1. 

Tiesā izskatāmās lietas aizsākums ir tiesvedība par nepilngadīga bērna aizgādības tiesību, saskarsmes tiesību, kā arī uzturēšanas saistību noteikšanu.

2. 

Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa, Lietuva) lūdz Tiesai skaidrojumus par Regulas (EK) Nr. 2201/2003 ( 2 ) un Regulas (EK) Nr. 4/2009 ( 3 ) konkrētu piemērošanu, lai noteiktu, kurai tiesai ir jurisdikcija izlemt šos jautājumus. Proti, pamatlietā Lietuvas tiesas ir pieņēmušas nolēmumu par nepilngadīga bērna aizgādības tiesībām, saskarsmes tiesībām, kā arī uzturēšanas saistībām, kas ir kļuvis galīgs. Pēc tam šā bērna tēvs Lietuvas tiesās ir cēlis jaunu prasību, kurā tiek lūgts grozīt šo nolēmumu. Tomēr, tā kā konkrētā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandes teritorijā pie savas mātes, ir jānoskaidro, vai Lietuvas tiesu jurisdikcija lemt šo prasību joprojām var tikt pamatota.

3. 

Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa, Lietuva) lūdz Tiesai skaidrojumus par Regulas (EK) Nr. 2201/2003 ( 4 ) un Regulas (EK) Nr. 4/2009 ( 5 ) konkrētu piemērošanu, lai noteiktu, kurai tiesai ir jurisdikcija izlemt šos jautājumus. Proti, pamatlietā Lietuvas tiesas ir pieņēmušas nolēmumu par nepilngadīga bērna aizgādības tiesībām, saskarsmes tiesībām, kā arī uzturēšanas saistībām, kas ir kļuvis galīgs. Pēc tam šā bērna tēvs Lietuvas tiesās ir cēlis jaunu prasību, kurā tiek lūgts grozīt šo nolēmumu. Tomēr, tā kā konkrētā bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandes teritorijā pie savas mātes, ir jānoskaidro, vai Lietuvas tiesu jurisdikcija lemt šo prasību joprojām var tikt pamatota.

4. 

Šajos secinājumos es izskaidrošu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka Regulas Nr. 2201/2003 8. pants un Regulas Nr. 4/2009 3. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad kādas dalībvalsts tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par nepilngadīga bērna aizgādības tiesībām, saskarsmes tiesībām, kā arī uzturēšanas saistībām, kas ir kļuvis galīgs, šai tiesai vairs nav jurisdikcijas lemt par prasību, kurā tiek lūgts grozīt šo nolēmumu, ja šā bērna pastāvīgā dzīvesvieta nav šīs dalībvalsts teritorijā. Es precizēšu, kāpēc, manā ieskatā, tāda jautājuma izlemšana atbilstoši šīm tiesību normām, kā arī bērna interešu prioritātes principam ir tās dalībvalsts tiesas kompetencē, kuras teritorijā bērnam ir pastāvīgā dzīvesvieta.

5.

Regulas Nr. 2201/2003 mērķis ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas ietvaros saskaņot tiesu starptautiskās jurisdikcijas noteikumus lietās par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, kā arī lietās par vecāku atbildību.

6.

Šīs regulas preambulas 12. apsvērumā ir norādīts:

“Šajā regulā noteiktais piekritības pamats lietās par vecāku atbildību ir izveidots, ņemot vērā bērna intereses, jo īpaši tuvuma kritēriju. Tas nozīmē, ka piekritība ir, pirmkārt, bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij, izņemot dažus gadījumus, kad pastāvīgā dzīvesvieta mainīta saskaņā ar vienošanos starp personām, kam ir vecāku atbildība.”

7.

Minētās regulas 3. pantā ir regulēta vispārējā jurisdikcija lietās par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu. Šis pants ir formulēts šādi:

“1.   Lietas, kas saistītas ar laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu un laulības atzīšanu par neesošu, piekrīt tās dalībvalsts tiesām:

[..]”

8.

Attiecībā uz tiesu jurisdikciju lietās par vecāku atbildību Regulas Nr. 2201/2003 8. pantā ir paredzēts šāds vispārējais jurisdikcijas pamats:

“1.   Dalībvalsts tiesām ir piekritīgas lietas par vecāku atbildību par bērnu, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī brīdī, kad tiesā iesniegta prasība.

2.   Uz šā panta 1. punktu attiecas 9., 10. un 12. panta noteikumi.”

9.

