—

J. Saint Prix vārdā – R. Drabble, QC, kuru pilnvarojis M. Spencer, solicitor,

—

AIRE Centre vārdā – J. Stratford, QC, un M. Moriarty, barrister, kurus pilnvarojis D. Das, solicitor,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – V. Kaye un A. Robinson, pārstāvji, kuriem palīdz B. Kennely un J. Coppel, barristers,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un M. Szpunar, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Tufvesson, kā arī J. Enegren un M. Wilderspin, pārstāvji,

—

EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – X. Lewis, kā arī M. Moustakali un C. Howdle, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt “darba ņēmēja” jēdzienu LESD 45. panta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko grozīta Regula (EEK) Nr. 1612/68 un atceltas Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi – OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 7. panta izpratnē.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp J. Saint Prix un Secretary of State for Work and Pensions (turpmāk tekstā – “Secretary of State”) par šī pēdējā atteikumu piešķirt J. Saint Prix ienākumu atbalstu.

3

Direktīvas 2004/38 preambulas 2.–4. un 31. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Atbilstoši Direktīvas 2004/38 1. panta a) punktam:

“Šajā direktīvā ir noteikti:

5

Minētās direktīvas 7. panta, kura nosaukums ir “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus”, 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

[..]

3.   Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

6

Šīs pašas direktīvas 16. panta 1. un 3. punktā ir noteikts:

“1.   Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. [..]

[..]

3.   Uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē īslaicīga prombūtne, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem gadā, vai ilgāka prombūtne obligātā militārā dienesta dēļ, vai vienreizēja prombūtne, kas nav ilgāka par divpadsmit secīgiem mēnešiem, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecība un dzemdības, nopietna slimība, mācības vai arodmācības, vai norīkojums darbā citā dalībvalstī vai trešā valstī.”

7

Ienākumu atbalstam piemērojamais tiesiskais regulējums ir 1992. gada Likums par sociālā nodrošinājuma iemaksām un pabalstiem (Social Security Contributions and Benefits Act 1992) un 1987. gada (vispārīgie) Noteikumi par ienākumu atbalstu (Income Support (General) Regulations 1987).

8

Ienākumu atbalsts ir pabalsts, ko atkarībā no ienākumiem piešķir dažādām personu grupām, tostarp, atbilstoši minēto noteikumu 4.ZA pantam, skatot to kopsakarā ar šo pašu noteikumu 1.B pielikuma 14. punkta b) apakšpunktu, sievietēm, kuras ir vai “bija [stāvoklī], taču tikai sākot ar 11 nedēļām pirms gaidāmās dzemdību dienas un 15 nedēļas pēc dienas, kurā beidzas sievietes grūtniecība”.

9

Lai varētu tikt piešķirtas tiesības uz minēto pabalstu, it īpaši saskaņā ar 1992. gada Likuma par sociālā nodrošinājuma iemaksām un pabalstiem 124. panta 1. punkta b) apakšpunktu, pabalsta saņēmēja ienākumi nedrīkst pārsniegt noteikto “piemērojamo summu”. Ja šī summa ir nulle, nekāds pabalsts netiek piešķirts.

10

Saskaņā ar 1987. gada (vispārīgo) Noteikumu par ienākumu atbalstu 7. pielikuma 17. punktu “personai no ārvalstīm” piemērojamā summa ir nulle.

11

Šo noteikumu 21.AA panta 1. punktā jēdziens “persona no ārvalstīm” ir definēts, kā “pieteicējs, kura pastāvīgā dzīvesvieta nav Apvienotajā Karalistē [..]”.

12

Saskaņā ar minēto noteikumu 21.AA panta 2. punktu, lai varētu uzskatīt, ka personas, kura pieprasa ienākumu atbalstu, pastāvīgā dzīvesvieta ir Apvienotā Karaliste, šai personai šajā dalībvalstī ir jābūt “uzturēšanās tiesībām”.

13

Saskaņā ar šo pašu noteikumu 21.AA panta 4. punktu:

“Pretendents nav persona no ārvalstīm, ja viņš ir:

14

J. Saint Prix ir Francijas pilsone, kas ieradās Apvienotajā Karalistē 2006. gada 10. jūlijā, kur tā galvenokārt strādāja kā palīgskolotāja no 2006. gada 1. septembra līdz 2007. gada 1. augustam. Pēc tam viņā iestājās Londonas universitātē mācību programmā, kas ļauj iegūt pasniedzējas kvalifikāciju; paredzētais mācību periods bija no 2007. gada 17. septembra līdz 2008. gada 27. jūnijam.

15

Šajā laikposmā viņai iestājās grūtniecība un paredzētais dzemdību datums tika noteikts 2008. gada 2. jūnijā.

