Lieta C‑434/09

Shirley McCarthy

pret

Secretary of State for the Home Department

(Supreme Court of the United Kingdom, agrākās House of Lords, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Personu brīva pārvietošanās – LESD 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – “Tiesību subjekta” jēdziens – 3. panta 1. punkts – Pilsonis, kas nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējies savas pilsonības dalībvalstī – Otras dalībvalsts pilsonības esamības ietekme – Pilnībā iekšēja situācija

Sprieduma kopsavilkums

1.        Eiropas Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – Direktīva 2004/38 – Tiesību subjekts – Jēdziens

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts)

2.        Eiropas Savienības pilsonība – Līguma normas – Nepiemērojamība dalībvalsts pilnībā iekšējā situācijā – Savienības pilsonis, kas nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējies savas pilsonības dalībvalstī, bet kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība

(LESD 21. pants)

1.        Direktīvas 2004/38 par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

Pirmkārt, saskaņā ar minēto Direktīvas 2004/38 tiesību normu tās tiesību subjekti ir visi Savienības pilsoņi, kas “pārceļas” uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie “nav” valstiski piederīgi. Otrkārt, ņemot vērā, ka tādas personas uzturēšanās tiesībām, kura uzturas savas pilsonības dalībvalstī, nevar paredzēt nosacījumus, Direktīva 2004/38 attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem izmantojamas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, nav piemērojama tādam Savienības pilsonim, kuram ir beznosacījumu uzturēšanās tiesības, tāpēc ka viņš uzturas savas pilsonības dalībvalstī. Treškārt, no minētās direktīvas kopumā izriet, ka tajā paredzētās uzturēšanās tiesības ir saistītas ar personu pārvietošanās brīvības izmantošanu.

Tāpēc uz pilsoni iepriekš aprakstītajā situācijā neattiecas “tiesību subjekta” jēdziens Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi tā tam nav piemērojama. Šo atzinumu nevar ietekmēt tas, ka minētajam pilsonim bez tās dalībvalsts pilsonības, kurā viņš uzturas, ir arī citas dalībvalsts pilsonība. Tas, ka Savienības pilsonim ir vairāk nekā vienas dalībvalsts pilsonība, faktiski nenozīmē, ka viņš izmantotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

(sal. ar 32., 34., 35., 39.–41. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        LESD 21. pants nav piemērojams Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, ja šī pilsoņa situācijā netiek veikti tādi dalībvalsts pasākumi, kas varētu viņam liegt faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežot viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu.

Tāda Savienības pilsoņa situāciju, kurš nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, šī fakta dēļ vien nevar pielīdzināt pilnībā iekšējai situācijai. Kā vismaz vienas dalībvalsts pilsonim personai ir Savienības pilsoņa statuss atbilstoši LESD 20. panta 1. punktam, un tāpēc viņš arī attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šādu statusu, it īpaši LESD 21. pantā piešķirtajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā.

Tomēr tas, ka tās dalībvalsts iestādes, kuras pilsonība ir pilsonim un kurā tas uzturas, nav ņēmušas vērā to, ka šim pilsonim ir arī citas dalībvalsts pilsonība, pieņemot lēmumu par viņa iesniegtu lūgumu piešķirt uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām, nenozīmē, ka attiecībā uz viņu tiktu veikti dalībvalsts pasākumi, kas ieinteresētajai personai liegtu faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežotu viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu. Tāpēc šādos apstākļos ar to vien, ka personai bez tās dalībvalsts pilsonības, kurā tā uzturas, ir arī citas dalībvalsts pilsonība, nepietiek, lai uzskatītu, ka uz ieinteresētās personas situāciju attiecas LESD 21. pants, jo minētajā situācijā nav neviena sasaistes punkta ar Savienības tiesībās paredzētajām situācijām un visi šīs situācijas būtiskie fakti attiecas tikai uz vienas dalībvalsts iekšējo situāciju.

