—

Aprēķina pamats: 1 gada IBOR likme

Bāzes likme balstās uz naudas tirgus 1 gada likmēm. Iestāde patur sev tiesības izmantot īsākus vai garākus termiņus, ko piemēro konkrētos gadījumos.

Ja minētās likmes nav pieejamas, izmanto naudas tirgus 3 mēnešu likmes.

Ja nav pieejami ticami vai līdzvērtīgi dati vai ārkārtas gadījumā Iestāde var, cieši sadarbojoties ar attiecīgo(-ām) EBTA valsti(-īm) un pamatojoties uz attiecīgās centrālās bankas datiem, noteikt citu aprēķināšanas pamatu.

—

Rezerves

Atkarībā no attiecīgā uzņēmuma un piedāvātā nodrošinājuma (2) principā piemēro šādas rezerves.

Parasti bāzes likmei pieskaita 100 bāzes punktus. Tā ietver (i) aizdevumus uzņēmumiem ar apmierinošu novērtējumu un augstu nodrošinājumu vai (ii) aizdevumus uzņēmumiem ar labu novērtējumu un parastu nodrošinājumu.

Aizņēmējiem, kuriem nav kredītvēstures vai novērtējuma, kas ir pamatots ar bilanci, piemēram, dažiem īpašam nolūkam dibinātiem uzņēmumiem vai jaundibinātiem uzņēmumiem, bāzes likmei pieskaita vismaz 400 bāzes punktus (atkarībā no pieejamā nodrošinājuma), un rezerve nekādā gadījumā nevar būt mazāka par to, ko piemēro mātesuzņēmumam.

Novērtējumi nav jāiegūst no īpašām novērtējumu aģentūrām – valsts novērtēšanas sistēmas vai novērtēšanas sistēmas, ko izmanto bankas, lai atspoguļotu saistību nepildīšanas likmes, ir vienlīdz pieņemamas (4).

Iepriekš minētās rezerves var periodiski pārskatīt, lai ņemtu vērā tirgus situāciju.

—

Informācijas atjaunināšana

Atsauces likmi atjaunina katru gadu. Tādējādi bāzes likmi aprēķina, pamatojoties uz 1 gada IBOR likmi iepriekšējā gada septembrī, oktobrī un novembrī. Šī noteiktā bāzes likme ir spēkā no pirmā janvāra. Turklāt, lai ņemtu vērā būtiskas un pēkšņas svārstības, atjaunināšanu veic katru reizi, kad vidējā likme, kuru aprēķina par iepriekšējiem trim mēnešiem, atšķiras no spēkā esošās likmes par vairāk nekā 15 %. Šī jaunā likme stājas spēkā otrā mēneša pirmajā dienā pēc mēnešiem, kas izmantoti aprēķina veikšanai.

—

Diskonta likme – neto pašreizējās vērtības aprēķināšana

Atsauces likme jāizmanto arī kā diskonta likme, aprēķinot pašreizējo vērtību. Tādēļ izmanto bāzes likmi, kurai pieskaita fiksētu rezervi – 100 bāzes punktus.

—

Šī metodika stājas spēkā 2009. gada 1. janvārī.

—

vispārīgas garantijas, t. i., garantijas, kas izsniegtas uzņēmumiem kā tādiem, pretstatā garantijām, kas saistītas ar konkrētu darījumu, kas var būt, piemēram, aizdevums, pašu kapitāla ieguldījums utt.;

—

garantijas, ko izsniedz, izmantojot īpašu instrumentu, pretstatā garantijām, kas saistītas ar paša uzņēmuma statusu;

—

garantijas, ko izsniedz tieši, vai pretgarantijas, ko izsniedz pirmā līmeņa galvotājam;

—

neierobežotas garantijas pretstatā garantijām, kuru apjoms un/vai darbības laiks ir ierobežots; EBTA Uzraudzības iestāde par atbalstu garantijas veidā uzskata arī labvēlīgākus finansēšanas noteikumus uzņēmumam, kura juridiskās formas dēļ nav iespējams tā bankrots vai citas maksātnespējas procedūras vai kam tiek sniegta nepārprotama valsts garantija, vai kam valsts nodrošina zaudējumu segšanu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad valsts iegādājas kāda uzņēmuma daļas, uzņemoties neierobežotu atbildību, nevis ierobežotu atbildību, kā parasti;

—

garantijas, kas nepārprotami izriet no līgumiska avota (piemēram, oficiāli līgumi, atbalsta vēstules) vai cita tiesiska avota, pretstatā garantijām, kuru veids nav tik skaidrs (piemēram, pavadvēstules, mutiskas apņemšanās), iespējams, ietverot dažāda līmeņa atbalstu, kādu var sniegt šāda garantija.

a)

“garantiju shēma” nozīmē jebkuru instrumentu, pamatojoties uz kuru var sniegt garantijas uzņēmumiem, kas ievēro konkrētus nosacījumus attiecībā uz ilgumu, summu, pamatā esošo darījumu, uzņēmumu veidu vai lielumu (kā, piemēram, MVU) bez prasības par turpmākiem ieviešanas pasākumiem;

b)

“individuāla garantija” nozīmē jebkuru garantiju, ko izsniedz kādam uzņēmumam un kas nav izsniegta, pamatojoties uz garantiju shēmu.

2.3.1.

Kaut arī atbalsta saņēmējs parasti ir aizņēmējs, nevar izslēgt iespēju, ka noteiktos apstākļos arī aizdevējs var gūt tiešu labumu no atbalsta. Par atbalstu aizdevējam īpaši var uzskatīt tādus gadījumus, kad, piemēram, valsts garantija tiek izsniegta ex post attiecībā uz aizdevumu vai citām finanšu saistībām, kas jau ir spēkā, nekoriģējot šāda aizdevuma vai finanšu saistību nosacījumus, vai arī kad vienu garantētu aizdevumu izmanto cita, negarantēta aizdevuma segšanai tajā pašā kredītiestādē, jo tādējādi tiek palielināts aizdevumu nodrošinājums. Ja garantija ir atbalsts aizdevējam, uzmanības vērts ir fakts, ka šāds atbalsts principā var nozīmēt darbības atbalstu.

2.3.2.

Garantijas atšķiras no citiem valsts atbalsta pasākumiem, piemēram, dotācijām vai atbrīvojuma no nodokļiem, tādējādi, ka garantijas gadījumā valsts arī stājas tiesiskās attiecībās ar aizdevēju. Tādēļ jāapsver, vai tas, ka valsts atbalsts ticis piešķirts nelikumīgi, kaut kādā viedā var ietekmēt trešās personas. Ja valsts garantiju izsniedz aizdevumiem, tas attiecas galvenokārt vienīgi uz finanšu aizdevējiestādēm. Gadījumā, ja tiek izsniegta garantija obligācijām, kas emitētas, lai iegūtu finansējumu uzņēmumiem, tas attiecas uz finanšu iestādēm, kas iesaistītas obligāciju emisijā. Jautājums par to, vai atbalsta nelikumība ietekmē tiesiskās attiecības starp valsti un trešām personām, jāpārbauda saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Valstu tiesām jāpārbauda, vai valsts tiesību akti nepieļauj garantiju līgumu nepildīšanu, un EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka, veicot šo novērtējumu, jāņem vērā EEZ tiesību aktu pārkāpšana. Līdz ar to aizdevēji var būt ieinteresēti kā standarta piesardzības pasākumu veikt pārbaudi par to, vai ikreiz, kad tiek izsniegta garantija, ir ievēroti EEZ noteikumi par valsts atbalstu. EBTA valstīm jānodrošina EBTA Uzraudzības iestādes piešķirts lietas numurs katrai atsevišķai lietai vai shēmai, un, pēc iespējas, EBTA Uzraudzības iestādes lēmuma nekonfidenciāla kopija līdz ar atbilstīgu atsauci uz Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi. EBTA Uzraudzības iestāde savukārt darīs visu iespējamo, lai pārredzamā veidā būtu publiski pieejama informācija par tās apstiprinātajām lietām un shēmām.

a)

Aizņēmējam nav finansiālu grūtību.

Lai lemtu par to, vai var uzskatīt, ka aizņēmējs ir nonācis finansiālās grūtībās, būtu jāatsaucas uz definīciju, kas sniegta attiecīgajā nodaļā šajās pamatnostādnēs par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (7). Šīs nodaļas nozīmē MVU, kas dibināti mazāk nekā pirms trim gadiem, minētajā laikposmā neuzskata par grūtībās nonākušiem uzņēmumiem.

b)

Garantiju izsniedzot, var pienācīgi noteikt tās apmēru.

Tas nozīmē, ka garantijai jābūt saistītai ar konkrētu finanšu darījumu, izsniegtai par nemainīgu maksimālo summu un uz ierobežotu laiku.

c)

Garantija aptver ne vairāk par 80 % no aizdevuma vai citu finanšu saistību nenomaksātās daļas; šo ierobežojumu nepiemēro parāda vērtspapīru garantijām (8).

EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka tad, ja finanšu saistības pilnībā sedz valsts garantija, aizdevējam ir mazāks stimuls atbilstīgi novērtēt, nodrošināt un samazināt aizdevuma darījuma radīto risku un jo īpaši pienācīgi novērtēt aizņēmēja kredītspēju. Valsts garantijas devējs līdzekļu trūkuma dēļ ne vienmēr var pārņemt šādu riska novērtējumu. Tā kā aizdevējiem nav stimula samazināt aizdevuma neatmaksāšanas risku, tie varētu izvēlēties slēgt aizdevuma līgumus ar palielinātu komercrisku, tādējādi palielinot augstāka riska garantiju apmēru valsts portfelī.

Šo 80 % ierobežojumu nepiemēro valsts garantijai, kas izsniegta, lai finansētu uzņēmumu, kura vienīgais darbības veids ir pienācīgi uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (PVTN) (9), un gadījumos, kad šo garantiju izsniegusi pašvaldības iestāde, īstenojot šo pilnvarojumu. Šo 80 % ierobežojumu piemēro, ja attiecīgais uzņēmums sniedz citus PVTN vai nodarbojas ar cita veida saimniecisku darbību.

Lai nodrošinātu, ka aizdevējs patiešām uzņemas daļu riska, pienācīga vērība jāvelta šādiem diviem aspektiem:

Ja EBTA valsts vēlas izsniegt garantiju, pārsniedzot maksimālo 80 % līmeni, un uzskata, ka tā nav atbalsts, tai atbilstīgi jāpamato sava prasība, piemēram, ka to pamato visa darījuma kārtība, un par to jāziņo EBTA Uzraudzības iestādei, lai tā varētu pienācīgi novērtēt garantijas iespējamo valsts atbalsta raksturu.

d)

Par garantiju tiek maksāta tirgus apstākļiem atbilstoša cena.

Kā norādīts 2.1. punktā, riska uzņemšanos parasti vajadzētu atlīdzināt, maksājot atbilstīgu prēmiju par garantēto vai pretgarantēto summu. Ja cena, ko maksā par garantiju, ir vismaz tikpat augsta kā atbilstošais garantijas prēmijas standarts, ko var konstatēt finanšu tirgos, garantija neietver atbalstu.

Ja finanšu tirgos nevar konstatēt atbilstīgu garantijas prēmijas standartu, garantētā aizdevuma kopējās finanšu izmaksas, tostarp aizdevuma procenti un garantijas prēmija, jāsalīdzina ar līdzīga negarantēta aizdevuma tirgus cenu.

Abos gadījumos atbilstīgās tirgus cenas noteikšanai jāņem vērā garantijas un tās pamatā esošā aizdevuma īpašības. Tostarp: darījuma summa un ilgums; aizņēmēja piedāvātais nodrošinājums un cita pieredze, kas ietekmē novērtējumu par atgūšanas līmeni; iespēja, ka aizņēmējs nepildīs saistības finanšu situācijas dēļ, aizņēmēja darbības nozare un tās perspektīvas; kā arī citi ekonomiskie apstākļi. Šādai analīzei īpaši būtu jāļauj klasificēt aizņēmēju, izmantojot riska reitingu. Šādu klasifikāciju var nodrošināt starptautiski atzīta reitinga aģentūra vai, ja iespējams, iekšējais reitings, ko izmanto banka, kas izsniedz garantijas pamatā esošo aizdevumu. EBTA Uzraudzības iestāde uzsver saikni starp reitingu un saistību nepildīšanas līmeni, ko nosaka starptautiskās finanšu iestādes, kuru darbs ir arī publiski pieejams (10). Lai novērtētu prēmijas atbilstību tirgus cenām, EBTA valsts var salīdzināt cenas, ko maksā uzņēmumi ar līdzīgu reitingu tirgū.

Tādēļ EBTA Uzraudzības iestāde nepiekritīs, ka garantijas prēmiju nosaka pēc vienotas likmes, ko uzskata par atbilstīgu vispārējam standartam attiecīgajā nozarē.

a)

Shēma nav pieejama grūtībās nonākušiem aizņēmējiem (sīkāku informāciju skatīt 3.2. punkta a) apakšpunktā).

b)

Garantiju apmēru var atbilstīgi novērtēt to izsniegšanas brīdī. Tas nozīmē, ka garantijām jābūt saistītām ar konkrētiem finanšu darījumiem, izsniegtām par nemainīgu maksimālo summu un uz ierobežotu laiku.

c)

Garantijas nesedz vairāk par 80 % no katra neatmaksātā aizdevuma vai citām finanšu saistībām (sīkāku informāciju un izņēmumus skatīt 3.2. punkta c) apakšpunktā).

d)

Shēmas nosacījumu pamatā ir reālistisks risku novērtējums, tā ka saņēmēju maksāto prēmiju dēļ tā, visticamāk, ir pašfinansējoša. Shēmas pašfinansējošo raksturu un risku pienācīgu orientāciju EBTA Uzraudzības iestāde uzskata par norādi uz to, ka garantijas prēmijas, ko maksā saskaņā ar shēmu, atbilst tirgus cenām.

Tas nozīmē, ka katras jaunas garantijas risks jānovērtē, pamatojoties uz visiem būtiskajiem faktoriem (aizņēmēja kvalitāte, nodrošinājums, garantijas ilgums utt.). Pamatojoties uz šo risku analīzi, ir jādefinē riska klases (16), garantija ir jāiedala kādā no šīm riska klasēm, un jāmaksā atbilstīgs garantijas uzcenojums par garantēto vai pretgarantēto summu.

e)

Lai pienācīgi un secīgi novērtētu shēmas pašfinansēšanas aspektu, vismaz reizi gadā, pamatojoties uz shēmas faktisko zaudējumu līmeni ekonomiski pamatotā laikposmā, jāpārskata, vai prēmiju līmenis ir atbilstīgs, un attiecīgi jākoriģē prēmijas, ja pastāv risks, ka shēma vairs nav pašfinansējoša. Šīs korekcijas var attiekties vai nu uz visām izdotajām un turpmākajām, vai tikai turpmākajām garantijām.

f)

Lai prēmijas varētu uzskatīt par saderīgām ar tirgus cenām, tām ir jāsedz parastie, ar garantijas izsniegšanu saistītie riski, shēmas administratīvās izmaksas un gada atlīdzība par atbilstīgu kapitālu, pat ja tas vispār nav veidots vai ir izveidots tikai daļēji.

Administratīvajām izmaksām ir jāietver vismaz konkrētā sākotnējā riska novērtējuma izmaksas, ka arī riska uzraudzības un riska pārvaldības izmaksas, kas saistītas ar garantijas izsniegšanu un administrēšanu.

Attiecībā uz atlīdzību par kapitāla izmantošanu EBTA Uzraudzības iestāde ir novērojusi, ka uz parastajiem garantijas devējiem attiecas kapitāla prasību noteikumi un saskaņā ar šiem noteikumiem tie ir spiesti veidot pašu kapitālu, lai nebankrotētu, ja mainās ar garantijām saistītie gada zaudējumi. Uz valsts garantiju shēmām šie noteikumi parasti neattiecas, un tādēļ tām šādas rezerves nav jāveido. Citiem vārdiem, katru reizi, kad zaudējumi, kas rodas no garantijas, pārsniedz ieņēmumus no garantijas prēmijām, starpību vienkārši sedz no valsts budžeta. Šādas valsts garantijas dēļ shēma ir labvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar parastu garantijas devēju. Lai nepieļautu šādu atšķirību un atlīdzinātu valstij par risku, ko tā uzņemas, EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka garantijas prēmijai jāsedz atlīdzība par atbilstīgo kapitālu.

EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka šādam kapitālam jāatbilst 8 % (17) no nesamaksātām garantijām. Attiecībā uz garantijām, ko izsniedz uzņēmumiem, kuru reitings ir AAA/AA-(Aaa/Aa3), atlīdzināmā kapitāla apjomu var samazināt līdz 2 % no nesamaksātajām garantijām. Tai pat laikā attiecībā uz garantijām, ko izsniedz uzņēmumiem, kuru reitings ir A+/A-(A1/A3), atlīdzināmā kapitāla apjomu var samazināt līdz 4 % no nesamaksātajām garantijām.

Parasti atlīdzību par šo kapitālu veido riska prēmija, ko, iespējams, palielina par bezriska procentu likmi.

Riska prēmiju par atbilstīgu kapitālu valstij maksā visos gadījumos. Balstoties uz šo praksi un Eiropas Komisijas praksi, EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka normāla riska prēmija par pašu kapitālu ir vismaz 400 bāzes punktu un ka minētā riska prēmija ir jāiekļauj garantijas prēmijā, ko maksā saņēmēji (18).

Ja – kā vairumā valsts garantiju shēmu – kapitāls shēmai nav nodrošināts un tādēļ valsts neveic skaidras naudas iemaksas, bezriska procentu likme nav jāņem vērā. Vai arī, ja pamatā esošo kapitālu valsts reāli nodrošina, valstij jāsedz aizņēmuma izmaksas, un shēma gūst labumu no šīs skaidrās naudas, iespējams, to ieguldot. Tāpēc par nodrošināto summu jāmaksā bezriska procentu likme valstij. Turklāt šī maksa būtu jāatskaita no shēmas finanšu ienākumiem, un tai nav obligāti jāietekmē garantijas prēmijas (19). EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka par bezriska likmes aizstājēju var izmantot 10 gadu valdības obligāciju peļņu, kas ir parastā peļņa no ieguldītā kapitāla.

g)

Lai nodrošinātu pārredzamību, shēmas ietvaros jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem nākotnē tiks sniegtas garantijas, piemēram, par uzņēmumiem, kas ir atbilstīgi no reitinga viedokļa, un, ja vajadzīgs, garantiju nozare un apjoms, maksimālā summa un ilgums.