Regulas Nr. 2201/2003 12. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalsts tiesām, kurām saskaņā ar 3. pantu ir piekritīgs pieteikums par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, ir piekritība visās lietās, kas attiecas uz vecāku atbildību, kura saistīta ar šo pieteikumu, ja:

2.   Šā panta 1. punktā noteiktā piekritība izbeidzas, tiklīdz:

[..]”

10.

Saskaņā ar šīs regulas 14. pantu, “ja dalībvalsts tiesām nav piekritības saskaņā ar 8. līdz 13. pantu, piekritību katrā dalībvalstī nosaka šīs valsts tiesību akti”.

11.

Minētās regulas 19. pantā ir paredzēts:

“[..]

2.   Ja prasības, kas attiecas uz vecāku atbildību par vienu bērnu un kas balstītas uz tā paša pamata, starp tām pašām pusēm ir iesniegtas dažādu dalībvalstu tiesās, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, pēc savas iniciatīvas ir jāaptur tiesvedība līdz tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība.

3.   Ja tiek noteikta tās tiesas piekritība, kurā pirmajā iesniegta prasība, tiesai, kurā prasība iesniegta kā otrajā, jāatsakās no piekritības par labu pirmajai.

Tādā gadījumā persona, kura iesniegusi attiecīgo prasību otrajā tiesā, drīkst šo prasību iesniegt pirmajā tiesā.”

12.

Saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 21. panta 1. punktu “dalībvalstī pasludināts spriedums pārējās dalībvalstīs atzīstams bez kādas īpašas procedūras”.

13.

Turklāt pastāv virkne pamatu nolēmumu neatzīšanai lietās par vecāku atbildību. Tostarp saskaņā ar šīs regulas 23. panta a) punktu šāds nolēmums netiek atzīts, “ja šāda atzīšana, ņemot vērā bērna intereses, ir klaji pretrunā tās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, kurā tiek lūgta atzīšana”.

14.

Ar Regulu Nr. 4/2009 ir paredzēts atvieglot nolēmuma par uzturlīdzekļu prasījumiem saņemšanu citā dalībvalstī bez turpmākām formalitātēm ( 6 ).

15.

Saskaņā ar regulas 1. panta 1. punktu šī regula ir piemērojama “uzturēšanas saistībām, kas izriet no ģimenes attiecībām, vecāku un bērnu attiecībām, laulības vai radniecības attiecībām”.

16.

Šajā nolūkā ar minēto regulu ir izveidota kopīgu noteikumu sistēma, tostarp attiecībā uz jurisdikciju kolīzijām, paredzot noteikumus par vispārējo jurisdikciju lietās par uzturēšanas saistībām.

17.

Regulas Nr. 4/2009 3. pantā ir norādīts:

“Dalībvalstīs uzturēšanas saistību lietās jurisdikcija ir:

18.

Lietuvas pilsonis W un Nīderlandes un Argentīnas pilsone X noslēdza laulību 2003. gada 9. decembrī Portlendā, Oregonas štatā (Amerikas Savienotās Valstis). Šajā savienībā 2006. gada 20. aprīlī Nīderlandē piedzima V, kuram ir Lietuvas un Itālijas pilsonība.

19.

Laika posmā no 2004. gada līdz 2011. gadam W un X dzīvoja Nīderlandē, Itālijā un Kanādā. 2011. gada novembrī X apmetās uz dzīvi Nīderlandē. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto lietā nav strīda par to, ka V nekad nav dzīvojis un nekad nav bijis Lietuvā.

20.

Kopš 2010. gada decembra W un X dzīvo šķirti. Ir zināms, ka W pastāvīgā dzīvesvieta ir Lietuvā, kamēr X un V pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandē.

21.

X iesniedza prasību par laulības šķiršanu Kanādas tiesā. Laika posmā no 2011. gada maija līdz 2012. gada aprīlim tā pieņēma vairākus nolēmumus par prasījumu šķirt laulību, par V dzīvesvietas noteikšanu, kā arī par V saskarsmes tiesību īstenošanas nosacījumiem un uzturēšanas saistībām. Ar 2012. gada 17. aprīļa nolēmumu Kanādas tiesa šķīra lietas dalībnieku laulību un V aizgādību uzticēja X.

22.

Pēc W pieteikuma Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) nolēma neatzīt Kanādas tiesas nolēmumus.

