EUR-Lex Access to European Union law
This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 52013DC0139
REPORT FROM THE COMMISSION TO THE EUROPEAN PARLIAMENT, THE COUNCIL AND THE EUROPEAN ECONOMIC AND SOCIAL COMMITTEE First Report on the application of Directive 2005/29/EC of the European Parliament and of the Council of 11 May 2005 concerning unfair business-to-consumer commercial practices in the internal market and amending Council Directive 84/450/EEC, Directives 97/7/EC, 98/27/EC and 2002/65/EC of the European Parliament and of the Council and Regulation (EC) No 2006/2004 of the European Parliament and of the Council (‘Unfair Commercial Practices Directive’)
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI Pirmais ziņojums par to, kā tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”)
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI Pirmais ziņojums par to, kā tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”)
/* COM/2013/0139 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI Pirmais ziņojums par to, kā tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 („Negodīgas komercprakses direktīva”) /* COM/2013/0139 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM, PADOMEI UN EIROPAS EKONOMIKAS UN SOCIĀLO LIETU KOMITEJAI Pirmais ziņojums par to, kā tiek
piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija
Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju
negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū
attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes
Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK,
98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004
(„Negodīgas komercprakses direktīva”) 1. IEVADS Šajā
ziņojumā[1]
sniegts pirmais novērtējums par to, kā dalībvalstīs
tiek piemērota Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz
negodīgu komercpraksi[2]
(turpmāk „direktīva” jeb „NKD”), un izvērtēta tās
ietekme. Ziņojums ir viena no pamatiniciatīvām, kas sāktas,
lai īstenotu Eiropas Patērētāju tiesību
aizsardzības programmu[3]. Lai sagatavotu
šo ziņojumu, dalībvalstīm un plašam ieinteresēto
personu lokam 2011. gadā tika nosūtītas īpaši
izstrādātas anketas[4].
Attiecībā uz direktīvas piemērošanu finanšu
pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā[5] šis ziņojums
pamatojas uz datiem, kas savākti 2011/2012[6]. gadā
Komisijas uzdevumā veiktā pētījumā. NKD ir
pieņemta 2005. gada 11. maijā. Tā tiecas nodrošināt,
lai patērētāji netiktu maldināti vai ietekmēti ar
agresīvu tirgvedību un jebkurš ES tirgotāju apgalvojums būtu
skaidrs, precīzs un pamatots, dodot patērētājiem
iespēju veikt apzinātu un jēgpilnu izvēli. Tās
noteikumi pamatojas uz principiem, un to uzdevums ir nodrošināt, lai tiesiskais
regulējums būtu pietiekami elastīgs un ļautu pielāgoties
jaunām pārdošanas metodēm, produktiem un tirgvedības paņēmieniem. Direktīva pēc būtības ir horizontāla un aptver
uzņēmēju komercpraksi attiecībā pret
patērētājiem (business-to-consumer jeb B2C) kopumā
— to piemēro tiklab bezsaistes, kā tiešsaistes darījumiem,
ietverot gan preces, gan pakalpojumus. Direktīvas
galvenie mērķi ir dot ieguldījumu iekšējā tirgus izveides
pabeigšanā, likvidējot šķēršļus, ko
rada atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, kuri
attiecas uz negodīgu komercpraksi, un nodrošināt augstu
patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. 2. DIREKTĪVAS
TRANSPONĒŠANA 2.1. Grafiks Dalībvalstīm līdz
2007. gada 12. jūnijam bija jāpublicē un
jāpieņem direktīvas transponēšanai vajadzīgie
pasākumi, lai tie dalībvalstīs stātos spēkā
vēlākais līdz 2007. gada 12. decembrim. Taču direktīva ir transponēta
ar ievērojamu kavēšanos — galvenokārt tās ļoti
plašās piemērošanas jomas dēļ. Direktīvas
mērķis panākt pilnīgu saskaņošanu, kas ietverts
tās „iekšējā tirgus klauzulā”[7], nozīmē arī to, ka
dalībvalstīm bija padziļināti jāpārskata valsts tiesību
akti, lai nodrošinātu atbilstību direktīvas
prasībām. Tikai dažas dalībvalstis[8] ir transponējušas
direktīvu laicīgi. Pēdējā dalībvalsts[9] pabeidza transponēšanu
2009. gada beigās, bet dalībvalstu pasākumu lielākā
daļa ir īstenota 2008. un 2009. gadā[10]. Pēc Komisijas vēršanās
Eiropas Tiesā (turpmāk „Tiesa”) pret divām
dalībvalstīm Tiesa pieņēma spriedumus[11], bet pārējās
lietās tiesvedību izbeidza, jo dalībvalstis bija informējušas
Komisiju par pieņemtajiem pasākumiem[12]. 2.2. Īstenošanā
izmantotā dalībvalstu pieeja un transponēšanas procesa
raksturojums Tehniskos
risinājumus, ko dalībvalstis bija izvēlējušās,
lai īstenotu NKD, var iedalīt divās lielās grupās
galvenokārt atkarībā no tā, vai dalībvalstīm jau
bija tiesību akti, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, vai
šādu tiesību aktu nebija. Dažas dalībvalstis ir
inkorporējušas direktīvu pastāvošajos tiesību
aktos: likumos pret negodīgu konkurenci (Vācija, Austrija, Dānija,
Spānija), patērētāju kodeksos (Francija, Itālija, Bulgārija,
Čehijas Republika, Malta), civilkodeksos (Nīderlande) vai īpašos
spēkā esošos tiesību aktos (Beļģija, Somija un
Zviedrija). Citas ir pieņēmušas jaunus ad hoc tiesību
aktus, transponējot NKD gandrīz vārds vārdā (Apvienotā
Karaliste, Portugāle, Rumānija, Ungārija, Kipra, Polija, Slovēnija,
Slovākija, Igaunija, Īrija, Luksemburga, Latvija, Lietuva un Grieķija). 2.3. Direktīvas 4. pants
— iekšējā tirgus klauzula NKD 4. pantā,
kas pazīstams kā iekšējā tirgus klauzula, ir ietverts
direktīvas pilnīgas saskaņošanas mērķis, un šis
pants neļauj dalībvalstīm atkāpties no direktīvas
noteikumiem. Šo aspektu ir apstiprinājusi Tiesa Total Belgium
lietā un saistībā ar citiem prejudiciāliem nolēmumiem[13], kuros Tiesa ir konsekventi
uzsvērusi, ka „ar Direktīvu tiek
pilnībā saskaņotas minētās normas Kopienā.
Līdz ar to [..] dalībvalstis
nevar pieņemt ierobežojošākus pasākumus par tiem, kas
ir definēti Direktīvā, pat ja tās vēlas
nodrošināt lielāku patērētāju aizsardzību”. Direktīvas
īstenošanā problemātiskākais ir izrādījies
pilnīgas saskaņošanas aspekts. Iekšējā tirgus
klauzula ir likusi dalībvalstīm būtiski pielāgot savas
tiesību sistēmas direktīvas noteikumiem. Dalībvalstīm bija
padziļināti jāizvērtē valsts tiesību aktu
atbilstība un jāatceļ ar direktīvu nesaderīgi
noteikumi. Šie noteikumi attiecās galvenokārt uz konkrētas,
direktīvas I pielikumā (tādas komercprakses „melnajā
sarakstā”, kas ir aizliegta jebkuros apstākļos) neiekļautas
komercprakses aizliegumu, jo īpaši pārdošanas
veicināšanas pasākumu jomā. Iekšējā
tirgus klauzulas īstenošanas rezultātā visā ES
teritorijā ir lielā mērā vienkāršoti noteikumi
par maldinošu reklāmu un uzņēmēju negodīgu
komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, aizstājot
27 dalībvalstu sistēmas ar vienu noteikumu kopumu un vienlaikus
saglabājot augstu patērētāju tiesību aizsardzības
līmeni. Bija būtiski panākt, lai tiktu pārvarēti
konkrētie juridiskie šķēršļi, ko izraisīja negodīgas
komercprakses sadrumstalotais regulējums, jo tie radīja izmaksas,
sarežģījumus un nenoteiktību tiklab
uzņēmējiem, kā patērētājiem. 2.4. Izņēmumi Direktīvas
3. panta 9. punktā ir paredzēts svarīgs NKD
pilnīgas saskaņošanas mērķa ierobežojums,
nosakot, ka „attiecībā uz „finanšu pakalpojumiem”[..] un
nekustamo īpašumu dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar
ko paredz vairāk ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar
šo direktīvu, jomā, uz ko tā paredz tuvināšanu”.
Tādējādi uz šīm divām jomām attiecas
minimāla saskaņošana. Kā paskaidrots
9. apsvērumā, „finanšu pakalpojumi un nekustamais
īpašums, dēļ to sarežģītības un tiem
piemītošiem nopietniem riskiem, rada vajadzību pēc
sīki izstrādātām prasībām, tostarp pozitīvu
pienākumu uzlikšanu tirgotājiem”. Tātad šajās
jomās dalībvalstis var piemērot par direktīvas noteikumiem
stingrākus noteikumus, ja tie atbilst citiem ES tiesību aktiem. Kā skaidrots
turpmāk, konsultēšanās ir apliecinājusi, ka nav pamata
atcelt šo ierobežojumu ne attiecībā uz finanšu
pakalpojumiem, ne attiecībā uz nekustamo īpašumu. Otrs pagaidu
izņēmums no pilnīgas saskaņošanas principa attiecas uz
valsts noteikumiem, ar kuriem īsteno direktīvas, kurās ir
minimālās saskaņošanas klauzulas. Saskaņā ar
3. panta 5. punktu sešus gadus līdz 2013. gada
12. jūnijam dalībvalstis var turpināt piemērot valsts
noteikumus[14],
ar kuriem paredz vairāk ierobežojumu vai prasību,
salīdzinot ar direktīvu, un ar kuriem īsteno minimālās
saskaņošanas klauzulas, kas ietvertas citos ES tiesību aktos[15]. Saskaņā ar 3. panta
6. punktu dalībvalstīm nekavējoties jāziņo
Komisijai par jebkuriem valsts noteikumiem, ko piemēro, pamatojoties uz
3. panta 5. punktu. Tikai piecas dalībvalstis apgalvo, ka
turpina piemērot noteikumus saskaņā ar 3. panta
5. punktu[16].
Viena dalībvalsts[17],
piemēram, ir informējusi par noteikumiem, ar ko īsteno Audiovizuālo mediju pakalpojumu
direktīvu[18] un kas attiecas uz nepilngadīgo
aizsardzībai paredzētiem televīzijas reklāmas
ierobežojumiem. Kāda
cita dalībvalsts nav paziņojusi par ierobežojošu
pasākumu, kas attiecas uz tiešo tirdzniecību mājās[19]. Tas, ka līdz šim
tikai dažas dalībvalstis ir izmantojušas 3. panta
5. punktu, varētu būt skaidrojams ar zināmu
nevēlēšanos atcelt konkrētus valsts pasākumus (līdz
2013. gada 12. jūnijam). Komisija uzskata, ka šā izņēmuma
piemērošanas termiņu nevajadzētu pagarināt. Lai gan
dažas dalībvalstis ir norādījušas, ka termiņš
būtu jāpagarina, konkrētus noteikumus valsts līmenī
vajadzības gadījumā var piemērot, izmantojot citus ES
tiesību aktus. 2.5. Saistība starp NKD un ES
nozaru tiesību aktiem Direktīva ir
vispārīgais tiesību akts, ar ko regulē
uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret
patērētājiem. Tā ietver visus B2C komercprakses
veidus, ja direktīvā nav skaidri norādīts citādi, kā
tas ir, piemēram, attiecībā uz
uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju
izsniegšanas sistēmu (sk. 3. panta 8. punktu). Ja nozaru
tiesību akti ir pretrunā direktīvas vispārīgajiem
noteikumiem, pārāki ir attiecīgie lex specialis noteikumi[20]. Šādas pretrunas
bieži rodas tāpēc, ka lex specialis ietver
sīkākas prasības par pirmslīguma informāciju vai
stingrākus noteikumus par informācijas sniegšanas
kārtību patērētājiem (sk. direktīvas
10. apsvērumu). Taču īpašu ES noteikumu
pastāvēšana kādā nozarē neizslēdz
direktīvas piemērošanu: šajos gadījumos, un
attiecībā uz visiem aspektiem, ko neaptver lex specialis, NKD
papildina nozaru noteikumus un novērš jebkādas
atlikušās nepilnības patērētāju aizsardzībā
pret negodīgu komercpraksi[21]. 2.6. Transponēšanas
pēcpasākumi Pašreizējās
situācijas analīze norāda uz neprecizitātēm
vairākās dalībvalstīs, turklāt dažos
gadījumos neprecizitātes ir saistītas ar direktīvas pamatjēdzieniem.
Šajā sakarā Komisijas dienesti ir veikuši plašu
transponēšanas pārbaudi un pašlaik ar
attiecīgajām dalībvalstīm risina strukturētu dialogu. 3. DIREKTĪVAS
PIEMĒROŠANA 3.1. Vienāda
piemērošana 3.1.1. Eiropas Tiesas loma un
judikatūra Gādājot,
lai ES tiesību akti visās dalībvalstīs tiktu
interpretēti un piemēroti vienādi, Tiesai attiecībā
pret NKD ir bijusi ļoti svarīga loma. Tiesas spriedumi ir
izrādījušies īpaši noderīgi, lai precizētu vispārīgus
jautājumus, kas attiecas uz direktīvas saistību ar
dalībvalstu tiesību aktiem, kā arī konkrētākus
jautājumus saistībā ar dažu direktīvas materiālo
tiesību normu interpretāciju. Komisija Tiesas procesos piedalās amicus
curiae statusā. Kopš 2009. gada
Tiesa ir izskatījusi lūgumus sniegt prejudiciālus nolēmumus
vairākās lietās, apstiprinot direktīvas mērķi
panākt pilnīgu saskaņošanu un to, ka dalībvalstis nevar
paturēt spēkā valsts noteikumus, kas ir stingrāki par
direktīvas noteikumiem. Šajā
sakarā Tiesa ir lēmusi, ka ar direktīvu nav saderīgi
šādi dalībvalstu noteikumi. - Saistīto
piedāvājumu vispārējs aizliegums: ·
apvienotās lietas C-261/07 un C-299/07 (Total
Belgium, 2009. gada 23. aprīlis) attiecās uz degvielas
tirdzniecības uzņēmumu, kas piedāvāja bezmaksas avārijas dienesta pakalpojumus par katru
degvielas pirkumu, un uzņēmumu, kas bija
publicējis žurnālu, kuram bija pievienoti veļas veikala
atlaižu kuponi; ·
lieta C-522/08 (Telekomunikacja Polska, 2010. gada
11. marts) attiecās uz telekomunikāciju uzņēmumu, kas līguma noslēgšanu par piekļuvi platjoslas
interneta tīklam bija
pakārtojis līguma par tālruņa pakalpojumu sniegšanu
noslēgšanai. - Tādas
komercprakses vispārējs aizliegums, saskaņā ar kuru
patērētāji var piedalīties konkursos ar balvām vai
loterijās tikai tad, ja ir iegādājušies preces vai pakalpojumus: ·
lieta C-304/08 (Plus Warenhandelsgesellschaft,
2010. gada 14. janvāris) attiecās uz kāda
uzņēmuma rīkotu veicināšanas akciju, kurā patērētāji
tika aicināti iegādāties preces, lai iegūtu zināmu
skaitu bonusa punktu, kas viņiem ļautu piedalīties vietējās
loterijas izlozēs. - Pārdošanas
ar iespēju iegūt balvu vispārējs aizliegums, ja tā ir
paredzēta ne tikai patērētāju aizsardzībai, bet
arī citiem mērķiem: ·
lieta C-540/08 (Mediaprint, 2010. gada
9. novembris) attiecās uz dienas laikrakstu, kas bija organizējis
laimes spēli, kurā patērētāji varēja
piedalīties, izmantojot laikrakstā pieejamu kuponu. Šajā
gadījumā Austrijas valdība apgalvoja, ka direktīvas
piemērošanas joma neattiecas uz šo valsts tiesību normu, jo
tās galvenais nolūks ir preses daudzveidības
saglabāšana Austrijā. - Vispārējs
aizliegums laikposmā pirms izpārdošanas periodiem sniegt
paziņojumus par cenu samazinājumiem, ciktāl attiecīgās
tiesību normas mērķi ir saistīti ar patērētāju
ekonomisko interešu aizsardzību: ·
lieta C-288/10 (Wamo, 2011. gada
30. jūnijs) attiecās uz uzņēmumu, kas bija
nosūtījis dažiem saviem klientiem ielūgumus uz privātu
izpārdošanu, ko tas rīkoja divas nedēļas pirms
izpārdošanas perioda; ·
lieta C-126/11 (Inno, 2011. gada
15. decembris) attiecās uz uzņēmumu, kas bija piedāvājis
lojalitātes karti, kura klientiem ļāva izmantot vairāku
veicināšanas akciju priekšrocības, tostarp cenu
samazinājumus gaidīšanas periodā. Jāatzīmē,
ka šajā gadījumā Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesību
norma neietilpst direktīvas piemērošanas jomā ja tās
vienīgais mērķis, kā apgalvoja iesniedzējtiesa, ir
konkurences aizsardzība[22]. - Aizliegums pasludināt preču
„galīgu izpārdošanu” bez kompetentās vietējās
administratīvās iestādes iepriekšējas atļaujas: ·
lieta C-206/11 (Köck, 2013. gada
17. janvāris) attiecās uz Austrijas tirgotāju,
kas laikrakstā bija ievietojis sludinājumu par sava veikala
preču „totālu izpārdošanu”, nelūdzot
administratīvu atļauju, kā noteikts valsts tiesību aktos.