(sal. ar 46., 48., 49., 54., 55. un 57. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2011. gada 5. maijā (*)

Personu brīva pārvietošanās – LESD 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – “Tiesību subjekta” jēdziens – 3. panta 1. punkts – Pilsonis, kas nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējies savas pilsonības dalībvalstī – Otras dalībvalsts pilsonības esamības ietekme – Pilnībā iekšēja situācija

Lieta C‑434/09

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Supreme Court of the United Kingdom, agrākā House of Lords (Apvienotā Karaliste), iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 5. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 5. novembrī, tiesvedībā

Shirley McCarthy

pret

Secretary of State for the Home Department.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši D. Švābi [D. Šváby], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), E. Juhāss [E. Juhász] un J. Malenovskis [J. Malenovský],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 28. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Š. Makartijas [S. McCarthy] vārdā – S. Kokss [S. Cox], barrister, un K. Lūisa [K. Lewis], solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Osovskis [S. Ossowski], pārstāvis, kam palīdz T. Vards [T. Ward], barrister,

–        Dānijas valdības vārdā – K. Vangs [C. Vang], pārstāvis,

–        Igaunijas valdības vārdā – M. Linntama [M. Linntam], pārstāve,

–        Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan] un D. Konlans Smaits [D. Conlan Smyth], pārstāvji, kuriem palīdz B. Lennons [B. Lennon], barrister,

–        Nīderlandes valdības vārdā – K. Viselsa [C. Wissels] un M. de Rē [M. de Ree], pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – D. Maidani [D. Maidani] un M. Vailderspins [M. Wilderspin], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 25. novembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un labojumi OV L 229, 35. lpp.), 3. panta 1. punktu un 16. pantu.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Š. Makartiju un Secretary of State for the Home Department (iekšlietu ministru; turpmāk tekstā – “Secretary of State”) par viņas iesniegtu lūgumu izsniegt uzturēšanās atļauju.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 preambulas 1.–3. apsvērumā paredzēto:

“(1)      Savienības pilsonība ikvienam Savienības pilsonim nodrošina primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai noteiktos pasākumus.

(2)      Personu brīva pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas raksturīgas iekšējam tirgum, kurš aptver teritoriju bez iekšējām robežām un kurā brīvība tiek nodrošināta saskaņā ar Līguma nosacījumiem.

(3)      Savienības pilsonībai vajadzētu būt dalībvalstu piederīgo pamatstatusam, viņiem īstenojot savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības. Tādēļ, lai vienkāršotu un nostiprinātu visu Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības, ir jākodificē un jāpārskata Kopienas tiesību akti, kas atsevišķi attiecas uz darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām, kā arī studentiem un citām ekonomiski neaktīvām personām.”

4        Direktīvas 2004/38 I nodaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi” ietilpst 1.–3. pants.

5        Minētajā 1. pantā ar nosaukumu “Priekšmets” ir noteikts:

“Šajā direktīvā ir noteikti:

a)      nosacījumi, kas reglamentē Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu īstenotās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā;

b)      Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesības pastāvīgi uzturēties dalībvalstu teritorijā;

c)      ierobežojumi, kas noteikti a) un b) apakšpunktā paredzētajām tiesībām sabiedriskās kārtības, valsts drošības un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.”

6        Direktīvas 2004/38 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

1)      “Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts valstiskā piederība;

2)      “ģimenes loceklis” ir:

a)      laulātais;

b)      partneris, ar ko Savienības pilsonis ir noslēdzis reģistrētas partnerattiecības, pamatojoties uz kādas dalībvalsts tiesību aktiem, ja uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktos reģistrētas partnerattiecības ir noteiktas kā līdzvērtīgas laulībai, un saskaņā ar uzņēmējas dalībvalsts attiecīgajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem;

c)      Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera tiešie pēcnācēji vecumā līdz 21 gadam, kuri ir tā apgādībā;

d)      Savienības pilsoņa, kā arī viņa laulātā vai b) apakšpunktā definētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki;

3)      “uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.”

7        Direktīvas 2004/38 3. panta ar virsrakstu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”] 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

8        Šīs direktīvas III nodaļā ar nosaukumu “Uzturēšanās tiesības” ir ietverts 6.–15. pants.

9        Minētajā 6. pantā ir noteikts:

“1.      Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei.

2.      Šā panta 1. punkta noteikumi attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kam ir derīga pase un kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, bet pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu.”

10      Direktīvas 2004/38 7. pantā ir noteikts:

“1.      Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

a)      viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

b)      viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā, un viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī; vai arī

c)      –      viņi ir reģistrēti privātā vai sabiedriskā iestādē, ko kreditē vai finansē uzņēmēja dalībvalsts, pamatojoties uz saviem tiesību aktiem vai administratīvo praksi, lai apmeklētu mācības, tostarp arodmācības, un

–        viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī un viņi, iesniedzot deklarāciju vai pēc savas izvēles izmantojot līdzvērtīgus paņēmienus, pierāda attiecīgajai valsts iestādei, ka viņu līdzekļi ir pietiekami viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem un ka viņi nekļūs par uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā; vai arī

d)      viņi ir ģimenes locekļi, kas pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar Savienības pilsoni, kurš atbilst a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

2.      Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.