16

2008. gada 22. janvārīJ. Saint Prix iestājās pagaidu darbu aģentūrā, cerot atrast darbu vidusskolā, un 2008. gada 1. februārī viņa pameta mācības Londonas universitātē. Tā kā neviena vakance vidusskolā nebija brīva, viņa kā pagaidu darbinieks strādāja sākumskolās. 2008. gada 12. martā, kad viņa bija gandrīz sestajā grūtniecības mēnesī, J. Saint Prix tomēr pameta šo darbu, tādēļ, ka sākumskolas audzēkņu aprūpēšana viņai kļuva pārak apgrūtinoša. J. Saint Prix dažas dienas bez panākumiem meklēja darbu, kas būtu piemērotāks viņas grūtniecības stadijai.

17

2008. gada 18. martā, proti, 11 nedēļas pirms paredzētās dzemdību dienas J. Saint Prix iesniedza pieteikumu ienākumu atbalsta saņemšanai. Tā kā šis pieteikums ar Secretary of State2008. gada 4. maija lēmumu tika noraidīts, viņa cēla prasību First-Tier Tribunal [Pirmās instances tiesā].

18

2008. gada 21. augustā, proti, trīs mēnešus pēc viņas bērna priekšlaicīgajām dzemdībām, J. Saint Prix atsāka strādāt.

19

Ar First-Tier Tribunal2008. gada 4. septembra nolēmumu viņas prasība tika apmierināta. Tomēr 2010. gada 7. maijāUpper Tribunal [Augstākā tiesa] pieņēma Secretary of State celto prasību pret šo nolēmumu. Tā kā Court of Appeal [Apelācijas tiesa] apstiprināja Upper Tribunal nolēmumu, J. Saint Prix vērsās iesniedzējtiesā.

20

Pēdējai minētajai tiesai rodas jautājums, vai grūtniece, kura uz laiku pārtrauc darbu savas grūtniecības dēļ, ir uzskatāma par “darba ņēmēju”, lai nodrošinātu LESD 45. pantā noteikto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un Direktīvas 2004/38 7. pantā paredzētās uzturēšanās tiesības.

21

Šajā ziņā iesniedzējtiesa konstatēja, ka ne LESD 45. pantā, ne minētās direktīvas 7. pantā “darba ņēmēja” jēdziens nav definēts.

22

Tādējādi minētā tiesa būtībā uzskata, ka, lai arī, pieņemot šo pašu direktīvu, Savienības likumdevējam bija nodoms kodificēt esošos tiesību aktus un judikatūru, tas tomēr nevēlējās izslēgt “darba ņēmēja” jēdziena turpmāko attīstību, ņemot vērā situācijas, kas minētās direktīvas pieņemšanas laikā īpaši nebija paredzētas. Tādēļ Tiesa, ņemot vērā tādus īpašos apstākļus, kas raksturīgi grūtniecībai un tūlītējām pēcdzemdību periodam, varētu nolemt paplašināt šo jēdzienu tādējādi, ka tas attiecas arī uz grūtniecēm, kuras pārtraukušas savu darbu uz sapratīgu laikposmu.

23

Šādos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar saviem jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības un it īpaši LESD 45. pants un Direktīvas 2004/38 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka sieviete, kas pārtrauc strādāt vai meklēt darbu fizisko ierobežojumu dēļ, kuri ir saistīti ar vēlīno grūtniecības stadiju un pēcdzemdību periodu, saglabā “darba ņēmēja” statusu minēto pantu izpratnē.

25

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vispirms ir jāatgādina, ka no minētās direktīvas preambulas 3. un 4. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir pārvarēt uz atsevišķām nozarēm vērsto un fragmentāro pieeju attiecībā uz Savienības pilsoņu primārajām un individuālajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, lai veicinātu šo tiesību īstenošanu, izstrādājot vienotu tiesību aktu, ar kuru kodificē un groza agrākus Savienības tiesību instrumentus (šajā ziņā skat. spriedumu Ziolkowski un Szeja, C‑424/10 un C‑425/10, EU:C:2011:866, 37. punkts).

26

Šajā ziņā no Direktīvas 2004/38 1. panta a) punkta izriet, ka tās mērķis ir precizēt šo tiesību izmantošanas nosacījumus, starp kuriem attiecībā uz uzturēšanos ilgāk par trīs mēnešiem it īpaši pieminams šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais nosacījums, saskaņā ar kuru Savienības pilsoņiem ir jābūt darba ņēmējiem vai pašnodarbinātām personām uzņēmējā dalībvalstī (šajā ziņā skat. spriedumu Brey, C‑140/12, EU:C:2013:565, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Minētās direktīvas 7. panta 3. punktā ir precizēts, ka šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, tomēr saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos īpašos apstākļos, proti, viņš/viņa uz laiku ir darbnespējīgs(‑a) slimības vai nelaimes gadījuma dēļ, noteiktos gadījumos viņš/viņa ir pienācīgi reģistrēts(‑a) kā piespiedu bezdarbnieks vai arī viņš/viņa sāk arodmācības, ievērojot noteiktus nosacījumus.