Tiesa lēma, ka komercpraksi, kas nav minēta
direktīvas I pielikumā, nevar aizliegt tikai tāpēc, ka
attiecībā uz minēto praksi nav
saņemta kompetentās administratīvās iestādes
iepriekšēja atļauja, ja attiecīgās komercprakses
negodīgais raksturs nav izvērtēts atbilstoši NKD
5.–9. pantā paredzētajiem kritērijiem. Lietā C-122/10
(Ving Sverige, 2011. gada 12. maijs) Tiesa precizēja
direktīvas 2. panta i) apakšpunktā definēto
jēdzienu „uzaicinājums veikt pirkumu”. Tiesa, piemēram, atzina,
ka uzaicinājums veikt pirkumu pastāv,
tiklīdz ir vizuāla norāde uz produktu un tā cenu, un faktiska
pirkšanas mehānisma tūlītēja pieejamība nav
nepieciešama. Tiesa turklāt norādīja, ka
direktīva neizslēdz iespēju izmantot sākumcenu, ciktāl
šādi sniegtā informācija atbilst direktīvas
prasībām, ņemot vērā konkrētā gadījuma
apstākļus. Lieta attiecās uz ceļojumu aģentūru,
kas pārdod brīvdienu produktus un kas dienas laikrakstā bija
ievietojusi komerciālu paziņojumu, kurā par reklamēto
ceļojumu bija sniegta tikai ierobežota informācija. Šajā
gadījumā Tiesa ievēroja Komisijas dienestu vadlīnijās
izmantoto pieeju un atbalstīja jēdziena „uzaicinājums veikt
pirkumu” plašu interpretāciju[23]. Lietā C-559/11
(Pelckmans Turnhout NV, 2012. gada 4. oktobris) Tiesa
precizēja, ka valsts tiesību norma, kuras mērķis nav
patērētāju aizsardzība, neietilpst direktīvas piemērošanas
jomā. Lieta attiecās uz tādas Beļģijas tiesību
normas saderību ar direktīvu, kas aizliedza tirgotājam noteikt
uzņēmuma darba laiku septiņas dienas nedēļā,
pieprasot izraudzīties vienu brīvdienu nedēļā. Tiesa ir
atzinusi, ka šīs tiesību normas vienīgais nolūks ir
izplatīšanas nozarē nodarbināto personu, nevis
patērētāju aizsardzība. Lietā C-428/11
(Purely Creative e.a., 2012. gada 18. oktobris) Tiesa pirmo
reizi bija aicināta interpretēt direktīvas I pielikuma
noteikumus un jo īpaši 31. punktu, kas liedz tirgotājiem radīt
patērētājiem priekšstatu, ka viņi jau ir ieguvuši
balvu, lai gan patiesībā iespēja pieprasīt balvu rodas, ja
patērētājs samaksā naudu vai viņam rodas izmaksas. Anglijā
vairāki uzņēmumi bija izplatījuši vēstules un
ieliktņus, tostarp nokasāmās kartītes, kas bija ievietotas
laikrakstos un žurnālos, informējot saņēmējus, ka
viņi ir laimējuši balvu. Lai pieprasītu balvu,
laimētājs varēja zvanīt uz
paaugstināta tarifa tālruņa numuru, nosūtīt SMS
īsziņu vai pieteikties pa pastu. Tiesa atzina, ka
šāda prakse ir aizliegta arī tad, ja patērētājiem
radītās izmaksas (piemēram, pastmarkas cena) ir niecīgas salīdzinājumā ar balvas vērtību un
veiktie maksājumi nerada nekādas priekšrocības tirgotājam. Pašlaik Tiesa
nav izskatījusi vēl trīs lūgumus sniegt prejudiciālus
nolēmumus: ·
lieta C-435/11 (CHS Tour Services) attiecas
uz direktīvas 5. panta interpretāciju, jo īpaši uz to,
vai saskaņā ar NKD izvērtējot konkrētu gadījumu,
kas saistīts ar maldinošām darbībām un
noklusējumiem, ir atsevišķi jāpārbauda profesionālās
rūpības kritēriji (ietverti direktīvas 5. panta
2. punkta a) apakšpunktā); ·
lieta C-265/12 (Citroën Belux NV) attiecas
uz tādas Beļģijas tiesību normas saderību ar
direktīvu (jo īpaši tās 3. panta 9. punktu), kas
aizliedz tirgotājiem piedāvāt patērētājiem
saistītus darījumus, ja vismaz viens no to elementiem ir finanšu
pakalpojums; ·
lieta C-281/12 (Trento Sviluppo Centrale
Adriatica), kurā iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai
saskaņā ar NKD, lai konstatētu pārkāpumu, papildus
maldinošajai rīcībai ir atsevišķi jāizvērtē,
vai tiks būtiski kropļota patērētāja saimnieciskā
rīcība. 3.1.2. Komisijas īstenotās
iniciatīvas Kopš
paša transponēšanas procesa sākuma Komisija ir veikusi
pasākumus, lai palīdzētu dalībvalstu iestādēm un
tiesām panākt direktīvas vienādu īstenošanu un konsekventu
izpildi. Tas ir īpaši grūti sasniedzams mērķis
jomā, ko raksturo lielā mērā atšķirīga dalībvalstu
politika, darbības stils un izpildes nodrošināšanas paņēmieni. 3.1.3. NKD piemērošanas
vadlīnijas Komisijas dienesti
2009. gada decembrī publicēja direktīvas
piemērošanas vadlīnijas[24],
lai radītu vispārēju izpratni un prakses konverģenci. Šis
dokuments, kas pieejams 22 oficiālajās ES valodās, ir
palīdzējis precizēt dažus pamatjēdzienus un
noteikumus, kas tiek uzskatīti par problemātiskiem. Tajā
ietverti praktiski piemēri par direktīvas darbību. Lai gan
šim dokumentam nav oficiāla juridiska statusa (tas nav juridiski
saistošs), tas ir ticis plaši izmantots, tostarp saistībā
ar Tiesas procesiem[25],
un to ir izmantojušas dalībvalstu tiesas un iestādes,
izvērtējot atsevišķus gadījumus. Vadlīnijas ir
iecerētas kā atvērts dokuments, kas, attīstoties
zināšanām par negodīgu komercpraksi, tiks regulāri
atjaunināts. 3.1.4. NDK juridiskā
datubāze Komisija
2011. gada jūlijā atklāja juridisku tiešsaistes
datubāzi (NKD datubāzi)[26].
Šīs datubāzes izstrāde sākās 2008. gadā
vienlaikus ar vadlīniju izstrādi, lai atbalstītu direktīvas
vienādu īstenošanu un pienācīgu/efektīvu izpildi. Juridiskā
datubāze ir ļoti plaša un ļauj sabiedrībai ērti piekļūt
ar direktīvu saistītajiem dalībvalstu tiesību aktiem un
judikatūrai, kā arī citiem noderīgiem materiāliem,
piemēram, attiecīgiem akadēmiskiem darbiem. Pašlaik
tajā ir aptuveni 330 juridisku rakstu, 400 lietu[27] un 25 citi dokumenti (piemēram,
pētījumi un valsts izpildiestāžu pieņemtas
vadlīnijas). Datubāzē iekļautā informācija ir
sakārtota sadaļās, un to var filtrēt, atsaucoties uz
konkrētiem direktīvas pantiem, atslēgvārdiem,
judikatūru un juridisko literatūru. Visas sadaļas ir
savstarpēji saistītas un ļauj veikt arī dažādu
dalībvalstu salīdzinājumus. Valstīm veltītajās sadaļās
ir iekļauti pārskati par valstu izpildes sistēmām. Komisija turpina
pilnveidot NKD datubāzi, ko paredzēts regulāri atjaunināt,
papildinot ar jaunu judikatūru, juridiskiem rakstiem un citiem
materiāliem. Gala rezultātā ir paredzēts izveidot jaunu
patērētāju tiesību aktu datubāzi, apvienojot NKD
datubāzi un ES
patērētāju tiesību aktu apkopojuma datubāzi[28]. Komisijas dienesti pašlaik izvērtē
pieejamās iespējas, lai nodrošinātu efektīvu saikni
starp NKD datubāzi un e-tiesiskuma portālu[29]. 3.2. Direktīvas
piemērošanas joma Direktīvai ir
ļoti plaša piemērošanas joma, kā noteikts tās
2. panta d) apakšpunktā sniegtajā definīcijā,
saskaņā ar kuru komercprakse (uzņēmēja komercprakse
attiecībā pret patērētājiem) ir „jebkura
tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai
apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un
tirgdarbība, kas ir tieši saistīta ar produkta
popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem”.
Produkts ir aprakstīts kā „jebkura prece vai pakalpojums,
tostarp nekustams īpašums, tiesības un pienākumi”[30]. Direktīva attiecas
faktiski uz visiem uzņēmēja komercprakses attiecībā
pret patērētājiem (B2C) veidiem un uz visām
nozarēm. Turklāt tā attiecas ne vien uz darījuma
reklāmas/tirgvedības posmu, bet arī uz negodīgu
komercpraksi „.. pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu
produktu, pēc tā un tā laikā”[31]. Taču
direktīva skar vienīgi patērētāju ekonomisko
interešu aizsardzību saistībā ar pasākumiem, kuru
nolūks vai rezultāts ir komercprakses atzīšana par
negodīgu, izslēdzot citas intereses, piemēram,
patērētāju veselības un drošības vai vides
aizsardzību. Tāpēc dalībvalstīm nav liegta
iespēja paplašināt NKD darbības jomu vai saskaņā
ar citiem ES tiesību aktiem regulēt citus attiecību veidus. Dalībvalstis
var arī brīvi lemt par negodīgas prakses ietekmi uz līguma
spēkā esamību, tā veidošanu vai sekām, ņemot
vērā, ka NKD nesaskaņo līgumtiesības[32]. 3.2.1. Vajadzība
paplašināt piemērošanas jomu ārpus B2C darījumiem
Jautājums par
direktīvas piemērošanas jomas paplašināšanu
ārpus B2C darījumiem ir izvirzīts galvenokārt
saistībā ar trīs veidu situācijām. Direktīvas
piemērošanas jomā neietilpst uzņēmēju
savstarpējie darījumi (B2B), patērētāju
savstarpējie darījumi (C2C) un gadījumi, kad patērētāji
pārdod vai piegādā produktus tirgotājiem (C2B). Lai
gan dalībvalstīm ir dota iespēja brīvi regulēt
šīs attiecības, lielākā daļa ir
izvēlējušās īstenot NKD, saglabājot tās
sākotnējo piemērošanas jomu. Uzņēmēju
savstarpējie darījumi Pašlaik tikai
četras dalībvalstis dažādā mērā attiecina
NKD arī uz B2B attiecībām[33]. Jautājumu par NKD
piemērošanas jomas paplašināšanu ES līmenī,
attiecinot to arī uz B2B darījumiem, jau agrāk ir izvirzījušas
dažas ieinteresētās personas — galvenokārt, lai
atrisinātu problēmu, ka maldinoša uzziņu sabiedrību
prakse ietekmē galvenokārt mazus uzņēmumus un
pašnodarbinātas personas. Šī prakse pašlaik ir
aizliegta saskaņā ar Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu un
salīdzinošu reklāmu. Nesenajā paziņojumā
par Maldinošas un salīdzinošas
reklāmas direktīvas vispārējo piemērošanu
Komisija ir secinājusi, ka jānostiprina pieejamie pārrobežu
izpildes nodrošināšanas līdzekļi un
jāpārskata pašreizējais tiesiskais regulējums, lai veiksmīgāk
apkarotu šādas shēmas[34]. Patērētāju un
uzņēmēju attiecības Dalībvalstu izpildiestādes[35] ir norādījušas
uz gadījumiem, kad patērētāji ir cietuši no
negodīgas komercprakses, pārdodot produktus tirgotājiem. Ir
saņemti ziņojumi par gadījumiem, kad, piemēram, tirgotāju
apgalvojumi par priekšmetu īpašībām un/vai
vērtību ir maldinājuši patērētājus, kas viņiem
ir pārdevuši savas senlietas un juvelierizstrādājumus (jo
īpaši zeltu). Par direktīvas piemērošanas jomas
paplašināšanu iestājas tikai dažas dalībvalstis[36], bet pārējās
paplašināšanu neatbalsta. Viena dalībvalsts[37], kas piemēro
direktīvu, saglabājot tās sākotnējo darbības
jomu, ir ierosinājusi direktīvas interpretēšanā izmantot
plašu pieeju[38],
nevis sākt ES līmeņa regulatīvas pārmaiņas. Patērētāju
savstarpējās attiecības Interneta
platformu straujā attīstība ir likusi domāt par to, vai
nebūtu jāpastiprina aizsardzība C2C darījumu
jomā. Piemērošanas pieredze liecina, ka faktiski galveno
problēmu rada tirgotāji, kas maskējas par
patērētājiem un slēpj savu patieso kvalifikāciju /
komerciālo nolūku. Šāda prakse saskaņā ar
direktīvu jau ir aizliegta, proti, I pielikuma 22. punktā
ir noteikts, ka ir aizliegta prakse, „ja sniedz nepatiesu apgalvojumu vai
rada nepatiesu priekšstatu, ka tirgotājs nedarbojas nolūkā,
kas saistīts ar tā tirdzniecības,
uzņēmējdarbības interesēm, amatu vai darba
pienākumiem, vai nepatiesi uzdodas par patērētāju”[39]. Tāpēc
šādas prakses novēršana drīzāk ir izpildes
nodrošināšanas jautājums, nevis NKD nepilnība. Konsultēšanās
rezultāti liecina, ka dalībvalstu un ieinteresēto personu
vairākums[40]
neatbalsta direktīvas piemērošanas jomas
paplašināšanu ne attiecībā uz B2B, ne C2B
un C2C darījumiem. Komisija uzskata, ka pašlaik
piemērošanas jomas paplašināšanai nav pamata. Konkrētā
B2B problēma, ko rada maldinoša uzziņu sabiedrību
prakse, tiks risināta Maldinošas
un salīdzinošas reklāmas direktīvas pašlaik notiekošās
pārskatīšanas kontekstā, bet ar citiem attiecību veidiem
saistītus jautājumus dalībvalstis var brīvi regulēt,
ņemot vērā katras valsts īpatnības un vajadzības. 3.2.2. Pārdošanas
veicināšana Diskusijas par pārdošanas
veicināšanu[41]
sākās pēc tam, kad 2006. gadā tika atsaukts Komisijas
priekšlikums regulai par pārdošanas veicināšanu[42], jo dalībvalstis nebija
spējušas vienoties. Priekšlikumā bija iekļautas
vairākas informēšanas prasības, kas bija paredzētas,
lai nodrošinātu, ka ar pārdošanas veicināšanu
saistīti komerciāli paziņojumi ir pārredzami un
ieinteresētie saņēmēji var iegūt visu šajos paziņojumos
norādīto attiecīgo informāciju. NKD nodrošina aizsardzību pret
negodīgu praksi pārdošanas veicināšanas jomā. Direktīvas
6. panta 1. punkta d) apakšpunkts neļauj
tirgotājiem maldināt patērētājus attiecībā
uz tādiem elementiem kā „cena vai cenas
aprēķināšanas veids vai konkrēta cenas atvieglojuma
esamība”. Direktīvas I pielikumā minētie
aizliegumi attiecas uz konkrētiem veicināšanas prakses veidiem,
piemēram, ēsmas reklāmu (5. punkts), īpašiem
piedāvājumiem (7. punkts), balvu piedāvājumiem (19. punkts),
balvu konkursiem (31. punkts) un frāzes „par velti” izmantošanu (20. punkts). Lietā Total Belgium[43] Tiesa ir apstiprinājusi,
ka direktīvas pilnīgas saskaņošanas mērķis liedz
dalībvalstīm paturēt spēkā valsts noteikumus par
pārdošanas veicināšanu, kas būtu
ierobežojošāki par direktīvas noteikumiem. Dažas dalībvalstis un ieinteresētās
personas apgalvo, ka dažu valsts noteikumu par pārdošanas
veicināšanu pēkšņa atcelšana valsts
līmenī var negatīvi ietekmēt patērētāju
aizsardzību pret maldinošiem pārdošanas
veicināšanas pasākumiem[44].
Tās uzskata, ka daži no pastāvošajiem, stingrākajiem
valsts noteikumiem (piemēram, noteikumi, kas attiecas uz
salīdzināmo cenu, ko izmanto, lai aprēķinātu, vai
izziņotā atlaide ir vai nav patiesa) būtu liels ieguvums
patērētājiem un izpildiestādēm, lai gan pašlaik
tie ir juridiski nesaderīgi ar direktīvu[45]. Konsultēšanās gaitā
saņemtās atsauksmes liecina, ka dažas dalībvalstis un
ieinteresētās personas atbalstītu leģislatīvas
pārmaiņas šajā jomā kā papildu regulējumu[46] vai kā pārdošanas
veicināšanas izslēgšanu no NKD piemērošanas jomas[47]. Pārējās
dalībvalstis nepārprotami noraida jebkāda papildu
regulējuma iespēju šajā jomā, bet dažas[48] vēlētos saņemt
vairāk Komisijas vadlīniju par šo tematu. No
pārējām ieinteresētajām personām tikai divi
uzņēmēju pārstāvji[49],
BEUC, viena valsts patērētāju organizācija[50] un viens ECC[51] aicina pieņemt papildu regulējumu
un uzsver, ka sīki izstrādātu noteikumu trūkums rada
tiesisku nenoteiktību, bet Dānijas Tirdzniecības palāta
atbalsta pārdošanas veicināšanas izslēgšanu no
direktīvas piemērošanas jomas, lai dotu dalībvalstīm
lielāku rīcības brīvību. Komisija ir pārliecināta,
ka lielāko daļu no dalībvalstu un ieinteresēto personu
paustajām bažām var novērst, izmantojot pasākumus,
kuru mērķis ir tiesiskās noteiktības
palielināšana un direktīvas vienāda piemērošana
šajā jomā. Viens no veidiem, kā sasniegt šo
mērķi, var būt vadlīniju papildināšana. Komisija
turpinās cieši uzraudzīt direktīvas piemērošanu
šajā jomā un nākotnē, ja radīsies tāda
vajadzība, apsvērs leģislatīvus pasākumus. 3.3. Direktīvas
materiālās tiesību normas Šajā ziņojuma daļā
īsumā aplūkotas direktīvas materiālās
tiesību normas (jo īpaši 5.–9. pants un I pielikums)
un galvenās problēmas, kas radušās saistībā ar to
piemērošanu dalībvalstīs. 3.3.1. Profesionālās
rūpības jēdziens Direktīvas 5. panta
2. punkts ir NKD „vispārējā klauzula”, jo tas
vispārēji aizliedz negodīgu komercpraksi. Tajā
paredzēti divi kumulatīvi kritēriji, saskaņā ar kuriem
komercprakse ir uzskatāma par negodīgu, proti: ·
ja tā ir pretrunā profesionālās
rūpības prasībām ·
un ja tā būtiski kropļo vai var
būtiski kropļot vidusmēra patērētāja saimniecisko
rīcību. Profesionālā
rūpība ir definēta kā „īpašas prasmes un
rūpības līmenis, kādu var pamatoti sagaidīt
tirgotāju izrādām pret patērētājiem un kurš
ir samērīgs ar godīgu tirgus praksi un/vai vispārēju labas
ticības principu tirgotāja darbības jomā”. Šis
jēdziens ietver principus, kas jau agrāk ir bijuši nostiprināti
dalībvalstu tiesību aktos, piemēram, „godīga tirgus prakse”
un „laba ticība”, piešķirot papildu nozīmi
normatīvajām vērtībām, kuras īpaši attiecas
uz konkrētu uzņēmējdarbības jomu. Profesionālās
rūpības jēdziens ir pareizi transponēts vairumā
dalībvalstu. Izrādās, ka dažas dalībvalstis tā
vietā ir saglabājušas jēdzienus „laba prakse” vai „laba
tirgus prakse”[52].