3.      Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu šādos apstākļos:

[..]

4.      Atkāpjoties no šā panta 1. punkta d) apakšpunkta un 2. punkta, tikai laulātajam, reģistrētajam partnerim, kas minēts 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, un apgādībā esošajiem bērniem ir uzturēšanās tiesības kā tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kurš atbilst šā panta 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem. Šīs direktīvas 3. panta [1]. punkts attiecas uz viņa/viņas, kā arī viņa/viņas laulātā vai reģistrētā partnera apgādībā esošajiem tiešajiem augšupējiem radiniekiem.”

11      Direktīvas 2004/38 IV nodaļas ar nosaukumu “Pastāvīgas uzturēšanās tiesības” 16. pantā ar virsrakstu “Vispārējs noteikums attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem” ir paredzēts:

“1.      Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.

2.      Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.

[..]

4.      Tiklīdz pastāvīgas uzturēšanās tiesības ir iegūtas, tās var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem.”

12      Šīs direktīvas V nodaļā ar nosaukumu “Noteikumi, kas ir kopīgi uzturēšanās tiesībām un pastāvīgas uzturēšanās tiesībām” ir ietverts 22. pants, kurā zem virsraksta “Teritoriālā darbības joma” ir paredzēts:

“Uzturēšanās tiesības un pastāvīgas uzturēšanās tiesības aptver visu uzņēmējas dalībvalsts teritoriju. Dalībvalstis var noteikt teritoriālus ierobežojumus uzturēšanās tiesībām un pastāvīgas uzturēšanās tiesībām tikai tad, ja tādi paši ierobežojumi attiecas uz to valstiskajiem piederīgajiem.”

 Valsts tiesības

13      Saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu imigrācijas jomā trešo valstu pilsoņi, kuriem nav uzturēšanās atļaujas Apvienotās Karalistes teritorijā saskaņā ar šo tiesisko regulējumu, neatbilst arī nosacījumiem, lai saņemtu uzturēšanās atļauju saskaņā ar šiem noteikumiem Apvienotajā Karalistē dzīvojošas personas laulātā statusā.

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

14      Š. Makartijai, Apvienotās Karalistes pilsonei, ir arī Īrijas pilsonība. Viņa ir dzimusi un vienmēr ir uzturējusies Apvienotajā Karalistē, un nekad nav minējusi, ka viņa būtu darba ņēmēja, pašnodarbināta persona vai arī pašnodrošināta persona. Viņa saņem sociālās palīdzības pabalstus.

15      2002. gada 15. novembrī Š. Makartija salaulājās ar Jamaikas pilsoni, kuram saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesisko regulējumu imigrācijas jomā nav uzturēšanās atļaujas šajā dalībvalstī.

16      Pēc laulībām Š. Makartija pirmoreiz lūdza viņai izsniegt Īrijas pasi un to saņēma.

17      2004. gada 23. jūlijā Š. Makartija un viņas vīrs lūdza Secretary of State izdot viņiem uzturēšanās atļaujas atbilstoši Savienības tiesībām attiecīgi kā Savienības pilsonei un Savienības pilsones laulātajam. Secretary of State šos lūgumus noraidīja, tāpēc ka Š. Makartija neesot “kvalificēta persona” (proti, darba ņēmējs, pašnodarbināta persona vai pašnodrošināta persona) un attiecīgi Dž. Makartijs neesot “kvalificētas personas” laulātais.

18      Š. Makartija Secretary of State attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu pārsūdzēja Asylum and Immigration Tribunal [Patvēruma un imigrācijas lietu tiesa] (turpmāk tekstā – “Tribunal”); tā šo prasību 2006. gada 17. oktobrī noraidīja. Kad High Court of Justice (England & Wales) uzdeva šo prasību pārskatīt, Tribunal savu nolēmumu 2007. gada 16. augustā apstiprināja.

