17.5.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 154/15

1.1.

Termins “apstrādāts īpatnis” ir definēts Regulas (EK) Nr. 338/97 2. panta w) punktā:

““apstrādāti īpatņi, kuri ir iegūti pirms vairāk nekā 50 gadiem” ir īpatņi, kas piedzīvojuši ievērojamas pārmaiņas salīdzinājumā ar to dabisko sākuma stāvokli, izmantojot tos dārglietām, rotājumiem, mākslas priekšmetiem, sadzīves priekšmetiem vai mūzikas instrumentiem vairāk nekā 50 gadus pirms šīs regulas (3) stāšanās spēkā, un kuri, bez iebildumiem no attiecīgās dalībvalsts uzraudzības iestādes, ir iegūti šādos apstākļos. Šādus īpatņus uzskata par apstrādātiem tikai tad, ja tie skaidri ietilpst vienā no iepriekšminētajām kategorijām un nav nepieciešama tālāka izgrebšana, apstrāde vai ražošana, lai sasniegtu šādu stāvokli.”

Īpatņi, kas atbilst apstrādātu īpatņu definīcijai, parasti tiek dēvēti par “senlietām”.

Šīs vadlīnijas ir izmantojamas visos gadījumos, kad ir piemērojama apstrādātu īpatņu definīcija saskaņā ar ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulām, proti:

1.2.

Saskaņā ar iepriekš minēto termina “apstrādāts īpatnis” definīciju attiecīgās dalībvalsts uzraudzības iestādei ir jāpārliecinās, ka īpatnis tika iegūts tādos apstākļos, kas atbilst apstrādāta īpatņa definīcijai.

Definīciju var sadalīt turpmāk minētajos kritērijos, kuri visi ir jānovērtē:

Saistībā ar šiem kritērijiem vadlīnijās ir sniegtas atbildes uz turpmāk minētajiem jautājumiem.

2.1.

Īpatnim ir jābūt ražotam/apstrādātam vairāk nekā 50 gadus pirms Regulas (EK) Nr. 338/97 stāšanās spēkā, t. i., pirms 1947. gada 3. marta.

2.2.

Īpatņus, kas ir pārstrādāti pirms 1947. gada 3. marta, var uzskatīt par apstrādātiem īpatņiem un pieļaut atkāpi tad, ja tie atbilst pārējiem apstrādāta īpatņa definīcijas nosacījumiem.

2.3.

Īpatnis, kas ir apstrādāts vai pārstrādāts pēc 1947. gada, neatbilst definīcijai pat tad, ja īpatnis varētu būt datējams pirms 1947. gada 3. marta. Piemēram, ziloņkaula biljarda bumbai, kas ir pārstrādāta, iestrādājot to spieķa rokturī, nevarētu piemērot atkāpi, ja pārstrāde notika 20. gs. sešdesmitajos gados, pat tad, ja ziloņkauls varētu būt datējams pirms 1947. gada. Vēl viens piemērs ir koksne, kas varētu būt datējama pirms 1947. gada, taču īpatnis apstrādāts pēc 1947. gada 3. marta.

2.4.

Personai, kas īpatni(-ņus) ieguva pirms 1947. gada 3. marta, nav jābūt pašreizējam īpašniekam.

3.1.

Pārmaiņām, kam īpatnis ticis pakļauts, jābūt veiktām ar skaidru mērķi izmantot to dārglietās, rotājumos, mākslas priekšmetos, sadzīves priekšmetos vai mūzikas instrumentos. Turklāt īpatnim nav nepieciešama tālāka izgrebšana, apstrāde vai ražošana, lai sasniegtu šādu stāvokli.

3.2.

Šādus apstākļus var izvērtēt tikai katrā gadījumā atsevišķi (sk. arī 4. iedaļu).

3.3.

Lai kvalificētos par apstrādātu īpatni, dzīvnieka daļai (piemēram, zobiem, ilkņiem, ragiem, briežveidīgo ragiem, ādai, kauliem vai bruņām) jābūt ievērojami izmanītai salīdzinājumā ar tās dabisko sākuma stāvokli, piemēram, izgrebtai, gravētai vai izstrādātai citā formā.

3.4.

Īpatņa pulēšana vai piestiprināšana citam materiālam, piemēram, piestiprināšana pamatnei, nepadara priekšmetu par apstrādātu īpatni.

3.5.

Visām pārmaiņām, kam īpatnis ticis pakļauts, jābūt neatgriezeniskām. Turklāt jābūt skaidri redzamam, ka nav nekādas intereses vai nodoma izmantot īpatni citos nolūkos.

3.6.

Attiecībā uz ziloņkaulu tas nozīmē, ka neapstrādāti ilkņi vai ilkņu daļas (kuras var būt pulētas, taču ne grebtas vai gravētas) neatkarīgi no tā, vai tie ir piestiprināti galvaskausam, nekvalificējas par apstrādātiem īpatņiem (5). Lai ilkni vai ilkņa daļu varētu uzskatīt par apstrādātu, vismaz 90 % no īpatņa virsmas jābūt klātai ar liela apjoma grebumiem vai gravējumiem. Tādi nelieli iegrebumi, gravējumi vai zīmes uz virsmas, kas būtiski nemaina ilkņa formu, kāda tam piemīt tā dabiskajā sākuma stāvoklī, nav uzskatāmi par priekšmeta apstrādi.