—

drošās zonas prēmiju izmantošana, kā definēts attiecībā uz individuālām garantijām MVU;

—

garantiju shēmu kā tādu vērtēšana, ļaujot piemērot vienotu prēmiju un izvairoties no vajadzības pēc saņēmēju MVU atsevišķa novērtējuma.

a)

Individuālu garantiju gadījumā – vai aizņēmējs ir nonācis finansiālās grūtībās. Garantijas shēmu gadījumā – vai shēmas atbilstības kritērijos paredzēta šādu uzņēmumu izslēgšana (sīkāku informāciju skatīt 3.2. punkta a) apakšpunktā).

EBTA Uzraudzības iestāde atzīmē, ka grūtībās nonākušiem uzņēmumiem tirgus garantijas devējs, ja tāds ir, izsniedzot garantiju, prasa augstu prēmiju, ņemot vērā saistību paredzamo nepildīšanu. Ja iespēja, ka aizņēmējs nevarēs atmaksāt aizdevumu, kļūst īpaši augsta, šī tirgus likme var nepastāvēt un īpašos gadījumos garantijas atbalsta elements var izrādīties tikpat liels, cik summa, kuru faktiski sedz garantija.

b)

Vai katras garantijas apjomu var pietiekami novērtēt, to izsniedzot.

Tas nozīmē, ka garantijai jābūt saistītai ar īpašu finanšu darījumu, izsniegtai par nemainīgu maksimālo summu un uz ierobežotu laiku. Šajā saistībā EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka neierobežotas garantijas principā nav saderīgas ar EEZ līguma 61. pantu.

c)

Vai garantija sedz vairāk par 80 % no katra nenomaksātā aizdevuma vai citām finanšu saistībām (sīkāku informāciju un izņēmumus skatīt 3.2. punkta c) apakšpunktā).

Lai nodrošinātu to, ka aizdevējam ir reāls stimuls pietiekami novērtēt, nodrošināt un samazināt aizdevuma darījuma radīto risku, un jo īpaši pietiekami novērtēt aizņēmēja kredītspēju, EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka vismaz 20 %, ko nesedz ar valsts garantiju, ir jāuzņemas aizdevējam (21), lai pietiekami nodrošinātu aizdevumu un pēc iespējas samazinātu ar darījumu saistīto risku. EBTA Uzraudzības iestāde tādējādi vispār pamatīgāk pārbaudīs ikvienu garantiju vai garantiju shēmu, kas aptver finanšu darījumu kopumā (vai gandrīz kopumā), izņemot gadījumus, kad EBTA valsts to pietiekami pamato ar, piemēram, darījuma īpašām pazīmēm.

d)

Vai garantijas un aizdevuma (vai citu finanšu saistību) īpašais raksturs ir ņemts vērā, nosakot garantijas tirgus prēmiju, pēc kuras aprēķina atbalsta elementu, salīdzinot ar faktiski samaksāto prēmiju (sīkāku informāciju skatīt 3.2. punkta d) apakšpunktā).

a)

izsniegto garantiju skaits un apmērs;

b)

nesamaksāto garantiju skaits un apmērs perioda beigās;

c)

izmantoto garantiju skaits un apmērs (uzrādot tās atsevišķi un par katru gadu);

d)

gada ienākumi:

e)

gada izmaksas:

f)

gada pārpalikums vai iztrūkums (starpība starp ienākumiem un izmaksām); kā arī

g)

uzkrātais pārpalikums vai iztrūkums kopš shēmas uzsākšanas (32).

(1)

Dzelzceļam ir tādas priekšrocības, kādu nav citiem transporta veidiem – dzelzceļš ir drošs un nerada piesārņojumu. Dzelzceļa transports var arī būtiski sekmēt pārvadājumu ilgtspējīgu attīstību Eiropas Ekonomikas zonā.

(2)

Eiropas Komisijas Baltajā grāmatā “Eiropas transporta politika līdz 2010. gadam – laiks izlemt” (2) un tās termiņa vidusposma pārskatā (3) ir akcentēts, cik liela ir dinamiskas dzelzceļa nozares nozīme, lai izveidotu efektīvu, drošu un tīru kravu un pasažieru pārvadājumu sistēmu, kas sekmētu vienota, ilgtermiņā ienesīga Eiropas tirgus izveidi. EEZ Padomdevējas komitejas rezolūcijā un ziņojumā “Vērienīga transporta politika” (4) papildus uzsvērts, cik svarīga EEZ ir šāda dinamiska dzelzceļa nozare. Sastrēgumi uz ceļiem pilsētās un citās EEZ teritorijās, nepieciešamība pārvarēt ar klimata pārmaiņām saistītās problēmas, degvielas cenu pieaugums – tas viss liecina par to, cik svarīgi ir attīstīt dzelzceļa pārvadājumus. Šajā sakarā ir atkārtoti jāuzsver, ka EEZ līgumā (5) un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā (6) izvirzītos mērķus vides jomā ir jācenšas sasniegt, arī īstenojot kopējo transporta politiku.

(3)

Tomēr Eiropas dzelzceļa transporta nozare nav gana piesaistoša. Kopš 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz 20. gadsimta beigām šajā nozarē bija vērojama nepārtraukta lejupslīde. Gan kravu, gan pasažieru pārvadājumu apjoms salīdzinājumā ar citiem pārvadājumu veidiem relatīvā izteiksmē samazinājās. Dzelzceļa kravu pārvadājumu apjoms samazinājās pat absolūtā izteiksmē: pa dzelzceļu pārvadāto kravu daudzums 1970. gadā bija lielāks nekā 2000. gadā. Tradicionālie dzelzceļa uzņēmumi nespēja nodrošināt uzticamību un garantēt termiņu ievērošanu, ko no tiem gaidīja klienti, tāpēc notika pāreja no dzelzceļa pārvadājumiem uz cita veida pārvadājumiem, galvenokārt pārvadājumiem ar autotransportu (7). Lai gan dzelzceļa pasažieru pārvadājumi absolūtos skaitļos turpināja pieaugt, šis pieaugums tomēr ir ļoti neliels salīdzinājumā ar autotransporta vai gaisa transporta pārvadājumiem (8).

(4)

Lai gan šķiet, ka pēdējā laikā šie rādītāji uzlabojas (9), vēl ir daudz darāmā, lai dzelzceļa kravu pārvadājumu nozare kļūtu stabila un konkurētspējīga. Jo īpaši dzelzceļa kravu pārvadājumu nozarē joprojām pastāv lielas grūtības, kuru dēļ ir vajadzīga rīcība no publiskā sektora puses (10).

(5)

Relatīvā lejupslīde Eiropas dzelzceļa nozarē lielā mērā ir saistīta ar to, kā vēsturiski tika organizēts transporta piedāvājums, jo īpaši valstu un monopola shēmās.

(6)

Pirmkārt, tā kā valstu tīklos nebija konkurences, dzelzceļa uzņēmumiem nebija stimula samazināt savas darbības izmaksas un izstrādāt jaunus pakalpojumus. Šo uzņēmumu darbība nav nodrošinājusi ne pietiekami daudz ienākumu visu izmaksu segšanai, ne arī vajadzīgos ieguldījumus. Dažkārt šie vajadzīgie ieguldījumi nav veikti, un atsevišķos gadījumos EEZ valstis ir atturējušas savus valsts dzelzceļa uzņēmumus no šādiem ieguldījumiem, jo tiem nebija pietiekamu pašu resursu šo ieguldījumu finansēšanai. Tāpēc šiem uzņēmumiem ir daudz parādu, un tas negatīvi ietekmēja to attīstību.

(7)

Otrkārt, dzelzceļa transporta attīstība Eiropā bija tik ierobežota tāpēc, ka dzelzceļa tīklu standarti un savstarpējās izmantojamības normas nav bijušas pietiekami saskaņotas, kamēr autotransporta un gaisa pārvadājumu operatori ir izstrādājuši virkni starptautisku pakalpojumu. EEZ pārņēma virkni ļoti atšķirīgu valsts dzelzceļa tīklu, kam bija raksturīgi dažādi sliežu ceļi, dažādas signālu un drošības sistēmas, kas nav savstarpēji izmantojamas. Šo aspektu dēļ dzelzceļa uzņēmumi nevar gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem, kas varētu rasties, ja infrastruktūra un ritošais sastāvs būtu projektēts vienam lielam tirgum, nevis 27 atšķirīgiem valstu tirgiem (11).

(8)

EEZ īsteno trejādu politiku, lai atjaunotu dzelzceļa nozares dzīvotspēju:

(9)

Tādā veidā EEZ ir pakāpeniski atvērusi konkurencei dzelzceļa transporta tirgus. Pirmais tiesību aktu kopums par tirgus atvēršanu tika pieņemts 2001. gadā, kas ietver Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/12/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (12), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/13/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu (13), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 26. februāra Direktīvu 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu un drošības sertifikāciju (14). Pēc minētā kopuma 2004. gadā tika pieņemts otrais tiesību aktu kopums, kura ietvaros svarīgākie dokumenti ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 881/2004 par Eiropas Dzelzceļa aģentūras izveidošanu (15), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos, un par Padomes Direktīvas 95/18/EK par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu licencēšanu un Direktīvas 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas sadali un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu un drošības sertifikāciju grozījumiem (16), Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/50/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 96/48/EK par Eiropas ātrgaitas dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību (17) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/16/EK par Eiropas parasto dzelzceļu sistēmas savstarpēju izmantojamību, un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2001/51/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (18). Visbeidzot 2007. gadā pieņēma trešo tiesību aktu kopumu, kas ietver Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1370/2007 par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Padomes Regulu (EEK) Nr. 1170/70 (19), Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Regulu (EK) Nr. 1371/2007 par dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (20), Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/58/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību un Direktīvu 2001/14/EK par dzelzceļa infrastruktūras jaudas iedalīšanu un maksas iekasēšanu par dzelzceļa infrastruktūras lietošanu (21), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/59/EK par to vilcienu vadītāju sertifikāciju, kuri vada lokomotīves un vilcienus Kopienas dzelzceļu sistēmā (22). Dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgu Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu tīklā atvēra konkurencei 2003. gada 15. martā, pēc tam, 2006. gada 1. janvārī, starptautisko kravu pārvadājumu jomā un, visbeidzot, 2007. gada 1. janvārī – arī attiecībā uz dzelzceļa kabotāžu. Ar trešo dzelzceļa tiesību aktu kopumu paredzēts ar 2010. gada 1. janvāri atvērt konkurencei starptautisko pasažieru pārvadājumu tirgu. Dažas EEZ valstis, kā Apvienotā Karaliste, Vācija, Nīderlande un Itālija, jau ir (daļēji) atvērušas savu vietējo pasažieru pārvadājumu tirgu.

(10)

Ar attiecīgajiem nosacījumiem Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvā 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (23) izveidoja jaunu dzelzceļa nozarē iesaistīto personu institucionālo un organizatorisko struktūru, kas paredz:

(11)

Līdztekus šim liberalizācijas procesam otrajā līmenī Eiropas Komisija un EEZ Apvienotā komiteja ir apņēmušās veicināt Eiropas dzelzceļa tīklu savstarpēju izmantojamību. Šo pieeju papildina EEZ iniciatīvas, lai uzlabotu dzelzceļa transporta drošību (27).

(12)

Trešais valsts intervences līmenis par labu dzelzceļa nozarei ir finanšu atbalsta jomā. Eiropas Komisija uzskata, ka šāds atbalsts var būt pamatots noteiktos gadījumos, kad, pārorientējot dzelzceļa nozari, rodas lielas izmaksas.

(13)

Eiropas Komisija arī atzīmē, ka dzelzceļa pārvadājumu nozarē vienmēr ir ieguldīti ievērojami valsts līdzekļi.

(14)

Piešķirt valsts atbalstu dzelzceļa nozarē var atļaut tikai tad, ja tas palīdz izveidot integrētu EEZ tirgu, kas ir atvērts konkurencei un kas ir savstarpēji izmantojams, un ja tas palīdz sasniegt EEZ ilgtspējīgas mobilitātes mērķus. Eiropas Komisijai un EBTA Uzraudzības iestādei attiecīgi jāraugās, lai publiskā sektora piešķirtais finansiālais atbalsts neradītu konkurences traucējumus, kas varētu būt pretrunā kopējām interesēm. Atsevišķos gadījumos Eiropas Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde var lūgt EEZ valstis, piešķirot atbalstu, uzņemties noteiktas saistības attiecībā uz EEZ mērķiem.

(15)

Šo vadlīniju mērķis ir sniegt norādes par to, kā novērtēt tāda valsts atbalsta atbilstību EEZ līguma noteikumiem, kas minētajos apstākļos piešķirts dzelzceļa uzņēmumiem, kuri atbilst Direktīvā 91/440/EEK sniegtajai definīcijai. Turklāt 3. nodaļu piemēro arī pilsētas, piepilsētas un reģionālo pasažieru pārvadājumu transporta uzņēmumiem. Vadlīniju pamatā ir konkrēti principi, kurus Kopienas likumdevējs noteicis, secīgi pieņemot šos trīs dzelzceļa tiesību aktu kopumus. Šo vadlīniju nolūks ir uzlabot publiskā finansējuma pārredzamību un juridisko noteiktību attiecībā uz valsts atbalsta noteikumiem saistībā ar EEZ tirgu atvēršanu. Šīs vadlīnijas neattiecas uz publisko finansējumu, kas paredzēts infrastruktūras pārvaldītājiem.

(16)

EEZ līguma 61. panta 1. punktā ir noteikts, ka principā ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir EK dalībvalsts vai EBTA valsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp EEZ valstīm. Tomēr dažkārt šādu valsts atbalstu var atzīt par pamatotu, ņemot vērā EEZ vispārējās intereses. Daži no šiem gadījumiem ir minēti EEZ līguma 61. panta 3. punktā, un tie attiecas uz dzelzceļa nozari tāpat, kā tie attiecas uz citām tautsaimniecības nozarēm.

(17)

EEZ līguma 49. pantā arī paredzēts, ka atbalsts ir saderīgs ar EEZ, “ja tas vajadzīgs transporta koordinācijai vai ja tas ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem”. Šis pants EEZ līguma vispārējā shēmā ir uzskatāms par lex specialis. Pamatojoties uz EK līguma atbilstošo 73. pantu, Kopienas likumdevējs ir pieņēmis divus īpašus tiesību aktus transporta nozarē: Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1191/69 par dalībvalstu darbību sakarā ar saistībām, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, dzelzceļa pārvadājumu, autopārvadājumu un iekšējo ūdensceļu pārvadājumu nozarē (28) un Padomes 1970. gada 4. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1107/70 par atbalsta piešķiršanu pārvadājumiem pa dzelzceļu, autoceļiem un iekšējiem ūdensceļiem (29). Līdzīgi Padomes 1969. gada 26. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1192/69 par kopīgiem noteikumiem uzskaites normalizēšanai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumos (30) paredzēts, ka dalībvalstis drīkst piešķirt dažas kompensācijas dzelzceļa uzņēmumiem (31).

(18)

Regulas (EEK) Nr. 1107/70 3. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis nedz veic koordinācijas pasākumus, nedz uzliek saistības, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas paredz atbalsta piešķiršanu saskaņā ar EEZ līguma 49. pantu, izņemot gadījumus vai apstākļus, ko paredz minētā regula, tomēr neskarot Regulas (EEK) Nr. 1191/69 un Regulas (EEK) Nr. 1192/69 noteikumus. No Eiropas Kopienu Tiesas judikatūras Altmark  (32) lietā izriet, ka valsts atbalstu, kuru nedrīkst piešķirt, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 1107/70, (EEK) Nr. 1191/69 vai (EEK) Nr. 1192/69, nevar uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu atbilstīgi EK līguma 73. pantam (33). Turklāt ir jāatgādina, ka sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas kompensācijas, kas izmaksātas, neievērojot noteikumus, kas izriet no EEZ līguma 49. panta, nevar uzskatīt ar saderīgām ar kopējo tirgu, pamatojoties uz 59. panta 2. punktu vai jebkuru citu EEZ līguma noteikumu (34).

(19)

Ar Regulu (EK) Nr. 1370/2007 (“SPSS” regula) (35), kas stāsies spēkā 2009. gada 3. decembrī un ar kuru atceļ Regulas (EEK) Nr. 1191/69 un (EEK) Nr. 1107/70, tiks izveidots jauns tiesiskais regulējums. Tāpēc sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas aspekti šajās pamatnostādnēs nav ietverti.

(20)

Regulai (EK) Nr. 1370/2007 stājoties spēkā, EEZ līguma 49. pantu varēs piemērot tieši kā juridisko pamatu, lai noteiktu tā atbalsta saderīgumu, uz kuru “SPSS” regula neattiecas, un jo īpaši attiecībā uz atbalstu kravu pārvadājumu koordinēšanai. Tādēļ ir jāizstrādā vispārēja interpretācija, kā izvērtēt koordinēšanas nolūkiem paredzēta atbalsta saderību ar EEZ līguma 49. pantu. Šo vadlīniju mērķis ir jo īpaši izveidot šādas izvērtēšanas kritērijus, kā arī noteikt atbalsta intensitātes robežas. Tomēr, ņemot vērā 49. panta traktējumu, EBTA Uzraudzības iestādei ir jādod iespēja EBTA valstīm vajadzības gadījumā pierādīt, ka var būt vajadzīgi pasākumi, kas pārsniedz noteiktās robežas, un ka tie ir proporcionāli.

(21)

Šīs pamatnostādnes attiecas uz EEZ līguma 49. un 61. panta piemērošanu un īstenošanu attiecībā uz publisko finansējumu, kas paredzēts dzelzceļa uzņēmumiem Direktīvas 91/440/EEK nozīmē. Tajās apskatīti šādi aspekti: publisks finansējums dzelzceļa uzņēmumiem, izmantojot dzelzceļa infrastruktūras finansējumu (2. nodaļa), atbalsts ritošā sastāva iepirkumiem un atjaunošanai (3. nodaļa), valsts īstenota parādu dzēšana, lai panāktu dzelzceļa uzņēmumu finanšu stāvokļa uzlabošanos (4. nodaļa), atbalsts dzelzceļa uzņēmumu pārstrukturēšanai (5. nodaļa), atbalsts pārvadājumu koordinēšanai (6. nodaļa) un valsts garantijas dzelzceļa uzņēmumiem (7. nodaļa). Tomēr šajās pamatnostādnēs nav klāstīta “SPSS” regulas piemērošanas kārtība, attiecībā uz kuru ne Eiropas Komisija, ne EBTA Uzraudzības iestāde vēl nav izstrādājusi lēmumu pieņemšanas praksi (36).

(22)

Dzelzceļa infrastruktūrai ir ļoti liela nozīme dzelzceļa nozares attīstībā Eiropā. Dzelzceļa infrastruktūrai ir vajadzīgi liela apjoma ieguldījumi,- gan tādēļ, lai sekmētu savstarpējo izmantojamību, gan drošības uzlabošanas nolūkā, gan arī lai attīstītu ātrvilcienu satiksmi (37).

