Help Print this page 

Document 62016CC0419

Title and reference
Ģenerāladvokāta N. Vāla [N. Wahl] secinājumi, 2017. gada 13. septembris.
  • ECLI identifier: ECLI:EU:C:2017:677
Languages and formats available
Multilingual display
Text

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA NILSA VĀLA [NILS WAHL] SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 13. septembrī(1)

Lieta C‑419/16

Sabine Simma Federspiel

pret

Provincia autonoma di Bolzano,

Equitalia Nord SpA

(Tribunale di Bolzano/Landesgericht Bozen (Bolcāno tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ārsti – Direktīva 75/363/EEK – Ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēja atzīšana –Medicīnas speciālista profesionālās kvalifikācijas iegūšana – Atalgojums mācību laikā – Pienākums 10 gadu laikā pēc kvalifikācijas iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus Valsts veselības aprūpes dienestā – LESD 45. un 49. pants – Ierobežojuma jēdziens – Pamatojums — Samērīgums






I.      Ievads

1.        Šīslietas pamatāir strīdsstarpSabineSimmaFederspiel(turpmāk tekstā – “S. S. Federspiel”)unProvinciaAutonomadiBolzano(Bolcānoautonomāprovince, Itālija,turpmāk tekstā – “province”)parEUR 68 515,24unlikumiskoprocentu atmaksāšanu.

2.        S. S. Federspiel saņēma provincesstipendijupilnalaikamedicīnasspecializācijasstudijāmInsbrukas universitātēAustrijā.Laisaņemtustipendiju,kasļautukļūtparneiroloģijasunpsihiatrijas speciālisti,S. S. Federspiel parakstījasaistību rakstu,apņemotiespēc specializēto studiju diploma iegūšanas Austrijā vismaz piecus gadus sniegt pakalpojumusprovinces Valsts veselības aprūpes dienestā.Viņaarīpiekrita, ka šīs apņemšanās neievērošanasgadījumā provincevarētuatprasītlīdz70 %nosamaksātāsstipendijas.

3.        Saistībā ar to rodasjautājums,vaiSavienībastiesībuakti pieļauj saskaņāarvalststiesībuaktiem paredzēto nosacījumu,ar kurustipendijas piešķiršanamedicīnasspecializācijasstudijām ir pakļauta prasībaipiecusgadus praktizēt provinces Valsts veselības aprūpes dienestā untāsneievērošanas gadījumā ir paredzētspienākumsatmaksātdaļu no saņemtāsstipendijas.KonkrētākiesniedzējtiesajautāTiesai,vaišisnosacījumsirsaderīgs,pirmkārt,arDirektīvu 75/363/EEK (2), un,otrkārt,arLESD45. pantu.

4.        ŠajāziņāTiesaišajālietā ir sniegta iespējanoteikt robežas pienākumiem,kasizrietnošīsdirektīvas,unpārskatītjautājumuparto,kasiruzskatāmsparLīgumos iekļauto pamatbrīvību ierobežojumu.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

5.        Direktīvā 75/363 ir koordinētas normatīvajos vai administratīvajos aktos noteiktās tiesību normas par ārstu darbību. Tajā ir noteikti standarti, kas dalībvalstīm ir jāievēro, organizējot medicīnisko izglītību savā attiecīgajā teritorijā.

6.        Direktīvas 75/363 preambulas 1. apsvērumā ir paskaidrots, ka, lai panāktu ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, kā izklāstīts Direktīvā 75/362 (3), tas, ka mācību kursi dalībvalstīs ir salīdzināmi, nozīmē, ka koordinēšanu šajā jomā var ierobežot ar prasību par obligāto standartu ievērošanu, kas sniedz dalībvalstīm izvēles brīvību attiecībā uz mācību organizēšanu.

7.        Preambulas 2. apsvērumā ir paskaidrots, ka, lai nodrošinātu oficiālu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu specializētajā medicīnā un lai visi profesijas pārstāvji, kas ir dalībvalstu pilsoņi, būtu līdztiesīgi Savienībā, ir nepieciešams zināmā mērā saskaņot mācību nosacījumus specializētajā medicīnā. Tajā pašā preambulas apsvērumā ir paskaidrots, ka šajā nolūkā būtu jāizstrādā daži minimālie kritēriji attiecībā uz tiesībām sākt specializētās mācības, minimālo mācību laikposmu, šo mācību metodēm un vietu, kur tās notiks, kā arī kontroli, kurai tās tiks pakļautas. Šajā preambulas apsvērumā vēl ir paskaidrots, ka šādi kritēriji attiecas tikai uz tām specialitātēm, kas ir kopīgas visām dalībvalstīm vai arī divām vai vairākām dalībvalstīm.

8.        Direktīvas 75/363 1. pantā ir paredzētas prasības, kādas dalībvalstis nosaka personām, kuras vēlas uzsākt un veikt ārsta darbību.

9.        Šīs direktīvas 2. pantā ir noteiktas minimālās prasības, kādām ir jāatbilst specializētajai medicīniskajai izglītībai. Konkrētāk, tā 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, lai mācības, pēc kuru pabeigšanas tiek izsniegts diploms, sertifikāts vai cits kvalifikāciju apliecinošs dokuments specializētajā medicīnā, atbilstu vismaz šādām prasībām:

a)      tās notiek, veiksmīgi pabeidzot sešu gadu mācību kursu saskaņā ar to mācību kursu, kas minēts 1. pantā;

b)      tās ietver teorētiskās un praktiskās mācības;

c)      tas ir pilna laika kurss, kuru pārrauga kompetentas iestādes vai organizācijas saskaņā ar pielikuma 1. punktu;

d)      tās notiek universitātes centrā, slimnīcā, kurā notiek mācības, vai, vajadzības gadījumā, veselības aprūpes iestādē, kuru šim nolūkam ir apstiprinājušas kompetentas iestādes vai organizācijas;

e)      ārsts, kurš mācās, lai kļūtu par speciālistu, personīgi piedalās konkrēto pakalpojumu sniegšanā un uzņemas atbildību par paveikto.”

10.      Direktīvas 75/363 pielikums, kas tika pievienots ar Direktīvu 82/76, attiecas uz speciālistu pilna laika un speciālistu daļlaika mācību īpašībām. Tajā ir noteikts:

“1.      Speciālistu pilna laika mācības

Šādas mācības organizē speciālās mācību vietās, ko ir atzinusi kompetenta iestāde.

Tās ietver piedalīšanos visās tās nodaļas medicīnas darbībās, kurā notiek mācības, tostarp dežūras, tā, lai speciālists praktikants šādām praktiskām un teorētiskām mācībām veltītu visu savu profesionālo darbību visas parastās darba nedēļas laikā un visa gada garumā saskaņā ar noteikumiem, kam ir piekritušas kompetentās iestādes. Tāpēc šīm mācību vietām pienākas atbilstīgs atalgojums.

[..]”

11.      Direktīva 75/363 ir aizstāta ar Direktīvu 93/16/EEK (4), kurā ir apvienotasvairākasdirektīvasmedicīnasspeciālistu brīvaspārvietošanāsjomā.Minētās izmaiņastiesību aktos šajā izpratnē neradījanekādasbūtiskasizmaiņasattiecībāuzattiecīgajāmnormām.