3.7.

Attiecībā uz degunradža ragu vai tā daļu par apstrādi neuzskata tādus nelielus grebumus, gravējumus vai zīmes uz virsmas, kas būtiski nemaina raga formu, kāda tam piemīt tā dabiskajā sākuma stāvoklī.

3.8.

Degunradža raga īpatņi (piem., veseli ragi vai to daļas ar pulksteņiem, tintnīcām, barometriem vai citiem tajos ievietotiem objektiem), kur rags nav būtiski izmanīts un/vai saskaņā ar šo vadlīniju 5.6. punktu var neatkarīgā veidā pierādīt nenozīmīgu māksliniecisko vērtību, nav uzskatāmi par apstrādātu īpatni. Jāņem vērā arī ES Vadlīniju dokuments par degunradža ragu eksportu, reeksportu, importu un tirdzniecību (6).

3.9.

Galvaskausi, skeleti (pilnīgi vai daļēji savienoti) vai atsevišķi kauli, kas ir attīrīti, gruntēti, pulēti, piestiprināti pie pamatnes vai savādāk sagatavoti, nav uzskatāmi par apstrādātiem īpatņiem. Piemēram, galvaskausi un ragi (tostarp galvaskausam piestiprināti ragi), kas ir piestiprināti koka plāksnei vai pamatnei, nekvalificējas par apstrādātiem īpatņiem.

3.10.

Kopumā izbāzti (taksidermiski apstrādāti) dzīvnieki – piemēram, pamatnei piestiprināti un izbāzti putni – atbilst apstrādātu īpatņu definīcijas nosacījumam “piedzīvojuši ievērojamas pārmaiņas salīdzinājumā ar to dabisko sākuma stāvokli” (sk. Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-154-2).

3.11.

Šo vadlīniju I pielikumā ir sniegti ilustratīvi piemēri īpatņiem, kuri gatavajā stāvoklī ir iegūti pirms 1947. gada 3. marta, tomēr nav kvalificējami par apstrādātiem īpatņiem, jo tie nav pietiekami izmainīti.

3.12.

Šo vadlīniju II pielikumā ir sniegti ilustratīvi piemēri īpatņiem, kuri gatavajā stāvoklī iegūti – bieži vien komerciālās tirdzniecības ceļā – pirms 1947. gada 3. marta un kuri ir kvalificējami par apstrādātiem īpatņiem, jo tie ir pietiekami izmanīti.

4.1.

Kopumā “apstrādātos īpatņus” pēc 1947. gada 3. marta nevar pārstrādāt, un tiem jāsaglabā savs sākotnējais “apstrādātais” stāvoklis neatkarīgi no attiecīgā materiāla vecuma (7).

4.2.

Tomēr nevar sagaidīt, ka priekšmeti spēs vairākus gadsimtus saglabāties to sākotnējā stāvoklī, tādēļ ir atļautas likumīgas komercdarbības, kas saistītas ar senlietu atjaunošanu. Atjaunošana nedrīkst izmainīt īpatņa sākotnēji paredzēto mērķi.

4.3.

Pārstrāde, izmantojot Cites sarakstā uzskaitītu materiālu, kas iegūts pēc 1947. gada 3. marta, nozīmētu, ka priekšmets vairs nekvalificētos par apstrādātu īpatni. Piemēram, Dalbergia nigra (Brazīlijas rožkoks) īpatņu – grīdas dēļu vai paneļu – pārstrāde jaunā ģitāras korpusā nav uzskatāma par atjaunošanu. Definīcija nav attiecināma arī uz gadījumiem, kad no diviem bojātiem priekšmetiem izgatavo vienu veselu. Piemēram, divu bojātu tējas kastīšu pilnīga izjaukšana un vienas jaunas tējas kastītes izgatavošana no abu priekšmetu nebojātajiem elementiem neatbilstu definīcijas nosacījumiem.

4.4.

Tomēr labošana, neizmantojot Cites sarakstā uzskaitītus materiālus, atbilstu apstrādāta īpatņa definīcijai. Piemēram, misiņa eņģu nomaiņa antīkai tējas kastītei, kas izgatavota no Cites sarakstā minētām bruņurupuča bruņām, atbilstu definīcijas nosacījumiem, ja ir nodrošināta atbilstība arī citām prasībām.

4.5.