19      Š. Makartijas apelācijas sūdzību par Tribunal nolēmumu noraidīja Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) [Apelācijas tiesa (Anglija un Velsa) (Civiltiesību palāta)]. Š. Makartija šīs pēdējās tiesas nolēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā.

20      Savukārt Dž Makartijs Secretary of State attiecībā uz viņu pieņemto lēmumu nepārsūdzēja, bet tomēr iesniedza jaunu lūgumu, kas arī tika noraidīts. Tad Dž. Makartijs prasību par šo otro lēmumu iesniedza Tribunal, kura apturēja tiesvedību līdz brīdim, kad stāsies spēkā nolēmums par Š. Makartijas prasību.

21      Šajos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom [Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai persona, kurai ir Īrijas un Apvienotās Karalistes pilsonības un kura visu mūžu ir uzturējusies Apvienotajā Karalistē, ir “tiesību subjekts” [..] Direktīvas 2004/38 [..] 3. panta izpratnē?

2)      Vai šāda persona ir “likumīgi uzturējusies” uzņēmējā dalībvalstī [šīs] direktīvas 16. panta izpratnē, ja tā nav varējusi izpildīt [minētās] direktīvas 7. pantā noteiktās prasības?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

22      Kā izriet no šī sprieduma 14.–19. punkta, pamata lieta ir par lūgumu piešķirt uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām un to ir iesniegusi Š. Makartija, kas ir Savienības pilsone, dalībvalstī, kuras pilsonība viņai ir un kurā viņa vienmēr ir uzturējusies.

23      Šī lūguma īstenais mērķis ir piešķirt Dž. Makartijam, trešās valsts pilsonim, uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvu 2004/38 kā Š. Makartijas ģimenes loceklim, ņemot vērā, ka šādas uzturēšanās tiesības neizriet no Apvienotās Karalistes tiesiskā regulējuma imigrācijas jomā piemērošanas.

 Par pirmo jautājumu

24      Vispirms jānorāda, ka, pat ja formāli iesniedzējtiesa savu jautājumu ir uzdevusi tikai par Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta un 16. panta interpretāciju, tas neliedz Tiesai tai sniegt visu Savienības tiesību aspektu interpretāciju, kas tai var būt noderīgi, izspriežot tajā ierosināto lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa minēto jautājumu formulējumā ir uz tiem atsaukusies (skat. 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C‑251/06 ING. AUER, Krājums, I‑9689. lpp., 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Šajā ziņā jāatzīst, ka ne no iesniedzējtiesas lēmuma, ne lietas materiāliem vai Tiesai sniegtajiem apsvērumiem neizriet, ka Š. Makartija jebkad būtu izmantojusi tiesības brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā vai nu individuāli, vai arī kā tāda Savienības pilsoņa ģimenes locekle, kas ir izmantojis šādas tiesības. Tāpat ir jāatzīst, ka Š. Makartija pieprasa uzturēšanās tiesības saskaņā ar Savienības tiesībām, bet neapgalvo, ka viņa būtu darba ņēmēja vai pašnodarbināta persona, vai arī persona, kas pati var nodrošināt savus iztikas līdzekļus.

26      Tāpēc pirmais iesniedzējtiesas jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru būtībā jautāts, vai Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts vai LESD 21. pants ir piemērojami tādā situācijā, kad Savienības pilsonis nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un viņam ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

 Ievada apsvērumi

27      Ievadā ir jānorāda, ka Savienības pilsonība piešķir visiem Savienības pilsoņiem primāras un individuālas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ievērojot Līgumos, kā arī to īstenošanas pasākumos noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, jo personu brīva pārvietošanās ir viena no iekšējā tirgus pamatbrīvībām, kas turklāt ir atkārtoti apstiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 45. pantā (2010. gada 7. oktobra spriedums lietā C‑162/09 Lassal, Krājums, I‑0000. lpp., 29. punkts).

28      Tiesai jau ir bijusi iespēja konstatēt, ka Direktīvā 2004/38 ir paredzēts veicināt visu Savienības pilsoņu primārās un individuālās tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, kuras Savienības pilsoņiem ir tieši piešķirtas Līgumā, un ka tās mērķis it īpaši ir pastiprināt šīs tiesības (skat. 2008. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑127/08 Metock u.c., Krājums, I‑6241. lpp., 82. un 59. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Lassal, 30. punkts).