(23)

Šīs vadlīnijas attiecas vienīgi uz dzelzceļa uzņēmumiem. Tādējādi to mērķis nav, ņemot vērā valsts atbalsta noteikumus, definēt tiesisko regulējumu, ko piemēro infrastruktūras publiskajam finansējumam. Šajā nodaļā ir skatīta vienīgi infrastruktūras publiskas finansēšanas ietekme uz dzelzceļa uzņēmumiem.

(24)

Turklāt publiskais finansējums infrastruktūras attīstīšanai var netiešā veidā radīt priekšrocības dzelzceļa uzņēmumiem, un tādējādi tas būtu atbalsts. Atbilstīgi Eiropas Kopienu Tiesas praksei būtu jāizvērtē, vai infrastruktūras sekmēšanas pasākums ekonomiski atvieglina izdevumus, kas parasti rodas dzelzceļa uzņēmumu budžetā (38). Lai to atzītu, attiecīgajiem uzņēmumiem jābūt piešķirtai selektīvai priekšrocībai, un šīs priekšrocības avotam ir jābūt konkrētās infrastruktūras finansējumam (39).

(25)

Ja infrastruktūra ir vienlīdzīgi un bez diskriminācijas pieejama visiem potenciālajiem lietotājiem un ja par piekļuvi šai infrastruktūrai ir noteikta adekvāta maksa, kas atbilst EEZ tiesību aktiem (Direktīva 2001/14/EK), Eiropas Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde parasti uzskata, ka infrastruktūras publiska finansēšana nav valsts atbalsts dzelzceļa uzņēmumiem (40).

(26)

EBTA Uzraudzības iestāde uzsver, ka gadījumā, ja publisks dzelzceļa infrastruktūras finansējums ir atbalsts vienam vai vairākiem dzelzceļa uzņēmumiem, to var atļaut, piemēram, pamatojoties uz EEZ līguma 49. pantu, ja vien šī infrastruktūra atbilst pārvadājumu koordinēšanas vajadzībām. Šajā sakarā šo vadlīniju 6. nodaļa ir saistoša atsauce saderīguma analīzei.

(27)

Pasažieru pārvadājumos izmantoto lokomotīvju un vagonu parks dažkārt ir novecojis un ļoti sliktā stāvoklī, jo īpaši jaunajās ES dalībvalstīs. ES-25 un Norvēģijā 2005. gadā 70 % izmantoto lokomotīvju (dīzeļa un elektrisko) un 65 % vagonu bija vecāki par 20 gadiem (41). Aplūkojot situāciju tikai dalībvalstīs, kas Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gadā, rādītāji bija šādi: 2005. gadā 20 gadu vecumu bija pārsnieguši 82 % lokomotīvju un 62 % vagonu (42). Pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, Eiropas Komisija lēš, ka ik gadus tiek atjaunots aptuveni 1 % šā parka.

(28)

Šīs vispārējās tendences, protams, atspoguļo dzelzceļa nozares problēmas kopumā, tādējādi mazinot stimulus dzelzceļa uzņēmumiem un apslāpējot šo uzņēmumu vēlmi veikt ieguldījumus ritošā sastāva modernizēšanā un/vai tā parka atjaunošanā. Tomēr šādiem ieguldījumiem ir izšķiroša nozīme, lai uzturētu dzelzceļa transporta spēju konkurēt ar citiem transporta veidiem, kas ir vairāk piesārņojoši un rada lielākas ārējās izmaksas. Tāpat arī jāierobežo dzelzceļa transporta ietekme uz vidi, īpaši samazinot tā radīto trokšņa piesārņojumu, un jāuzlabo tā drošība. Visbeidzot, valstu dzelzceļa tīklu savstarpējās izmantojamības uzlabošanas labad ir jāizdara esošā ritošā sastāva pielāgojumi, lai uzturētu saskaņotu sistēmu.

(29)

Ņemot vērā iepriekš minēto, šķiet, ka ar atsevišķiem nosacījumiem atbalsts ritošā sastāva iepirkumiem un atjaunošanai var palīdzēt sasniegt virkni dažādu vispārējas nozīmes mērķu un tādējādi to var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līgumu.

(30)

Šajā nodaļā paredzēts precizēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem EBTA Uzraudzības iestādei jāveic šāds saderības novērtējums.

(31)

Saderība jāizvērtē atbilstīgi vispārējas nozīmes mērķim, kuru šis atbalsts palīdz sasniegt.

(32)

EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka principā nepieciešamību modernizēt ritošo sastāvu var pietiekamā mērā ņemt vērā, īstenojot vispārīgos valsts atbalsta noteikumus vai piemērojot EEZ līguma 49. pantu, ja šāds atbalsts ir paredzēts pārvadājumu koordinēšanai (sk. 6. nodaļu).

(33)

Tādēļ, novērtējot par ritošo sastāvu piešķirtā atbalsta saderību, EBTA Uzraudzības iestāde šajās pamatnostādnēs vai visos citos saistītos dokumentos pamatā piemēro noteiktus kritērijus attiecībā uz katru no šādām atbalsta kategorijām:

(34)

Attiecībā uz reģionālo atbalstu sākotnējiem ieguldījumiem pamatnostādnēs par valstu reģionālo atbalstu ir noteikts, ka “transporta nozarē izdevumus transportlīdzekļu (kustamu aktīvu) iegādei nevar segt no atbalsta sākotnējiem ieguldījumiem” (39. punkts, 40. zemsvītras piezīme). EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka dzelzceļa pasažieru transporta gadījumā ir jāparedz atkāpe no šā noteikuma. Šī atkāpe ir vajadzīga attiecīgā transporta veida specifikas dēļ un īpaši tādēļ, ka šajā nozarē ritošo sastāvu iespējams uz ilgu laiku piesaistīt konkrētām līnijām vai pakalpojumiem. Tādējādi, ievērojot dažus turpmāk definētus nosacījumus, dzelzceļa pasažieru pārvadājumu nozarē (vai citos transporta veidos, kā vieglie pilsētas vilcieni, metro vai tramvajs) ritošā sastāva iegādes izmaksas var uzskatīt par pieļaujamiem izdevumiem attiecīgo pamatnostādņu nozīmē (49). Savukārt izmaksas saistībā ar tāda ritošā sastāva iegādi, kas paredzēts tikai kravu pārvadājumiem, nav pieļaujamas.

(35)

Ņemot vērā 28. un 29. punktā aprakstīto situāciju, šī atkāpe ir piemērojama visa veida ieguldījumiem ritošajā sastāvā – neatkarīgi no tā, vai tie ir sākotnējie ieguldījumi vai ieguldījumi ritošā sastāva nomaiņai –, ja tie ir piešķirti līnijām, kas nodrošina regulāru satiksmi reģionā, kurš var saņemt atbalstu atbilstoši EEZ līguma 61. panta 3. punkta a) apakšpunktam, vai mazapdzīvotā reģionā reģionālā atbalsta pamatnostādņu 69. un 70. punkta nozīmē (50). Pārējos reģionos šo atkāpi piemēro vienīgi attiecībā uz atbalstu sākotnējiem ieguldījumiem. Attiecībā uz atbalstu ieguldījumiem aizstāšanas nolūkā atkāpi piemēro tikai ar nosacījumu, ka viss ritošais sastāvs, kura modernizēšanai izmanto šo atbalstu, ir vecāks par 15 gadiem.

(36)

Lai izvairītos no konkurences traucējumiem, kas būtu pretrunā vispārējām interesēm, EBTA Uzraudzības iestāde tomēr uzskata, ka šai atkāpei ir jāpiemēro četri nosacījumi, kas kumulatīvi ir jāizpilda:

(37)

EBTA Uzraudzības iestāde rūpēsies par to, lai izvairītos no pārmērīgiem konkurences traucējumiem, jo īpaši ņemot vērā papildu ieņēmumus, kas atbalstu saņēmušajam uzņēmumam varētu rasties ritošā sastāva nomaiņas rezultātā konkrētajā līnijā, piemēram, ja nomainīto ritošo sastāvu pārdotu trešām personām vai izmantotu citos tirgos. Šajā nolūkā Komisija var izvirzīt prasību, ka atbalstu piešķir, ja atbalsta saņēmējs uzņēmums apņemas saskaņā ar parastiem tirgus nosacījumiem pārdot visu ritošo sastāvu vai tā daļu, ko tas vairs neekspluatē, lai to varētu turpināt izmantot citi uzņēmumi; šajā gadījumā no attiecināmajām izmaksām atskaita ieņēmumus no vecā ritošā sastāva pārdošanas.

(38)

Kopumā EBTA Uzraudzības iestāde nodrošinās, lai atbalsts netiktu nepareizi izmantots. Tiek piemēroti arī pārējie reģionālā atbalsta pamatnostādnēs paredzētie nosacījumi, jo īpaši attiecībā uz atbalsta maksimālo intensitāti, reģionālā atbalsta kartēm un noteikumiem par atbalsta kumulāciju. EBTA Uzraudzības iestāde atzīmē, ka konkrētās dzelzceļa līnijas dažkārt var šķērsot reģionus, kuros ir atšķirīga atbalsta intensitātes augšējā robeža saskaņā ar reģionālā atbalsta kartēm. Šādā gadījumā EBTA Uzraudzības iestāde piemēros to intensitātes likmi, kas konkrētās dzelzceļa līnijas regulāri apkalpotajos reģionos ir visaugstākā, turklāt proporcionāli šīs apkalpošanas biežumam (52).

(39)

Attiecībā uz tiem ieguldījumu projektiem, saistībā ar kuriem attiecināmie izdevumi pārsniedz 50 miljonus euro, EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka dzelzceļa pasažieru pārvadājumu nozares specifikas dēļ var atkāpties no reģionālā atbalsta pamatnostādņu 49.–59. punkta. Tomēr minēto pamatnostādņu 53. un 56. punktu joprojām piemēro, ja ieguldījumu projekts attiecas uz ritošo sastāvu, kas piesaistīts kādai konkrētai līnijai, kura apkalpo vairākus reģionus.

(40)

Ja uzņēmumam, kurš saņem atbalstu, ir uzticēts nodrošināt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, kuru dēļ ir jāiepērk un/vai jāatjauno ritošais sastāvs, un ja šis uzņēmums šajā nolūkā jau saņem kompensāciju, minētā kompensācija ir jāņem vērā reģionālā atbalsta summā, kuru var piešķirt šim uzņēmumam, lai izvairītos no pārmērīgas kompensācijas.

(41)

Kā minēts 1.1. sadaļā, dzelzceļa uzņēmumiem vēsturiski nav bijis līdzsvara starp ieņēmumiem un izmaksām, jo īpaši to ieguldījumu izmaksām. Tāpēc dzelzceļa uzņēmumiem radās daudz parādsaistību, no kurām liela daļa bija saistīta ar parādu apkalpošanu, tādējādi mazinot to iespējas veikt vajadzīgos ieguldījumus gan infrastruktūrā, gan ritošā sastāva atjaunošanā.

(42)

Direktīvā 91/440/EEK šī situācija ir nepārprotami ņemta vērā. No direktīvas septītā apsvēruma izriet, ka EEZ valstīm “jānodrošina, lai pastāvošajiem valsts vai valsts kontrolē esošiem dzelzceļa uzņēmumiem būtu pareiza finanšu struktūra”, un tajā paredzēts, ka šajā nolūkā varētu būt vajadzīga “finanšu reorganizācija”. Direktīvas 9. pantā noteikts: “Attiecībā uz pastāvošajiem valsts vai tās kontrolē esošajiem dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem dalībvalstis izveido attiecīgus mehānismus, lai samazinātu šādu uzņēmumu parādsaistības līdz tādam līmenim, kas nekavē pareizu finanšu vadību, un lai uzlabotu to finanšu stāvokli”. Tās 9. panta 3. punkts paredz tāda valsts atbalsta piešķiršanu, kas paredzēts “šajā pantā minēto parādu dzēšanai”, un nosaka, ka šo atbalstu piešķir saskaņā ar EEZ līguma 49., 61. un 62. pantu (53).

(43)

Deviņdesmito gadu sākumā, kad bija stājusies spēkā Direktīva 91/440/EK, EEZ valstīm izdevās ievērojami samazināt dzelzceļa uzņēmumu parādu apjomu. Dzelzceļa uzņēmumu parādu pārstrukturēšana notika dažādos veidos:

(44)

Šo trīs veidu darbību īstenošana ir ļāvusi īstermiņā uzlabot dzelzceļa uzņēmumu finansiālo stāvokli. Samazinājās šo uzņēmumu parādsaistības salīdzinājumā ar kopējām saistībām, kā arī procentu maksājumu daļa darbības izmaksās. Kopumā parādu samazināšana ļāva dzelzceļa uzņēmumiem uzlabot savu finansiālo stāvokli, samazinot kapitāla un procentu atmaksas. Šī samazināšana ļāva arī pazemināt procentu likmes, kas ļoti lielā mērā ietekmē parāda apkalpošanu.

(45)

Tomēr EBTA Uzraudzības iestāde uzsver, ka joprojām rada bažas daudzu dzelzceļa uzņēmumu parādsaistību apjoms. Daudziem no šiem uzņēmumiem parādsaistību apjoms pārsniedz to apjomu, kas pieļaujams komerciālam uzņēmumam, tie joprojām nespēj nodrošināt pašfinansējumu un/vai nespēj ar ieņēmumiem no faktiskajām vai nākotnē plānotajām transporta operācijām finansēt savas ieguldījumu vajadzības. Turklāt dalībvalstīs, kas Eiropas Kopienai pievienojās pēc 2004. gada 1. maija, dzelzceļa nozares uzņēmumiem novērojams daudz augstāks parādsaistību līmenis nekā dzelzceļa uzņēmumiem pārējās EEZ valstīs.

(46)

Tāpēc Kopienas likumdevējs, pieņemot Direktīvas 2001/12/EK un 2004/51/EK, nolēma negrozīt Direktīvas 1991/440/EEK noteikumus. Tādēļ šie noteikumi ietilpst vispārīgajā tiesiskajā regulējumā, kuru veido secīgi pieņemtie dzelzceļa tiesību aktu kopumi.

(47)

Šīs nodaļas nolūks ir noteikt, kā, ņemot vērā šo sekundārajos tiesību aktos izvirzīto prasību, EBTA Uzraudzības iestāde EEZ līguma noteikumus valsts atbalsta jomā paredz piemērot dzelzceļa uzņēmumu parādsaistību samazināšanas mehānismiem.

(48)

Pirmkārt, EBTA Uzraudzības iestāde atgādina, ka nesaderība ar EEZ līguma 61. panta 1. punktā noteikto principu ir piemērojama tikai atbalstam, kas “rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, un tikai tiktāl, “ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp Līgumslēdzējām Pusēm”. Atbilstīgi pastāvošajai Eiropas Kopienu Tiesas praksei ikreiz, kad valsts finansiālais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka minētos uzņēmumus šis atbalsts ietekmē (54).

(49)

Jebkurš valsts īstenots pasākums, kura rezultātā, izmantojot valsts līdzekļus, tiek pilnībā vai daļēji dzēsti viena vai vairāku konkrētu uzņēmumu parādi, ietilpst EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomā, ja attiecīgais dzelzceļa uzņēmums darbojas tirgos, kuri ir atvērti konkurencei, un ja, šos parādus dzēšot, nostiprinās tā stāvoklis vismaz vienā no šiem tirgiem.

(50)

EBTA Uzraudzības iestāde atgādina, ka ar Direktīvu 2001/12/EK no 2003. gada 15. marta konkurencei tika atvērts starptautisko dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus visā Eiropas kravu pārvadājumu tīklā. Tāpēc EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka kopumā tirgus atvēršana konkurencei notika vēlākais 2003. gada 15. martā.

(51)

Ja dzelzceļa uzņēmuma parāda dzēšana ir valsts atbalsts, uz kuru attiecas EEZ līguma 61. panta 1. punkts, par to jāziņo EBTA Uzraudzības iestādei saskaņā ar EEZ līguma 62. pantu.

(52)

Parasti šāds atbalsts ir jāizvērtē, pamatojoties uz EBTA Uzraudzības iestādes 2004. gada pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (turpmāk “2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnes”), ievērojot šo pamatnostādņu 5. nodaļu.

(53)

Atsevišķos gadījumos, kad šie dzēstie parādi attiecas tieši uz pārvadājumu koordinēšanu, kompensācijām par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistību pildīšanu vai grāmatvedības standartizāciju, šāda atbalsta saderīgumu izskata, pamatojoties uz EEZ līguma 49. pantu, uz regulām, kas pieņemtas šā EEZ līguma panta piemērošanai, un uz regulu par uzskaites normalizēšanu (55).

(54)

Ievērojot Direktīvas 91/440/EEK 9. pantu, EBTA Uzraudzības iestāde cita starpā uzskata, ka atsevišķos gadījumos šāds atbalsts ir jāatļauj, neveicot finanšu pārstrukturēšanu, ja dzēsti tiek iepriekšēji parādi, kas radās, pirms stājās spēkā Direktīva 2001/12/EK, ar kuru paredz nosacījumus nozares atvēršanai konkurencei.

(55)

EBTA Uzraudzības iestāde pieņem, ka šāda veida atbalsts var būt saderīgs, ciktāl tā nolūks ir atvieglināt pāreju uz atvērtu dzelzceļa tirgu, kā paredzēts Direktīvas 91/440/EEK 9. pantā (56). Tādējādi Komisija uzskata, ka šādu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar Līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu (57), ja vien ir izpildīti šādi nosacījumi.

(56)

Pirmkārt, šāds atbalsts ir jāizmanto, lai segtu skaidri formulētus un individualizētus parādus, kas radušies pirms 2001. gada 15. marta, kad stājās spēkā Direktīva 2001/12/EK. Atbalsts nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt šo parādu apjomu. Direktīvas 91/440/EEK 9. panta nolūks (kas arī iestrādāts turpmākajās direktīvās) bija risināt to parādu problēmu, kas uzkrāti laikā, kad lēmums par EEZ tirgus atvēršanu vēl nebija pieņemts.

(57)

Otrkārt, attiecīgajiem parādiem ir jābūt tieši saistītiem ar dzelzceļa transporta vai pārvaldības darbībām, dzelzceļa infrastruktūras būvi vai izmantošanu. Tādi parādi, kas radušies, lai veiktu ar dzelzceļa transportu un/vai infrastruktūru tieši nesaistītus ieguldījumus, nav pieļaujami.