23.

W vērsās Vilniaus miesto 1 apylinkės teismas (Viļņas pilsētas 1. apriņķa tiesa) ar pieteikumu šķirt laulību ar X viņas vainas dēļ un noteikt V dzīvesvietu pie viņa. 2011. gada 28. aprīlī pēc W pieteikuma šī tiesa pieņēma lēmumu par pagaidu noregulējumu un pagaidām noteica V dzīvesvietu kopā ar W. Tiesa, kura izskata pieteikumu par laulības šķiršanu, šo lēmumu atcēla ar 2013. gada 12. aprīļa nolēmumu, nosakot tūlītēju tā izpildi. Pēc W pārsūdzības 2013. gada 19. jūlijāVilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa, Lietuva) Vilniaus miesto 1 apylinkės teismas (Viļņas pilsētas 1. apriņķa tiesa) 2013. gada 12. aprīļa nolēmumu atstāja negrozītu. W iesniedza kasācijas sūdzību, bet tā tika atzīta par nepieņemamu.

24.

Ar 2013. gada 8. oktobra nolēmumu Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa) lēma par laulības šķiršanas pieteikumu un noteica V dzīvesvietu pie X, W saskarsmes tiesību nosacījumus, kā arī viņa uzturēšanas saistību apmēru pret bērnu.

25.

Par šo nolēmumu W iesniedza apelācijas sūdzību Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa), kas ar 2014. gada 30. maija nolēmumu šo nolēmumu atstāja negrozītu. W iesniedza kasācijas sūdzību, kas tika atzīta par nepieņemamu.

26.

Paralēli tiesvedībai Lietuvā Nīderlandes tiesās vērsās X. Ar 2014. gada 29. janvāra nolēmumu rechtbank Overijssel (Overeiselas tiesa, Nīderlande) noteica W uzturēšanas saistības pret X EUR 4323,16 apmērā mēnesī, sākot no 2012. gada 8. maija, un pret V EUR 567,01 apmērā mēnesī laikposmā no 2011. gada 27. jūnija līdz 1. novembrim un EUR 790,00 apmērā mēnesī, sākot no 2011. gada 2. novembra.

27.

Ar 2014. gada 22. augusta nolēmumu šī pati tiesa atcēla V kopīgās aizgādības tiesības un piešķīra X atsevišķas aizgādības tiesības. Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām atsevišķas aizgādības tiesības vienam no vecākiem piešķir gadījumā, ja pastāv nepieņemams risks, ka vecāku nesaskaņas var apdraudēt bērnu, un ja ir maz ticams, ka situācija uzlabosies, vai kad citu iemeslu dēļ ir nepieciešamas aizgādības nosacījumu izmaiņas bērna interesēs.

28.

Ar 2014. gada 31.oktobra nolēmumu rechtbank Overijssel (Overeiselas tiesa) atteicās atzīt un izpildīt Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa) 2013. gada 8. oktobra nolēmumu daļā par laulības šķiršanu laulātā vainas dēļ, par V pastāvīgās dzīvesvietas noteikšanu pie X, par V uzturēšanas saistībām un par tiesāšanās izdevumu piedziņu. Turpretim tā atzina un padarīja par izpildāmu Nīderlandē šo 2013. gada 8. oktobra nolēmumu daļā, kurā ir noteiktas W saskarsmes tiesības.

29.

Ar 2015. gada 2. februāra nolēmumu par W prasību Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) atteicās izpildīt Lietuvā rechtbank Overijssel (Overeiselas tiesa) 2014. gada 29. janvāra nolēmumu un atteicās atzīt un padarīt par izpildāmu Lietuvā šīs pašas tiesas 2014. gada 22. augusta nolēmumu par aizgādības tiesībām. Turklāt Lietuvos apeliacinis teismas (Lietuvas Apelācijas tiesa) izbeidza tiesvedību par rechtbank Overijssel (Overeiselas tiesa) nolēmuma neatzīšanu Lietuvā.

30.

2014. gada 28. augustāW vērsās Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa), lai panāktu V dzīvesvietas, uzturēšanas saistību apmēra un saskarsmes tiesību nosacījumu mainīšanu.

31.

Ar 2014. gada 25. septembra nolēmumu šī tiesa atzina šos prasījumus par nepieņemamiem, pamatojoties uz to, ka W nebija pierādījis, kādi apstākļi konkrēti ir mainījušies kopš 2013. gada 8. oktobra nolēmuma pieņemšanas.