Šajā sakarā Komisija pašlaik sazinās ar
attiecīgajām dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka
šie jēdzieni nenoved pie šaurākas interpretācijas,
nekā to prasa NKD. Dažas
dalībvalstu izpildiestādes ir vēlējušās
noskaidrot, vai, piespriežot tirgotājam sodu par NKD 6.–9. panta
pārkāpumiem, ir jāpierāda, ka tirgotājs rīkojies,
pārkāpjot profesionālās rūpības principu. Komisija
uzskata, ka tādas vajadzības nav un ka maldinošas
rīcības, noklusējuma vai agresīvas prakses
gadījumā profesionālās rūpības princips tiek
pārkāpts automātiski. Savukārt 5. pantu var
piemērot kā atsevišķu tiesību normu, kā
„drošības tīklu”, lai nodrošinātu sodīšanas
iespēju par jebkādu negodīgu praksi, uz kuru neattiecas pārējie
direktīvas noteikumi[53]. Tiesa vēl nav
izskatījusi nesen iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu
nolēmumu[54]
par to, vai izvērtējot negodīgu komercpraksi, ir
atsevišķi jāpārbauda profesionālās
rūpības kritēriji (NKD 6.–9. pants). 3.3.2. Neaizsargātu
patērētāju aizsardzība Direktīvas
5. panta 3. punkts paredz, ka īpaši jāaizsargā
patērētāji, kas garīgu vai fizisku traucējumu, vecuma
vai lētticības dēļ ir īpaši neaizsargāti, ja
attiecīgā komercprakse ietekmē viņu saimniecisko
rīcību tādējādi, ka varētu saprātīgi
paredzēt, ka tirgotājam tas būtu bijis jāprognozē. Īpaša
neaizsargātu patērētāju kategorija ir bērni, kas bauda
papildu aizsardzību saskaņā ar I pielikumu, kura
28. punkts konkrēti aizliedz praksi, „[j]a reklāmā
iekļauj tiešu pārliecināšanu bērniem pirkt vai
pierunāt vecākus vai citus pieaugušos pirkt viņiem
reklamēto produktu”. Konsultēšanās gaitā saņemtās atsauksmes
neliecina par būtiskām problēmām attiecībā uz
neaizsargātiem patērētājiem. Apvienotā Karaliste
neaicina pārskatīt direktīvu, bet norāda, ka
gadījumā, ja direktīva tiktu pārskatīta, varētu
būt lietderīgi papildus paredzēt noteikumus, lai pret
dažiem agresīvas prakses veidiem īpaši aizsargātu
arī gados vecākus cilvēkus. Dānija norāda, ka pret
bērniem vērsta agresīva prakse bieži ir sastopama
tiešsaistes spēļu jomā. Tikai divas dalībvalstis
atbalsta papildu regulējumu, lai uzlabotu bērnu līgumisko
aizsardzību, bet šo jautājumu nevar risināt ar NKD
palīdzību[55]. Pieredze un
savāktie dati liecina, ka jāpieliek papildu pūles, lai pastiprinātu
NKD piemērošanu attiecībā uz neaizsargātiem
patērētājiem, piemēram, gados vecākiem cilvēkiem,
bērniem/pusaudžiem un citām iedzīvotāju grupām,
kas nonākušas neaizsargātā situācijā[56]. Vērienīgajā
pārbaudē[57],
ko saskaņā ar SPTAJ regulu 2008. gadā
veica dalībvalstu izpildiestādes, atklājās, ka,
piemēram, vairāk nekā pusei no pārbaudītajām
tīmekļa vietnēm īpašā mērķauditorija ir
bērni un pusaudži. Pēc 18 mēnešus ilgām
pārbaudēm dalībvalstu līmenī 70 % no
šīm tīmekļa vietnēm trūkumi bija novērsti
vai tās bija slēgtas. Digitālā satura 2012. gada vērienīgās
pārbaudes pirmā posma rezultātā ir atklāts, ka
joprojām pastāv nepilngadīgiem paredzētas tīmekļa
vietnes, kas neatbilst patērētāju aizsardzības noteikumiem,
un nepilngadīgie bieži tiek ievilināti izdarīt pirkumus
saistībā ar it kā bezmaksas spēlēm[58]. 3.3.3. Direktīvas 6. pants
— maldinošas darbības Saskaņā
ar direktīvas 6. pantu maldinoša darbība notiek, ja komercprakse
maldina sniegtās informācijas satura vai maldinoša informācijas
pasniegšanas veida dēļ un liek vai var likt vidusmēra patērētājam
pieņemt lēmumu veikt darījumu, kādu viņš
citādi nebūtu pieņēmis. Šis pants kopā ar
7. pantu par maldinošu noklusēšanu ir dalībvalstu
izpildiestāžu visbiežāk izmantotais direktīvas pants. Konsultēšanās
gaitā saņemtās atsauksmes liecina, ka līdz šim
6. panta piemērošana dalībvalstīm nav
sagādājusi īpašas problēmas. No respondentu
atbildēm izriet, ka visbiežāk sastopamā prakse ir nepatiesas
informācijas sniegšana par pārdošanai
piedāvātās preces vai pakalpojuma galvenajām
īpašībām un/vai cenu tādās jomās kā interneta
un telekomunikāciju pakalpojumi (piemēram, par platjoslas interneta
ātrumu), finanšu pakalpojumi (piemēram, par patēriņa
kredītiem, dzīvības apdrošināšanu), tūrisms (piemēram,
par izmitināšanas pakalpojumiem, tostarp kredītkaršu papildmaksām
attiecībā uz viesnīcām, daļlaika lietojuma
tiesībām un saistītiem produktiem), gaisa transports un e-tirdzniecība. Kā piemēru attiecībā uz 6. panta
1. punkta g) apakšpunkta (kas tirgotājiem aizliedz
maldināt patērētājus par viņu tiesībām, kuras
paredzētas citos tiesību aktos) piemērošanu var minēt
kādu nesenu gadījumu, kas ir īpaši interesants, jo attiecas
uz praksi ar ES mēroga ietekmi. Dalībvalsts izpildiestāde uzlika
naudas sodu vienam no vadošajiem elektronisku ierīču tirgus
dalībniekiem, jo tas patērētājiem par maksu
piedāvāja komerciālu garantiju, kurā bija iekļauti
pakalpojumi, ko saskaņā ar likumu patērētāji jau bija
tiesīgi saņemt par velti[59]. Direktīvas 6. pantā
paredzētā aizsardzība ir plaša, un tā ir izmantota pat
ar tirdzniecību saistītu politiski sensitīvu jautājumu
risināšanā, piemēram, gadījumā ar produktiem, ko importē
no teritorijām, kuru nacionālā suverenitāte ir
apšaubāma, un pastāv risks, ka patērētāji
varētu tikt maldināti par produktu faktisko ģeogrāfisko vai
komerciālo izcelsmi, tādējādi, iespējams,
pārkāpjot 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Viens no jautājumiem, ko ļoti aktīvi
cenšas risināt kāda nozares asociācija[60], attiecas uz 6. panta
2. punkta un 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta
piemērotību sodīšanai par iepakojuma imitēšanu. Iepakojuma
imitēšana ir prakse, kad produkta iepakojums (vai tā
ārējais noformējums) ir izstrādāts tā, lai tam
piešķirtu konkurējoša labi pazīstama zīmola
vispārējo noformējuma stilu. Iepakojuma imitēšana nav
viltošana, jo preču zīmes parasti netiek kopētas. Šīs
problēma ir jūtama valstīs, kur tiesiskās aizsardzības
līdzekļi pret negodīgu konkurenci šķiet nepietiekami
un konkurenti uzskata NKD par iespējamu instrumentu tiesiskas
darbības sākšanai. Komisijas dienesti 2009. gada
vadlīnijās jau ir pievērsušies šim jautājumam. Komisija
atbalstīs stingrākus izpildes nodrošināšanas
pasākumus gadījumos, kad šāda prakse maldina
patērētājus. 3.3.4. Direktīvas 7. panta 4. punkts
— komerciāli piedāvājumi un prasības attiecībā uz
informāciju par cenu Tirgotāji var izvēlēties, vai iekļaut
reklāmā cenas norādi. Taču visi komerciālie
paziņojumi, kuros norādīta cena, NKD izpratnē ir
uzskatāmi par „uzaicinājumu veikt pirkumu”[61], un šajā sakarā
tirgotājiem saskaņā ar direktīvas 7. panta
4. punktu jāievēro vairākas konkrētas
informācijas sniegšanas prasības. Uzaicinājums
veikt pirkumu ir kritiski svarīgs posms patērētāja
lēmumu pieņemšanas procesā un tipisks veids, kādā
patērētājiem tiek reklamētas un piedāvātas preces
un pakalpojumi, tostarp tiešsaistē. Tas būtībā ir
tiešs un tūlītējs produktu popularizēšanas veids,
izraisot impulsīvāku patērētāju reakciju un
tādējādi pakļaujot tos lielākam riskam. Tāpēc
7. panta 4. punktā minēto prasību mērķis ir
nodrošināt, lai tirgotāji, izsakot komerciālus
piedāvājumus patērētājiem, vienmēr
vienlaicīgi skaidrā un nepārprotamā veidā sniegtu
pietiekamu informāciju un nemaldinātu patērētājus,
noklusējot svarīgus aspektus. Šīs prasības ietver
produkta galvenās īpašības, tirgotāja
ģeogrāfisko adresi, pilnu cenu, maksāšanas un piegādes
veidu, darbības un sūdzību izskatīšanas
procedūras un attiecīgos gadījumos atcelšanas vai
atsaukšanas tiesību pastāvēšanu. Tās jāskata
saistībā ar Patērētāju tiesību
direktīvā[62]
un Direktīvas par elektronisko
tirdzniecību[63]
5. pantā minētajām informācijas sniegšanas
prasībām. Komisijas dienesti
vadlīnijās atbalsta jēdziena „uzaicinājums veikt pirkumu”
plašu interpretāciju un informācijas sniegšanas
prasību elastīgu un samērīgu piemērošanu. Tomēr
dienesti uzskata, ka pirkšanas mehānismam (piemēram,
iespējai uzreiz veikt rezervēšanu tiešsaistē) nav
jābūt informācijas sniegšanas prasību piemērošanas
nosacījumam[64].
Tiesa, pieņemot prejudiciālu nolēmumu[65], ir ievērojusi šo
pieeju un apstiprinājusi, ka „uzaicinājums
veikt pirkumu pastāv [..], un nav nepieciešams, lai ar komerciālo
paziņojumu būtu sniegts konkrēts līdzeklis, kā nopirkt
produktu, ne arī lai komerciālais
paziņojums parādītos šāda līdzekļa tuvumā
vai tad, kad šāds līdzeklis pastāv”. Strīdā
bija iesaistīts Zviedrijas Patērētāju tiesībsarga
birojs un ceļojumu aģentūra (Ving), kas Zviedrijā,
tostarp internetā, pārdod brīvdienu produktus. Atbildot uz
jautājumu, vai Ving bija norādījis produkta galvenās
īpašības, ciktāl tas ir piemēroti saistībā
ar saziņas līdzekli un pašu produktu, Tiesa lēma, ka, lai
gan vērtējums in concreto ir jādod valsts tiesai, „ar vārdisku vai vizuālu produkta attēlojumu
var izpildīt nosacījumu
par produkta īpašībām”
un zināmos apstākļos norādi uz tirgotāja tīmekļa
vietni var izmantot, lai sniegtu dažas ziņas par produkta
galvenajām īpašībām. NKD 7. panta 4. punkta
c) apakšpunktā ir īpaši noteikts, ka tirgotājiem
jānorāda (galīgā) cena, tostarp visi uzliktie nodokļi,
vai, ja cenu nevar pamatoti aprēķināt iepriekš, cenas
aprēķināšanas veids. Lietā Ving Sverige Tiesa
ir atzinusi, ka sākumcenas iekļaušana uzaicinājumā
veikt pirkumu pati par sevi nav NKD pārkāpums ar noteikumu, ka, ņemot
vērā visus konkrētā gadījuma faktus un apstākļus,
tostarp produkta veidu un īpašības un izmantoto komerciālo
saziņas līdzekli, sākumcena[66]
ļauj patērētājam pieņemt apzinātu lēmumu. 2008. gadā
pieņemtā Gaisa pārvadājumu pakalpojumu regula[67] papildina NKD, ietverot vairākus papildu noteikumus, lai nodrošinātu,
ka aviobiļešu cena rezervēšanas procesā un
reklāmā ir pārredzama. Tajā precizēts, ka „vienmēr norāda galīgo cenu, kas
jāmaksā, un tajā ir ierēķināta gaisa
pārvadājuma maksa vai gaisa pārvadājuma tarifs, kā
arī uzliktie nodokļi un maksājumi, papildmaksājumi un
maksas, kuras ir obligātas un paredzamas publicēšanas
brīdī”. Nesen pieņemtajā Patērētāju
tiesību direktīvā[68] ir iekļauti noteikumi par cenām un
maksājumiem, kas attiecas arī uz gaisa transporta nozari. Lai gan pastāv
vispārēja vienprātība, ka reklamētajā cenā
jau sākumā[69]
jāiekļauj visas piemērojamās maksas un maksājumi, no
vairākām ieinteresētajām personām saņemtās
atsauksmes[70]
liek secināt, ka uzaicinājumos veikt pirkumu ar cenām
saistītās prasības bieži nav ievērotas. Pirmajā vērienīgajā pārbaudē,
kas saistībā ar SPTAJ regulu
tika organizēta 2007. gadā, uzmanība bija pievērsta tīmekļa
vietnēm, kur pārdod aviobiļetes. Iestādes no 15 dalībvalstīm
un Norvēģijas pārbaudīja 386 tīmekļa vietnes
un 145 no tām konstatēja pārkāpumus. Trīs
galvenās konstatētās problēmas bija maldinoši
norādīta cena, informācijas trūkums par
piedāvājumu pieejamību un ar līgumu noteikumu
atspoguļošanu saistīti pārkāpumi. Nesen veiktā
pētījumā par aviobiļešu cenu pārredzamību[71] konstatēts, ka daudzas
aviokompānijas norāda cenas bez nodokļiem, maksām un maksājumiem,
bet daudzas pieskaita papildmaksājumus, kas de facto ir
neizbēgami (piemēram, maksāšanas līdzekļa izmantošana
ir bez papildmaksas, vienīgi norēķinoties ar aviokompānijas
kredītkarti), kvalificējot tos kā fakultatīvus. Šī
problēma rada īpaši nelabvēlīgas sekas posmā, kad
patērētāji salīdzina cenas, lai pieņemtu apzinātu
lēmumu[72].
Vismaz divās dalībvalstīs
iestādes nesen ir veikušas pret daudzām aviokompānijām
vērstus izpildes nodrošināšanas pasākumus, lai
tās izbeigtu patērētājiem norādīt komponentos
sadalītas cenas (cenu sadalīšana) un praksi atklāt pilnu
cenu tikai rezervēšanas procesa beigās (cenas pakāpeniska
atklāšana). Pārbaudēs galvenā uzmanība tika
pievērsta kredītkaršu un debetkaršu darījumu papildmaksām,
un rezultātā Apvienotajā Karalistē[73] 12 aviokompānijas piekrita
iekļaut debetkaršu papildmaksas kopējā cenā un
nodrošināt, lai, rezervējot biļetes tiešsaistē,
informācija par kredītkaršu papildmaksām būtu viegli
atrodama, bet Itālijā sešas aviokompānijas tika sodītas
un piekrita līdz 2012. gada beigām iekļaut šos
maksājumus reklamētajā cenā[74]. Pieejamie
pierādījumi liecina, ka pastāvīgā nepietiekamas cenu
informācijas izmantošana uzaicinājumos veikt pirkumu nav
atkarīga no nepilnībām pašreizējā ES
līmeņa tiesiskajā regulējumā[75], kas drīzumā
kļūs vēl stingrāks, turklāt ir skaidrs, ka tāpat
kā citos negodīgas komercprakses gadījumos dalībvalstu
iestādes, reaģējot uz šiem pārkāpumiem, saskaras
ar grūtībām, ja tirgotājs atrodas citā
jurisdikcijā. Uz uzlabojumiem šajā jomā varētu
cerēt, ja Komisija uzņemtos lielāku lomu, atbalstot
intensīvākus dalībvalstu izpildes nodrošināšanas
pasākumus un veicinot ciešāku sadarbību pārrobežu
izpildes nodrošināšanā[76].