(58)

Treškārt, dzēst parādus var tiem dzelzceļa uzņēmumiem, kam ir pārāk daudz parādsaistību, kā rezultātā ir apgrūtināta to sekmīga finanšu vadība. Atbalsts ir saderīgs, ja tas vajadzīgs, lai novērstu šādu situāciju apstākļos, kad atbilstoši prognozēm tuvākajā nākotnē konkurences dēļ EEZ uzņēmums nevarēs finansiāli atveseļoties. Izvērtējot atbalstu atbilstoši šim kritērijam, jāņem vērā visi uzlabojumi ražīguma ziņā, kas šim uzņēmumam pamatoti varētu rasties.

(59)

Ceturtkārt, atbalsts nedrīkst pārsniegt apjomu, kas šim nolūkam vajadzīgs. Šajā sakarā jāņem vērā arī konkurences attīstības turpmākās tendences. Katrā gadījumā šis atbalsts nedrīkst nostādīt šo uzņēmumu labvēlīgākā stāvoklī par to, kādā atrodas vidējs, sekmīgi pārvaldīts uzņēmums, kuram ir tā pati darbības joma.

(60)

Piektkārt, parādu dzēšana nedrīkst radīt uzņēmumam konkurences priekšrocības, kuru rezultātā EEZ tiktu traucēta faktiska konkurence, piemēram, dažos valstu vai reģionu tirgos radot šķēršļus ārējo uzņēmumu vai jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai tirgū. It īpaši parādu dzēšanai paredzēto atbalstu nedrīkst finansēt no nodevām, kas noteiktas citiem dzelzceļa uzņēmējiem (58).

(61)

Ja ir ievēroti visi šie nosacījumi, parādu dzēšanas pasākumi palīdz sasniegt Direktīvas 91/440/EEK 9. pantā izvirzīto mērķi, neradot pārmērīgus konkurences un tirdzniecības traucējumus starp EEZ valstīm. Šādus atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu.

(62)

Ja vien nav paredzēts citādi, grūtībās nonākušu dzelzceļa nozares uzņēmumu pārstrukturēšanai paredzēta valsts atbalsta atbilstību EBTA Uzraudzības iestāde izvērtē, pamatojoties uz 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnēm. Šajās pamatnostādnēs nav paredzētas atkāpes dzelzceļa uzņēmumiem.

(63)

Kopumā atbalstu pārstrukturēšanai nevar saņemt kāda uzņēmuma atsevišķa daļa, proti, saimnieciska vienība, kurai nav sava juridiska statusa. 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnes attiecas tikai uz “grūtībās nonākušiem uzņēmumiem”. Šo pamatnostādņu 12. punktā arī ir teikts, ka uzņēmums, kas “kas pieder lielākai uzņēmumu grupai vai ko pārņem lielāka uzņēmumu grupa, parasti nav atbilstīgs glābšanas vai pārstrukturēšanas atbalsta saņemšanai, ja vien nevar pierādīt, ka uzņēmuma grūtības ir saistītas tikai ar šo uzņēmumu vien un tās nav sakarā ar patvaļīgu izmaksu sadalījumu grupas iekšienē un ka grūtības ir pārāk nopietnas, lai tās varētu novērst pati grupa”. Vēl jo vairāk ir jāizvairās no situācijas, kad uzņēmuma mākslīga sadalīšana apakšstruktūrās ļautu darbībai, kuras rezultātā rodas zaudējumi uzņēmuma iekšienē, saņemt publisku finansējumu.

(64)

Tomēr EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu nozare pašreiz atrodas īpašā situācijā, kuras dēļ kopējās interesēs ir jāparedz, ka par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt tādu atbalstu dzelzceļa uzņēmumam, kura rezultātā šis grūtībās nonākušais uzņēmums konkrētos apstākļos varētu atveseļot savu kravu pārvadājumu darbību.

(65)

Dzelzceļa nozarē konkurence kravu pārvadājumu jomā pašlaik krasi atšķiras no konkurences apstākļiem pasažieru pārvadājumu nozarē. Valstu kravu pārvadājumu tirgi ir atvērti konkurencei, bet dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgus netiks atvērts konkurencei līdz 2010. gada 1. janvārim.

(66)

Šai situācijai ir finansiāla ietekme, ciktāl kravu pārvadājumos principā valda vienīgi darījumu attiecības starp kravu nosūtītājiem un pārvadātājiem. Savukārt pasažieru pārvadājumu finanšu līdzsvara pamatā var būt arī valsts iestāžu intervence, izmantojot kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu.

(67)

Tomēr vairāki Eiropas dzelzceļa uzņēmumi nav juridiski nodalījuši pasažieru un kravu pārvadājumu darbības, vai arī šādu dalījumu ir sākuši ieviest tikai nesen. Turklāt spēkā esošajos EEZ tiesību aktos nav paredzēts pienākums veikt šo juridisko nodalīšanu.

(68)

Turklāt viena no Eiropas transporta politikas galvenajām prioritātēm jau vairākus gadus ir kravu pārvadājumu nozares atjaunošana. Iemesli tam tika minēti šo pamatnostādņu 1. nodaļā.

(69)

Dzelzceļa kravu pārvadājumu specifikas dēļ ir vajadzīga pielāgota pieeja, kā tas ņemts vērā Eiropas Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē (59), pamatojoties uz 1999. gada Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (60).

(70)

Šīs nodaļas nolūks ir, ņemot vērā EBTA Uzraudzības iestādes lēmumu pieņemšanas praksi un grozījumus, kurus attiecīgajās 1999. gada pamatnostādnēs ieviesa ar 2004. gada pamatnostādnēm par valsts atbalstu pārstrukturēšanai, parādīt, kā EBTA Uzraudzības iestāde nākotnē plāno īstenot šo pieeju.

(71)

Tā kā pastāv iepriekš uzsvērtais risks, šī pieeja ir pamatota un tiks saglabāta vienīgi attiecībā uz dzelzceļa uzņēmumu kravu pārvadājumu daļu, turklāt pagaidu kārtā, proti, attiecībā uz pārstrukturēšanu, kas paziņota līdz 2010. gada 1. janvārim, kad konkurencei atvērs dzelzceļa pasažieru pārvadājumu tirgu.

(72)

Turklāt EBTA Uzraudzības iestāde vēlas ņemt vērā, ka arvien pieaug to EEZ valstu skaits, kurās dzelzceļa uzņēmumi savu organizatorisko struktūru ir pielāgojuši konkrētajām tendencēm kravu un pasažieru pārvadājumu jomā, veicot pasākumus, lai kravu pārvadājumu darbības juridiski nodalītu no pasažieru pārvadājumiem. Tāpēc EBTA Uzraudzības iestāde, pirms piešķirt jebkādu atbalstu, pieprasīs, lai pārstrukturēšanas ceļā tiktu juridiski nodalīta attiecīgā kravu pārvadājumu darbība, pārveidojot to par komerciālu uzņēmumu, kam piemēro vispārīgās komerctiesības. EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka šāda nodalīšana līdztekus citiem atbilstošiem pasākumiem ievērojami palīdzēs sasniegt divus mērķus, proti, novērst jebkādu šķērssubsidēšanu starp uzņēmuma pārstrukturēto un pārējo daļu un nodrošināt, lai visas finansiālās attiecības starp šīm divām darbības jomām būtu ilgtspējīgas un komerciāli pamatotas.

(73)

Lai nerastos nekādas šaubas, izskatot šajā nodaļā iztirzāto atbalstu, joprojām pilnībā piemēro 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnes, izņemot turpmāk skaidri paredzētās atkāpes.

(74)

Atbilstīguma kritērijs ir jāpielāgo, lai tajā paredzētu arī situāciju, kad dzelzceļa uzņēmuma kravas pārvadājumu daļa ir stabila un pastāvīga saimnieciska vienība, kuru pārstrukturēšanas gaitā pirms atbalsta piešķiršanas juridiski nodalīs no pārējās uzņēmuma daļas, un kas nonāk tādās grūtībās, ka, ja to nodalītu no šā dzelzceļa uzņēmuma, tā kļūtu par “grūtībās nonākušu uzņēmumu” 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādņu nozīmē.

(75)

Konkrēti tas nozīmē, ka šī attiecīgā uzņēmuma daļa pati par sevi nonāk nopietnās grūtībās, kuru iemesls nav patvaļīga izmaksu sadale dzelzceļa uzņēmuma iekšienē.

(76)

Lai šī uzņēmuma daļa, kuru paredzēts pārstrukturēt, būtu stabila un pastāvīga saimnieciska vienība, tai jāaptver visas dzelzceļa uzņēmuma kravu pārvadājumu darbības gan rūpnieciskā, gan komerciālā, gan uzskaites un finanšu ziņā. Ir jābūt iespējamam noteikt šīs uzņēmuma daļas zaudējumu apmēru, kā arī pašu līdzekļu vai kapitāla apmēru, kas pietiekamā mērā atspoguļotu reālo ekonomisko situāciju, kurā šī uzņēmuma daļa ir nonākusi, lai saskaņoti izvērtētu 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādņu 9. punktā noteiktos kritērijus (61).

(77)

Izvērtējot, vai kāda uzņēmuma daļa ir nonākusi grūtībās iepriekš izklāstītajā nozīmē, EBTA Uzraudzības iestāde ņems vērā attiecīgā dzelzceļa uzņēmuma pārējās daļas spēju nodrošināt pārstrukturējamās uzņēmuma daļas sanāciju.

(78)

Lai gan iepriekš aprakstītā situācija nav tieši paredzēta 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnēs, kuru 11. punktā ir noteikts, ka no to piemērošanas jomas tiek izslēgti jaunizveidoti uzņēmumi, EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka šajā kontekstā atbalstu pārstrukturēšanai var piešķirt, lai juridiskās nodalīšanas ceļā izveidotais uzņēmums varētu darboties labvēlīgos tirgus apstākļos. Iepriekš minētais attiecas tikai uz situācijām, kad juridiskās nodalīšanas rezultātā izveidotajā uzņēmumā ietilpst visa kravu pārvadājumu daļa, kā aprakstīts atbilstīgi Direktīvas 91/440/EEK 9. pantam izveidotajā nodalītajā grāmatvedības sistēmā, un visi šīs daļas aktīvi, pasīvi, kapitāls, ārpusbilances saistības un darbaspēks.

(79)

EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka to pašu iemeslu dēļ gadījumā, kad kāds dzelzceļa uzņēmums pirms neilga laika ir juridiski atdalījis savu kravu pārvadājumu daļu, lai gan šī daļa atbilda iepriekš minētajiem kritērijiem, šo uzņēmumu nedrīkst uzskatīt par jaunizveidotu uzņēmumu 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādņu 11. punkta nozīmē, un tādēļ tas nav izslēgta no šo pamatnostādņu darbības jomas.

(80)

EBTA Uzraudzības iestāde raudzīsies ne tikai, lai tiktu izpildīti 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnēs noteiktie ilgtermiņa dzīvotspējas atjaunošanas kritēriji (62), bet arī, lai pārstrukturēšana nodrošinātu kravu pārvadājumu pāreju no darbības, kas ir aizsargāta un saņem ekskluzīvas tiesības, uz konkurētspējīgu darbību atvērtā tirgū. Tādēļ šai pārstrukturēšanai jāattiecas uz visiem kravu pārvadājumu aspektiem – rūpnieciskiem, komerciāliem vai finansiāliem. Pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnēs noteiktajam pārstrukturēšanas plānam (63) ir jābūt tādam, lai nodrošinātu augstu kvalitātes, uzticamības un pakalpojuma izmantojamības līmeni, kas atbilst klientu prasībām.

(81)

Analizējot iespēju novērst pārmērīgus konkurences traucējumus, kā paredzēts 2004. gada pārstrukturēšanas pamatnostādnēs, EBTA Uzraudzības iestāde pamatosies galvenokārt ņems vērā:

(82)

Lai izvērtētu šo kritēriju, piemēro 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādņu noteikumus. Šajā nolūkā uzņēmuma paša ieguldījumā ietilps ieguldījums no kravu pārvadājumu daļas, kuru juridiski nodalīs no šā dzelzceļa uzņēmuma. Tomēr EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka šī iepriekš raksturotā īpašā situācija, kurā atrodas Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu nozare, var būt ārkārtējs apstāklis minēto pamatnostādņu 43. punkta nozīmē. Tādējādi tai var būt pieņemami pašu ieguldījumi, kuru apjoms ir mazāks par 2004. gada pārstrukturēšanas valsts atbalsta pamatnostādnēs paredzētajiem, ja vien kravu pārvadājumu daļas pašu ieguldījuma apmērs ir pēc iespējas liels, neapdraudot uzņēmuma darbības dzīvotspēju.

(83)

Juridiski nodalītajam uzņēmumam piemēro atbalsta vienreizīguma principu, ņemot vērā atbalstu pārstrukturēšanai, ko uzņēmums paziņojis kā pirmo pārstrukturēšanas atbalstu, kuru tas ir saņēmis. Tomēr pārstrukturēšanas atbalsts, kas atļauts atbilstoši šajā nodaļā izklāstītajiem nosacījumiem, nekādi neietekmē atbalsta vienreizīguma principa piemērošanu pārējai dzelzceļa uzņēmuma daļai.

(84)

Lai nerastos šaubas, gadījumā, ja viss dzelzceļa uzņēmums kopumā jau ir saņēmis pārstrukturēšanas atbalstu, atbalsta vienreizīguma princips, kā paredzēts šajā nodaļā, izslēdz iespēju piešķirt pārstrukturēšanas atbalstu kravas pārvadājumu uzņēmumam.

(85)

Kā jau norādīts iepriekš, EEZ līguma 49. pants tika īstenots ar Regulu (EEK) Nr. 1191/69 un Regulu (EEK) Nr. 1107/70, kuras atcels ar SPSS regulu. Tomēr SPSS regulu piemēros tikai pasažieru sauszemes pārvadājumiem. Šo regulu nepiemēros dzelzceļa kravu pārvadājumu nozarei, kurā atbalstam par šāda veida pārvadājumu koordinēšanu joprojām piemēros vienīgi EEZ līguma 49. pantu.

(86)

Turklāt SPSS regulas 9. pants par atbalstu pārvadājumu koordinēšanai un pētniecībai un attīstībai nepārprotami ir piemērojams, neskarot EEZ līguma 49. pantu, tādējādi šo pantu varēs izmantot tieši, lai pamatotu tāda atbalsta saderīgumu, kas paredzēts dzelzceļa pasažieru pārvadājumu koordinēšanai.

(87)

Šīs nodaļas nolūks ir noteikt kritērijus, saskaņā ar kuriem EBTA Uzraudzības iestāde, pamatojoties uz EEZ līguma 49. pantu, var izvērtēt pārvadājumu koordinēšanas atbalsta saderību gan vispārīgi (6.2. iedaļa), gan attiecībā uz dažiem īpašiem atbalsta veidiem (6.3. iedaļa). EBTA Uzraudzības iestāde atgādina, ka, lai gan Līguma 49. panta piemērošanas vispārīgie principi ir saistoši, novērtējot valsts atbalstu atbilstīgi SPSS regulai, šajās pamatnostādnēs nav skatīti pieņemtās regulas īstenošanas sīki izstrādāti noteikumi.

(88)

EEZ līguma 49. pantā noteikts, ka atbalsts ir saderīgs, ja tas vajadzīgs transporta koordinācijai. Eiropas Kopienu Tiesa ir spriedusi, ka šis pants atzīst pārvadājumu atbalsta saderīgumu ar Līgumu tikai stingri noteiktos gadījumos, kas nav pretrunā Kopienas vispārējām interesēm (64).

(89)

EEZ līguma 49. pantā izmantotajā jēdzienā “pārvadājumu koordinācija” ietilpst nozīme, kas pārsniedz vienkāršu kādas saimnieciskās darbības attīstības veicināšanu. Šī nozīme paredz tādu publisko iestāžu intervenci, kuras nolūks ir orientēt pārvadājumu nozari virzienā, kas atbilst kopējām interesēm.

(90)

Liberalizācijas rezultāti sauszemes transporta nozarē dažos aspektos ir ievērojami samazinājuši vajadzību pēc koordinēšanas. Efektīvā liberalizētā nozarē koordinācija var principā notikt tirgu ietekmējošo faktoru darbības rezultātā. Tomēr, kā norādīts iepriekš, situācija nav mainījusies, un publiskās iestādes joprojām veic ieguldījumus infrastruktūras attīstībā. Turklāt pat pēc nozares liberalizācijas joprojām var saglabāties vairākas tirgus nepilnības. Tieši šo nepilnību dēļ ir pamatota publisko iestāžu iejaukšanās šajā jomā.

(91)

Pirmkārt, transporta nozarei neizbēgami ir nozīmīga negatīva ārējā ietekme, piemēram, attiecībā uz lietotājiem (sastrēgumi) vai attiecībā uz sabiedrību kopumā (piesārņojums). Ņemt vērā šo ārējo ietekmi nav vienkārši, jo īpaši tāpēc, ka pastāv raksturīgi ierobežojumi, kuru dēļ ārējās izmaksas vai pat vienkārši tiešās izmantošanas izmaksas nevar iekļaut maksā par piekļuvi transporta infrastruktūrai. No tā izriet iespējamas atšķirības starp dažādiem transporta veidiem, kuras būtu jānovērš, izmantojot publisko iestāžu atbalstu tiem transporta veidiem, kas rada vismazākās ārējās izmaksas.

(92)

Otrkārt, pārvadājumu nozarē var rasties grūtības, kas saistītas ar koordināciju šā termina ekonomiskajā nozīmē, piemēram, pieņemot dzelzceļa nozarē kopīgu savstarpējās izmantojamības standartu, vai dažādu transporta tīklu savienojumos.

(93)

Treškārt, dzelzceļa uzņēmumi var arī negūt visas priekšrocības no saviem centieniem pētniecības, attīstības un inovācijas jomā (pozitīva ārējā ietekme), kas arī ir tirgus nepilnība.

(94)

Tas, ka EEZ līgumā ir iekļauti īpaši noteikumi, uz kuru pamata var atļaut transporta koordinācijas vajadzībām atbilstošu atbalstu, liecina par to, cik nopietni ir šie riski, kas saistīti ar tirgus nepilnībām, un cik negatīvi tie ietekmē EEZ attīstību.

(95)

Principā atbalsts, kas atbilst transporta koordinācijas vajadzībām, jāuzskata par saderīgu ar EEZ līgumu.

(96)

Tomēr, lai kādu konkrētu atbalstu varētu uzskatīt par “atbilstošu transporta koordinācijas vajadzībām”, tam ir jābūt vajadzīgam un proporcionālam izvirzītā mērķa sasniegšanai. Turklāt no atbalsta izrietošie konkurences traucējumi nedrīkst būt pretrunā EEZ vispārējām interesēm. Piemēram, atbalsts, kas paredzēts, lai satiksmes plūsmu no tuvjūras satiksmes pārorientētu uz dzelzceļu, šiem kritērijiem neatbilstu.