Daudzi priekšmeti tiek atjaunoti, izmantojot materiālu no citiem neatgriezeniski bojātiem eksemplāriem, lai atjaunotu vai salabotu vienu labā stāvoklī esošu eksemplāru. Lai atjaunotais priekšmets joprojām kvalificētos par apstrādātu priekšmetu, gadījumos, kad atjaunošanai izmanto Cites sarakstā uzskaitītu materiālu, šim materiālam jābūt datētam ar laiku pirms attiecīgās sugas iekļaušanas Cites konvencijas sarakstā. Piemēram, ja ar ziloņkaulu inkrustētā mēbelē ir jāievieto papildu ziloņkauls, lai salabotu bojātu sākotnējo inkrustāciju, un ja šādam labojumam izmantotais ziloņkauls ir datējams ar laiku, pirms šī suga tika iekļauta Cites konvencijas sarakstā (t. i., “pirmskonvencijas īpatnis”), to var klasificēt kā atjaunošanu un priekšmets joprojām kvalificējams par apstrādātu īpatni, ja tas atbilst arī citām prasībām. Tāpat pirmskonvencijas bruņurupuča bruņu izņemšanu no vienas tējas kastītes, lai atjaunotu citu kastīti, var klasificēt kā atjaunošanu, nevis pārstrādi.

5.1.

Par pierādījumiem, ka konkrēts īpatnis atbilst apstrādāta īpatņa definīcijai, ir atbildīgs priekšmeta īpašnieks vai pārdevējs.

5.2.

Pēc pieteikuma saņemšanas uzraudzības iestādes ņems vērā ES savvaļas dzīvnieku un augu tirdzniecības regulas, šīs vadlīnijas, jebkādus citus ar konkrēto sugu saistītus vadlīniju dokumentus un iepriekš notikušus precedentus, lai noteiktu, vai priekšmets atbilst apstrādāta īpatņa definīcijas nosacījumiem.

5.3.

Izņemot 5.6. punktā minētajos gadījumos, uzraudzības iestāde var akceptēt, ka apstrādāta īpatņa vecumu un izvērtējumu par to, vai īpatnis kvalificējams par dārglietu, rotājumu vai mākslas priekšmetu, verificē persona ar zināšanām attiecīgajā jomā. Tas varētu būt senlietu speciālists, muzeja kurators vai cita persona, kuru ir atzinusi attiecīgā arodasociācija, pārstāvības struktūra vai līdzīga organizācija. Šī persona var būt saistīta ar attiecīgā īpatņa izmantošanu komerciālos nolūkos, ja tai ir atbilstošas zināšanas.

5.4.

Dažās dalībvalstīs var būt izveidots saraksts ar personām, kam uzticēts veikt novērtējumus par īpatņa vecumu un to, vai īpatnis kvalificējams par dārglietu, rotājumu vai mākslas priekšmetu, tāpēc pieteikuma iesniedzējiem ieteicams noskaidrot savas valsts uzraudzības iestādē, vai tai ir šāds saraksts.

5.5.

Cites uzraudzības iestāde kā pierādījumus īpatņa vecumam var pieņemt arī īpašnieku iesniegtus izcelsmes pierādījumus, kas var būt datētu kvīšu vai pavadzīmju oriģināli vai datēti avīžraksti, kuros īpatnis sīki aprakstīts vai redzamas tā fotogrāfijas.

5.6.

Tomēr, ja uzraudzības iestādei ir šaubas par īpatņa vecumu vai par to, vai īpatnis kvalificējams par dārglietu, rotājumu vai mākslas priekšmetu, jo īpaši attiecībā uz augsta riska sugām, piemēram, ziloņiem, degunradžiem un tīģeriem, un/vai ja ir aizdomas par apzinātu neatbilstību, uzraudzības iestāde var nolemt, ka ir nepieciešama neatkarīga verifikācija, ko nodrošina eksperts, kurš nav saistīts ar attiecīgā īpatņa izmantošanu komerciālos nolūkos. To nevar veikt, piemēram, pircējs vai pārdevējs, vai cits starpnieks, piem., izsoļu nams, kas iesaistīts īpatņa pārdošanā.

5.7.

Šāda īpatņa vecuma neatkarīgā verifikācija var ietvert arī pieejamo zinātnisko metožu (piem., radioaktīvā oglekļa datēšana) izmantošanu. Tomēr, pieprasot šādu papildu neatkarīgo verifikāciju, ir jāņem vērā, ka pat ar šādām metodēm dažkārt ir sarežģīti iegūt precīzu datējumu un ka no īpatņa var būt nepieciešams iegūt apjomīgus materiāla paraugus, kas tam var radīt bojājumus un potenciāli ietekmēt tā māksliniecisko un monetāro vērtību.

5.8.

Izbāztiem dzīvniekiem, jo īpaši plēsīgiem putniem, ir sarežģīti noteikt vecumu, un var būt grūti pierādīt, ka īpatnis gatavajā stāvoklī bija pirms 1947. gada 3. marta. Turklāt, ja izbāztam dzīvniekam veikta atjaunošana, tas verifikāciju var sarežģīt vēl vairāk. Lai atjaunotu izbāztu dzīvnieku kvalificētu par apstrādātu īpatni, uzraudzības iestādei ir vajadzīgi pietiekami pierādījumi attiecībā uz īpatņa sākotnējo apstrādāto stāvokli, kādā tas iegūts.

5.9.

Uzraudzības iestādes var pieprasīt vai ieviest papildu pasākumus, kas izmantojami izvērtēšanā, tāpēc pieteikuma iesniedzējam ir svarīgi iesniegšanas brīdī pārliecināties, ka ir iesniegta visa nepieciešamā informācija.