29      Tāpat Tiesa ir konstatējusi arī, ka starptautisko tiesību princips, kas ir atkārtoti apstiprināts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēka un pamattiesību aizsardzības konvencijas 4. protokola 3. pantā, kuru Savienības tiesībās nedrīkst pārkāpt attiecībās ar dalībvalstīm, liedz dalībvalstīm aizliegt saviem pilsoņiem ieceļot to teritorijās un tur uzturēties jebkādā statusā (skat. 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 van Duyn, Recueil, 1337. lpp., 22. punkts, kā arī 2001. gada 27. septembra spriedumu lietā C‑257/99 Barkoci un Malik, Recueil, I‑6557. lpp., 81. punkts) un minētais princips arī aizliedz šai dalībvalstij izraidīt savus pilsoņus no tās teritorijas vai atteikt iespēju uzturēties tās teritorijā, vai šo uzturēšanos pakļaut nosacījumiem (šajā ziņā skat. 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑370/90 Singh, Recueil, I‑4265. lpp., 22. punkts, un 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑291/05 Eind, Krājums, I‑10719. lpp., 31. punkts).

 Par Direktīvas 2004/38 piemērojamību

30      Šī jautājuma pirmā daļa – kā to ir pārformulējusi Tiesa – ir par to, vai Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šī direktīva ir piemērojama pilsonim tādā situācijā kā Š. Makartija, kura nekad nav izmantojusi tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējusies dalībvalstī, kuras pilsone viņa ir, un kurai ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

31      Šīs tiesību normas gramatiskā, teleoloģiskā un sistēmiskā interpretācija liek uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši.

32      Pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktu tās tiesību subjekti ir visi Savienības pilsoņi, kas “pārceļas” uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie “nav” valstiski piederīgi.

33      Otrkārt, lai gan, kā ir atgādināts šī sprieduma 28. punktā, Direktīvas 2004/38 mērķis tiešām ir atvieglot un pastiprināt dalībvalstu pilsoņiem tieši piešķirto primāro un individuālo tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu, tomēr tās priekšmets, kā izriet no tās 1. panta a) punkta, ir šo tiesību izmantošanas nosacījumi.

34      Ņemot vērā, ka tādas personas uzturēšanās tiesībām, kura uzturas savas pilsonības dalībvalstī, – kā norādīts šī sprieduma 29. punktā – nevar paredzēt nosacījumus, Direktīva 2004/38 attiecībā uz nosacījumiem, saskaņā ar kuriem izmantojamas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, nav piemērojama tādam Savienības pilsonim, kuram ir beznosacījumu uzturēšanās tiesības, tāpēc ka viņš uzturas savas pilsonības dalībvalstī.

35      Treškārt, no Direktīvas 2004/38 kopumā izriet, ka tajā paredzētās uzturēšanās tiesības ir saistītas ar personu pārvietošanās brīvības izmantošanu.

36      Tādējādi vispirms šīs direktīvas 1. panta a) punktā tās priekšmets ir noteikts, atsaucoties uz Savienības pilsoņu īstenotajām tiesībām “brīvi pārvietoties un uzturēties” dalībvalstu teritorijā. Šādas attiecības starp uzturēšanos un brīvu pārvietošanos izriet arī no minētās direktīvas nosaukuma un lielākās daļas tās preambulas apsvērumu, no kuriem otrais turklāt attiecas tikai uz personu brīvu pārvietošanos.

37      Vēl saistībā ar Direktīvā 2004/38 paredzētajām uzturēšanās tiesībām, proti, gan 6. un 7. pantā paredzētajām uzturēšanās tiesībām, gan 16. pantā paredzētajām pastāvīgās uzturēšanās tiesībām, ir veikta atsauce uz Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesībām vai nu “citā dalībvalstī”, vai arī “uzņēmējā dalībvalstī” un tādējādi regulēta Savienības pilsoņa tiesiskā situācija tādā dalībvalstī, kuras pilsonības tam nav.

38      Visbeidzot, lai gan, kā ir atgādināts šī sprieduma 32. punktā, Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punktā par “tiesību subjektu” ir atzīti visi Savienības pilsoņi, kas pārceļas uz dzīvi “vai” uzturas dalībvalstī, no tās 22. panta izriet, ka šajā direktīvā paredzēto uzturēšanās tiesību un pastāvīgo uzturēšanās tiesību teritoriālā piemērojamība attiecas uz visu “uzņēmējas dalībvalsts” teritoriju, bet uzņēmēja dalībvalsts tās 2. panta 3. punktā ir definēta kā dalībvalsts, uz kuru “pārceļas” Savienības pilsonis, lai īstenotu “savas” brīvas pārvietošanās un uzturēšanās dalībvalstu teritorijā tiesības.