Konsultēšanās rezultāti apstiprina, ka pašlaik nav
vajadzības apsvērt regulatīvus pasākumus[77]. 3.3.5. Direktīvas 8. un
9. pants — agresīva prakse Direktīvā paredzētā
agresīvas komercprakses jēdziena saskaņošana ir jauninājums
ES līmenī. Šī prakse ir aplūkota NKD 8. un
9. pantā, aizliedzot tirgotājiem izmantot pārdošanas paņēmienus,
kas ietekmē patērētāju izvēles brīvību,
tādējādi kropļojot viņu saimniecisko rīcību. Agresīva prakse direktīvas
izpratnē ir prakse, kurā tiek izmantota uzmākšanās,
piespiešana, fizisks spēks un nesamērīga ietekme. Tā
var ietvert tiklab rīcību tirgvedības posmā, kā praksi
pirms un pēc darījuma veikšanas. Ar agresīvu praksi apzīmē
rīcību, uz kuru jau iepriekš ir attiekušies citi
dalībvalstu tiesību akti, tostarp līgumtiesību un
krimināltiesību normas. Šajā ziņā direktīva
nodrošina papildu aizsardzības pakāpi, ko var aktivizēt,
izmantojot publiskus izpildes līdzekļus, bet tas nenozīmē,
ka vienmēr jāsāk kriminālprocess vai civilprocess. Šajā kontekstā īpaši
būtiska ir rīcība, ko reglamentē 9. panta c), d) un
e) apakšpunkts. Saskaņā ar 9. panta
c) apakšpunktu par nelikumīgu ir uzskatāma prakse, kad tirgotājs
pret patērētājiem izmanto nesamērīgu ietekmi,
piemēram, jebkuru konkrētu nelaimi vai apstākļus, par
kuriem tirgotājs ir informēts, lai ietekmētu
patērētāju lēmumu par produktu. Saskaņā ar
9. panta d) apakšpunktu tirgotājiem ir aizliegts radīt
nesamērīgus nelīgumiskus šķēršļus, kas
kaitē patērētājiem, kuri vēlas izmantot
līgumiskas tiesības, tostarp tiesības līgumu lauzt vai izvēlēties
citu produktu vai citu tirgotāju. Direktīvas 9. panta
e) apakšpunkts attiecas uz jebkuriem draudiem veikt jebkuras
darbības, ko likumīgi nedrīkst veikt. Direktīvas 9. panta
d) apakšpunkts ir izrādījies īpaši noderīgs
telekomunikāciju un enerģētikas jomā saistībā ar
nelīgumiskiem patērētāju pārorientēšanās
šķēršļiem. Ir saņemtas ziņas par
gadījumiem, kad, piemēram, telekomunikāciju operatori nepamatoti
kavē patērētāju pāreju pie citiem pakalpojumu
sniedzējiem[78]
un enerģētikas pakalpojumu sniedzēji apgrūtina
patērētāju atteikuma tiesību īstenošanu[79]. Agresīvā prakse, par kuru, atbildot uz aptaujas
jautājumiem, ir ziņojušas dalībvalstis un
ieinteresētās personas, galvenokārt sastopama tiešajā tirdzniecībā
mājās un cita veida tirdzniecībā ārpus uzņēmuma
telpām. Eiropas patērētāju centri (ECC), kas izskata
daudzas individuālas sūdzības, bieži saskaras ar
agresīvu praksi daļlaika lietojuma tiesību nozarē (brīvdienu
klubi un saistīta prakse[80])
un mazākā mērā plaša patēriņa preču
tirdzniecībā ārpus uzņēmuma telpām
(piemēram, mēbeļu, elektronikas preču, veselības un
pārtikas produktu tirdzniecības punktos). Direktīvas 8. un 9. panta
vispārīgos noteikumus par agresīvu praksi papildina
„melnajā sarakstā” iekļauti astoņi konkrēti
agresīvas prakses veidi, kas ir aizliegti jebkuros apstākļos[81]. 3.3.6. Direktīvas I pielikums
— aizliegtas prakses „melnais saraksts” NKD
I pielikumā minēta komercprakse, kas uzskatāma par
negodīgu jebkuros apstākļos un tāpēc ir aizliegta.
Saraksts izveidots, lai novērstu praksi, kas pēc pieredzes tiek
uzskatīta par negodīgu, un palīdzētu
izpildiestādēm, tirgotājiem, tirgvedības speciālistiem
un pircējiem konstatēt šo praksi, tā palielinot tiesisko
noteiktību. Kā
minēts direktīvas 17. apsvērumā, šie ir
vienīgie komercprakses veidi, ko var uzskatīt par negodīgiem,
neizvērtējot katra atsevišķa gadījuma atbilstību
5.–9. panta noteikumiem. Citiem vārdiem sakot, ja var
pierādīt, ka tirgotājs ir faktiski piekopis attiecīgo
praksi, dalībvalstu izpildiestādēm nav jāveic
saimnieciskās rīcības kropļošanas pārbaude (t. i.,
nav jāizskata prakses ietekme uz vidusmēra patērētāja
saimniecisko rīcību), lai veiktu pasākumus un aizliegtu praksi
vai sodītu tirgotāju. Direktīvas
īstenošana liecina, ka melnais saraksts ir izrādījies noderīgs
instruments izpildiestāžu rokās. Visbiežāk
izmantotie melnā saraksta noteikumi ir šādi. 5. punkts par
ēsmas reklāmu un 6. punkts par ēsmu un apmaiņu, kas
aizliedz tirgotājiem izmantot īpaši pievilcīgus produktu un
pakalpojumu piedāvājumus, lai pievilinātu
patērētājus tirgotāja tīmekļa vietnei vai
veikalam vai ar nolūku pārdot patērētājam citu
produktu. Šis noteikums ir izmantots, piemēram, gaisa transporta
nozarē, lai nepieļautu, ka aviokompānijas reklamē nosacījumus,
ko tās, ņemot vērā reklāmas apjomu, var garantēt
tikai attiecībā uz nesamērīgi mazu patērētāju
skaitu. 10. punkts, saskaņā
ar kuru patērētāja likumīgās tiesības ir
aizliegts pasniegt kā īpašu tirgotāja piedāvājuma
iezīmi. Šis aizliegums ir izrādījies īpaši
noderīgs, lai novērstu gadījumus, kad tirgotāji pasniedz
juridisko garantiju par neatbilstību novēršanu kā sava
produkta pievienoto vērtību. 20. punkts, kas
aizliedz tirgotājiem apgalvot, ka produkts ir iegūstams „par velti”,
ja tas neatbilst patiesībai. Šis noteikums ir izmantots
saistībā ar ziņojumos bieži aprakstītu praksi, kas sastopama
tīmekļa vietnēs, kuru adresāti ir galvenokārt neaizsargāti
patērētāji (pusaudži) un kurās mobilo
tālruņu zvanu melodijas tiek piedāvātas kā
iegūstamas „par velti”, lai gan faktiski patērētājs
noslēdz līgumu par maksas abonēšanu[82]. Komisijas dienesti
vadlīnijās ir precizējuši šā noteikuma
piemērošanu saistītiem piedāvājumiem (piemēram,
„pērc vienu, saņem otru par velti”). 17. punkts —
„ja nepatiesi apgalvo, ka produkts spēj izārstēt
slimības, disfunkcijas vai defektus”, kas ir izmantots kopā ar
NKD 6. pantu, lai izbeigtu negodīgu praksi, piemēram,
kosmētikas nozarē. 31. punkts, kas aizliedz radīt „nepatiesu
priekšstatu, ka patērētājs jau ir ieguvis, iegūs [..] balvu
vai citu priekšrocību,
lai gan patiesībā [..] nekādas balvas nav [..], vai iespēja
pieprasīt balvu [..] rodas, ja patērētājs samaksā
naudu vai viņam rodas izmaksas”. Šis punkts ir izmantots, lai aizliegtu praksi,
tostarp tiešu krāpšanu, vilinot patērētājus
maksāt ievērojamas summas, lai saņemtu balvu, kuras nav vai
kuras vērtība ir mazāka nekā samaksātā summa. Izpildiestāžu
vidū bija izraisījusies diskusija par to, kā interpretēt
frāzi „ja patērētājs samaksā
naudu vai viņam rodas izmaksas”, un jo
īpaši par to, vai lūgums patērētājam veikt vienu vietējo
standarta tarifa tālruņa zvanu vai nopirkt pastmarku, lai
pieprasītu balvu, ir uzskatāms par direktīvas pārkāpumu.
Tiesa ir precizējusi šo jautājumu, izslēdzot iespēju
radīt patērētājiem pat niecīgas izmaksas (piemēram,
pastmarkas cenas apmērā)[83].
Kāda
uzņēmēju federācija[84],
kas pārstāv dažādus daudzlīmeņu tirgvedības
shēmas operatorus, uzskata, ka piramīdveida shēmām
piemērojamo noteikumu saskaņošana, kas paredzēta
I pielikuma 14. punktā, ir atbilstoša un lielākoties ir
izrādījusies labvēlīga, dodot iespēju izveidot vienotu
uzņēmējdarbības modeli, kas kā savdabīga vienas
pieturas aģentūra varētu likumīgi darboties visā ES. Otrai
nozīmīgai tiešo pārdevēju asociācijai[85] ir līdzīga
nostāja un tā uzskata pastāvošo tiesisko regulējumu
par pilnīgu. Sabiedrība, kas nodarbojas ar tiešo
tirdzniecību, sazinoties ar Komisijas dienestiem, ierosināja, ka saistībā
ar piramīdveida shēmām profesionāļi un
patērētāji nebūtu jānošķir un
dalībvalstis būtu jārosina valsts tiesību aktus, ar kuriem
transponē NKD I pielikumu (14. punktu), mutatis mutandis piemērot
uzņēmēju savstarpējām piramīdveida
veicināšanas shēmām. Komisija uzskata, ka pašlaik nav
vajadzības papildus saskaņot piramīdveida shēmas[86]. Ievērojot izpildiestāžu
pieredzi un konsultēšanās gaitā saņemtās
atsauksmes, pašlaik nav vajadzības grozīt melno sarakstu. Nav
apzināti jauni komercprakses veidi, ko direktīva neaptvertu. Taču
ir svarīgi nodrošināt, lai I pielikumā ietvertie
kritēriji un jēdzieni tiktu interpretēti vienādi, un to var
panākt, pilnveidojot vadlīnijas un NKD datubāzi. 3.4. DIREKTĪVAS
PIEMĒROŠANA KONKRĒTĀM NOZARĒM UN KOMERCPRAKSES VEIDIEM 3.4.1. Apgalvojumi attiecībā
uz vidi „Apgalvojumi
attiecībā uz vidi” jeb „ekoloģiski apgalvojumi” attiecas uz
praksi, kas norāda vai citādi rada iespaidu (komerciāla
paziņojuma, tirgvedības vai reklāmas kontekstā), ka prece vai
pakalpojums ir videi draudzīgi (t. i., tie pozitīvi ietekmē
vidi) vai nodara videi mazāku kaitējumu nekā konkurentu preces
vai pakalpojumi. Tirgotāji
arvien plašāk izmanto apgalvojumus attiecībā uz vidi
kā reklāmas un tirgvedības instrumentu, atspoguļojot
iedzīvotāju pieaugošo interesi par vides jautājumiem. Šie
apgalvojumi var attiekties uz veidu, kādā produkti tiek ražoti,
iepakoti, izplatīti, izmantoti, patērēti un/vai
iznīcināti. Ārpus
aspektiem, ko aptver konkrēti ES tiesību akti (piemēram, par biomarķējumu
un ekomarķējumu)[87],
starp horizontālajiem tiesību aktiem NKD ir galvenais instruments,
lai izvērtētu apgalvojumus attiecībā uz vidi un noteiktu,
vai apgalvojuma saturs vai tā pasniegšanas veids
patērētājiem ir maldinošs[88]. Saskaņā
ar direktīvas 6. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu
valsts iestādes katrā gadījumā atsevišķi
izvērtē attiecīgo praksi, apgalvojuma attiecībā uz
vidi saturu un ietekmi uz vidusmēra patērētāja lēmumu
veikt pirkumu. Kā paskaidrots Komisijas dienestu vadlīnijās[89], direktīvas noteikumu
piemērošanu apgalvojumiem attiecībā uz vidi var apkopot
divos galvenajos principos: ·
pirmkārt, pamatojoties uz direktīvas vispārīgajiem
noteikumiem, tirgotājiem ekoloģiski apgalvojumi jānorāda
konkrēti, precīzi un nepārprotami, ·
tirgotājiem jābūt zinātniskiem
pierādījumiem, lai pamatotu savus apgalvojumus, un jābūt
gataviem tos sniegt saprotamā veidā, ja apgalvojums tiek
apšaubīts. Direktīvas
I pielikumā turklāt ir norādīti vairāki
komercprakses veidi, kas apgalvojumu attiecībā uz vidi kontekstā
ir īpaši būtiski un ir aizliegti neatkarīgi no to ietekmes
uz patērētāju rīcību. Tie attiecas uz logotipu
neatļautu izmantošanu (2. punkts), nepatiesiem apgalvojumiem, ka
komercpraksi sertificējusi vai ieteikusi publiska vai privāta
struktūra (4. punkts), praksi, kad tirgotājs nepatiesi uzdodas
par rīcības kodeksa parakstītāju (1. punkts) vai
apgalvo, ka rīcības kodeksu ir apstiprinājusi publiska vai
privāta struktūra (3. punkts). Papildu
regulējumu, kas attiektos uz apgalvojumiem attiecībā uz vidi, ir
iespējams nodrošināt vienīgi, pārskatot NKD vai
pieņemot citus (konkrētus) ES tiesību aktus. Lai gan dažas
dalībvalstis[90]
varētu būt ieinteresētas pieņemt konkrētākus
noteikumus apgalvojumu attiecībā uz vidi reglamentēšanai
valsts līmenī, ir vispāratzīts, ka veidu, kādā
šis arvien svarīgākais reklāmas aspekts tiek regulēts
ES līmenī, nedrīkstētu apgrūtināt
sadrumstalotība. Konsultēšanās rezultāti liecina, ka
dalībvalstis un ieinteresētās personas kopumā ir
apmierinātas ar pašreizējo tiesisko regulējumu un uzskata,
ka instrumenti, ko nodrošina direktīva un Komisijas dienestu
vadlīnijas, ir pietiekami, lai izvērtētu apgalvojumus
attiecībā uz vidi. Tikai dažas dalībvalstis[91] labprāt
vēlētos, lai papildu regulējumu šajā jomā
nodrošina NKD. Taču
vairākas ieinteresētās personas ir atzinušas, ka,
neraugoties uz pašreizējo juridisko atbalstu, ekoloģiski
apgalvojumi joprojām netiek lietoti atbildīgi un bieži ir
ļoti vispārīgi, neskaidri un neprecīzi definēti[92]. Patērētāju
asociācijas[93]
apgalvo, ka papildu grūtības rada pārliecināšanās
par šo apgalvojumu patiesumu, jo īpaši enerģētikas,
kosmētikas, vieglo automobiļu un mazgāšanas
līdzekļu jomā. Ticamai un atbildīgai ekoloģisku apgalvojumu
izmantošanai reklāmā ir ļoti svarīga nozīme, jo ar
to ir iespējams vadīt patērētāju izvēli un
veicināt ilgtspējīgākas ekonomikas attīstību
saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” un Eiropas
Patērētāju tiesību aizsardzības programmu. Komisija uzskata, ka ekoloģisku apgalvojumu izmantošanas
kontekstā apzinātās problēmas drīzāk var
risināt ar pasākumiem, kas ir saistīti ar izpildes
nodrošināšanu un paraugprakses izstrādi, nevis ar
leģislatīviem NKD grozījumiem. Tāpēc tā
atbalstīs atbilstošu un konsekventu izpildi, piemēram,
izstrādājot šim tematam veltītas vadlīnijas, kā norādīts
Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programmā[94]. Taču saistībā ar notiekošo darbu pie SCP[95] rīcības plāna Komisija
izvērtē, kā pašreizējo zinātnisko standartu
turpmākā izstrāde var palīdzēt nodrošināt
ekoloģisku apgalvojumu pārbaudāmību. Konkrēti tiek pētītas
metodes, kas ļautu aprēķināt produktu „ekoloģisko
pēdu” (t. i., izstrādāt kopīgus formātus/standartus,
kas ļautu salīdzināt produktus, kuri pilda vienas un tās
pašas funkcijas). Pēc šā uzdevuma izpildes tiks
apsvērti atbilstoši pasākumi. Eiropas Patērētāju samitā 2012. gada
29. maijā notika padziļinātas diskusijas par ekoloģiskiem
apgalvojumiem un tika vākta informācija par situāciju
dažādos ES tirgos un progresu šajā jomā[96]. 3.4.2. Klientu atsauksmju instrumenti
un cenu salīdzināšanas vietnes Ietaupījumi
uz cenu rēķina un izvēle ir dažas no
priekšrocībām, ko tiešsaistes tirgus attīstība ES
var sniegt patērētājiem. Meklētājprogrammas, cenu un produktu salīdzināšanas
vietnes, klientu atsauksmes un sociālie mediji ir
instrumenti, kas sāk iesakņoties patērētāju uzvedībā
uz uzņēmējdarbības modeļos[97]. Četri no pieciem ES
patērētājiem (81 %), kas iepirkušies
tiešsaistē, 2010. gadā ir izmantojuši cenu un produktu salīdzināšanas vietnes[98]. Taču šie instrumenti var
palīdzēt vairot patērētāju
uzticēšanos tikai tad, ja tie sniedz informāciju
skaidrā, pārredzamā un precīzā veidā. Direktīvā
ir ietverti dažādi noteikumi, ko var attiecināt uz cenu salīdzināšanas vietnēm (CSV) un klientu atsauksmju instrumentiem. ·
Direktīvas 6. un 7. pants aizliedz
tirgotājiem izmantot CSV, lai sniegtu maldinošus
apgalvojumus, noklusējot būtisku
informāciju, inter alia, par preču un pakalpojumu cenu
un/vai pieejamību. ·
Direktīvas I pielikuma 18. punkts jebkuros
apstākļos aizliedz praksi, „ja sniedz būtiski nepatiesu
informāciju par tirgus apstākļiem vai iespējām atrast
produktu, lai pamudinātu patērētājus iegādāties produktu
ar nosacījumiem, kas ir neizdevīgāki nekā normālos
tirgus apstākļos”. ·
Direktīva turklāt liek skaidri
norādīt, vai CSV ir neatkarīga,
vai to pārvalda vai (tieši vai netieši) sponsorē tirgotājs
(sk. 6. panta 1. punkta c) un f) apakšpunktu un 7. pantu).