28

Ir jākonstatē, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā nav īpaši paredzēta tādas sievietes situācija, kas fizisku ierobežojumu dēļ, kuri ir saistīti ar vēlīno grūtniecības stadiju un pēcdzemdību periodu, atrodas īpašā situācijā.

29

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru grūtniecība ir skaidri jānošķir no slimības tādējādi, ka grūtniecības stāvoklis nekādā ziņā nav pielīdzināms patoloģiskam stāvoklim (šajā ziņā skat. Webb, C‑32/93, EU:C:1994:300, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

No tā izriet, ka sievieti, kas atrodas tādā situācijā kā J. Saint Prix, kas uz laiku pārtrauc strādāt vēlīnās grūtniecības stadijas un pēcdzemdību perioda dēļ, nevar uzskatīt par personu, kuru būtu skārusi darbnespēja slimības dēļ atbilstoši Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta a) apakšpunktam.

31

Tomēr ne no minētās direktīvas 7. panta, skatot to kopsakarā, ne no citām šīs pašas direktīvas normām neizriet, ka šādos apstākļos Savienības pilsonim, kurš nav izpildījis minētajā pantā paredzētos nosacījumus, šī iemesla dēļ sistemātiski būtu atņemts “darba ņēmēja” statuss LESD 45. panta izpratnē.

32

Faktiski ar minēto direktīvu iecerētā pirms tās pieņemto Savienības instrumentu kodifikācija, kuras mērķis ir it īpaši atvieglot Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu, pati par sevi nevar ierobežot “darba ņēmēja” jēdziena LESD izpratnē apjomu.

33

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru “darba ņēmēja” jēdziens LESD 45. panta izpratnē, ciktāl ar to tiek definēta LESD paredzētās pamatbrīvības piemērošanas joma, ir jāinterpretē plaši (šajā ziņā skat. spriedumu N., C‑46/12, EU:C:2013:97, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tieši no šāda skatpunkta Tiesa ir apstiprinājusi, ka jebkurš kādas dalībvalsts pilsonis neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un tautības, kurš ir izmantojis darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesības un kurš ir veicis profesionālo darbību dalībvalstī, kas nav viņa dzīvesvietas valsts, ietilpst LESD 45. panta piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. spriedumus Ritter‑Coulais, C‑152/03, EU:C:2006:123, 31. punkts, un Hartmann, C‑212/05, EU:C:2007:437, 17. punkts).

35

Tādējādi Tiesa ir arī precizējusi, ka saistībā ar LESD 45. pantu par “darba ņēmēju” ir jāuzskata persona, kas noteiktu laikposmu sniedz pakalpojumus kādai personai vai šīs personas uzraudzībā, par to saņemot atlīdzību. Kad darba tiesiskās attiecības ir beigušās, konkrētā persona vienmēr zaudē savu darba ņēmēja statusu, lai gan, pirmkārt, šis statuss var radīt noteiktas sekas arī pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās un, otrkārt, persona, kas patiesi meklē darbu, arī ir jāuzskata par darba meklētāju (spriedums Caves Krier Frères, C‑379/11, EU:C:2012:798, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

36

Šī apstākļa dēļ un pamatlietas vajadzībām ir jāuzsver, ka darba ņēmēju brīva pārvietošanās nozīmē to, ka dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības brīvi pārvietoties, kā arī uzturēties dalībvalstu teritorijā, lai tur meklētu darbu (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Antonissen, C‑292/89, EU:C:1991:80, 13. punkts).

37

No tā izriet, ka kvalificēšana par darba ņēmēju LESD 45. panta izpratnē, kā arī no šāda statusa izrietošo tiesību atzīšana nav obligāti atkarīga no tā, vai pastāv vai faktiski turpinās darba attiecības (šajā ziņa skat. spriedumu Lair, 39/86, EU:C:1988:322, 31. un 36. punkts).

38

Šādos apstākļos pretēji tam, kā norāda Apvienotās Karalistes valdība, nevar apgalvot, ka Direktīvas 7. panta 3. punktā būtu plaši izklāstīti apstākļi, kādos migrējošs darba ņēmējs, kurš vairs neatrodas darba tiesiskajās attiecībās, tomēr var turpināt izmantot minēto statusu.