39      Tāpēc tādos apstākļos kā pamata lietā, ja attiecīgais Savienības pilsonis nekad nav izmantojis savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonība tam ir, uz šo pilsoni neattiecas “tiesību subjekta” jēdziens Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi šī direktīva tam nav piemērojama.

40      Šo atzinumu nevar ietekmēt tas, ka minētajam pilsonim bez tās dalībvalsts pilsonības, kurā viņš uzturas, ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

41      Tas, ka Savienības pilsonim ir vairāk nekā vienas dalībvalsts pilsonība, faktiski nenozīmē, ka viņš izmantotu savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.

42      Visbeidzot, jānorāda arī, ka, tā kā tāds Savienības pilsonis kā Š. Makartija neatbilst “tiesību subjekta” jēdzienam Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkta izpratnē, tā laulātais, ņemot vērā, ka šajā direktīvā tiesību subjekta ģimenes locekļiem piešķirtās tiesības nav šo locekļu personiskās tiesības, bet gan atvasinātas tiesības, kas iegūtas tiesību subjekta ģimenes locekļa statusā, arī neatbilst šim jēdzienam (par Savienības tiesību instrumentiem, kas bija spēkā pirms Direktīvas 2004/38, skat. 1992. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑243/91 Taghavi, Recueil, I‑4401. lpp., 7. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Eind, 23. punkts).

43      No tā izriet, ka Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

 Par LESD 21. panta piemērojamību

44      Šī jautājuma otrā daļa – kā to ir pārformulējusi Tiesa – ir par to, vai LESD 21. pants ir piemērojams Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis tas ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība.

45      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Līguma normas personu brīvas pārvietošanās jomā un to īstenošanai pieņemtos aktus nevar piemērot situācijās, kurām nav nekāda sasaistes punkta ar kādu no Savienības tiesībās paredzētajiem gadījumiem un kuru atbilstīgo faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (šajā ziņā skat. 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française un Gouvernement wallon, Krājums, I‑1683. lpp., 33. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Metock u.c., 77. punkts).

46      Šajā ziņā tomēr ir jāatzīmē, ka tāda Savienības pilsoņa kā Š. Makartijas situāciju, kurš nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, šī fakta dēļ vien nevar pielīdzināt pilnībā iekšējai situācijai (skat. 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑403/03 Schempp, Krājums, I‑6421. lpp., 22. punkts).

47      Tiesa faktiski vairākkārt ir norādījusi, ka Savienības pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss (skat. 2011. gada 8. marta spriedumu lietā C‑34/09 Ruiz Zambrano, Krājums, I‑0000. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Tiesa ir atzinusi, ka LESD 20. pants nepieļauj tādus valsts pasākumus, kuru dēļ Savienības pilsoņiem tiek liegta iespēja faktiski izmantot ar šo statusu piešķirto tiesību būtību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ruiz Zambrano, 42. punkts).

48      Kā vismaz vienas dalībvalsts pilsonei tādai personai kā Š. Makartija ir Savienības pilsoņa statuss atbilstoši LESD 20. panta 1. punktam, un tāpēc viņa arī attiecībā uz savu izcelsmes dalībvalsti var atsaukties uz tiesībām, kas ir saistītas ar šādu statusu, it īpaši LESD 21. pantā piešķirtajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑33/07 Jipa, Krājums, I‑5157. lpp., 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Tomēr neviens iesniedzējtiesas aprakstītās Š. Makartijas situācijas fakts neliecina par to, ka pamata lietā apstrīdētā valsts pasākuma dēļ viņai tiktu liegta iespēja faktiski izmantot ar viņas Savienības pilsones statusu saistīto tiesību būtību vai tiktu kavēta viņas tiesību saskaņā ar LESD 21. pantu brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošana. Tas, ka Apvienotās Karalistes iestādes nav ņēmušas vērā Š. Makartijas Īrijas pilsonību, lai viņai atzītu uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, nekādi neietekmē ne viņas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ne arī nevienas citas tiesības, ko viņai sniedz Savienības pilsones statuss.