Šajā sakarā saskaņā ar Direktīvas
I pielikuma 22. punktu jebkuros apstākļos ir aizliegta
prakse, „ja sniedz nepatiesu apgalvojumu vai rada nepatiesu
priekšstatu, ka tirgotājs nedarbojas nolūkā, kas
saistīts ar tā tirdzniecības,
uzņēmējdarbības interesēm, amatu vai darba
pienākumiem, vai nepatiesi uzdodas par patērētāju”. Komisijas
rīcībā esošie pierādījumi liecina, ka,
neraugoties uz šādu visaptverošu tiesisko regulējumu, dažādu
piedāvāto preču cenas un kvalitātes
salīdzināšana patērētājiem sagādā
grūtības un sastaptās problēmas iedragā viņu
uzticēšanos CSV. Dažādas
ieinteresētās personas[99]
ir norādījušas uz CSV problēmām,
jo īpaši pārredzamības trūkumu un
sniegtās informācijas nepilnīgumu. BEUC
norāda, ka jautājums ir īpaši nopietns gaisa transporta
nozarē. Viena dalībvalsts[100]
atzīst, ka CSV pieejamā informācija par
cenām bieži ir nepilnīga, bet tas padara jebkādu
salīdzināšanu negodīgu. Komisijas dienestu
darba dokumentā „E-tirdzniecības priekšrocību
nodrošināšana patērētājiem” ir konstatēts, ka informācija, ko patērētāji
saņem ar informācijas starpnieku, piemēram, CSV, starpniecību, jo īpaši
attiecībā uz cenu bieži ir neobjektīva un reizēm
maldinoša un nepareiza, nav norādīts, vai mazumtirgotāji ir
maksājuši par savu produktu iekļaušanu sarakstā, nav
minēti piedāvājumu klasificēšanas kritēriji un
piegādes izmaksas. Ar izpildi
saistītā pieredze apstiprina, ka vienu no lielākajām
problēmām rada tas, ka CSV precīzi
neatklāj tā tirgotāja identitāti, kas pārvalda
attiecīgo vietni, un/vai nenorāda, vai mazumtirgotāji
ir maksājuši par savu produktu un pakalpojumu ievietošanu (t. i., vai vietne ir vai nav
sponsorēta). Šķiet, ka slēptā reklāma
ietekmē ne vien CSV, bet klientu
atsauksmju instrumentus kopumā. Tīmekļa vietnes, kas ievieto
lietotāju atsauksmes, vairākkārt ir kritizētas par
šķietami objektīvām patērētāju
atsauksmēm, kuras faktiski ir maskēta reklāma[101]. Piemēram, kādā dalībvalstī,
izpētot, kā patērētāji salīdzina cenas
enerģijas mazumtirdzniecības tirgū, tika konstatēts, ka
vairākas tīmekļa vietnes vedina patērētājus
domāt, ka tās ir CSV, lai gan tas neatbilst
patiesībai[102]. Kādas citas dalībvalsts tiesas ir piemērojušas
naudas sodu par negodīgas komercprakses aizlieguma pārkāpumu uzņēmumam,
kas pārvalda viesnīcu rezervēšanas tīmekļa
vietnes, un septiņiem tā meitasuzņēmumiem. Tīmekļa
vietnēs bija apgalvots, ka tajās var salīdzināt
labākos piedāvājumus un pieejamību, bet patiesībā
tās novirzīja rezervācijas uz partnerviesnīcām, nodarot
kaitējumu viesnīcām, kas neietilpa partnerviesnīcu
skaitā[103]. Lai novērstu
saistībā ar CSV un klientu
atsauksmju instrumentiem apzinātās
problēmas, jāveic efektīvi izpildes
nodrošināšanas pasākumi. Komisija
apsvērs, kā tā saskaņā ar Līgumiem varētu
uzņemties aktīvāku lomu direktīvas saskaņotas
piemērošanas veicināšanā, jo īpaši attiecībā
uz negodīgu praksi ar pārrobežu elementu, piemēram, praksi,
kas sastopama tiešsaistes vidē un izpildiestādēm rada
kopējas problēmas. Kā teikts 2012. gada janvāra
paziņojumā par e-tirdzniecību, Komisija pievērsīsies
arī jautājumam par salīdzināšanas instrumentu
pārredzamību un uzticamību un, risinot tiešu dialogu ar
ieinteresētajām personām, gala rezultātā varētu
izstrādāt labas uzvedības kodeksus un/vai ES līmeņa
vadlīnijas[104]. Kā
atzīmēts Komisijas dienestu darba dokumentā
„E-tirdzniecības priekšrocību nodrošināšana
patērētājiem”, šķiet, ka
dominējošais faktors preču iegādei tiešsaistē ir
cena, kam seko šķietami ietaupīts laiks, iespēja viegli
salīdzināt cenas, iespēja veikt pasūtījumus elastīgi
jebkurā diennakts laikā / nedēļas dienā un plašākas
izvēles iespējas tiešsaistē. Informācija par
cenām un cita svarīga informācija būtu jānorāda
tieši, skaidrā un vienkāršā veidā, lai
nemaldinātu patērētājus. Tas, ka patērētāji
tik plaši izmanto šīs tīmekļa vietnes, lai pirms
lēmumu pieņemšanas iegūtu informāciju, palielina
viņiem nodarīto kaitējumu. Piemērojot
direktīvu visā ES, turpmāk īpaša uzmanība
būtu jāpievērš pieaugošajai sociālo tīklu
iesaistei produktu reklamēšanā tiešsaistē. Pamatojoties
uz trešās paaudzes interneta reklāmas modeļiem (t. i.,
„E-tirdzniecība 3.0”), sociālie
tīkli arvien vairāk kļūst par platformām, kurās
uzņēmumi iegulda līdzekļus, lai piesaistītu klientus. Papildus
tam, ko var gaidīt no tradicionālākiem tiešsaistes
reklāmas veidiem (piemēram, uzņēmumu tīmekļa
vietnēm), sociālie mediji, kuros patērētāji savā
patikā dalās ar draugiem un ģimeni, var nodrošināt
tirgotāju tiešsaistes reklāmām „tīkla efektu” un sniegt
noderīgu informāciju par patērētāju uzvedību/izvēli.
Tāpēc ar izpildes pasākumiem būtu jācenšas
panākt, lai jaunajos reklāmas modeļos tiktu saglabāta
atbilstība direktīvai, jo īpaši attiecībā uz
slēpto reklāmu un informāciju par produktiem. 3.4.3. Direktīvas 3. panta
9. punkts — direktīvas piemērošana finanšu pakalpojumu
un nekustamā īpašuma jomā Kā
minēts šā ziņojuma 2.4. punktā, saskaņā
ar NKD 3. panta 9. punktu[105]
uz finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomu attiecas
minimāla saskaņošana[106].
Saskaņā ar NKD 18. pantu Komisija sniedz ziņojumu par
direktīvas piemērošanu šajās nozarēs un jo
īpaši izvērtē, vai būtu jāsaglabā 3. panta
9. punktā ietvertais atbrīvojums no pilnīgas
saskaņošanas. Šajā nolūkā Komisija ir veikusi
pētījumu par NKD piemērošanu finanšu pakalpojumu un
nekustamā īpašuma jomā[107].
Pētījums tika veikts 2011. gadā līdz 2012. gada
sākumam, pamatojoties uz plašām konsultācijām ar
dalībvalstīm un ieinteresētajām personām[108]. Pētījuma
laikā savāktie pierādījumi liecina, ka 3. panta
9. punktā ietvertais atbrīvojums tiek plaši izmantots. Tas
nozīmē, ka finanšu pakalpojumu un nekustamā
īpašuma jomā lielākā daļa dalībvalstu ir saglabājušas
vai pieņēmušas tiesību aktus, kas ir
ierobežojošāki par NKG paredzētajiem standartiem. Lielāko
daļu no šiem papildu noteikumiem veido konkrētām
nozarēm piemērojamas pirmslīguma un līgumiskas informācijas
sniegšanas prasības[109].
Turklāt ievērojams skaits aizliegumu attiecas galvenokārt uz
tiešo pārdošanu un veicināšanas praksi[110], praksi, kad tiek izmantotas
konkrētas vājās vietas[111],
vai uz interešu konfliktiem[112].
Piemēram, Austrijā ir aizliegta hipotekāro kredītu
tiešā tirdzniecība mājās, bet Itālijā ir
aizliegts sasaistīt vieglo automobiļu īpašnieku civiltiesiskās
atbildības obligātās apdrošināšanas līgumus ar
citiem apdrošināšanas pakalpojumiem. Dānijā aizliegts
sasaistīt vairākus nekustamā īpašuma jomas pakalpojumus. Šajā
sakarā jāatzīmē, ka izskatīšanu gaida lieta
C-265/12 (Citroën Belux NV), kurā Tiesa ir lūgta paskaidrot,
vai dalībvalstis var aizliegt saistītos piedāvājumus, ja
vismaz viens no to elementiem ir finanšu produkts/pakalpojums. Šajā
lietā Tiesai būs jāprecizē 3. panta
9. punktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas
joma. Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem un
nekustamo īpašumu visbiežāk tiek ziņots par
negodīgu praksi (NKD izpratnē), kas izpaužas kā
pamatinformācijas trūkums reklamēšanas posmā un
maldinošs produktu apraksts. Starp negodīgas prakses veidiem, par ko tiek
ziņots finanšu pakalpojumu jomā, ir informācijas par gada
procentu likmi un kredīta izmaksu nenorādīšana
reklāmā, maldinoši izdevīgu darījumu piedāvājumi,
solot kredītlīgumus ar zemām procentu likmēm, un
pienācīgas informācijas trūkums par juridiskajām
saistībām, kas rodas, parakstot līgumu[113]. Nekustamo īpašumu
jomā sastopamas prakses piemēri ir maldinošs īpašuma
raksturojums, pārredzamības trūkums attiecībā uz
īpašuma cenu un attiecīgajiem nodokļiem, ēsmas
reklāma un nekustamā īpašuma aģentu agresīva
prakse, piemēram, patērētāju iebiedēšana, lai
panāktu, ka, vēloties pārdot savus īpašumus,
patērētāji ar aģentu noslēdz ekskluzīvu
līgumu. Komisija ir saņēmusi daudzas
sūdzības, iedzīvotāju vēstules, Parlamenta
jautājumus un lūgumrakstus par problēmām saistībā
ar īpašuma iegādi Kiprā, Bulgārija un
Spānijā. Kiprā un Bulgārijā īpašuma
attīstītāji nodarbojas ar maldinošu reklāmu, sniedzot patērētājiem
dažādas maldinošas ziņas par īpašuma
raksturlielumiem un jo īpaši noklusējot, ka pēc īpašuma
pārdošanas uz to joprojām attieksies ar attīstītāju
pašreizējiem un turpmākajiem banku aizdevumiem saistītais iepriekšējais
hipotekārais apgrūtinājums. Komisija par šiem
jautājumiem pašlaik apspriežas ar Kipras un Bulgārijas
iestādēm, lai rastu konstatēto problēmu risinājumu. Spānijā
problēmas tikai nelielā mērā ir saistītas ar
maldinošu reklāmu / negodīgu praksi direktīvas
nozīmē un galvenokārt attiecas uz patērētāju un
vietējo iestāžu attiecībām, piemēram, ar
būvatļauju piešķiršanu saistītiem pārkāpumiem
vai urbanizācijas maksājumu piemērošanu ārvalstu
rezidentiem, kas vēlas attīstīt jaunus projektus. Interesanti, ka,
neraugoties uz sīki izstrādātajiem dalībvalstu noteikumiem,
vismaz pusē no dalībvalstīs izvērtētajiem
gadījumiem, kas attiecas uz negodīgu praksi finanšu pakalpojumu
un nekustamā īpašuma jomā, kā juridiskais pamats ir
izmantoti direktīvas noteikumi (par maldinošām
darbībām, noklusējumu un agresīvu praksi — reizēm
kombinācijā ar melnajā sarakstā iekļautu praksi). Pārējos
gadījumos ir piemēroti stingrāki valsts noteikumi[114]. Piemēram, apdrošināšanas
nozarē gadījumos, kad apdrošinātāji ir
atteikušies izmaksāt apdrošināšanas
atlīdzību, liekot patērētājiem, kas
vēlējās pieteikt kompensāciju saskaņā ar
apdrošināšanas polisi, iesniegt dokumentus, ko
saprātīgi nevar uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz
prasības pamatotību, ir piemērots I pielikuma
27. punkts. Šajos gadījumos pakalpojumu sniedzēji
sistemātiski izvairījās no atbildes uz attiecīgu saraksti,
lai atturētu patērētājus no viņu līgumisko tiesību
izmantošanas[115].
Finanšu
pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā veiktās
izpētes rezultāti liecina, ka nebūtu lietderīgi atcelt direktīvas
3. panta 9. punktā paredzēto atbrīvojumu[116]. Galvenie
iemesli ir augstāka finanšu riska pakāpe finanšu pakalpojumu
un nekustamā īpašuma jomā (salīdzinājumā ar
citām precēm un pakalpojumiem), patērētājiem
raksturīgais pieredzes trūkums šajās jomās (kopā ar
pārredzamības trūkumu — jo īpaši attiecībā uz
finanšu operācijām), abās nozarēs
konstatētās konkrētās vājās vietas, kas dara
patērētājus ietekmējamus ar veicināšanas praksi
un spiedienu, kompetento finanšu jomas izpildiestāžu pieredze
darbā ar valstī izveidotu sistēmu un, visbeidzot, finanšu
tirgu funkcionēšana un stabilitāte. Izpildiestādes
un citas ieinteresētās personas, kas ir atbildējušas uz
aptaujas jautājumiem[117],
ir nonākušas pie tāda paša secinājuma. Vairums no
aptaujātajām organizācijām finanšu pakalpojumu un
nekustamā īpašuma jomā uzskata, ka ir ļoti
svarīgi vai diezgan svarīgi saglabāt NKD 3. panta
9. punktā paredzēto atbrīvojumu. 4. IZPILDE 4.1. Izpilde
dalībvalstīs Direktīva
nesaskaņo izpildes sistēmas. Saskaņā ar NKD 11. pantu
dalībvalstis var brīvi izvēlēties savām
juridiskajām tradīcijām piemērotākos izpildes
mehānismus, ja tie nodrošina piemērotus un efektīvus
līdzekļus, lai novērstu negodīgu komercpraksi. Saskaņā
ar NKD 13. pantu dalībvalstis var arī noteikt piemērojamo
sankciju veidu, ievērojot, ka sankcijām jābūt
„efektīvām, samērīgām un preventīvām”. Direktīvas
kopējā izpildē Komisijai ir izšķiroša loma, jo
tai jānodrošina, lai direktīva tiktu pareizi un efektīvi
piemērota visās dalībvalstīs. Dalībvalstis
ir izveidojušas ļoti dažādas izpildes sistēmas. Dažās
valstīs izpildi nodrošina galvenokārt publiskā sektora iestādes,
piemēram, patērētāju tiesībsargu biroji (piemēram,
Dānijā, Zviedrijā un Somijā), patērētāju
tiesību aizsardzības / konkurences iestādes (piemēram, Itālijā,
Īrijā, Nīderlandē, Rumānijā un Apvienotajā
Karalistē) un īpaši ministriju departamenti (piemēram, Portugālē
un Beļģijā). Citās dalībvalstīs izpildi
nodrošina privātā sektora sistēmas, ko vada konkurenti (piemēram,
Austrijā un Vācijā). Taču lielākajā
daļā izpildes sistēmu ir apvienoti publiskā un privātā
sektora elementi. Sankcijas ietver tiesu izpildrakstus, zaudējumu
atlīdzību, administratīvus sodus un kriminālsankcijas un vairumā
dalībvalstu arī visu šo sankciju kombināciju[118]. Dalībvalstis
un ieinteresētās personas uzskata, ka valsts līmenī
direktīvas izpilde dalībvalstīs galvenajos vilcienos notiek
atbilstoši un efektīvi. Taču ir izskanējis arī
viedoklis, ka atbilstošu izpildi dalībvalstu līmenī var
kavēt dalībvalstu izpildiestāžu nepietiekamie resursi, izpildes
procedūru sarežģītība/ilgums un sankciju
nepietiekamais atturošais efekts. Viena dalībvalsts[119] un daudzas
patērētāju asociācijas[120]
vēlas bargākus sodus[121]
un dažos gadījumos kolektīvu tiesisko aizsardzību. Vairākas
dalībvalstis un ieinteresētās personas apstiprina, ka
šī situācija ietekmē arī tiesību akta
efektīvu izpildi pārrobežu līmenī. Konsultēšanās
gaitā ir atklājies, ka negodīgas pārrobežu
komercprakses gadījumos izpildiestādēm lielas grūtības
sagādā ātras un efektīvas reakcijas
nodrošināšana, ņemot vērā ierobežojumus, ko
rada jurisdikciju robežas. Turklāt ir ierobežoti pieejamie resursi. 2012. gada ziņojumā par SPTAJ regulas piemērošanu iekļautie
statistikas dati[122]
liecina, ka vislielākais savstarpējas palīdzības
lūgumu skaits attiecas uz NKD kā atsevišķu tiesību
aktu. Laikposmā no 2007. līdz 2010. gadam no 1343 SPTAJ pasākumiem 654 (48,7 %) bija
saistīti ar NKD pārkāpumiem. Pārējie lūgumi
attiecās uz 14 citu direktīvu (piemēram,
Direktīvas 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču
pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām) un
vienas regulas pārkāpumiem. Papildus divpusējai sadarbībai tiesību aktu īstenošanā tīkls
kopš tā izveidošanas ir veicis Komisijas koordinētus
ikgadējus izpildes nodrošināšanas pasākumus jeb t. s.