B.      Valsts tiesības

12.      Legge provinciale 3 gennaio 1986 (Provinces likums Nr. 1/1986, turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) (5) 1. pantā ir paredzēts:

“1)      Tā kā [provincē] nav iespējas iegūt medicīnas speciālista kvalifikāciju, provinces padomes loceklis, kurš atbild par konkrēto jomu, pēc provinces padomes atļaujas saņemšanas drīkst ar Itālijas universitātēm un ar Austrijas kompetentajām valsts iestādēm atbilstīgi šīs valsts tiesiskajam regulējumam attiecīgajā jomā parakstīt atbilstošus līgumus par medicīnas speciālistu studiju papildu vietu izveidi, tomēr ņemot vērā spēkā esošās valsts un provinces tiesību normas.

2)      Līgumā, kas saskaņā ar iepriekšējo punktu parakstīts ar Austrijas valsts iestādēm, var būt paredzēts, ka province attiecīgā gadījumā izmaksā minētajām iestādēm summu, kas nepārsniedz stipendijas maksimāli pieļaujamo turpmāk 3. pantā paredzēto slieksni, ja tās izmaksā atbilstošo atlīdzību rezidentam.”

13.      Apstrīdētā pasākuma 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“Vajadzību pēc ārstiem speciālistiem, lai nodrošinātu provinces veselības aprūpes dienesta darbu, katrai specializācijai nosaka provinces padome atbilstīgi provinces veselības aprūpes plāna mērķiem un uzklausījusi Ordine dei medici (Ārstu profesionālā apvienība) un Consiglio provinciale di sanità (Provinces veselības aprūpes padome).”

14.      Apstrīdētā pasākuma 3. pantā ir noteikts:

“1)      Provinces padomei ir atļauts izsludināt konkursus, lai piešķirtu specializācijas stipendijas ārstiem, kuri pastāvīgi dzīvo [provincē] un kuri ir habilitēti darbam ārsta profesijā, lai viņi iegūtu specializāciju 2. pantā minētajās nozarēs, kurās ir speciālistu trūkums. [..]

2)      Iepriekšējā punktā minēto stipendiju piešķiršana notiek, pamatojoties uz atbilstošu kvalifikācijas dokumentu sarakstu, ko sagatavo pēc kritērijiem, kas ir jānosaka ar provinces padomes lēmumu [..]

3)      Specializācijas stipendijas summa ir noteikta konkursa paziņojumā un katrā ziņā nevar pārsniegt sākotnējo atlīdzību, ko saņem veselības aprūpes dienesta darbinieki – asistenti, kuri mācās.

4)      Specializācijas stipendijas saņēmēji nostrādā specializācijas laikposmu slimnīcās, kas ir norādītas konkursa paziņojumā.

[..]”

15.      Apstrīdētā pasākuma 7. pantā ir noteikts:

“1)      Šā likuma 3. pantā vai 6. panta 1. un 2. punktā minētajiem saņēmējiem ir jāapņemas sniegt pakalpojumus [provinces] veselības aprūpes dienestā laikposmā, kas noteikumos ir jānosaka provinces padomei. Šis laikposms nevar būt mazāks par 5 gadiem un tam jābeidzas laika diapazonā, kas ir jānosaka tajos pašos noteikumos.

2)      Iepriekšējā punktā minēto saistību pilnīgas vai daļējas neievērošanas gadījumā būs jāatmaksā daļa no specializācijas stipendijas vai finanšu dotācijas, ieskaitot likumiskos procentus. Atmaksājamo daļu nosaka ar provinces padomes lēmumu, pamatojoties uz noteikumiem, un tā nevar pārsniegt 70 % no stipendijas vai dotācijas.”

16.      Apstrīdētā pasākuma 7. panta īstenošanas noteikumos, proti, Provinces padomes priekšsēdētāja Lēmumā Nr. 61/1988 (6) ir noteikts:

“1)      Specializācijas stipendiju vai dotāciju saņēmējiem, kas ir minēti Provinces 1986. gada 3. janvāra Likuma Nr. 1/1986 3. pantā un 6. panta 1. un 2. punktā, ir jāapņemas 5 gadus sniegt pakalpojumus [provinces] Valsts veselības aprūpes dienestā – arī kā līgumslēdzējiem – kas jāveic 10 gadu laikā no dienas, kad ir iegūts specializēto studiju diploms vai pabeigta apmācība.

2)      Stipendiju un dotāciju izmaksa ir pakļauta prasībai, ka ir jāiesniedz uz atbilstošas veidlapas sagatavots atbilstošs saistību raksts, kas parakstīts ar apliecinātu parakstu un kurā ir norādīta apņemšanās ievērot 1. punktā minēto nosacījumu.

3)      Saņēmējiem ir pienākums:

a)      atmaksāt līdz 70 % no kopējās stipendijas vai dotācijas, ja pilnībā netiek ievērotas 1. punktā minētās saistības;

b)      atmaksāt līdz 14 % no kopējās stipendijas vai dotācijas par katru gadu vai gada daļu, kas pārsniedz sešus mēnešus, kad pakalpojums nav sniegts, augstākais līdz pieciem gadiem, ja daļēji netiek ievērotas attiecīgās saistības.

4)      1. punktā minēto saistību pilnīga vai daļēja neievērošana tiek konstatēta ar provinces padomes lēmumu pēc atbildīgā padomes locekļa priekšlikuma, kurš nosaka atmaksājamo stipendijas vai dotācijas summu 3. punktā minētajās robežās, ievērojot ieinteresētās personas iespējamos attaisnojumus.

5)      Šā panta 1. punktā minētā saistību neievērošana nepastāv, ja ieinteresētā persona pierāda, ka ir iesniegusi pieteikumu, lai tiktu pieņemta darbā [provinces] Valsts veselības aprūpes dienestā, un ir piedalījusies attiecīgajos konkursos, kuros ir atzīta viņas atbilstība vai arī viņa ir tikusi iekļauta sarakstos līguma noslēgšanai, bet nav tikusi uzaicināta sākt savu darbību šajā dienestā.

6)      Summas, kas ir maksājamas uz 4. punktā minētā provinces padomes lēmuma pamata, tiek atgūtas ar provinces padomes priekšsēdētāja rīkojumu saskaņā ar Karaļa 1910. gada 14. aprīļa Dekrētu Nr. 639.”

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

17.      S. S. Federspiel ir Itālijas pilsone, kura no provinces saņēma stipendiju specializācijasstudijām Insbrukas universitātē (Austrija) – laikposmā no 1992. līdz 2000. gadam – saistībā ar apmācībām neiroloģijas un psihiatrijas rezidentūrā.

18.      Tā kā provincē nav universitātes līmeņa medicīnas fakultātes specializēto studiju nodrošināšanai, tad province, pamatojoties uz apstrīdēto pasākumu, noslēdza līgumus tostarp ar Itālijas universitātēm un Austrijas valsts iestādēm, lai minētajās valstīs izveidotu specializēto medicīnas studiju papildu mācību vietas. Par minētajām mācību vietām province maksā atlīdzību stipendiju veidā. Par stipendijas izmaksu province pieprasa, lai attiecīgais ārsts pēc speciālista kvalifikācijas iegūšanas noteiktu laika posmu sniegtu pakalpojumus (vai, attiecīgajā gadījumā, veiktu nepieciešamos pasākumus pakalpojumu sniegšanai) provinces Valsts veselības aprūpes dienestā.

