Help Print this page 
Title and reference
Pamattiesību harta

Summaries of EU legislation: direct access to the main summaries page.
Multilingual display
Text

Pamattiesību harta

Pamattiesību hartā ir atzītas ES pilsoņu un iedzīvotāju personas, pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, un ar hartu šo tiesību principi ir iestrādāti ES tiesību sistēmā.

KOPSAVILKUMS

Ķelnes Eiropadome 1999. gada jūnijā nolēma, ka Eiropas Savienības (ES) līmenī piemērojamās pamattiesības ir jākonsolidē hartā, lai darītu redzamāku to lielo nozīmi. Valstu un valdību vadītāji vēlējās hartā ietvert vispārīgos principus, kas izklāstīti 1950. gadā pieņemtajā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, un principus, kas izriet no ES valstīm kopējām konstitucionālām tradīcijām. Bez tam bija paredzēts hartā iekļaut pamattiesības, kas attiecas uz ES pilsoņiem, kā arī ekonomiskās un sociālas tiesības, kas ietvertas Eiropas Padomes Sociālajā hartā un Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām. Tajā atspoguļotos arī principi, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

Hartu izstrādāja sanāksmē, kurā piedalījās visu ES dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvji, kā arī Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu deputāti. Hartu 2000. gada decembrī Nicā oficiāli proklamēja Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.

2009. gada decembrī, kad spēkā stājās Lisabonas līgums, harta kļuva juridiski saistoša un līdzvērtīga Līgumiem. Tālab harta tika grozīta un vēlreiz proklamēta 2007. gada decembrī.

Saturs

Hartā vienā dokumentā sakopotas tiesības, kas iepriekš bija nostiprinātas dažādos juridiskos instrumentos - valstu un ES tiesību aktos, kā arī Eiropas Padomes, ANO un Starptautiskās Darba organizācijas konvencijās. Tagad pamattiesību kopums ir pārredzamāks un plaši zināms, kas savukārt rada tiesisko noteiktību ES.

Pamattiesību hartā ir preambula un 54 panti, kas sagrupēti septiņās nodaļās:

  • I nodaļa: cieņa (cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību, tiesības uz personas neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums, verdzības un piespiedu darba aizliegums);
  • II nodaļa: brīvības (tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, personas datu aizsardzība, tiesības stāties laulībā un tiesības izveidot ģimeni, domu, pārliecības un ticības brīvība, vārda un informācijas brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, humanitāro un eksakto zinātņu brīvība, tiesības uz izglītību, brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, patvēruma tiesības, aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā);
  • III nodaļa: vienlīdzība (vienlīdzība likuma priekšā, diskriminācijas aizliegums, kultūru, reliģiju un valodu daudzveidība, vīriešu un sieviešu līdztiesība, bērnu tiesības, vecāka gadagājuma cilvēku tiesības, invalīdu integrācija);
  • IV nodaļa: solidaritāte (darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā, tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, tiesības izmantot darbā iekārtošanas pakalpojumus, aizstāvība nepamatotas atlaišanas gadījumā, godīgi un taisnīgi darba apstākļi, bērnu darba aizliegšana un strādājošu jauniešu aizsardzība, ģimenes dzīve un darbs, sociālais nodrošinājums un sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, pieeja pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, vides aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība);
  • V nodaļa: pilsoņu tiesības (tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta un pašvaldību vēlēšanās, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības piekļūt dokumentiem, Eiropas ombuds, tiesības iesniegt lūgumrakstu, pārvietošanās un uzturēšanās brīvība, diplomātiskā un konsulārā aizsardzība);
  • VI nodaļa: tiesiskums (tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi, tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu);
  • VII nodaļa: vispārīgi noteikumi.

Darbības joma

Hartas noteikumi attiecas uz Eiropas iestādēm, ievērojot subsidiaritātes principu, un ar to nekādā gadījumā netiek paplašinātas kompetences un uzdevumi, kas tām uzticētas ar Līgumiem. Harta attiecas arī uz ES dalībvalstīm, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus.

Ja kādas tiesības atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām, tomēr Savienības tiesībās var paredzēt plašāku aizsardzību. Visas tiesības, kuru pamatā ir dalībvalstu kopējas konstitucionālās tradīcijas, jāinterpretē saskaņā ar minētajām tradīcijām.

Līgumiem pievienotajā 30. protokolā par hartas piemērošanu Polijai un Apvienotajai Karalistei noteikts, ka hartu var interpretēt tikai Eiropas Savienības Tiesa un šo divu valstu tiesas, jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz solidaritāti (IV nodaļa).

SAISTĪTIE AKTI

Komisijas Ziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai - 2013. gada ziņojums par ES Pamattiesību hartas piemērošanu [ COM(2014) 224 final , 14.4.2014. -Oficiālajā Vēstnesīnav publicēts].

Šis ceturtais ikgadējais ziņojums par ES Pamattiesību hartas piemērošanu sniedz pārskatu par pamattiesību ievērošanu ES 2013. gadā.

Ziņojumā cita starpā izklāstīts, kā ES iestādes ir ņēmušas vērā Hartā ietverto pamattiesību kontrolsarakstu, tām ierosinot un pieņemot tiesību aktus, un kāda ir bijusi Hartā paredzēto tiesību nozīme pārkāpumu procedūrās, kuras Komisija uzsākusi pret dalībvalstīm. Tiesas 2013. gada spriedumā Åkerberg Fransson lietā ir norādīts, ka nolūkā sekmēt Hartas piemērošanu valsts līmenī pietiktu, ja dalībvalsts faktiski censtos sasniegt ES Līgumos vai sekundārajos tiesību aktos minētos mērķus, nevis tiešā veidā transponētu Eiropas tiesību aktus.

Pēdējā atjaunināšana: 18.06.2014

Top