vērienīgās pārbaudes (sweeps). Vērienīgajā
pārbaudē izpildiestādes vienlaikus izlases veidā
pārbauda konkrētas nozares tīmekļa vietnes, lai
pārliecinātos par to atbilstību ES patērētāju
tiesību aizsardzības normām, bet pārbaudes otrajā
posmā vajadzības gadījumā veic atbilstošus izpildes
nodrošināšanas pasākumus. Līdz šim veiktās
piecas vērienīgās pārbaudes ir palīdzējušas
uzlabot atbilstību izraudzītajās nozarēs (pārbaudes
aptvēra tīmekļa vietnes, kas pārdod aviobiļetes, mobilo
tālruņu zvanu melodijas, elektronikas preces, biļetes uz sporta
un kultūras pasākumiem un patēriņa kredītus). Iestādes
ir pārbaudījušas aptuveni 2200 dažādu nozaru
tīmekļa vietņu. Vidēji 80 % no tīmekļa
vietnēm, kurās tika konstatēti patērētāju
tiesību aizsardzības normu pārkāpumi, pēc
dalībvalstu iestāžu izpildes nodrošināšanas
pasākumiem pārkāpumi ir novērsti. Saskaņā ar
2012. gadā veiktās digitālā satura
vērienīgās pārbaudes pirmā posma rezultātiem neatbilstību
skaits šajā nozarē daudz neatšķiras no
iepriekšējās pārbaudēs konstatētā neatbilstību
skaita. Pašlaik valstu iestādes veic papildus izpildes darbības,
lai ļautu attiecīgajiem uzņēmumiem prezicēt savu
nostāju vai izlabot tīmekļa vietnes[123]. Lai gan konsolidēti dati par dalībvalstu
izpildiestāžu pieņemto lēmumu skaitu un piemērotajām
sankcijām nav pieejami, var minēt šādus reprezentatīvus
piemērus: laikposmā no direktīvas stāšanās
spēkā līdz 2011. gada vidum Itālijas konkurences
iestāde ir pieņēmusi vairāk nekā 700 lēmumu
un piemērojusi administratīvos sodus 91 miljona euro apmērā;
Francijas Konkurences, patērētāju aizsardzības un
krāpšanas apkarošanas ģenerāldirektorāts (DGCCRF)
ir izdevis 1251 ziņojumu[124]
un piemērojis atbilstošus naudas sodus aptuveni 1,7 miljonu euro
apmērā[125];
Latvijas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir
pieņēmis 154 saistošus lēmumus un piemērojis
naudas sodus 159 400 euro apmērā; Somijas Patērētāju
tiesībsarga birojs ir ierosinājis 8 tiesas procesus; Īrijas
Patērētāju aizsardzības valsts aģentūra ir
izdevusi 14 saistību rakstus, 116 paziņojumus par
atbilstības nodrošināšanu, 2 aizlieguma rīkojumus
un ierosinājusi 2 kriminālprocesus; Slovākijas
Tirdzniecības inspekcija ir pieņēmusi 46 administratīvus
lēmumus un piemērojusi naudas sodus 151 800 euro
apmērā, bet Zviedrijā ir pieņemti 18 tiesas
nolēmumi un izdoti 52 izpildraksti. Jāveic turpmāki izpildes
pasākumi, lai jo īpaši pārrobežu līmenī un arī
dalībvalstu kontekstā garantētu augstu patērētāju
tiesību aizsardzības līmeni. Šā secinājuma
pamatā ir pieredze, ko Komisija guvusi sadarbībā ar
dalībvalstu iestādēm, no ECC[126] un citām
ieinteresētajām personām saņemtās atsauksmes un citos
avotos (jo īpaši ziņojumos par SPTAJ regulas piemērošanu) pieejamā informācija[127]. 4.2. Pašregulācija NKD ir ievērots princips, ka papildus tiesas
un administratīviem izpildes līdzekļiem izpildi var
nodrošināt ar pašregulāciju, un precizēta loma,
kāda par rīcības kodeksu atbildīgajām personām
var būt izpildē[128].
Kā liecina dažu tiesisko
sistēmu pieredze[129],
pašregulācijas iestādes var palīdzēt uzlabot
atbilstību juridiskiem standartiem un samazināt slogu publiskā
sektora izpildiestādēm. Dalībvalstīm ir atļauts uzticēt
strīdu izskatīšanu pašregulācijas iestādēm,
lai paaugstinātu patērētāju aizsardzības līmeni
un nodrošinātu maksimālu atbilstību tiesību aktiem un
tirgus paraugpraksei. Taču direktīva apstiprina, ka
pašregulācija nevar aizstāt tiesas un administratīvus
izpildes līdzekļus. Direktīva turklāt pastiprina
rīcības kodeksu efektivitāti, liekot dalībvalstīm
piemērot pašregulācijas noteikumus pret tirgotājiem, kas apņēmušies
ievērot rīcības kodeksus, bet tos neievēro[130]. 5. PĀRSKATS PAR
DIREKTĪVAS SNIEGTAJIEM IEGUVUMIEM Direktīvas īstenošanas pirmajos
gados gūtā pieredze liecina, ka direktīva ir palīdzējusi
uzlabot patērētāju tiesību aizsardzību
dalībvalstīs, vienlaikus sargājot likumīgus
uzņēmumus no konkurentiem, kas neievēro spēles noteikumus. Dalībvalstu patērētāju
tiesību aizsardzības iestādes ir izmantojušas
direktīvu, lai iegrožotu dažādus negodīgas
komercprakses veidus un sodītu pārkāpējus[131]. NKD ir vienīgais
spēkā esošais vispārīgais ES leģislatīvais
instruments, kas ļauj izvērtēt apgalvojumus attiecībā
uz vidi un agresīvu praksi. Direktīvas noteikumi, kas pamatojas uz principiem,
ir izrādījušies īpaši efektīvi, ļaujot
dalībvalstu iestādēm pielāgot novērtējumus
preču, pakalpojumu un pārdošanas metožu straujajai
attīstībai. Melnais saraksts ir nodrošinājis
dalībvalstu iestādēm efektīvu instrumentu, lai apkarotu
tādus bieži sastopamus negodīgas prakses veidus kā
ēsmas reklāma[132],
maldinoši piedāvājumi, kuros preces sola par velti, slēptā
reklāma un tieša bērnu pārliecināšana. Melnā
saraksta noteikumi ir izmantoti arī, lai apkarotu negodīgu praksi
finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā. Šis tiesiskais regulējums
turklāt ir ļoti piemērots, lai izvērtētu, cik
godīgi ir jauni tiešsaistes prakses veidi, kas attīstās
vienlaikus ar reklāmas paņēmieniem. Tas ļauj
nodrošināt izpildiestāžu ātru reakciju uz
ļaunprātīgu rīcību, kas veikta, izmantojot jaunus,
plaši izplatītus instrumentus, piemēram, cenu
salīdzināšanas vai kolektīvās iepirkšanās
vietnes, vai reklāmas pieaugošo iespiešanos sociālajos
tīklos. Pārrobežu līmenī aptuveni
puse no SPTAJ tīklā veiktajiem pasākumiem (lūgumi sniegt informāciju, brīdinājumi
un izpildes pieprasījumi) ir bijuši saistīti ar NKD
pārkāpumiem[133].
Turklāt SPTAJ tīkls, pamatojoties uz NKD
noteikumiem, ir veicis vairākus kopīgus uzraudzības
pasākumus (vērienīgas pārbaudes) (pārbaudot
tīmekļa vietnes, kas pārdod aviobiļetes, mobilo
tālruņu zvanu melodijas, plaša patēriņa elektronikas
preces)[134]. Sadarbība ar dalībvalstu
izpildiestādēm un NKD datubāzē savāktā
informācija par īstenošanu liecina, ka noteikumi
pārsvarā tiek interpretēti vienādi. Šo procesu
lielā mērā ir veicinājuši Tiesas un Komisijas sniegtie
skaidrojumi. Aizstājot dalībvalstu sadrumstaloto
negodīgas komercprakses regulējumu ar vienu noteikumu kopumu, direktīva
ir palīdzējusi likvidēt šķēršļus
pārrobežu tirdzniecībai un vienkāršojusi
regulatīvo vidi. Stratēģija „Eiropa 2020”
nosaka, ka „pilsoņiem jābūt pilntiesīgai lomai
vienotajā tirgū”, tāpēc „jānostiprina to spēja un
uzticēšanās iegādāties preces un pakalpojumus
pāri robežām”. Šķiet, ka direktīvā
paredzētais augstais patērētāju tiesību
aizsardzības līmenis palīdz vairot patērētāju
uzticību. Nesen iegūti pierādījumi liecina, ka,
salīdzinot ar 2006. gadu, kad direktīva vēl nebija
transponēta dalībvalstīs[135],
tagad vairāk patērētāju ir ieinteresēti veikt
pārrobežu pirkumus (52 %, +19) un vēlas tērēt
vairāk naudas pāri robežām (18 %, +5). Tomēr
jāatzīst, ka pārrobežu tiešsaistes
iepirkšanās pieaugums krietni atpaliek no iekšzemes pieauguma,
tāpēc ir skaidrs, ka šajā ziņā jāpieliek
vairāk pūļu[136].
Pašlaik lielākā uzmanība jāpievērš
direktīvas pareizai un konsekventai piemērošanai, jo tas ir
priekšnosacījums, lai ES iedzīvotāji un
uzņēmēji varētu pilnvērtīgi izmantot vienotā
tirgus piedāvātās iespējas. Par svarīgākajām jomām ar
lielāko vienotā tirgus izaugsmes potenciālu
Komisija ir atzinusi mazumtirdzniecību (tostarp
e-tirdzniecību), transporta nozari, digitālo ekonomiku un
enerģētiku/ilgtspēju[137]. Direktīvai šajā kontekstā jāspēlē
viena no galvenajām lomām. Tāpēc būtu jāvelta
vairāk pūļu NKD izpildes pastiprināšanai. Dalībvalstu
resursi ir ierobežoti, tāpēc būtu jāpalielina sankciju
atturošā iedarbība. Būtu jāpastiprina arī
sadarbība pārrobežu gadījumos SPTAJ
regulas piemērošanas jomā. Centieni pastiprināt izpildes
pasākumus tiklab pārrobežu, kā dalībvalstu
līmenī nozīmē, ka Komisijai jāuzņemas lielāka
loma, apvienojot spēkus ar dalībvalstīm un atbalstot
tās direktīvas piemērošanā visā ES. Šajā
sakarā Komisija apsvērs, kā tā
saskaņā ar Līgumiem varētu uzņemties
aktīvāku lomu direktīvas saskaņotas piemērošanas
veicināšanā, jo īpaši attiecībā uz negodīgu
praksi ar pārrobežu elementu, piemēram, praksi, kas sastopama
tiešsaistes vidē un izpildiestādēm rada kopējas
problēmas. 6. SECINĀJUMI Kā norādīts šim
ziņojumam pievienotajā paziņojumā par Negodīgas
komercprakses direktīvas piemērošanu, pašlaik
nešķiet lietderīgi direktīvu grozīt. Šis atzinums
atspoguļo konsultēšanās rezultātus un
iepriekšējos secinājumus, kas gūti, izvērtējot
dalībvalstu uzkrāto piemērošanas pieredzi, kas ir
ievērojama, tomēr šādam visaptverošam tiesību
aktam vēl pārāk īslaicīga. Bažas, ko dažas
ieinteresētās personas ir paudušas saistībā ar NKD piemērošanu
dažiem konkrētiem negodīgas komercprakses veidiem, var
novērst ar iniciatīvām, kuru mērķis ir izpildes
uzlabošana dalībvalstīs. Šajā sakarā, kā
minēts paziņojumā, nākotnes pūliņi būs
jākoncentrē uz svarīgākajām tematiskajām
jomām, kur kaitējums un zudušas iespējas
patērētājiem šķiet atkārtojamies
visbiežāk un kur ir vislielākais vienotā tirgus izaugsmes
potenciāls. [1] Šis ziņojums papildina Komisijas
paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo
lietu komitejai par Negodīgas komercprakses direktīvas
piemērošanu “Augsta patērētāju tiesību
aizsardzības līmeņa panākšana — uzticības
veidošana iekšējā tirgū”. Saskaņā ar NKD
18. pantu Komisijai jāiesniedz ziņojums par direktīvas
piemērošanu attiecībā uz konkrētiem jautājumiem,
piemēram, finanšu pakalpojumiem un nekustamo īpašumu,
tādas komercprakses melno sarakstu, kas ir aizliegta jebkuros
apstākļos, kā arī turpmākas saskaņošanas un
vienkāršošanas iespējām. Saskaņā ar NKD
24. apsvērumu direktīvas piemērošanu
novērtē, lai nodrošinātu, ka
šķēršļi iekšējā tirgus darbībai ir
likvidēti un ir sasniegta augsta līmeņa
patērētāju tiesību aizsardzība. [2] Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada
11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz
uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā
tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza
Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes
Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un
Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004. [3] Sk. Eiropas Patērētāju tiesību
aizsardzības programmas 3. darbību
(Patērētāju tiesību aizsardzības acquis
modernizēšana). [4] Konsultēšanās gaitā tika
saņemtas 25 atsauksmes no dalībvalstīm (atsauksmes
neiesniedza Luksemburga un Malta), divas atsauksmes no Islandes un
Norvēģijas un 76 atsauksmes no ieinteresētajām
personām, tostarp 20 Eiropas patērētāju centriem (ECC),
deviņām patērētāju asociācijām un
47 uzņēmējdarbības sektora ieinteresētajām
personām (starp kurām bija tirdzniecības palātas,
uzņēmēju jumta organizācijas / federācijas un
pašregulējošas struktūras). [5] Pamatojoties uz direktīvas 18. pantu,
šajā ziņojumā sniegts novērtējums par
3. panta 9. punkta darbību attiecībā uz NKD
piemērošanu finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma
jomā. [6] Sk. Study on the application of the Unfair Commercial
Practices Directive to financial services and immovable property conducted by
Civic Consulting on behalf of the European Commission, Tiesiskuma Ģ
2012, pieejams: http://ec.europa.eu/justice/consumer-marketing/document
. [7] Sk. direktīvas 4. pantu. [8] Beļģija, Īrija, Malta, Polija,
Slovākija un Slovēnija bija pabeigušas transponēšanu
līdz 2007. gada 12. jūnijam. [9] Spānija. [10] Direktīvas īstenošanas tiesību aktus
ir pieņēmušas arī trīs EEZ valstis — Islande,
Lihtenšteina un Norvēģija. [11] Sk. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu
lietā C-321/08 Eiropas Kopienu Komisija pret Spānijas Karalisti un
2009. gada 5. februāra spriedumu lietā C-282/08 Eiropas
Kopienu Komisija pret Luksemburgas Lielhercogisti. [12] Dalībvalstu transponēšanas pasākumu
saraksts ir pieejams Negodīgas komercprakses direktīvas
datubāzē https://webgate.ec.europa.eu/ucp/
vai saitē http://ec.europa.eu/justice/consumer-marketing/unfair-trade/unfair-practices/index_en.htm. [13] 2009. gada 23. aprīļa spriedums
apvienotajās lietās C-261/07 un C-299/07 VTB-VAB NV pret
Total Belgium un Galatea BVBA pret Sanoma Magazines Belgium NV,
2010. gada 14. janvāra spriedums lietā C-304/08 Zentrale
zur Bekämpfung unlauteren Wettbewerbs eV pret Plus
Warenhandelsgesellschaft mbH, 2011. gada 30. jūnija
rīkojums lietā C-288/10 Wamo BVBA pret JBC NV un
Modemakers Fashion NV, 2011. gada 15. decembra rīkojums
lietā C-126/11 Inno NV pret Unizo u. c. [14] Jomā, uz ko direktīva paredz
tuvināšanu. [15] Starp direktīvām, kurās ietvertas
minimālās saskaņošanas klauzulas jomā, uz ko
Direktīva 2005/29/EK paredz tuvināšanu, ir
Direktīva 98/6/EK par
patērētājiem piedāvāto produktu cenu
norādīšanu, Direktīva 97/7/EK par distances līgumiem,
Direktīva 85/577/EEK par
līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām,
Direktīva 94/47/ EK par
līgumiem, saskaņā ar kuriem pērk tiesības uz laiku
izmantot nekustamo īpašumu, un Direktīva 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem. [16] Dānija, Somija, Īrija, Latvija un Zviedrija. [17] Dānija 2008. gada 10. martā ir
paziņojusi par noteikumiem attiecībā uz televīzijas
reklāmu, kas paredzēti 2005. gada 15. decembra
Rīkojuma Nr. 1368 par reklāmu un sponsorēšanu radio un
televīzijā 21. punktā. Šie noteikumi, kas attiecas, inter
alia, uz reklamētā produkta īpašībām, cenu un
produkta lietošanai vajadzīgo iemaņu līmeni, ir stingri
nostiprināti Dānijas tiesību aktos, īpaša
uzmanība tajos ir veltīta nepilngadīgo aizsardzībai un ar
tiem ir īstenota Direktīva par televīziju bez robežām
(Padomes Direktīva 89/552/EEK, tagad Direktīva 2010/13/ES par audiovizuālo mediju pakalpojumu
sniegšanu). [18] Eiropas
Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīva 2010/13/ES
par to, lai koordinētu
dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos
paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu
(Audiovizuālo mediju
pakalpojumu direktīva). [19] Beļģija nav paziņojusi par valsts
noteikumiem, kas aizliedz tiešajā tirdzniecībā
mājās piedāvāt produktus, kuru vērtība
pārsniedz 250 euro. Šo pasākumu saderību
izvērtēs Eiropas Savienības Tiesa, pret Beļģiju
ierosinātas prasības kontekstā, kas pašlaik tiek
izskatīta. [20] Direktīvas 3. panta 4 punktā ir
paskaidrots, ka gadījumos, kad „šī
direktīva un citi Kopienas noteikumi, kas reglamentē konkrētus
negodīgas komercprakses aspektus, nonāk pretrunā, priekšroku
dod minētajiem citiem Kopienas noteikumiem, un tos piemēro
attiecībā uz šiem konkrētiem aspektiem”. [21] Sk. vadlīniju 18. un
19. lpp. Piemēram, Gaisa pārvadājumu pakalpojumu
regulā (Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 24. septembra
Regula (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai
Kopienā) ir ietverti konkrēti noteikumi par sabiedrībai
sniedzamo informāciju par cenām. Saskaņā ar regulas
23. pantu papildus galīgajai cenai, kurā
jāierēķina visi uzliktie nodokļi, maksājumi,
papildmaksājumi un maksas, gaisa pārvadātājiem
jānorāda arī galīgās cenas sadalījums.