39

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, un pamatlietas puses to neapstrīd, ka J. Saint Prix strādāja algotu darbu Apvienotajā Karalistē, pirms viņa pārtrauca strādāt – mazāk nekā trīs mēnešus pirms viņas bērna dzimšanas – fizisko ierobežojumu dēļ, kuri ir saistīti ar vēlīno grūtniecības stadiju un tūlītējo pēcdzemdību periodu. Nepametot šīs dalībvalsts teritoriju, laikposmā, kad viņa bija pārtraukusi savu profesionālo darbību, J. Saint Prix atsāka strādāt trīs mēnešus pēc bērna dzimšanas.

40

Apstāklis, ka minēto apgrūtinājumu dēļ sieviete ir spiesta pārtraukt strādāt algotu darbu uz laiku, kas nepieciešams, lai viņa atveseļotos, principā nevar atņemt šai personai “darba ņēmēja” statusu LESD 45. panta izpratnē.

41

Apstāklis, ka šāda persona faktiski nepiedalījās uzņēmējas dalībvalsts darba tirgū dažus mēnešus, nenozīmē, ka šāda persona minētajā laikposmā pārtrauc piederēt šim tirgum, ar nosacījumu, ka viņa atsāk strādāt vai atrod citu darbu saprātīgā termiņā pēc dzemdībām (pēc analoģijas skat. spriedumu Orfanopoulos un Oliveri, C‑482/01 un C‑493/01, EU:C:2004:262, 50. punkts).

42

Lai noteiktu, vai laikposms starp dzemdībām un darba atsākšanu ir uzskatāms par saprātīgu, attiecīgajai valsts tiesai ir jāņem vērā visi pamatlietas īpašie apstākļi un valsts noteikumi, kas regulē grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu atbilstoši Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē) (OV L 348, 1. lpp.), 8. pantam.

43

Šī sprieduma 41. punktā rastais risinājums ir saderīgs ar LESD 45. panta mērķi ļaut darba ņēmējam brīvi pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā, lai tur strādātu (skat. spriedumu Uecker un Jacquet, C‑64/96 un C‑65/96, EU:C:1997:285, 21. punkts).

44

Faktiski, kā norādījusi Eiropas Komisija, Eiropas Savienības pilsone varētu tikt atturēta īstenot savas tiesības brīvi pārvietoties gadījumā ja, būdama stāvoklī uzņēmējā dalībvalstī un šī iemesla dēļ kaut arī tikai uz īsu laiku pārtraucot savu darbu, viņa riskētu zaudēt darba ņēmēja statusu šajā valstī.

45

Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesībās sievietēm maternitātes dēļ ir garantēta īpaša aizsardzība. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, lai aprēķinātu piecu gadu ilgu nepārtrauktas uzturēšanās laiku uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, kas Savienības pilsoņiem ļauj iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības šajā teritorijā, šādas uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē it īpaši vienreizēja prombūtne, kas nav ilgāka par divpadsmit secīgiem mēnešiem, svarīgu iemeslu, piemēram, grūtniecības un dzemdību, dēļ.

46

Saskaņā ar minēto aizsardzību, ja prombūtne, kuru pamato tāds svarīgs notikums kā grūtniecība vai dzemdības, neietekmē piecu gadu ilgu nepārtrauktas uzturēšanās laiku uzņēmējā dalībvalstī, kas nepieciešams, lai piešķirtu minētās tiesības, fiziskie ierobežojumi, kuri ir saistīti ar vēlīno grūtniecības stadiju un tūlītējo pēcdzemdību periodu un kuru dēļ sievietei uz laiku ir jāpārtrauc strādāt, a fortiori nevar izraisīt situāciju, ka šī sieviete zaudē darba ņēmēja statusu.

47

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka sieviete, kas pārtrauc strādāt vai meklēt darbu fizisku ierobežojumu dēļ, kuri saistīti ar vēlīno grūtniecības stadiju un pēcdzemdību periodu, saglabā “darba ņēmēja” statusu šī panta izpratnē, ar nosacījumu, ka viņa atsāk strādāt vai atrod citu darbu saprātīgā termiņā pēc viņas bērna piedzimšanas.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 45. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka sieviete, kas pārtrauc strādāt vai meklēt darbu fizisko ierobežojumu dēļ, kuri ir saistīti ar vēlīno grūtniecības stadiju un pēcdzemdību periodu, saglabā “darba ņēmēja” statusu šī panta izpratnē, ar nosacījumu, ka viņa atsāk strādāt vai atrod citu darbu saprātīgā termiņā pēc viņas bērna piedzimšanas.