19.      1992. gada 21. decembrī S. S. Federspiel parakstīja saistību rakstu, ar kuru apņēmās 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā. Saskaņā ar šī saistību raksta noteikumiem minēto saistību neievērošanas gadījumā viņa apņēmās atmaksāt līdz 70 % no piešķirtās stipendijas. Minēto saistību daļējas neievērošanas gadījumā viņa apņēmās atmaksāt līdz 14 % no stipendijas par katru gadu vai katra gada daļu, kas pārsniedz sešus mēnešus, kad pakalpojums nav sniegts.

20.      Pēc kvalifikācijas iegūšanas Insbrukas universitātē 2000. gadā S. S. Federspiel apmetās uz dzīvi Brēgencā [Bregenz] (Austrija), kur kopš tā laika strādā savā profesijā.

21.      2013. gada 20. februārī provinces administrācija lūdza S. S. Federspiel iesniegt sertifikātu, kas apliecina provincē veikto darbību saskaņā ar 1992. gadā parakstīto saistību rakstu. Pakārtoti viņai tika lūgts sniegt pierādījumus, ka viņa ir iesniegusi pieteikumu, lai tiktu pieņemta darbā provinces Valsts veselības aprūpes dienestā, un ir atzīta viņas atbilstība vai arī viņa ir tikusi iekļauta sarakstos līguma noslēgšanai, bet nav uzaicināta sākt savu darbību šajā dienestā.

22.      Atbildot uz minēto prasību, S. S. Federspiel paziņoja provincei, ka pēc specializācijas laikposma nav strādājusi medicīnas profesijā provinces Valsts veselības aprūpes dienestā.

23.      Saskaņā ar provinces padomes locekļa 2013. gada 5. augusta Lēmumu Nr. 259/23.5 (turpmāk tekstā – “Lēmums”) provinces administrācija viņai lika atmaksāt 70 % no saņemtās stipendijas, proti 68 515,24 kā pamatsummu, kā arī EUR 51 418,63 kā procentus. Citiem vārdiem sakot, viņai tika lūgts atmaksāt kopējo summu EUR 119 933,87 apmērā.

24.      Iesniedzējtiesā S. S. Federspiel lūdz atcelt minēto Lēmumu, pamatojoties uz minētā Lēmuma neatbilstību Savienības tiesību aktiem.

25.      Tā kā iesniedzējtiesai šajā ziņā ir šaubas, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      vai [Direktīvas 75/363], kas grozīta ar [Direktīvu 82/76], 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts un tajā minētais pielikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā tā, kas ir piemērojama pamatlietā un kas rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksu pakļauj nosacījumam, ka ārstam, kas saņem atlīdzību, ir jāiesniedz saistību raksts par to, ka viņš/viņa apņemas 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus [provinces] Valsts veselības aprūpes dienestā, un kas minēto saistību pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ļauj [provincei] – administrācijai, kura finansē atlīdzību – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti, kuri aprēķināti no brīža, kad iestāde izmaksāja atsevišķos maksājumus?

2)      ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai LESD 45. pantā minētais darba ņēmēju brīvas pārvietošanās princips pieļauj tādu valsts tiesību normu kā tā, kas ir piemērojama pamatlietā un kas rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksu pakļauj nosacījumam, ka ārstam, kas saņem atlīdzību, ir jāiesniedz saistību raksts par to, ka viņš/viņa apņemas 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus [provinces] Valsts veselības aprūpes dienestā, un kas minēto saistību pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ļauj [provincei] – administrācijai, kura finansē atlīdzību – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti, kuri aprēķināti no brīža, kad iestāde izmaksāja atsevišķos maksājumus?”

26.      Rakstveida apsvērumus iesniedza S. S. Federspiel, province un Komisija, kuras visas 2017. gada 15. jūnijā sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē.

IV.    Vērtējums

A.      Konteksts

27.      Provincē nav universitātes līmeņa medicīnas fakultātes,laivarētuiegūtspecializētoizglītību,kasvajadzīga,lainodrošinātuatbilstīgumedicīniskopersonāluunpieredzidivvalodu(itāļuvalodas unvācu valodas)provincē.Tādēļprovincefinansē ārstu specializācijas apmācību citās Itālijas provincēs,VācijāunAustrijā. Izmantojot provincessniegtofinansējumu,tostarpInsbrukas universitātē irizveidotas papildumācību vietasārstiem,kasnoprovinces ir saņēmušistipendijuspecializēto studiju diploma iegūšanai minētajā universitātē.

28.      Provinces nodrošinātajām stipendijāmtomērirviensnosacījums.To saņēmējamrezidentam10 gadu laikāpēcprovinces piedāvāto specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz5 gadus irjāsniedz pakalpojumi(vai,iespējams,ir jāveicnepieciešamāsdarbības,laisniegtu pakalpojumus)provinces Valsts veselībasaizsardzībasdienestā.Turklāt,janavveiktasnepieciešamās darbības pakalpojumu sniegšanai provincē, tad province – administrācija, kura finansē atlīdzību – var pieprasītatlīdzinātsummu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti, kuri aprēķināti no brīža, kad iestāde izmaksāja atsevišķos maksājumus(turpmāk tekstā – “attiecīgaisnosacījums”).

29.      Šīslietaspamatā ir minētaisnosacījumsuntāsaderībaarsekundārajiemtiesībuaktiem(pirmaisjautājums)unprimārajiemtiesībuaktiem(otraisjautājums).

30.      Kāpaskaidrošutālāk,attiecīgaisnosacījumsirsaderīgsarSavienībastiesībuaktiem.

B.      Par pirmo prejudiciālo jautājumu

31.      Arpirmojautājumu valsts tiesavaicā,vaiDirektīva 75/363pieļaujtāduvalststiesībunormu,kurāstipendijas piešķiršanaspecializētāsmedicīnasizglītības iegūšanai ir pakļauta attiecīgajamnosacījumam.

32.      Uzskatu,kaDirektīva 75/363 nevarpalīdzēt S. S. Federspiel.Lai paskaidrotu,kāpēc tas tā ir,jāatcerasDirektīvas 75/363pamatojumsunminētāsdirektīvasizveidotāsistēma.

1.      Direktīvas 75/363 pamatojums:kvalifikācijassavstarpējaatzīšana,lainodrošinātu medicīnas speciālistupārvietošanās brīvību

33.      Direktīva 75/363 untāsaizstājējaDirektīva 93/16irparedzēta,lainodrošinātuārstudiplomu,sertifikātuuncitukvalifikācijuapliecinošudokumentusavstarpējuatzīšanuvisāEiropasSavienībā.Laisasniegtušomērķi,tajā ir paredzētadalībvalstušīsjomas tiesībuaktukoordinēšana un minimālasaskaņošana.Konkrētāktāsmērķisirsaskaņotnosacījumussaistībāuzapmācībuundažādumedicīnasspecialitāšu pieejamību,laisavstarpējiatzītu kvalifikāciju apliecinošus dokumentus specializētajā medicīnā.