Tāpēc attiecībā uz pirmslīguma
informāciju, kas attiecas uz aviobiļešu cenām, piemēro
šos konkrētākos noteikumus. Direktīvas
noteikumi ir piemērojami, lai aizliegtu komercpraksi, kas var
maldināt vidusmēra patērētāju (piemēram,
ēsmas reklāmu un ar aviobiļešu
cenām saistītus tirgvedības pasākumus), un agresīvu praksi
(piemēram, apgrūtinošus un nesamērīgus
nelīgumiskus šķēršļus
patērētājiem, kas vēlas izmantot līgumiskās
tiesības lauzt līgumu). [22] „[..] une disposition nationale telle que celle en
cause au principal n’est pas susceptible de relever du champ d’application de
la directive sur les pratiques commerciales déloyales si elle se limite
seulement, comme le considère la juridiction de renvoi, à
réglementer les relations concurrentielles entre commerçants et
ne poursuit pas des finalités tenant à la protection des
consommateurs.” (spriedums lietā C-126/11 Inno,
29. apsvērums). [23] Sk. arī 3.3.4. punktu par uzaicinājumu veikt pirkumu un prasībām attiecībā uz informāciju par
cenām. [24] Direktīvas 2005/29/EK, kas
attiecas uz negodīgu komercpraksi, īstenošanas un
piemērošanas vadlīnijas (SEC(2009) 1666, Komisijas dienestu
darba dokuments), 2009. gada 3. decembris: http://wcmcom-ec-europa-eu-wip.wcm3vue.cec.eu.int:8080/justice/consumer-marketing/unfair-trade/unfair-practices/index_en.htm. [25] Sk.,
piemēram, ģenerāladvokāta secinājumus lietā
C-122/10 Konsumentombudsmannen KO contre Ving Sverige AB, 30. un
40. punktu un 13. zemsvītras piezīmi. [26] Sk. https://webgate.ec.europa.eu/ucp/public/ Šīs datubāzes pamatā ir Eiropas
Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmums
Nr. 1926/2006/EK, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu
patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā
(no 2007. gada līdz 2013. gadam), 9. darbība — juridiska
un tehniska ekspertīze, tostarp pētījumi, lai
pārraudzītu un izvērtētu, kā dalībvalstis
transponē, īsteno un piemēro tiesību aktus
patērētāju tiesību aizsardzības jomā, jo
īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK.
Tā ietver arī viegli un publiski pieejamo datubāzu izstrādi
un uzturēšanu, kuras attiecas uz Kopienas patērētāju
tiesību aizsardzības tiesību aktu īstenošanu.. [27] Datubāzē pašlaik (2012. gada
maijā) ietilpst 158 administratīvo lēmumu kopsavilkumi un
202 tiesu lēmumi (tostarp 63 dalībvalstu augstāko
tiesu lēmumi). [28] http://www.eu-consumer-law.org/index.html. [29] https://e-justice.europa.eu/home.do. [30] Sk. direktīvas 2. panta
c) apakšpunktu. [31] Sk. direktīvas 3. panta 1. punktu. [32] Sk. direktīvas 3. panta 2. punktu. [33] Šīs valstis ir Vācija, Austrija, Francija
un Zviedrija. Taču Vācija uz B2B komercpraksi ir
attiecinājusi vienīgi direktīvas I pielikumu („melno
sarakstu”), bet Francija — vienīgi 6. pantu un I pielikumu
(tikai daļu par maldinošu komercpraksi). [34] Sk. Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam,
Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Uzņēmumu aizsardzība no
maldinošas tirgvedības prakses un efektīvas izpildes
nodrošināšana — Pārskats par Direktīvu 2006/114/EK par maldinošu
un salīdzinošu reklāmu”, 2012 gada 27. novembris (COM
(2012) 702 final). [35] Apvienotās Karalistes Godīgas tirdzniecības
birojs (Office of Fair Trading). [36] Igaunija, Īrija, Latvija un Rumānija. [37] Apvienotā Karaliste. [38] Piemēram, precizējumus Komisijas dienestu
vadlīnijās. [39] Sk. arī direktīvas 6. panta 1. punkta
c) un f) apakšpunktu. [40] Dažas dalībvalstis (piemēram, Itālija
un Francija) un ieinteresētās personas apgalvo, ka atbalstītu
paplašināšanu vienīgi, lai risinātu ļoti konkrētas
problēmas, piemēram, novērstu maldinošu
uzziņu sabiedrību darbību. Rumānija
uzskata, ka NKD piemērošanas jomas attiecināšana uz B2B
nodrošinātu saskaņotāku pieeju attiecībā uz
uzņēmēju praksi, kas adresēta tiklab
uzņēmējiem, kā patērētājiem. Nīderlande vēlētos
paplašināt NKD piemērošanas jomu tādā
mērā, kāds nepieciešams, lai aizsargātu
uzņēmējus pret viltotu rēķinu problēmu.
Vācija, Austrija un Zviedrija, kas jau pilnā mērā attiecina
direktīvas noteikumus arī uz B2B darījumiem,
vēlētos, lai uzņēmēji visā ES baudītu
tādu pašu aizsardzības līmeni kā
patērētāji. [41] Sk., piemēram, EP jautājumus E-5539/08,
E-010017/2010, E-1704/2011. [42] COM(2001) 546 galīgā redakcija, 2.10.2001.,
grozītais priekšlikums COM(2002) 585 galīgā redakcija,
25.10.2002. [43] Sk. arī lietu C-304/08 Plus
Warenhandelsgesellschaft (prejudiciāls nolēmums, Vācija),
2010. gada 14. janvāris, C-540/08 Mediaprint Zeitungs
(prejudiciāls nolēmums, Austrija), 2010. gada 9. novembris,
C-522/08 Telekomunikacja Polska (prejudiciāls nolēmums, Polija),
2010. gada 11. marts. [44] Dažas dalībvalstu izpildiestādes uzskata,
ka šādu sīki izstrādātu noteikumu trūkums
radītu tiesisku nenoteiktību un padarītu izpildi pārāk
apgrūtinošu/neefektīvu (saskaņā ar NKD katrā
gadījumā atsevišķi jāpierāda, ka
pārdošanas veicināšanas pasākums ir maldinošs). [45] Sešas dalībvalstis (Beļģija,
Dānija, Somija, Francija, Īrija, Latvija) jau ir (daļēji)
grozījušas savus tiesību aktus attiecībā uz
pārdošanas veicināšanu, lai nodrošinātu
atbilstību direktīvai un Tiesas judikatūrai. Pašlaik 13 dalībvalstis
joprojām patur spēkā par NKD noteikumiem
ierobežojošākus noteikumus attiecībā uz cenu
samazinājumiem (Beļģija, Bulgārija, Igaunija, Somija,
Francija, Latvija, Polija, Portugāle un Spānija) vai
attiecībā uz komerciālām loterijām (Austrija,
Dānija, Somija, Francija, Vācija un Luksemburga). Līdzīgi
noteikumi pastāv Islandē un Norvēģijā. [46] Francija, Vācija, Īrija, Latvija un Spānija. [47] Beļģija, Dānija, Spānija (un
Norvēģija). [48] Slovākija, Polija, Bulgārija, Nīderlande,
Apvienotā Karaliste. [49] Eiropas Zīmolu asociācija un Austrijas
Federālā darba kamera. [50] CLCV: Consommation Logement Cadre de Vie, Francija. [51] Īrijas ECC. [52] Piemēram, Polija, Dānija un Zviedrija. [53] Kā piemēru šeit var minēt
gadījumu, kad dalībvalsts izpildiestāde uzskatīja, ka prakse
bez iepriekšēja brīdinājuma pārtraukt ūdens padevi ir pretrunā
prasībai ievērot profesionālu rūpību. Iestāde
uzskatīja, ka, ņemot vērā ūdensapgādes
pakalpojumu svarīgo nozīmi, varēja gaidīt, ka
tirgotājs sasniegs augstāku profesionālās rūpības
pakāpi, un ka pirms ūdens padeves pārtraukšanas viņam
būtu vajadzējis veikt īpašus pasākumus. Itālijas
konkurences iestādes (AGCM) 2009. gada 12. marta
lēmums PS 166 – Acea Distacco fornitura d’acqua. [54] C 435/11 CHS Tour Services. [55] Dānija un Nīderlande norāda, ka
neaizsargātu patērētāju aizsardzība jāuzlabo ar
regulējumu, taču neierosina konkrētus
risinājumus/iespējas. [56] Kā norādīts Eiropas
Patērētāju tiesību aizsardzības programmā,
jānodrošina, lai neaizsargāti patērētāji tiktu
aizsargāti pret riskiem, kas izriet no ekonomikas krīzes sekām,
iedzīvotāju novecošanas un digitālā tirgus
pieaugošās sarežģītības kopā ar
grūtībām, ar ko daži patērētāji var saskarties,
apgūstot digitālo vidi. [57] Sk. šā ziņojuma par piemērošanu
4. iedaļu. [58] 2008. gadā veiktajā vērienīgajā
pārbaudē uzmanība tika pievērsta tīmekļa
vietnēm, kas pārdod zvanu melodijas, fona tapetes un citus mobilo
tālruņu pakalpojumus. No vairāk nekā
500 pārbaudes laikā apsekotajām tīmekļa
vietnēm 301 vietnē tika konstatēti nopietni ES
patērētāju aizsardzības tiesību aktu
pārkāpumi. Un vairāk nekā pusei no šīm
vietnēm īpašā mērķauditorija bija bērni un
pusaudži. Trīs galvenās konstatētās problēmas
bija neskaidri norādīta cena, nepilnīga
informācija un maldinoša reklāma (jo
īpaši nepatiesi reklamējot zvanu melodijas kā
iegūstamas „par velti”, lai gan faktiski patērētājs
noslēdz līgumu par maksas abonēšanu). Digitālā
satura 2012. gada vērienīgās pārbaudes pirmā
posma rezultātus sk. http://ec.europa.eu/consumers/enforcement/sweep/digital_content/index_en.htm
[59] Itālijas Konkurences
iestādes (AGCM) 2011. gada
27. decembra lēmums PS7256 – Comet-Apple
Prodotti in Garanzia Provvedimento n. 23193. Pārbaudāmais
uzņēmums piedāvāja patērētājiem
komerciālu garantiju, kas ietvēra pakalpojumus,
kurus patērētāji jau ir tiesīgi saņemt
saskaņā ar Eiropas
Parlamenta un Padomes 1999. gada 25. maija Direktīvu 1999/44/EK par dažiem patēriņa preču
pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (t. i., divu gadu juridisku garantiju, kuras laikā
pārdevējs atbild par neatbilstību novēršanu). Komisija
ir atbalstījusi patērētāju asociāciju centienus,
izvirzot šo jautājumu SPTAJ tīkla (dalībvalstu izpildiestāžu
tīkla) kontekstā un rakstot (priekšsēdētāja
vietnieces V. Reding 2012. gada 21. septembra
vēstule) visiem par patērētāju lietām
atbildīgajiem ES ministriem, lai panāktu, ka gadījumos, kad
dažādās dalībvalstīs rodas pastāvīgas problēmas,
izpildes nodrošināšanā tiktu izmantota saskaņota
pieeja. [60] AIM (Eiropas Zīmolu asociācija). [61] Sk. NKD 2. panta i) apakšpunktu. [62] Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada
25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes
Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes
Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK. [63] Eiropas Parlamenta un Padomes
2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK
par dažiem informācijas
sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko
tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par
elektronisko tirdzniecību). [64] Direktīvas transponēšanas posmā
ieinteresētās personas sākotnēji galvenokārt
bažījās par to, ka stingra (kontrolsaraksta tipa) pieeja šo
prasību piemērošanā radīs nesamērīgu slogu
tirgotājiem un reklāmdevējiem. Tā kā uzaicinājums
veikt pirkumu bija jauns jēdziens, nebija skaidrs, piemēram,
kādā mērā produkta galveno īpašību
atspoguļojums tiks atzīts par atbilstošu saistībā ar
reklamēšanā izmantoto saziņas līdzekli un pašu attiecīgo
produktu (sk. 7. panta 4. punkta a) apakšpunktu).
Tāpēc Pasaules Reklāmdevēju federācija bija
ieinteresēta panākt, lai informācijas sniegšanas
prasības būtu jāpiemēro vienīgi gadījumos, kad
kopā ar uzaicinājumu veikt pirkumu patērētājam ir
pieejams arī pirkšanas mehānisms. [65] Lieta C-122/10 Konsumentombudsmannen pret Ving
Sverige AB, 2011. gada 12. maijs. [66] Viszemākā cena, par
kuru var nopirkt reklamēto produktu vai produktu veidu, lai gan
reklamētais produkts / produktu veids ir pieejams arī par cenām,
kas nav norādītas (piemēram, biļetes uz Parīzi
pieejamas par cenu, sākot no 100 euro). [67] Sk. 23. pantu Eiropas Parlamenta
un Padomes 2008. gada 24. septembra Regulā (EK)
Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem
gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā
(pārstrādāta versija). [68] Sk. Patērētāju
tiesību direktīvas 5. panta 1. punkta c) apakšpunktu,
19. un 22. pantu. [69] No brīža, kad tirgotājs izsaka uzaicinājumu veikt pirkumu direktīvas 7. panta
4. punkta nozīmē. [70] Uz problēmām saistībā ar cenu ir
norādījušas 8 patērētāju asociācijas,
11 ECC un 10 uzņēmēju organizācijas. [71] Mobilitātes un transporta
ģenerāldirektorāta pasūtītajā Steer Davies
Gleave pētījumā (2011. gads) par
aviobiļešu cenu pārredzamību tika izvērtēta
tīmekļa vietņu atbilstība piecos ES tiesību aktos, tostarp Direktīvā 2005/29/EK, kas attiecas
uz negodīgu komercpraksi, paredzētajām informācijas
sniegšanas prasībām. Pētījuma
rezultāti liecina, ka ieteicamāk ir nevis grozīt spēkā
esošos tiesību aktus, bet censties nodrošināt to izpildi. [72] OFT pētījumā "Par cenu
reklamēšanu" (‘Advertising of Prices’) tika
skaidrots, vai veids, kādā patērētājus
iepazīstina ar cenām, ietekmē viņu lēmumus un
labklājību. Pētījuma rezultāti atklāja, ka pilnas
cenas pakāpeniska atklāšana (jeb sadalītā cena), kad
patērētāji sākumā redz tikai daļu no pilnās
cenas un pirkšanas procesā pakāpeniski atklājas cenas
papildu komponenti, rada caurmērā lielāko labklājības
zudumu — līdz 15 % no iesaistītajiem līdzekļiem. OFT(2010),
Cenu reklamēšana, http://www.oft.gov.uk/OFTwork/markets-work/advertising-prices/. [73] Lietas atsauce „Aviokompāniju maksājumu
papildmaksas – CRE-E/27017” (2012. gada jūlijs), http://www.oft.gov.uk/OFTwork/consumer-enforcement/consumer-enforcement-completed/card-surcharges/. [74] Sk. Provvedimenti Autorità Garante per la
Concorrenza ed il Mercato (2011.–2012. gads) PS/4261, PS/5530,
PS/3773, PS/892, PS/6147, PS/5667, PS/7430,
PS/3771, PS/7505, PS/7493 un PS/7383, http://www.agcm.it/consumatore.html. [75] Komisijas 2006. gadā pieņemtajos
secinājumos par Direktīvas par cenu norādēm
īstenošanu ir teikts, ka direktīvas transponēšana
nevienā dalībvalstī nav radījusi būtiskas
problēmas un ka kopumā direktīva ir devusi ieguldījumu
patērētāju aizsardzības pilnveidošanā.
Nesenāka konsultēšanās ar dalībvalstīm tika
rīkota 2012. gada pavasarī, lai palīdzētu Komisijai
novērtēt šīs direktīvas kopējo efektivitāti
pašlaik. Rezultāti liecina, ka dalībvalstis: i) nav
konstatējušas, ka saistībā ar direktīvas (kurai nav
ievērojamas pārrobežu dimensijas) īstenošanu būtu
radušās pārrobežu problēmas; ii) plaši
izmanto direktīvā paredzētos izņēmumus (t. i.,
attiecībā uz pakalpojumiem, izsolēm,
mākslas darbu un senlietu pārdošanu un
pagaidu izņēmumu attiecībā uz direktīvas
piemērošanu maziem uzņēmumiem); iii) atbalsta
minimālu saskaņošanu šajā jomā (vairāk
nekā desmit dalībvalstis ir ieviesušas vai
saglabājušas valsts noteikumus, kas attiecībā uz cenu
norādēm nodrošina augstāku patērētāju
aizsardzības līmeni). Vairākums dalībvalstu ir
atbildējušas, ka veic regulāras un sistemātiskas tirgus
pārbaudes un par šīs direktīvas pārkāpumiem
spēj piemērot efektīvas valsts līmeņa sankcijas
(naudas sodu veidā). Šajā ziņā, iespējams,
būtu vajadzīga papildu izpēte. [76] Piemēram, Francija un
Itālija ar Komisiju risināmo darba dialogu kontekstā ir
norādījušas, ka dalībvalstis vismaz vienā
gadījumā (piemēram, Īrija gaisa transporta nozarē) ir
noraidījušas lūgumus sadarboties cenu jautājumos, uzskatot,
ka minētā prakse nevar kaitēt patērētāju
kolektīvajām interesēm, kā nosaka SPTAJ regula. [77] Tikai sešas dalībvalstis (Beļģija,
Somija, Īrija, Lietuva, Rumānija, Nīderlande) līdzās
Islandei un Norvēģijai atbalsta papildu regulējumu cenu
prasību jomā, taču atšķirīgu iemeslu
dēļ (piemēram, lai precizētu, kādos gadījumos
informācija par cenu ir būtiska, un lai nodrošinātu, ka
reklāmās tiek norādīta vienības cena). [78] Itālija, AGCM, 2009, PS1270 – Vodafone
– Ostacoli alla migrazione e retention ingannevole, Provvedimento n.
19756. [79] Itālija, AGCM, 2008, PS91
– Enel Energia –Richiesta cambio fornitore, Provvedimento n.
18829. [80] Komisijas dienestu rīcībā esošā
informācija liecina, ka patērētāji dažādos veidos
tiek pakļauti spiedienam, lai parakstītu līgumu. [81] NKD, I pielikums, 24.–31. punkts. [82] 2008. gadā veiktajā
vērienīgajā pārbaudē, kurā uzmanība tika
pievērsta tīmekļa vietnēm, kas pārdod zvanu melodijas,
fona tapetes un citus mobilo tālruņu pakalpojumus, no vairāk
nekā 500 pārbaudītajām tīmekļa vietnēm
301 vietnē tika konstatēti nopietni ES patērētāju
aizsardzības tiesību aktu, tostarp direktīvas I pielikuma
20. punkta, pārkāpumi. Sk. 3.3.2. punktu par
neaizsargātu patērētāju aizsardzību. [83] Lieta C-428/11 Purely Creative e.a. — sk.