(97)

Visbeidzot, lai pārvadājumu nozare un, attiecīgi, ar to saistītās koordinācijas vajadzības varētu strauji attīstīties, jebkādam atbalstam, par kuru EBTA Uzraudzības iestādei ziņots, lai atzītu tā saderību ar EEZ līgumu, pamatojoties uz tā 49. pantu, jānosaka termiņš (65), kas nav ilgāks par 5 gadiem, lai EBTA Uzraudzības iestāde, ņemot vērā sasniegtos rezultātus, varētu atkārtoti to izvērtēt un vajadzības gadījumā atļaut tā atjaunošanu (66).

(98)

Konkrēti dzelzceļa nozarē atbalsts transporta koordinācijas vajadzībām var izpausties vairākos veidos:

(99)

Turpmākajās iedaļās EBTA Uzraudzības iestāde precizēs nosacījumus, kas no lēmumu pieņemšanas prakses aspekta šiem dažādajiem atbalsta veidiem, kas paredzēti pārvadājumu koordinācijai, ļauj nodrošināt, ka attiecīgais atbalsts atbilst saderīguma nosacījumiem, kas minēti EEZ līguma 49. pantā. Ņemot vērā pētniecības un attīstības atbalsta specifiku, šāda veida pasākumiem piemērojamie kritēriji ir iztirzāti atsevišķi.

(100)

Tāda atbalsta saderīguma novērtējums, ko piešķir par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, lai samazinātu ārējās izmaksas un veicinātu savstarpējo izmantojamību saistībā ar EEZ līguma 49. pantu, atbilst Eiropas Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1107/70 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Ņemot vērā šo praksi, turpmāk izklāstītie nosacījumi ir pietiekami, lai noteiktu, vai atbalsts ir saderīgs.

(101)

Attiecināmās izmaksas nosaka, pamatojoties uz šādiem kritērijiem.

(102)

Attiecībā uz atbalstu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu attiecināmās izmaksas ir papildu izmaksas, kas saistībā ar infrastruktūras izmantošanu radušās dzelzceļa transporta nozarē, bet kuras citiem, piesārņojošākiem konkurējošiem transporta veidiem nerodas.

(103)

Attiecībā uz atbalstu ārējo izmaksu samazināšanai attiecināmās izmaksas ir tā ārējo izmaksu daļa, kas nerodas, ja izmanto dzelzceļa transportu nevis cita veida transportu.

(104)

Saistībā ar to jāatgādina, ka Direktīvas 2001/14/EK 10. pantā EEZ valstīm ir skaidri atļauts ieviest kompensēšanas shēmu par pierādāmām, konkurējošo transporta veidu nesamaksātām vides aizsardzības, negadījumu un infrastruktūras izmaksām, ciktāl šīs izmaksas pārsniedz tām pielīdzināmās izmaksas, kas radušās dzelzceļam. Ja vēl nav neviena EEZ tiesību akta, ar ko saskaņotas metodes infrastruktūras izmantošanas maksas aprēķināšanai dažādos sauszemes transporta veidos, EBTA Uzraudzības iestāde, piemērojot šīs pamatnostādnes, ņem vērā situāciju saistībā ar noteikumiem, kas reglamentē infrastruktūras izmaksu un ārējo izmaksu sadalījumu (67).

(105)

Gan saistībā ar atbalstu par dzelzceļa infrastruktūras izmantošanu, gan ar atbalstu ārējo izmaksu samazināšanai EBTA valstij ir jāsniedz pārredzama, pamatota un skaitliska izmaksu salīdzinošā analīze, salīdzinot dzelzceļa transporta un uz citiem transporta veidiem balstīto alternatīvo iespēju izmaksas (68). Izmantotajai metodikai un veiktajiem aprēķiniem jābūt publiski pieejamiem (69).

(106)

Attiecībā uz savstarpējās izmantojamības atbalstu – ciktāl tas sekmē transporta koordinēšanu – attiecināmās izmaksas aptver visus ieguldījumus, kas saistīti ar drošības un savstarpējās izmantojamības sistēmu uzstādīšanu (70) vai ar trokšņu līmeņa samazināšanu gan dzelzceļa infrastruktūrā, gan ritošajā sastāvā. Jo īpaši tās attiecas uz ieguldījumiem, kas saistīti ar ERTMS (Eiropas Dzelzceļu satiksmes vadības sistēma) izvēršanu un jebkādiem citiem pasākumiem, kas var palīdzēt novērst tehniskos šķēršļus Eiropas dzelzceļa pakalpojumu tirgū (71).

(107)

EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka var pieņemt, ka atbalsts ir nepieciešams un proporcionāls, ja atbalsta intensitāte nepārsniedz šādas vērtības:

(108)

Ja atbalsts pārsniedz minētās robežas, EBTA valstīm ir jāpierāda attiecīgo pasākumu nepieciešamība un proporcionalitāte (75).

(109)

Gan atbalstam, ko piešķir par infrastruktūras izmantošanu, gan atbalstam ārējo izmaksu samazināšanai ir jābūt stingri ierobežotam, nepārsniedzot alternatīvo izmaksu atlīdzināšanu, kuras ir vairāk saistītas ar dzelzceļa transporta nekā ar piesārņojošāku transporta veidu izmantošanu. Ja ir iespējams izvēlēties no vairākiem konkurējošiem transporta veidiem, kas rada lielāku piesārņojumu nekā dzelzceļa transports, tad maksimālā robeža atbilst no visām alternatīvām vislielākajai izmaksu atšķirībai. Ja ir ievēroti 107. punktā minētie atbalsta intensitātes sliekšņi, var pieņemt, ka ir izpildīts kritērijs pārmērīgas kompensācijas izslēgšanai.

(110)

Jebkurā gadījumā, ja atbalsta saņēmējs ir dzelzceļa uzņēmums, tam jāpierāda, ka atbalsts patiešām veicina pārvadājumu novirzīšanu uz dzelzceļa transportu. Principā tas nozīmē, ka piešķirtajam atbalstam jāatspoguļojas cenā, ko pieprasa no pasažiera vai kravas nosūtītāja, jo tās ir personas, kas izdara izvēli starp dzelzceļu un piesārņojošākiem transporta veidiem, piemēram, autotransportu (76).

(111)

Visbeidzot – jo īpaši attiecībā uz atbalstu infrastruktūras izmantošanai un ārējo izmaksu samazināšanai – ir jābūt reālistiskām perspektīvām, kā uzturēt satiksmi, kas pārnesta uz dzelzceļa transportu, lai šā atbalsta rezultātā satiksmes pārnesums būtu ilgtspējīgs.

(112)

Infrastruktūras izmantošanai, ārējo izmaksu samazināšanai vai savstarpējai izmantojamībai piešķirts atbalsts, kas ir nepieciešams un proporcionāls un nekropļo konkurenci tādā veidā, kas ir pretrunā vispārējām interesēm, ir uzskatāms par saderīgu saskaņā ar EEZ līguma 49. pantu.

(113)

Pamatojoties uz EK līguma 73. pantu pieņemtās Regulas (EEK) Nr. 1107/70 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēta iespēja piešķirt atbalstu pētniecībai un attīstībai sauszemes transporta jomā. Eiropas Komisija nesen izstrādāja praksi šā noteikuma piemērošanai (77).

(114)

SPSS regulas 9. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir pārņemts Regulas (EEK) Nr. 1107/70 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta teksts. Saskaņā ar minēto noteikumu atbalsts, kura mērķis ir veicināt tādu dzelzceļa pasažieru pārvadājumu sistēmu un tehnoloģiju pētniecību vai izstrādi, kas ir ekonomiskākas EEZ kopumā, un kurš attiecas tikai uz pētniecības un attīstības stadiju, bet neattiecas uz šādu transporta sistēmu un tehnoloģiju komerciālu izmantošanu, ir uzskatāms par atbalstu, kas atbilst pārvadājumu koordinēšanas vajadzībām.

(115)

SPSS regulas 9. panta 2. punkta b) apakšpunktu piemēro, neskarot EEZ līguma 61. pantu. Tādējādi atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai pasažieru pārvadājumu jomā, ja uz to neattiecas SPSS regulas 9. pants, kā arī atbalstu, kas attiecas vienīgi uz kravas pārvadājumiem, var uzskatīt par saderīgu saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(116)

Attiecībā uz to EBTA Uzraudzības iestāde nostādnēs par valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai (78) (turpmāk “PAI nostādnes”) ir definējusi nosacījumus, saskaņā ar kuriem tā atzīs minētā veida atbalstu par saderīgu ar EEZ saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu. PAI nostādnes attiecas uz “atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai visās nozarēs, ko aptver EEZ līgums. Tās attiecas arī uz tām nozarēm, uz kurām attiecas īpaši Kopienas noteikumi par valsts atbalstu, ja vien šie noteikumi neparedz citādi” (79). Tāpēc PAI nostādnes attiecas uz pētniecībai, attīstībai un inovācijai dzelzceļa pārvadājumu nozarē piešķirto atbalstu, uz kuru neattiecas Regulas (EEK) Nr. 1107/70 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta vai SPSS regulas 9. panta (pēc minētās regulas spēkā stāšanās) darbības joma.

(117)

Nav izslēgts, ka jautājumu par atbalsta pētniecībai, attīstībai un inovācijai saderīgumu var analizēt tieši, pamatojoties uz EEZ līguma 49. pantu, ja atbalsta nolūks ir sasniegt mērķi, kas atbilst pārvadājumu koordinēšanas vajadzībām. Šādā gadījumā ir jāpārbauda atbilstība iepriekš minētajiem nosacījumiem, jo īpaši attiecībā uz prasību, ka atbalstam jābūt nepieciešamam un proporcionālam plānotajam mērķim un ka tas nedrīkst būt pretrunā EEZ vispārējām interesēm. EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka pamatprincipi, kas noteikti PAI nostādnēs, ir saistoši, analizējot šos dažādos kritērijus.

(118)

EBTA Uzraudzības iestādes pamatnostādnēs par valsts garantijām (80) ir noteiktas juridiskās prasības, kas piemērojamas valsts garantijām, tostarp dzelzceļa transporta nozarē.

(119)

Šo pamatnostādņu 1.2. punktā norādīts, ka “atbalsts garantijas veidā nozīmē […] labvēlīgākus finansējuma nosacījumus, ko iegūst uzņēmumi, kuru juridiskā forma izslēdz bankrotu vai citas maksātnespējas procedūras, vai nodrošina noteiktu valsts garantiju vai zaudējumu segšanu no valsts līdzekļiem”.

(120)

Pamatojoties uz pastāvošo praksi, Eiropas Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde uzskata, ka neierobežotas garantijas nozarē, kas atvērta konkurencei, nav saderīgas ne ar EK līgumu, ne EEZ līgumu. Atbilstoši proporcionalitātes principam tās nevar konkrēti pamatot ar vispārējās nozīmes uzdevumiem. Neierobežotas garantijas gadījumā nav iespējams pārbaudīt, vai atbalsta summa nepārsniedz saistībā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu radušās tīrās izmaksas (81).

(121)

Kad valsts garantijas piešķir uzņēmumiem, kas darbojas gan tirgū, kurā ir konkurence, gan tirgū, kurā konkurences nav, Eiropas Komisijas un EBTA Uzraudzības iestādes prakse ir pieprasīt pilnībā atcelt neierobežoto garantiju, kas piešķirta uzņēmumam kopumā (82).

(122)

Vairāki dzelzceļa uzņēmumi saņem neierobežotas garantijas. Šādas garantijas parasti ir vēsturiski mantots īpašs monopola statuss, kas dzelzceļa uzņēmumam izveidots pirms EEZ līguma stāšanās spēkā vai pirms dzelzceļa transporta tirgus atvēršanas konkurencei.

(123)

Saskaņā ar Eiropas Komisijas un EBTA Uzraudzības iestādes rīcībā esošo informāciju šīs garantijas lielā mērā ir pastāvošs atbalsts. Attiecīgās EBTA valstis ir aicinātas atbilstīgi 8.3. iedaļā noteiktajai procedūrai informēt EBTA Uzraudzības iestādi par pastāvošo atbalsta shēmu īstenošanas nosacījumiem, kā arī par pasākumiem, kuri paredzēti, lai tās atceltu.

(124)

Šajās pamatnostādnēs paredzētās atbalsta maksimālās robežas piemēro neatkarīgi no tā, vai attiecīgo atbalstu pilnībā vai daļēji finansē no valsts vai no Kopienas līdzekļiem. Atbalstu, ko atļauj atbilstoši šīm pamatnostādnēm, nevar apvienot ar citiem valsts atbalsta veidiem EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē vai ar citiem Kopienas finansējuma veidiem, ja šādas apvienošanas rezultātā radusies atbalsta intensitāte pārsniedz to, kas noteikta šajās pamatnostādnēs.

(125)

Tāda atbalsta gadījumā, kas kalpo atšķirīgiem mērķiem un iesaista vienas un tās pašas attiecināmās izmaksas, piemēro izdevīgāko maksimālo atbalsta robežu.

(126)

EBTA Uzraudzības iestāde piemēros šīs pamatnostādnes no dienas, kad tās publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un EEZ pielikumā.

EBTA Uzraudzības iestāde piemēros šīs pamatnostādnes attiecībā uz jebkuru paziņotu vai nepaziņotu atbalstu, par kuru tā pieņems lēmumu pēc minēto pamatnostādņu publikācijas dienas.

(127)

Atbilstīgi EEZ līguma 62. panta 1. punktam EBTA Uzraudzības iestāde ierosina EBTA valstīm grozīt savas spēkā esošās atbalsta piešķiršanas shēmas, kuras saistītas ar šajās pamatnostādnēs izklāstīto valsts atbalstu, lai vēlākais divus gadus pēc šo pamatnostādņu publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un EEZ pielikumā panāktu atbilstību tām, ja vien netiek piemēroti īpaši noteikumi, kas paredzēti nodaļā par valsts garantijām. EBTA valstis tiek aicinātas rakstveidā apliecināt, ka tās piekrīt šiem ierosinātajiem atbilstīgajiem pasākumiem, ne vēlāk kā gadu pēc to publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un EEZ pielikumā.

(128)

Ja EBTA valsts līdz norādītajai dienai nav rakstiski apstiprinājusi savu piekrišanu, EBTA Uzraudzības iestāde piemēros EBTA valstu nolīguma par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi 3. protokola II daļas 19. panta 2. punktu un vajadzības gadījumā uzsāks minētajā noteikumā paredzēto procedūru.

(129)

EBTA Uzraudzības iestāde patur sev tiesības grozīt šīs pamatnostādnes. Pirms jebkādu grozījumu izdarīšanas un ne vēlāk kā 5 gadus pēc pamatnostādņu publicēšanas tā iesniedz ziņojumu par to piemērošanu.

a)

attiecībā uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, ja ir zudusi vairāk nekā puse to statūtkapitāla un vairāk nekā ceturtdaļa no šā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos.” vai

“b)

attiecībā uz uzņēmumiem, kuriem vismaz dažiem locekļiem ir neierobežota atbildība par uzņēmuma parādu, ja ir zudusi vairāk nekā puse no to kapitāla, kā norādīts uzņēmuma pārskatos, un vairāk nekā ceturtdaļa no šā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos;” vai

“c)

neatkarīgi no attiecīgā uzņēmuma veida, ja tas atbilst kritērijiem saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, lai tam piemērotu kolektīvās maksātnespējas procedūru”.

1.

EBTA Uzraudzības iestāde (turpmāk “Iestāde”) ir gatava stingri vērsties pret nelikumīgu atbalstu. Saskaņā ar Nolīguma starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi 3. protokolu (turpmāk “3. protokols”) (2) Iestāde regulāri pieprasīja EBTA valstīm atgūt jebkādu nelikumīgu atbalstu, kas ir nesaderīgs ar Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu darbību (turpmāk “EEZ līgums”), ja vien netiek konstatēts, ka tas būtu pretrunā par EEZ tiesību vispārīgiem principiem. Iestāde ir pieņēmusi 6 šādus lēmumus par atgūšanu.

2.

Valsts atbalsta noteikumu integritātes interesēs ir svarīgi, lai šos lēmumus, ar kuriem EBTA valstīm tiek pieprasīts atgūt nelikumīgu valsts atbalstu (turpmāk “atgūšanas lēmumi”), piemērotu efektīvi un nekavējoties. Pieredze, ko Iestāde guvusi pēdējos gados, liecina par to, ka šajā jautājumā pastāv reāls pamats bažām. Arī valsts atbalsta rezultātu apkopojums attiecībā uz EBTA valstīm, kas tika iesniegts 2008. gada rudenī (3), liecina, ka no 6 atgūšanas lēmumiem, ko pieņēma Iestāde, attiecīgā EBTA valsts ir pilnībā īstenojusi tikai vienu (4).

3.

Eiropas Komisija (turpmāk “Komisija”) 2004. gadā pasūtīja salīdzinošu pētījumu par ES valsts atbalsta politikas piemērošanu dažādās dalībvalstīs (turpmāk “pētījums par piemērošanu”) (5). Viens no pētījuma mērķiem bija izvērtēt, cik efektīvas ir atgūšanas procedūras un prakse virknē dalībvalstu. Pētījuma autori konstatēja, ka visos ziņojumos par valstīm regulāri minēts tas, ka atgūšanas procedūras notiek pārāk ilgi.

4.

Balstoties uz savu pieredzi, Iestāde ir novērojusi, ka EBTA valstīs ir vairāki šķēršļi nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanai. Atgūšanas procedūras, kurām ir piemērojami valstu tiesību aktu noteikumi, ir īpaši ilgstošas, un praksē atgūšana nav veikta termiņos, kas noteikti Iestādes atgūšanas lēmumos. Tāpēc Iestāde vēlas uzsvērt, ka ir vajadzīga atgūšanas lēmumu efektīva piemērošana. Ir skaidrs, ka par šādu lēmumu īstenošanu atbildība jādala Iestādei un EBTA valstīm un ka abām pusēm būs jāpieliek ievērojamas pūles, lai gūtu sekmes.

5.

Šīs nodaļas mērķis ir izskaidrot Iestādes politiku attiecībā uz atgūšanas lēmumu īstenošanu. Tajā netiek skatīts, kā valstu tiesas var rīkoties 3. protokola 1. panta 3. punktā paredzēto paziņošanas un pārtraukšanas saistību neievērošanas rezultātā. Iestāde uzskata, ka ir jāskaidro pasākumi, ko tā plāno pieņemt, lai atvieglotu atgūšanas lēmumu izpildi, un jānosaka, kādus pasākumus varētu veikt EBTA valstis, lai nodrošinātu, ka tās pilnībā ievēro noteikumus un principus, ko paredz EEZ tiesību normas un jo īpaši tiesu prakse Eiropas Kopienu tiesās un EBTA Tiesā. Tādēļ šajā nodaļā vispirms tiks atgādināts par atgūšanas mērķi un pamatprincipiem, uz ko balstās atgūšanas lēmumu īstenošana. Tad tā iepazīstinās ar šo pamatprincipu praktisko ietekmi uz katru no atgūšanas procesā iesaistītajām personām.

6.

Saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu “par jebkuru nodomu piešķirt atbalstu vai par izmaiņām tajā ir savlaicīgi jāinformē EBTA Uzraudzības iestāde, lai tā varētu iesniegt piezīmes. […] Attiecīgā valsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šīs procedūras rezultātā nav pieņemts galīgs lēmums.”

7.

Gadījumos, kad EBTA valstis nepaziņo Iestādei savu nodomu piešķirt vai mainīt atbalstu pirms tā stāšanās spēkā, attiecībā uz EEZ tiesību normām atbalsts ir nelikumīgs no tā piešķiršanas brīža.

8.

Eiropas Kopienu Tiesa (turpmāk “EKT”) savā 1973. gada spriedumā par Kohlegesetz  (6) pirmoreiz apstiprināja, ka Komisija ir pilnvarota pieprasīt nelikumīga un nesaderīga valsts atbalsta atgūšanu. Tiesa lēma, ka Komisijas kompetencē ir nolemt, ka dalībvalstij ir jāmaina vai jāatceļ valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Tādēļ tai ir arī jābūt tiesībām pieprasīt šā atbalsta atmaksāšanu (7).

9.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokolu grozīja 2001. gadā, inter alia iekļaujot II daļu, kurā cita starpā ietverti atgūšanas pamatnoteikumi (8). Turpmākus īstenošanas noteikumus par atgūšanu iekļāva 2004. gada 14. jūlija Lēmumā Nr. 195/04/COL ar grozījumiem (9).

10.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 1. punkts apstiprina EKT pastāvīgo tiesu praksi (10) un nosaka, ka Iestādei ir pienākums pieprasīt nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu, ja vien tas nav pretrunā vispārējiem tiesību principiem. Šajā pantā arī noteikts, ka attiecīgā EBTA valsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu nelikumīgu atbalstu, attiecībā uz kuru ir konstatēts, ka tas ir nesaderīgs. Tā 14. panta 2. punkts nosaka, ka atbalsts ir jāatgūst, ieskaitot procentus no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā faktiskās atgūšanas dienai. Lēmumā Nr. 195/04/COL ir noteiktas metodes, kas jāizmanto, lai aprēķinātu procentus par atgūstamo summu. Visbeidzot, 14. panta 3. punktā ir noteikts, ka “atgūšanu veic nekavējoties un saskaņā ar attiecīgās EBTA valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu EBTA Uzraudzības iestādes lēmuma izpildi. […]”.

11.

EKT vairākos nesenos nolēmumos sīkāk skaidroja Regulas Nr. 659/1999 14. panta 3. punkta (kas atbilst 3. protokola II daļas 14. panta 3. punktam) darbības jomu un interpretēšanu, tādējādi uzsverot nepieciešamību tūlītēji un efektīvi izpildīt atgūšanas lēmumus (11). Turklāt Iestāde arī sāka sistemātiski piemērot tiesas praksi Deggendorf lietā (12). Šī tiesu prakse, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, ļauj Iestādei pieprasīt, lai EBTA valstis pārtrauc jauna saderīga atbalsta izmaksāšanu uzņēmumam, līdz šis uzņēmums atmaksā iepriekšējo nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu, uz kuru attiecas atgūšanas lēmums.

12.

EKT vairākkārt konstatēja, ka atgūšanas mērķis ir atjaunot situāciju, kāda tā bija tirgū pirms atbalsta piešķiršanas. Tas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka iekšējā tirgū tiek saglabātas vienlīdzīgas iespējas. Šajā kontekstā EKT uzsvēra, ka nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšana ir nevis sods (13), bet gan loģiskas sekas konstatācijai, ka atbalsts ir nelikumīgs (14). Tādēļ to nevar uzskatīt par nesamērīgu pret EK līguma mērķiem attiecībā uz valsts atbalstu (15).

13.

Saskaņā ar EKT atzinumu “iepriekš pastāvējušās situācijas atjaunošana tiek panākta, tiklīdz nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu ir atmaksājis saņēmējs, kurš tādējādi zaudē tās priekšrocības, kādas viņam bija attiecībā pret saviem konkurentiem tirgū, un ir atjaunota situācija, kāda pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas” (16). Lai novērstu jebkādas finansiālas priekšrocības, kas izriet no nelikumīga atbalsta, par nelikumīgi piešķirtajām summām ir jāiekasē procenti. Šiem procentiem jābūt līdzvērtīgiem tām finansiālajām priekšrocībām, kas izriet no minēto līdzekļu pieejamības bez atlīdzības kādā noteiktā laika posmā (17).

14.

Turklāt EKT ir uzstājusi, ka atgūšanas lēmuma pilnīgas izpildes nolūkā darbībām, ko veic dalībvalsts, jāuzrāda konkrēti rezultāti attiecībā uz atgūšanu (18) un atgūšanai jābūt tūlītējai (19). Lai atbalsta atgūšana sasniegtu tai noteikto mērķi, ir patiešām svarīgi, lai atbalsts tiktu atmaksāts nekavējoties.

15.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka “tad, kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, EBTA Uzraudzības iestāde izlemj, ka attiecīgā EBTA valsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja”.

16.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola noteikumos paredzēti divi ierobežojumi Iestādes pilnvarām pieprasīt nelikumīga un nesaderīga atbalsta atgūšanu. Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka Iestāde nepieprasa atgūt atbalstu, ja tas būtu pretrunā vispārējiem tiesību principiem. No vispārējiem tiesību principiem šai kontekstā visbiežāk piemēro tiesiskās paļāvības (20) un juridiskās noteiktības principu (21). Svarīgi piezīmēt, ka EKT šos principus saistībā ar atgūšanu interpretēja ļoti stingri. Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 15. pantā ir noteikts, ka uz Iestādes pilnvarām atgūt atbalstu attiecas noilguma periods 10 gadi (tā sauktais “noilguma tiesību periods”). Noilguma periods sākas dienā, kad nelikumīgais atbalsts piešķirts saņēmējam vai nu kā individuāls atbalsts, vai arī kā atbalsts saskaņā ar atbalsta shēmu. Visas darbības, kuras saistībā ar nelikumīgo atbalstu veic Iestāde vai Komisija (22), vai EBTA valsts pēc Iestādes lūguma, pārtrauc noilguma periodu.

17.

EBTA valstij, kam adresēts atgūšanas lēmums, ir pienākums izpildīt šo lēmumu (23). EKT ir atzinusi tikai vienu izņēmumu no šā pienākuma dalībvalstij īstenot atgūšanas lēmumu, kas tai adresēts, proti, to, ka pastāv ārkārtas apstākļi, kuru dēļ dalībvalstij būtu pilnīgi neiespējami pienācīgi izpildīt šo lēmumu (24).

18.

Kā noteikusi EKT, nedrīkst pietikt tikai ar pieņēmumu par pilnīgu neiespējamību. Attiecīgajai dalībvalstij ir jāparāda, ka tā ir centusies godprātīgi atgūt nelikumīgu atbalstu, un tai ir jāsadarbojas ar Komisiju saskaņā ar EK līguma 10. pantu, lai pārvarētu radušās grūtības (25).

19.

Pārskats par tiesu praksi rāda, ka EKT ir interpretējusi “pilnīgas neiespējamības” jēdzienu ļoti stingri. Tiesa vairākkārt apstiprināja, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz savas valsts tiesību aktu prasībām, piemēram, valsts noteikumiem par noilgumu (26), vai uz to, ka valsts tiesību aktos nav atgūšanas izpildes rīkojuma (27), un ar to attaisnot atgūšanas lēmuma nepildīšanu (28). Tāpat EKT konstatēja, ka pienākumu veikt atgūšanu neietekmē apstākļi, kas saistīti ar saņēmēja ekonomisko stāvokli. Tā sniedza skaidrojumu, ka finansiālās grūtībās nonācis uzņēmums nav pierādījums tam, ka atgūšana ir neiespējama (29). Šādos apstākļos Tiesa norādīja, ka vienīgais veids, kā dalībvalsts var parādīt, ka atgūt atbalstu ir pilnīgi neiespējami, ir jebkādu atgūstamo līdzekļu trūkums (30). Vairākos gadījumos dalībvalsts argumentēja, ka tā nevarēja izpildīt atgūšanas lēmumu sakarā ar administratīvajiem vai tehniskajiem sarežģījumiem, kas ar to saistīti (piem., iesaistīts ļoti liels saņēmēju skaits.) Tiesa konsekventi atteicās atzīt, ka šādas grūtības radītu pilnīgu atgūšanas neiespējamību (31). Visbeidzot, pat bažas par nepārvaramām iekšējām grūtībām nevar attaisnot to, ka dalībvalsts nepilda saistības, kas paredzētas Kopienas tiesību aktos (32).

20.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 3. punktā ir noteikts, ka “atgūšanu veic nekavējoties un saskaņā ar attiecīgās EBTA valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja tās pieļauj tūlītēju un iedarbīgu EBTA Uzraudzības iestādes lēmuma izpildi”.

21.

Ja EBTA valstis drīkst pašas izvēlēties saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem tos līdzekļus, ar kuriem tās īsteno atgūšanas lēmumus, izvēlētajiem līdzekļiem jānodrošina pilnīga iedarbība attiecībā uz atgūšanas lēmumu. Tādēļ ir nepieciešams, lai EBTA valstu veiktie pasākumi būtu tādi, kuru rezultāta tiek panākta iedarbīga un tūlītēja Iestādes lēmuma izpilde.

22.

Spriedumā Olympic Airways lietā (33) EKT uzsvēra, ka pasākumiem, ko veic dalībvalsts, jābūt iedarbīgiem un jādod konkrēti rezultāti atgūšanā. Valsts veikto pasākumu rezultātā jānotiek faktiskai to summu atgūšanai, kas atrodas pie saņēmēja. Spriedumā Scott lietā (34) EKT šo nostāju apstiprināja un uzsvēra, ka tādas valstu procedūras, kas neizpilda procedūras regulas 14. panta 3. punktā (kas atbilst 3. protokola II daļas 14. panta 3. punktam) noteiktos nosacījumus, nav jāpiemēro. Tā konkrēti atspēkoja dalībvalsts argumentu, ka tā esot veikusi visus savā valsts sistēmā pieejamos pasākumus, un uzstāja, ka šiem pasākumiem bija arī jādod konkrēti rezultāti atgūšanā un tam bija jānotiek Komisijas noteiktajā termiņā.

23.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 3. punktā ir prasīts, lai atgūšanas lēmumus īstenotu gan iedarbīgi, gan tūlītēji. Scott lietā EKT uzsvēra to, cik svarīga ir termiņu ievērošana atgūšanas procesā. Tiesa norādīja, ka valsts procedūru piemērošana nedrīkst traucēt efektīvas konkurences atjaunošanu un kavēt Komisijas lēmuma tūlītēju un iedarbīgu izpildi. Tādas valstu procedūras, kas kavē iepriekš pastāvējušās situācijas tūlītēju atjaunošanu un paildzina netaisnīgās priekšrocības konkurences ziņā, kuras izriet no nelikumīga un nesaderīga atbalsta, neatbilst nosacījumiem, kas paredzēti 3. protokola II daļas 14. panta 3. punktā.

24.

Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka prasībai par atgūšanas lēmuma atcelšanu, kas celta saskaņā ar EBTA valstu nolīguma par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi (turpmāk “Uzraudzības un Tiesas nolīgums”) 36. pantu, nav atlikšanas spēka Tomēr saistībā ar šādu prasību atbalsta saņēmējs var pieprasīt atlikt atgūšanas lēmumu saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 40. pantu. Pieteikumos par atlikšanu ir jānorāda apstākļi, no kuriem izriet steidzamība, un tajos jāatsaucas uz faktiem un tiesību normām, kas veido prima facie lietu, lai tiktu piemēroti pagaidu pasākumi (35). Atkarībā no apstākļiem EBTA Tiesa pēc tam var dot rīkojumu apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu.

25.

EEZ līguma 3. pantā ir noteikts pienākums EBTA valstīm atvieglot EEZ mērķu sasniegšanu un uzlikti savstarpēji sadarbošanās pienākumi EEZ iestādēm un EBTA valstīm, lai sasniegtu EEZ līguma mērķus.

26.

Tādēļ Iestādei un EBTA valstu iestādēm atgūšanas lēmumu izpildes kontekstā ir jāsadarbojas, lai sasniegtu mērķi atjaunot konkurences nosacījumus iekšējā tirgū.

27.

Ja EBTA valstij rodas neparedzētas vai neparedzamas grūtības izpildīt atgūšanas lēmumu noteiktajā termiņā vai tā sastopas ar sekām, kādas nav pamanījusi Iestāde, tai jautājums par šīm problēmām jānodod izlemšanai Iestādei, pievienojot priekšlikumus par piemērotiem grozījumiem (36). Šādā gadījumā Iestādei un attiecīgajai EBTA valstij ir godprātīgi jāsadarbojas, lai pārvarētu grūtības, vienlaikus pilnībā ievērojot EEZ līguma noteikumus (37). Tāpat arī lojālas sadarbības princips prasa, lai EBTA valstis sniegtu Iestādei visu vajadzīgo informāciju, kas tai ļauj konstatēt, ka izvēlētie līdzekļi ir piemēroti lēmuma īstenošanai (38).

28.

Tomēr Iestādes informēšana par tehniskām un juridiskām grūtībām, kas saistītas ar atgūšanas lēmuma īstenošanu, neatbrīvo EBTA valstis no pienākuma veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no attiecīgā uzņēmuma, un ierosināt Iestādei piemērotus pasākumus lēmuma īstenošanai (39).

29.

Gan Iestādei, gan EBTA valstīm jābūt būtiskai lomai atgūšanas lēmumu izpildē, un tās var dot ieguldījumu atgūšanas politikas efektīvā piemērošanā.

30.

Iestādes atgūšanas lēmums uzliek atgūšanas pienākumu attiecīgajai EBTA valstij. Tas nosaka, ka attiecīgajai EBTA valstij ir jāatgūst konkrēta atbalsta summa no saņēmēja vai vairākiem saņēmējiem noteiktos termiņos. Pieredze liecina, ka to, cik ātri atgūšanas lēmums tiek izpildīts, ietekmē lēmuma precizitātes pakāpe un tā pilnīgums. Tādēļ Iestāde arī turpmāk centīsies nodrošināt, lai atgūšanas lēmumos būtu skaidri norādīta atbalsta summa (summas), kas jāatgūst, uzņēmums (uzņēmumi), uz ko attiecināma atgūšana, un termiņš, kurā jāizpilda atgūšana.

31.

Nelikumīgais un nesaderīgais atbalsts jāatgūst no tiem uzņēmumiem, kas faktiski ir guvuši no tā labumu (40). Iestāde turpinās pašreizējo praksi, ar kuru tā savos atgūšanas lēmumos pēc iespējas norādīs uzņēmumu (uzņēmumus), no kā atbalsts ir jāatgūst. Ja īstenošanas posmā izrādīsies, ka atbalsts ir ticis nodots citām struktūrām, EBTA valsts var paplašināt atgūšanu, aptverot visus faktiskos saņēmējus, lai nodrošinātu, ka netiek apiets atgūšanas pienākums.

32.

EKT ir devusi dažus norādījumus par nosacījumiem, kuru gadījumā atgūšanas pienākums ir jāpaplašina, attiecinot to ne tikai uz sākotnējo nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta saņēmēju, bet arī uz citiem uzņēmumiem. Saskaņā ar EKT atzinumu nepamatotu priekšrocību nodošana var notikt, ja sākotnējā atbalsta saņēmēja aktīvi tiek nodoti trešai pusei par cenu, kas ir zemāka par to tirgus vērtību, dažreiz - pārņēmējam uzņēmumam, kas izveidots, lai apietu atgūšanas rīkojumu (41). Saskaņā ar tiesu praksi Iestādei būs jāpierāda, ka aktīvi ir pārdoti par cenu, kas ir zemāka par to tirgus vērtību, jo īpaši – pārņēmējam uzņēmumam, kas izveidots, lai apietu atgūšanas pieprasījumu, un šādā gadījumā atgūšanas rīkojumu var paplašināt, attiecinot arī uz trešo personu. Raksturīgi apiešanas gadījumi ir tādi, kuros pārņemšana neatspoguļo nekādu saimniecisko loģiku, vienīgi padara par spēkā neesošu atgūšanas rīkojumu (42).

33.

Attiecībā uz tāda uzņēmuma kapitāla daļu nodošanu, kuram ir jāatmaksā nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts [share deals], EKT nolēma (43), ka šāda uzņēmuma kapitāla daļu pārdošana trešai pusei neietekmē saņēmēja pienākumu atlīdzināt minēto atbalstu (44). Ja var konstatēt, ka kapitāla daļu pircējs ir samaksājis cenu, kas tirgū dominē par minētās komercsabiedrības kapitāla daļām, tad to nevar uzskatīt par tādas priekšrocības izmantošanu, kas var būt valsts atbalsts (45).

34.

Pieņemot atgūšanas lēmumu attiecībā uz atbalsta shēmām, Iestāde parasti nevar noteikt pašā lēmumā visus uzņēmumus, kas ir saņēmuši nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu. Tas būs jādara, kad attiecīgā EBTA valsts uzsāks izpildes procesu, un tai būs jāskata katra attiecīgā uzņēmuma konkrētā situācija (46).

35.

Atgūšanas mērķis ir sasniegts, “tiklīdz attiecīgo atbalstu, attiecīgā gadījumā kopā ar standarta procentiem, ir atmaksājis saņēmējs jeb, citiem vārdiem, uzņēmums, kas faktiski guva no tā labumu. Atmaksājot atbalstu, tā saņēmējs zaudē netaisnīgi iegūtās priekšrocības salīdzinājumā ar tā konkurentiem tirgū, un līdz ar to tiek atjaunoti konkurences apstākļi, kādi pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas” (47).

36.

Iestāde, turpinot savu līdzšinējo praksi, skaidri norādīs nelikumīgos un nesaderīgos atbalsta pasākumus, uz kuriem attiecināma atgūšana tās atgūšanas lēmumos. Kad Iestādes rīcībā būs vajadzīgie dati, tā arī centīsies noteikt precīzu atbalsta summu, kas jāatgūst. Tomēr ir skaidrs, ka Iestāde nevar un tai juridiski nav pienākuma noteikt precīzu summu, kas jāatgūst. Pietiek, ja Iestādes lēmumā tiek iekļauta informācija, kas ļauj EBTA valstij bez pārmērīgām grūtībām noteikt summu (48).

37.

Nelikumīgas un nesaderīgas atbalsta shēmas gadījumā Iestāde nevar noteikt nesaderīgā atbalsta summu, kas jāatgūst no katra saņēmēja. Tam būtu nepieciešams, lai EBTA valsts katrā atsevišķajā gadījumā veic piešķirtā atbalsta sīku analīzi, balstoties uz minēto shēmu. Tādēļ Iestādei savā lēmumā norāda, ka EBTA valstīm būs jāatgūst atbalsts, ja vien tas nav piešķirts konkrētam projektam, kas piešķiršanas brīdī atbilda visiem nosacījumiem, kas ietverti grupu atbrīvojuma regulās vai Iestādes apstiprinātā atbalsta shēmā.

38.

Atbilstoši 3. protokola II daļas 14. panta 2. punktam atbalsta summā, kas jāatgūst saskaņā ar atgūšanas lēmumu, iekļauj procentus atbilstīgā apmērā, kas jānosaka Iestādei. Procentus maksā par periodu, sākot no dienas, kad nelikumīgais atbalsts nonāca tā saņēmēja rīcībā, līdz tā atgūšanas dienai (49). Lēmumā Nr. 195/04/COL ir noteikts, ka salikto procentu likmi piemēro līdz atbalsta atgūšanas dienai (50).

39.

Agrāk Komisijas lēmumos bija noteikts vienots divu mēnešu termiņš, kura laikā attiecīgajai dalībvalstij bija jāpaziņo Komisijai par pasākumiem, ko tā veikusi, lai izpildītu konkrēto lēmumu. EKT atzina, ka šis termiņš jāuzskata par termiņu, kurā jāizpilda pats lēmums (51).

40.

Bez tam EKT lēma, ka saziņa un pārrunas starp Komisiju un dalībvalsti Komisijas lēmuma izpildes kontekstā nevar atbrīvot dalībvalsti no pienākuma veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu lēmumu noteiktajā termiņā (52).

41.

Iestāde atzīst, ka divu mēnešu ilgs termiņš tās lēmumu izpildei vairumā gadījumu ir pārāk īss. Tāpēc atgūšanas lēmumu izpildes termiņš tiks pagarināts līdz četriem mēnešiem. Turpmāk Iestāde savos lēmumos noteiks divus termiņus:

42.

Ja EBTA valstij rodas nopietnas grūtības, kas tai neļauj ievērot kādu no šiem termiņiem, tai par šīm grūtībām jāinformē Iestāde, sniedzot pienācīgu pamatojumu. Tad Iestāde var pagarināt termiņu saskaņā ar lojālas sadarbības principu (53).

43.

Par atgūšanas lēmuma īstenošanu atbild EBTA valsts. Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 1. punktā ir noteikts, ka attiecīgajai EBTA valstij ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja.

44.

Šajā sakarā ir svarīgi atcerēties, ka EKT ir vairākkārt atgādinājusi, ka Komisijas lēmums, kas adresēts dalībvalstij, ir saistošs visām šīs valsts struktūrām, ieskaitot minētās valsts tiesas (54). Tas nozīmē, ka visām EBTA valsts struktūrām, kas iesaistītas atgūšanas lēmuma īstenošanā, ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu šāda lēmuma tūlītēju un iedarbīgu piemērošanu.

45.

EEZ tiesību akti nenosaka, kurai EBTA valsts struktūrai ir jāatbild par atgūšanas lēmuma īstenošanu praksē. Katras EBTA valsts iekšējās tiesību sistēmas ziņā ir iecelt struktūras, kas būs atbildīgas par atgūšanas lēmumu īstenošanu. Parasti EBTA valstis ieceļ vienu centrālo struktūru (piemēram, ministriju), kura ir atbildīga par atgūšanas procesa uzraudzību un pastāvīgi uztur kontaktus ar Iestādi (55).

46.

Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola 14. panta 3. punkts uzliek EBT valstīm par pienākumu nekavējoši uzsākt atgūšanas procedūras. Kā jau minēts 3.1. iedaļā, atgūšanas lēmumā būs noteikts termiņš, kurā EBTA valstij ir jāiesniedz precīza informācija par pasākumiem, ko tā veikusi un plāno, lai izpildītu lēmumu. Jo īpaši EBTA valstij tiek pieprasīts sniegt pilnīgu informāciju par nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta saņēmēju identitāti, iesaistītajām atbalsta summām un valsts procedūrām, ko piemēro, lai panāktu atgūšanu. Turklāt EBTA valstij tiks pieprasīts iesniegt dokumentāciju, kas apliecina, ka tā ir paziņojusi saņēmējam par viņa pienākumu atmaksāt atbalstu.

47.

Atgūšanas lēmumā ne vienmēr būs pilnīga informācija par saņēmēju identitāti un par atgūstamajām atbalsta summām. Šādos gadījumos EBTA valstij ir nekavējoties jāidentificē uzņēmumi, uz kuriem attiecas lēmums, un jānosaka precīza summa, kas jāatgūst no katra no tiem.

48.

Nelikumīgas un nesaderīgas atbalsta shēmas gadījumā EBTA valstij būs jāveic katra piešķirtā individuālā atbalsta sīka analīze, pamatojoties uz attiecīgo shēmu. Lai noteiktu precīzu atbalsta summu, kas jāatgūst no katra individuālā saņēmēja shēmas ietvaros, tai būs jānosaka apmērs, kādā atbalsts ir piešķirts konkrētam projektam, kas piešķiršanas brīdī atbilda visiem nosacījumiem, kas ietverti grupu atbrīvojuma regulās vai Iestādes apstiprinātā atbalsta shēmā. Tādos gadījumos EBTA valsts var piemērot arī būtiskos de minimis kritērijus, kas ir piemērojami tāda nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta piešķiršanas brīdī, uz kuru attiecas atgūšanas lēmums.

49.

Valsts iestādes drīkst ņemt vērā nodokļu sistēmas izpausmes, lai noteiktu atlīdzināmo summu. Ja nelikumīga un nesaderīga atbalsta saņēmējs ir maksājis nodokli par saņemto atbalstu, valsts iestādes atbilstoši valsts noteikumiem par nodokļiem var ņemt vērā agrāko nodokļa maksājumu, atgūstot tikai tā saņemto tīro summu (56). Iestāde uzskata, ka tādos gadījumos valsts iestādēm būs jānodrošina, lai saņēmējs nevarētu izmantot papildu nodokļa atskaitījumu, apgalvojot, ka atmaksa ir samazinājusi viņa apliekamos ieņēmumus, jo tas nozīmētu, ka atgūtā tīrā summa bija mazāka nekā sākotnēji saņemtā tīrā summa.

50.

EEZ tiesību aktos nav noteikts, kādas procedūras EBTA valstij ir jāpiemēro, lai izpildītu atgūšanas lēmumu. Tomēr EBTA valstīm ir jāapzinās, ka uz valstu procedūru izvēli un piemērošanu attiecas nosacījums, lai šāda procedūra ļautu tūlītēji un iedarbīgi izpildīt Iestādes lēmumu. Tas nozīmē, ka atbildīgajai iestādei ir rūpīgi jāapsver visi tās rīcībā esošie atgūšanas instrumenti saskaņā ar valsts tiesību aktiem un jāizvēlas tā procedūra, kas vislabāk varētu nodrošināt lēmuma tūlītēju izpildi. Tām ir pēc iespējas jāizmanto paātrinātās procedūras saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Saskaņā ar līdzvērtīguma un efektivitātes principu šīs procedūras nedrīkst būt mazāk izdevīgas par tām, kas reglamentē līdzīgas vietējās darbības, un tās nedrīkst izrādīties praktiski neiespējamas vai pārmērīgi sarežģīt tiesību izmantošanu, ko paredz EEZ tiesību normas (57).

51.

Vispārināti formulējot, EBTA valstīm nevajadzētu spēt radīt šķēršļus atgūšanas lēmuma izpildei (58). Tādējādi EBTA valstu iestādēm ir pienākums nepiemērot tādas valsts tiesību normas, kas var kavēt atgūšanas lēmuma tūlītēju izpildi (59).

52.

Tiklīdz ir noteikts saņēmējs, atgūstamā summa un piemērojamā procedūra, atgūšanas rīkojumi nekavējoties un Iestādes lēmumā noteiktajā termiņā jānosūta nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta saņēmējiem. Iestādēm, kas ir atbildīgas par atbalsta atgūšanu, ir jānodrošina, ka šos atgūšanas rīkojumus izpilda un ka atgūšanu veic lēmumā noteiktajā termiņā. Ja saņēmējs neievēro atgūšanas rīkojumu, EBTA valstij ir jāpieprasa tās prasību par atgūšanu tūlītēja izpilde saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

53.

Atgūšanas lēmumu izpildes rezultātā var notikt tiesvedība valstu tiesās. Izšķir divas galvenās tiesvedības kategorijas, kas saistītas ar atgūšanu – prasības, ko iesniedz atgūšanas iestāde, kas lūdz tiesu piespiedu kārtā likt saņēmējam atlīdzināt nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu, un prasības, ko iesniedz saņēmēji, kas apstrīd atgūšanas rīkojumu.

54.

Atgūšanas lēmumu izpilde var tikt atlikta uz vairākiem gadiem, ja valstu pasākumi, ko veic, lai izpildītu atgūšanas lēmumu, tiek apstrīdēti tiesā. Vēl vairāk tas vērojams gadījumos, kad pašu atgūšanas lēmumu apstrīd EBTA tiesā, īpaši ja valstu tiesnešiem tiek prasīts atlikt valstu pasākumu īstenošanu, līdz EBTA tiesa būs pieņēmusi lēmumu par atgūšanas lēmuma spēkā esību.

55.

Saskaņā ar EKT tiesas praksi tāds atbalsta saņēmējs, kurš bez jebkādām šaubām varēja apstrīdēt atgūšanas lēmumu EBTA Tiesā saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 36. pantu, vairs nevar apstrīdēt lēmuma spēkā esību procesā valsts tiesā ar tādu pamatojumu, ka lēmums bija nelikumīgs (60). Tas izriet no fakta, ka atbalsta saņēmējs, kas varēja lūgt EBTA tiesā pagaidu aizsardzību saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 40. un 41. pantu, bet to nav darījis, nevar lūgt, lai tiek atlikti pasākumi, ko veikušas valsts iestādes šā lēmuma īstenošanai, pamatojoties uz lēmuma spēkā esību.

56.

No otras puses, gadījumos, kad nav pašsaprotami, ka darbība, ko atbalsta saņēmējs veicis, lai panāktu anulēšanu un ar ko cēlis prasību pret lēmumu, būtu bijusi pieļaujama, atbalsta saņēmējam ir jāpiedāvā atbilstoša tiesiskā aizsardzība. Gadījumā, ja atbalsta saņēmējs apstrīd lēmuma izpildi tiesvedībā valsts tiesā, pamatojoties uz to, ka šāds atgūšanas lēmums bija nelikumīgs, valsts tiesnesim ir jārīkojas saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 34. pantā minēto procedūru (61).

57.

Gadījumā, ja saņēmējs pieprasa arī pagaidu aizsardzību pret valsts pasākumu, kas pieņemts, lai īstenotu atgūšanas lēmumu sakarā ar šķietamu Iestādes atgūšanas lēmuma nelikumīgumu, valsts tiesnesim ir jāizvērtē, vai konkrētā lieta atbilst nosacījumiem, ko EKT noteikusi lietās Zuckerfabrik  (62) un Atlanta  (63). Tas nozīmē, ka valsts tiesai jāpieprasa pagaidu aizsardzība vienīgi tad, ja:

58.

Kā iepriekšēju novērojumu ir svarīgi atgādināt, ka EKT konsekventi uzskatīja, ka saņēmēja maksātnespēja vai bankrota procedūra neietekmē viņa pienākumu atmaksāt nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu (65).

59.

Vairumā lietu, kurās iesaistīts maksātnespējīgs atbalsta saņēmējs, nebūs iespējams atgūt nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta pilnu summu (ieskaitot procentus), jo ar saņēmēja aktīviem nepietiks, lai apmierinātu visu kreditoru prasības. Līdz ar to nav iespējams pilnībā atjaunot ex ante situāciju parastajā veidā. Tā kā atgūšanas galīgais mērķis ir izbeigt konkurences kropļošanu, EKT ir noteikusi, ka šādos gadījumos saņēmēja likvidāciju var uzskatīt par pieņemamu izvēles iespēju atgūšanai (66). Tāpēc Iestāde uzskata, ka lēmumu, ar kuru EBTA valstij tiek pieprasīts atgūt nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu no maksātnespējīga saņēmēja, var uzskatīt par pienācīgi izpildītu vai nu tad, ja atgūšana ir veikta pilnā apmērā, vai arī daļējas atgūšanas gadījumā tad, ja uzņēmums ir likvidēts un tā aktīvi pārdoti saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

60.

Izpildot atgūšanas lēmumus attiecībā uz maksātnespējīgiem saņēmējiem, EBTA valstu iestādēm jānodrošina, lai visā maksātnespējas procesa laikā pienācīgi tiktu ņemtas vērā EEZ intereses un jo īpaši nepieciešamība nekavējoties izbeigt konkurences kropļojumus, ko izraisījusi nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta piešķiršana.

61.

Tomēr vienīgi prasību reģistrēšana bankrota procedūrā ne vienmēr var būt pietiekama, lai nodrošinātu Iestādes pieņemto atgūšanas lēmumu tūlītēju un efektīvu izpildi. Valsts tiesību aktu atsevišķu noteikumu piemērošana bankrota procedūras jomā var mazināt atgūšanas lēmumu ietekmi, ļaujot uzņēmumiem darboties, neraugoties uz pilnīgas atgūšanas neesamību, tādējādi ļaujot turpināt konkurences kropļošanu. Tāpēc Iestāde uzskata, ka dažādajos bankrota procedūras posmos ir jānosaka EBTA valstu pienākumi.

62.

Tādēļ EBTA valstij ir nekavējoties jāreģistrē savas prasības bankrota procedūrā (67). Saskaņā ar EKT tiesu praksi atgūšana tiks veikta atbilstoši bankrota noteikumiem valstīs (68). Atgūšanas parāds tādējādi tiks atmaksāts, pamatojoties uz statusu, kāds tam piešķirts ar valsts tiesību aktu.

63.

Iepriekš Komisija ir izskatījusi lietas, kurās maksātnespējas administrators atteicās reģistrēt atgūšanas prasību bankrota procedūrā sakarā ar piešķirtā nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta veidu (piemēram, ja atbalsts ir piešķirts kapitālieguldījuma veidā). Šī situācija ir problemātiska, īpaši, ja šis atteikums liegtu par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgajām iestādēm jebkuru iespēju nodrošināt, lai maksātnespējas procesā pienācīgi tiek ņemtas vērā Kopienas un EEZ intereses. Tāpēc Iestāde uzskata, ka EBTA valstij jāiebilst pret maksātnespējas administratora atteikumu reģistrēt tās prasības (69).

64.

Lai nodrošinātu tūlītēju un efektīvu atgūšanas lēmuma izpildi, Iestāde uzskata, ka par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgajām iestādēm ir arī jāiesniedz apelācija pret lēmumiem, ko pieņem maksātnespējas administrators vai maksātnespējas tiesa, lai ļautu maksātnespējīgajam saņēmējam darboties pēc atgūšanas lēmumā noteiktā termiņa beigām. Tāpat arī valstu tiesām, kad tās saņem šādu pieprasījumu, pilnībā jāņem vērā EEZ intereses un jo īpaši nepieciešamība nodrošināt Iestādes lēmuma tūlītēju izpildi un to, ka pēc iespējas ātrāk tiek izbeigti konkurences kropļojumi, ko izraisīja nelikumīgais un nesaderīgais atbalsts. Iestāde uzskata, ka tādēļ tās nedrīkst ļaut turpināt maksātnespējīga saņēmēja darbību, ja nav pilnībā veikta atgūšana.

65.

Gadījumā, ja kreditoru komitejai tiek piedāvāts turpināšanas plāns, kurā paredzēts turpināt saņēmēja darbību, par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgās valsts iestādes var atbalstīt šo plānu tikai tad, ja tās pārliecinās, ka atbalsts ir atmaksāts pilnā apmērā Iestādes atgūšanas lēmumā noteiktajā termiņā. Konkrēti EBTA valsts nevar atteikties no daļas no savas atgūšanas prasības, un tā nevar pieņemt tādu risinājumu, kura rezultātā nekavējoties netiktu apturēta saņēmēja darbība. Ja netiek pilnībā un nekavējoties atlīdzināts nelikumīgais un nesaderīgais atbalsts, par atgūšanas lēmuma izpildi atbildīgajām iestādēm ir jāveic visi pieejamie pasākumi, lai nepieļautu turpināšanas plāna pieņemšanu, un jāpieprasa izbeigt saņēmēja darbību atgūšanas lēmuma noteiktajā termiņā.

66.

Likvidācijas gadījumā, ciktāl atbalsts nav atgūts pilnā apmērā, EBTA valsts nedrīkst pieļaut nekādu aktīvu nodošanu, ko neveic pēc tirgus nosacījumiem un/vai ko organizē tā, lai apietu atgūšanas lēmumu. Lai panāktu “aktīvu pareizu nodošanu”, EBTA valstij ir jāpārliecinās, ka nepamatotās priekšrocības, ko radīja atbalsts, netiek nodotas aktīvu ieguvējam. Tā varētu notikt gadījumā, kad sākotnējā atbalsta saņēmēja aktīvi tiek nodoti trešai personai par cenu, kas ir zemāka par to tirgus vērtību, vai pārņēmējam uzņēmumam, kas izveidots, lai apietu atgūšanas pieprasījumu. Šādā gadījumā atgūšanas pieprasījums ir jāpaplašina, attiecinot to uz šo trešo personu (70).

67.

Tiek uzskatīts, ka EBTA valsts ir ievērojusi atgūšanas lēmumu, ja atbalsts ir pilnībā atlīdzināts noteiktajā termiņā vai ja maksātnespējīga saņēmēja gadījumā uzņēmums ir likvidēts saskaņā ar tirgus nosacījumiem.

68.

Iestāde pienācīgi pamatotos gadījumos var arī atzīt lēmuma pagaidu izpildi, ja par to notiek tiesvedība valsts vai EBTA Tiesā (piemēram, pilnas nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta summas iemaksāšana bloķētā kontā (71). EBTA valstij ir jānodrošina, lai uzņēmumam vairs nebūtu priekšrocību, kas saistītas ar nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu (72). EBTA valstij ir jāiesniedz Iestādei apstiprināšanai šādu pagaidu pasākumu pieņemšanas pamatojums un paredzētā pagaidu pasākuma pilnīgs apraksts.