50      Šajā ziņā jānorāda, ka atšķirībā no lietas Ruiz Zambrano, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums, pamata lietā apstrīdētais valsts pasākums neuzliek Š. Makartijai pienākumu atstāt Savienības teritoriju. Kā izriet no šī sprieduma 29. punkta, viņai saskaņā ar starptautisko tiesību principu ir beznosacījuma uzturēšanās tiesības Apvienotajā Karalistē, tāpēc ka viņa ir Apvienotās Karalistes pilsone.

51      Pamata lieta atšķiras arī no lietas C‑148/02 García Avello, kurā ir taisīts 2003. gada 2. oktobra spriedums (Recueil, I‑11613. lpp.). Minētajā spriedumā Tiesa nolēma, ka vienas dalībvalsts tiesiskā regulējuma piemērošana šīs dalībvalsts pilsoņiem, kuriem ir arī citas dalībvalsts pilsonība, ir radījusi situāciju, kad šiem Savienības pilsoņiem ir dažādi uzvārdi abās attiecīgajās tiesību sistēmās, un šī situācija viņiem var radīt nopietnus profesionālus un personīgus apgrūtinājumus, it īpaši grūtības vienā dalībvalstī, kuras pilsonība viņiem ir, izmantot tādu juridisku aktu un dokumentu juridiskās sekas, kuri ir sarakstīti ar atzīto vārdu otrā dalībvalstī, kuras pilsonība viņiem arī ir.

52      2008. gada 14. oktobra spriedumā lietā C‑353/06 Grunkin un Paul (Krājums, I‑7639. lpp.) Tiesa norādīja, ka tādos apstākļos, kādi apskatīti iepriekš minētajā spriedumā lietā Garcia Avello, šajā ziņā nav būtiski, ka uzvārdi ir dažādi tāpēc, ka attiecīgajām personām ir dubultā pilsonība, bet gan tas, ka šādas atšķirības var attiecīgajiem Savienības pilsoņiem radīt nopietnus apgrūtinājumus, kas rada brīvas pārvietošanās ierobežojumu, kuru var attaisnot tikai tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem apsvērumiem un ir samērīgs ar likumīgi izvirzītu mērķi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Grunkin un Paul, 23., 24. un 29. punkts).

53      Tādējādi lietā Ruiz Zambrano un lietā García Avello, kurās pieņemti iepriekš minētie spriedumi, apstrīdētie valsts pasākumi liedza Savienības pilsoņiem faktiski izmantot ar šo statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežoja viņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu.

54      Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 49. punktā, tādos apstākļos kā pamata lietā tas, ka Š. Makartijai bez Apvienotās Karalistes pilsonības ir arī Īrijas pilsonība, nenozīmē, ka attiecībā uz viņu tiktu veikti dalībvalsts pasākumi, kas viņai liegtu faktiski izmantot ar Savienības pilsones statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežotu viņas tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu. Tāpēc šādos apstākļos ar to vien nepietiek, lai uzskatītu, ka uz ieinteresētās personas situāciju attiecas LESD 21. pants.

55      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka tādas personas kā Š. Makartija situācijā nav neviena sasaistes punkta ar Savienības tiesībās paredzētajām situācijām un ka visi šīs situācijas būtiskie fakti attiecas tikai uz vienas dalībvalsts iekšējo situāciju.

56      No tā izriet, ka LESD 21. pants nav piemērojams Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, ja šī pilsoņa situācijā netiek veikti tādi dalībvalsts pasākumi, kas varētu viņam liegt faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežot viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu.

57      Ievērojot iepriekš minēto, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild šādi:

–        Direktīvas 2004/38 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība;

–        LESD 21. pants nav piemērojams Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, ja šī pilsoņa situācijā netiek veikti tādi dalībvalsts pasākumi, kas varētu viņam liegt faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežot viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu.

 Par otro jautājumu

58      Ņemot vērā uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

 Par tiesāšanās izdevumiem

59      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

–        Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šī direktīva nav piemērojama Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība;

–        LESD 21. pants nav piemērojams Savienības pilsonim, kurš nekad nav izmantojis tiesības uz brīvu pārvietošanos, vienmēr ir uzturējies dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, un kuram ir arī citas dalībvalsts pilsonība, ja šī pilsoņa situācijā netiek veikti tādi dalībvalsts pasākumi, kas varētu viņam liegt faktiski izmantot ar Savienības pilsoņa statusu piešķirto tiesību būtību vai ierobežot viņa tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā izmantošanu.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – angļu.