šā ziņojuma 3.1.1. punktu. [84] SELDIA, Eiropas Tiešās
pārdošanas asociācija. [85] DSE, Direct Selling Europe. [86] Patērētāju asociācijas un citas
ieinteresētās personas nav paudušas bažas
saistībā ar I pielikuma 14. punktu. [87] Padomes
2007. gada 28. jūnija Regula (EK)
Nr. 834/2007 par
bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu
marķēšanu un par Regulas (EEK) Nr. 2092/91
atcelšanu, OV L 189, 20.7.2007., 1.–23. lpp. Citi
konkrētu tiesību aktu piemēri ir Eiropas Parlamenta un Padomes
2010. gada 19. maija Direktīva 2010/30/ES par
enerģijas un citu resursu patēriņa norādīšanu
ražojumiem, kas saistīti ar energopatēriņu, izmantojot
etiķetes un standarta informāciju par precēm, un Eiropas
Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regula (EK)
Nr. 1222/2009 par riepu marķēšanu attiecībā uz
degvielas patēriņa efektivitāti un citiem būtiskiem
parametriem. [88] Kā teikts direktīvas 10. apsvērumā,
tā „paredz patērētāju tiesību aizsardzību, ja
attiecīgā nozarē
nav konkrētu Kopienas tiesību aktu, un aizliedz tirgotājiem
radīt nepareizu priekšstatu par produktu iedabu”. [89] Direktīvas 2005/29/EK, kas
attiecas uz negodīgu komercpraksi, īstenošanas un
piemērošanas vadlīnijas (SEC(2009) 1666, Komisijas dienestu
darba dokuments), 2009. gada 3. decembris. [90] Piemēram, Francija. [91] Beļģija, Francija, Lietuva, Portugāle,
Slovēnija. [92] Piemēram, bieži tiek lietotas tādas
frāzes kā „videi draudzīgs, bioloģiski noārdāms,
oglekļa ziņā neitrāls, zaļš,
ilgtspējīgs, dabīgs, energoefektīvs, netoksisks, zemas
oglekļa emisijas produkts, nesatur piesārņojošas vielas,
tīrs, nerada emisijas, ētisks un godīgs”. [93] Piemēram, BEUC. [94] Apvienotās Karalistes Reklāmas standartu
pārvalde (Advertising Standard Authority — ASA), piemēram, ir
saņēmusi un rūpīgi izvērtējusi ļoti daudz
sūdzību, tostarp par ekoloģiskiem apgalvojumiem. Sk. arī
4. iedaļu „Izpilde”. [95] Eiropas Komisija 2008. gada 16. jūlijā
nāca klajā ar Ilgtspējīga
patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas
rūpniecības politikas (SCP/SIP) rīcības plānu.
Komisija 2012. gada 11. janvārī sāka sabiedrisko
apspriešanu par ilgtspējīgāka patēriņa un
ražošanas panākšanu. Plašāku informāciju sk.
http://ec.europa.eu/environment/eussd/escp_en.htm. [96] Eiropas Patērētāju samitā
2012. gada 29. maijā Eiropas Komisija organizēja
darbsemināru par „zaļo tukšvārdību” un maldinošiem
apgalvojumiem attiecībā uz vidi. Darbseminārs bija pirmais
solis, kas sniegs ieguldījumu pārdomu procesā par apgalvojumiem
attiecībā uz vidi ES līmenī. Plašāku
informāciju sk. http://www.european-consumer-summit.eu/.
[97] Sk. Komisijas dienestu darba dokuments „E-tirdzniecības
priekšrocību nodrošināšana patērētājiem”
Brisele, 11.1.2012., (SEC(2011)1640 final), 19. lpp., kas ir
pavaddokuments Komisijas paziņojumam Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas
Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Vienota
sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam
digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum”.
Pirms iepirkšanās tiešsaistē pircēji izmanto
dažādas izpētes metodes, lai varētu pieņemt
apzinātu lēmumu. Izpētes laikā veicot pirmos trīs
soļus, 31 % patērētāju apmeklē
pārdevēju tīmekļa vietnes, 30 % izmanto
meklētājprogrammu, 27 % izmanto cenu
salīdzināšanas tīmekļa vietni un 24 %
apmeklē tiešsaistes tirgu, bet 24 % lasa klientu atsauksmes. [98] Sk. Komisijas dienestu darba dokuments
„E-tirdzniecības priekšrocību nodrošināšana
patērētājiem” Brisele, 11.1.2012., (SEC(2011)1640 final),
20. lpp. Pretēji Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 5. panta
noteikumiem daudzas cenu salīdzināšanas
tīmekļa vietnes (53 %) nesniedz pilnu uzņēmuma adresi,
sk. 22. lpp. [99] 5 patērētāju asociācijas,
7 uzņēmēju organizācijas un 4 ECC. [100] Nīderlande. [101] Sk. Komisijas dienestu darba dokumentu
„Zināšanu
palielināšanas saistība ar patērētāju
rīcībspējas palielināšanu 2012.–2014. gadā”, 19.7. 2012., SWD (2012)
235 final. [102] Apvienotās Karalistes Godīgas tirdzniecības
birojs, lietas atsauce: CRE-E-26547, 26555, 26759, 26760, 26761,
2011. gada janvāris, http://www.oft.gov.uk/OFTwork/consumer-enforcement/consumer-enforcement-completed/heating-oil/. [103] Tribunal de Commerce, 2011. gada
4. oktobris, Synhorcat et autres / Expedia et autres. [104] Sk. paziņojumu par e-tirdzniecību
(10. lpp.). [105] NKD 3. panta 9. punkts: „Attiecībā
uz „finanšu pakalpojumiem”, kā definēts
Direktīvā 2002/65/EK, un nekustamo īpašumu
dalībvalstis var piemērot noteikumus, ar ko paredz vairāk
ierobežojumu vai prasību, salīdzinot ar šo direktīvu,
jomā, uz ko tā paredz tuvināšanu”. [106] Piemēram, ar Direktīvu 2007/64/EK
maksājumu pakalpojumu jomā un Direktīvu 2008/48/EK
patēriņa kredītu jomā ir izveidoti pilnīgi
saskaņoti noteikumi. [107] Sk. Study on the application of the Unfair Commercial
Practices Directive to financial services and immovable property conducted by
Civic Consulting on behalf of the European Commission, Tieslietu ĢD,
2012. gads, pieejams: http://ec.europa.eu/justice/consumer-marketing/document.
[108] Tādām organizācijām kā
dalībvalstu izpildiestādes, dalībvalstu
patērētāju organizācijas un tiesībsargu biroji,
kā arī ar izraudzītiem akadēmiķiem un ES mēroga ieinteresētajām
personām, piemēram, Eiropas Banku federāciju (EBF),
Eiropas Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas
federāciju (CEA) un Eiropas Patērētāju
organizāciju (BEUC). [109] Piemēram, finanšu pakalpojumu jomā
konkrētas informācijas sniegšanas prasības banku
nozarē (piemēram, attiecībā uz nodrošināta
kredīta piešķiršanu trešai personai Vācijā
vai sludinājumu par valūtas maiņas pakalpojumiem
Spānijā), investīciju, apdrošināšanas,
finanšu starpniecības pakalpojumu jomā. Nekustamā
īpašuma jomā prasības, kas attiecas uz īpašuma
iegādi, pašu darījumu, nekustamā īpašuma
aģentu un būvlīgumiem. [110] Piemēram, Austrijā ir aizliegta
pārdošana pa tālruni, nevēlami e-pasta ziņojumi,
hipotekāro kredītu tiešā tirdzniecība mājās,
un nekustamā īpašuma aģentiem bez juridiska pamatojuma ir
aizliegts paturēt naudu, Nīderlandē nav atļauta naudas
kredītu tiešā tirdzniecība mājās, bet
Beļģijā un Francijā ir aizliegti saistītie
piedāvājumi. [111] Piemēram, kredītu ar augļošanas
likmēm aizliegums lielākajā daļā dalībvalstu,
tādas reklāmas aizliegums Francijā, kurā tiek solīts
aizdevums bez dokumentāriem pierādījumiem par
patērētāja finanšu stāvokli, vai aizliegums bez
juridiskā pārstāvja iepriekšējas piekrišanas
izsniegt ATM kartes nepilngadīgajiem Austrijā. [112] Piemēram, Dānijā bankām ir aizliegts
finansēt savu klientu akciju iegādi, ja akcijas ir izlaidusi pati
banka; Francijā gadījumos, kad piedāvātais garantijas
apmērs ir līdzīgs, bankām ir aizliegts neļaut saviem
klientiem izmantot citu kredīta apdrošinātāju (nevis to,
kuru piedāvā banka). [113] Jāievēro, ka Direktīva 2008/48/EK par
patēriņa kredītiem neaptver ar nekustamo īpašumu
saistītus kredītus un ka Komisija 2011. gada 31. martā
ir pieņēmusi priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes
direktīvai par
kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa īpašumu. [114] Sk. Study on the application of the Unfair Commercial
Practices Directive to financial services and immovable property conducted by
Civic Consulting on behalf of the European Commission, Tieslietu ĢD, 2012. gads,
pieejams: http://ec.europa.eu/justice/consumer-marketing/document. [115] Par šādiem gadījumiem ir ziņots
Portugālē, sk. pētījumu par NKD piemērošanu
finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā ES,
2012. g. [116] Pētījumā teikts, ka „dalībvalstu
iespēja pieņemt vai paturēt spēkā stingrākus
noteikumus, salīdzinot ar direktīvu, dod tām elastīgumu,
kas vajadzīgs, lai regulētu jaunus (negodīgas) komercprakses
veidus, kas rodas, reaģējot uz valsts tiesību aktu specifiku
finanšu pakalpojumu un nekustamā īpašuma jomā,
tāpēc 3. panta 9. punktā paredzētā
atbrīvojuma atcelšana kaitētu labi funkcionējošām
izpildes sistēmām, līdz ar to pazeminot
patērētāju aizsardzības līmeni ..”. [117] Respondentu vidū ir Eiropas patērētāju
organizācija BEUC, kā arī dažas valstu
patērētāju asociācijas. Viens no pētījuma
secinājumiem ir, ka konkrētas valsts informācijas
sniegšanas prasības parasti tiek piemērotas neatkarīgi no
iespējas tās izmantot patērētāju
maldināšanai, tāpēc tiklab iestādēm un
tiesām, kā uzņēmējiem un patērētājiem
ir vieglāk tās pārvaldīt. Turklāt uz tām
bieži attiecas citas izpildes sistēmas. Tātad aptaujas
rezultāti liecina, ka dalībvalstīs, kurās informācijas
sniegšanas prasības jau ir bijušas spēkā,
priekšroka tiek dota iepriekš spēkā bijušajiem
noteikumiem. Tas attiecas gan uz finanšu pakalpojumu, gan uz
nekustamā īpašuma jomu. [118] Plašāka informācija un piemēri par
dalībvalstu izpildes sistēmām un sankcijām ir pieejama NKD
datubāzes valstu sadaļā, katras valsts izpildes sistēmas
aprakstā (enforcement fiche): https://webgate.ec.europa.eu/ucp/public/. [119] Beļģija. [120] BEUC, Citizens Advice (Apvienotā
Karaliste), CLCV (Consommation, Logement, Cadre de Vie,
Francija), Which (Apvienotā Karaliste). [121] Lai uzlabotu šo aspektu, Itālija, piemēram,
nesen ir desmitkārt — no 500 000 līdz 5 miljoniem euro
—palielinājusi par direktīvas pārkāpumiem piemērojamo
sankciju maksimālo apmēru. [122] Ar SPTAJ regulu izveido sadarbības tīklu, kas
dalībvalstu izpildiestādes sasaista ES mēroga tīklā
(SPTAJ tīkls). Šī sistēma izpildiestādēm
ļauj cieši sadarboties, lai gadījumos, kad tirgotāji un
patērētāji ir reģistrēti dažādās
valstīs, ātri un efektīvi izbeigtu komercpraksi, ar ko tiek
pārkāpti patērētāju tiesību aizsardzībai
paredzētie tiesību akti. Tīkls tuvina visu dalībvalstu
(arī Norvēģijas un Islandes) iestādes, kas atbild
patērētāju tiesību aizsardzībai paredzēto
tiesību aktu īstenošanu. Sk. Komisijas ziņojumu Eiropas
Parlamentam un Padomei par to, kā piemērota Eiropas Parlamenta un
Padomes 2004. gada 27. oktobra Regula (EK) Nr. 2006/2004
par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par
tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību
aizsardzības jomā („Regula par sadarbību patērētāju
tiesību aizsardzības jomā”), COM(2012) 100 final, 12.03.2012.,
pieejams http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2009:0336:FIN:EN:PDF. [123] 2012. gadā veiktās digitālā satura
vērienīgās pārbaudes pirmā posma rezultātus sk. http://ec.europa.eu/consumers/enforcement/sweep/digital_content/index_en.htm. [124] Procès verbaux. [125] Francijā DGCCRF ir izdevis
1195 ziņojumus par maldinošu praksi, kas atbilst
finansiālām sankcijām 73 828 euro apmērā, ko
piemērojušas tiesas, un 1 649 451 euro
apmērā, ko piemērojis tieši DGCCRF, kā arī
56 ziņojumus par agresīvu praksi, par kuriem tiesas ir
piemērojušas finansiālas sankcijas 15 000 euro
apmērā. [126] Beļģijas, Čehijas Republikas,
Portugāles un Apvienotās Karalistes ECC ir
norādījuši uz izpildes nodrošināšanas
problēmām pārrobežu gadījumos (iesakot uzlabot
dalībvalstu iestāžu sadarbību vai norādot, ka
dalībvalstu tiesas pienācīgi neizskata pārrobežu
lietas). Igaunijas, Somijas, Īrijas, Latvijas, Polijas un Zviedrijas ECC
uzskata, ka pašreizējās dalībvalstu izpildiestāžu
pilnvaras, sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi nav
pietiekami. [127] Sk., piemēram, Komisijas otro
divgadu ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to, kā
piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra
Regula (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu
iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu
īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības
jomā („Regula par sadarbību patērētāju tiesību
aizsardzības jomā”). Sk. ziņojuma
9. lpp.: „Joprojām
ievērojams ir to iestāžu skaits, kuras aktīvi neizmanto
SPTAJ regulā noteiktos sadarbības mehānismus”. Nevar
izslēgt, ka, lai gan NKD ir visbiežāk izmantotais juridiskais
pamats SPTAJ pasākumiem, NKD savstarpējās palīdzības
lūgumu skaits šāda veida horizontālam un aptverošam
tiesību aktam tomēr ir neliels. [128] Sk. NKD 10. pantu. [129] Piemēram, Apvienotās Karalistes Reklāmas
standartu pārvalde (ASA) 2010. gada pirmajos sešos
mēnešos ir saņēmusi un rūpīgi
izvērtējusi 14 596 sūdzības, par kurām ir
ierosinātas 6542 lietas. Sūdzību skaits
salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ir
samazinājies (par aptuveni 10 %), ko var skaidrot ar atbilstības
uzlabošanos, pateicoties ASA pūlēm. Skaitļus,
lēmumus un lietas sk. ASA gada darbības pārskatos: http://www.asa.org.uk/About-ASA/Annual-Report.aspx. [130] Sk. NKD 6. panta 2. punkta
b) apakšpunktu. [131] Sk. šā ziņojuma 4. iedaļu
„Izpilde”. [132] Sk. direktīvas I pielikuma 5. punktu.
Šī aizliegtā prakse ietver pievilcīgu piedāvājumu
izteikšanu patērētājiem, lai gan tirgotājs nespēj
produktu piegādāt paredzētajā daudzumā, ņemot
vērā (inter alia) reklāmas apjomu. [133] Laikposmā no 2007. līdz
2010. gadam no 1343 SPTAJ pasākumiem
654 (48,7 %) bija saistīti ar NKD pārkāpumiem. Sk. Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par to,
kā piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada
27. oktobra Regula (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp
valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu
īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības
jomā („Regula par sadarbību patērētāju tiesību
aizsardzības jomā”), 12.3.2012., COM(2012) 100 final, pieejams http://ec.europa.eu/consumers/enforcement/docs/comm_biennial_report_2011_en.pdf. [134] http://ec.europa.eu/consumers/enforcement/index_en.htm. [135] Sk. Flash Eurobarometer 332
„Patērētāju attieksme pret pārrobežu tirdzniecību
un patērētāju tiesību aizsardzība”, 2012. gada
maijs, 8. lpp. Salīdzinot ar 2006. gadu,
vairāk patērētāju ir ieinteresēti veikt
pārrobežu pirkumus (52 %, +19) un ir gatavi tērēt
vairāk naudas pāri robežām (18 %, +5). Līdz 50 % ir pieaudzis tādu patērētāju
skaits, kuri, iegādājoties preces un pakalpojumus, ir gatavi lietot
citu ES valodu (+17 punktu salīdzinājumā ar
2006. gadu). Tādu patērētāju skaits, kuri
iepērkoties pilnīgi nav gatavi lietot citu valodu, ir
samazinājies no 42 % 2008. gadā līdz 30 %
2011. gadā. Ievērojami — no 24 % 2006. gadā
līdz 39 % 2011. gadā — ir pieaudzis arī tādu
eiropiešu skaits, kuri apgalvo, ka zina, kur iegūt informāciju
un konsultācijas par pārrobežu iepirkšanos. [136] Laikposmā no 2008. līdz 2010. gadam
uzņēmēju iekšzemes komercprakse attiecībā pret
patērētājiem ir ievērojami pieaugusi — tādu
iedzīvotāju skaits, kuri veic iekšzemes pirkumus tiešsaistē,
ir palielinājies no 28 % līdz 36 %, kamēr
pārrobežu e-pircēju skaits ir palielinājies tikai no 6 %
līdz 9 %. Saskaņā ar Eurostat 2010. gada statistiku
par informācijas sabiedrību tikai 9 % Eiropas
patērētāju 2010. gadā ir veikuši
pārrobežu pirkumus tiešsaistē. [137] Sk. Eiropas Patērētāju tiesību
aizsardzības programmu un Eiropas Komisijas paziņojumu „Jauns
pārvaldības pakts labāk funkcionējošam vienotajam
tirgum”.