69.

Ja attiecīgā EBTA valsts nav ievērojusi atgūšanas lēmumu un ja tā nevarēja pierādīt pilnīgas neiespējamības faktu, Iestāde var uzsākt pienākumu neizpildes procedūru. Bez tam, ja tiek izpildīti konkrēti nosacījumi, tā var pieprasīt, lai attiecīgā EBTA valsts atliktu jauna saderīga atbalsta izmaksāšanu attiecīgajam saņēmējam vai saņēmējiem, piemērojot Deggendorf principu.

70.

Ja attiecīgā EBTA valsts neizpilda atgūšanas lēmumu noteiktajā termiņā un ja tā nav varējusi pierādīt pilnīgas neiespējamības faktu, Iestāde vai jebkura ieinteresēta EBTA valsts var nodot lietu EBTA Tiesai saskaņā ar 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu saistībā ar tā II daļas 23. panta 1. punktu. Tad Iestāde var izmantot argumentus par attiecīgās EBTA valsts izpildorgānu, likumdošanas orgānu vai tiesu rīcību, ar to domājot visu EBTA valsti kopumā (73).

71.

Saskaņā ar Uzraudzības un Tiesas nolīguma 33. pantu attiecīgajām EBTA valstīm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu EBTA Tiesas spriedumus.

72.

Ja Iestāde uzskata, ka attiecīgā EBTA valsts nav izpildījusi EBTA Tiesas spriedumu, Iestāde var tieši nodot lietu izskatīšanai EBTA Tiesā saskaņā ar 3. protokola II daļas 1. panta 2. punktu saistībā ar tā II daļas 23. panta 2. punktu.

73.

Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesa savā spriedumā Deggendorf lietā sprieda, ka “tad, kad Komisija lemj par valsts atbalsta saderīgumu ar kopējo tirgu, tai jāņem vērā visi attiecīgie faktori, attiecīgā gadījumā ieskaitot apstākļus, kas jau ņemti vērā agrākā lēmumā, un saistības, ko agrāks lēmums var būt uzlicis kādai dalībvalstij. No tā izriet, ka Komisija ir pilnvarota ņemt vērā, pirmkārt, jebkādu vecā […] atbalsta un jaunā […] atbalsta uzkrāšanās efektu un, otrkārt, faktu, ka [vecais] atbalsts, kas atzīts par nelikumīgu […], nav ticis atmaksāts” (74). Lai piemērotu šo spriedumu un lai novērstu konkurences kropļojumus, kas ir pretrunā kopējām interesēm, Iestāde var pieprasīt, lai EBTA valsts atliek jauna saderīga atbalsta maksāšanu uzņēmumam, kura rīcībā ir nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts, uz kuru attiecas agrāks atgūšanas lēmums, un to veic, līdz EBTA valsts ir vēlreiz apliecinājusi, ka attiecīgais uzņēmums ir atlīdzinājis veco nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu.

74.

Faktiski jauna atbalsta pasākuma iepriekšējās izmeklēšanas gaitā Iestāde pieprasīs no EBTA valsts apņemšanos atlikt jauna atbalsta maksāšanu jebkuram saņēmējam, kam vēl joprojām jāatlīdzina nelikumīgs un nesaderīgs atbalsts, uz kuru attiecas agrāks atgūšanas lēmums. Ja EBTA valsts to neapņemas un/vai ja nav skaidru datu par iesaistītajiem atbalsta pasākumiem (75), kas Iestādei liedz izvērtēt vecā un jaunā atbalsta vispārējo ietekmi uz konkurenci, Iestāde pieņems galīgo nosacīto lēmumu, pamatojoties uz 3. protokola II daļas 7. panta 4. punktu, pieprasot attiecīgajai EBTA valstij atlikt jaunā atbalsta maksājumu, līdz tā pārliecinās, ka attiecīgais saņēmējs ir atlīdzinājis veco nelikumīgo un nesaderīgo atbalstu, ieskaitot visus procentus, ja tādi jāmaksā.

75.

Deggendorf princips ir iestrādāts Iestādes pamatnostādņu nodaļā par atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (76) un Lēmumā Nr. 195/04/COL, kā arī grupu atbrīvojuma regulās, kas ir iekļautas EEZ līgumā (77). Iestāde gatavojas šo principu iestrādāt visos turpmākajos noteikumos un lēmumos par valsts atbalstu.

76.

Brīvas un netraucētas konkurences uzturēšana ir viens no Eiropas Ekonomikas zona stūrakmeņiem. Disciplīna valsts atbalsta jomā ir būtiska EEZ konkurences politikas sastāvdaļa, lai nodrošinātu, ka Eiropā tiek saglabātas vienlīdzīgas iespējas visās tautsaimniecības nozarēs. Šajā svarīgajā uzdevumā Iestādei un EBTA valstīm ir kopīga atbildība nodrošināt pienācīgu valsts atbalsta disciplīnas īstenošanu un jo īpaši atgūšanas lēmumu izpildi.

77.

Ar šīs nodaļas palīdzību Iestāde vēlas palielināt informētību par atgūšanas politikas principiem, ko noteikušas Kopienu tiesas un EBTA Tiesa, un skaidrot Iestādes praksi attiecībā uz tās atgūšanas politiku. Iestāde apņemas ievērot principus, kas šeit atgādināti, un aicina EBTA valstis vērsties pēc padoma gadījumos, kad rodas grūtības atgūšanas lēmumu izpildē. Iestādes dienesti joprojām ir gatavi nākt talkā EBTA valstīm, sniedzot vajadzīgos norādījumus un palīdzību.

78.

Savukārt Iestāde sagaida no EBTA valstīm, ka tās ievēros atgūšanas politikas principus. Tikai apvienojot Iestādes un EBTA valstu centienus, tiks nodrošināta valsts atbalsta disciplīna un tiks sasniegts vēlamais rezultāts, proti, netraucētas konkurences uzturēšana iekšējā tirgū.

1.

Audiovizuālajiem darbiem un jo īpaši kinematogrāfijai ir svarīga loma identitātes apziņas veidošanā Eiropā – gan attiecībā uz visai Eiropai kopīgiem aspektiem, gan kultūru daudzveidības ziņā, kas raksturo mūsu dažādās tradīcijas un vēsturi. Tie ir būtisks elements, lai nodrošinātu, ka mūsu demokrātija labi darbojas, jo tiem ir plaša ietekme uz sabiedrību. Tie arī ir pamatā pārvērtībām, kas izriet no informācijas sabiedrības attīstības – jaunumi tehnoloģiju attīstībā piedāvā jaunas iespējas veicināt kultūras un tās mantojuma saglabāšanu un vairot savstarpējo saprašanos visā Eiropā.

2.

Pateicoties to divējādajam raksturam, audiovizuālajiem darbiem piemīt īpatnības, kādu nav citiem – tie ir ekonomikas preces, kas piedāvā svarīgas iespējas labklājības un nodarbinātības radīšanai. Tie arī ir kultūras preces, kas vienlaikus gan atspoguļo, gan veido mūsu sabiedrību. Šā iemesla dēļ šīs nozares attīstība nekad nav tikusi atstāta vienīgi tirgus spēku ziņā.

3.

Audiovizuālo darbu vidū kinematogrāfijas darbi ir īpaši svarīgi to ražošanas izmaksu un kultūras nozīmīguma dēļ – kinofilmu ražošanai atvēlētais budžets ir ievērojami lielāks nekā budžets, kas paredzēts cita veida audiovizuālā satura darbiem, tās biežāk ir starptautiski kopražojumi, un tām ir lielāks izmantošanas ilgums, jo tās var izplatīt ar visu kanālu palīdzību – kino, DVD un videokasetes (gan pārdošana, gan noma), lejupielāde internetā, kā arī televīzija (maksas saturs, kanālu abonēšana, bezmaksas kanāli). Kinematogrāfijas darbiem sīvu konkurenci rada valstis, kas atrodas ārpus Eiropas (1).

4.

Šajās pamatnostādnēs ir noteikti principi, kas jāpiemēro valsts atbalsta noteikumiem kinematogrāfijas nozarē un televīzijas raidījumu ražošanā. Tie ir balstīti uz 2. nodaļu Eiropas Komisijas paziņojumā par atsevišķiem juridiskajiem aspektiem attiecībā uz kinematogrāfijas un audiovizuālajiem darbiem (2). Paziņojuma 2. nodaļā izklāstīta Eiropas Komisijas vispārējā ievirze attiecībā uz valsts atbalstu kinematogrāfijas nozarē.

5.

Kinematogrāfija un televīzijas raidījumi ir divi no visuniversālākajiem izklaides plašsaziņas līdzekļiem, kam ir spēcīga starptautiska ietekme uz lielu skaitu cilvēku. Audiovizuālo darbu radīšanas pašreizējā attīstības stadija un īpašās iezīmes Eiropas Ekonomikas zonā nozīmē, ka ražotājiem ir grūtības saņemt pietiekamu sākotnējā komerciālā atbalsta līmeni, lai izveidotu tādu finansējuma paketi, kas ļauj īstenot ražošanas projektus. Šajā situācijā EEZ valstīm ir svarīga loma audiovizuālo darbu radīšanas veicināšanā, lai nodrošinātu vietējās kultūras un radošo spēju izpausmes iespējas, tādējādi atspoguļojot Eiropas kultūras dažādību un bagātību.

6.

Kopienas pīlārā ar Māstrihtas līgumu Kopienas līmenī tika atzīts, cik svarīgi ir veicināt kultūru Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, iekļaujot kultūru Kopienas politikas virzienos, kas īpaši minēti EK līgumā (sk. EK līguma 151. pantu). Tajā pašā laikā EK līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā attiecībā uz atbalstu, ko dalībvalstis piešķir kultūras veicināšanai, ar to tika iekļauta jauna īpaša izņēmuma iespēja no vispārīgā nesaderības principa, kas paredzēts EK līguma 87. panta 1. punktā.

7.

EEZ līguma 31. protokola 13. pantā arī tiek atzīta vajadzība pastiprināt sadarbību kultūras jomā. EEZ līgumā nav ietverts izņēmums attiecībā uz kultūru, kā tas ir EK līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā. Tomēr Iestāde uzskata, ka saskaņā ar tās pastāvīgo praksi (3) atbalsta pasākumus filmu un televīzijas raidījumu ražošanai var apstiprināt kultūras apsvērumu dēļ, balstoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Veicot novērtējumu, Iestāde piemēros tos pašus kritērijus, ko piemēro Eiropas Komisija EK līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunkta nolūkā.

8.

EEZ valstis īsteno dažādus atbalsta pasākumus filmu un televīzijas raidījumu audiovizuālajai ražošanai. Šis atbalsts ir vērsts uz filmu veidošanas radošo un ražošanas posmu, un parasti tas ir subsīdiju vai atmaksājamu avansa maksājumu veidā. Šo pasākumu pamatā ir gan kultūras, gan ražošanas apsvērumi. To galvenais kultūras mērķis ir nodrošināt, ka nacionālās un reģionālās kultūras un radošais potenciāls rod izpausmi filmu un televīzijas audiovizuālajos medijos. No otras puses, to mērķis ir radīt darbības kritisko apjomu, lai nodrošinātu dinamiku nozares attīstībai un konsolidācijai, veidojot stabilus ražošanas uzņēmumus un prasmju un pieredzes pastāvīgu bāzi.

9.

Šīs pamatnostādnes neattiecas uz EEZ līguma 53. un 54. panta (pret konkurenci vērsta uzņēmumu rīcība) piemērošanu audiovizuālajai nozarei (4).

10.

EEZ līguma valsts atbalsta pamatnoteikumi ir šādi. Uzraudzības un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktā noteikts, ka EBTA valstīm (5) ir jāinformē Iestāde par visiem plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu pirms tā īstenošanas. Saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 1. punktu ir aizliegts atbalsts, ko piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un iespaido tirdzniecību starp EEZ valstīm. Tomēr Iestāde no šā aizlieguma var atbrīvot dažus valsts atbalsta veidus. Konkrēti, EEZ līguma 61. panta 3. punktā ir uzskaitīti daži atbalsta veidi, kurus Iestāde var atļaut, ņemot vērā to ietekmi. Viens no šiem izņēmumiem ir EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunkts attiecībā uz atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Pamatojoties uz minēto nosacījumu, Iestāde savā lietu praksē ir atļāvusi atbalstu televīzijas raidījumu un kinematogrāfijas darbu ražošanai nolūkā veicināt kultūru, ņemot vērā Eiropas Komisijas izstrādātos kritērijus.

11.

Novērtējot atbalsta shēmas kinematogrāfijas un televīzijas darbu ražošanai, Iestādei ir jāpārbauda šādi aspekti:

Otrais nosacījums ir raksturīgs atbalsta shēmām kinematogrāfijas un televīzijas darbu ražošanai, bet pirmais ir parasts tests, ko piemēro visām atbalsta shēmām neatkarīgi no nozares.

12.

Iestādei jāpārbauda, vai valsts atbalsta shēmu piešķiršanas nosacījumos nav ietverti punkti, kas būtu pretrunā EEZ līgumam jomās, kas nav valsts atbalsts. Iestādei inter alia jānodrošina, lai tiktu ievēroti tādi principi kā diskriminācijas aizliegums tautības dēļ, brīvība veikt uzņēmējdarbību, preču brīva aprite un pakalpojumu sniegšanas brīvība (EEZ līguma 4., 11., 13., 28., 31., 34. un 36. pants). Iestāde piemēro šos principus saistībā ar konkurences noteikumu piemērošanu gadījumos, kad noteikumi, kas ir pretrunā šiem principiem, nav nošķirami no shēmas darbības.

13.

Atbilstoši iepriekš minētajiem principiem atbalsta shēmās nedrīkst, piemēram, rezervēt atbalstu vienīgi pilsoņiem; pieprasīt, lai saņēmējiem būtu tāda attiecīgās valsts uzņēmuma statuss, kas dibināts saskaņā ar tās komerclikumu (uzņēmumiem, kas dibināti kādā no EEZ valstīm, bet darbojas citā valstī ar pastāvīgas filiāles vai pārstāvniecības starpniecību, jābūt tiesīgiem pretendēt uz atbalstu; turklāt prasību par pārstāvību drīkst piemērot, vienīgi izmaksājot atbalstu); pieprasīt, lai ārvalstu darba ņēmēji, kas sniedz filmu veidošanas pakalpojumus, ievērotu vietējos darba normatīvus.

14.

Dažas atbalsta shēmas kinematogrāfijas darbu un televīzijas raidījumu ražošanai finansē no parafiskālajiem maksājumiem. Saskaņā ar Eiropas Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi un Eiropas Kopienu Tiesas praksi Iestādes prakse ir tāda, ka gadījumos, kad minētās shēmas dod priekšrocības vienīgi vietējiem producentiem vai dod tiem lielākas priekšrocības nekā konkurentiem citā EEZ valstī, lai nodrošinātu šo shēmu saderību ar EEZ līgumu, importētos ražojumus nedrīkst aplikt ar nodokļiem, un vietējiem ražojumiem eksportējot nedrīkst noteikt zemāku nodokļu likmi.

15.

Īpašie saderīguma kritēriji, pēc kuriem Eiropas Komisija šobrīd vērtē valsts atbalstu kinematogrāfijas darbu un televīzijas raidījumu ražošanai saskaņā ar kultūrai paredzēto atkāpi EK līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā, tika noteikti ar tās 1998. gada jūnija lēmumu par Francijas automātisko atbalsta shēmu filmu ražošanai. Īpašie kritēriji, ko Iestāde piemēros, veicot analīzi līdzīgos gadījumos saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ir šādi.

16.

Iestāde uzskata, ka atbalsts jāparedz īpaša filmu veidošanas projekta kopējam budžetam, un producentam jābūt iespējai izvēlēties tos budžeta posteņus, kuru izdevumi tiks izmantoti citās EEZ valstīs. Filmu un televīzijas raidījumu ražošanas nozares uzņēmumi var saņemt arī cita veida atbalstu, ko piešķir atbilstoši valsts horizontālajām atbalsta shēmām, ko Iestāde atļāvusi saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajiem izņēmumiem (piem., reģionālais atbalsts, atbalsts MVU, atbalsts pētniecībai un attīstībai, mācību atbalsts, atbalsts nodarbinātībai).

17.

Iestāde pieļauj, ka EBTA valstis kā atbalsta atbilstības kritēriju var pieprasīt, lai filmu ražošanas budžeta noteikta daļa tiktu izlietota to teritorijā. Tas ir balstīts uz apsvērumu, ka zināmā mērā var būt nepieciešama izdevumu teritoriālā piesaiste, lai nodrošinātu kultūras vērtību radīšanai vajadzīgo prasmju un tehnisko zināšanu pastāvīgu esību. Tā ir jāierobežo līdz minimālajai pakāpei, kas ir vajadzīga kultūras mērķu veicināšanai.

18.

Turklāt, ņemot vērā filmu ražošanas īpatnības, Iestāde uzskata, ka audiovizuālo darbu ražošanas kopējais budžets ir līdzekļu izmaksa, uzņemoties risku, kas ir nepieciešams to radīšanai, un tādējādi atzīst, ka atsauce budžeta aprēķināšanai ir kopējais budžets, neņemot vērā to atsevišķo izdevumu posteņu raksturu, no kuriem tas veidots. Paredzot atbalstu konkrētiem atsevišķiem filmu budžeta posteņiem, šāds atbalsts var kļūt par valsts izvēli par labu nozarēm, kas nodrošina īpašos atbalstītos posteņus, un šāda prakse varētu būt nesaderīga.

19.

Līdzekļus, ko piešķir tiešā veidā no tādām EK programmām kā Media 2007, neņem vērā saistībā ar 50 % maksimālās robežas ievērošanu. Šī palīdzība veicina vietējo filmu izplatīšanu ārvalstīs, un tādējādi tās ietekme nepapildina valstu shēmas, kas vērstas uz vietējo ražošanu un izplatīšanu.

20.

Juridiskās saistības, ko EBTA valstis uzliek televīzijas raidorganizācijām attiecībā uz ieguldījumiem audiovizuālo darbu ražošanā, nav valsts atbalsts, ja šie ieguldījumi sniedz pamatotu kompensāciju raidorganizācijām. Apjoms, kādā šīs juridiskās saistības varētu būt uzskatāmas par valsts atbalstu kā tādu, ir jāapsver, ņemot vērā Kopienu Tiesas tiesu prakses attīstību pēc tas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā C-379/98 (PreussenElektra).

21.

Iestāde uzskata, ka iepriekš minētie kritēriji ir līdzsvarā ar kultūras vērtību radīšanas mērķiem, EEZ audiovizuālo darbu ražošanas attīstību un EEZ valsts atbalsta noteikumu ievērošanu.