32.

Par 2014. gada 25. septembra nolēmumu W iesniedza sūdzību Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa). Ar 2014. gada 16. decembra nolēmumu šī pēdējā apmierināja W prasību, atcēla konkrēto nolēmumu daļā un nosūtīja lietu atpakaļ izskatīšanai no jauna pirmās instances tiesā.

33.

Ar 2014. gada 23. decembra nolēmumu Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa) atzina prasību par nepieņemamu, secinot, ka tai nav jurisdikcijas, jo V pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandē pie X. Tādējādi, šīs tiesas ieskatā, W tajā iesniegtie prasījumi nav Lietuvas tiesu jurisdikcijā. Minētā tiesa informēja W, ka viņš var vērsties kompetentajā tiesā Nīderlandē.

34.

Ar 2015. gada 31. marta nolēmumu Vilniaus apygardos teismas (Viļņas apgabaltiesa), kurā bija vērsies W, atcēla 2014. gada 23. decembra nolēmumu un nosūtīja jautājumu par prasības pieņemamību atpakaļ tai pašai pirmās instances tiesai, proti, Vilniaus miesto apylinkės teiksmas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa), lai tā to izlemtu no jauna.

35.

Ņemot vērā valsts tiesu starpā pastāvošās viedokļu atšķirības par jurisdikciju, Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Pamatojoties uz [Regulas Nr. 2201/2003] 8.–14. pantu, kuras dalībvalsts – Lietuvas Republikas vai Nīderlandes Karalistes – jurisdikcijā ir izskatīt lietu par nepilngadīgā bērna V, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandes Karalistē, dzīvesvietas, uzturēšanas saistību un saskarsmes tiesību kārtības mainīšanu?”

36.

Vispirms es vēlos norādīt, ka tiesas sēdē prasītājs pamatlietā tostarp apgalvoja, ka bērna V pastāvīgā dzīvesvieta nav Nīderlandē, bet gan Lietuvā. Viņa ieskatā, no brīža, kad ar tiesas nolēmumu tiek noteikta bērna dzīvesvieta pie viena no vecākiem, par pastāvīgo dzīvesvietu ir uzskatāma šī “juridiskā” dzīvesvieta. Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ““pastāvīgās dzīvesvietas” jēdziens [šīs] regulas 8. panta 1. punkta izpratnē atbilst vietai, ko raksturo bērna zināma integrācija sociālajā un ģimenes vidē. Šī vieta ir jānosaka valsts tiesai, ņemot vērā visus katrā konkrētā gadījumā pastāvošos faktiskos apstākļus” ( 7 ). Tiesa ir piebildusi, ka “starp kritērijiem, kas valsts tiesai ir jāņem vērā, nosakot bērna pastāvīgo dzīvesvietu, ir jānorāda apstākļi, kādos bērns uzturas dalībvalsts teritorijā, uzturēšanās iemesli, kā arī bērna pilsonība [..]. Kā Tiesa turklāt ir precizējusi iepriekš minētā [2009. gada 2. aprīļa] sprieduma lietā A[ ( 8 )] 38. punktā, lai noteiktu bērna pastāvīgo dzīvesvietu, līdztekus šī bērna fiziskajai klātbūtnei dalībvalstī arī citiem papildu faktoriem ir jānorāda uz to, ka šai klātbūtnei nekādā ziņā nav pagaidu vai gadījuma rakstura” ( 9 ).

37.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir precīzi konstatējusi, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandē, pat norādot, ka bērns nekad nav dzīvojis Lietuvā. Līdz ar to nav nekādu šaubu, ka bērna V pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandes teritorijā.

38.

Šaubas par Lietuvas tiesu jurisdikciju pieņemt 2013. gada 8. oktobra nolēmumu ir pieļaujamas. Tomēr precizēšu, ka izskatāmajā lietā nav jāatbild ne uz jautājumu par to, vai atbilstoši Regulā Nr. 2201/2003 paredzētajiem noteikumiem šīm tiesām bija jurisdikcija pieņemt šo nolēmumu, ne pat arī par Nīderlandes tiesu veikto šā nolēmuma atzīšanu. Tas nav jautājums, kas ir uzdots šajā lietā.

39.

