atbilstību šai direktīvai, šajā informācijā norāda dažādas EEI sastāvdaļas un materiālus, kā arī bīstamo vielu un maisījumu atrašanās vietu šajās EEI. Centriem, kas sagatavo atkārtotai izmantošanai, un apstrādes un pārstrādes iekārtām EEI ražotāji šo informāciju sniedz vai nu rokasgrāmatās, vai arī elektroniskā veidā (piemēram, CD-ROM, tiešsaistes pakalpojumi).

2.   Lai nekļūdīgi varētu noteikt datumu, kad EEI laista tirgū, dalībvalstis nodrošina, ka EEI marķējumā konkrēti norāda, ka tā laista tirgū pēc 2005. gada 13. augusta. Šajā nolūkā vēlams piemērot Eiropas standartu EN 50419.

1.   Dalībvalstis saskaņā ar 2. punktu izveido ražotāju reģistru, iekļaujot tajā arī ražotājus, kas piegādā EEI, izmantojot tālpārdošanu. Minēto reģistru izmanto, lai uzraudzītu, vai tiek izpildītas šīs direktīvas prasības.

Ražotājus, kas piegādā EEI, izmantojot tālpārdošanu, kā definēts 3. panta 1. punkta f) apakšpunkta iv) punktā, reģistrē dalībvalstī, kurā tie pārdod attiecīgās iekārtas. Ja šādi ražotāji nav reģistrēti dalībvalstī, kurā viņi pārdod attiecīgās iekārtas, tos reģistrē ar viņu pilnvaroto pārstāvju starpniecību, kas minēti 17. panta 2. punktā.

2.   Dalībvalstis nodrošina, lai:

3.   Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šā panta īstenošanai, Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko nosaka reģistrēšanas un ziņošanas formātu un reģistrācijas datu ziņošanas biežumu. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

4.   Dalībvalstis katru gadu apkopo informāciju, tostarp pamatotas aplēses, par tirgū laisto EEI daudzumiem un kategorijām, kas dalībvalstī, izmantojot visdažādākos kanālus, sagatavotas atkārtotai izmantošanai, pārstrādātas un reģenerētas, kā arī par dalīti savākto EEIA eksportu, ņemot vērā to svaru.

5.   Dalībvalstis ik pēc trim gadiem nosūta Komisijai ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu un informāciju, kas norādīta 4. punktā. Īstenošanas ziņojumu sagatavo, izmantojot aptaujas anketu, kas noteikta Komisijas Lēmumos 2004/249/EK (26) un 2005/369/EK (27). Ziņojumu Komisijai iesniedz deviņu mēnešu laikā pēc trīs gadu laikposma, par ko gatavo ziņojumu.

Pirmais ziņojums attiecas uz laikposmu no 2014. gada 14. februāra līdz 2015. gada 31. decembrim.

Deviņu mēnešu laikā pēc dalībvalstu ziņojumu saņemšanas Komisija publicē ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu.

1.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka 3. panta 1. punkta f) apakšpunkta i) līdz iii) punktā definētais ražotājs, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, izņēmuma kārtā atkāpjoties no 3. panta 1. punkta f) apakšpunkta i) līdz iii) punkta, drīkst iecelt juridisku vai fizisku personu, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā, kā pilnvaroto pārstāvi, kas attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir atbildīgs par šā ražotāja pienākumu izpildi saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Katra dalībvalsts nodrošina, ka 3. panta 1. punkta f) apakšpunkta iv) punktā definētais ražotājs, kas veic uzņēmējdarbību attiecīgās dalībvalsts teritorijā un pārdod EEI citā dalībvalstī, kurā tas neveic uzņēmējdarbību, ieceļ pēdējā minētajā dalībvalstī pilnvaroto pārstāvi kā personu, kas attiecīgās dalībvalsts teritorijā ir atbildīgs par šā ražotāja pienākumu izpildi saskaņā ar šo direktīvu.

3.   Pilnvaroto pārstāvi ieceļ ar rakstisku pilnvarojumu.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 7. panta 4. punktā, 8. panta 4. punktā, 10. panta 3. punktā un 19. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2012. gada 13. augusta. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu, vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 7. panta 4. punktā, 8. panta 4. punktā, 10. panta 3. punktā un 19. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Tiklīdz tā pieņem deleģētu aktu, Komisija par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Saskaņā ar 7. panta 4. punktu, 8. panta 4. punktu, 10. panta 3. punktu un 19. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.   Komisijai palīdz Komiteja, kas izveidota ar Direktīvas 2008/98/EK 39. pantu. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu, un piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešo daļu.

1.   Dalībvalstis īsteno atbilstīgas inspekcijas un uzraudzību, lai pārliecinātos par šīs direktīvas pareizu īstenošanu.

Šīs inspekcijas aptver vismaz:

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka lietotu EEI sūtījumu, par kurām ir aizdomas, ka tās ir EEIA, veic saskaņā ar VI pielikumā norādīto prasību minimumu, un šādus sūtījumus attiecīgi uzrauga.

3.   Saistībā ar EEI, par kurām ir aizdomas, ka tās ir EEIA, veiktu attiecīgu analīžu un pārbaužu izmaksas, tostarp glabāšanas izmaksas, var iekasēt no ražotāja, viņu pārstāvošas trešās personas vai citām personām, kuras organizē lietotu EEI sūtījumu, par kurām ir aizdomas, ka tās ir EEIA.

4.   Lai nodrošinātu vienotus šā panta un VI pielikuma īstenošanas nosacījumus, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, nosakot papildu noteikumus par pārbaudēm un uzraudzību, un jo īpaši par vienotiem VI pielikuma 2. punkta īstenošanas nosacījumiem. Šos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 21. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

1.   Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2014. gada 14. februārim izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis tūlīt dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī norādi, ka spēkā esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos ietvertās atsauces uz direktīvām, kas atceltas ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējama minētā norāde.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

3.   Paredzot šajā direktīvā noteikto mērķu sasniegšanu, dalībvalstis transponē noteikumus, kas izklāstīti 8. panta 6. punktā, 14. panta 2. punktā un 15. pantā, izmantojot nolīgumus starp kompetentajām iestādēm un attiecīgajām ekonomikas nozarēm. Minētie nolīgumi atbilst šādām prasībām: