52006DC0790

[pic] | EIROPAS KOPIENU KOMISIJA |

Briselē, 12.12.2006

COM(2006) 790 galiga redakcija

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Eiropas Parlamenta 2004. gada vēlēšanasKomisijas ziņojums par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu līdzdalību vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī (Direktīva 93/109/EK) un vēlēšanu procedūru (Lēmums 76/787/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2002/772/EK, Euratom)

{SEC(2006) 1645}{SEC(2006) 1646}{SEC(2006) 1647}

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Eiropas Parlamenta 2004. gada vēlēšanas Komisijas ziņojums par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu līdzdalību vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī (Direktīva 93/109/EK) un vēlēšanu procedūru (Lēmums 76/787/EK, kas grozīts ar Lēmumu 2002/772/EK, Euratom)

1. IEVADS

Balsstiesības un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šīs dzīvesvietas dalībvalstī ir Eiropas Savienības pilsonības būtiska sastāvdaļa. Šīs tiesības ir paredzētas EK Līguma 19. panta 2. punktā, un tās īsteno ar Padomes Direktīvu 93/109/EK[1] .

2004. gada vēlēšanas bija sestās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tās notika paplašinātās Savienības 25 dalībvalstīs, un dalībvalstu pārstāvju skaits pieauga līdz 735.

10 dalībvalstis, kas iestājās Eiropas Savienībā 2004. gada 1. maijā, savlaicīgi ziņoja par tajās veiktajiem attiecīgajiem transponēšanas pasākumiem. Pašlaik nav uzsākta neviena pārkāpumu tiesvedības procedūra[2].

Lai novērtētu ES nepilsoņu līdzdalību EP vēlēšanās to dzīvesvietas dalībvalstīs, kā arī lai gūtu pilnīgu priekšstatu pat direktīvas piemērošanu, Komisija, izmantojot sīki izstrādātu visaptverošu anketu[3] starpniecību, aicina dalībvalstis sniegt statistisko un faktisko informāciju par šīm vēlēšanām.

Ziņojums galvenokārt pamatojas uz datiem, ko dalībvalstis ir sniegušas minētajā anketā.

Šā ziņojuma mērķis ir novērtēt direktīvas piemērošanu. Atbilstoši šim novērtējumam Komisija ierosina grozījumus direktīvā, par informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, lai novērstu divreizēju balsošanu vai kandidēšanu divās vietās, un administratīvām formalitātēm kandidējot.

Komisija pilnībā apzinās, ka papildus attiecīgajiem administratīviem pasākumiem pastāv vēl daudzi citi faktori, kas būtiski ietekmē pilsoņu līdzdalību EP vēlēšanās, piemēram, izpratne par ES līmenī notiekošajiem politiskajiem procesiem, politisko spēku mobilizēšanās un saziņas politika.

Komisija, sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu, dalībvalstīm un ieinteresētajām personām, šos jautājumus izskatīs vēlākā posmā, vēl pirms nākamajām Eiropas vēlēšanām.

Lai gan saskaņā ar 1976. gada Aktu[4] par tiešām vispārējām Eiropas Parlamenta pārstāvju vēlēšanām, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Lēmumu 2002/772/EK[5], Komisijai nav jāziņo par minētā akta īstenošanu, šajā ziņojumā Komisija vērš Eiropas Parlamenta un Padomes uzmanību uz dalībvalstu norādītajām šā akta īstenošanas problēmām.

2. GATAVOšANāS 2004. GADA VēLēšANāM

2.1. Sanāksmes ar dalībvalstu vēlēšanu ekspertiem

Komisija par direktīvas 13. panta īstenošanu, ar ko nosaka kārtību kā novērst divreizēju balsošanu vai kandidēšanu divās vietās, 2002. un 2003. gadā organizēja divas sanāksmes ar dalībvalstu vēlēšanu ekspertiem. Šo sanāksmju mērķis bija uzlabot ar 13. pantu izveidotās dalībvalstu savstarpējās informācijas apmaiņas sistēmas operativitāti un efektivitāti.

2.2. Komisijas paziņojums par pasākumiem, kas jāveic dalībvalstīm, lai nodrošinātu visu ES pilsoņu līdzdalību 2004. gada vēlēšanās

Ņemot vērā, ka šīm vēlēšanām ir jānotiek drīz pēc 10 jauno valstu pievienošanās, un, vēloties nodrošināt iespēju visiem ES pilsoņiem piedalīties tajās, Komisija 2003. gada aprīlī nāca klajā ar paziņojumu[6]. Ar šo paziņojumu bija paredzēts paātrināt attiecīgā acquis ieviešanu un nodrošināt savlaicīgu visu pilsoņu reģistrēšanu vēlētāju sarakstos gan pašreizējās, gan topošajās dalībvalstīs.

2.3. Luksemburgas atkāpe

Komisija saskaņā ar direktīvas 14. panta 3. punktu 2003. gada janvārī iesniedza ziņojumu[7] par atkāpes piešķiršanu atbilstīgi EK Līguma 19. panta 2. punktam. Saskaņā ar 14. pantu dalībvalsts drīkst ierobežot to Kopienas vēlētāju balsstiesības, kas šajā dalībvalstī dzīvojuši minimālo laikposmu, kurš nevar pārsniegt piecus gadus. Šo atkāpi var piešķirt tad, ja konkrētajā dalībvalstī balsstiesīgo ES pilsoņu, kas tajā dzīvo, bet kuriem nav tās pilsonības, īpatsvars pārsniedz 20% no kopējā balsstiesīgo Eiropas pilsoņu skaita, kas tajā dzīvo. Komisija minētajā ziņojumā secina, ka apstākļi, kas attaisno atkāpes piešķiršanu Luksemburgai joprojām pastāv un tālab nav vajadzības ierosināt grozījumus.

2.4. Kipras 10. jūnija Lēmums 2004/511/EK [8]

Saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta 10. protokolu par Kipru [9], kas paredz, ka acquis piemērošana ir apturēta tajos Kipras apgabalos, kurus Kipras Republikas valdība faktiski nepārvalda, 2004.-2009. gada vēlēšanas šajos Kipras apgabalos nenotika, lai gan valsts tiesību akti atļauj piedalīties vēlēšanās tiem Kipras pilsoņiem, kas apdzīvo salas daļu, ko Kipras Republikas valdība faktiski nepārvalda.

Lēmumā 2004/511/EK ir paredzēts, ka Kipras problēmas pilnīga atrisinājuma gadījumā visā Kiprā jāorganizē ārkārtas vēlēšanas par Kipras tautas pārstāvību Eiropas Parlamentā uz atlikušo 2004.-2009. gada pilnvaru laiku vai uz jebkādu turpmāku Eiropas Parlamenta pilnvaru laiku.

2.5. Pasākumi, kas veikti, lai nodrošinātu vienotu interpretāciju 9. panta 2. punktam 1976. gada Aktā par Eiropas Parlamenta pārstāvju vēlēšanām, kas grozīts ar Padomes Lēmumu Nr. 2002/772/EK – par vēlēšanu rezultātu paziņošanas datumu

Padomes Lēmums Nr. 2002/772/EK, ar ko groza 1976. gada aktu par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, stājās spēkā 2004. gada 1. aprīlī. Tādējādi 2004. gada EP vēlēšanas notika atbilstīgi grozītajiem noteikumiem. Jaunajā 9. panta 2. punktā ir paredzēts noteikts termiņš, kad vēlēšanu rezultātus drīkst publiskot; saskaņā ar šo punktu dalībvalstis balsu skaitīšanas rezultātus drīkst oficiāli darīt zināmus atklātībai tikai tad, kad ir beigusies balsošana pēdējā dalībvalstī.

Komisija vērš dalībvalstu uzmanību[10] uz tās 9. punkta 2. apakšpunkta skaidrojumu, aicinot tās nepubliskot balsu skaitīšanas rezultātus ātrāk kā 13. jūnija plkst. 22.00 pēc Viduseiropas laika (šajā laikā beidzas balsošana pēdējās dalībvalstīs: Itālijā, Polijā un Slovākijā) uzsverot, ka pirms šā laika vēlēšanu iecirkņi nedrīkst publiskot ne provizoriskus, ne daļējus balsu skaitīšanas rezultātus.

2.6. Pirmās EP vēlēšanas Gibraltārā un tiesu prakses nozīmīga attīstība

Pēc tiesību aktu pieņemšanas, kas Gibraltāra vēlētājiem deva iespēju piedalīties EP vēlēšanās[11], Apvienotā Karaliste atbilstīgi 1976. gada Aktam 2004. gadā pirmo reizi rīkoja EP vēlēšanas Gibraltārā.

Tiesa 2006. gada 12. septembra spriedumā[12] apstiprināja Komisijas viedokli par to, ka Apvienotās Karalistes tiesību akti, kas Gibraltārā nodrošina franšīzi „Qualifying Commonwealth Citizens“ ( Commonwealth pilsoņiem, kas atbilst noteiktiem kritērijiem), tostarp arī dažiem trešās valsts pilsoņiem, ir paplašinājusi vēlēšanu tiesības līdz noteiktai robežai, kāda pašlaik atbilstīgi ES tiesību aktiem, ir dalībvalstīs. Turklāt šajā spriedumā un vēl vienā citā šīs dienas spriedumā par Arubā[13] dzīvojošo Nīderlandes pilsoņu balsstiesībām, Tiesa uzsvēra, ka regulēt ar EP vēlēšanu procedūru saistītos aspektus, kas nav saskaņoti Kopienas līmenī, jo īpaši noteikt kādām personām ir tiesības balsot un kandidēt, šobrīd ir dalībvalsts uzdevums. Tomēr tām ir jāievēro Kopienas tiesības, ieskaitot vispārīgos principus, kuru ievērošanu uzrauga Tiesa.

3. LīDZDALīBA 2004. GADA EP VēLēšANāS – DIREKTīVAS 93/109/EK PIEMēROšANA

3.1. Vispārīgs apskats

Kā atzīts Komisijas D plānā demokrātijai, dialogam un debatēm[14] , zems līdzdalības līmenis vēlēšanās ir pastiprinājis iespaidu, ka politiskajiem procesiem nav uzticības. Komisiju ļoti uztrauc šis vispārējais vēlētāju aktivitātes kritums Eiropas Parlamenta vēlēšanās; šī tendence turpinājās arī 2004. gada vēlēšanās. Ar daudz lielāku vēlētāju skaitu, pateicoties 2004. gada paplašināšanās, balsoja 45,6% vēlētāju.

Vēlētāju aktivitātes tendences

[pic]

Pilsoņu līdzdalība demokrātiskajā dzīvē ir būtiska, un tā, pieliekot visu iesaistīto personu – Eiropas iestāžu, dalībvalstu un pilsoniskās sabiedrības - kopīgās pūles, ir jāpopularizē arī turpmāk. Šajā sakarā Komisija ar lielu interesi seko Eiropas Parlamenta un dalībvalstu parlamentu kopīgi veiktajiem pētījumiem par lielāku vēlētāju līdzdalību un par to, kā vēlēšanās paaugstināt vēlētāju aktivitāti.

Dažās dalībvalstīs 2004. gadā bija vērojams vēlētāju aktivitātes pieaugums, kamēr citās bija ievērojams kritums. ES-15 valstīs vēlētāju aktivitāte bija 49,1%, kas ir mazāk kā 1999. gadā - 49,8%. Es-10 valstīs velētāju aktivitāte bija 26,9%.

Šajā sakarā ir jāņem vērā arī tas, ka dažās dalībvalstīs balsošana ir obligāta.

Kopējie vēlētāju aktivitātes rādītāji 2004. gadā

Valsts | IT | LT |LU |LV |MT |NL |PL |PT |SE |SI |SK |UK | EU | | Kandidāti | 0 |0 |8 |0 |0 |2 |0 |1 |1 |0 |0 |2 | 57 | | Ievēlēti | 0 |0 |0 |0 |0 |0 |0 |- |0 |0 |0 |0 | 3 | |

Šai negatīvajai tendencei par iemeslu var būt vairāki faktori.

Dažās dalībvalstis kritizē lielo administratīvo noslogojumu ar ko sastopas kandidāti, iesniedzot pieteikumu kandidēt. Direktīvas 10. panta 2. punktā ir paredzēti kandidēšanas nosacījumi, kuros cita starpā ir teikts, ka Kopienas pilsonim jāuzrāda arī piederības dalībvalsts kompetentas iestādes apliecinājums, kas apstiprina, ka viņam nav atņemtas tiesības kandidēt šajā dalībvalstī vai ka šāds aizliegums iestādei nav zināms. Ir ziņots par gadījumiem, kad ES pilsoņi, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi dzīvesvietas dalībvalstī, vēlas kandidēt, bet tām ir grūtības noskaidrot, kura izcelsmes dalībvalsts iestāde izsniedz minēto apliecinājumu.

Vēl viens iemesls, kas varētu būt par cēloni zemajam līdzdalības rādītājam, ir saistīts ar ES pilsoņu, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi dzīvesvietas dalībvalstī, tiesībām piedalīties dzīvesvietas dalībvalsts politiskajā dzīvē.

Saskaņā ar atzinumu par ES pilsoņu līdzdalību dzīvesvietas dalībvalsts politiskajās partijās, ko izstrādājis no ES neatkarīgs ekspertu tīkls par pamattiesībām[16], 16 dalībvalstis atzīst ES pilsoņu, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi dzīvesvietas dalībvalstī, tiesības iestāties šo valstu politiskajās partijās un dibināt jaunas politiskās partijas minētajā dzīvesvietas dalībvalstī. Divas dalībvalstis nošķir tiesības dibināt jaunu politisko partiju no tiesībām kļūt par politiskās partijas biedru, atļaujot tikai beidzamo. Septiņās dalībvalstīs nepilsoņi nevar kļūt ne par politisko partiju biedriem, ne arī dibināt politiskās partijas.

Tādējādi nepilsoņu vēlētājiem var tikt liegta iespēja kandidēt, jo vairumā gadījumu kandidātus izvirza politiskās partijas. Komisija aicina dalībvalstis piedāvāt ES pilsoņiem, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, iespēju kļūt par šo valstu politisko partiju biedriem ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs dalībvalsts valstspiederīgajiem. Tas ievērojami atvieglotu pilsoņu līdzdalību politiskajā dzīvē to dzīvesvietas dalībvalstī, kā arī vienkāršotu integrāciju, bagātinātu politisko dzīvi un veicinātu demokrātiju.

Lai popularizētu un veicinātu ES pilsoņu līdzdalību demokrātiskajos procesos, gan Eiropas, gan valsts līmenī, arī Eiropas politiskās partijas var dot savu ieguldījumu.

Komisija ir paredzējusi sīkāk noskaidrot iepriekš minēto valstu tiesību aktu saderību ar minēto direktīvu.

3.3. ES pilsoņu informēšana par to tiesībām balsot un kandidēt

Eurobarometer pētījums, ko veica 2002. gadā[17], liecina, ka Eiropas Savienības pilsoņi apzinās, ka tiem ir tiesības EP vēlēšanās balsot un kandidēt savā dzīvesvietas dalībvalstī.

Tomēr, lai īstenotu šīs tiesības, vēlētajam ir jābūt pietiekami labi informētam par praktisko kārtību. Tālab direktīvas 12. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm savlaicīgi un pienācīgā veidā ir jāinformē tie Kopienas pilsoņi, kuriem ir tiesības kandidēt, par nosacījumiem un sīki izstrādātu kārtību šo tiesību izmantošanai.

Komisija atkārtoti uzsver savu pārliecību par to, ka dalībvalstīm ir īpaši jāinformē tās teritorijā dzīvojošie ES pilsoņi par to, kā tiem izmantot savas vēlēšanu tiesības. Šai informācijai ir jābūt pielāgotai atbilstīgi pilsoņu, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, īpašajām informācijas vajadzībām.

Lai informētu pilsoņus, valstu iestādes izmantoja dažādus līdzekļus. Populārākie no tiem bija brošūras un bukleti, sludinājumi dažādos plašsaziņas līdzekļos, kā arī pilsoņiem personīgi adresētas vēstules. Dažās dalībvalstīs iestādes šo informāciju ES pilsoņiem, kas nav attiecīgo valstu pilsoņi, nodrošināja ne tikai dalībvalsts valodā vai valodās, bet arī citās ES valodās.

Trijās dalībvalstīs, kur līdzdalība pārsniedza 25%, ES pilsoņus, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, par to tiesībām piedalīties informēja, nosūtot tiem personīgi adresētas vēstules, kurām pievienoja aizpildāmu vēlētāja reģistrācijas anketu.

Dānijā personīgi adresētas vēstules nosūtīja gan tiem ārvalstniekiem, kas EP vēlēšanām jau ir reģistrēti vēlētāju sarakstā, gan arī tiem, kas vēl nav iekļauti tajā. Vēstulei tika pievienota attiecīgā reģistrācijas anketa.

Īrijā personīgi adresētas vēstules, pievienojot attiecīgo reģistrācijas anketu, nosūtīja tiem ES pilsoņiem, kas nav šās valsts pilsoņi, kurus vēlēšanu dienesti bija identificējuši jau kopš iepriekšējām 1999. gada velēšanām. Turklāt veica reklāmas kampaņu, mudinot ļaudis pārliecināties par to, vai tie ir reģistrēti. Lai informētu ES pilsoņus, kas nav Īrijas pilsoņi, tostarp arī kandidātvalstu pilsoņus, par to tiesībām tikt iekļautiem vēlētāju sarakstā, 2004. publicēja sludinājumus laikrakstos

Zviedrijas vēlēšanu iestāde visiem ES pilsoņiem, kas nav Zviedrijas pilsoņi, nosūtīja personīgi adresētu vēstuli par vēlēšanu procedūru, pievienojot tai īpašu anketu, ko varēja izmantot gan iekļaušanai vēlētāju sarakstā, gan arī svītrošanai no tā. Personīgi adresētai vēstulei bija pievienots buklets astoņās valodās ar paskaidrojumiem, kā izpildīt pievienoto anketu.

Šķiet, ka personīgi adresēto vēstuļu nosūtīšana ES pilsoņiem, kas nav attiecīgo valstu pilsoņi dzīvesvietas dalībvalstī, ir visai efektīvs veids, īpaši tad, ja šajās vēstulēs ir iekļauta adresātam pielāgota attiecīgā informācija pēc iespējas vairākās valodās un pievienota reģistrācijas anketa ar norādījumiem, ko var nosūtīt atpakaļ kompetentai iestādei. Komisija stingri iesaka visām dalībvalstīm izmantot šo praksi, kas ļoti palīdz veicināt efektīvu balsstiesību īstenošanu.

Dažas dalībvalstis ziņoja, ka tās ir sniegušas informāciju, izmantojot dažādus līdzekļus, piemēram, visu līmeņu publiskās iestādes, kuras apmeklē liels daudzums ļaužu. Politisko partiju iespējamā loma var būt izšķiroša, īpaši rosinot kandidēt. Turklāt arī Eiropas iestādēm būtu jāsniedz savs ieguldījums pilsoņu informēšanā par to tiesībām balsot un kandidēt.

3.4. Divreizējas balsošanas vai kandidēšanas novēršana

Direktīvas 4. pants aizliedz ES pilsoņiem balsot vai kandidēt vienās un tajās pašās vēlēšanās vairāk nekā vienā dalībvalstī. Tālab saskaņā ar 13. pantu dalībvalstīm ir jāapmainās ar informāciju par ES pilsoņiem, kas ir iekļauti vēlētāju sarakstos vai kandidē dzīvesvietas dalībvalstī. Lai īstenotu 13. pantu, izveidoja informācijas apmaiņas sistēmu: pamatojoties uz informāciju, ko dzīvesvietas dalībvalsts nosūta piederības dalībvalstij, piederības dalībvalsts no sava vēlētāju saraksta svītro tās personas, kas ir iekļautas dzīvesvietas dalībvalsts vēlētāju sarakstā.

Jau kopš 1994. gada vēlēšanām Komisija secināja, ka šī informācijas apmaiņas sistēma nedarbojas kā paredzēts[18]. Tālab kopā ar dalībvalstīm tika veikti vairāki praktiski pasākumi šīs sistēmas operativitātes un efektivitātes uzlabošanā: pieņēma standarta veidlapu un formātu datiem, kas jānosūta izcelsmes dalībvalstij, noteica praktisku kārtību informācijas apmaiņai (disketes un/vai e-pasts) un nosūtīja dalībvalstīm valstu iestāžu sarakstu, kuras ir atbildīgas par datu saņemšanu.

Informācijas apmaiņas sistēma – anketā sniegtās atbildes

Neskatoties uz centieniem, gandrīz visas dalībvalstis secināja, ka informācijas apmaiņas sistēmas operativitātei ir trūkumi un tās efektivitāti kavē vairāki sarežģījumi.

Gandrīz visas dalībvalstis ziņoja, ka, apmainoties datiem, tās ir sastapušās ar nopietnām problēmām. Dažas dalībvalstis nepaziņoja atsevišķus datus, piemēram, pirmslaulības uzvārdu vai dzimšanas vietu un datumu, kas bija vajadzīgi, lai identificētu attiecīgo personu izcelsmes valsts vēlētāju sarakstā, lai to no šā saraksta varētu svītrot. Dažas dalībvalstis sniedza informāciju procentos: Spānija ziņoja, ka tā ir varējusi identificēt aptuveni 53% no paziņotajām personām; Polijā iestādes spēja identificēt aptuveni 69% no paziņotajām personām; Latvijā šī proporcija bija 73%; Čehijas Republikā un Zviedrijā 75%; Lietuvā 85%.

Kā norādīja lielākā daļa dalībvalstu, otrs lielākais šķērslis šis sistēmas sekmīgai darbībai ir tas, ka bieži vien dati tiek saņemti pārāk vēlu, lai tos apstrādātu, neveicot īpašus ārkārtas pasākumus, un bieži vien tos vispār nebija iespējams ņemt vērā.

Grieķijā par būtisku problēmu izvērtās vārdu un adrešu transliterēšana, jo atšķirīgā alfabēta dēļ iestādes nespēja identificēt ar sistēmas starpniecību paziņotās personas.

Vairākas dalībvalstis ir arī ziņojušas par grūtībām, veicot informācijas apmaiņu ar dalībvalstīm, kurām nav centralizētu reģistru; rezultātā radās praktiskas problēmas, ko izraisīja iestāžu, kas ir atbildīgas par šiem decentralizētajiem reģistriem, daudzie dažādas kvalitātes ziņojumi, galvenokārt papīra formātā.

Informācijas nosūtīšanas veidi (e-pasts, diskete utt.) bieži vien atšķīrās vienas dalībvalsts robežās, kas arī varētu izraisīt pārpratumus.

Ir jāsecina, ka Komisijas un dalībvalstu agrākie centieni uzlabot sistēmas operativitāti un efektivitāti nav devuši gaidītos rezultātus un neattaisnoja cerības. Kopumā tikai piecas dalībvalstis uzskatīja, ka šī sistēma, neieviešot papildu izmaiņas, ir pieņemama, lai nepieļautu divreizēju balsošanu.

Bez tam dažkārt, izmantojot esošo sistēmu, bija gadījumi, kad ES pilsoņi piederības dalībvalstī vēlēšanās nevarēja izmantot savas balsstiesības, jo informācijas apmaiņas rezultātā par ES pilsoņiem, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, kļūdaini tika uzskatīts, ka tie vēlas balsot savā iepriekšējā dzīvesvietas dalībvalstī, lai gan faktiski šie pilsoņi jau bija atgriezušies piederības dalībvalstī un īstenoja savas politiskās tiesības, piemēram, balsoja vietējās vēlēšanās[19].

Lai gan šīs sistēmas mērķis bija vienīgi novērst divreizējas balsošanas vai kandidēšanas iespēju, ar tās palīdzību nevarēja noteikt, vai šādi mēģinājumi ir notikuši; spriežot pēc dalībvalstu sniegtās informācijas, ES pilsoņu, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi, divreizējas reģistrēšanās vai divreizējas balsošanas gadījumi nav bijuši bieži[20]. Turklāt vairumā gadījumu tas nav noticis ļaunprātīgi, bet drīzāk gan kļūdas vai pārpratumu dēļ, nepārzinot likumdošanā paredzēto kartību vai nosūtot informāciju divreiz, t.i., gan dzīvesvietas dalībvalstij, gan izcelsmes dalībvalstij.

4. 1976. GADA AKTA PAR EIROPAS PARLAMENTA PāRSTāVJU VēLēšANāM, KAS GROZīTS AR PADOMES LēMUMU NR. 2002/772/EK, PIEMēROšANA

4.1. Vēlēšanu rezultātu paziņošana

Gatavojoties 2004. EP vēlēšanām Komisija vērsa dalībvalstu uzmanību uz to, ka ir vajadzīga vienota 9. panta 2. punkta interpretācija par laiku, kad vēlēšanu rezultātus drīkst publiskot.

Vairums dalībvalstu EP rezultātus nepaziņoja pirms pēdējā dalībvalstī nebija beigusies balsošana. Tomēr dažas dalībvalstis vēlēšanu rezultātus paziņoja pirms šā laika. Komisija vēlētos uzsvērt, ka pēc tās domām 9. panta 2. punkta mērķis ir nodrošināt to, lai pāragras informācijas publiskošana vienā dalībvalstī neietekmētu vēlēšanu rezultātus kādā citā dalībvalstī, kurā balsošana vēl nav beigusies. Tādā veidā tiek garantētas brīvas vēlēšanas, tostarp, vēlētāja/vēlētājas tiesības uz savu viedokli. Brīvas vēlēšanas ir demokrātijas pamatprincips, kas atbilstīgi 1976. gada Akta 1. panta 3. punktam ir jāievēro Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

4.2. Jautājums par divām vai vairākām pilsonībām

Dažas dalībvalstis ziņoja, ka nav iespējams novērst divreizēju balsošanu vai kandidēšanu, ja Eiropas Savienības pilsoņiem ir vairāk nekā vienas dalībvalsts pilsonība.

Lai gan šī direktīva neregulē jautājumu par dubultu pilsonību, Komisija vērš uzmanību uz šo problēmu, jo tā varētu būt iemesls iespējamai dubultai balsošanai, kas ir aizliegta arī ar 1976. gada Akta 8. pantu.

5. SECINāJUMI

5.1. Priekšlikumi par Direktīvas 93/109/EK grozījumiem

Pašreizējā informācijas apmaiņas sistēma, kas ir izveidota, lai novērstu divreizēju balsošanu vai kandidēšanu, ir neapmierinoša. Tas galvenokārt ir tādēļ, ka dalībvalstis nespēj sniegt vajadzīgos datus par reģistrētajiem ES pilsoņiem, lai varētu to vārdus svītrot no piederības dalībvalsts vēlētāju saraksta. Šī procedūra ir laikietilpīga un sarežģīta.

Komisija jau iepriekš kopā ar dalībvalstīm ir centusies šo sistēmu uzlabot tā, lai tā praksē darbotos efektīvi. Lai gan vairākas problēmas atrisināja veiksmīgi, tomēr citas palika neatrisinātas. Turklāt kopš pēdējām velēšanām ir palielinājies arī darba apjoms, galvenokārt paplašināšanās un ES pilsoņu lielākas mobilitātes dēļ.

Attiecībā uz kandidēšanu vēlēšanās atklāja vēl vienu problēmu. Šķiet, ka pašreizējie noteikumi pieteikuma iesniegšanai kandidātu dzīvesvietas dalībvalstī, rada lielu administratīvo slogu potenciālajam kandidātam, kas arī varētu būt viens no iemesliem zemajam līdzdalības rādītājam.

Ņemot vērā šo trūkumus, Komisija veica ietekmes novērtējumu, un tā ierosina minētās direktīvas grozījumus.

5.2. Problēmas, kas atklātas, piemērojot 1976. gada Aktu par Eiropas Parlamenta pārstāvju vēlēšanām, kas grozīts ar Padomes Lēmumu Nr. 2002/772

Komisija konstatēja, ka 9. panta 2. punkta par vēlēšanu rezultātu paziņošanu interpretācija dažās dalībvalstīs 2004. gada vēlēšanās bija par iemeslu šo rezultātu pāragrai publiskošanai minētajās dalībvalstīs. Tika atklāta vēl viena problēma, kas saistās ar tādu pilsoņu, kuriem ir vairāku dalībvalstu pilsonība, līdzdalību Eiropas vēlēšanās, kas varētu būt par iemeslu divreizējai balsošanai.

Komisija vēlētos vērst Eiropas Parlamenta un Padomes uzmanību uz šiem trūkumiem, kas varētu izraisīt Kopienas tiesību aktos iekļauto demokrātijas pamatprincipu pārkāpšanu.

[1] OV L 329, 30.12.1993., 34. lpp.

[2] Iepriekšējā ziņojumā minēto pārkāpumu tiesvedības procedūru izbeidza 2000. gada decembrī pēc grozījumiem Vācijas tiesību aktos.

[3] Komisija ar 2004. gada 18. novembra vēstuli izsūtīja dalībvalstīm šo anketu; Dalībvalstis uz šo vēstuli atbildēja laikposmā no 2004. gada 8. decembra līdz 2006. gada 25. janvārim (beidzamā dalībvalsts). Sīkākas ziņas par anketu skatīt Komisijas personāla darba dokumenta pielikumā.

[4] Šis akts ir pievienots 1976. gada 20. septembra Lēmumam 76/787/ EOTK, EEK, Euratom, OV L 278, 8.10.1976., 5. lpp.

[5] OV L 283, 21.10.2002.

[6] COM(2003) 174.

[7] COM(2003) 31.

[8] Padomes 2004. gada 10. jūnija Lēmums 2004/511/EK par Kipras tautas pārstāvību Eiropas Parlamentā Kipras problēmas atrisinājuma gadījumā, OV L 211, 12.6.2004., 22.–23. lpp.

[9] OV L 236, 23.9.2003., 955. lpp.

[10] Tieslietu, brīvības un drošības ģenerāldirektorāts nosūtīja dalībvalstīm divas vēstules - 2004. gada 4. maijā un 7. jūnijā.

[11] Šis Apvienotās Karalistes likums tika pieņemts pēc lietas “Matthews v. UK” , kurā Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērsās pret Apvienoto Karalisti, tālab ka Gibraltārā nenotika Eiropas vēlēšanas – Tiesas 1999. gada 18. februāra spriedums.

[12] Lieta C-145/04, Spānija pre.t Apvienoto Karalisti

[13] C-300/04, Eman un Sevinge (EP vēlēšanas Arubā).

[14] Komisijas ieguldījums pārdomu laikā un pēc tā: (COM 2005) 494 galīgais

[15] Īpatsvars aprēķināts, pamatojoties uz attiecīgajā dalībvalstī dzīvojošo balsstiesīgo ES pilsoņu, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi dzīvesvietas dalībvalstī skaitu un ES pilsoņu, kas nav attiecīgās valsts pilsoņi dzīvesvietas dalībvalstī, skaitu, kas iekļauti attiecīgās dalībvalsts vēlētāju sarakstā – abu veidu dati sniegti atbildes anketā

[16] Atsauce: CFR-CDF. Atzinums 1.2005:http://europa.eu.int/comm/justice_home/cfr_cdf/doc/avis/2005_1_en.pdf.

[17] Flash Eurobarometer Nr. 133.

[18] COM(1997) 731 galīgais, 23. lpp., un COM(2000)843 galīgais 10. lpp.

[19] Skat.petīciju Nr 592/2004.

[20] 2004. gada vēlēšanās tikai Vācija ziņoja par 120 gadījumiem un Luksemburga par 4 gadījumiem.