Kaut gan savā jautājumā iesniedzējtiesa norāda vienīgi uz Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normām, ir jānorāda, ka Tiesai adresētā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tekstā tā interesējas par Lietuvas tiesu jurisdikciju arī attiecībā uz uzturēšanas saistībām. Proti, saskaņā ar šīs regulas 1. panta 3. punkta e) apakšpunktu tā nav piemērojama uzturēšanas saistībām. Savukārt ar tiesu jurisdikciju uzturēšanas saistību lietās saistītie jautājumi ir reglamentēti Regulā Nr. 4/2009.

40.

Tomēr nav nekādu šaubu, ka abi šie aspekti, proti, vecāku atbildība un uzturēšanas saistības par labu konkrētajam bērnam, ir nešķirami. Turklāt vienīgais Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa) pieņemtais 2013. gada 8. oktobra nolēmums attiecas tieši uz šiem abiem aspektiem. Tādējādi es nešaubos par to, ka prasījums par uzturēšanas saistībām sakarā ar bērnu V ir akcesors prasījumam par viņa aizgādības un saskarsmes tiesībām.

41.

Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 3. panta d) punktu uzturēšanas saistību lietās jurisdikcija ir tiesai, kurai saskaņā ar tiesas valsts tiesību aktiem ir jurisdikcija izskatīt prasību par vecāku atbildību, ja jautājums par uzturēšanas saistībām ir akcesors šai prasībai.

42.

Tādējādi saskaņā ar šo tiesību normu jurisdikcijas pamats, kas tiks izvēlēts attiecībā uz vecāku atbildību, būs piemērojams arī uzturēšanas saistībām.

43.

Tādēļ es ierosinu pārformulēt iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi: ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regula Nr. 2201/2003 un Regula Nr. 4/2009 ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja dalībvalsts tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par nepilngadīga bērna aizgādības tiesībām, saskarsmes tiesībām, kā arī uzturēšanas saistībām, kas ir kļuvis galīgs, šai tiesai ir jurisdikcija lemt arī par pieteikumu par šā nolēmuma grozīšanu, pat ja šā bērna pastāvīgā dzīvesvieta nav šīs dalībvalsts teritorijā.

44.

Faktiski jautājums izskatāmajā lietā ir par to, vai attiecībā uz Lietuvas tiesām, kuras ir pieņēmušas 2013. gada 8. oktobra nolēmumu, kas ir stājies likumīgā spēkā un kas attiecas uz aizgādības tiesībām, saskarsmes tiesībām, kā arī uzturēšanas saistībām par labu bērnam V, var piemērot vienošanos par jurisdikciju, kas tām dod tiesības no jauna lemt par to pašu prasības priekšmetu, neskatoties uz to, ka saskaņā ar Regulā Nr. 2201/2003 paredzēto vispārējo noteikumu par jurisdikciju vecāku atbildības jomā jurisdikcija ir Nīderlandes tiesām, jo bērna V pastāvīgā dzīvesvieta ir Nīderlandē.

45.

Manā ieskatā, nav tāda pamatojuma, uz kā varētu balstīt Lietuvas tiesu jurisdikciju lemt par šādu pieteikumu.

46.

Tiesa ir norādījusi, ka tiesas jurisdikcija lietās par vecāku atbildību ir jāpārbauda un jānosaka katrā gadījumā atsevišķi, ja tiesā šāda prasība tiek celta, kas nozīmē, ka šī jurisdikcija nesaglabājas, beidzoties tiesvedībai attiecīgajā izskatāmajā lietā ( 10 ).

47.

Protams, W pieteikumā tiek lūgts, lai tiktu grozīti 2013. gada 8. oktobra nolēmumā ietvertie aizgādības tiesību, saskarsmes tiesību, kā arī uzturēšanas saistību nosacījumi. Starp citu, šāda veida pieteikumi nav nekas neparasts. Bieži notiek tā, ka viens no vecākiem vēršas tiesā, lai grozītu šādus nosacījumus, jo ir mainījusies viņa personīgā situācija vai arī finansiālā situācija.

48.

Tomēr šis nolēmums ir kļuvis galīgs, un tātad W 2014. gada 28. augustāVilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa) iesniegtais pieteikums ir jāuzskata par jaunu prasību.

49.

Regulā Nr. 2201/2003 paredzētie noteikumi par jurisdikciju ir skaidri. Saskaņā ar tās 8. pantu jurisdikcija lietās par vecāku atbildību, pirmkārt, tiek atzīta tās dalībvalsts tiesām, kurā bērnam ir pastāvīgā dzīvesvieta prasības celšanas brīdī, proti, “brīdī, kad dokuments, uz kura pamata ierosināta lieta, [..] ir iesniegts tiesā” ( 11 ). Aplūkojamajā gadījumā iesniedzējtiesa precizē, ka bērna V pastāvīgā dzīvesvieta Nīderlandē ir kopš 2011. gada novembra un ka Lietuvā viņš nekad nav dzīvojis. Līdz ar to brīdī, kad W cēla prasību Lietuvas tiesās, proti – kā norādīts iepriekšējā punktā – 2014. gada 28. augustā, jurisdikcija izlemt visus jautājumus par vecāku atbildību saistībā ar šo bērnu bija Nīderlandes tiesām.

50.

Apstāklis, ka W pieteikumā ir lūgts grozīt Lietuvas tiesu 2013. gada 8. oktobrī pieņemtajā nolēmumā ietvertos nosacījumus, nevar būt iemesls tam, lai atkāptos no vispārējā noteikuma un vienotos par šo tiesu jurisdikciju.

51.

Jurisdikcijas normas, kas minētajā regulā paredzētas attiecībā uz lietām par vecāku atbildību, ir izstrādātas, ievērojot bērna interešu prioritāti un, it īpaši, tuvuma kritēriju ( 12 ). Tieši šā iemesla dēļ saskaņā ar šīs regulas 8. pantu jurisdikcija šajos jautājumos pirmām kārtām ir piešķirta tās dalībvalsts tiesām, kurā bērnam ir pastāvīgā dzīvesvieta prasības celšanas tiesā brīdī. Proti, ņemot vērā šo tiesu ģeogrāfisko tuvumu, tās kopumā vislabāk spēj novērtēt, kādu pasākumu veikšana atbildīs bērna interesēm ( 13 ).

52.

Lai arī ir taisnība, ka ir paredzēti izņēmumi no šā vispārējā noteikuma par jurisdikciju, tomēr tie izsmeļoši ir uzskaitīti Regulas Nr. 2201/2203 9.–15. pantā un ir interpretējami strikti ( 14 ).

53.

Šīs regulas 9. pantā ir paredzēts gadījums, kad bērns likumīgi izceļo no dalībvalsts. Šīs pašas regulas 10. pants attiecas uz bērna nolaupīšanas gadījumiem. Minētās regulas 12. pants attiecas uz vienošanos par jurisdikciju, ļaujot tās dalībvalsts tiesām, kura nav bērna pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, izskatīt prasījumus par vecāku atbildību par šo bērnu gadījumos, vai nu ja šīm tiesām ir jurisdikcija lemt par pieteikumu par laulības šķiršanu, laulāto atšķiršanu vai laulības atzīšanu par neesošu, vai arī ja bērnam ir cieša saikne ar šo dalībvalsti, it īpaši saistībā ar to, ka tur atrodas kādas vecāku atbildību īstenojošās personas pastāvīgā dzīvesvieta, vai to, ka bērns ir šīs valsts valstspiederīgais. Abos gadījumos minēto tiesu “izņēmuma” jurisdikcija ir tieši vai jebkādā citā nepārprotamā veidā jāpieņem laulātajiem un personām, kuras īsteno vecāku atbildību ( 15 ).

54.

Kas attiecas uz šīs regulas 14. pantu, tas ir apsverams gadījumos, kad jurisdikcija saskaņā ar šīs pašas regulas 8.–13. pantu nav nevienai no dalībvalsts tiesām. Visbeidzot, minētās regulas 15. pantā ir paredzēta dalībvalsts tiesu, kuru jurisdikcijā ir lietas izskatīšana pēc būtības, iespēja nodot lietu citas dalībvalsts tiesām, ar kuru bērnam ir sevišķa saikne, ja tās atrodas labākā situācijā tiesas spriešanai un ja tas ir bērna interesēs.

55.

Jāsecina, ka aplūkojamais gadījums neatbilst nevienam no minētajā regulā paredzētajiem izņēmuma gadījumiem.

56.

Vienošanās par jurisdikciju vai tās turpināšanās var būt attaisnojama vienīgi gadījumā, ja tā ir bērna prioritārajās interesēs. Šajā sakarā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses”.

57.

Faktiski varētu tikt izvirzīts arguments, ka, tā kā nolēmums, kurā ir noteikti aizgādības tiesību, saskarsmes tiesību un uzturēšanas saistību nosacījumi, tiek grozīts, pieņemot jaunu nolēmumu, būtu lietderīgi, ka šo jauno nolēmumu pieņem tā pati tiesa.