34.      Vienkāršisakot, šajā direktīvā ir paredzētikonkrētinoteikumi,kasdalībvalstīm ir jāievēro,organizējotsavasattiecīgāsmedicīnasstudijuprogrammas.

35.      Parmedicīnas specialitātēmjomās,uzkoattiecasšīdirektīva (7), tās 2. pantāirnoteiktikritērijiattiecībāuztiesībāmsāktspeciālāsmācības,minimālomācībulaikposmu,šomācību veikšanas metodiunvietu,kurtām jānotiek,kāarīkontroli,kuraitāstikspakļautas.

36.      Šokritērijumērķisirnodrošināt,kabezpilnībāsaskaņotāmmācībuprogrammāmvarsavstarpējiatzītkvalifikāciju unSavienībaspilsoņiem nodrošināt vienlīdzīgusituācijuEiropasSavienībāattiecībā uzprofesionālokvalifikācijumedicīnasjomā (8).Tādējādi šīdirektīvairparedzēta,laiveicinātumedicīniskajai profesijai piederošu Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvību.Citiemvārdiemsakot,tāirlīdzeklis,laisekmētubrīvībuveiktuzņēmējdarbībuunpakalpojumusniegšanasbrīvību medicīnasjomā.

37.      Tieši šai nolūkāminētāsdirektīvaspielikumāirraksturotasspeciālistupilnalaikamācības. Minētajākontekstā ir noteiktsvispārējspienākumsnodrošināt“atbilstīgu atlīdzību”.Šādspienākumsloģiski izriet nomērķa,kamācības irpilna laika nodarbošanās.Patiešām,saskaņāarpielikumuspeciālists praktikants praktiskāmunteorētiskāmmācībāmvelta visuprofesionālodarbībuvisasparastāsdarbanedēļaslaikāunvisugadu.

38.      Skaidrs,katasnebūtuiespējamsbezatbilstīgas atlīdzības.

39.      Tiesairnospriedusi, ka Direktīvā 75/363 noteiktais pienākumsnodrošinātatbilstīgu atlīdzībuspeciālistamācībāmirnepieciešams,laiizvairītosnosituācijas,kadneapmaksātamspeciālistam praktikantam ir jāuzņemaspapildudarbs,laisamaksātuparsavustažēšanos,tādējādiapdraudotapmācību (9).Šajāziņāatbilstīga atlīdzībairnepieciešamspriekšnoteikumsprofesionālāskvalifikācijassavstarpējaiatzīšanaidalībvalstīs (10).

40.      Nootraspuses,Tiesairarīatzinusi,kaDirektīvā 75/363 nav noteiktaiestāde,kasizmaksāatlīdzību,kasir“atbilstīga” atlīdzība,vaimetode,arkurušīatlīdzībairjānosaka (11).Ņemotvērā, kadirektīvā netiek runātsparšiemjautājumiem,dalībvalstīmirplašarīcībasbrīvībašajāziņā.

41.      KonkrētākTiesairnospriedusi,kaDirektīvā 75/363 ir noteiktsskaidrsunbezierunupienākumsdalībvalstīm izmaksāt atlīdzību parmedicīnas speciālistuapmācību.Tomērtajā dalībvalstij ir dota rīcības brīvība attiecībā uz nosacījumiem,saskaņāarkuriemirjānodrošinaminētā atlīdzība(12).

42.      Tānonākupieizskatāmāslietas.

2.      Izskatāmā lieta

43.      Iesniedzējtiesasšaubaspar attiecīgā nosacījumasaderībuarDirektīvu 75/363 rodasnotā,kastipendijupilnalaikaapmācībāmInsbrukas universitātē,laikļūtuparmedicīnasspeciālistu,province piedāvāarnosacījumu:jastipendijas saņēmējsnepildaapņemšanos10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadussniegtpakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā,provinceirtiesīgaatgūt no stipendiāta 70 %no stipendijas summas.Šajāziņāvarētuapgalvot,kaminētie70 %irtikaiaizdevums,kas ir jāatmaksāpēctam,kad ārsts rezidentsirpabeidzisapmācībasprogrammu.Raugotiesnošīviedokļa,varētuapgalvot,ka paredzētā stipendijaneatbilst“atbilstīgas” atlīdzībasprasībaiparDirektīvā 75/363 noteikto pilnalaika apmācību specializācijā.

44.      Tomēršīsecinājumapamatāirmaldi.

45.      SākumāS. S. Federspiel InsbrukasuniversitātēAustrijā pabeidza medicīnas speciālista apmācības.Viņavarējatodarīt,pamatojotiesuzlīgumustarpprovinciunTiroles federālo zemi.SaskaņāaršolīgumuInsbrukasuniversitātē irizveidotaspapildumācību vietas.Šīsmācību vietasirrezervētasārstiem,kuri ir saņēmušistipendijunoprovinces,laipabeigtuspecializēto apmācību universitātē.

46.      Noiesniedzējtiesaslēmumavarredzēt,kaprovince Insbrukas universitātesklīnikai maksājastipendijuspecializācijai.Tādēļ praktiski S. S. Federspiel saņēma maksājumus nouniversitātesklīnikas,kopēctamatmaksājaprovince.Turklāttiesassēdē tikaapstiprinātsarī tas,kaarapmācību saistītie izdevumitikasadalītistarpInsbrukas universitātiunprovinci:tiesassēdē S. S. Federspiel atzina,kaprovincesieguldījumsmācībuizdevumosbijaaptuveni39 %nokopējāsikgadējāssummas.PārējosedzaInsbrukas universitāte.

47.      Kājauiepriekš norādīts,Direktīvā 75/363 ir paredzētinoteikumi,kasdalībvalstīm ir jāievēro,organizējotārstu apmācībusavāsattiecīgajāsteritorijās.Šonoteikumu pamatojumsirnodrošināt,laišādiiegūtokvalifikācijuvaratzītcitāsdalībvalstīs.Acīmredzamuiemesludēļtikaitādalībvalsts,kurānotiekapmācība,varveiktvajadzīgospasākumus,laiizpildītunošīsdirektīvas izrietošos pienākumus,ņemotvērā,kadalībvalstīmnavvaraspārmācību organizēšanucitāsdalībvalstīs.

48.      Manuprāt, direktīvā nav nekāda pamatojumapriekšlikumam,ka ar šo direktīvubūtujāregulē arī iespējamie līgumistarpdalībvalstīm(vaistarpdalībvalstīmuntrešajāmvalstīm,kātasbijastarpItālijuunAustrijulīdz1995. gadam)parspecializētās ārstu apmācībaspieejamību citāvalstīunšādassadarbības pamatā esošajiem finanšunoteikumiem.

49.      Laisaglabātuar Direktīvu 75/363 izveidotās koordinēšanassistēmas iekšējo konsekvenci,šīsdirektīvaspielikumā noteiktais pienākumsnodrošināt,kamācībuprogrammaslaikā speciālistipraktikanti tiekpienācīgiatalgoti, ir jāattiecina uzdalībvalsti,kurānotiekmācības.

50.      ŠajāgadījumāpēcAustrijaspievienošanāsEiropasKopienai1995. gadā attiecīgādalībvalstsirAustrija.

51.      Tiesa irsecinājusi,kasaskaņāaršodirektīvu prasītā atlīdzība tiekpiešķirta par paveiktodarbu.Tāirparedzēta medicīnas speciālistiempraktikantiem,kaspiedalāsvisāstāsfakultātesmedicīnasdarbībās,kurānotiekmācības (13).Kājauminēts,tamir jānodrošina,kaspeciālists praktikantsvisulaiku varveltītpraktiskajāmunteorētiskajāmmācībāmbez nepieciešamības veikt papildu darbu.

52.      Tassavukārtirpriekšnoteikumssalīdzināmībaiunsavstarpējaiatzīšanai.

53.      Lietas materiālosnekas neliecina,kašajā gadījumā tānebūtu.Glužipretēji:visilietas dalībnieki,kuriiriesniegušiapsvērumus,tostarpS. S. Federspiel,piekrīt,kaatlīdzība,koviņasaņēmaparspecializētoapmācībuAustrijā,šimnolūkam bijapietiekama.

54.      PatjaS. S. Federspiel būtu apgalvojusi,kaatlīdzība,koviņasaņēma (noprovincesvaiInsbrukas universitātes,vaiabām)mācībuprogrammas laikā, nebijaatbilstīgaDirektīvas 75/363 izpratnē,tomērsaskaņāaršodirektīvu tādalībvalsts,kurānotiekspecializācija, ir atbildīgādalībvalsts, kas nodrošina,lai speciālists praktikantssaņematbilstīguatlīdzību.

55.      Citiemvārdiemsakot, šī direktīvanevarietekmētattiecīgānosacījumaspēkāesamību (14).

56.      Pretējsrezultātsmākslīgipaplašinātulikumdevēja paredzēto Direktīvas 75/363 piemērošanasjomu.Irsvarīgiatzīmēt noDirektīvas 75/363 preambulas (15)izrietošo,kaminētā direktīvanebijaparedzēta ne tam,laisaskaņotumedicīnasmācībasvairāk,nekāvajadzīgs diplomuunsertifikātusavstarpējaiatzīšanai,nearī tam, laiierobežotu dalībvalsturīcības brīvību paredzētnosacījumus, ar koreglamentēatlīdzībuparpilnalaikamācībām.Skaidrs,kaAustrijairpilnībāizmantojusiminētoiespēju,noslēdzot arprovinci finansējumalīgumu.

57.      Turklāt,riskējot pateikt acīmredzamo,nekādāgadījumānevarbūtkopīgasdalībvalstuatbildībasparnodirektīvas izrietošo pienākumuizpildi,kāto tiesassēdē ierosinājaKomisija.Tastāirneatkarīgino tā līguma īpatnībām, kura mērķisbijanodrošināt,laispeciālists praktikants saņemtuatbilstīgu atlīdzību.Liekiteikt,ka tad, ja atzītu, ka kādadalībvalstsvarētubūtatbildīgapar to, ka nenodrošina, ka citadalībvalsts izpilda nodirektīvas izrietošās saistības, tam būtutālejošassekasattiecībāuzvairākiemSavienībastiesībupamatprincipiem,tostarp – bet ne tikai – tiešoiedarbībuunvalstsatbildību.

58.      Tādēļuzskatu,ka uz pirmoprejudiciālojautājumuirjāatbild tādējādi, ka Direktīva 75/363 iesniedzējtiesas izskatāmās lietasapstākļospieļaujtāduvalststiesībunormu,kas ārstiem rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksu pakļauj pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā.

59.      Tagadpievēršosotrajamjautājumam,kurā ir izskatītaattiecīgānosacījumaatbilstība noSavienībasprimārotiesībuaktu viedokļa.

C.      Par otro prejudiciālo jautājumu

60.      Arotrojautājumuiesniedzējtiesabūtībājautā,vaiattiecīgaisnosacījumsirsaderīgsarLESD. ŠajāziņāiesniedzējtiesaīpašiatsaucasuzLESD45. pantā paredzēto darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principu.

61.      Vispirms,noiesniedzējtiesaslēmuma izriet,ka S. S. Federspiel dzīvounpraktizēBrēgencā (Austrija).Tomērnavskaidrs,vaiviņapraktizēkādarbaņēmējavaipašnodarbinātāārste.Tomēr,kāpareizinorādījusi Komisija,minētajaiinformācijainavizšķirošasnozīmes.Patiešām,valstspasākumu pārskatīšanasaskaņāarLESD45. un 49. pantu(brīvībaveiktuzņēmējdarbību)paliek nemainīga.

62.      Šainolūkāvispirmsirjānoskaidro,vai attiecīgais nosacījumsirpārvietošanās brīvības ierobežojums.Ja tas tā ir,tadirjālemj,vaitasvarbūtattaisnojamsunvaitasirsamērīgsarsasniedzamomērķi.

1.      Vai attiecīgaisnosacījumsirierobežojums?

63.      Līdzīgiiesniedzējtiesai,lietas dalībnieki,kas ir iesnieguši apsvērumus,sākumā pieņem,ka ar attiecīgo nosacījumu ir ierobežotapārvietošanās brīvība.Tomērtienav vienisprātis,vaišisierobežojumsirattaisnots.

64.      Protams,attiecīgaisnosacījums(pienākums10 gadu laikāpēcspeciālista kvalifikācijas iegūšanas vismaz5 gadussniegtpakalpojumus specialitātē pilnu darba laiku provinces Valsts veselības aprūpes dienestāvai,pakārtoti,atmaksātlīdz70 %nosaņemtāssummasarlikumiskajiemprocentiem)pirmajābrīdīšķietacīmredzamsattiecīgāārsta tiesībuuz pārvietošanās brīvību ierobežojums.

65.      Patiešām,saskaņāarTiesasplašo,visaptverošodefinīciju,tiesību normas, kas kavē vai attur dalībvalsts pilsoni atstāt izcelsmes valsti, lai īstenotu tiesības uz brīvu pārvietošanos, ir šķēršļi šai brīvībai, pat ja tās tiek piemērotas neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības. Tiesaarīpiebilda,kaLESD45. pantā ir ierobežota tādu valstsnoteikumupiemērošana,kasrada šķēršļusto šīsvalstspilsoņu pārvietošanāsbrīvībai,kurivēlasstrādātalgotudarbucitādalībvalstī (16).

66.      Protams, minētāpārbaudes kritērija piemērošanašeitšķietvienkāršsuzdevums.Laigan ar attiecīgo nosacījumuārstamformāli netiek liegts praktizētcitādalībvalstī, ar to šī iespēja ir padarīta mazākpievilcīga10 gadulaikāpēcspecializēto studiju diploma iegūšanas.Patiešām, ar attiecīgonosacījumuirparedzētsnodrošināt, kastipendiātiizpilda saistībassniegt pakalpojumus provincēvismazpiecusgaduspēcspecializēto studiju diploma iegūšanas.

67.      Tomērvispirms es gribētuizteiktšaubas par to,vaiattiecīgonosacījumuvajadzētuinterpretētkāpārvietošanās brīvības ierobežojumu.

68.      Tāpat kātiesasapgalvojumi,kasvienmērirlasāmikontekstā, attiecīgais nosacījumsnebūtujāskataizolēti.Tovajadzētuizskatītplašākāapstrīdētāpasākuma kontekstā.Nošīviedokļaattiecīgais nosacījumsirdaļanoplašākapasākuma,tāpēc pēc savas būtības ir cieši saistīts ar papilduārstuspeciālistu mācību vieturadīšanuārpusprovinces. Minētāsmācību vietas,kasnebūtupieejamasbezprovinces finansējuma,tiekpiedāvātasstipendiātiemar attiecīgo nosacījumu.Tādējādi,piedāvājotārstiemiespēju iegūt medicīnasspeciālista kvalifikāciju(citādalībvalstī),apstrīdētaispasākums drīzāk irprofesionālu mediķu pārvietošanās brīvības priekšnoteikums,nevisierobežojums (17). Minētajākontekstāattiecīgais nosacījumsirvienkārši(nākotnes un nenoteikta (18))atlīdzība par provinces piedāvāto iespēju,atceroties,kaprovincenevargūtlabumunospeciālista praktikanta darba mācībuprogrammas laikā.

69.      Laiganjautājums,vai attiecīgais nosacījumsirpārvietošanās brīvībasierobežojums,analītiskiunteorētiski ir nozīmīgs, šaurā nozīmē tas navizšķirošs šīslietasizspriešanai.Toapliecinaiepriekšminētais fakts,kašojautājumu neizvirzīja nedz iesniedzējtiesa,nedzlietas dalībnieki,kuriiriesniegušiapsvērumus.To paturot prātā,šajālietānevarveiktvairāk teorētisku diskusiju parierobežojumujēdzienanormatīvopamatuun,konkrētāk,par vispiemērotākopieeju ierobežojumu apzināšanaidažādāstiesību jomās par pārvietošanās brīvību (19).

70.      To noskaidrojot,patpieņemot,kaattiecīgaisnosacījums ir pārvietošanāsbrīvības ierobežojums,tasautomātiskinenozīmēpretrunu arSavienībasnoteikumiem par pārvietošanāsbrīvību.Saskaņāarlabizināmoformuluierobežojošiepasākumi,kas ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, var tikt pamatoti ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ar nosacījumu, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. (20).

71.      Tā kā lietas materiālos navnekādunorādījumu,kaattiecīgais nosacījumsirpiemērotsdiskriminējoši,tūlītizskatīšuattiecīgā nosacījumaiespējamopamatojumuunsamērīgumu.

2.      Pamatojums

72.      Provincepaskaidro,kaar attiecīgonosacījumutiekaizsargātaunveicinātasabiedrībasveselība.Konkrētāk,tasirizstrādāts,lainodrošinātu,kavietējiemiedzīvotājiemvarbūtvisiem pieejama kvalitatīvaunstabilaspecializētāmedicīniskāaprūpe.Vienlaikus attiecīgaisnoteikumsirparedzēts,lainovērstunozīmīgusdraudussociālā nodrošinājumasistēmas finansiālajaistabilitātei.Turklātprovinceapgalvo,kaattiecīgaisnosacījumsir nepieciešams,lainodrošinātu,kadivvaloduprovincēirpieejamaspeciālista aprūpeabāsoficiālajāsvalodās.

73.      Sabiedrībasveselībasunveselībasaprūpespakalpojumusniegšanas jomādalībvalstīmirplašarīcībasbrīvība.Principātāpēc unlaisaglabātu zināmu regulatīvoautonomiju,dalībvalstissabiedrībasveselības aprūpes interesēs varierobežotpārvietošanāsbrīvību (21).

74.      Piemēram,Tiesajauiratzinusi,ka uz mērķisaglabātlīdzsvarotu,visiempieejamumedicīniskounstacionāroaprūpivarattiecinātizņēmumus sabiedrībasveselības aprūpes interesēs,ciktāltaspalīdzsasniegtaugstusabiedrībasveselībasaizsardzībaslīmeni (22).Tiesairarīatzinusi,ka dalībvalstīmiratļautsplānotveselībasaprūpesorganizāciju,laisasniegtuaugstusabiedrībasveselībasaizsardzībaslīmeni. Šaipolitikaiirjābūt vērstaiuzdivkāršumērķi.Novienaspuses,plānošana nodrošina“pietiekamu un pastāvīgu piekļuvi līdzsvarotai un kvalitatīvai ārstēšanai attiecīgajā dalībvalstī”.Nootraspuses, tā ir paredzēta, lai dalībvalstis“sasniegtu izmaksu kontroles mērķi un lai, ciktāl iespējams, novērstu finanšu, tehnisko un personāla resursu nelietderīgu izmantošanu” (23).

75.      Šajāgadījumāprovinceapgalvo,kaattiecīgaisnosacījumsirvispiemērotākaispasākums,lainodrošinātuto,kaprovincē irpieejama specializētaveselībasaprūpeganvācu,ganitāļu valodā, kā arī tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šīmērķasasniegšanai.

76.      Tādēļrodasjautājums,vaišisapgalvojumsirpatiess.

3.      Samērīgums

77.      Laigan,galugalā,iesniedzējtiesai ir jāpārbaudaattiecīgānosacījumasamērīgums, izsaku šādaspiezīmesparelementiem,kastaibūtujāņemvērāvērtējumā.

78.      Manuprāt,attiecīgais nosacījumsradataisnīgulīdzsvarustarptiesību uz pārvietošanās brīvību aizskārumu,kasizrietnoapstrīdētāpasākuma,unkopējovajadzībusaglabātlīdzsvarotuunlabifunkcionējošuveselībasaprūpessistēmu.

79.      Šajāziņāvispirms es vēlētospateikt,kasamērīgumapārbaude(kura ietveratbilstībasunsamērīgumavērtējumu sensustricto)jāpamato arvisaptverošuvērtējumu parapstākļiem,kādostikapieņemtiunīstenoti ierobežojošitiesību akti,piemēram,pamatlietā izskatāmie.

80.      Tiesa vairākkārtir atzinusi,kasabiedrībasveselībasaizsardzībasjomādalībvalstīmir piešķirtarīcībasbrīvība.Būtībā tas ir tāpēc, ka dalībvalstij ir jānosaka, kādā apmērā tā vēlas nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, un veids, kādā tas ir sasniedzams (24).

81.      Ņemot tovērā,būtujānorāda uzšādiemjautājumiemattiecībā uz dažādusamērīgumaaspektu vērtējumu.

82.      Pirmkārt,manšķiet,ka šis pasākumsiratbilstīgs sabiedrībasveselībasaizsardzībasunveicināšanas mērķasasniegšanai.

83.      Novienaspuses,provinceirfinansējusi medicīnasspecializācijaspapildumācībuvietuizveidiInsbrukas universitātē.Šīsmācību vietasirrezervētasārstiem, kurisaņēmušiprovinces stipendiju.Nootraspuses,attiecīgaisnosacījumsneapšaubāmi mudina šādustipendiju saņēmušo medicīnasspeciālistu strādāšanu provincē.Ņemottovērā,manšķietskaidrs,ka attiecīgais nosacījumskāapstrīdētāpasākuma daļapalīdznodrošinātpietiekamamedicīnasspeciālistuskaitapieejamībuprovincē.

84.      Otrkārt,piekrītuKomisijaiun provincei par šī pasākuma nepieciešamībuunpamatotību.

85.      Šķietpamatots pienākums, kasirierobežots ar 5 gadiemalgotadarbaprovincē10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas.

86.      Protams,jāpaturprātā,ka,laiganprovince nodrošina, kaattiecīgieārstispecializētomācībulaikāsaņematlīdzību,province nevargūtlabumunospeciālistu praktikantudarbaapmācībuprogrammaslaikā.

87.      Turklātnevajadzētu arī aizmirst, ka šis pienākums irierobežotslaikaziņādivosdažādosaspektos.Novienaspuses,ārstamirjāstrādāprovincēvismaz5 gadus.Nootraspuses, šis pienākumsattiecas uzpirmajiem10 gadiempēcmācībuprogrammaspabeigšanas,tāpēcgalvenokārtskarārstusprofesionālāskarjerassākumastadijā.

88.      Pienākumustrādātprovincē turklāt atsverarīfakts,kaprovincē ir jābūt pieejamai amata vietaiuntāir jāpiedāvāārstamattiecīgajālaikā.Ar to šķietpienācīginodrošināts,kaattiecīgaisnosacījumstiekizmantotstikaigadījumos,kadrodasnepieciešamībapēcmedicīnasspeciālistiem:no lietas materiāliemunprovincessniegtajiem paskaidrojumiem tiesas sēdē varsaprast,kaprovincēpraktizēt,pamatojoties uzattiecīgonosacījumu, ārsti ir aicināti tikai tiktāl, ciktāl konkrētajā medicīnas specializācijas jomā ir novērota reālavajadzība.

89.      Tādēļ,pamatojotiesuzapstrīdētopasākumu, provincēirnoteikta to ārsturezerve, kurus varaicinātpraktizētnepieciešamībasgadījumā.Ja nav brīvas amata vietas, tad ārstsvarbrīviturpinātsavukarjerubezierobežojumiem.

90.      Treškārt,attiecībā uzalternatīvu,mazāktraucējošupasākumu pastāvēšanu,protams,irtaisnība,kakvalificētus speciālistusarīfinansiāli varētustimulēt praktizēt provincē.Tomērnevarizslēgt,kašādspasākumsvarētubūtiskiietekmētvalstsbudžetu.Šajāziņāpietiekatzīmēt,kaTiesanavbijusinevērīgapretargumentiemparnepieciešamībukontrolētsabiedrībasveselības aprūpes pakalpojumusniegšanas izmaksas (25).

91.      Saistībā ar tonebūtu jāaizmirst,kaprovincē piemēro īpašuvalodurežīmu.Iespējams,kvalificētumedicīnasspeciālistu pieņemšanu darbā kavēnepieciešamībanodrošināt,laiaugstaskvalitātesveselībasaprūpeirpieejamaabāsvalodās.Ņemottovērā,irgrūtiparedzētalternatīvasapstrīdētajampasākumam,kasvienādā mērā varētunodrošināt, ka provincēvarpieņemtdarbāpietiekamuskaitumedicīnasspeciālistu,kuriirspējīgipraktizētvācuunitāļuvalodā.

92.      Visbeidzot,noslēgumā ir jāpiebilst,ka,laisasniegtuapstrīdētāpasākuma mērķi,proti,nodrošinātu,kaspecializētā sabiedrībasveselībasaprūpeprovincē irpieejamaabāsoficiālajāsvalodās, ir saprotams,kapapildumācībuvietuizveidošanuspecializētajaiizglītībaiAustrijā provinces stipendiātiempapildina mehānisms,kasnodrošina,kalīgumanoteikumitiekizpildīti.Pretējāgadījumābūtuabsurdi tas, ka province Insbrukas universitātē “iegādājas”specializēto mācību vietas.

93.      Šajāziņā šķiet, ka iesniedzējtiesas izteiktās šaubasparattiecīgānosacījumasaderībuarSavienībastiesībuaktiem vismazdaļējiizrietnofakta,ka kopējā S. S. Federspielatmaksājamāsummapārsniedzmācībām saņemtāsstipendijassummu.Gadījumā,janetiek ievērota apņemšanāsstrādātprovincē,stipendiātamirjāatmaksānetikai70 %nosaņemtās summas,betarīlikumiskieprocenti,kastiek aprēķinātinokatra atsevišķāmaksājuma izmaksāšanas datuma.Tāpēc S. Federspielgadījumāattiecīgajai ārsteivarbūtjāatmaksāsumma,kasnomināli var būt ievērojamilielākanekāsākotnējisamaksātā summa.

94.      Šajāziņāpietiekatzīmēt,kaapņemšanās strādāt provincē neievērošanasgadījumāārstamir jāatmaksātikai70 %nostipendijas.Ņemottovērā,30 %nostipendijasārstssaņemfaktiskivispār bezatlīdzības.Turklātārstsiegūstmedicīnas specialitāti, par kodrošivarpieņemt, ka tā veicinās pārvietošanās brīvībasizmantošanu.Nootraspuses, ir jāuzsver,kanavnekādupazīmju,kapieprasītieprocentibūtunepamatoti.Prasībasamaksāt(likumiskos)procentusizriet tikai nonovēlotamaksājuma,un kā tāda irloģiskas sekas(līguma)pienākumuuzņemtiesdarbuprovincēvai,pakārtoti,laikusatmaksātstipendiju neievērošanai.

95.      Attiecīgi uz otroprejudiciālojautājumubūtujāatbild tā,kaLESD45. un49. pantspieļaujtāduvalststiesībuaktu normu kā tā, kas ir piemērojama pamatlietā un kas rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksu pakļauj pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā, un kas minētā pienākuma pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ļauj provincei – administrācijai, kura finansē atlīdzību – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti.

V.      Secinājumi

96.      Ņemot vērā paustos argumentus, es ierosinu Tiesai uz Tribunale di Bolzano/Landesgericht Bozen (Bolcāno tiesa, Itālija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīva 75/363/EEK par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordinēšanu attiecībā uz ārstu darbību, kas grozīta ar Padomes 1982. gada 26. janvāra Direktīvu 82/76/EEK, ar ko groza Direktīvu 75/362/EEK par ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un par pasākumiem, kas ļautu efektīvi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību, kā arī veicina pakalpojumu sniegšanas brīvību, un Direktīva 75/363 tādos apstākļos kā iesniedzējtiesā izskatāmajā lietāpieļauj valsts tiesību normu, kas rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksu pakļauj pienākumam 10 gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā un kas minētā pienākuma pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ļauj provincei – kā administrācijai, kura finansē atlīdzību – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti.

LESD45. un49. pantspieļaujtādu valsts tiesību normu kā tā, kas ir piemērojama pamatlietā un kas rezidentiem paredzētās atlīdzības izmaksu pakļauj pienākumam 10  gadu laikā pēc specializēto studiju diploma iegūšanas vismaz 5 gadus sniegt pakalpojumus provinces Valsts veselības aprūpes dienestā, un kas minētā pienākuma pilnīgas neievērošanas gadījumā skaidri ļauj provincei – kā administrācijai, kura finansē atlīdzību – saņemt atpakaļ summu līdz 70 % no izmaksātās stipendijas, kam pieskaitīti likumiskie procenti.


1       Oriģinālvaloda – angļu.


2       Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīva par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu koordinēšanu attiecībā uz ārstu darbību (OV 1975, L 167, 14. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1982. gada 26. janvāra Direktīvu 82/76/EEK, ar ko groza Direktīvu 75/362/EEK par ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un par pasākumiem, kas ļauj efektīvi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību, kā arī veicina pakalpojumu sniegšanas brīvību, un Direktīvu 75/363 (OV 1982, L 43, 21. lpp.).


3       Padomes 1975. gada 16. jūnija Direktīva par ārstu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un par pasākumiem, kas ļauj efektīvi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību, kā arī veicina pakalpojumu sniegšanas brīvību (OV 1975, L 167, 1. lpp.).


4       Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva par ārstu brīvas pārvietošanās veicināšanu un viņu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu (OV 1993, L 165, 1. lpp.).


5       N. 1. (B.U. 14 gennaio 1986, n. 2).


6       Decreto del Presidente della giunta provinciale 29 marzo 1988, n. 6.


7       Uz neiroloģiju un psihiatriju attiecas Direktīva 75/363 saskaņā ar Direktīvas 75/362 7. pantu.


8       Šajā ziņā skat. spriedumu, 1999. gada 25. februāris, Carbonari u.c., C‑131/97, EU:C:1999:98, 38. punkts.


9       Skat. spriedumu, 1999. gada 25. februāris, Carbonari u.c., C‑131/97, EU:C:1999:98, 40. punkts.


10       Skat. spriedumus, 1999. gada 25. februāris, Carbonari u.c., C‑131/97, EU:C:1999:98, 42. un 43. punkts, un 2000. gada 3. oktobris, Gozza u.c., C‑371/97, EU:C:2000:526, 34. punkts.


11       Šajā ziņā skat. spriedumu, 1999. gada 25. februāris, Carbonari u.c., C‑131/97, EU:C:1999:98, 45. punkts un 2000. gada 3. oktobris, Gozza u.c., C‑371/97, EU:C:2000:526, 36. punkts.


12       Skat. spriedumu, 1999. gada 25. februāris, Carbonari u.c., C‑131/97, EU:C:1999:98, 44. un 45. punkts. Skat. arī spriedumu, 2000. gada 3. oktobris, Gozza u.c., C‑371/97, EU:C:2000:526, 34. punkts.


13       Skat. 2000. gada 3. oktobris, Gozza u.c., C‑371/97, EU:C:2000:526, 43. punkts.


14       Šajā ziņā man būtu jāprecizē, ka Direktīvas 75/363 piemērošanai ir pilnīgi nebūtiski, vai, patiesību sakot, speciālists praktikants saņem stipendiju tieši no provinces, vai ar tās universitātes starpniecību, kurā notiek specializācija (kā šajā gadījumā).


15       Skat. it īpaši Direktīvas 75/363 preambulas pirmo apsvērumu.


16       Skat. tostarp spriedumus, 1995. gada 15. decembris, Bosman, C‑415/93, EU:C:1995:463, 94.–96. punkts un tajos minētā judikatūra; 2000. gada 27. janvāris, Graf, C‑190/98, EU:C:2000:49, 21. un 22. punkts; un 2010. gada 16. marts, Olympique Lyonnais, C‑325/08, EU:C:2010:143, 33. un 34. punkts un tajos minētā judikatūra.


17       Lai gan tiešas paralēles nebūtu pareizas, secinu, ka noteiktos apstākļos Tiesa apstrīdētā valsts pasākuma ierobežojošo ietekmi uz pārvietošanās brīvību ir uzskatījusi par pārāk tālu, neskaidru vai nenozīmīgu, lai šo pasākumu uzskatītu par pārvietošanās brīvības ierobežojumu attiecīgo Līguma noteikumu nozīmē. Skat., piemēram, spriedumu, 2000. gada 27. janvāris, Graf, C‑190/98, EU:C:2000:49, 25. punkts. Skat. arī spriedumus, 1990. gada 7. marts, Krantz, C‑69/88, EU:C:1990:97, 11. punkts un 2007. gada 23. oktobris, Morgan un Bucher, C‑11/06 un C‑12/06, EU:C:2007:626, 32. punkts.


18       Skat. šo secinājumu 88. punktu.


19       Par iespējamo nekonsekvenci pieejā(‑s) potenciālajiem ierobežojumiem Tiesas judikatūrā, skat. Azoulai, L., La formule de l’entrave, no: Azoulai, L., (ed.), L’entrave dans le droit du marché intérieur, Brisele, Bruylant, 2011, 1.–21. lpp.


20       Skat. tostarp spriedumus, 1995. gada 30. novembris, Gebhard, C‑55/94, EU:C:1995:411, 37. punkts; 2009. gada 10. marts, Hartlauer, C‑169/07, EU:C:2009:141, 44. punkts; 2009. gada 19. maijs, Apothekerkammer des Saarlandes u.c., C‑171/07 un C‑172/07, EU:C:2009:316, 25. punkts un 2010. gada 1. jūnijs, Blanco Pérez un Chao Gómez, C‑570/07 un C‑571/07, EU:C:2010:300, 61. punkts.


21       Spriedums, 1998. gada 28. aprīlis, Kohll, C‑158/96, EU:C:1998:171, 45. punkts. Skat. it īpaši arī spriedumus, 2006. gada 16. maijs, Watts, C‑372/04, EU:C:2006:325, 104. punkts; 2009. gada 10. marts, Hartlauer, C‑169/07, EU:C:2009:141, 46. punkts; un 2009. gada 19. maijs, Apothekerkammer des Saarlandes u.c., C‑171/07 un C‑172/07, EU:C:2009:316, 27. punkts.


22       Spriedums, 1998. gada 28. aprīlis, Kohll, C‑158/96, EU:C:1998:171, 50. punkts.


23       Skat. tostarp spriedumu, 2010. gada 5. oktobris, Komisija/Francija, C‑512/08, EU:C:2010:579, 33. punkts.


24       Skat., piemēram, spriedumus, 2008. gada 11. septembris, Komisija/Vācija, C‑141/07, EU:C:2008:492, 51. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 10. marts, Hartlauer, C‑169/07, EU:C:2009:141, 30. punkts.


25       Skat. it īpaši spriedumus, 2003. gada 13. maijs, MüllerFauré un van Riet, C‑385/99, EU:C:2003:270, 80. punkts; 2006. gada 16. maijs, Watts, C‑372/04, EU:C:2006:325, 109. punkts; un 2009. gada 19. maijs, Apothekerkammer des Saarlandes u.c., C‑171/07 un C‑172/07, EU:C:2009:316, 33. punkts.

Top