58.

Tāds izņēmums no vispārējā noteikuma pastāv attiecībā uz saskarsmes tiesībām. Regulas Nr. 2201/2003 9. pantā ir paredzēts, ka bērna likumīgas pārvietošanās un jaunas pastāvīgās dzīvesvietas iegūšanas gadījumā iepriekšējās dzīvesvietas dalībvalsts tiesām saglabājas jurisdikcija trīs mēnešus pēc šīs pārvietošanās, lai varētu grozīt nolēmumu par saskarsmes tiesībām, kas pieņemts šajā dalībvalstī.

59.

Tādu izņēmumu Savienības likumdevējs ir pamatojis ar to, ka ir ieteicams, lai tā būtu “tiesa, kura pārmaiņu laikā atradusies vistuvāk bērnam, kura pati grozītu savu iepriekšējo nolēmumu, lai ņemtu vērā bērna pārvietošanos, kas nodrošina zināmu turpinātību, tomēr nemainot “pastāvīgās dzīvesvietas” definīciju” ( 16 ).

60.

Tomēr papildus tam, ka šeit ir runa vienīgi par saskarsmes tiesībām, pastāv fundamentāla atšķirība starp tādu situāciju kā šīs regulas 9. pantā paredzētā un situāciju pamatlietā. Nevienā brīdī Lietuvas tiesas, kas ir pieņēmušas 2013. gada 8. oktobra nolēmumu, kura grozīšanu vēlas panākt W, savu jurisdikciju nav varējušas pamatot ar bērna dzīvesvietu, jo šis bērns, atcerēsimies, nekad nav dzīvojis Lietuvā. Iepazīstoties ar lietas materiālos esošo informāciju, šķiet, ka šo nolēmumu pieņēmušās Lietuvas tiesas varēja uzskatīt, ka tām ir jurisdikcija, pamatojoties uz minētās regulas 14. pantu, kas ir papildu jurisdikcija – kā norādīts šo secinājumu 53. punktā. Tātad šo tiesu jurisdikcija nav tikusi noteikta saskaņā ar tuvuma kritēriju un līdz ar to saskaņā ar bērna interešu prioritāti.

61.

Tādēļ vienošanās par tādu jurisdikciju, kas vislabāk nekalpo bērna interešu prioritātei, ir pilnīgi pretrunā ar Regulu Nr. 2201/2003 izveidotajai sistēmai un Hartas 24. pantā nostiprinātajam pamatprincipam, kas paredz, ka visās darbībās, kuras attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātpersonas, pirmkārt ir jāņem vērā bērna interešu prioritāte.

62.

Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka Regulas Nr. 2201/2003 8. pants un Regulas Nr. 4/2009 3. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad kādas dalībvalsts tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par nepilngadīga bērna aizgādības tiesībām un saskarsmes tiesībām, kas ir kļuvis galīgs, šai tiesai vairs nav jurisdikcijas lemt par pieteikumu grozīt šo nolēmumu, ja šā bērna pastāvīgā dzīvesvieta nav šīs dalībvalsts teritorijā. Atbilstoši šīm tiesību normām, kā arī bērna interešu prioritātes aizsardzības principam tiesa, kuras jurisdikcijā ir lemšana par šādu pieteikumu, ir tās dalībvalsts tiesa, kuras teritorijā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

63.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai atbildēt Vilniaus miesto apylinkės teismas (Viļņas pilsētas Apriņķa tiesa, Lietuva) šādi:

Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 8. pants un Padomes 2008. gada 18. decembra Regulas (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās 3. panta d) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, kad kādas dalībvalsts tiesa ir pieņēmusi nolēmumu par nepilngadīga bērna aizgādības tiesībām un saskarsmes tiesībām, kā arī uzturēšanas saistībām, kas ir kļuvis galīgs, šai tiesai vairs nav jurisdikcijas lemt par pieteikumu grozīt šo nolēmumu, ja šā bērna pastāvīgā dzīvesvieta nav šīs dalībvalsts teritorijā.

Atbilstoši šīm tiesību normām, kā arī bērna interešu prioritātes aizsardzības principam tiesa, kuras jurisdikcijā ir lemšana par šādu pieteikumu, ir tās dalībvalsts tiesa, kuras teritorijā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta.